Sprediķis 11. post Trinitatis svētdienā

Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks.Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” [Lk.18:9-14]

Te atkal redzam, kā tiek atainota Dieva tiesa un tās spriedums dievbijīgajiem un svētajiem. Un šeit, šajā Evaņģēlija vietā, redzam divas atšķirīgas personas: viens no šeit attēlotajiem cilvēkiem ir caurcaurēm labs un patiesi dievbijīgs, turpretī otrs – liekulīgs cilvēks, kurš grib tikt uzskatīts par dievbijīgu. Taču, pirms ķeramies pie šī piemēra aplūkošanas un domājam par biedinošo spriedumu, mums vispirms jāpievērš uzmanība tam, kā Sv. Lūkas vārdi šai vietā izskan tā, it kā taisnība būtu iemantojama ar darbiem. Jo tieši Sv. Lūka mēdz runāt šādā veidā, un man šķiet, viņš to darījis tādēļ, ka tolaik, tāpat kā tagad, dzirdot sludināšanu par to, ka tikai ticība spēj cilvēku atpestīt, ļaudis gribēja tikai ticēt, atstādami neievērotu ticības spēku un augļus. Arī Jānis un Jēkabs savās vēstulēs runā tāpat, kā Sv. Lūka, lai parādītu, ka ticība bez darbiem nevar pastāvēt. Tāpat arī Sv. Lūka šeit priekšvārda veidā grib sacīt: es labi redzu, ka daudzi ir sludinājuši par to, ka vienīgi ticība cilvēku atpestī, tādēļ arī ļaudis tā tiecas pieņemt izdomātu ticību; un tieši tādēļ man tomēr jāsludina arī par darbiem, kuri apstiprina un pierāda ticību. Tā nu Sv. Lūkas vārdi it visur izskan šādā veidā – itin kā taisnība nāktu no darbiem – , kā jau pirms neilga laika esat dzirdējuši: “Piedodiet, tad jums taps piedots,” “dariet sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem.” Un arī šeit evaņģēlista vārdi mūs mudina domāt, it kā muitnieks ar savu lūgšanu un sišanu pie krūtīm būtu iemantojis dievbijību; šie vārdi šķietami norāda uz to, ka mēs varētu kļūt dievbijīgi ar darbu palīdzību.

Jūs esat dzirdējuši, ka, pirms vēl cilvēks ir darījis ko labu, viņam ir jābūt dievbijīgam. Jo arvien paliek spēkā vārdi: “Labs koks nevar nest nelāga augļus,” un “nelāga koks nevar nest labus augļus.” Tā nu cilvēkam jau iepriekš ir jābūt dievbijīgam, lai varētu darīt ko labu. Un arī šeit dzirdam skaidru spriedumu: kad muitnieks ir sitis pie savām krūtīm, viņš noteikti bijis dievbijīgs.

Tas noticis un rakstīts tādēļ, lai mēs raudzītos vērīgi un nevērtētu cilvēkus pēc ārējā izskata; šeit jums jāielūkojas abu šo cilvēku sirdīs, nepievēršot uzmanību viņu darbiem; jo, ja sirds ir dievbijīga, tad arī viss cilvēks ir dievbijīgs. Ja es gribētu vērtēt muitnieku pēc viņa darbiem, tad itin viegli kļūdītos – manas acis pie viņa nesaskata neko citu, kā vien grēku. Tāpat arī, ja gribu spriest par liekulīgo farizeju pēc viņa darbiem, es viegli varētu pieļaut kļūdu. Šis cilvēks nāk svētajā vietā, saka vislabāko lūgšanu, proti, slavē Dievu un pateicas Viņam, darīdams visaugstākos darbus, dod desmito tiesu, nevienam nedara pāri; īsi sakot – visa viņa dzīve gan iekšēji, gan ārēji ir apveltīta ar jauku spožumu.

Visi cilvēki spriež tāpat, kā šis farizejs, un neviens nespēj noraidīt šādu godājamu, tikumīgu dzīvi. Kurš gan varētu sacīt, ka gavēšana nav laba, ka slavēt Dievu un dot ikvienam to, kas tam pienākas, būtu nepareizi? Ja paraugos uz priesteri, mūku vai mūķeni, tad manas acis redz dievbijīgu cilvēku. Kurš gan varētu sacīt ko citu? Tādēļ, lai varētu teikt spriedumu, ka viens no šeit attēlotajiem cilvēkiem ir ļauns, otrs – dievbijīgs, man jāspēj ielūkoties abu sirdīs. Bet to nevaru izdarīt citādi, kā vien – pareizi izšķirdams viņu darbus – , kā Kristus Mt. 7: 20 saka: “No viņu augļiem jums tos būs pazīt.”

