Sprediķis 8. post Trinitatis svētdienā

Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt. Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. [Mt.7:15-21]

Iepriekšējās trijās nodaļās – piektajā, sestajā un septītajā – mūsu Kungs ir izklāstījis Dieva baušļus un noslēgumā sacījis: “Tā nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem.” Tā ir kristīgā mācība un visas kristīgās dzīves pati svarīgākā lieta. Un tālāk seko šī Evaņģēlija vieta, kurā Kungs Kristus pilda dievbijīga gana un skolotāja amatu un brīdina mūs, piekodinādams sargāties no viltus mācībām. Tas ir, it kā Viņš gribētu sacīt: no jūs esat saņēmuši pareizo mācību, tādēļ sargieties no visām citām mācībām! Jo Viņš droši zina, ka nāks nekrietni viltus mācītāji un viltus pravieši, kas sāks uzstāties it visur, kur tiek sludināts šis Vārds.

Te nu mums labi jāievēro, ka šīs divējādās mācības – patiesi labā un aplamā, maldinošā viltus mācība – arvien būs atrodamas vienuviet. Jo tā tas ir bijis jau no iesākuma, un tā turpināsies līdz pat pasaules galam. Tādēļ mēs nevaram nolīst kādā klusā stūrī un nodoties mierīgai, drošai dzīvei. Ļaunās cilvēku mācības, kas ir paša velna iedvesmotas, līdz ar visiem mūsu ienaidniekiem arvien stāsies mums pretī; tādēļ mums nav pamata iedomāties, ka visas cīņās jau būtu izcīnītas: mēs vēl neesam tikuši pāri upei. Tādēļ mūsu Kungs mūs uzcītīgi brīdina un saka:

Sargieties no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.

Šeit mums noteikti jāpamana, ka Kungs Kristus visiem kristiešiem pavēl un dod varu spriest tiesu pār visām mācībām un izšķirt, kas ir pareizi, kas nē. Šīs tiesības viltus kristieši mums atņēmuši un sagrozījuši jau pirms tūkstoš gadiem, tā, ka mums nebija varas spriest un vērtēt, bet nācās nešķirojot pieņemt visu, ko noteicis pāvests un koncili.

Šajā Evaņģēlija vietā tiek satriekta pāvestība līdz ar visiem konciliem – mums nav jāievēro viss, ko pavēl pāvests un nosaka cilvēku lēmumi. Tādēļ es vēlreiz saku: ir nepieciešams labi saprast Evaņģēliju; jo ne pāvestam, ne konciliem, nedz arī kādam citam nav dota pavēle noteikt un secināt, kas ir ticība. Jo Kristus saka: “Sargieties no viltus praviešiem.” Kāds noteikti melo – vai nu Evaņģēlijs, vai pāvests līdz ar saviem konciliem. Un Kristus saka: jums ir tiesības izvērtēt visas mācības un visu, ko mums tiek pavēlēts ievērot. Mūsu Kungs šeit uzrunā nevis pāvestu, bet visus kristiešus. Un, kā visiem kristiešiem ir teikta mācība: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem,” tāpat arī neviens netiek izslēgts no to ļaužu loka, kuriem mūsu Kungs saka: “Sargieties no viltus praviešiem.” Šie vārdi skaidri ļauj saprast, ka drīkstam izvērtēt visas mācības.

Tādēļ man jāsaka tā: pāvest, tu ar saviem konciliem gan esi pieņēmis lēmumus, taču es spriedīšu, vai man tie ir pieņemami, vai nē. Kādēļ? Tādēļ, ka tu nevarēsi atbildēt manā vietā Dieva priekšā, kad man būs jāmirst. Man jāraugās, kā rīkoties, lai varu būt pārliecināts, ka daru pareizi.

Tev jābūt pilnīgi pārliecinātam, ka tas, ko tu ievēro, ir Dieva Vārds – tikpat pārliecinātam, kā par to, ka esi dzīvs – un vēl vairāk; jo tikai Dieva Vārdā vari rast drošu pamatu savai sirdsapziņai. Kaut arī visi cilvēki, jā, visi eņģeļi un visa pasaule nāktu un gribētu teikt tev kādus lēmumus un spriedumus, tev tomēr nav tie jāpieņem, nedz jāsecina, ka esi pazudis. Jo tev nav jāuzklausa pāvesta vai kāda cita spriedumi; tev pašam jāspēj izšķirt un sacīt: to saka pats Dievs, bet to – nē; tas ir pareizi, bet tas – nepareizi. Citādi nevarēsi pastāvēt.

