Sprediķis 15. post Trinitatis svētdienā

Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu. [Mt.6:24-34]

Šajā Evaņģēlija vietā redzam, kā Dievs nošķir kristiešus no pagāniem. Jo šo mācību mūsu Kungs dod nevis pagāniem, kuri to neuzņem, bet tikai saviem kristiešiem. Taču Viņš neatzīst par saviem kristiešiem tos, kuri šos vārdus uzklausa tikai tā, it kā gribētu tos iemācīties no galvas un bez izpratnes noskaitīt, kā mūķenes skandina psalmu vārdus. Arī velns šādi uzklausa Evaņģēliju un Dieva vārdu; jā, to viņš prot labāk nekā mēs un varētu sludināt tāpat, ja vien gribētu. Bet Evaņģēlijs ir tāda mācība, kurai jābūt dzīvai un jāīstenojas darbos, lai stiprinātu un mierinātu ļaudis, darītu viņus drošus un pārliecinātus.

Tādēļ tie, kuri Evaņģēliju uzklausa tikai tā, lai to pārzinātu un varētu spriest par Dieva gudrību, nav pieskaitāmi kristiešu pulkam. Īsti kristieši ir tie, kuri dara tā, kā Evaņģēlijs māca. Taču tādu nav daudz. Mēs redzam daudz klausītāju, bet pavisam maz darītāju. Nu aplūkosim, kādu mācību Kungs Kristus mums sniedz šajā Evaņģēlija vietā. Viņš sāk ar pavisam vienkāršu un dabīgu piemēru, par kuru ikvienam jāatzīst, ka tā tas tiešām ir; to māca arī ikviena cilvēka pieredze. Kristus saka:

“Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs.”

Kas gribēs kalpot diviem kungiem, tas tomēr vienam no abiem nebūs kalpojis; jo neizbēgami notiek tā, kā mūsu Kungs šeit saka. Kalpu var piespiest darīt kādu darbu, kas viņam ir pavisam netīkams; taču piespiest to darīt no sirds un labprāt – to neviens nevar panākt. Kalps var strādāt, kamēr viņa kungs ir klāt, bet, kad tas aiziet, arī kalps steidzas projām un vairs neko nedara. Bet mūsu Kungs grib, lai kalpošana notiktu labprāt un mīlestībā; ja ne – tā nav īsta kalpošana. Arī cilvēki parasti nevēlas, lai kāds pret savu gribu kaut ko darītu viņu labā. Tas ir gluži dabīgi, un arī mēs ik dienu pieredzam, ka tas tā notiek. Tātad arī cilvēku vidū ir tā, ka neviens nevar kalpot diviem kungiem. Un vēl jo mazāk tas iespējams, kalpojot Dievam, – šai kalpošanai jābūt nedalītai – ir jākalpo tikai Dievam, turklāt tas jādara labprāt un no sirds; tādēļ mūsu Kungs piebilst:

“Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.”

Jo Dievs necietīs, ja gribēsiet likt Viņam līdzās vēl kādu citu kungu. Viņš ir dedzīgs Dievs, – kā Viņš pats saka; Dievs nesamierināsies ar to, ka cilvēks grib vienlaikus kalpot Viņam un Viņa ienaidniekam. “Tev jākalpo tikai man,” Dievs saka, “vai arī tikai viņam.” Redzi nu, cik prasmīgi Kungs šeit min piemēru: “Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Tas ir, ir kā Viņš sacītu: “Kā jūs redzat notiekam cilvēku vidū, tāpat tas notiek arī Dieva priekšā.”