Tā nu par muitnieku jāsaka, ka viņš, acīm redzot, jau iepriekš ir dzirdējis Dieva Vārdu, un tas viņam iekritis sirdī – viņš ir ticējis šim Vārdam un kļuvis dievbijīgs -, kā Sv. Pāvils saka Rom. 10: 17: “Ticība nāk no sludināšanas, un sludināšana – no Dieva Vārda.” Kad Dieva Vārds krīt sirdī, cilvēks kļūst šķīsts un dievbijīgs. Šai vietā evaņģēlists nesaka, ka muitnieks tikko būtu dzirdējis Evaņģēliju, bet tikai norāda, ka viņš iepriekš, kur citur jau ir Dieva Vārdu dzirdējis – nav svarīgi, kad un kā tas noticis; šis cilvēks saka: “Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs!” Cilvēka prāts neko tādu nespēj atzīt. Tādēļ ir skaidrs, ka šī atziņa jau iepriekš ir nākusi muitnieka sirdī – viņš jau ir iemantojis atziņu, ka Dievs ir žēlīgs, žēlsirdīgs un laipns pret visiem tiem, kuri atzīst savu grēku, piesauc Dievu un lūdz pēc Viņa žēlastības – muitnieks ir dzirdējis, ka Dievs sniedz savu žēlastību pazemīgajiem un tiem, kuri meklē patvērumu un mierinājumu pie Viņa. Bet šādas atziņas pasludinājums arī ir īstais Evaņģēlijs.

Tādēļ dievbijības iesākums nav meklējams mūsos, bet gan Dieva Vārdā – vispirms Dievam ir jāliek šim Vārdam atskanēt mūsu sirdīs, lai mēs mācītos atzīt Dievu un ticēt Viņam, un tad – darīt labus darbus. Tā nu, dzirdot šo stāstu, varam droši ticēt, ka muitnieks ir dzirdējis Dieva Vārdu; ja tas tā nebūtu, tad viņš nekādā ziņā neatzītu sevi par grēcinieku. Dzirdētajam Dieva Vārdam ir vislielākā nozīme, lai gan šeit tas nav skaidri norādīts, un Sv. Lūka vairāk runā par ārēji redzamajiem darbiem, nekā par ticību, un šķiet, ka ārējai dzīvei šeit tiek pievērsts daudz vairāk uzmanības, nekā pašai tās saknei – sirds ticībai un iekšējai dzīvei. Tomēr no sacītā varam secināt, ka muitnieks jau iepriekš ir dzirdējis Evaņģēliju, citādi viņš nevarētu, sizdams pie savām krūtīm, sūdzēt grēkus – tas nebūtu iespējams, ja viņa sirdī jau nemājotu ticība.

Tas arī ir īstais ticības auglis. Muitnieks dod godu Dievam, un Dievs arī neprasa neko citu, kā vien slavas un pateicības upuri – kā Ps. 50: 23 sacīts: “Kas pienes upurim pateicību, tas tur Mani godā, un tas ir tas ceļš, kā Es tam rādīšu pestīšanu.” Pa šo ceļu iet arī muitnieks – viņš dod Dievam slavas un pateicības upuri, atzīdams sevi par grēcinieku, slavēdams Dievu un apliecinādams patiesību par sevi pašu, atzīdams savu kaunu. Tādēļ arī mums pienākas slavēt un cildināt šādu darbu – muitnieks dod Dievam visaugstāko godu un patiesi kalpo Viņam. Vārdi “Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs” skan tā, it kā cilvēks gribētu sacīt: es atzīstu, ka esmu nelietis, un arī Tu, Dievs, to labi zini! Jūs redzat, ka muitnieks atzīst un apliecina patiesību – viņš grib, lai pats Dievs viņu zaimo un apkauno; jā, arī viņš pats to dara, pazemodamies, cik vien tas cilvēkam iespējams, un atkal tiekdamies augšup, pie Dieva; viņš dod Dievam godu, slavēdams Viņa žēlastību un žēlsirdību un tai pašā laikā atzīdams visus savus grēkus. Tieši tādi ir īstie ticības augļi.