Jo, ja, būdams nāves priekšā, gribēsi palikt pie pāvesta un koncilu lēmumiem un sacīt: to ir teicis pāvests, to nolēmuši koncili, tā runājuši svētie tēvi, Augustīns, Ambrozijs un citi – velns tūliņ atradīs kādu robu šajās mācībās un iedvesīs tev domu: un ko tad, ja tās ir aplamības? Ja nu svētie ir maldījušies? Ja tev nākas sastapties ar šādiem pārbaudījumiem, tu itin viegli vari ciest sakāvi. Tādēļ tev jāraugās, lai tava sirdsapziņa varētu droši un spītīgi sacīt: tas ir Dieva Vārds; par to varu likt ķīlā visu savu miesu un dzīvību, jā, kaut simttūkstoš dzīvības, ja man tās būtu. Tieši uz to norāda Sv. Pēteris, 1. Pēt. 4: 11 sacīdams: “Ja kāds runā, tad kā Dieva vārdus.” Un Sv. Pāvils 1. Kor. 2: 3 – 5: “Es ierados pie jums nespēkā, bailēs un lielā nedrošībā. Un mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē, lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.”

Viņi sāk iebilst un saka: jā, kā tad mēs varam zināt, kas ir Dieva Vārds, kas ir un kas nav pareizi? Tas taču mums jāmācās no pāvesta un konciliem! Lai viņi lemj un saka, ko grib – bet es saku: tu nevari paļauties uz pāvesta un koncilu lēmumiem, nedz rast tajos mieru savai sirdsapziņai – tev pašam jāizšķir, kur ir Dieva Vārds, un no tā ir atkarīga tava dzīvība. Te jādzird, kā pats Dievs tavai sirdij saka: tas ir mans Vārds; nekādi citi spriedumi tev nav jāuzklausa.

Bet mūsu bīskapi, Kajafa, Pilāts, Hērods – tie trako gluži kā prātu zaudējuši. Viņi citē Sv. Augustīna vārdus: es neticētu Evaņģēlijam, ja visas Baznīcas uzskati mani nemudinātu to darīt. To sacīdami, viņi domā, ka ir jau uzvarējuši šajā strīdā. Tad saki tā: man nav svarīgi, vai to sacījis Augustīns vai Hieronīms, Sv. Pēteris vai Sv. Pāvils, jā, kaut arī erceņģelis Gabriēls no Debesīm būtu runājis šādus vārdus – kas būtu vēl daudz vairāk -, tomēr man tas neko nenozīmē. Man vajadzīgs Dieva Vārds – es gribu dzirdēt, ko Viņš saka.

Un šo Vārdu Dievs liek tev sacīt ar cilvēku starpniecību – īpaši skaidri tas atklājas apustuļu pasludinājumā un rakstos. Jo Sv. Pēteris un Sv. Pāvils saka nevis savus vārdus, bet Dieva Vārdu – kā Sv. Pāvils pats apliecina 1. Tes. 2: 13: “Jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar savu spēku jūsos, kas ticat.” Cilvēks gan var sludināt man Dieva Vārdu, tomēr ielikt to manā sirdī nespēj neviens cits, kā tikai pats Dievs – Viņam ir jāuzrunā mana sirds, citādi nekas neizdosies. Jo, ja Viņš klusē, tas ir, itin kā nekas nebūtu sacīts. Tādēļ arī neviens nedrīkst vest mani projām no Vārda, ko man māca pats Dievs. Tas man jāzina tikpat skaidri, kā tas, ka divi un trīs ir pieci; ja visi koncili saka ko citu, tad zinu, ka tie melo. Tāpat es esmu pārliecināts, ka viena olekts ir garāka par pusolekti; ja arī visa pasaule saka ko citu, es tomēr zinu, ka ir tieši tā, un nevis citādi. Kas to nosaka? Ne jau kāds cilvēks, bet tikai patiesība, kas ir tik skaidra un neapšaubāma, ka neviens to nevar noliegt.

