Sprediķis 21. post Trinitatis svētdienā

Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Galma vīrs Viņam saka: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.” Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: “Tavs dēls ir dzīvs.” Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā. [Jņ.4:46-54]

Šī Evaņģēlija vieta mums rāda īpašu ticības piemēru. Jo Sv. Jānis trīs reizes uzsver, ka šis galma vīrs ir ticējis. Tādēļ ikvienam vajadzētu jautāt, kāda tad bijusi šī cilvēka ticība, ja evaņģēlists tai veltījis tik daudz vārdu. Mēs daudz esam mācījuši par ticību un Evaņģēliju, tā ka es domāju – tam vajadzētu būt labi saprotamam. Tomēr, tā kā šis jautājums cilvēkiem rodas arvien no jauna, arī mums tas bieži ir jāpārrunā.

Pirmkārt, es jau daudzreiz esmu sacījis, ka ticība ar Evaņģēliju sniedz katram cilvēkam Kungu Jēzu Kristu ar visiem Viņa dārgumiem; tā nu ikvienam kristietim pieder tikpat daudz kā visiem pārējiem un bērnam, kas šodien tiek kristīts, ir dots ne mazāk kā Sv. Pēterim un visiem svētajiem debesīs. Mēs visi ticībā esam līdzīgi, un visi saņemam savu dārgumu pilnīgā veidā.

Tālāk šajā Evaņģēlija vietā tiek runāts par pieaugšanu ticībā – šajā ziņā gan visi ticīgie nav vienādi. Lai gan ticība iemanto Kristu un visus Viņa dārgumus, tomēr ticībai arvien ir jāizpaužas un jāvingrinās, lai tā būtu pārliecināta un cieši turētu saņemto dārgumu. Tās ir divas atšķirīgas lietas, – ka cilvēkam kaut kas pieder un ka viņš to cieši satver, tas ir, pastāv atšķirība starp stipru un vāju ticību. Tik lielam dārgumam ir jātiek cieši satvertam un rūpīgi glabātam, lai tas nevarētu tik viegli pazust vai tikt atņemts. Man gan ir viss mans dārgums, bet, ja es to ietinu magones lapiņā, tas nav tik droši pasargāts kā tad, ja to ieslēgtu tērauda lādē.

Tādēļ, dzīvojot uz zemes, mums jādomā nevis par to, kā iemantot kaut ko citu, kas būtu labāks nekā viss, kas mums jau pieder, bet jācenšas tikai ik dienu jo ciešāk satvert saņemto dārgumu. Mums nav jāmeklē nekas cits kā vien ticība; taču ir jāraugās, lai ticība vairotos un kļūtu arvien stiprāka. Tā Evaņģēlijā lasām, ka, lai gan Kristus mācekļi, bez šaubām, ir ticējuši (jo citādi tie nebūtu sekojuši savam Kungam), tomēr Viņš tos bieži norāj viņu ticības vājuma dēļ – šiem vīriem gan bija ticība, taču cīņu un sadursmju laikā viņi ļāva tai zust un cieši pie tās neturējās. Tāpat klājas visiem kristiešiem, – ja ticība netiek pastāvīgi izpausta un vingrināta, tā iet mazumā un pat var izdzist pavisam. Mēs paši neredzam un nejūtam savu ticības vājumu, un tas atklājas tikai grūtību un kārdinājumu brīžos, kad neticība uzbrūk pārlieku spēcīgi; bet tieši tādēļ ticībai nākas sastapties ar kārdinājumiem, lai tā cīnīdamās pieņemtos spēkā.

Tādēļ arī nav tā, kā mācījuši mūsu tukšo salmu kūlēji (kādi sastopami mūsu skolu teologu vidū), kuri dara mūs slinkus un nevērīgus, sacīdami: ja kādam ir kaut visniecīgākā mīlestības un žēlastības dzirkstelīte jeb lāsīte, tas taps pestīts. Raksti māca, ka ir jāturpina pieaugt ticībā. Patiesi, tu esi ticībā saņēmis Kristu – pat tad, ja savu dārgumu ietīsi vienkāršā drāniņā; bet tev jāraugās, lai tu to būtu cieši satvēris un nevienam to neļautu atņemt.