Tā nu mēs esam iepazinuši muitnieka ticību, redzēdami tās augļus. Raudzīsimies, ko nozīmē Kristus vārdi, kurus lasām tālāk – ka muitnieks devies mājup taisnots; jo viņš jau iepriekš ir bijis taisnots caur ticību, pirms vēl bija sitis sev pie krūtīm. Jā, viņš noteikti ir bijis taisnots jau iepriekš. Bet kādēļ tad Kristus saka: muitnieks ir devies mājup taisnots? Tieši par to jau daudzkārt esmu runājis, teikdams, ka tad, ja ticība ir īsta, tā arī kļūst redzama un nes augļus. Ja koks ir zaļš un labs, tas nerimst zaļot un nest augļus. Koka daba ir tāda, ka nav nepieciešams pavēlēt un sacīt: vai dzirdi, ābele, tev jādod āboli! Ja koks ir labs, tas nes labus augļus arī bez pavēles. Un tur, kur ir ticība, tai arī jāizpaužas darbos. Ja atzīstu, ka esmu grēcinieks, man arī jāsaka: ak, Dievs, es esmu nelietis, dari mani dievbijīgu! Tieši tā rīkojas šis muitnieks – viņš runā, nebēdādams par to, ka būs sevi apkaunojis ļaužu priekšā – tas viņam nav svarīgi – , kā arī Ps. 116: 10 lasām: “Ticību es esmu turējis, kaut arī es sacīju: “Es esmu zemu noliekts.”” Muitnieks saka: “Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs!” Itin kā gribētu teikt: tagad es redzu, ka man jāiet bojā, jo es esmu nelietis; es atzīstu savu grēku. Es ticu un tveros pie Dieva žēlsirdības, piesaukdams Viņa žēlastību, bez kuras esmu pagalam!

Tā ticība tiecas augšup, pie Dieva, izlauzdamās ārpusē un apliecinādama sevi ar darbiem. Kad tas notiek, tad gan es, gan citi var redzēt šo ticību. Jo, kad mana ticība atklājas, es nebīstos ne cilvēku, ne velna, bet kļūstu pavisam pazemīgs, negribēdams dzirdēt ne par kādām augstām lietām; es atzīstu sevi par visnožēlojamāko grēcinieku, kāds vien dzīvojis zemes virsū. Tas mani pārliecina par manu ticību; un tieši tādēļ šeit ir sacīts: “viņš nogāja mājās taisnots, labāks par otru.” Tā pestīšana tiek dota ticībai kā virsniekam, bet darbi to saņem kā liecinieki; tie apliecina ticību, lai arī ārējā dzīvē būtu redzams, ka tā ir patiesa.

To redzam arī Ābrahama piemērā. Kad viņš nes upurim savu dēlu, Dievs 1. Mozus 22: 12 saka: “Tagad Es zinu, ka tu Manis bīsties.” Jā, ja Ābrahams nebūtu bijies Dieva, viņš noteikti nebūtu upurējis savu dēlu; šis caurcaurēm labais auglis apliecināja Ābrahama dievbijību. Tas mums ir labi jāiegaumē.

Tādēļ Sv. Lūka un Sv. Jēkabs tik daudz runā par darbiem, lai mēs nevarētu vieglprātīgi sacīt: jā, es taču gribu ticēt – aizstājot īstu ticību ar pašu sagudrotām blēņām, kas nevar iesakņoties sirdī, bet paliek tikai virspusē kā putas uz alus virsmas. Nē, nē! Ticība ir dzīva un būtiska lieta, tā dara cilvēku gluži jaunu, pārveido viņa sirdi un prātu un pilnīgi pārvērš visu viņa būtni. Ticība sniedzas līdz pašiem pamatiem, atnesdama atjaunošanos visai cilvēka būtnei. Ja agrāk esmu bijis grēcinieks, tad tagad dzīvoju gluži citādu dzīvi un esmu ieguvis jaunu būtību – tieši tādēļ, ka ticu. Tāda augsta lieta ir ticība. Un arī darbus Svētais Gars ir licis mācīt tādēļ, ka darbi ir ticības liecinieki. Par tiem, kuru dzīvēs neatrodam labus darbus, mēs bez vilcināšanās varam sacīt: viņi gan ir dzirdējuši par ticību, taču viņu sirds dziļumus tā nav sasniegusi. Ja gribi palikt savā augstprātībā un nešķīstībā, alkatībā un dusmās, turpinādams tikai pļāpāt par ticību, tad Sv. Pāvils nāks un sacīs tev to, ko ir sacījis 1. Kor. 4: 20: “Dieva Valstība nav vārdos, bet spēkā.” Ir jādzīvo ticībā un jādara darbi, nevis tikai jāpļāpā par ticību.