Tādēļ tev jānonāk pie tā, ka vari sacīt: tas tā ir, un neviens cilvēks mani nepārliecinās par ko citu. Kad tu dzirdi: tev nebūs nokaut; un: tev jādara citiem tā, kā tu gribētu, lai viņi dara tev – tad tev jau pirms visu koncilu lēmumiem jāzina, ka tā ir Kristus mācība – kaut arī visi cilvēki teiktu ko citu. Tāpat arī šī mācība: tu pats sev nespēj palīdzēt, un tikai Kristus, tavs Pestītājs, panāk, ka tavi grēki tev tiek piedoti – tev ir jāzina un jāapliecina savā sirdī, ka tā ir patiesība. Ja tu to nejūti, tad tev nav ticības, tad Dieva Vārds tikai skan tavās ausīs un paliek tev uz mēles, gluži kā putas uz ūdens virsmas – kā pravietis Hozeja 10: 7 saka: “Samarijas ķēniņš ir jau projām, izzuzdams kā putas uz ūdens.” Tam visam tev jātic nevis kā vārdiem, kurus sludinājis Pēteris, bet – kā Vārdam, kuram Dievs tev pavēlējis ticēt. To visu saku tādēļ, lai mēs nonāktu pie Evaņģēlija un redzētu, kur pamatots tas, ka jums jābūt tiesnešiem un jums ir vara spriest pār visu, kas jums tiek sniegts un sludināts – tas tādēļ, ka nevaru un man arī neklājas paļauties uz cilvēkiem; man pašam nāksies atbildēt Dieva priekšā, kad pienāks laiks mirt.

Tādēļ neļaujiet sevi pierunāt un pārliecināt, ka jums jātic tam, ko saka pāvests vai nolemj koncili. Kad atzīsti Dievu, tu jau esi saņēmis tiesneša varu, mēru un olekti, ar ko vari mērīt un vērtēt visas mācības un tēvus, proti – ja tu zini, ka Kristus ir mūsu pestīšana, ka Viņš valda pār mums, ka paši esam grēcinieki. Ja kāds uzstājas un saka: tev jākļūst par mūku, jādara tas un tas, ja gribi iemantot pestīšanu, jo ar ticību vien pestīšanai nepietiek -, tu droši vari sacīt: tu melo, tava mācība ir aplama! Kurš tev to māca? Tava ticība, kas mīt sirdī un tic vienīgi Kristum. Tādēļ vienīgi ticīgs, garīgs cilvēks spēj sargāties no maldiem. Sv. Pāvils 1. Kor. 2: 15 saka: “Garīgais cilvēks izdibina visas lietas, bet viņu pašu neviens neizdibina.” Un aplamas mācības tiesāt un nosodīt var tikai ticīgs cilvēks.

Tādēļ ir neprātīgi, ka koncili grib lemt u noteikt, kam mums jātic, lai gan šajos koncilos bieži nepiedalās neviens tāds cilvēks, kurš būtu sajutis kaut tikko jaušamu Dieva Gara pieskārienu. Tā Nīkajas koncilā tika mēģināts izveidot likumus par garīgo kārtu, nosakot, ka garīdznieki nedrīkst doties laulībā. Šis likums jau iesākumā bija aplams, jo tam nav pamatojuma Svētajos Rakstos, Dieva Vārdā. Un tikai viens cilvēks, Pafnutijs, koncilā atspēkoja visus šos izdomājumus, sacīdams: tas nav kristīgi. Tā nu visam koncilam, kurā, bez šaubām, bija sapulcējušies daudzi krietni, izglītoti cilvēki, vajadzēja atteikties no šī lēmuma, piekāpjoties vienam dievbijīgam, vienkāršam vīram. Jo Dieva ir naidā ar augstiem tituliem un cilvēcīgu gudrību, tādēļ Viņš reizēm liek tai ciest pilnīgu neveiksmi un krist kaunā, lai kļūtu redzams, ka patiesi ir tā, kā mēdz sacīt: mācīti vīri dara vislielākās aplamības.