Tā šis galma vīrs, lai kas viņš būtu (es domāju, ka tas bijis ķēniņa Hēroda kalps), ir savā ticībā ticis tik tālu, ka domā: “Ja varētu panākt, lai Kristus ienāk manā namā, Viņš noteikti palīdzētu manam dēlam kļūt veselam.” Jo galma vīrs bija dzirdējis Dieva vārdu jeb Evaņģēliju par Kristu un zināja, ka Viņš labprāt palīdz katram cilvēkam, kas pie Viņa nāk vai tiek atvests, un nevienam neliedz savu laipnību. To saprot galma vīra ticība, un tā liek viņam iet pie Kristus. Ja šis cilvēks savā sirdī būtu domājis: “Kas zina, vai Kristus grib un var man palīdzēt?”, – tad viņš nebūtu pie Kristus gājis. Tā nu ir skaidrs, ka cilvēks, par kuru šajā vietā tiek runāts, jau iepriekš par Kristu ir domājis un ticējis tā, ka varējis gaidīt Viņa palīdzību.

Tāda ir ticības daba – tā cilvēka sirdī atspoguļo Kristus labestību, – kā Ebr. 11:1 rakstīts: “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams,” tas ir, uz labām lietām – uz Dieva žēlastību un laipnību. Šī cilvēka ticība ir tāda, ka, tajā palikdams, viņš noteikti tiktu pestīts, un arī Kungam Kristum tāda ticība patīk; tomēr Viņš runā pabargi, redzēdams trūkumu, kāds vēl piemīt šī vīra ticībai. Kristus nosoda viņu un saka:

“Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.”

Kā tas viss sader kopā? Kā iepriekš sacīju, ticība un paļāvība ved galma vīru pie Kristus. Kā tad Viņš var sacīt: “Ja jūs neredzat zīmes, jūs neticat”? Bet, kā jau esmu teicis, Kristus grib šim cilvēkam rādīt, ka viņa ticība vēl nav pietiekami stipra, jo tā joprojām turas tikai pie klātesošā Kristus, ko iespējams redzēt un piedzīvot. Tāpat mūsu Kungs nosoda mācekļus, kad tie ir izbijušies, tuvojoties vētrai. Viņš tiem saka: “Kam esat tik bailīgi, jūs, mazticīgie?” (Mt. 8:26) Itin kā Viņš sacītu: “Kur tad nu ir jūsu ticība?” Tādēļ, lai cik laba un godīga ir mūsu ticība, tā atkāpjas, kad notiek nopietnas sadursmes, – tā notiek, ja ticība nav norūdīta un pieņēmusies spēkā.

Tādēļ tev neklājas domāt, ka pietiek, ja esi sācis ticēt. Tev modri jāraugās, lai ticība būtu stipra un nelokāma, citādi tā aizies bojā. Tev jāgādā, lai tu cieši satvertu saņemto dārgumu un spētu to paturēt. Jo velns izmanto visu savu varu un prasmi, lai izrautu ticību no tavas sirds. Tādēļ pieaugšana ticībā ir ne mazāk nozīmīga kā pats ticības iesākums, taču arī tas ir Dieva darbs. Jaunā, piena ticība ir maiga un salda, tā vēl ir maza; bet, kad ticībai jāsastopas ar kārdinājumiem, Dievam tā jāstiprina, citādi ticība neizturēs triecienus.