Tā nu mēs itin viegli nomaldāmies no īstā ceļa, ja nosliecamies uz vienu vai otru pusi: ja tiek sacīts, ka nepieciešams tikai ticēt, mēs atstājam novārtā darbus un augļus; ja tiek sludināti darbi, mēs gribam paļauties uz saviem darbiem. Tādēļ šai ziņā mums jāizvēlas vidusceļš: vienīgi ticība spēj mūs darīt dievbijīgus un atpestīt, bet, lai tu zinātu, ka ticība ir īsta, tev tā jāapliecina ar darbiem. Dievs necietīs nekādu izlikšanos; tādēļ Viņš tev devis pasludinājumu, kas slavē darbus, kuri ir tikai tavas ticības liecinieki un ar kuriem tu neko nevari nopelnīt; darbiem jātiek darītiem brīvprātīgi un bez atlīdzības, tikai mūsu tuvākā labā.

Šī mācība jāmāca tik uzcītīgi, lai tā ikvienam būtu pazīstama un ierasta. Tādēļ arī Dievs ir gribējis ieviest darbus – itin kā Viņš sacītu: ja jūs ticat, tad esat iemantojuši Debesu Valstību, tomēr, lai jūs nepieviltu paši sevi, jums jādara arī darbi. To labi parādījis arī pats mūsu Kungs, Jņ. 15: 17 saviem mācekļiem sacīdams: “Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu.” Un arī pirms Vakarēdiena, Jņ. 13: 34 – 35 Viņš ir sacījis: “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai jūs tāpat cits citu mīlētu. No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” Un nedaudz iepriekš, 15. pantā, Viņš teicis: “Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis.” Itin kā Kristus gribētu sacīt: jūs esat mani draugi; taču ļaudis to nevarēs atzīt tikai jūsu ticības dēļ; bet, ja jūsu ticība kļūs redzama un izpaudīsies mīlestībā, tad viņi jūs atzīs. Augļi gan nedarīs jūs par maniem draugiem, nedz arī spēs jūs atpestīt, bet pierādīs, ka esat mani draugi, kas iemantojuši pestīšanu. Tādēļ iegaumējiet: tikai ticība dara cilvēku dievbijīgu, bet, ja manī ir apslēpta ticība – šī varenā dzīvība, šis lielais dārgums, tad ticības darbiem ir jānāk gaismā un jāapliecina šī ticība, jāslavē Dieva žēlastība un jānoraida cilvēku darbi. Tev jānolaiž acis un jākļūst pazemīgam ikviena cilvēka priekšā, lai ar savas kalpošanas palīdzību varētu vest pie Kristus arī savu tuvāko. Tieši tādēļ Dievs tev liek dzīvot – citādi tu itin drīz varētu šķirties no šīs dzīves. To itin labi redzam arī šajā Evaņģēlija vietā, pie šī dievbijīgā vīra.

Tātad cilvēku iespējams vērtēt divējādi: pirmkārt, pēc viņa ticības, un otrkārt – pēc ārēji redzamiem darbiem. Ticība ir apslēpta; to sajūt tas, kurš tic, taču ar to vēl nepietiek – ticībai jānāk gaismā, tā, kā ir atklājusies šeit attēlotā muitnieka ticība. Viņa ticība izlaužas un kļūst redzama, izpauzdamās pazemībā – muitnieks neuzdrīkstas pacelt acis uz Debesīm, bet sit pie savām krūtīm un slavē Dievu, tā kalpodams Viņam. Tādēļ arī es, kad esmu grēkos grimis, varu sacīt: redzi, arī šis muitnieks bija grēcinieks, bet nu viņš saka: “Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs!” Arī es varu darīt tāpat. Tad arī es tikšu paēdināts; redzēdams savu grēku, es uzlūkošu šo piemēru un atradīšu mierinājumu, sacīdams: ak, Dievs! Muitnieka piemērā es redzu, ka Tu esi žēlīgs nabaga grēciniekiem. Ticību katrs patur sev, bet ārēji ikviens sniedz citiem ļaudīm ticības augļus.

