Sprediķis 16. post Trinitatis svētdienā
Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: “Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, – un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni. [Lk.7:11-17]
Šajā Evaņģēlija vietā Sv. Lūka mums rāda vēl vienu Dieva brīnumu, mudinādams mūs pievērst sirdi Dievam, – arī tad, ja ar mums notiktu kas līdzīgs, kā noticis ar šo atraitni. Jo šie vārdi rakstīti nevis atraitnes, bet to cilvēku dēļ, kuri vēl dzirdēs Evaņģēliju – līdz pat pasaules galam; un arī mēs piederam šo ļaužu pulkam. Vispirms tu šeit redzi, kādu žēlastību un labvēlību Kristus parāda šai sievai; un mums patiesi jāatzīst, ka viņa to nav pelnījusi. Viņa iet cauri pilsētai savu draugu pavadībā raudādama un vaimanādama. Vismazāk jau šī labā sieva ir gaidījusi un cerējusi, ka varēs atkal redzēt savu dēlu dzīvu un vest arī viņu uz pilsētu; tādēļ sieva pat nelūdz, lai Kristus atdotu jauneklim dzīvību; un vēl jo mazāk viņa to ir pelnījusi. Viņa arī nav pat iedomājusies, ka Kristus varētu nākt pie viņas; jā, viņa pat nav Kristu pazinusi, nedz arī zinājusi, ka Viņš palīdz ļaudīm, – te nav ne runas par šīs sievas nopelniem vai sagatavošanos.[1] Tas viss rakstīts tādēļ, lai, tāpat kā atraitne šeit saņem Kristus žēlastības darbu pilnīgi nepelnīti, tikai no Viņa žēlastības un apžēlošanās, arī mēs varētu saskatīt kādu kopīgu likumu, kas jaušams visos Dieva žēlastības darbos: tie visi notiek neatkarīgi no mūsu nopelniem, pirms vēl mēs šos darbus meklējam; Dievs pats liek pamatu un iesāk. Bet kādēļ Viņš to dara? Tādēļ, ka iežēlojas par mums. Tā ir un paliek Dieva žēlastība; ja mēs spētu ko nopelnīt, tā nebūtu žēlastība. Un šo žēlastību mēs piedzīvojam, lai varētu Dievam sacīt: “Tu esi žēlīgs Dievs, kas dara labu arī tiem, kuri to nav pelnījuši.”
Šis sprediķis mums šķiet vienkāršs; bet kur ir cilvēki, kas no sirds tā domā? Ja mēs ticētu, ka viss labais mums notiek no Dieva žēlastības un žēlsirdības, mēs ik dienu staigātu patiesā līksmībā; mūsu sirdis paceltos augšup un būtu jau debesīs. Kad reiz tur nonāksim, tad redzēsim, ka tā tas ir, lai gan tagad neviens tam netic. Šīs pasaules dievam – velnam – uz zemes ir tik liela vara, ka mēs neredzam un nepazīstam Dieva darbus (2. Kor. 4:4), tādēļ mūsu sirdis tos atstāj bez ievērības – mēs nelietīgi izmantojam Dieva žēlastības darbus un izrādām Viņam klaju nepateicību.
Ja es padomātu kaut vai par to vien, ka Dievs man ir devis acis, šo patiesi lielo dārgumu, tad nebūtu brīnums, ja es no kauna ielīstu zemē savas lielās nepateicības dēļ, – tādēļ ka ne reizi neesmu pateicies par šo Viņa žēlastības darbu. Taču mēs šo Dieva žēlastības darbu un cēlo dārgumu neredzam – tas mums ir pārāk ierasts. Bet, ja kādreiz piedzimst akls bērns, tad gan saprotam, kādas sāpes rada aklums un cik brīnišķīga lieta ir acis, cik lieliska Dieva dāvana ir spēja skaidri un labi redzēt. Acis kalpo mums visu mūžu, un bez tām mēs labprātāk vēlētos būt miruši; tomēr nav neviena, kas pateiktos Dievam par šo dāvanu – spēju redzēt. Aplūko visu savu miesu – visur vari redzēt Dieva žēlastību un labestību. Tādēļ arī Dāvids Ps. 33:5 saka: “.. zeme ir pilna Viņa žēlastības.” Dāvidam ir bijis skaidrs skatiens – viņš spējis ielūkoties dziļāk un redzējis, ka visa pasaule ir Dieva žēlastības un labo darbu pilna. Bet no kurienes šī labestība ir nākusi? Vai mēs to esam pelnījuši? Nē, neesam. Bet Dievam ir labpaticis parādīt mums žēlastību – Viņš apber ar savām dāvanām visu pasauli, un tās var saņemt gan pateicīgie, gan nepateicīgie. Mums netīk veltīgi izdot pat vienu vai divus guldeņus, jā, vēl mazāk; mēs pat negribam tos atdot nabadzīgiem ļaudīm. Bet Dievs ik dienu apber ar savām dāvanām visu pasauli, un nav neviena, kas Viņam pateiktos kaut vai par vienu no tām! Jā, kas gan to atzīst?
