Sprediķis 23. post Trinitatis svētdienā

Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā. Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādait Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja. [Mt.22:15-22]

Šajā Evaņģēlija vietā mums tiek rādīts, cik lielā mērā augstās prāta spējas un cilvēku gudrība saskan ar Dieva gudrību un kā cilvēka prāts krīt kaunā – arī tad, kad tas grib būt jo īpaši gudrs. Tā šeit notiek ar farizejiem, kuri ir bijuši labākie un ar visaugstāko izpratni apveltītie cilvēki jūdu tautā, – un to viņi arī paši apliecina; tomēr viņu gudrībai jākļūst par ģeķību. Tie nevarēja nosodīt ne Kristus sprediķi, ne Viņa darbus, lai gan labprāt būtu atraduši iemeslu, kura dēļ varētu Jēzu nonāvēt. Tādēļ viņi bija iecerējuši pieķert Jēzu visgudrākajā veidā: tie piedāvāja Viņam visatjautīgāko siloģismu^[1] – neko atjautīgāku cilvēka prāts nespētu izdomāt; farizeji Kristum sacīja:

“Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?”

Viņi domāja: “Te nu mēs Viņu pieķersim; Viņam taču būs jāsaka vai nu “jā”, vai “nē”. Ja Viņš teiks “jā”, mēs Viņu būsim uzveikuši; ja atbilde būs “nē”, – Viņš tik un tā būs nāvi pelnījis.” Uzrunādami Viņu: “Mācītāj!”, farizeji grib panākt, lai Kristus tiem dotu skaidru atbildi; un, teikdami: “Mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs,” – viņi mudina Kristu pildīt Viņa amatu. Nu gan nebija nekādas izejas – visas durvis bija aizslēgtas. Bet Kristus taču nemeklēs kādu spraugu, pa kuru izbēgt no farizeju slazda!

Vai tā nebija viltīga iecere? Vai farizeji nav pietiekami skaidri pierādījuši, ka ir gudri ļaudis? Lai kā Kungs Kristus atbildētu, tie Viņu būs pieķēruši. Jā, vai gan tas nebija gudri darīts, ka viņi savā pulkā bija uzņēmuši Hēroda kalpus? Tie iedomājās, ka ar viltu varēs panākt savu un Kristus nespēs turēties viņiem pretī; tie domāja: pagaidi, nu mēs tiksim ar Tevi galā! Ja Kristus teiktu “nē”, Hēroda kalpi Viņu sagūstītu un nonāvētu kā nemiera cēlāju, kas nostājies pret Romas valsti. Ja Viņš teiktu “jā”, tad būtu vērsies pret jūdu brīvību un Viņam varētu uzrīdīt jūdu tautu. Jo jūdi gribēja būt brīva tauta un vēlējās, lai tiem būtu pašiem savs ķēniņš, kas nācis no viņu cilts, – kā Dievs caur Mozu tiem bija apsolījis 5. Moz. 17:15: “.. vari iecelt sev par ķēniņu to, ko Tas Kungs, tavs Dievs, izraudzīs, un no savu tautas brāļu vidus tev būs sev iecelt ķēniņu; bet tu nedrīksti pār sevi celt svešinieku, vīru, kas nav tavs brālis.” Jūdi domāja, ka šai ķēniņvalstij jāpastāv līdz Ķēniņa, Kristus, laikam, – kā viņu tēvs Jēkabs bija pravietojis, sacīdams: “Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekāms tas Šīlo nāks. Viņam tautas klausīs.” (1. Moz. 49:10) Tādēļ arī Dievs šo tautu bija īpaši izredzējis un darījis par ķēniņvalsti – tas bija noticis tieši gaidāmā Kristus dēļ. Jūdiem bija vēl daudz Rakstu vārdu par to, ka viņiem nav nevienam jākalpo, ka viņi ir galva, nevis aste, 5. Moz. 28:13 u.c. Šos un līdzīgus vārdus farizeji un Rakstu mācītāji bija labi iemācījuši tautai, un ar tiem viņi ļoti lepojās, – arī tagad tautai tiek iestāstīts, ka baznīca nevar maldīties. Tādēļ viņi domāja: ja Kristus teiks “jā”, Viņš būs zaimojis Dievu un būs nāvi pelnījis kā Dieva zaimotājs, tā ka tauta Viņu nomētās ar akmeņiem; jo Dievs šai tautai ir apsolījis brīvību un jūdi ir bijuši Dieva tauta visos laikos, arī nebrīvē un gūstā.