Muitnieks iet pareizo ceļu un iemanto divkāršu taisnošanu: pirmkārt – ticībā uz Dievu; otrkārt – ar darbiem manā labā. Viņš dod godu Dievam un ticībā atlīdzina Viņam par saņemto žēlastību, slavēdams Viņu. Taču arī manā labā šis cilvēks dara visu, ko prasa viņa pienākums – to viņš dara mīlestībā, ielikdams vārdus manā mutē un mācīdams, kā lūgt. Nu Viņš ir visu samaksājis un atlīdzinājis – gan Dievam, gan man. To darīt viņu mudina ticība; taču viņš nekādā ziņā negrib tās dēļ no Dieva ko pieprasīt.

Tāda ir pirmā šeit redzamā persona – muitnieks, kurš ir atzīts par taisnotu savas ticības dēļ; tas ir garīgs spriedums. Turpretī miesīgi spriežot, no viņa nav nekāda labuma – farizejs paiet viņam garām, nepievērsdams nekādu uzmanību. Šīs vīrs neuzlūko ne pašu muitnieku, ne viņa ticību; farizejs ļauj, lai muitnieks paliek stāvam aizmugurē, un spēj saskatīt tikai viņa grēku, nezinādams, ka Dievs šo cilvēku jau ir uzlūkojis, atgriezis un labojis. Tā nu, kad miesīgs cilvēks grib tiesāt grēcinieku viņa grēka dēļ, tāds tiesnesis noteikti kļūdīsies – citādi nemaz nevar būt.

Nu aplūkosim arī ģeķīgu farizeju. Viņš dara visskaistākos darbus, Pirmkārt, viņš pateicas Dievam, gavē divreiz nedēļā un dod desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem, nevis Sv. Nikolajam vai Sv. Barbarai, bet Dievam par godu. Viņš nav pārkāpis laulību, nav darījis nevienam nekādu pārestību un nekad nav ņēmis to, kas pieder otram. Tā nu viņš pats sevi uzskata par dievbijīgu cilvēku. Es tiešām brīnītos, ja kāds to neuzskatītu par lielisku, godājamu dzīvi. Jā, spriežot pēc pasaules saprašanas, neviens nebūtu varējis farizeju nopelt – tādu cilvēku ikvienam pienāktos slavēt; un viņš pats tā arī dara.

Visupirms, Dievs saka, ka visi farizeja darbi ir viena vienīga Dieva zaimošana. Kungs Dievs, pasargi no šāda barga sprieduma! Te jau mūķenēm un mūkiem vajadzētu izbīties un nodrebēt līdz pašiem sirds dziļumiem – neviens no tiem nav pat uz pusi tik dievbijīgs kā šis farizejs. Kaut Dievs dotu, ka mums vēl tagad būtu daudz vismaz šādu svētuļu un farizeju!

Kā tad pietrūkst šim dievbijīgajam vīram? Viņa trūkums ir tikai tāds, ka viņš nepazīst pats savu sirdi. Te nu mēs redzam, ka tad, ja aizveram savas acis un sirdis, mēs paši sev esam vislielākie ienaidnieki. Farizejs saka tieši to, ko viņš jūt. Ja es viņam vai kādam citam liekulim jautātu: mīļais, vai tu tiešām domā tā, kā saki? – šāds cilvēks varētu pat apzvērēt, ka citas domas viņam prātā nav nākušas. Bet redziet, cik dziļi cērt Dieva zobens, kā tas iespiežas līdz pašiem dvēseles dziļumiem (Ebr. 4: 12)! Visiem farizeja darbiem ir jāiznīkst – viņam ir jākrīt pie zemes un jākļūst patiesi pazemīgam, citādi viņš Dieva priekšā nevarēs pastāvēt. Te nu ir tā, ka arī dievbijīgai sievai jānoslīgst zemē, lai skūpstītu visnegantākās netikles kājas, jā, viņas atstātās pēdas.