Tā mēs varētu uzlūkot visu radību un apjaust tajā Dieva labestības un žēlastības bagātību. Kristus Mt. 5:45 saka: “.. Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” Tas ir, Dievs nešķirodams apveltī ikvienu, bet kurš gan Viņam pateicas? Viņš dāvā gaismu manām un tavām acīm, taču neviens neatzīst gaismu par Dieva dāvanu! Ja saule kādu rītu neuzlēktu vai uzlēktu trīs stundas vēlāk, kāds posts un sajukums tad rastos! Tad gan mūsu acis un mute atdarītos! Ikviens teiktu: “Lai slava un pateicība Dievam, kas mums dāvājis gaismu!” Bet tagad, kad saule ierastā laikā katru dienu uzlec un spīd, neviens to neuzskata par īpašu Dieva žēlastības darbu. Tāpat ir arī ar lietu, ar labību tīrumā un ar visu radību: Dieva dāvanu mums ir pārpārēm – mēs ik dienu tiekam ar tām apbērti, tā ka vairs tās nepamanām.
Dažkārt Dievs ļauj kādam cilvēkam pieredzēt bailes un trūkumu, sāpes un bēdas, tā ka šķiet: Dievs pasauli neuzlūko. Kādu Viņš dara aklu, paralizētu vai ūdenssērdzīgu, kādam arī ļauj nomirt – kā atraitnes dēlam, par kuru lasām šajā vietā; jo visi cilvēki ir Dieva radītas būtnes un Viņš ar tām var darīt, ko vien vēlas. Bet kādēļ Viņš tā rīkojas? Vienīgi tādēļ, lai mēs redzētu Viņa žēlastību. Tādēļ arī, kad Jņ. 9:2–3 mācekļi Kristum jautā, vai aklais cilvēks pats vai arī viņa vecāki ir grēkojuši, mūsu Kungs atbild un saka: “Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.” Tas ir, it kā Viņš sacītu: “Ar šī aklā cilvēka palīdzību Dievs grib tikt slavēts,” – jo Viņš redz, ka pat visas pasaules dārgumi nespēj saviļņot mūsu sirdis. Tādēļ Viņš dara ko vairāk – Viņš skaidri atklāj mums savu žēlastību, rādīdams šo aklo cilvēku; nu varam aptvert, cik brīnišķīgs dārgums ir mums dāvātā redze; ja nespējam atzīt Dieva žēlastību un labvēlību visā labajā un derīgajā, ko esam no Viņa saņēmuši, tad mums tas jāpamana, uzlūkojot trūkumu un zaudējumus. Šim cilvēkam vajadzēja būt aklam, lai citi atzītu, kādu dārgumu ir saņēmuši, un teiktu: “Ak, žēlīgais Dievs, cik gan brīnišķīgu dāvanu Tu man esi devis, cik lieliskas lietas ir vesela miesa un laba redze!” Taču to neviens neievēro; jā, mēs sakām: “Arī govīm ir acis!” Ja tu būtu akls, tad gan sajustu savu trūkumu; turpretī tagad, būdams vesels un bagātīgi apveltīts ar Dieva žēlastību, tu to nejūti.