Mēs neatradīsim daudz tādu cilvēku, kuri negrēko pret šiem Evaņģēlija vārdiem. Mūsu Kungs šeit saka bargu spriedumu, un ir biedinoši dzirdēt, ka tādi vārdi sacīti arī par mums. Neviens gan negrib atzīt, nedz paciest, ka tiek teikts: mēs ienīstam un nicinām Dievu, būdami Viņa ienaidnieki. Ja kādam jautātu, vai viņš mīl Dievu un turas pie Viņa, ikviens atbildētu: “Jā, es Viņu mīlu.” Bet skaties, ko šeit secina Evaņģēlijs! Mēs visi ienīstam Dievu, mīlēdami mantu un turēdamies pie tās. Dievs to pacieš līdz zināmam laikam; bet, kad Viņa pacietības mērs reiz būs pilns, Viņš satrieks mūs ar savu roku, pirms vēl pagūstam attapties. Nav iespējams, ka tas, kurš mīl naudu un ir tai pieķēries, neienīstu Dievu. Jo mūsu Kungs parāda, kāda pretruna te rodas, un secina: ja tu mīli vienu no šiem diviem un pieķeries tam, tev nākas otru nicināt un ienīst. Tādēļ, ja kāds šeit, uz zemes, dzīvo lielisku dzīvi, tomēr ir pieķēries mantai, viņš neizbēgami ienīst Dievu; turpretī tas, kurš nepieķeras naudai un mantai, mīl Dievu. Tā tas noteikti ir. Bet kur gan ir cilvēki, kas mīl Dievu un nepieķeras ne naudai, ne mantai? Pavēro visu pasauli, arī kristiešus, – vai ļaudis nicina naudu un mantu? Ir tiešām grūti uzklausīt Evaņģēliju un rīkoties saskaņā ar to. Mums – paldies Dievam! – ir Evaņģēlijs, un to neviens nevar noliegt. Bet ko mēs darām? Mēs domājam tikai par to, kā varētu Evaņģēliju mācīties un zināt, un iedomājamies, ka pietiek, ja zinām šos vārdus; mēs nemaz nerūpējamies par to, lai reiz spētu rīkoties saskaņā ar tiem. Bet mēs ļoti rūpējamies par to, lai viens vai divi guldeņi, jā, pat grasis, ko mums nākas atstāt savā istabā, netiktu nozagts. Bez Evaņģēlija gan ikviens var iztikt vai veselu gadu. Un šādi zeļļi grib tikt uzskatīti par evaņģēliskiem kristiešiem!

Te redzam, kas mēs patiesībā esam. Ja mēs būtu kristieši, tad darītu tā: mēs nicinātu mantu un rūpētos par Evaņģēliju, raudzīdamies, kā reiz sākt dzīvot saskaņā ar to un arī darbos pierādīt, ka esam kristieši. Šādu kristiešu ir pavisam maz; tādēļ arī mums nākas uzklausīt šo spriedumu – mēs esam Dieva nicinātāji, kuri ienīst Dievu bagātības un mantas dēļ. Redzi, tāda ir mūsu labā slava. Mums vajadzētu kaunēties līdz sirds dziļumiem – mēs esam pagalam! Bet mēs turamies itin braši; man šķiet, tas skaidri parāda, kas mēs esam par putniem.

Pasaule nespēj apslēpt savu neticību, un tā izpaužas rupjos, ārēji redzamos grēkos. Es skaidri redzu, ka tā vairāk mīl savus guldeņus nekā Kristu un visus apustuļus, – kaut arī viņi paši būtu mūsu vidū un mums sludinātu. Es dienu no dienas varu dzirdēt Evaņģēliju, taču tas dienu no dienas nerada manī neko labu. Bet var notikt tā, ka pēc tam, kad visu gadu esmu klausījies, Svētais Gars man vienā mirklī ļauj to saprast. Ja es vienā mirklī satvertu visu Evaņģēliju, tad būtu saņēmis ne tikai piecus simtus guldeņu, bet visus pasaules dārgumus, – ja man būtu Evaņģēlijs, kā tad vēl man pietrūktu! Tad es būtu saņēmis Dievu, kurš rada sudrabu un zeltu līdz ar visu, kas atrodams uz zemes. Jo esmu saņēmis tādu Garu, kas ļauj man zināt, ka tikšu pasargāts mūžīgi; tas ir daudz vairāk, nekā ja man būtu baznīca, pilna ar guldeņiem. Skaties – vai gan mūsu sirdis nav blēdības, ļaunuma un neticības pilnas? Ja es būtu īsts kristietis, tad sacītu: tajā brīdī, kad nāk Evaņģēlijs, es iegūstu simttūkstoš guldeņu, jā, vēl daudz vairāk. Ja man pieder šis dārgums, tad man ir viss, kas atrodams debesīs un virs zemes. Taču mums arī ir jākalpo tikai šim dārgumam; jo nav iespējams vienlaikus kalpot Dievam un mamonam. Vai nu tu mīli Dievu un ienīsti naudu, vai arī mīli naudu un ienīsti Dievu – citādi nevar būt.