Taču tolaik jūdiem nebija sava ķēniņa – tāpat kā tagad –, tādēļ vienkāršās tautas vidū bija sākusies kurnēšana un nemieri. Jo tauta no Bauslības bija mācījusies, ka tās ķēniņam jānāk no viņu pašu miesas un cilts, – kā jau sacīts. Tādēļ jūdi nebeidza pretoties svešiem ķēniņiem un kungiem, līdz tika sakauti un daudzi arī zaudēja dzīvību. Tā notika bieži, jo jūdi bija stūrgalvīga, cietsirdīga, neaudzināta tauta, tādēļ romiešiem, kuri šajā laikā valdīja pār jūdu zemi, nācās to sadalīt četrās mazākās valstīs un visās vietās iecelt savus valdniekus un pārvaldniekus, lai, šādi sadalīta, jūdu tauta tik viegli nespētu apvienoties un sākt sacelšanos un vieglāk varētu tikt ar to galā, ja tā gribētu stāties pretī romiešu varai. Tādēļ romieši iecēla Pilātu par zemes pārvaldnieku Jūdejā, Hērodu – Galilejā, Filipu, viņa brāli, par valdnieku Iturejā un Trahonijā un Lizaniju – par valdnieku Abilenē, – kā Sv. Lūka Lk. 3:1 stāsta. Tas viss tika darīts, lai darītu jūdus atkarīgus no romiešiem. Tādēļ jūdi kļuva dusmīgi, traki un neprātīgi – viņi labprāt būtu gribējuši paši savu ķēniņu, īpaši Jēzus laikā. Te nu farizeji atrada īsto padomu un sprieda: romieši grib paturēt varu savās rokās. Ja Kristus uz mūsu jautājumu atbildēs “nē”, tad zemes pārvaldnieki liks nocirst Kristum galvu; ja Viņš teiks “jā”, tad vienkāršā tauta nostāsies pret Viņu, un tā mēs Viņam tiksim klāt. Farizeji domāja, ka ar šī jautājuma palīdzību izdosies rast ieganstu, lai nonāvētu Kristu vai vismaz panāktu, ka tauta novēršas no Viņa mācības un darbiem.

Tas pats, ko šeit redzam pie jūdiem, notiek vienmēr un visur – garīgas lietas tiek atstātas novārtā un ļaudis raizējas par nenozīmīgām lietām. Šeit farizejus nodarbina jautājums, vai viņi ir vai nav brīvi; jo Bauslība un Dieva vārds tiem bija teicis, ka viņiem nav jābūt pakļautiem nevienam citam kā tikai viņu pašu ķēniņam; tomēr šajos laikos viņiem nācās pakļauties Romas ķeizaram. Raksti mācīja arī godāt Dievu un mīlēt tuvāko, taču to šie ļaudis nemaz neņēma vērā, bet nodarbojās ar citām lietām. Viņiem bija apsolīts, ka tad, ja viņi rīkosies saskaņā ar Dieva vārdu un pildīs Viņa pavēli, tie būs brīva tauta. Dieva vārdu jūdi atstāja neievērotu, tomēr gribēja būt brīvi un paklausīt tikai paši savam ķēniņam. Tāpat darām arī mēs. Mēs gribam baudīt kristīgu brīvību un domājam, ka, postīdami gleznas vai neklausīdami laicīgajai varai, kļūstam par kristiešiem; bet ticību un mīlestību atstājam novārtā. Bet ko dara Kristus, kad farizeji Viņam tik viltīgi uzbrūk? Viņš atsit šo uzbrukumu ar vienu vienīgu vārdu un satriec tos ar viņu pašu padomu, ko tie bija iecerējuši izmantot, lai pieķertu Viņu. Kristus nesaka ne “jā”, ne “nē”, – kā evaņģēlists raksta:

“Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs mani kārdināt, jūs, liekuļi? Parādait man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Ķeizara.””