Tā nu mums jāpaliek brīviem tiesnešiem, kam ir vara spriest un izvērtēt, pieņemt vai noraidīt visu, ko nosaka pāvests un nolemj koncili. Bet, ja mēs ko pieņemam, tad tam jānotiek tādēļ, ka tas ir saskaņā ar mūsu sirdsapziņu un Rakstiem, nevis tādēļ, ka viņi tā saka. Par to runā Sv. Pāvils, Rom. 12: 6 sacīdams: “Pravieša spējas lai izpaužas saskaņā ar ticības mēru,” jo ikviens pravietojums, kas norāda uz darbiem, nevis tikai uz Kristu kā vienīgo mierinājumu, nav saskaņā ar ticības mēru, lai cik skaists šāds pravietojums būtu. Tādēļ nav jāmeklē dažādas garu atklāsmes, mises, gavēšana, nedz arī svēto nopelni, jo šādas lietas nav saskaņā ar ticības mēru. Daudzi svētie tēvi – Augustīns, Gregors un citi – ir maldījušies, atņemdami mums tiesības teikt šādu spriedumu, jo nu mums ir uzbrukušas šādas bēdas un sirdssāpes – mums jātic pāvestam un konciliem. Tā nu tev jāraugās, ka proti spriest un sacīt: to ir teicis Dievs, bet to Viņš nav teicis. Un, tiklīdz tu saki: to teicis cilvēks, vai: to nolēmuši koncili, tas nozīmē, ka šie vārdi balstīti uz smiltīm.

Tādēļ garīgās lietās neviens tiesnesis uz zemes nav pārāks par kristīgu cilvēku, kura sirdī ir patiesa ticība – vienalga, vai tas būtu vīrs vai sieva, jauns vai vecs cilvēks, kalps vai kalpone, izglītots vai neizglītots. Dievs neuzlūko cilvēku – Viņam visi cilvēki ir vienādi, ja tie dzīvo saskaņā ar Viņa baušļiem, tādēļ arī tikai ticīgiem cilvēkiem ir tiesības spriest par mācību.

Ja nāktu kāds, kas zinātu Dieva Vārda mācības pareizo izpratni labāk, nekā es, man vajadzētu turēt muti ciet un klusēt, uzklausot viņa atbildi. Tieši to prasa Sv. Pāvils, 1. Kor. 29 – 30 sacīdams: “Pravieši lai runā divi vai trīs, un citi lai apspriež. Bet, ja kādam citam, kas tur sēd, nāk atklāsme, tad pirmais lai cieš klusu.” Tas ir: ja klausītājs zina un saprot vairāk, nekā sludinātājs, tad sludinātājam ir jāklusē, jādod vieta šim cilvēkam un jāļauj viņam runāt. Laicīgajā kārtībā notiek tā, ka vecie ir gudrāki par jaunajiem, un mācīti vīri zina vairāk, nekā laji. Turpretī garīgās lietās bērns vai kalps, sieva vai lajs var saņemt tādu pašu Dieva žēlastību, kā vecs vīrs, kungs vai pāvests. Īsi sakot: neviens mācīts vīrs nevar tev atņemt tiesības spriest par šīm lietām; tu to drīksti tieši tāpat, kā viņš vai kāds cits.

Nu jārunā par to, kādi viltus pravieši sastopami mūsu laikos. To spēj izspriest un atzīt vienīgi tas, kuram ir Gars. Taču, ja negribam runāt gari un plaši, varam tikai teikt: viltus pravieši ir pāvests un viņa garīgā valdība; jo tie visi ir mācījuši mācības, kuras vēršas pret Dievu. To varētu pierādīt, minot neskaitāmus piemērus, jo gandrīz visās lietās vari redzēt, ka tas tā ir. Tomēr dažas no tām varam pieminēt. 2. Mozus 20: 12 Dievs ir pavēlējis bērnam godāt tēvu un māti un paklausīt viņiem; bet pāvests ir piešķīris Dieva pavēlei savu paša izdomātu nozīmi, teikdams, ka mūks vai mūķene vairs nav pakļauti savam tēvam. Pāvests saka: nu bērns ir piederīgs garīgai kārtai un ir sācis kalpot Dievam, bet Dievs ir lielāks, nekā tēvs un māte, tādēļ nu bērnam vairs nav pienākuma kalpot tēvam un mātei, gluži pretēji – nu tēvam jāsauc dēls par žēlīgo kungu.