Un mūsu Kungs šeit izmanto ebreju valodu, kura mums nav ierasta. Mamons ir manta jeb bagātība – tāda bagātība, kura netiek izmantota, bet nolikta un glabāta krājumā. Kristieši mantu nekrāj, bet lūdz no Dieva savu dienišķo maizi. Taču citiem ar to nepietiek – viņi noliek sev lielus krājumus, uz kuriem varētu paļauties, ja mūsu Kungs Dievs šodien vai rīt nomirtu; tad viņi paši itin labi tiktu galā. Tādēļ Sv. Pāvils Ef. 5:5; Kol. 3:5 nosauc bagātību un alkatību par šīs pasaules dieviem un elkiem; un arī Kristus šeit sauc šīs pasaules dzīvi par kalpošanu mamonam jeb mantai. Kādēļ tad Evaņģēlijs un Sv. Pāvils visbieĒāk nosauc par elku kalpošanu tieši alkatību, lai gan arī nešķīstība, netiklība, ļaunas tieksmes un kārības, tāpat arī citi netikumi ir grēki, kas vēršas pret Dievu? Tas notiek mums par lielu kaunu – tādēļ ka zelts ir mūsu dievs, kam mēs kalpojam, uz ko paļaujamies un kam uzticamies, lai gan šis dievs nespēj mūs izglābt, nedz pasargāt, jā, tas pat nespēj ne stāvēt, ne iet, tas neredz un nedzird; tam nav nedz spēka, nedz varas, un tas nedod ne mierinājumu, ne palīdzību. Ja arī cilvēkam būtu visas pasaules dārgumi, viņš ne mirkli nevar justies droši pasargāts no nāves.

Ko gan ķeizaram palīdz viņa lielās dārgumu krātuves un bagātības, kad tuvojas viņa nāves stunda? Manta ir nožēlojams, nejauks, bezspēcīgs dievs, kas nevar palīdzēt sadziedēt pat vienu augoni, jā, manta pat nespēj pasargāt pati sevi. Tā guļ lādē, ļaudama, lai cilvēks par to rūpējas, jā, to vajag sargāt un pieskatīt kā ikvienu vāju, nespēcīgu, nevarīgu lietu. Kungam, kuram manta pieder, nākas dienu un nakti gādāt, lai zagļi to nenozog. Tik nespēcīgs dievs nevienam nevar palīdzēt. Kaunies pielūgt šo mirušo dievu, kas nespēj tev palīdzēt pat sīkumos, tomēr izliekas tik dārgs un vērtīgs, gribēdams, lai to glabā lielās lādēs un pilīs; kungam, kuram manta pieder, ik brīdi ir jāraizējas un jārūpējas, lai tā neaizietu bojā ugunsgrēkā vai kādas citas nelaimes dēļ. Ja šis krājums jeb dievs ir greznas drānas, tās jāsargā pat no vissīkākā tārpiņa, no kodēm, lai tās netiktu sagrauztas un sabojātas.

Pat sienas varētu mums uzspļaut par to, ka dievam, ko sagrauž kodes un saēd rūsa, uzticamies vairāk nekā patiesajam Dievam, kurš rada un dod visas lietas un kura rokās ir debesis, zeme un viss, kas tajās atrodams. Vai gan pasaule nav pavisam ģeķīga – tā novēršas no patiesā Dieva un uzticas nožēlojamajam mamonam, nabaga necilajam dievam, kas nespēj paglābt pats sevi no rūsas! Cik apkaunojošas lietas dara pasaule! Dievs sūta naudai un mantai dažādus ienaidniekus, lai mēs redzētu un atzītu savu neticību un bezdievību, – ka uzticamies tik vārgam un nespēcīgam dievam, lai gan itin viegli varētu pieķerties patiesajam, stiprajam un varenajam Dievam, kurš dod mums naudu, mantu, augļus un visu, kas vajadzīgs. Tomēr mēs esam un paliekam tik negudri, ka radām savus dievus. Kaunies, tu, nolādētā neticība!

Citi grēki mums tomēr vēl dod kādu prieku un labumu, kā tas ir piemēram, ar rīšanu un plītēšanu, tāpat arī ar netiklību, kas kādu brīdi sniedz prieku; arī dusmas apmierina mūsu ļauno tieksmi, un tāpat ir arī ar citiem netikumiem. Tikai mantai cilvēks pats kalpo, tiek mocīts un negūst ne mieru, ne prieku. Nauda stāv kaudzē un prasa, lai cilvēks tai kalpotu. Viņš no savas naudas negūst pat malku vīna; bet rūsa nāk un visu saēd. Tomēr cilvēks neuzdrīkstas ķerties klāt savai naudai, lai nesadusmotu šo dievu. Un, kad naudas kalpi to jau ilgi ir glabājuši, viņiem nav nekā vairāk kā nožēlojamiem ubagiem. Man nekā nav; tomēr es ēdu un dzeru ne mazāk kā tas, kuram ir daudz mantas. Kad viņš nomirst, tad aiziedams var paņemt līdzi tieši tikpat daudz kā es. Un tiešām ir tā, ka mantas kalpi nekad nedzīvo tik labu un skaistu dzīvi kā nabadzīgi ļaudis. Kas viņiem to neļauj? Dievs Tas Kungs to dara. Tādiem cilvēkiem mēdz uzbrukt kāda miesīga nelaime, ka tie nevar ēst; viņi kļūst iekšķīgi neveseli, un ēdiens tiem vairs negaršo. Dažiem ir slims kuņģis, citiem – slimas plaušas vai aknas. Vienam ir tāda, otram citāda slimība, vienam ir tāds, otram citāds trūkums; bet nevienam no viņiem nav labu un mierīgu dienu, un viņiem pat negribas ne ēst, ne dzert.