Tādēļ šim cilvēkam tāda ticība, kāda viņam bija sākumā, vēl nebūtu palīdzējusi izturēt pārbaudījumus; ja Kristus nebūtu nācis un viņu stiprinājis, viņš atkristu no ticības. Bet kā mūsu Kungs šo vīru stiprina? Galma vīrs ticēja, ka, ja Kristus nāktu viņa namā, tad viņa dēlam tiktu palīdzēts. Bet mūsu Kungs viņam dod skarbu un bargu atbildi: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Ar šiem vārdiem galma vīra ticībai tiek dots trieciens, ko tā nespēj izturēt. Nabaga vīrs izbīstas, viņa ticība jau sāk izdzist, tādēļ viņš saka:

“Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.”

Itin kā viņš gribētu sacīt: “Tev jāsteidzas jau drīz nokļūt manā namā, citādi mans dēls mirs!” Nu Kristus dod šim cilvēkam stiprāku ticību (tā Viņš rīkojas ar visiem ticīgajiem, stiprinādams viņu ticību) un paceļ šo vīru augstākā pakāpē, tā ka viņš kļūst stiprs un sāk ticēt jau gluži citādāk nekā iepriekš. Kristus šim tēvam saka:

“Ej, tavs dēls ir dzīvs.”

Ja agrāk Kristus šim vīram būtu sacījis, ka viņa dēls dzīvos, viņš tam nebūtu spējis ticēt. Bet tagad galma vīrs tic – šie vārdi krīt viņa sirdī un rada viņā jau gluži citādu ticību, darīdami viņu par gluži citu cilvēku. Tā Kungs Kristus dod viņam lielāku ticības spēku, ļaudams izturēt lielu pārbaudījumu. Jo nu viņam jāturas pie tā, kas nav redzams. Iepriekš galma vīrs nebūtu ticējis, ka Kristus varētu dēlam palīdzēt, viņu neredzēdams un pats nebūdams viņa tuvumā. Tā tiešām ir stipra ticība, ja sirds spēj ticēt tam, kas nav redzams un aptverams, un turēties tikai pie vārda, kaut arī tas runātu pretī prāta spriedumiem un sajūtām. Šajā brīdī galma vīram nav citas palīdzības kā vien ticība. Ticība novērš skatienu no visa cita, uzlūkojot tikai Dieva vārdu. Kurš ļauj savām acīm raudzīties uz ko citu, tas jau ir pagalam. Ticība turas tikai pie vārda un nenovērš skatienu no tā, ticība neuzlūko nekādas citas lietas – ne darbus, ne nopelnus. Ja sirds nespēj rīkoties tik tieši un vienkārši, tai jāiet bojā.

To varam redzēt šādā piemērā: ja priesteris, mūks vai mūķene pievērš uzmanību tikai tam, ka nepieciešams saglabāt jaunavību, bieži lasīt mises, daudz gavēt un lūgt utt., bet atstāj neievērotu Dieva vārdu, paļaudamies uz saviem labajiem darbiem, it kā šo darbu dēļ Dievam vajadzētu cilvēku uzklausīt, – tad viņš ir pazudis; jo, kamēr cilvēka acu priekšā ir šādi tēli, ticībai viņā nav vietas. Tādēļ, kad cilvēks atrodas nāves priekšā un jūtas nedrošs, velns nāk un rāda, cik briesmīga un atbaidoša ir nāve. Turklāt cilvēks savā priekšā redz elli un Dieva tiesu. Nu velns ir uzvarējis – šajā brīdī cilvēka acis nekādu palīdzību nespēj saskatīt. Ja viņš būtu gudrs, tad savā sirdī uzlūkotu citu ainu un turētos tikai pie Dieva vārda. Tā viņš iemantotu dzīvību, jo Dieva vārds ir dzīvs. Tādēļ tam, kas turas pie Dieva vārda, jāpaliek tur, kur ir dzīvais un mūžīgais Dieva vārds.