Tāpat tas ir noticis ar šo atraitni, kuras piemērs rāda, kāds Dievs ir, ko Viņš domā par mums un ko mums pienāktos domāt par Viņu. Uz šīs sievietes pleciem gulstas divas nelaimes. Pirmkārt, viņa ir atraitne. Tā pati par sevi ir pietiekami liela nelaime, kas var piemeklēt sievu, – viņa ir viena un pamesta, un tai nav neviena, no kā varētu gaidīt mierinājumu un palīdzību. Tādēļ Dievs Rakstos daudzkārt tiek saukts par atraitņu un bāreņu Tēvu, piemēram, Ps. 68:6 un Ps. 146:9: “Tas Kungs pasargā svešiniekus un bāreņus un uztur atraitnes..” Otrkārt, ir nomiris atraitnes vienīgais dēls, kam būtu vajadzējis kļūt par viņas mierinājumu. Tā Dievs šai sievai ir atņēmis gan dēlu, gan vīru. Daudz labprātāk sieva būtu zaudējusi savu māju un saimniecību, jā, arī savu dzīvību, tikai ne dēlu un vīru. Bet nu mūsu Kungs visu pavērš citādi. Kad atraitnes vīrs vēl bija dzīvs, viņa nenojauta, cik dārga dāvana ir viņas laulātais vīrs; bet, kad viņš nomira, atraitne pirmoreiz spēja to īsti saprast. Kamēr viņš dzīvoja, sieva domāja: “Arī citām sievām taču ir vīri!” Viņa uzskatīja, ka šis vīrs ir tāds pats kā pārējie; bet, kad šis cilvēks bija miris, atraitne apjauta, kādu vīru ir zaudējusi. Tāpat arī, kad atraitnes dēls bija sveiks un vesels, sieva īsti neapjauta šo Dieva dāvanu; bet, kad dēls nomira, viņa pirmoreiz aptvēra, kādu dārgumu ir zaudējusi. Līdz šim viņa nebija pievērsusi Dieva dāvanām lielu uzmanību, bet tagad, kad dēls ir miris, atraitne jūt zaudējumu ar visu savu būtni. Tā tas notiek arī ar mums. Tagad ir daudz ļaužu, kuri nav ar mieru ziedot savu bērnu audzināšanai pat desmit guldeņus; bet, ja bērns nomirst, vecāki saka: “Ak, kaut Dievs dotu, ka bērns atkal būtu dzīvs, – par to es atdotu daudzus simtus guldeņu!” Kādēļ tad tu agrāk nemaz nerūpējies, lai tavs bērns kaut ko varētu iemācīties? Kāds tam ir iemesls? Tu neatzīsti Dieva dāvanas un Viņa žēlastību. Īsi sakot, pasaule paliek pasaule, tā nespēj mainīties.
Sieva dzīvoja, nezinādama, ko Dievs tai devis, taču drīz vien viņai nācās to uzzināt. Jo, pirms vēl viņa bija paguvusi apdomāties, Dievs sniedz viņai pamācību, ņemdams projām viņas vīru un dēlu. Tas viss rakstīts tādēļ, lai mēs ar šī piemēra palīdzību mācītos atzīt Dievu, – ka tad, kad Viņš dod mums mantu, veselu miesu, labu redzi vai parāda mums savu žēlastību vēl kādā citā veidā, tas notiek nevis tādēļ, lai mēs varētu priecāties, bet lai mēs zinātu, par ko mums Viņš jāuzskata. Ja Dievs tev atņem kādu locekli, ļauj nomirt tavai sievai vai atņem acu gaismu, tas viss notiek tādēļ, lai tu varētu saskatīt, kas tev līdz šim bijis dots.
Šo mācību mums rāda ikviena Evaņģēlija vieta – te redzam, kāds Dievs mums ir. Arī šajā vietā tas tiek atklāts, parādot, ka Viņš nevienu negrib pamest; un arī sieva no jauna ierauga, kāds ir viņas Dievs. Jo, kad viņa ir palikusi gluži viena, zaudējusi gan vīru, gan dēlu, Kristus atklāj, ko Viņš domā, un saka: “Mācies ticēt un uzticēties Dievam, iepazīsti Viņu, kuram nāve un dzīvība ir viens un tas pats; neraudi, bet paturi labu prātu, jo tev nav, par ko raudāt!” Kristus modina mirušo un atdod to viņa mātei.
