Sprediķis 2. post Trinitatis svētdienā

Bet Viņš sacīja tiem: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlējis, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” [Lk.14:16-24]

Šajā Evaņģēlija vietā, tāpat kā visur Rakstos, ir jāatceras, ka mums jāpaliek pie īstās un vienkāršās šo vārdu izpratnes, satverot to, cik labi vien spējam, lai mūsu sirdis un sirdsapziņas varētu rast pamatu šajos vārdos. Jo, kurš grib cīnīties pret velnu, tas nedrīkst svārstīties šurpu un turpu – viņām jābūt pārliecinātam par šīm lietām un jāapbruņojas ar skaidriem, neapšaubāmiem Rakstu vārdiem. Citādi, ja velns ar neskaidras izpratnes palīdzību satver tevi ar savām dakšām, viņš mētā tevi šurpu un turpu kā vējš sausu lapu.

Tādēļ mums šeit, šajā Evaņģēlija vietā, ir jāatrod īstā izpratne, lai mēs spētu pastāvēt. Šis mielasts nav jāsaprot kā Svētais Sakraments jeb altāra maize – kā mūsu pāvesta sekotāji, pievilkdami šādu izpratni aiz matiem, saistījuši svētās, patiesās Kristus miesas saņemšanu ar šo Viņa stāstīto līdzību un daudzām citām Rakstu vietām, kas par to nesaka ne vārda, vai arī tikai nedaudz atgādina šādu mielastu. šīs Evaņģēlija līdzības nozīme un kopsavilkums ir tāds, ka Evaņģēlijs ir pasludināts visā pasaulē, taču maz ir cilvēku, kuri to uzņem. Tādēļ šeit tiek attēlots mielasts, jo Evaņģēlijs ir pēdējais Vārds un mācība, ar ko beigsies pasaules pastāvēšana.

Tādēļ šeit mielasts nav nekas cits, kā lieliskā maltīte, ko Dievs sagatavojis caur Kristu un Evaņģēliju, kas mums sniedz mums tik lielas bagātības un dārgumus.

Bet ielūgšana uz mielastu ir notikusi tā, kā šeit sacīts: Tas Kungs ir sūtījis savu kalpu aicināt viesus uz šo brīnišķīgo mielastu, tas ir, Kristus ar savu Vārdu ir sūtījis visus apustuļus pa visu pasauli, lai šī viena balss, viens Evaņģēlijs jeb viena vēsts sasniegtu visus cilvēkus un aicinātu tos uz šo mielastu. Tā nu, ja Sv. Pēteris būtu nācis un sludinājis tur, kur jau iepriekš sludinājis Sv. Pāvils, tas tomēr būtu viens pasludinājums, un klausītāji varētu sacīt: redzi, viņš sludina tieši tā, kā iepriekš dzirdējām no otra apustuļa; šie pasludinājumi saskan un ir viena lieta. Lai parādītu šo Evaņģēlija vienību, evaņģēlists saka: “Viņš sūtīja savu kalpu,” nevis “savus kalpus”, itin kā runādams par daudziem kalpiem. Bet vēsts, kas kalpam bija jāpaziņo lūgtajiem viesiem, bija šāda:

Nāciet, jo viss ir sataisīts

Jo Kristus bija miris, ar savu nāvi nonāvējis grēku un nāvi, augšāmcēlies no nāves; Svētais Gars bija dots, un, īsi sakot, viss, kas vajadzīgs šim mielastam, bija sagatavots. Viss jau ir sagatavots, un mums tas nav maksājis gluži neko; jo Tēvs caur Kristu ir visu samaksājis, lai mēs bez saviem nopelniem un ieguldījuma varētu baudīt Viņa dārgumus, būt bagāti un pārtikuši.

Vispirms Kungs sūta savu kalpu pie jūdiem, lai aicinātu uz šo mielastu tieši viņus, kam bija dots Dieva apsolījums. Jo gan Bauslība, gan visi pravieši doti tādēļ, lai sagatavotu tautu Dievam, – kā arī eņģelis Gabriēls sacīja Cakarijam par viņa dēlu Jāni Kristītāju: “Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām. Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Elijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un nepaklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam pastāvīgus ļaudis,” Lk.1:15-17. Bet kā viesi atbildēja uz kalpa nesto vēsti?