Tā klājas tiem, kuri kalpo šim dievam – mamonam. Patiesais Dievs nes cilvēkiem labumu un pats kalpo viņiem; turpretī mamons to nedara – tas tikai guļ un ļauj, lai cilvēks tam kalpo. Tādēļ Jaunā Derība sauc alkatību par elku kalpošanu, – jo manta grib, lai mēs tai kalpojam. Bet mīlēt un nesaņemt neko pretī – tas drīz vien sāk izraisīt nepatiku jebkuram. Tā notiek visiem, kas mīl šo dievu – mamonu – un kalpo tam. Kurš tā dzīvo un vēl nesāk kaunēties, tas tiešām ir cietpauris.

Īpaša uzmanība jāpievērš vārdam “kalpot”. Nav aizliegts iegūt un paturēt naudu un mantu; jo bez šīm lietām mēs nevaram iztikt. Åbrahāmam, Latam, Dāvidam, Salamanam un citiem ir bijis daudz naudas un mantas, un arī šodien daudzi bagāti cilvēki tomēr ir dievbijīgi. Bet paturēt savā īpašumā mantu un kalpot mantai – tās ir divas dažādas lietas. Viena lieta ir būt mamona īpašniekam, pavisam cita – kalpot mamonam. Arī Ījabs bija bagāts; viņam bija daudz mantas, un viņš bija varenāks nekā visi citi, kuri dzīvoja austrumu zemē, – kā lasām Ījaba grāmatas sākumā; tomēr 31. nodaļā, 24.–25., 28. pantā, viņš saka: “Ja es būtu licis savu cerību uz zeltu jeb vai smalkam zelta izstrādājumam es būtu teicis: tu tas esi, uz ko es paļaujos; ja es tādēļ vien būtu bijis līksms, ka man ir daudz mantas un ka mana roka ir guvusi panākumus..,– arī tas jau būtu bijis noziegums, kas tiesnešiem sodāms..”

Visu apkopojot, – Dievs negrib, lai kalpojam naudai un mantai un rūpējamies par to; Viņš prasa, lai strādājam, bet visas rūpes atstājam Viņam. Kam pieder manta, tam jābūt šīs mantas kungam. Kas kalpo, tas ir kalps – tādā gadījumā nevar teikt, ka manta pieder viņam, bet drīzāk gan viņš pats pieder mantai, jo tāds savu mantu nedrīkst izlietot, kad vien vēlas, un arī nespēj ar savu mantu kalpot citiem; jā, viņš nav tik drosmīgs, lai varētu darīt tādas lietas. Bet, ja cilvēks ir savas mantas kungs, tad manta kalpo viņam, nevis viņš mantai; tāds drīkst savu mantu izlietot, kā to darījuši Åbrahāms, Dāvids, Ījabs un citi bagāti cilvēki, un viņš rūpējas tikai par Tā Kunga lietām, kā Sv. Pāvils māca 1. Kor. 7:32. Viņš ar savu mantu palīdz nabagiem un dod tiem, kuriem nekas nepieder. Kad šāds cilvēks ierauga kādu, kuram nav svārku, viņš saka savai naudai: “Nāc ārā, guldeņa kungs! Redzi, tur ir nabaga vīrs, kam pietrūkst drēbju, – tev jākalpo viņam! Tur guļ slimnieks, kam vajadzīgs spirdzinājums, – tev
jāiet viņam palīgā!” Tie, kuri tā izturas pret mantu, paši ir savas mantas kungi; un tieši tā izturas visi īsti, godīgi kristieši. Turpretī tie, kuri krāj un taupa naudu, arvien raizēdamies par to, kā rīkoties, lai naudas kaudze kļūtu lielāka, nevis mazāka, ir mantas kalpi.