Šos un līdzīgus brīnumus Dievs rāda, lai cilvēka sirds mācītos, kā tai jāizturas pret Dievu un ko no Viņa varam gaidīt. Sieva ir pārliecināta, ka viņas dēls ir pagalam un ka viņu atgūt vairs nav iespējams. Jā, ja kāds viņai būtu teicis: “Vēl stunda nebūs pagājusi un tavs dēls atkal būs dzīvs,” – atraitne to būtu uzskatījusi par pilnīgi neiespējamu lietu un atbildējusi: “Drīzāk jau debesis nokritīs, nekā mans dēls atkal taps dzīvs!” Redziet, pirms vēl sieva ir paguvusi attapties, Dievs dara šo neiespējamo darbu, kādu viņa nekad nebūtu uzdrīkstējusies lūgt, – Viņš dara atraitnes dēlu atkal dzīvu. Kādēļ Dievs to dara? Viņš ļauj cilvēkiem nogrimt bailēs un briesmās tik dziļi, ka tie vairs neredz nekāda padoma, nedz palīdzības; tomēr Viņš grib, lai nekrītam izmisumā, bet uzticamies Viņam, kas spēj darīt neiespējamas lietas un radīt kaut ko no nekā. Kad esi nogrimis grēkos tik dziļi, ka tava sirds vairs nemaz necer uz Dieva žēlastību un žēlsirdību, kad šķiet, ka esi jau pazudis – un tādās bailēs un postā grimst daudzas sirdsapziņas –, griezies atpakaļ un raugies, cik draudzīgs un labvēlīgs Dievs mums atklājas Evaņģēlijā caur Kristu! Te nu tev jāpamana, ka Dievs pret tevi izturas laipni un sirsnīgi, – Viņš nedomā tevi pazudināt, nedz atraidīt, bet grib mūžīgi uzturēt arī tavu dvēseli. Jo tieši tādēļ šādi brīnumu darbi mums tiek rādīti – mums tie ir jāredz. Kā šajā vietā Dievs caur Kristu žēlīgi palīdz atraitnei, tā Viņš palīdzēs arī mums – un ne tikai miesīgi, bet vēl daudz vairāk – garīgi, izglābjot mūsu dvēseles mūžībā, ja vien mēs to no Viņa gaidīsim.
Visi Dieva brīnumi un darbi mums šķiet neiespējami un mūsu dabai nav aptverami. Un tas ir tādēļ, lai Dievs tiktu atzīts par visspēcīgu Radītāju, kas spēj darīt neiespējamo iespējamu un radīt kaut ko no nekā. Nav iespējams, ka tad, kad jau esmu miris, es atkal varētu tapt dzīvs; ja arī es pielūgtu visus eņģeļus un visus svētos, viņi man šajā ziņā neko nevarētu palīdzēt. Ko tad spētu panākt mūsu brīvā griba? Tomēr man jāsaka nāvei tā: “Es dzīvošu – ne pats saviem spēkiem, bet tādēļ, ka zinu: manam Dievam ir tāda daba, ka Viņš rada lietas ne no koka gabala, ko redzu pats savām acīm, bet gluži no nekā; Viņš dara neiespējamo iespējamu – citādi Viņš nebūtu īstais, patiesais Dievs.”
Tādēļ, ja mana nāve būtu jau klāt un es nevarētu vairs ilgāk dzīvot, man vajadzētu sacīt: es tomēr dzīvoju un dzīvošu. Tā mana nāve, kas ir jau pavisam tuvu, ir tikai kā maza dzirkstele, turpretī dzīvība – kā liela jūra. Prāts nespēj aptvert, kā tas iespējams; bet tas, kuram ir ticība, droši zina, ka viņa nāve ir tikai dzirkstele jūras vidū, – tā izdziest vienā acumirklī. Dievs ir visspēcīgs; bet, kurš tic, tas ir Dievā, tādēļ arī viņš atrodas dzīvībā pat tad, ja ir pašā nāves vidū. Tāpat arī nabags, kas tic, savā nabadzībā domā tāpat kā cilvēks, kurš ir nāves vidū: “Ak, nabadzība ir tikai sīka dzirkstele lielajā bagātības jūrā, tādēļ pēc īsa brīža nabadzība būs zudusi un es kļūšu bagāts.” Tas tādēļ, ka ticības dēļ Dievs ir uzņēmis nabadzīgo cilvēku sevī, bet Dieva rokās ir visa vara un visas lietas. Tāpat ir arī ar negodu. Kad kāds zaudē savu labo slavu, ļaudis domā, ka viņš to nekad neatgūs. Bet, ja tu tici un turies pie Dieva, tad jau pēc īsa brīža vari iemantot lielu godu. Jo mūsu Dievs prot pārvērst nepārvaramu nabadzību lielā bagātībā, bet lielu negodu – neizsakāmi lielā godā. Tāpat ir arī ar grēku, – ja tici, tad grēks salīdzinājumā ar Dieva taisnību ir tikai kā dzirkstele visā lielajā jūrā.