Aplūkosim šīs lietas sīkāk un klausīsimies, ko saka mūsu Kungs. Muitnieks stāv Templī pazemības pilns, nerunādams ne par gavēšanu, nedz arī par kādu citu labu darbu vai kādām citām savām lietām; tomēr Kungs saka, ka muitnieka grēki nav tik smagi, kā liekuļa grēki. Tā nu neviens lai neuzdrīkstas paaugstināties pat pār visnožēlojamāko grēcinieku! Ja kaut par mata tiesu paaugstinos pār savu tuvāko, jā, pār visnegantāko grēcinieku, es pats jau krītu bezdibenī. Tā muitnieks visu savu mūžu nebija darījis tik daudz smagu grēku, kā šis cilvēks, kurš sacīja: “Es Tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds, kā citi cilvēki, ” un tomēr, to teikdams, meloja tā, ka vai visas debesis varētu salūzt. No liekuļu lūpām jūs nedzirdēsit vārdus: “Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs!” Viņš ir pavisam aizmirsis par Dieva žēlsirdību, lēnprātību un mīlestību; bet Dievs nav nekas cits, kā viena vienīga žēlsirdība, un, kurš to neredz, tas uzskata, ka Dieva nemaz nav -, kā Ps. 14: 1 sacīts: “Bezprāši saka savā sirdī: Dieva nevaid!” Tā ir ar neticīgu cilvēku, kurš pats sevi neapzinās. Tādēļ es vēlreiz saku: pat tad, ja kāds būtu darījis vissmagākos grēkus, piemēram, apkaunojis jaunavas, tas tomēr nebūtu rīkojies tik neganti, kā farizejs, kurš saka: “Es Tev pateicos, Dievs, ka neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji…” Jā, jā, te es dzirdu, ka Dievs tev vairs nav vajadzīgs – tu taču noniecini Viņa laipnību, žēlsirdību, mīlestību un visu, kas Viņš ir! Redziet, tie tiešām ir grēki. Tādēļ acīmredzamie, rupjie grēki ir gluži maznozīmīgi. Daudz smagāks grēks ir neticība, kas mīt mūsu sirdīs – lai gan mēs to neredzam, tomēr tieši neticība ir īstais grēks, kurā krīt mūki un priesteri, nabaga pazudušie lopi, kuri šajā grēkā ir nogrimuši līdz ausīm un grib tajā palikt arī turpmāk.

Tālāk – kad muitnieks ir zaimojis Dievu un Viņam melojis, negribēdams atzīt sevi par grēcinieku, viņš turpina grēkot, liegdams mīlestību savam tuvākajam un piebilzdams: “vai arī kā šis muitnieks.” Farizejs nevar netiesāt un nenopelt savu tuvāko. Te nu visi baušļi ir atcelti un pārkāpti – farizejs noliedz Dievu, turklāt arī savam tuvākajam nedara nekā laba. Viņam jāiet pazušanā, jo viņš nav pildījis nevienu Bauslības prasību. Ja viņš būtu teicis: Ak, Dievs, mēs visi esam grēcinieki – gan es, gan šis nabaga cilvēks, gan arī visi pārējie; un, ja šis farizejs, draudzes vidū stāvēdams, būtu nācis priekšā un teicis: Kungs Dievs, esi mums žēlīgs! – tad viņš būtu pildījis Dieva bausli, visupirms tādēļ, ka būtu godājis un slavējis Dievu. Un tālāk viņam būtu vajadzējis sacīt: Ak, Dievs, es redzu, ka šis cilvēks ir grēcinieks, kas jau ir iekritis velnam rīklē – palīdzi viņam, mīļais Kungs! Tā farizejs būtu cēlis nabaga grēcinieku uz saviem pleciem, nesis to Dieva priekšā un aizlūdzis par viņu, pildīdams otru bausli un parādīdams kristīgu mīlestību – kā Sv. Pāvils Gal. 6: 2 saka un māca: “Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu.”