Taču to ir ļoti grūti izdarīt. Šeit tu redzi, cik grūti klājies šim cilvēkam. Tāpat klājās arī apustuļiem (Mt. 8:25–26), kad tie, laivā būdami, redzēja tuvojamies vētru. Viļņi jau draudēja laivu nogremdēt un vēlās pāri laivas malām, tā ka nāve bija mācekļu acu priekšā un Dieva vārds pagaisa no viņu atmiņas. Ja tie būtu nešaubīgi ticējuši un teikuši: “Te mums ir Dieva vārds, te ir Kristus; kur ir Viņš, tur būsim arī mēs,” – tad posts nebūtu viņus piemeklējis. Bet, tā kā šiem ļaudīm nebija tādas ticības, viņi kristu atpakaļ un būtu gājuši bojā, ja Kristus tos nebūtu izglābis. Tāpat notika Pēterim, kad viņš gāja pa jūru pie Kristus: kamēr māceklis turējās pie vārda, ūdens viņu nesa; bet, tiklīdz Pēteris novērsa skatienu no Kristus un aizmirsa vārdu, viņš sajuta vēja brāzmas, izbijās un sāka grimt.

Tādēļ esmu sacījis, ka ir jānovēršas no visa pārējā un jāturas tikai pie vārda. Kad to esam satvēruši, tad pasaule, nāve, grēks, elle un visas nelaimes var plosīties, cik vien grib. Bet, ja tu novērsies no vārda, tad gan tev jāiet bojā. Tas notiek arī ar ļaudīm, kuri raizējas par savu laicīgo iztiku: kad viņiem visa ir gana, tie itin labi var uzticēties Dievam un atzīt, ka Viņš ir tiem žēlīgs; bet, kad nekā vairs nav, tie sāk šaubīties un viņu paļāvība zūd. Jo tie redz, ka visi krājumi ir galā, un nezina vairs, kā varēs sevi uzturēt. Tā viņu raizes padzen ticību. Tiem vajadzētu turēties pie Dieva vārda un domāt: “Mans Dievs ir dzīvs un Viņš ir apsolījis, ka mani uzturēs; es iešu un strādāšu, gan Viņš tad paveiks visu pārējo,” – kā Kristus ir sacījis Mt. 6:33: “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” Ja es paturētu tikai vārdu un novērstu savas acis no visa pārējā, nekas ļauns man nenotiktu. Bet, kamēr tu raugies tikai uz savu nabadzību, tikmēr nevari ticēt. Arī šis galma vīrs būtu varējis domāt: “Kristus mani negrib uzklausīt, tādēļ dod man tik skarbu atbildi; Viņš negrib nākt man līdzi, bet vienkārši mani atraida!” Ja galma vīrs būtu pievērsis uzmanību šīm savām domām, viss būtu zaudēts. Bet viņš novērš savu skatienu no visām šīm lietām, un tad Kristus viņu mierina, sacīdams: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.”

Tāda ir ticības daba, un tā Dievs izturas arī pret mums, gribēdams mūs stiprināt. Par to runā arī Sv. Pāvils 2. Kor. 3:18: “Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” Par Tā Kunga spožumu Sv. Pāvils sauc dievatziņu. Arī Mozum bija spožums, tas ir, Bauslības atziņa un izpratne. Ja man ir Bauslības atziņa, tad es redzu Mozus vaiga skaidrību un spožo gaismu. Bet nu esam tikuši tālāk un iemantojuši augstāku – Kunga Kristus – atziņu. Kas atzīst Viņu kā Cilvēku, kurš palīdz, dod spēku pildīt Bauslību un caur kuru esam iemantojuši grēku piedošanu, tas pieredz, kā Kristus spožums atspoguļojas mūsos, – kā saules spožums atspīd ūdenī vai spogulī, tā Kristus dod savu spožumu mūsu sirdīm, tā ka topam apskaidroti no spožuma uz spožumu, arvien skaidrāk atzīdami savu Kungu. Tā topam pārvērsti un apskaidroti Kristus līdzībā, ka kļūstam vienoti ar Viņu. To paši saviem spēkiem nevaram paveikt; šis darbs jāpaveic Dievam – ar Svēto Garu. Ja Svētais Gars mūsos tikai iesāktu šādu apskaidrošanu un iedegtu šo spožumu, bet vēlāk mūs atstātu, tad mēs paliktu tādi paši, kā bijām iepriekš.