To labi rāda šīs sievas piemērs. Viņa ir lielu sāpju un baiļu varā – tai šķiet, it kā pats Dievs, debesis, zeme un visa radība būtu nostājusies pret viņu. Un, tā kā viņa uz visu notiekošo raugās ar miesīgām acīm, tai nākas secināt, ka būs neiespējami no šīm bailēm atbrīvoties. Bet, kad atraitnes dēls tiek uzmodināts no mirušajiem, viņa jūtas tā, it kā debesis un zeme, koki un akmeņi smietos un līksmotos līdz ar viņu; nu viņa aizmirst visas savas sāpes un ciešanas – tās ir pagājušas un apdzisušas, kā apdziest dzirkstele, kas iekrīt pašā jūras vidū. Tādēļ Dievs pravieša Jesajas grāmatā, Jes. 54:7–8, saka: “Tikai mazu brīdi Es tevi atstāju, bet ar sirsnīgu apžēlošanos par tevi Es tevi pieņemšu atkal atpakaļ; dusmu uzplūdumā Es tev mazu brīdi apslēpu savu vaigu, bet ar mūžīgu žēlastību Es par tevi atkal apžēlošos.” Taču es to neredzu; man šķiet, ka dusmu brīdis Dieva priekšā ilgs mūžīgi. Taču tas patiesi ir tikai mirklis, kam seko prieka pārpilnība, – kā arī Ps. 8:6 sacīts: “Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis.” Bet tas viss mums vēl ir apslēpts – mēs to neredzam, tāpat kā neredzēja šī sieva. Viņas mirušais dēls atrodas dzīvības vidū – Dievs viņu tur savā klēpī, jo Viņa nodoms ir šo jaunekli uzmodināt. Tā, kas viņu nonāvējusi, ir tikai maza nāves dzirkstele, – taču tas nevienam nav redzams. Turpretī tagad, kad viņš tiek uzmodināts, atklājas tas, kas bijis apslēpts visas pasaules acīm.
Tā Dievs rīkojas arī ar mums. Un ar šādu piemēru palīdzību mums vajadzētu mācīties atzīt, kāds ir mūsu Dievs, proti, ka Viņš mūs ņem savā klēpī un ir ap mums pat vislielāko briesmu un baiļu brīžos. Tādēļ, ja kāds ir nabadzīgs, grimst grēkos, ir nāves varā, bēdu vai citu kārdinājumu nomākts, viņam jādomā, ka šis brīdis ir pārejošs, – tā ir tikai sīka bēdu lāse vai dzirkstele. Jo Dievs ir viņu uzņēmis un iecēlis pašā bagātības, taisnības, dzīvības un prieka vidū, tikai cilvēks to visu vēl neredz. Taču jau pēc īsa brīža varēsim to redzēt un piedzīvot. Tā nu šeit redzi nevis ticības, bet tikai Dieva žēlastības un labestības piemēru. Nu mums mazliet jāpārrunā arī šī notikuma garīgā izpratne jeb apslēptā nozīme.
Garīgais skaidrojums
Visi darbi un brīnumi, ko Kristus ir darījis ārēji redzamā veidā, norāda uz tiem darbiem, kurus Viņš paveic cilvēkā neredzamā, iekšējā jeb garīgā veidā. Tādēļ šī miesīgā nāve norāda uz dvēseles garīgo nāvi, kurai mums ir jātic. Jo neviens cilvēks nespēj ielūkoties otra dvēselē, kamēr mēs šeit dzīvojam; bet, kad esam miruši, mēs iegūstam citas acis, kuras spēj saskatīt, ka visa pasaule ir mirusi. Tādēļ mūsu Kungs Rakstu mācītājam, kurš vēlējās vispirms iet apglabāt savu mirušo tēvu, Mt. 8:22 ir teicis: “Nāc man pakaļ, un lai miroņi apglabā savus miroņus.”