Farizejs slavē pats sevi, domādams, ka ir taisns. Viņa indīgā, ļaunā sirds lieliski prot lepoties ar saviem iedomātajiem labajiem darbiem – ar to, kā viņš gavē un dod desmito tiesu no visiem ienākumiem. Tomēr farizeja sirdi piepilda naids pret tuvāko, tā, ka, ja vien Dievs dotu šim cilvēkam varu spriest tiesu, tas nogrūstu otru visdziļākajā elles bezdibenī. Redziet nu – vai tā nav ļaunuma pilna sirds? Ir taču briesmīgi dzirdēt, ka esmu gatavs sūtīt visus cilvēkus pie velna, gribēdams, lai ikviens slavētu tikai mani! Tomēr farizeju negantība ir krāšņi izrotāta ar ārēji lielisku dzīvi, kuru neviens neuzdrīkstētos nopelt. Te redzam, kā iespējams pazīt koku pēc tā augļiem. Jo, ja ar garīgām acīm uzlūkoju farizeja sirdi, es atzīstu, ka tā ir pilna zaimu pret Dievu un naida pret tuvāko. Šie augļi man ļauj redzēt, ka koks ir nederīgs; jo darbi paši par sevi nebūtu ļauni, bet darbu sakne, kas slēpjas negantā sirdī, tos dara ļaunus. Tas mums tiek rādīts, lai mēs sargātos no šādiem grēkiem.

Turpretī, ielūkojoties muitnieka sirdī, redzam, ka šis cilvēks ir ticīgs. Tādēļ arī viņa darbi ir labi un kalpo visai pasaulei; jo šī cilvēka darbs mums māca būt pazemīgiem un slavēt Dievu. Bet farizejs ar savu darbu mudina ļaudis kļūt par uzpūtīgiem un augstprātīgiem svētajiem; viņš ir nogrimis grēkos, viņa dvēsele ir nolādēta, viņš ir iekritis velna rīklē, tomēr, būdams augstprātīgs nelietis, šis vīrs uzdrīkstas lielīties un slavēt pats sevi, redzēdams, ka viņa tuvākais ir grēcinieks. Visu kopā saņemot – viņš ar savu liekulīgo dzīvi ved līdzi pazušanā visu pasauli. Tā nu visus šos augļus ir nepieciešams vērtēt ar garīgu skatienu, kā es to šeit esmu darījis; tā varēsim redzēt un atzīt, vai koks ir labs, vai nederīgs un satrunējis.

Kādēļ es uzdrīkstos spriest šādu tiesu? Tādēļ, ka Dievs man ir devis savu bausli kā spoguli, kurā redzu, vai cilvēks ir dievbijīgs vai ļauns. Šis bauslis saka: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta,” Mt. 22: 37. Šī muitnieka darbi slavē Dievu un kalpo visai pasaulei, jo tie māca mums atzīt patiesību par mums pašiem un rāda ceļu pie Dieva sūtītā Pestītāja. Tādēļ šie darbi ir labi – tie dara godu Dievam un nes labumu mūsu tuvākajam. Turpretī liekulis zaimo Dievu, turklāt ar savu indes pilno dzīvi ved pazušanā visu pasauli.

Te man vēl vajadzētu teikt kādu vārdu par apkaunojošo aprunāšanas netikumu – ka ļaudis cits citam ceļ neslavu, cits citu tiesā un saka ļaunus vārdus viens par otru, lai gan mēs taču visi esam vienādi, un nevienam nebūtu iemesla paaugstināties pār otru. Savukārt valdība, tiesādama un sodīdama grēku, pilda sava amata pienākumu. Jo laicīgais zobens tiek izmantots, lai darītu grēku nemierīgu. Dievs negrib paciest grēku un vēlas, lai bezdievji nerastu mieru -, kā pravietis Jesaja 48: 22 saka. Tādēļ, ja Dievs nedara grēcinieku iekšēji nemierīgu, tad Viņš cenšas iznīcināt grēku ar uguns un ūdens palīdzību, tā, ka tam, kurš dara grēku, arī ārēji nav miera. Kad grēks tiek sodīts šādā veidā, pilsētu galvām, tiesnešiem un tautai jādomā tā: ak, Dievs! Kaut arī es pats esmu tikai nabaga grēcinieks, turklāt esmu vēl lielāks zaglis vai laulības pārkāpējs, nekā tas, kurš tagad tiek sodīts – es tomēr gribu pildīt sava amata pienākumu – es neļaušu cilvēkam mierīgi dzīvot tādos grēkos – man viņš jāsoda, jo to prasa Tava dievišķā pavēle. Par to cituviet esmu runājis plašāk – it īpaši grāmatiņā par laicīgo valdību; to katrs pats var izlasīt. Pie tā tagad paliksim un piesauksim Dievu, lūgdami Viņa žēlastību!