Mums jābūt gataviem nepalikt uz vietas, tajā pašā ticības pakāpē, bet arvien pieaugt ticībā. Tādēļ ir jānāk krustam, kārdinājumiem un pretestībai, lai mūsu ticība pieaugtu un kļūtu stiprāka. Un, kā ticības spožums pieaug, tāpat jāpieņemas spēkā arī miesas savaldīšanai; jo stiprāka ir ticība, jo vājāka kļūst miesa. Un, jo niecīgāka ir ticība, jo stiprāka ir miesa un mazāk tai tiek atteikts. Mēs sākam domāt: “Kas tad notiks ar mani pašu, ja man vienmēr būs jāpalīdz tuvākajam? Kas tad galu galā notiks ar mani?” Ja mūsos atspīdētu īsta ticība un Kristus, mēs nešaubītos, ka arī mums nekā netrūks, bet domātu: “Ja man kā trūks, gan Dievs atradīs padomu un palīdzēs!” Bet, ja neizturam pat tik sīkus triecienus, ko tad darīsim, sastopoties ar smagākiem? Redzi, tā ticībai vajadzētu norūdīties un pieņemties spēkā; bet mēs paliekam tādi paši, kādi bijām vakar, un rīt būsim tādi paši kā šodien. Tā nav kristīga dzīve. Sv. Jānis slavē galma vīru par to, ka viņš ir sasniedzis nākamo pakāpi un pieaudzis ticībā.

Treškārt, viņš stāsta: kad galma vīrs atgriezies mājās, kalpi viņu sagaidījuši un teikuši, ka viņa dēls ir dzīvs; tā šis cilvēks uzzinājis, ka dēlam kļuvis labāk tajā pašā stundā, kad Kungs viņam sacījis: “Tavs dēls ir dzīvs.” Nu viņš līdz ar visu savu namu ir kļuvis ticīgs. Evaņģēlists vēlreiz uzsver, ka šis cilvēks ir ticējis. Kā, vai tad iepriekš viņš neticēja? Kādēļ tad viņš nāca pie Kristus? Tā ir pilnīga ticība, kas apstiprināta ar brīnumu zīmi. Tā mūsu Kungs Dievs pret mums izturas – Viņš dara mūs pilnīgākus un ieceļ arvien augstākā kārtā. Kad ar mums notiek tādas lietas, mēs gūstam pieredzi un pārliecību par savu ticību. Tā arī šeit redzam, ka cilvēks uzveic savu domu tēlus un iztur triecienus, kļūdams tik pārliecināts par savu lietu, ka pieredz to, kam tic, un atklāj, ka viņam palīdzēts caur ticību, – palīdzības laiks, zīme un vārds saskan ar ticību.

Kam tad tagad galma vīrs tic? Ne tam, ka dēls kļuvis vesels; jo šī ticība nu ir beigusies – tas jau ir noticis; galma vīrs pats savām acīm redz, ka viņa dēls ir dzīvs. Bet no šī cilvēka pieredzes rodas jau citāda ticība, – ka Kristus viņam arī turpmāk palīdzēs visās vajadzībās; viņš ticēja, ka Kungs zina un var darīt to, kas cilvēkam nav izdibināms. Ja tagad Kungs Kristus viņam sacītu: “Ej un mirsti,” – galma vīrs teiktu: “Lai gan es nezinu, kurp man doties un kur meklēt patvērumu, tomēr, tā kā jau iepriekš esmu pieredzējis, kas ir ticība, es gribu atkal turēties tikai pie Dieva vārda; Tu jau iepriekš esi man palīdzējis tā, ka es pat neesmu varējis redzēt un aptvert, kas īsti noticis, – tādēļ Tu arī šoreiz man palīdzēsi.” Tāpat arī, ja Kristus viņam būtu sacījis: “Atstāj savu namu, saimniecību, visu, kas tev pieder, un seko man,” – galma vīrs nebūtu domājis: “Jā, bet kā tad es varēšu sevi uzturēt?” Viņa acīm gan būtu pavērusies draudīga aina: tur visa ir pārpārēm, turpretī te nav nekā; vai tad vajadzētu no visa atteikties un doties nezināmajā? Bet tagad viņš domāja: “Lai gan tur es neko neredzu, tomēr turēšos pie vārda, un Kristus man palīdzēs – to esmu jau pārbaudījis un pieredzējis.” Cilvēka prātam tas šķiet neiespējami, bet ticība to visu spēj darīt.