Mamona kungs ir tas, kurš droši ķeras tam klāt to cilvēku dēļ, kam nepieciešama palīdzība, un ļauj valdīt Dievam, kurš Lk. 6:38 saka: “Ja tu dod, tad arī Es tev došu; un, ja tev vairāk nekā nav, tad tomēr tev esmu Es, kam visu lietu ir pārpārēm; jā, man pieder vairāk, nekā Es esmu izlietojis un varu izlietot.” Mēs redzam daudzus dievbijīgus cilvēkus, kas mums tiek rādīti kā piemērs, – tikai tādēļ, lai mēs palīdzētu nabadzīgajiem un kalpotu viņiem ar savu bagātību. Ja tu to nedari, tā ir droša zīme, ka ienīsti Dievu. Kurus nebiedē tas, ka pastarā tiesā būs jādzird šāds spriedums, tos neizbiedēs itin nekas. Jo tādam cilvēkam no Dieva būs jādzird: “Redzi, tu esi mani ienīdis, mīlēdams mantu, kas pati nespēj sevi pasargāt no rūsas un kodēm.” Kā tad nu tu pastāvēsi?

Tas nozīmē, ka mums gan var piederēt manta, taču mēs ar savu sirdi nedrīkstam tai pieķerties, – kā arī Ps. 62:11 sacīts: “Kad bagātība vairojas, nepiegrieziet tai visu savu sirdi!” Mums ir jāstrādā, taču par mūsu iztiku nav jāraizējas. To mūsu Kungs šeit, Evaņģēlijā, pavisam skaidri saka:

“Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities.”

Mūsu Kungs šeit izmanto pavisam ierastu un saprotamu izteiksmes veidu, lai secinātu, ka mums nav jāraizējas mūsu iztikas dēļ; jo arī cilvēka prāts spriež, ka ir tā, kā Viņš šeit saka, pamatodams savus vārdus un jautādams:

“Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?”

Itin kā mūsu Kungs gribētu sacīt: “Jūs rīkojaties pavisam ačgārni – ēdienam ir jākalpo dzīvībai, bet jūsu dzīvība kalpo ēdienam. Tāpat ir arī ar drēbēm: tām būtu jākalpo miesai, bet jūsu miesa kalpo drēbēm.” Cik gan akla ir pasaule, ja tā nespēj saskatīt šādas lietas! Šeit mums jāpievērš uzmanība vārdiem, kurus mūsu Kungs izmanto. Viņš saka: “Nezūdieties!” – nevis “nestrādājiet”. Zūdīties mums ir aizliegts, bet strādāt – ne. Jā, strādāt mums ir pavēlēts un likts par pienākumu – ir jāstrādā vaiga sviedros. Dievs negrib, lai cilvēks dzīvotu bezdarbībā, tādēļ 1. Moz. 3:19 Viņš Ådamam saka: “Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts..” Un Ps. 104:22–23 lasām: “Kad saule uzlec, tad tie [lauvas] pazūd un apgulstas savās alās; tad cilvēks iziet pie sava darba, iegrimdams savā darbā līdz vakara laikam.” Mums nav jāzūdās – tas mums šeit tiek aizliegts; jo mums ir bagāts Dievs, kas apsola dot gan barību, gan drēbes; Viņš zina, kā mums pietrūkst, pirms vēl paši raizējamies un lūdzam.

Kādēļ tad Dievs mums visu nedod bez darba? Tādēļ, ka tā Viņam labpatīk. Viņš pavēl mums strādāt un tad dod visu, kas vajadzīgs, – ne mūsu darba dēļ, bet no savas laipnības un žēlastības. To redzam paši savām acīm: kaut arī ik gadus strādājam savā laukā, tomēr citu gadu Dievs dod vairāk ražas, citu – mazāk. Tādēļ mēs esam ģeķi, ja, pretodamies Dievam, raizējamies par to, kā sakrāt naudu un mantu, lai gan Dievs apsola pārpārēm nodrošināt mūs ar visu, kas mums nepieciešams.