Bet tie visi sāka aizbildināties.

Mt.10:37-38 Kungs Kristus par to saka: “Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl, nekā Mani, tas Manis nav vērts. Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts.” Redziet, cik maz ir to, kuri apveltīti ar šādu padevību. Tam, kurš grib nākt uz šo mielastu, jāspēj Evaņģēlija dēļ atteikties no visa – no savas miesas un mantas, sievas un bērniem, draugiem un ienaidniekiem. Jā, viņam jāatstāj viss, kas šķir viņu no Evaņģēlija, lai cik lielas, pareizas, svētas būtu šīs lietas.

Jums arī nav jādomā, ka šie vīri, kuri meklēja aizbildinājumus, būtu nodarbojušies ar lieliem grēkiem vai netaisniem darījumiem un lietām. Nē, viņi ir darījuši labas un pareizas lietas. Jo nav netaisni un nepareizi pirkt un veikt citus darījumus, godīgi pelnīt savu iztiku, ņemt sievu un precēties. Taču šie ļaudis nevar nākt uz Tā Kunga mielastu tādēļ, ka negrib šīs lietas atstāt, bet pieķeras tām ar visu sirdi.

Tu saki: es labprāt gribētu turēties pie Evaņģēlija un tam sekot, kā arī darīt visu pārējo, taču atstāt manu mantu un saimi, sievu un bērnus – tas ir pārāk grūti. Dievs taču man ir pavēlējis strādāt, lai uzturētu sievu un bērnus! Redzi, tādēļ, visu kopā saņemot, ir jāatzīst, ka Evaņģēlijs ir krusta Vārds un piedauzība, tā, ka ikviens viegli var tajā atrast apgrēcību. Jā, Dievs to visu ir pavēlēji; taču Viņš pavēlējis arī vērtēt Viņu augstāk par visu radību, mīlēt Viņu vairāk par visu, ko vien vari iedomāties – kā to izteic pats lielākais un svētākais bauslis, 5.Moz.6:5, Mt.20:37: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” Tādēļ tev jānovēršas un jāatsakās no visa, lai tikai neļautu sevi nošķirt no Dieva mīlestības un Viņa Vārda.

Lai gan notiek tā, ka tas, kurš Evaņģēlija dēļ ir no kaut kā atteicies, tomēr neko nezaudē. Ja tu Evaņģēlija dēļ zaudē laicīgo dzīvību, Dievs tev dos citu, labāku – mūžīgu dzīvību – kā Kristus saka Mt.10:39: “Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Mani dēļ, tas to iemantos.” Ja tev nākas zaudēt sievu un bērnus, domā, ka Dievs par tiem rūpēsies – Viņš tiem dos daudz labāku Tēvu, nekā esi tu. Un, ja tu tam tici, tā tiešām notiek. Jo tev ir tik liels apsolījums un pamudinājums, ka Dievs neļaus savam Vārdam zust un tikt aizmirstam, bet paliks pie šī Vārda un to piepildīs, ja vien mēs uz to droši paļausimies un tam nodosimies. Mt.19:29 Kristus ir teicis: “Kas atstājis mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvību.” Šeit mums ir Vārds un apsolījums, ko gan vēl mēs gribētu vai – pēc kā vēl lielāka mēs varētu tiekties? Jā, kā tad man trūkst? Vienīgi ticības. Tādēļ uz šo mielastu nevar nākt neviens cits, kā tikai tas, kam ir īsta un godīga ticība, kas vērtē Dievu augstāk par visu radību un mīl Viņu vairāk, nekā visu citu. Bet ko Kungs dara ar tiem, kuri tika aicināti, taču meklēja aizbildinājumus un negribēja nākt?

Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus.