Jauneklis, par kuru lasām šajā vietā, ir miesīgi miris un tiek nests uz kapu. Taču daži ir miruši iekšēji, Dieva priekšā, lai gan miesīgi vēl ir dzīvi. Dvēsele, kas netic Dievam un neturas pie Viņa, ir nedzīva; turpretī tā dvēsele, kura tic Dievam, ir dzīva arī tad, ja atrodas pašā nāves vidū, – kā iepriekš sacīts.
Ar šo garīgo nāvi mēdz notikt divējādi: daži savā dvēselē ir miruši, taču paši to neredz un nejūt; tā visa pasaule ir mirusi, tikai pati to nejūt. Bet daži garīgi mirušie – tie, kurus patiesi ir skārusi Bauslība – skaidri jūt savu garīgo nāvi. Šeit mēs runājam nevis par tiem, kas savu garīgo nāvi nepamana, bet par tiem, kuru sirdis ir nemierīgas, jo cilvēka sirdsapziņa jūt, ka sirds ir neticīga. Šāds cilvēks ir pavisam citādi miris nekā tas, kurš savu nāvi nejūt, dzīvodams pastāvīgā skurbumā. Kurš pats nejūt, ka ir miris, tam nav iespējams palīdzēt, jo viņš neatzīst savu slimību, bet dzīvo droši, neņemdams vērā ne Dievu, ne pasauli. Bet, kur garīgā nāve tiek izjusta, tur ir bēdas un posts, bailes un nemiers – tādam pasaule kļūst par šauru, viņš meklē padomu un palīdzību; jā, tāds cilvēks nenicinātu pat koku un akmeni, ja vien tie spētu dot viņam padomu, – nemaz jau nerunājot par jebkura, pat paša necilākā cilvēka padomu.
Kas tad dod cilvēkam spēju just garīgo nāvi? To dara Bauslība, kas atklāj grēku. Bauslība saka: “Tev nebūs svešus dievus turēt.” Kad es to dzirdu, man šī prasība ir jāpilda; taču es to nespēju izdarīt. Tā nu man nākas atzīt, ka esmu nolādēts. Kad es šīs lietas pārdomāju, nāve un nemiers ienāk manā sirdī, tā ka, ja nesaņemtu palīdzību, es mūžīgi paliktu šādā nāvē un nemierā. Tā ir atraitnes vienīgā dēla nāve; tā viņš guļ zārkā, un nesēji to nes uz elli.
Nesēji ir Bauslības sludinātāji. Viņi nedara neko citu kā vien grūž cilvēku arvien dziļāk un dziļāk nāvē – šeit redzam, ka tie steigšus nes mirušo uz kapu un dzen viņu tieši ellē. Šim cilvēkam nekļūst labāk, bet tikai arvien sliktāk.
To esam pieredzējuši pāvesta varas laikos saistībā ar grēksūdzi un gandarīšanu par grēkiem. Mēs iedomājamies, ka varēsim gandarīt par grēkiem ar saviem darbiem; taču šādi vienīgi tika biedēta mūsu sirdsapziņa. Mēs grimām arvien dziļāk ellē. Tādēļ, ja tev ir ļaudis, kuri bīstas grēka un pazušanas, tie jau ir miruši un tādiem tev Bauslība vairs nav jāsludina; viņiem jārāda ceļš uz pestīšanu un jāsludina Evaņģēlijs. Mūsu pāvesta sekotāji šādiem bēdu nomāktiem cilvēkiem norāda uz rožukroņiem, svētceļojumiem, uz tādiem vai citādiem darbiem; taču neviens no tiem viņiem nevar palīdzēt.
