Sprediķis 17. post Trinitatis svētdienā

Un notika, ka Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja. Un, lūk, tur bija kāds ūdenssērdzīgs cilvēks Viņa priekšā. Un Jēzus, vārdu ņēmis, griezās pie bauslības mācītājiem un farizejiem ar jautājumu: “Vai ir atļauts sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja. Tad Viņš to ņēmis dziedināja un atlaida. Bet tiem Viņš teica: “Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?” Un tie nekā uz to nespēja atbildēt. Bet, nomanīdams, ka viesi sev izmeklēja pirmās vietas, Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams: “Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts, un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: dod šim vietu,- un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta. Bet, ja tu esi aicināts, tad nogājis apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis varētu sacīt: draugs, virzies uz augšu! – Tad tu būsi pagodināts visu citu viesu priekšā. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” [Lk.14:1-11]

Šīsdienas Evaņģēlijā mums jāpārrunā divas lietas. Pirmā ir kas tāds, kas kopīgs visam Evaņģēlijam; otrā ir kas īpašs un atšķirīgs. Pirmā lieta, kas kopīga visam Evaņģēlijam, ir tas, ka arī šeit mums tiek rādīts Kungs Kristus, – kas Viņš ir un ko no Viņa varam gaidīt. Tā mums tiek rādīta ticība un mīlestība.

Ticība atklājas tā, ka šis ūdenssērdzīgais jau iepriekš ir dzirdējis Evaņģēliju, proti, ka Kungs Kristus ir laipns, labsirdīgs, labvēlīgs Vīrs, kas labprāt palīdz ikvienam, negribēdams, lai kāds aizietu no Viņa, nesaņēmis palīdzību un mierinājumu. Ja slimais vīrs nebūtu dzirdējis, ka mūsu Kungam ir tāda slava, tas nebūtu steidzies Viņam pakaļ un iegājis namā. Šis cilvēks patiesi būs par Kristu dzirdējis ko lielu un svarīgu, turklāt arī ticējis dzirdētajam.

Un tieši tas ir Evaņģēlijs, kas – kā jau sacīts – ir jāsludina un jādzird, pirms vēl sākam ticēt, proti, Evaņģēlijs ir vēsts par to, ka Dievs ir mums tik žēlīgs un labvēlīgs, ka ir sūtījis lejup no debesīm savu Dēlu, lai Viņš mums palīdzētu. Tas sirdsapziņai ir jādzird, un tam ir jātic; citādi, kaut arī visa radība būtu mums labvēlīga, tas tomēr mums nevar palīdzēt, ja Dievs pret mums nav laipns un žēlīgs. Savukārt tad, ja Dievs ar mums ir apmierināts, neviena radīta būtne mums nevar kaitēt, – kā Sv. Pāvils Rom.8:31 saka: “Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” Lai nāve, velns, elle un visa radība dusmojas, cik grib, – tie tomēr nespēj mums kaitēt. Tādēļ Evaņģēlija uzdevums ir rādīt mums šo žēlastības pilno Cilvēku, kas ir pats Dievs. Šajā vēstī mūsu sirdis smeļas ticību un paļāvību uz Dievu, – ka Viņš mums palīdzēs ikvienā brīdī – gan mirstot, gan dzīvojot.

To rāda arī gadījums ar šo ūdenssērdzīgo vīru. Viņš jau iepriekš ir dzirdējis par Kristus laipnību un ticējis, ka Kristus laipnība un labestība īstenosies arī viņa paša dzīvē; jo šis vīrs nevarētu saņemt palīdzību, ja viņš nebūtu ticējis. Evaņģēlijs atskan visā pasaulē, taču ne katrs to sadzird. Jo arī farizeji sēdēja turpat līdzās, arī viņi paši savām acīm redzēja un varēja saprast, ka Kristus ir laipns un draudzīgs Cilvēks, tomēr viņi tam neticēja, tādēļ redzētais nespēja viņiem palīdzēt, nedz darīt tos labākus. Tā nu Evaņģēlijs ir ļoti pazīstams un visiem ierasts, taču Evaņģēlija pieņemšana un saprašana nemaz nav tik ierasta un bieži sastopama lieta. Tas sacīts par ticību.