Te redzi, cik meistarīgi mūsu Kungs atbild farizejiem. Viņš prasa, lai tie Viņam parāda nodevu naudu un paši pasaka, kāds attēls un uzraksts uz tās redzams. Kad tie atbild, ka tas ir ķeizara attēls un vārds, Kristus liek viņiem atzīt, ka tie pakļauti ķeizaram, kam tad arī ir jādod nomas nauda un nodevas. Tas ir, itin kā Kristus būtu teicis: “Ja jau esat ļāvuši ķeizaram izdot šo naudu un viņa nauda pie jums ir apgrozībā, tad viņš jau ir uzvarējis – tā ir jūsu pašu vaina, ka ķeizars ir jūsu kungs.” Ko nu farizeji varēja teikt par šādu atbildi? Tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja, kā šeit lasām. Tie bija domājuši pārspēt Kristu meistarībā, taču viņu gudrība viņus pievīla.

Tas rakstīts kā mierinājums mums, kas ticam Kristum, – lai mēs zinātu, ka mums ir tāda gudrība, kura pārspēj visu cilvēku gudrību, tāds spēks un tāda taisnība, ko nav iespējams salīdzināt ar visu cilvēku spēku un taisnību; jo Svētais Gars nav uzveicams. Kristū esam iemantojuši varu samīdīt grēku zem savām kājām un uzveikt nāvi, kā arī gudrību, kas pārspēj visas pasaules gudrību. Jo Kristus ar ticību iemājo mūsos, kur Viņš to visu paveic; taču tas ir jūtams vienīgi kārdinājumu laikā. Tādēļ, ja man jāstājas tiem pretī, Kristus nāk un dod man spēku tikt galā ar visām šīm lietām.

Tāpat mums neklājas sevi pievilt un baidīties, ka mūsu mācība varētu iznīkt un krist kaunā. Jo, kaut arī visi šīs pasaules gudrie nostātos pret Dieva vārdu, nesaprazdami, cik smieklīgi ir rīkojušies, tomēr viņi jau ir zaudējuši. Viņi gan var riet un kost, tā ka ļaudīm jau šķiet, ka Evaņģēlijs tiks iznīcināts; bet, kad viņi ķeras tam klāt, cenzdamies to uzveikt, ir gluži skaidrs, ka tie kritīs kaunā un galu galā tiks notverti paši savos tīklos. To redzam šajā Evaņģēlija vietā, kā arī vairākās vietās Sv. Pāvila vēstulēs, it īpaši stāstā par Sv. Stefanu. Te varam pamanīt, ka tiem, kuri ir nepareizi izmantojuši Rakstus, paši Raksti ir stājušies pretī. Jūdi apsūdzēja Stefanu, teikdami, ka viņš vēršoties pret Dieva templi, Ap. d. 6 un 7, tātad arī pret pašu Dievu, kas bija pavēlējis templi celt. Viņi izmantoja Rakstus, gribēdami uzveikt Stefanu, bet Stefans bija Svētā Gara pilns un, izmantodams Rakstu vārdus, pierādīja viņiem, ka Dievs nedzīvo rokām darinātos namos. Dāvids gribēja celt Dievam namu, taču Dievs nevēlējās tajā mājot. Kādēļ? Dievs bija mājojis savas tautas vidū jau ilgi pirms Dāvida laika. Vai gan Viņš bija nabadzīgs Dievs, kam vajadzētu, lai kāds Viņam uzceļ namu? Stefans minēja vēl daudzus notikumus, kuri skaidri pierāda, ka Dievs nedzīvo rokām celtos namos. Bet ko jūdi darīja? Viņi redzēja, ka Rakstu vārdi, kurus tie bija izmantojuši, skaidri runā pretī viņiem pašiem.

Tā jākrīt kaunā un jāiznīkst visiem, kuri nostājas pret šo dievišķo patiesību un Dieva vārdu. Tādēļ nevienam nav jābīstas, ja visas pasaules gudrība un vara stājas pretī Evaņģēlijam, jā, arī tad, kad pasaule mēģina apslāpēt Evaņģēliju ar asinsizliešanas palīdzību. Jo vairāk asiņu pasaule izlej, jo vairāk kļūst kristiešu. Kristiešu asinis – kā Tertuliāns saka – ir sēkla, no kuras izaug kristieši. Velnam ir jātiek noslīcinātam kristiešu asinīs. Tādēļ ar varu noslāpēt Evaņģēliju nav iespējams. Ar Evaņģēliju notiek tāpat kā ar palmas koku – tas iztaisnojas, lai kādu smagumu tam uzkrautu. Ja no palmas koka izgatavo baļķi, tas iztur jebkādu smagumu. Tāpat ir arī ar Evaņģēliju, – jo vairāk pretestības tas sastop, jo vairāk izplatās; jo vairāk to grib apspiest, jo vairāk tas pieaug.