Kāds varētu iebilst: bet Sv. Pāvils taču māca, ka mums ir jābūt rūpīgiem. Tā, piemēram, Rom. 12:8: “.. kas valda, lai dara to rūpīgi,” un 11. pantā: “Savā darbā neesiet kūtri..” Un Fil. 2:20 apustulis par Timoteju saka: “Jo man nav neviena ar līdzīgu dvēseli, kas bez viltus rūpētos par jūsu lietām.” Un pats Sv. Pāvils 2. Kor. 11:28 lepojas ar to, ka rūpējas par visām draudzēm. Te nu ir redzams, ka arī mums tomēr ir jārūpējas. Tādēļ ka mūsu un visa kristīgā dzīve sastāv no divām lietām – ticības un mīlestības. Pirmā mūs saista ar Dievu, otrā – ar mūsu tuvāko. Mēs ticību neredzam – to redz tikai Dievs; savukārt mīlestība ir redzama, un tā mums ir jāpierāda, mīlot mūsu tuvāko. Rūpes, kas nāk no mīlestības, Dievs mums pavēl uzņemties; turpretī tās rūpes, kuras grib stāties līdzās ticībai, Viņš aizliedz. Ja es ticu, ka man ir Dievs, tad pats par sevi nevaru rūpēties; jo es zinu, ka Dievs rūpējas par mani kā tēvs par bērnu, – no kā gan lai bīstos? Par ko gan es vēl varētu rūpēties? Es vienkārši saku: ja esi mans Tēvs, tad zinu, ka man nekas ļauns nenotiks, – kā Dāvids Ps. 16:8 saka: “Es skatīju To Kungu savā priekšā vienumēr, jo Viņš man ir pa labo roku, ka es nešaubītos.” Viss tāpat ir Viņa rokās, tādēļ man nekā nevar pietrūkt – Viņš vienmēr rūpējas par mani. Bet, ja gribu rūpēties par sevi un sāku rīkoties pēc sava prāta, šīs manas rūpes arvien vēršas pret ticību; tādēļ Dievs aizliedz šīs rūpes. Bet mīlestības rūpes Viņš grib paturēt – Viņš grib, lai rūpējamies par citiem, lai dodam viņiem savu mantu un dāvanas. Ja esmu valdnieks vai pārvaldnieks, man jārūpējas par maniem padotajiem; ja esmu namatēvs, man jārūpējas par sava nama saimi utt., izmantojot dāvanas, ko esmu saņēmis no Dieva. Dievs rūpējas par visiem, un šīs Dieva rūpes ir saistītas ar ticību. Arī mums jārūpējas citam par citu – tās ir mīlestības rūpes, proti, ja Dievs man ko ir devis, man jārūpējas, lai to saņemtu arī citi.

Taču šeit jāievēro, ka mums neklājas izdomāt skaidrojumus – vārdi jāsaprot tieši tā, kā tie skan: mums nav jārūpējas par savu iztiku. Dievs saka: “Strādā! Es pats tev došu,” – un, ja Viņš dod, tad tev ir jārūpējas, lai Viņa dāvanas tiktu pareizi sadalītas. Neraizējies par to, kā saņemsi, bet centies, lai tava saime un citi ļaudis, kurus Dievs tev devis, arī varētu saņemt Dieva dāvanas; un pielūko, ka tava saime nepaliek neaudzināta!

Ja esmu sludinātājs, man jārūpējas nevis par to, kur atradīšu, ko sludināt, jo, kā man nav, to es nevienam nevaru dot, – kā Kristus ir sacījis Lk. 21:15: “Jo Es jums došu vārdus un gudrību, kam visi jūsu ienaidnieki nevarēs pretī stāvēt.” Bet, ja man šie vārdi un gudrība ir, tad man arī jārūpējas, kā citi tos varēs saņemt no manis; man jātiecas to viņiem sniegt visdievbijīgākajā veidā, jāmāca tie, kas šo gudrību vēl nezina, jāmudina un jāpamāca tie, kuri to jau zina. Man jāraugās, kā pareizi mierināt nomāktās sirdsapziņas, kā mudināt un darīt modras snaudošās sirdis, – kā Sv. Pāvils ir darījis 1. Tim. 4; 2. Tim. 4 un Tit. 3 un pavēlējis darīt arī saviem mācekļiem – Timotejam un Titam. Tādām ir jābūt manām rūpēm, proti, lai citi varētu saņemt no manis. Bet man pašam jāstudē un jālūdz Dievs. Studēt – tas ir mans darbs; Dievs grib, lai daru tieši šo darbu, un, ja tāds būs Viņa prāts, Viņš dos visu, kas man vajadzīgs. Var notikt tā, ka es ilgi studēju, tomēr Dievs man neko nedod; Viņš var dot pēc gada vai diviem – tad, kad Viņam labpatiks. Un tad viss vienā mirklī tiks dots bagātīgi un pārpārēm.