Šeit redzam arī Kristus mīlestību, kas nes augļus, darīdama labu ne sev, bet citiem, – kā jau īsta mīlestība dara. Tie būtu vispārīgi vārdi par šī Evaņģēlija pirmo daļu.

Taču īpaši šī Evaņģēlija vieta mums māca vēl kādu svarīgu mācību, kas ir nepieciešama, kad jāizšķir, kā baznīcā lietot likumus, kuri nosaka kārtību ārējās, miesīgās lietās. Ja gribam rīkoties pareizi, arī šādās lietās ir jāizturas gudri un uzmanīgi (it īpaši tur, kur ir vājas un biklas sirdsapziņas). Jo debesīs un uz zemes nav atrodama neviena cita lieta, kas būtu tik trausla un tik ļoti būtu jāsargā no kauna un negoda, kā sirdsapziņa. Mēdz sacīt, ka acs ir ļoti jutīga; taču sirdsapziņa ir vēl daudz trauslāka un jūtīgāka. Tādēļ arī daudzviet apustuļu vēstulēs redzam, cik saudzīgi viņi izturējušies pret cilvēku sirdsapziņām, lai lieki nemulsinātu tās ar likumiem.

Bet, tā kā bez likumiem nav iespējams dzīvot un vienlaikus likumi rada draudus sirdsapziņai un itin viegli var to samulsināt, mums jāsaka daži vārdi par to, kā jāizturas pret likumiem un cik lielā mērā tie jāievēro. Mēdz sacīt: viss atkarīgs no tā, kā likums tiek izskaidrots; un šeit tāds izteikums ir īstajā vietā. Ja nav neviena, kurš prastu pareizi skaidrot un izklāstīt likumus, tad ir tiešām grūti un arī bīstami ar tiem darboties. Redziet, ja valdnieks vai pārvaldnieks rīkojas kā tirāns un lieto savu varu, pieprasīdams savu likumu pildīšanu tik bargi, ka cilvēkam šķiet: ja viņš to nedarīs, tad debesis sagrūs, – tas ir tā, itin kā šis tirāns būtu satvēris zobenu, ar kuru viņš nonāvē sirdsapziņas. (To mēs līdz šim esam pieredzējuši, būdami pakļauti tirāniskajiem pāvesta likumiem, ar kuriem sirdsapziņas tika mocītas, apspiestas un dzītas tieši ellē un pazušanā.) Tik lieli draudi rodas, ja nav neviena, kas prastu likumus pēc vajadzības mīkstināt un grozīt.

Tādēļ šeit nepieciešams zināt un ievērot šo noteikumu, ko ir devis un arī šajā piemērā rāda pats Kristus, proti, ka visi likumi – gan Dieva, gan cilvēku dotie –, kuri mums kaut ko pavēl darīt ārējās lietās, mums ir saistoši tikai tik tālu, cik varam tos pildīt mīlestībā. Mīlestībai ir jābūt visu likumu skaidrojumam. Ja tā nav, tad, lai kas tiktu darīts, likums drīz vien nodara kādam pāri; tas rakstīts arī pāvesta grāmatā: kad likums vēršas pret mīlestību, tam vairs nav jābūt spēkā. To īsi var pateikt par Dieva un cilvēku likumiem; jo visi likumi ir doti tikai tādēļ, lai modinātu un uzturētu mīlestību, – kā Sv. Pāvils Rom.13:8-10 saka: “Kas mīl, tas ir piepildījis Bauslību,” un tāpat arī: “Mums nav cita pienākuma kā vien – mīlēt citam citu.” Ja es mīlu savu tuvāko, tad es viņam palīdzu, viņu sargāju, palīdzu viņam saglabāt godu un daru to, ko pats gribētu, lai citi cilvēki dara man.