Tādēļ mums nav jābīstas pasaules varas priekšā, bet vairāk gan jāuzmanās no veiksmes un labām dienām – tās mums var kaitēt vairāk nekā bailes un vajāšanas. Tāpat nav jābīstas no pasaules gudrības, jo arī tā mums nevar kaitēt; jā, jo vairāk pasaules gudrība pretojas patiesībai, jo skaidrāk patiesība atklājas. Tādēļ labākais, kas Evaņģēlijam var notikt, ir – ka pasaule tam stājas pretī ar visu savu gudrību un varu. Jo vairāk mani kārdina grēks, velns un mana sirdsapziņa, jo spēcīgāka kļūst mana taisnība. Jo grēki, kuri man uzbrūk, dara man sāpes un liek jo dedzīgāk vērsties pie Dieva ar lūgšanām, saucieniem un nopūtām; tā mana ticība kļūst arvien spēcīgāka. Par to runā Sv. Pāvils 2. Kor. 12:9: “.. mans spēks nespēkā varens parādās.” Tā kā mums ir šāds dārgums, kas kārdinājumos un sadursmēs ar pretiniekiem kļūst spēcīgāks, mums nav jābīstas, bet jābūt drošiem un pat jāpriecājas par bēdām, – kā saka Sv. Pāvils Rom. 5:3 un kā darīja apustuļi, kuri ar lielu prieku gāja projām no sinedrija^[2] un pateicās Dievam, ka atzīti par cienīgiem Kristus vārda dēļ ciest negodu, Ap. d. 5:41. Ja velns būtu tik gudrs, ka spētu ciest klusu un ļaut sludināt Evaņģēliju, tad viņam tik lielus zaudējumus nenāktos pieredzēt, – ja Evaņģēlijam neviens neuzbruktu, tas pavisam ierūsētu un tam nebūtu iemesla skaidri parādīt visu savu spēku.

Tā arī mēs vēl jūtamies droši, jo neviens mums īsti neuzbrūk; tādēļ paliekam, kādi bijuši, jā, kļūstam tikai vēl sliktāki. Tas, ka daži pretinieki mūs aizskar ar saviem rakstiem, satrauc tikai nedaudzus. Un, vērsdamies pret mums, viņi nav darījuši neko citu kā tikai pūtuši ugunī; bet, ja mēs paši būtu cietuši, tad mūsu vidū būtu vairāk kristiešu.

Tā nu mums ir šis mierinājums, – kad ienaidnieki mums uzbrūk, mēs zinām, ka Kristus ir mūsos un ar mūsu starpniecību Viņš patur savu godību; Kristus mums ir tik tuvu, ka ar Viņu uzvaram, – jo mēs esam Kristū. Kad mums nav jāsastopas ar pretestību, Kristus mūsos savu spēku neparāda; bet, kad mums uzbrūk, kad tiekam kārdināti un apspiesti, tad Kristus ir klāt un liek kaunā visus mūsu ienaidniekus.

Te mums arī jāmācās, ka tie, kuri ir ievērojamāki par citiem cilvēkiem – gudrāki, varenāki, apveltīti ar īpašām dāvanām, kuriem ir labāka izpratne un daba vai lielāka veiksme, kuri ir prasmīgāki, saprotošāki nekā citi, prot izteiksmīgāk runāt un vislabāk spēj vadīt lielu ļaužu pulku, valdīt un uzturēt kārtību, – tieši viņi visbiežāk nostājas pret Dievu un pret ticību, vairāk paļaudamies uz saviem spēkiem un saprātu nekā uz Dievu. Jo viņu samaitātā daba viņus vada tā, ka tie nespēj un negrib izmantot šīs dāvanas, lai darītu labu un palīdzētu savam tuvākajam. Viņi paļaujas uz saņemtajām dāvanām un domā, ka varēs visu saņemt un paveikt, taču tiem nenāk ne prātā, ka viņiem būtu vajadzīgs Dieva spēks un palīdzība. Tā šeit rīkojas farizeji un Rakstu mācītāji – tie ir pārliecināti, ka varēs Kristu pieķert tā, kā ir iecerējuši; viņi saka: “Nav iespējams, ka Kristus šoreiz mums izbēgtu, Viņš ir mūsu slazdā, vienalga, vai tagad sacītu “jā” vai “nē”.”