Tāpat jārīkojas arī namatēvam – viņam jārūpējas tikai par to, kas viņam pavēlēts, ļaujot dot un rūpēties mūsu Kungam. Kad Dievs dod, tad namatēvam jārūpējas, kā sniegt saņemto visiem – sava nama saimei –, un jāraugās, lai saimei nekā netrūktu – ne miesas, ne dvēseles vajadzībās. Par to mūsu Kungs šeit runā, sacīdams, ka mums nav jāzūdās ēdiena un apģērba dēļ; taču Viņš grib, lai mēs strādājam, – tāds, īsi sakot, ir šo Kristus vārdu saturs. Taču tad, ja sēdēsi aizkrāsnē, nekopsi savu tīrumu un nestrādāsi nekādu darbu, tev ilgi būs jāgaida, līdz Dievs tev ko dos. Patiesi ir tā, ka Viņš varētu tevi uzturēt arī tad, ja tu nestrādātu, – Viņš spētu likt cepešiem, graudiem un vīnam augt tieši uz tava galda; taču Viņš to negrib darīt; Dievs grib, lai tu strādātu un izmantotu savu saprašanu šajās lietās.

Tā tas notiek arī ar sludināšanu un visām mūsu lietām. Dievs dod mums vilnu, ļaudams tai augt uz avju mugurām; taču no šīs vilnas mums pašiem jāauž audums – tas gan mums netiek dots gatavs. Un, kad audums ir gatavs, no tā vēl nerodas svārki – drēbniekam ir jāšuj svārki no auduma, – tā Dievs rīkojas visās lietās: Viņš rūpējas, bet mums ir jāstrādā. Paši savām acīm varam redzēt milzum daudz šādu piemēru. Kristus īpaši piemin divus no tiem, proti, par putniem un par puķēm laukā, – tos dzirdot, mums vajadzētu nokaunēties un nosarkt. Par putniem Viņš saka tā:

“Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro.”

Itin kā mūsu Kungs gribētu sacīt: “Jūs vēl nekad neesat redzējuši putnu ar sirpi – tādu putnu, kurš būtu ievācis ražu un sakrājis to šķūņos.” Jā, putni nestrādā tā, kā strādājam mēs, tomēr viņi tiek paēdināti. Ar šo piemēru mūsu Kungs negrib teikt, ka mums nebūtu jāstrādā, bet vēlas noņemt rūpes no mūsu pleciem. Jo putns nespēj darīt zemkopja darbu, kādu darām mēs; tomēr arī viņš nedzīvo bez darba, bet dara tieši to, kam ir radīts, proti, rada jaunus putnēnus, baro tos un pateicas Dievam, dziedādams savu dziesmiņu. Ja Dievs būtu licis putniņam darīt vairāk darba, viņš to noteikti darītu. Putniņš mostas rīta agrumā, apsēžas uz zara un dzied dziesmu, kuru ir iemācījies, nemaz nedomādams un neraizēdamies par barību. Kad viņam gribas ēst, viņš lido un meklē kādu graudiņu; un Dievs to tiešām kaut kur ir nolicis – putniņš to atrod bez liekas domāšanas. Bet viņam tiešām būtu bijis pamats raizēties par savu iztiku! Tā nu jums vajadzētu kaunēties, redzot, ka putniņi ir dievbijīgāki par jums; putniņi dzied un ir priecīgi, kaut arī nezina, ko ēdīs.

Tas tiešam ir liels kauns, ka mēs nespējam darīt pat tik daudz, cik dara putni. Kristietim vajadzētu kaunēties maza putniņa priekšā, kurš pārvalda šo prasmi, lai gan nav to mācījies. Ja ziedonī, kad putni dzied visskaistāk, tu kādam no tiem sacītu: “Kā gan tu vari tik priecīgi dziedāt, ja tev nav labības krājumu šķūnī,” – putniņš par tevi smietos. Tas ir lielisks piemērs, kam tiešām vajadzētu mūs pārliecināt un mudināt uzticēties Dievam daudz vairāk, nekā mēs to darām. Tādēļ arī mūsu Kungs noslēgumā skaidri saka:

“Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?”

Vai tas nav liels kauns, ka mūsu Kungs dara putniņus par mūsu skolotājiem un rāda mums tos kā piemēru, lai mēs beidzot sāktu mācīties no tiem? Kaunies par savu neganto, apkaunojošo neticību! Putniņi dara to, kas viņiem jādara, bet mēs nedarām. 1. Moz. 1:28 mums ir dota pavēle būt visas radības kungiem. Un tomēr putniem jākļūst par mūsu kungiem gudrībā! Dzīsim projām savu nelaimīgo neticību! Dievs liek mūs kaunā un pavēl, lai putni ir mūsu meistari un valda pār mums, – tikai tādēļ, lai tie mums parādītu, ka kalpojam mamonam un esam atstājuši īsto, patieso Dievu. Nu seko otrs piemērs – par puķēm laukā. Ar šī piemēra palīdzību mūsu Kungs grib mūs mudināt nezūdīties apģērba dēļ. Viņa vārdi skan tā:

“Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs, mazticīgie?”