Ja nu ir tā, ka visu likumu uzdevums ir rosināt mīlestību, tad, tiklīdz likums sāk vērsties pret mīlestību, tam jāpārstāj darboties. Tādēļ ir nepieciešams labs valdītājs, kurš spēj izskaidrot likumus saskaņā ar mīlestību. Aplūkosim kā piemēru priesterus un mūkus. Tie ir izdevuši likumus, kuri nosaka, ka noteiktās stundās jānotur mises un jālūdz. Ja kāds nabaga cilvēks šādā brīdī nāktu un lūgtu tiem kādu pakalpojumu, viņi teiktu: “Atkāpies, man tagad jālasa mise, jārūpējas par manu lūgšanu utt.,” – tie nekalpotu nabaga cilvēkam pat tad, ja tas jau grasītos mirt. Tā rīkojas arī paši svētākie mūki un kartēzieši. Tie savus noteikumus un statūtus ievēro tik stingri, ka nepalīdzētu pat tad, ja to itin labi varētu, turklāt redzētu, ka dvēsele tūliņ atstās nabaga vīru. Bet labiem ļaudīm (ja viņi būtu kristieši) vajadzētu skaidrot savus noteikumus un statūtus saskaņā ar mīlestību un sacīt: “Lai paliek mise, lai pagaida sakraments un lūgšana, lai pagaida mans ordenis – es labprāt atstāšu malā savus darbus, lai palīdzētu savam tuvākajam; mīlestība, kuru es parādu savam tuvākajam, ir zelta vērtībā, salīdzinot ar manu darbu.”

Tā jāgroza un jāpielāgo visi likumi, vispirms parādot mīlestību un ievērojot likumus tikai tad, kad tie kalpo un nāk par labu tuvākajam; ja likumi grib mūsu tuvākajam kaitēt, tad tie nav jāievēro. Ņemsim pavisam vienkāršu piemēru: ja kāds tēvs savā namā būtu ieviesis tādu kārtību, ka viņš savai saimei dotu vienreiz zivis, otrreiz gaļu, vienreiz vīnu, otrreiz alu – atbilstoši tam, kas viņam ir un ko viņš var dabūt, bet tad, kad kāds viņa namā saslimtu un nevarētu dzert alu vai vīnu, ēst gaļu vai zivis, namatēvs tomēr teiktu: “Nē, mans likums un kārtība prasa, lai tu ēstu tieši šo ēdienu, un neko citu es tev nedošu,” – kas gan tas būtu par namatēvu? Tādam tiešām būtu jādod cūku zāles, lai viņa prāts noskaidrojas. Ja viņš būtu prātīgs vīrs, tad teiktu tā: “Patiesi, mans likums un kārtība šodien paredz ēst gaļu vai zivis; bet, ja tev šis ēdiens neder, tad ēd, kas tev labāk patīk.” Redziet, tā namatēvs maina savu likumu, kā to prasa viņa mīlestība pret saimi. Tā visiem likumiem jātiek mainītiem un mīkstinātiem atbilstoši mīlestībai pret tuvāko.

Tādēļ, kad Vecajā Derībā Mozus Bauslība netika pareizi saprasta un mīkstināta atbilstoši tam, ko prasa mīlestība, Dievs caur Mozu apsolīja dot tautai pravieti, kas skaidros Bauslību. 5.Moz.18:15 Mozus saka: “Pravieti, kāds es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu.” Visus praviešus Dievs ir devis, lai tie izskaidrotu Bauslību un lietotu to nevis ar vislielāko bardzību, bet – saskaņā ar mīlestību. Šajā ziņā mūsu paraugs ir Mozus. Viņš izveda Israēla bērnus no îģiptes un veda tos pa tuksnesi četrdesmit gadus; Åbrahāmam 1.Moz.17:12 bija pavēlēts astoņu dienu vecumā apgraizīt ikvienu vīriešu kārtas jaundzimušo. Šī pavēle skaidri sacīja, kas jādara, tomēr Mozus visus četrdesmit gadus neapgraizīja nevienu.