Redzi nu, cik viltīga ir cilvēka daba, – man šķiet, ka šeit tas tiek atklāts īpaši skaidri. Cilvēkā taču nav nekā cita kā vien ļaunums, meli un krāpšana, viltus un visdažādākā nekrietnība, jā, cilvēks pēc savas dabas ir melis, kā sacīts Ps. 116:11. Nevienam cilvēkam nedrīkst uzticēties. Neceri, ka cilvēks tev teiks kaut vienu patiesu vārdu, – lai ko cilvēks sacītu, viņš melo. Kā tad tā? Pats avots ir ļauns – cilvēka sirds nav laba, tādēļ arī straumes, kas no tā izplūst, nevar būt labas. Tādēļ arī Kristus, mūsu Kungs, vairākās vietās sauc cilvēkus par odžu dzimumu, Mt. 12:34. Vai tas nav jauks un cilvēkam īsti piemērots tituls? Lai nu vēl kāds mēģina lielīties ar savu dievbijību, saviem spēkiem vai brīvo gribu! Cilvēks gan var būt un izskatīties dievbijīgs, skaists un svēts pasaules priekšā, taču viņš vēl joprojām nav nekas cits kā odžu dzimums. It īpaši tas jāsaka par skaistiem, lieliskiem, gudriem un saprātīgiem ļaudīm. Ja pārlasīsi visus grieķu, romiešu un jūdu vēstures stāstus, tad redzēsi, ka lielākie un gudrākie valdnieki, kuri ļaužu vidū ir tikuši slavēti un valdījuši vislabāk, nav godājuši Dievu, bet paļāvušies tikai uz sevi un Dieva varenību nemaz nav atzinuši.

Tas nozīmē, ka, jo necilāks kāds šķiet pasaulei, jo mazāk viņš pretojas Dievam. Savukārt tie, kuri pasaules priekšā ir ievērojamāki, melo un krāpj vairāk nekā citi, domādami, ka viņu krāpšana un nekrietnība paliks nepamanīta, ja vien viņi rīkosies pietiekami viltīgi un izveicīgi. Patiesi, viņi meistarīgi prot slēpties; tomēr Svētais Gars gluži labi spēj viņus pazīt. Tādēļ Raksti bieži sauc šādus zeļļus par lauvām, vilkiem, lāčiem, cūkām un mežonīgiem zvēriem, proti, par tiem, kuri plosās un trako, visu aprīdami un saplosīdami ar savu krāpšanu. Jāpiebilst, ka Vecajā Derībā daži dzīvnieki tika uzskatīti par nešķīstiem un jūdiem tos bija aizliegts ēst – nevis kāda cita iemesla dēļ, bet tieši tādēļ, lai līdzībā parādītu, ka no dažiem cilvēkiem, kuri gan ir stipri, vareni, bagāti, tikumīgi, izglītoti, saprātīgi un gudri, tomēr jāvairās un jābēg kā no kaut kā nešķīsta, jo tie aizved neceļos un piekrāpj citus ar savu izlikšanos, varu un gudrību. Jo nevienam nenāk ne prātā uzskatīt viņus par tādiem cilvēkiem, kam varētu būt padomā kas nelāgs vai kas uzdrīkstētos darīt ko ļaunu. Tādēļ neklājas uzticēties un ticēt nevienam cilvēkam. Netici nevienam, jo ikviens var tevi pievilt, ja viņam tas būs izdevīgi; ja tu uzticies cilvēkiem, tad jau esi nostājies pret Dievu, jo neuzticies Viņam. Tādēļ Jer. 17:5–7 rakstīts: “Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem.. un kura sirds atkāpjas no Tā Kunga! .. Bet svētīgs ir, kas paļaujas uz To Kungu un kura cerība ir Tas Kungs!”