Itin kā Kristus sacītu: “Dzīvība nav jūsu, un arī miesa ne – jūs nevarat pielikt, nedz atņemt savam mūžam nevienu olekti; tomēr jūs raizējaties par to, kā varēsiet apģērbties. Skatieties uz puķēm laukā, – cik skaisti tās ir rotātas un apģērbtas, lai gan neviena no tām neko nav darījusi, lai iemantotu savu rotu. Tās nevērpj, nešuj un nestrādā, tomēr ir tērptas greznā rotā.”

Te nu atkal mūsu Kungs negrib teikt, ka mums nevajadzētu strādāt un šūt; mums ir jāstrādā, jāvērpj un jāšuj, tikai nav jāraizējas. Mūsu rūpes ir mūsu darbs; ja gribam rūpēties vēl par ko citu, tad rīkojamies kā ģeķi; jo katrai dienai pietiek savu rūpju. Es domāju, te redzam, kā Dievs stājas pretī mūsu mazticībai, – puķes aug, tērpdamās skaistā rotā, likdamas mūs kaunā un kļūdamas par mūsu skolotājām. Mēs pateicamies jums, puķītes, – lai gan govis jūs ēd, tomēr pats Dievs jūs ir paaugstinājis un darījis par mūsu meistarēm un skolotājām! Labi, ka zeme mūs vēl panes, neraugoties uz mūsu kaunu! Ja tas mums ir gods, tad nezinu, ko sacīt. Mums jāatzīst, ka pati sīkākā puķīte, kuru lopi samin ar savām kājām, var kļūt par mūsu skolotāju. Tad nu gan mēs esam “krietni” ļaudis! Es arī tā domāju. Kungs Kristus piemin arī varenāko ķēniņu Salamanu, kas ir bijis tērpts visgreznākajās drēbēs, purpurā un zeltā; Viņš saka, šī rota nav salīdzināma ar lauka puķu grezno rotu, 1. μin. 10. Vai tas nav kas īpašs, ka ikvienas lauka puķītes rota tiek vērtēta augstāk nekā visi dārgakmeņi, zelts un sudrabs?

Bet mēs esam tik akli, ka neredzam, ko mūsu Kungs ar to visu grib sacīt. Puķīte aug mūsu acu priekšā un lepni saka: “Kaut arī tev būtu visas pasaules rotas, tomēr tu nespēj man līdzināties; es neraizējos par to, no kurienes mana rota nāk; es tikai ziedu un nedaru neko vairāk. Ja arī tu esi grezni izrotājies, tu tomēr esi nevesels un kalpo bezspēcīgajam mamonam. Turpretī es, lauka puķe, esmu svaiga un skaista; es kalpoju patiesajam Dievam.” Redziet, cik nejauka un apkaunojoša lieta ir neticība!

Tie ir divi lieliski, spēcīgi piemēri – par putniem un puķēm. Piemērs par putniem attiecas uz zūdīšanos ēdiena dēļ, savukārt piemērs par puķēm nosoda zūdīšanos apģērba dēļ. Citviet Jaunajā Derībā mūsu kauns netiek atklāts un parādīts tik spilgti kā tieši šajā Evaņģēlija vietā. Taču nav daudz tādu cilvēku, kuri šos piemērus saprot. No minētajiem piemēriem un līdzībām mūsu Kungs secina:

“Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.”

Tas ir šīs Evaņģēlija vietas kopsavilkums: kristiešiem nav jāzūdās savas iztikas dēļ, jo Dievs rūpējas par viņiem; taču strādāt viņiem ir pavēlēts. Bet par to, kas ir Dieva valstība un Viņa taisnība, šeit runāt būtu pārāk gari; jūs arī esat to daudzkārt dzirdējuši, ja vien esat tam pievērsuši uzmanību. Ar to pietiktu, runājot par šo Evaņģēlija vietu. Lai Dievs dod mums žēlastību, ka reiz sākam tā dzīvot un Evaņģēlijs nepaliek tikai ausīs un uz mēles, bet ienāk arī sirdī un izpaužas darbos.