Kas gan bija devis Mozum varu nepildīt Bauslības prasības, ko pats Dievs bija devis Åbrahāmam? Tas notika tādēļ, ka likumus vajadzēja mainīt, lai rīkotos saskaņā ar mīlestību pret tuvāko, proti, likumiem vajadzēja kalpot Mozum un viņa tautai, un nevis prasīt, lai tauta kalpotu likumiem. Ceļojot pa tuksnesi, Israēla ļaudīm ik dienu nācās valkāt bruņas; tādēļ, lai šī ceļošana netiktu vēl papildus apgrūtināta, Mozus atteicās no apgraizīšanas un teica: “Lai gan Bauslībai tas ir pavēlēts un šīs prasības ir jāievēro, tomēr likums jāmaina tā, lai varētu rīkoties, kā prasa mīlestība.” Tādēļ Mozus novilcināja apgraizīšanu līdz ceļojuma beigām. Tā jāskaidro visi likumi, saskaņojot tos ar mīlestību un nepieciešamību, un vienīgais, kas mums nepieciešams, ir – labs likumu izskaidrotājs.

Tāpat notika arī ar Dāvidu, kad viņš ēda svētītās maizes, kuras nedrīkstēja ēst neviens cits kā tikai priesteri, 1.Sam.21:6, – kā arī Kristus Mt.12:3 paskaidro, minēdams šo pašu piemēru. Dāvids nebija iesvētīts priesteris, un tādi nebija arī viņa kalpi. Tomēr, kad Dāvids bija izsalcis, viņš nāca pie priestera Ahimeleha un lūdza sev un savējiem ko ēdamu. Un Ahimelehs sacīja: “Man patiesi nav nekā cita kā vien skatāmās maizes,” – un Dāvids tās ņēma un ēda. Vai Dāvids šeit ir grēkojis pret Dieva bausli, kas skaidri aizliedz ēst skatāmās maizes tiem, kuri nav priesteri? Nē. Kādēļ? – Te taču ir dota skaidra pavēle! Dāvids nav grēkojis tādēļ, ka nepieciešamība bija viņu piespiedusi ēst šīs maizes, jo cits ēdiens viņam nav bijis pieejams. Tā nepieciešamība un mīlestība atceļ visus likumus.

Tāpat rīkojas Kristus šajā Evaņģēlija vietā – Viņš dziedina ūdenssērdzīgo cilvēku sabatā, kuru Vecā Derība ļoti stingri prasīja ievērot un svētīt. Redziet, ko dara farizeji: viņi stāv un glūn uz mūsu Kungu, raudzīdamies, ko Viņš darīs. Viņi paši nebūtu slimajam palīdzējuši pat tad, ja to varētu dziedināt ar vienu karoti vīna. Bet Kristus satver Bauslību tā, ka nokrakšķ vien, un palīdz nabaga slimniekam, bez kādas svārstīšanās paskaidrodams arī, kādēļ Viņš tā rīkojas: ir gan pavēlēts svētīt sabatu, taču, ja mīlestība prasa darīt kādu darbu, Bauslībai ir jāpiekāpjas. Kristus min kādu pavisam vienkāršu piemēru, kas māca farizejiem piekrist Viņam; arī farizejiem te nekas nav iebilstams, jo mūsu Kungs saka:

“Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?”

Tas ir, it kā Viņš gribētu sacīt: “Jūs, ģeķi! Vai tad jūs esat pavisam traki un neprātīgi? Ja jūs glābjat savu vērsi vai ēzeli, kas ir varbūt pāris guldeņu vērts, vai tad daudz vairāk jums to pašu nevajadzētu darīt jūsu tuvākā labā, ja viņam ir nepieciešama palīdzība, – kaut arī tas notiktu sabatā?” Jo sabats – kā citviet sacīts – ir iedibināts cilvēku labā, un nevis cilvēks radīts sabata dēļ; tā nu Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu, Mk.2:27–28.