Tādēļ ticība dažādos kārdinājumos vingrinās un nostiprinās un ik dienu nāk jauni kārdinājumi; jo iepriekšējā pieredze ne vienmēr ataust atmiņā, kā šeit redzam. Šis cilvēks jau ir paveicis pirmo ticības darbu, un tas vairs neatkārtojas; nu viņam jāizmēģina kas cits. Tādēļ, jo vairāk pārbaudījumu cilvēkam nākas pieredzēt, jo labāk; jo vairāk sadursmju viņš iztur, jo ciešāk satver Kristu un kļūst gatavs panest visu, ko Kristus viņam liek nest.

Tāpat ir noticis arī svētajiem tēviem, un tāpat notiek tagad: tas, ka es ticu visam, kas senlaikos noticis, man neko nepalīdz; manai ticībai arvien ir jāgaida uz nākamajām lietām. Tā, kad Dievs Ābrahāmam lika iziet no savas zemes, Ābrahāms to darīja, ticēdams Dievam, 1. Moz. 12:1 u.trpm. Bet, kad viņš nonāca jaunajā zemē, Dievs lika doties tālāk. Tā Ābrahāma ticība arvien pieņēmās spēkā – viņš kļuva drošs un pārliecināts, pieredzējis un pārbaudījis, kā Dievs rīkojas ar cilvēku; šajos pārbaudījumos Ābrahāms kļuvis tik pilnīgs, ka pat spējis upurēt savu dēlu. Tādēļ arī ir tā, ka tas, kurš daudz pieredzējis, drīzāk ir gatavs doties nāvē.

Te nu tu redzi, kā šeit tiek aprakstīts pieaugošas ticības piemērs. Šie vārdi ir pietiekami skaidri, un tev tie tikai jāņem pie sirds. Katram ir savas iespējas vingrināties ticībā un mācīties paļauties uz to, ka Dievs palīdzēs; tā katrs var turpināt arvien vairāk pieaugt ticībā. Kad viens ticības pārbaudījums ir beidzies, drīz vien nāk nākamais, – lai mēs varētu redzēt un pārliecināties, ka mūsu Kungs Dievs ir patiess. Ja paļaujamies uz to, ka Viņš paēdinās un uzturēs mūsu miesu, tad spējam arī ticēt, ka Viņš atpestīs mūsu dvēseli. Ar to pietiktu, runājot par ticību.

Otra lieta, kas atklājas šajā Evaņģēlija vietā, ir mīlestība. To katrs pats pietiekami labi var redzēt un saskatīt, tā ka nebūtu daudz jāskaidro, kā Kristus kalpo un palīdz šim cilvēkam. Viņam pašam šāds darbs nebūtu vajadzīgs – Viņš to dara pilnīgi bez atlīdzības, tikai savas mīlestības dēļ. Tāpat jūs redzat, ka arī galma vīrs kļūst par sava dēla kalpu. Viss cits, kas atrodams šajā Evaņģēlija vietā, ir saistīts ar tā garīgo skaidrojumu, un vārdu pa vārdam skaidrot Evaņģēliju – tas lai paliek rāmu un gudru cilvēku ziņā.