Kāds varētu sacīt: “Kā tad tas var notikt? Cilvēkam taču nākas saskarties un būt iesaistītam dažādos darījumos ar citiem cilvēkiem, – kā gan lai citādi viņš šeit dzīvotu savu dzīvi? Mums nākas pārdot, pirkt un mainīt ar citiem savas preces. Ja neviens neticētu otram, tad visi cilvēku darījumi, visa tirdzniecība iznīktu!” – Patiesi, ir tā, ka cilvēkam jāiesaistās darījumos ar citiem cilvēkiem un vienam vajadzīga otra palīdzība. Bet es gribu tev teikt: vienalga, vai tu pirktu vai pārdotu, viss, ko dari saskarsmē ar citiem cilvēkiem, tev jāuzskata par nedrošām lietām, uz kurām nevari balstīt savu ticību un paļāvību. Ir skaidrs, ka tad, ja paļaujies uz kādu cilvēku, tu jau esi pievilts; jo cilvēka daba pati nespēj neko citu kā vien melot un krāpt. Cilvēka darbi un vārdi ir caurcaurēm nepastāvīgi – tam gan droši vari ticēt.

Tādēļ mums visa mūsu paļāvība jāliek tikai uz Dievu un jāsaka: “Ak, Kungs, Tu esi mana dzīvība, mana dvēsele un miesa, mana manta un īpašums – viss, kas ir mans; rīko un vadi to visu pēc sava dievišķā prāta! Jo Tev es ticu, uz Tevi paļaujos – Tu mani nepametīsi visos šajos bīstamajos darījumos ar citiem cilvēkiem; jo cilvēkiem es neuzticos. Ja Tu atzīsti, ka man tas nāk par labu, tad dod, lai šis cilvēks manī vieš ticību; ja ne, tad neļauj man viņam noticēt. Es esmu ar mieru pieņemt to, ko Tu man mācīsi, – lai notiek Tavs prāts!”

Bet tad, ja tu domā: “Šis pircējs vai pārdevējs ir dievbijīgs cilvēks un turas pie ticības, es esmu pārliecināts, ka viņš mani nepievils,” – tu jau esi atkritis no Dieva, pielūdzis masku un paļāvies uz meli. Tādēļ, kad iesaisties darījumā ar kādu cilvēku, domā tā: “Ja viņš turas pie ticības, tad ir labi, ja ne, tad, lai ko viņš darītu, pat rīkodamies Dieva vārdā, nespēs neko citu kā vien melot un krāpt. Tādēļ es to visu atstāju Dieva ziņā – Viņš visu vērsīs par labu.”

No šīs aplamās un bezdievīgās paļāvības uz cilvēkiem kristietībā ir radusies tāda kaitīga lieta kā svēto godināšana un kalpošana, ņemot viņus par paraugu, – tā kristīgajai baznīcai, tas ir, patiesu ticīgo sapulcei, ir radījusi lielu postu un atkrišanu. Vai gan svēto godināšana un kalpošana saskaņā ar viņu paraugu nav bijusi īsti velnišķīga lieta? Jo ir mācīts: šis vīrs bijis svēts, un viņš ir teicis un darījis to un to; tādēļ mums jāseko viņam, jādara un jāmāca tāpat. To ir teikuši Hieronīms, Augustīns, Gregors, tādēļ tas ir pareizi un mums tam jātic. Francisks, Benedikts, Dominiks, Bernhards ir dzīvojuši tā, darījuši to un to, tādēļ arī es gribu dzīvot tāpat un darīt to, ko darījuši viņi. Un Augustīns, pildīdams šos noteikumus, ir ticis atpestīts… Ak, cik nožēlojamas un nepastāvīgas ir šādas lietas – tie ir vieni vienīgi meli un cilvēku izdomājumi; te taču ne ar vārdu netiek pieminēts Kristus, nedz Viņa vārds, bet tikai cilvēku sagudrotās blēņas! Es pildu Sv. Augustīna noteikumus, jo viņš tos ir izveidojis, lai ar to palīdzību varētu iemantot pestīšanu. Tik akls un muļķīgs ir cilvēka prāts – tas pieņem šādu māžošanos un cilvēku sagudrotas lietas, lai gan mācībā par pestīšanu ir jāuzņem un jāuzklausa tikai Dieva vārds. Tā, piemēram, ja Hērods, Pilāts, Kajafa un Anna sludinātu Evaņģēliju, man to vajadzētu pieņemt. Turpretī tad, ja tie, kuri tiek uzskatīti par svētiem, uzstājas un sludina melus, runādami par noteikumiem, kapucēm, tonzūrām, ceremonijām un citiem cilvēku izdomājumiem, man tie nav jāuzklausa. Jo ir jāievēro nevis sludinātāja persona, bet tas, ko viņš sludina.