Jūdiem bija stingri pavēlēts ievērot baušļus, un arī ķēniņi uzstāja, lai visi to darītu. Kad nu pravieši nāca un gribēja skaidrot baušļus saskaņā ar mīlestību, sacīdami: “Tā domā Mozus, un tā Bauslība ir jāsaprot,” – viltus pravieši atbalstīja ķēniņus un cieši turējās pie Bauslības burta, sacīdami: “Jā, tas taču ir rakstīts – tā saka Dieva vārds, ko citādi nevar skaidrot.” Lai kā pravieši runāja un kliedza par to, kā Bauslība jāsaprot, tas tomēr nelīdzēja; un ķēniņi, šie nabaga aklie ļaudis, nonāvēja praviešus citu pēc cita. Tāpat tagad rīkojas arī pāvesta sekotāji, mūki un priesteri. Ja kāds saka: “Viņu likumi nav jāievēro, bet jāpaliek mīlestībā,” – tie tūliņ kliedz: “Ķeceris, ķeceris!” Ja viņi varētu, tad nonāvētu ikvienu šādu cilvēku, jā, bieži vien viņi to jau dara.

Kā Kristus šeit izturas pret sabatu, likdams, lai tas kalpo cilvēkam, tāpat arī mums jāizturas pret visiem likumiem – tie jāievēro tikai tik, cik tie kalpo mīlestībai; ja likumi nekalpo mīlestībai, tie tūliņ jāatsauc – neatkarīgi no tā, vai tie būtu cilvēku vai Dieva likumi. Aplūkosim piemēru no mūsu pašu pāvestības maldu laikiem. Kāds bija apsolījis doties pie Sv. Jēkaba. Bauslis saka: “Ja kāds ko apsolījis, tam jāpilda solījums.” Bet šim cilvēkam mājās ir sieva un bērni, saime un saimniecība. Kas tad viņam jādara? Vai jāiet pie Sv. Jēkaba vai arī – jāpaliek mājās pie sievas un bērniem, lai tos uzturētu? Te gluži skaidri redzam, kas ir svarīgāk un ko prasa mīlestība. Es domāju, ka daudz noderīgāk būtu palikt mājās, strādāt un rūpēties par sievu, bērniem un gādāt tiem iztiku. Ar svētceļojumu pie Sv. Jēkaba (ja arī tā nebūtu
netaisnība un elku kalpošana) viņš nevienam daudz labuma nenesīs, jā, viņš tikai izšķērdēs un pazaudēs vairāk nekā iegūs.

Vēl kāds piemērs: sieva ir solījusi trešdienās neēst gaļu, – kā viena otra muļķe dara. Nu viņa ir kļuvusi grūta un gaļas neēšana nopietni apdraud kā augli, tā arī viņas pašas miesu. Bet nejēgas biktstēvi saka: “Mīļā meita, Rakstos ir teikts: ko jūs solāt, tas jāpilda. Tas ir Dieva bauslis, kurš tev ir jāpilda.” Nu labās sievas sirdsapziņa ir sagūstīta un sasaistīta – viņa pilda solījumu, kaitēdama gan sev, gan bērnam. Netaisnību dara gan tie, kas sievai māca tā rīkoties, gan arī viņa pati, nevērtēdama mīlestību augstāk kā solījumu, ar kuru tā taču nekalpo un nedara prieku Dievam, bet drīzāk gan sadusmo Viņu ar sava solījuma pildīšanu. Tādēļ mums šādai negudrai sievai jāsaka: “Redzi, tu savā miesā nes augli, kuram tev jākalpo, atsakoties no sava ģeķīgā darba, lai tas neatnestu lielu nelaimi,” – jo visa Bauslība ir apkopota mīlestībā.