Ja es jautātu: kas ir dievkalpojums? – viņi man sacītu: mīļais kungs, tās ir zvanu skaņas, sveču liesmas, skaisti mises tērpi un citas līdzīgas lietas. Jā – es saku – to jūs esat labi sapratuši; taču es domāju, ka īsta kalpošana Dievam ir – godāt tēvu un māti un turēt Dieva baušļus. Tādēļ tu vari priecīgi sacīt, ka visas šīs ārišķīgās izdarības ir izdomājis antikrists, un viņš melo. Vai redzi, kā Dieva bauslis šeit droši stājas pretī prioru un abatu pieprasītajai paklausībai? Dievs tev ir devis tēvu un māti, lai tu viņus godātu, viņiem kalpotu un paklausītu; pāvests tev dod kādu citu un grib, lai tu viņu godātu vairāk, nekā tēvu, ko Dievs tev devis. Ja nu to sauc par Dieva baušļa turēšanu, tad es nezinu, ko sacīt.

Tāpat ir arī ar citiem Dieva baušļiem. Mēs nedrīkstam nonāvēt, dusmoties, nedz ienīst – tā ir Dieva pavēle. Turpretī pāvests māca tā: Baznīcas jeb garīdzniecības manta ir jāsargā, un, ja citādi nav iespējams, tad jāizmanto arī laicīgās varas zobens, lai aizstāvētu pāvesta troni un Sv. Pētera mantojumu. Redzi, šīs pavēles vēršas viena pret otru – es ceru, ka tas ikvienam ir saprotams.

Tāpat ir arī ar laulības dzīvi. 1. Mozus 2: 24 Dievs pavēlējis, lai vīrs un sieva kļūst par vienu miesu un nešķiras viens no otra. Pāvests ir radījis daudzus likumus, kuri vēršas pret šo Dieva pavēli; tā, piemēram, ja kāda apprec to vīru, kurš viņu turējis, saņemot Kristību, šāda laulība ir jāšķir.

Tāpat, ja garīdznieki ir devušies laulībā, tad – kā tagad redzam – saskaņā ar pāvesta garīgajām tiesībām, šāda laulība tiek šķirta. Tāpat arī, ja kāds krīt asinsgrēkā un ņem savu draugu vai draudzeni par vīru vai sievu, tad pāvests pavēl, lai tie paliek kopā, bet dzīvo šķīsti. Viņš liek abiem kailiem gulēt vienā gultā, taču neļauj prasīt vienam no otra pildīt laulātā pienākumu. Vai gan tas ir kas cits, kā – salikt kopā salmus un uguni, bet pavēlēt tiem nedegt?

Tālāk – Dievs saka: tev nebūs zagt. Bet kurš gan zog vairāk, nekā pāvests un viņa ļaudis? Tie taču ir paši lielākie zagļi, jo viņi dienu no dienas rauš sev visas pasaules mantu.

Tāpat mums jāaplūko arī pirmais bauslis. Tas saka: ir jāpaļaujas tikai uz Dievu un jāpiesauc tikai Viņš. Bet visa pāvesta mācība nemāca neko citu, kā vien paļāvību uz darbiem un svēto piesaukšanu. Vai nu tu redzi, ka šādi ļaudis ir īsti viltus pravieši, no kuriem mums jāsargās? Viņi atceļ pavēles, ko Dievs mums ir devis. Tālāk Evaņģēlijā lasām vēl kādu lietu. Kristus saka:

No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt.

Kā jau esmu sacījis, šī pazīšana no augļiem nav pa spēkam nevienam citam, kā tikai tam, kurš ir garīgi dzimis. Tādēļ tas, kuram nav Gara, nevienu nespēj pazīt. Neviens cilvēks nedrīkst iedomāties, ka viņš pratīs pazīt kokus pēc to augļiem, ja viņš pats nebūs garīgi dzimis. Viens no augļiem, pēc kuriem var pazīt viltus praviešus, ir neticība; tāpat tos var pazīt arī pēc acīmredzamiem grēkiem; taču šāds spriedums var būt maldīgs, jo arī kristieši dažreiz krīt grēkā.