Iziet uz ielām un gatvēm – tas nav nekas cits, kā: tad, kad jūdi bija kļuvuši Evaņģēlija necienīgi un novērsušies no tā, mācekļi vērsās pie pagāniem. Jo pirms savas augšāmcelšanās Kristus bija mācekļiem pavēlējis neiet pie pagāniem un nesludināt samariešu pilsētās, bet doties tikai pie Israēla nama avīm un ganīt tikai tās; un to mācekļi arī darīja. Taču vēlāk, pēc Jēzus Kristus augšāmcelšanās, jūdi sāka pretoties Evaņģēlija Vārdam un negribēja to uzņemt. Nu mācekļi teica jūdiem tā, kā lasām Ap.d.13:46-47: “Dieva Vārdu vajadzēja vispirms jums sludināt; bet, kad jūs to atmetat un sevi neturat par mūžīgās dzīvības cienīgiem, lūk, tad mēs griežamies pie pagāniem. Jo tā Tas Kungs mums pavēlējis: Es Tevi esmu licis par gaismu pagāniem, lai Tu būtu par pestīšanu līdz pasaules galam.” Un Jes.49:6: “Es padaru Tevi arī par gaismu citām tautām, ka tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam.” Bet kādēļ kungs saka kalpam: “Ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns”?

Tas attiecināms uz biklām, izbiedētām sirdsapziņām, kam vēl jānāk uz šo mielastu, taču tās ir tik biklas, ka jāspiež nākt iekšā. Tā nav ārēja, bet iekšēja, garīga piespiešana, kas notiek tā: kad tiek sludināta Bauslība, kad grēks tiek atklāts un uzrādīts, tā, ka cilvēks iegūst pareizu atziņu par sevi, šāda norise saucama vārdā compellere – iespiest jeb iedzīt; grēks tiek iespiests sirdsapziņā, lai cilvēks atzītu, ka viņš nav gluži nekas, ka visi viņa darbi ir grēcīgi un pazuduši, tā, ka viņš uzreiz iemanto izbiedētu sirdsapziņu un biklu sirdi, kas zaudējusi jebkādu paļāvību un cerības saņemt palīdzību – tā, ka cilvēks nerod nekādu mierinājumu un beidzot atmet jebkādas cerības uz sevi pašu.

Kad nu notiek tas, ko saucam vārdā compellere, tev nav jāvilcinās arī ar intrare – ir jāpalīdz cilvēkam izkļūt no šī izmisuma. tas notiek, kad tu viņu mierini ar Evaņģēliju un saki, kā viņš var tikt atbrīvots no grēkiem. Tu saki: tici Kristum, tici tam, ka Viņš tevi darījis brīvu no grēkiem, tad arī būsi no tiem brīvs. Šeit tas tiek nosaukts vārdos: compelle intrare – spiest ienākt – un tas nav jāsaprot kā ārēja piespiešana, kā daži to skaidro, apgalvodami, ka ļauni nelieši būtu ar varu jāspiež nākt uz šo mielastu. Tas nav jādara, un Evaņģēlija vārdu nozīme nav tāda. Tādēļ šī piespiešana ir jāvērš uz cilvēka sirdsapziņu – tai jābūt iekšējai un garīgai. Un kungs turpina, sacīdams kalpam un citiem:

Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.

Tas ir šīs Evaņģēlija līdzības noslēgums un kopsavilkums: tie, kuri ir visvairāk pārliecināti, ka baudīs mielastu, tomēr nevarēs to baudīt. Tādēļ, īsi sakot: viesi, kuri ir ielūgti, bet nenāk, ir tie, kuri iedomājas, ka varēs nopelnīt šo mielastu ar darbiem, un ļoti ar tiem nopūlas, būdami pārliecināti, ka šādu lietu dēļ baudīs mielastu. Taču kungs spriež bargi un saka: neviens no šiem vīriem nebaudīs manu mielastu. Kādēļ tad tā, mīļais kungs? Viņi taču nav darījuši neko ļaunu, nedz arī nepareizu! Tas tādēļ, ka viņi ir atraidījuši ticību un nav atklāti, visiem dzirdot to apliecinājuši; viņi nav vērtējuši šo lielisko mielastu augstāk par visu radību. Jo, tā kā šis mielasts ir tik lielisks, tad arī ir nepieciešams, lai ļaudis, kas nāk, to par tādu uzskatītu un šī mielasta dēļ būtu gatavi atteikties no kādām savām lietām. Redziet, tāds, īsi aplūkojot, ir šo Evaņģēlija vārdu saturs. Kas grib to aplūkot plašāk, lai aplūko.