Tāpat jāizturas arī pret priesteriem, mūkiem un mūķenēm. Kad tie saka: “Jā, mēs esam devuši solījumu, un Ps.76:12 ir rakstīts: “Dodiet solījumu un pildiet to Tam Kungam, savam Dievam!””, – tad jāatgādina: redziet, bauslis arī saka: tev būs kalpot tavam tuvākajam. Bet šajā kārtā tu nevari kalpot savam tuvākajam un arī nevari dzīvot tajā bez grēka, tādēļ ej projām no šīs kārtas un izraugies tādu kārtu, kurā tev nebūtu tik daudz jāgrēko, – kārtu, kurā tu varētu kalpot savam tuvākajam, palīdzēt un dot padomu viņam; nepievērs uzmanību solījumam, ko esi devis nevis Dievam, savam Kungam, bet velnam un kas nekalpos tavas dvēseles pestīšanai, bet samaitās un iedzīs pazušanā gan tavu miesu, gan dvēseli!

Tā, ja vien esi kristietis, tu vari tikt atbrīvots no visām pavēlēm, kuras grib traucēt tev parādīt mīlestību tuvākajam. Tā arī Kristus šeit dara: Viņš neievēro to, ka šī diena ir sabats, bet palīdz ūdenssērdzīgajam cilvēkam, pilnīgi pietiekami un acīmredzami pamatodams, kāpēc Viņš dara šādu darbu sabata dienā.

Šajā Evaņģēlija vietā ir vēl otra daļa, kurā Kristus runā par sēdēšanu pirmajās, augstākajās vietās, – arī šie vārdi mums nedaudz jāaplūko. Kad Kungs Kristus pamanīja, ka viesi farizeji sev izraugās pirmās vietas, Viņš tiem stāstīja līdzību:

“Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts, un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: dod šim vietu, – un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta. Bet, ja tu esi aicināts, tad nogājis apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis varētu sacīt: draugs, virzies uz augšu! – Tad tu būsi pagodināts visu citu viesu priekšā.”

Šī līdzība attiecas uz farizeju un Rakstu mācītāju pavēlēm un noteikumiem, kas prasīja dot godu lielajiem un varenajiem, piekāpties viņiem un ļaut tiem sēdēt pirmajās vietās. Kristus ar saviem vārdiem apgriež šo pavēli otrādi un saka: “Kas grib būt lielākais, lai apsēžas pēdējā vietā.” Ne tā, lai zemnieks tiktu priekšā valdniekam, – to Kristus negrib panākt, un tā arī neklātos darīt. Taču Kristus šeit runā nevis par laicīgo, bet par garīgo kārtību, kura prasa pazemību no ikviena cilvēka. Lai gan laicīgajā kārtībā ir ierasts, ka augstākie un varenākie sēž pirmajās vietās, tomēr ar garīgo valstību šādi noteikumi nav saistīti, jo šī valstība darbojas tikai ar cilvēku sirdīm. Kristus nevienu neieceļ par birģermeistaru vai tiesnesi, valdnieku vai kungu, bet pavēl cilvēka prātam darboties ārējās lietās; tur vajadzīga valdība, un tai savas kārtas dēļ jāsaņem arī atbilstošs gods; bet garīgajā valstībā ir tā, ka ikvienam, kurš grib būt liels, pašam jāpazemojas.

Tādēļ saviem mācekļiem, kad tie strīdējās, kurš būs lielākais no viņiem, Kristus sacīja: “Ķēniņi valda pār tautām, un varenos sauc par labdariem. Bet jūs tā ne. Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam un vadonim kā tādam, kas kalpo.” (Lk.22:24–26) Un Viņš rāda kā piemēru pats sevi, sacīdams: “Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo.” Un citviet Viņš saka: “.. kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mt.20:26–28)