Kāds varētu teikt: “Nu tu gribi būt gudrāks par visiem tēviem un svētajiem, par visiem pasaules bīskapiem un valdniekiem!” Nekādā ziņā ne – es negribu būt gudrāks par viņiem; taču patiesi ir tā: nav iespējams, ka tas, kas ir gudrs, liels, skaists, spēcīgs un varens pasaules priekšā, saskanētu ar Dieva vārdu. Jo Dievs ir tā iedibinājis, ka pasaules gudrie un varenie arvien vajā Evaņģēliju; ja šādu ļaužu nebūtu, Evaņģēlijam nebūtu nekāda spožuma un triumfa. Romas ķeizari Hadriāns, Trajāns, Diokletiāns^[3] bija visgudrākie ķeizari un valdīja tik nevainojami, ka visa pasaule slavēja viņu valdīšanu, tomēr tie vajāja Evaņģēliju un nespēja panest patiesību. Tāpat arī par jūdu ķēniņiem – Ahabu un citiem – lasām, ka, lai gan viņi ir labi pratuši valdīt, tomēr nicinājuši Dieva vārdu un pretojušies Dievam. Mūsu laikos nav bijis tādu ķeizaru un valdnieku, nedz tādu ļaužu, kurus varētu salīdzināt ar šiem vīriem. Bet ir bijis jānotiek tā, ka Dievs ar ģeķīgas, nesaprātīgas sludināšanas palīdzību licis kaunā šīs pasaules gudrību, kā Sv. Pāvils saka 1. Kor. 1:21.

Tas viss mums tiek parādīts šajā Evaņģēlija vietā, kas gan šķiet pavisam vienkārša, taču satura ziņā ir ļoti bagāta un ietver daudzas lietas. Bet kā Kungs Kristus pabeidz sarunu ar farizejiem, kuri Viņam ir parādījuši nodevu naudu un paši atbildējuši, kā attēls un uzraksts uz tās redzams? Evaņģēlists raksta, ka Kristus ir atbildējis:

“Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”

Lai gan farizeji to nebija pelnījuši, tomēr Kristus viņiem māca pareizo ceļu, turklāt ar šiem vārdiem Viņš arī apstiprina laicīgo varu. Farizeji bija cerējuši, ka Kristus to nolādēs un ar saviem vārdiem vērsīsies pret šādu varu; bet Viņš to nedara. Kristus pat slavē laicīgo valdību un pavēl dot tai to, kas tai pienākas. Mūsu Kungs grib, lai mēs paklausītu tiem, kam mums jāpaklausa, – valdībai, kungiem un valdniekiem, lai kādi viņi būtu un ko no mums prasītu; mums nav jāraizējas par to, vai šie ļaudis lieto savu varu taisnīgi vai netaisni, bet jāatceras tikai, ka laicīgā vara ir laba un paša Dieva iedibināta, Rom. 13:1. Tev neklājas lamāt valdību, kaut arī dažreiz valdnieki un tirāni tevi apspiež, izmantodami Dieva doto varu nelietīgi; par to viņiem pašiem nāksies atbildēt. Kādas lietas ļaunprātīga izmantošana nepadara šo lietu ļaunu, ja tā pati par sevi ir laba. Zelta ķēde ir laba un skaista un nekļūst sliktāka arī tad, ja ir aplikta ap netikles kaklu. Jo vai tad tā ir ķēdes vaina? Patiesi, nē.

Tāpat mums ir jāpanes valdnieka vara. Ja kāds savu varu izmanto nelietīgi, man tomēr neklājas valdnieku apskaust, nedz arī viņam atriebties vai pašam ar saviem darbiem viņu sodīt. Man viņam jāpaklausa – tikai Dieva dēļ; jo valdnieku pats Dievs ir iecēlis savā vietā. Lai cik nelietīgi valdnieki rīkotos, mums viņiem tomēr jāpaklausa un viss pacietīgi jāpanes Dieva dēļ. Vai viņi rīkojas pareizi vai nepareizi – tas ar laiku noskaidrosies. Tādēļ, ja valdība tev atņem tavu mantu vai dzīvību līdz ar visu, kas tev pieder, saki tā: “Es jums to labprāt dodu, atzīdams jūs par saviem kungiem; es gribu jums paklausīt, bet raugieties paši, vai jūs Dieva doto varu izmantojat pareizi vai nepareizi!”