Ja Kristus nebūtu nācis, nesēji ieliktu mirušo kapā un apraktu viņu. Lai mirušais taptu dzīvs, ir jānāk Kristum ar savu vārdu un žēlastību. Un šis ir otrais – Evaņģēlija amats, kurš māca nevis to, kas tev jādara, bet – no kurienes vari saņemt spēju to darīt. Tieši to šeit dara Kristus. Viņš neuzdod jautājumus: “Kas tur ir? Kādēļ jūs tā darāt? Vai gribat, lai jauneklis atkal būtu dzīvs?” Kristus neko tādu nejautā, bet iežēlojas par māti, nāk klāt, pieskaras zārkam, un nesēji apstājas un cieš klusu. Tā notiek, kad tiek sludināts Kristus žēlastības darbs un tas, kā Viņš dāvā mums savu darbu un nopelnu; Viņš ar savu roku pieskaras zārkam, un nesēji klusē. Bauslības sludinātāji vairs netiek uzklausīti; mēs viņiem sakām: “Sludini vien savus darbus, bet mums ir cits pasludinājums.” Kad mūsu rokas pieskaras zārkam, tās neko nespēj paveikt – mirušais nekļūst dzīvs; bet, kad zārku skar Kristus roka, tad mirušais mostas. Jo, kad cilvēks dzird, ka Kristus darbi paveic šādus brīnumus un Viņa darbi ir dāvāti mums, tad viņš saka: “Ko gan mēs no savas puses te vēl varētu darīt? Mūsu darbi ir gluži veltīgi un nevajadzīgi.”
Taču mirušais uzreiz vēl nekļūst dzīvs; mums gan tiek sludināts vārds, Dieva žēlastības darbs un viss, kas mums caur Kristu ir dāvināts, taču ar to vēl nepietiek – vēl zārks ir tikai aizskarts; vēl Kristus balsij ir jāatskan cilvēka sirdī, lai mēs ticētu Viņa vārdam – tam, ka ir tā, kā šajā pasludinājumā teikts. Jauneklis ceļas no zārka nevis uzreiz, tiklīdz Kristus tam ir pieskāries, bet tad, kad Viņš saka: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Šī balss skar mirušā sirdi un dara viņu atkal dzīvu. Ja arī es uzklausu vārdu un vairs nepaklausu cilvēku likumiem, tomēr nesēji mani arvien vēl turpina nest; es joprojām palieku bailēs un izmisumā; un man vēl ir tikai nedaudz palīdzēts. Man jādzird ne tikai publiskais pasludinājums, bet arī balss, kas manā sirdī saka: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!”, tas ir, man jātic šim pasludinājumam, jāturas pie tā ar sirdi un jāpaļaujas uz to, ne grēkam, ne nāvei, ne velnam vai ellei neļaujot sevi aizraut no tā.
Tā nu mums ir divi pasludinājumi: viens tikai pieskaras ar roku zārkam, un tas vēl neuzmodina mirušo; otrs tur roku uz zārka un uzrunā mūsu sirdi – šis pasludinājums dara mirušo atkal dzīvu. Pirmais mums sludina Kristus darbus, kas darīti mūsu labā un dāvināti mums; bet, kad saklausām Viņa balsi savā sirdī, tad tas, kurš iepriekš bija miris, ceļas augšā, sāk runāt un ar muti apliecina to, kam viņa sirds tic un ko tā jūt; un tālāk seko žēlastības darbs, proti, ka tu sludini citiem un pateicies Dievam par žēlastības darbu un ticību, ko Viņš tev parādījis un dāvājis.
Tas viss rada cilvēkā lielu prieku un pateicību, tā ka viņš slavē un cildina Dievu. Tā arī šeit Kristus iegūst slavu visā jūdu tautā un kaimiņzemēs. Tā kristietis var vest pie ticības arī daudzus citus. Tādēļ brīnumu darbi un zīmes nav jāpārvērš par māžošanos, kā to darījuši pāvesta sekotāji.
Tas būtu sakāms par šo Evaņģēlija vietu, kurā redzam, kā Dievs no tīras žēlastības mums palīdz un mūs izglābj – bez kādiem mūsu pašu nopelniem un līdzdalības; jā, tas notiek, pirms vēl esam meklējuši vai lūguši Viņa palīdzību. Lai Dievs dod, ka mēs tam ticētu!
[1] – Šeit Luters vēršas pret uzskatu, ka cilvēkam pašam jāsagatavojas žēlastības saņemšanai. Sk. turpmāk tekstā
Ieskaties