Šos izteikumus mūsu pāvesta piekritēji ir izskaidrojuši pēc sava prāta, parādīdami Evaņģēlijam garu degunu. Viņi ir teikuši: “Jā, pāvestam gan ir jābūt mazākajam jeb jaunākajam, jāsēž zemākajā vietā un jākalpo citiem; taču tam jānotiek sirdī.” Pāvesta ļaudis ir izdomājuši, kā viņi savās sirdīs sēž zemākajā vietā, kā viņi ir paši mazākie un kalpo citiem; bet tad viņi paaugstinās pār visiem ķeizariem, ķēniņiem un valdniekiem, jā, tie samin viņus zem savām kājām, – itin kā arī ķeizariem, ķēniņiem un kungiem savās sirdīs nebūtu jānes tāda pati kristīga pazemība, par kādu Kristus šeit runā. Tā viņi ar savu garīgo skaidrojumu pamato savu augstprātību un tiekšanos pēc miesīgas, pasaulīgas greznības. Ja šo cilvēku sirdīs tiešām būtu pazemība, viņi to apliecinātu ar darbiem. Bet Kristus šeit runā ne tikai par ārēju pazemību – iekšējā pazemība arvien rada arī ārēju pazemību; ja pazemības nav sirdī, tad grūti nāksies būt pazemīgam ārēji, ar savu miesu.

Tādēļ Evaņģēlijs grib visus cilvēkus – lai kas un kādi viņi būtu – darīt pazemīgus un panākt, lai neviens pats nepaaugstinātos, ja vien likumīgā vara viņu neieceļ augstākā amatā. Un to pašu Kristus māca šajā līdzībā, kuru Viņš stāsta visiem, tādēļ arī visiem – vai tie piederētu augstai vai zemai kārtai – ir jāseko šai mācībai. Tādēļ mūsu Kungs nosoda farizejus un lielos vīrus, kuri grib sēdēt augstās vietās un arvien cenšas būt pirmie un augstākie, izvēlēdamies pirmās vietas. Bet tad, ja viņi tiktu izraudzīti šīm vietām ar likumīgās varas starpniecību – gluži vai ievilkti tajās aiz matiem –, tad gan tiem šīs vietas būtu jāpieņem. To visu saku tādēļ, lai mēs neņemtu vērā viņu aplamos garīgos skaidrojumus.

Bet tagad viņi sajauc garīgo valstību un laicīgo un domā, ka pietiek, ja viņi ir pazemīgi savās sirdīs, un tad viņi drīkst sēdēt augstās vietās. Jā, mīļais, pazemībai ir jāizpaužas arī darbos, citādi tā nav īsta pazemība. Tādēļ ikvienam ir jāsēž zemākajā vietā un jāpakļaujas citiem, necenšoties ieņemt augstāku vietu, ja viņš nav spiests to darīt. Labi tam, kas spēj tā rīkoties; bet, kas to nespēj, tas kritīs kaunā. To Kungs Kristus atklāj, līdzības noslēgumā sacīdams:

“Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”

Sv. Augustīns par šo izteikumu ir uzrakstījis savus skaidrojumus; es gribētu, kaut viņš to nebūtu darījis, jo viņa vārdiem ir slikta smaka. Tā, piemēram, Augustīns saka: “Valdniekam vai pārvaldniekam neklājas pārlieku pazemoties, lai netiktu aizskarts valdības gods.” Tās ir pagāniskas un pasaulīgas runas, nevis kristiešu spriedums. Taču mēs šim vīram varam piedot – arī svētie nav pilnīgi.

Tā nu šī Evaņģēlija kopsavilkums ir šāds: mīlestība un nepieciešamība drīkst pamācīt visus likumus; ikviens likums ir grozāms un mīkstināms atbilstoši tam, ko prasa mīlestība, ja ne – likums jāatceļ pat tad, ja eņģelis to būtu devis no debesīm. Tas viss kalpo kā stiprinājums mūsu sirdīm un sirdsapziņām. Tālāk mūsu Kungs māca, kā mums jāpazemojas un jāpakļaujas citiem. Ar to pietiktu, runājot par šo Evaņģēlija vietu.