Bet ko tad, ja valdība grib mums atņemt Evaņģēliju vai aizliedz to sludināt? Tad tev jāsaka: “Evaņģēliju un Dieva vārdu es jums neatdošu – pār to jums arī nav nekādas varas; jo jūsu valdīšana ir laicīgā vara pār laicīgām lietām, turpretī Evaņģēlijs ir garīgs debesu dārgums, un jums nav varas pār Evaņģēliju un Dieva vārdu.” Tādēļ mēs atzīstam ķeizaru kā kungu pār laicīgām lietām, nevis pār Dieva vārdu. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka Dieva vārds mums tiktu laupīts, jo tas ir Dieva spēks – Rom. 1:16; 1. Kor. 1:18 –, ko elles vārti neuzveiks, Mt. 16:18.

Tādēļ mūsu Kungs sasaista kopā šīs divas lietas un skaidri tās atšķir vienu no otras, sacīdams: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Dievam pieder un pienākas gods – Viņam jātiek atzītam par patiesu, visvarenu un gudru Dievu, kurš dara un dod visu labo, kas vien iedomājams. Un pat tad, ja es Viņam šo godu nedotu, Viņš to tomēr patur sev, un Viņa gods nemazinās, ja arī es to neatzīstu. Bet manī Viņš ir patiess, visspēcīgs un gudrs tad, ja es Viņu par tādu uzskatu un ticu, ka Viņš ir tāds, kā liek par sevi sacīt Rakstu vārdā. Savukārt ķeizaram un valdībai pienākas mūsu bijība, nodevas, noma, muita un paklausība. Dievs grib sev mūsu sirdi, savukārt mūsu miesa un manta pieder valdībai, un tā valda pār mūsu miesu un mantu Dieva vietā. To Sv. Pāvils lieliski un skaidri izsaka Rom. 13:1–7: “Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas. Tātad tas, kas pretojas valsts varai, saceļas pret Dieva iestādījumu. Bet tie, kas saceļas pret to, paši sev sagādā sodu. Jo valdītāji nav bīstami labam darbam, bet ļaunam. Tu negribi bīties valsts varas, labi, dari to, kas labs, tad tu saņemsi viņas uzslavu, jo tā ir Dieva kalpone tevis labā. Bet, ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu. Tādēļ nepieciešami tai paklausīt ne vien soda dēļ, bet arī sirdsapziņas dēļ. Tāpēc maksājiet arī savas nodevas: viņi, kas uz to raugās, ir Dieva kalpi. Dodiet katram, kas viņam pienākas: nodevas, kam nākas nodevas, muitu, kam nākas muita, bijību, kam nākas bijība, cieņu, kam nākas cieņa.”

Tādēļ arī Dievs ir pavēlējis valdībai uzturēt mieru, ko nav iespējams atlīdzināt ar visas pasaules mantu. Mēs to jau nedaudz esam pieredzējuši zemnieku nemieros un zinām, kādu postu, ciešanas un sirdssāpes šādi nemieri rada visai zemei. Lai Dievs dod, ka mums ar to būtu gana un nenāktos pieredzēt ko tādu, lai būtu spiesti to atzīt vēl pamatīgāk. Ar to pietiktu par šo Evaņģēlija vietu. Par laicīgo valdību jau esam uzrakstījuši atsevišķu grāmatiņu; kas vēlas, var to izlasīt, tad arī viņš atradīs sīkāku skaidrojumu par šīm lietām.

---

[1] – Siloģisms – uz citiem secinājumiem pamatots loģisks slēdziens. Piem., visi cilvēki ir mirstīgi; arī es esmu cilvēks – tātad es esmu mirstīgs.

[2] – Sinedrijs – jūdu augstā tiesa.

[3] – Hadriāns (Adriāns Pūblijs Ēlijs) – Romas ķeizars no 117. līdz 138. g. pēc Kr. Trajāns (Marks Ulpijs) – Romas ķeizars no 98. līdz 117. g. pēc Kr. Diokletiāns (Kajs Aurēlijs Valerijs) – Romas ķeizars no 284. līdz 305. g. pēc Kr.