Tā nu īstais auglis, pēc kura katru var pazīt, ir iekšējais auglis – te vajadzīgs Dieva Gars, un pēc tā arī jāspriež, jo ārējā redze un saprašana neko tādu nespēj. Tu vari redzēt, ka divi cilvēki notur misi; taču viens ir ticīgs, otrs – neticīgs, lai gan ārēji abi paveic vienādu darbu. Kas tad viņiem ir atšķirīgs? Tā ir ticība vai neticība, kas mīt cilvēka sirdī: viens uzskata misi par labu darbu, otrs – nē. Īsi sakot: pēc ārējiem darbiem šeit nevari spriest. Arī Taulers ir atzinis, ka ticīgie un neticīgie pēc ārējā izskata bieži vien neatšķiras, tā, ka neviens tos nespēj atpazīt un atšķirt – to nespēj cilvēka prāts, bet tikai Dieva Gars. Jā, neticīgie pēc sava izskata bieži vien šķiet jaukāki un dara skaistākus darbus, nekā ticīgie – kā arī Ījabs 39: 13 ir sacījis: “Gan vēlīgi vēdinās strausu mātes spārni, bet vai tādēļ jau tā ir stārķu māte…?” Stārķis lido, bet strauss nespēj lidot. Tāpat arī ticīgais un neticīgais pēc ārējā izskata ir līdzīgi, taču savās sirdīs tie ir atšķirīgi.

Bet Gara augļi, pēc kuriem varam pazīt īstu pravieti, ir tie tikumi, kurus Sv. Pāvils norāda Gal. 5: 22: “Mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” Taču šos augļus nespēj pamanīt un atpazīt neviens cits, kā tikai Gars. Tādēļ garīgās lietās nevaram spriest un tiesāt pēc ārējām izpausmēm – pēc darbiem un cilvēku izturēšanās – bet tikai pēc tā, kas ir viņa sirdī. Tātad ir iespējams pazīt cilvēku pēc augļiem, taču tikai Garā. Augļi un labie darbi nevienu nedara dievbijīgu un labu, ja viņš jau iepriekš savā sirdī nav bijis dievbijīgs un labs. Tāpat ābols nevar darīt koku par ābeli – vispirms jābūt ābelei, un tikai tad tā var nest ābolus.

Kad es to saprotu, tad apjaušu, ka neviens darbs nav tik ļauns, lai spētu cilvēku pazudināt; tāpat arī – neviens darbs nav tik labs, lai spētu viņu atpestīt. Tikai ticība ir tā, kas mūs atpestī, turpretī neticība – pazudina. Ja kāds krīt laulības pārkāpšanas grēkā, šis darbs viņu vēl nepazudina; bet laulības pārkāpšana norāda uz to, ka cilvēks ir atkritis no ticības, un šīs atkrišanas dēļ viņš tiek pazudināts; citādi tas nenotiktu. Tā nu cilvēku dara dievbijīgu tikai ticība, bet ļaunu – tikai neticība. Tādēļ arī mūsu Kungs saka: nederīgam kokam ir jātiek nocirstam, un nevis: ir jānocērt šī koka augļi. Mīlestības darbi nespēj darīt mani dievbijīgu; to paveic tikai ticība, kurā daru šos darbus un nesu labus augļus.

Tā nu mums jāsāk ar ticību. Turpretī pāvests sāk ar darbiem – viņš pavēl darīt labus darbus, lai mēs kļūtu dievbijīgi. Tas ir, it kā, ja es sacītu kokam: ja gribi būt labs koks, saņemies un sāc dot ābolus – itin kā būtu iespējams dot ābolus, pirms koks ir ābele. Man jāsaka tā: ja gribi nest ābolus, tev jākļūst par ābeli; tā nu kokam ir jābūt jau iepriekš, pirms varam redzēt augļus.

No tā visa varam secināt, ka uz zemes nav cita grēka, kā vien neticība – kā Kristus Jņ. 16: 8 – 9 saka: “Svētais Gars liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku – jo tā netic Man.”