Sprediķis Alba svētdienā

Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā. [Jņ.20:19-31]

Šajā Evaņģēlija vietā tiek slavēti ticības augļi, kā arī parādīta ticības daba un būtība. Divi no ticības augļiem ir miers un prieks, kā Sv. Pāvils Gal. 5:22, uzskaitīdams ticības augļus, raksta: “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” Tātad šeit tiek norādītas arī abas tikko pieminētās lietas. Pirmkārt, Kristus stājas mācekļu vidū, kad tie ir baiļu un šausmu nomākti – viņu sirdis ir nemierīgas un ik mirkli tiem var draudēt nāve. Bet Kristus nāk pie viņiem un mierina viņus, sacīdams: “Miers ar jums!” Tas ir pirmais auglis. Otrkārt, Kristus saldie vārdi nes vēl kādu augli – mācekļi kļūst priecīgi, redzēdami savu Kungu. Nu Viņš nodod ticībai varu pār visu, kas ir debesīs un virs zemes, un patiesi pagodina ticību, sacīdams: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Nu aplūkosim šīs lietas vienu pēc otras.

Ticībai – kā jau daudzkārt esam sacījuši – ir jābūt tādai, lai ikviens saņemtu Kristus augšāmcelšanos un uzlūkotu to kā savu īpašumu. Par to jau pietiekami daudz esam runājuši, proti, nepietiek tikai ticēt, ka Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem; šādai ticībai vēl neseko miers un prieks, spēks un vara. Tādēļ tev jātic arī tam, ka Kristus ir augšāmcēlies tevis dēļ, tavā labā; Viņš ir nācis godībā nevis pats sevis dēļ, bet – lai palīdzētu tev un visiem tiem, kas Viņam tic – lai Viņa augšāmcelšanās dāvātu mums uzvaru pār grēku, nāvi un elli.

Uz to norāda šī aina – Kristus ienāk caur aizslēgtām durvīm, lai stātos savu mācekļu vidū. Jo tas norāda, ka Viņš ir ienācis mūsu sirdīs – Viņš ir mūsos; Viņš ir mūsu, Viņš ir ar mums. Kad Kristus ir šādi ienācis mūsu sirdīs, mēs tūliņ izdzirdam Viņa laipno balsi, vārdus, ko Viņš saka mūsu sirdsapziņai: esi mierīga – tev nekā netrūkst, tavi grēki ir piedoti un ņemti projām no tevis, tā ka tev nekas vairs nevar kaitēt.

Turklāt šo atnākšanu mūsu Kungs paveic caur aizslēgtām durvīm, iedams caur koku un akmeni, tomēr neko nesalauzdams; tā Viņš nonāk pie saviem mācekļiem. Tas mums atklāj, kādā veidā Kungs ienāk mūsu sirdīs, lai tajās paliktu – Viņš nāk ar sludināšanas amata palīdzību. Un, tā kā Dievs ir pavēlējis, lai Viņa vārds tiktu sludināts, mums nekādā ziņā neklājas nicināt mirstīgo cilvēku, kura mutē Dievs šo vārdu ir licis, mēs nedrīkstam domāt, ka katram vajadzētu gaidīt kādu īpašu pasludinājumu, kam būtu jānāk tieši no debesīm, tā ka vārdi skanētu no paša Dieva mutes. Tādēļ, kad Dievs grib dot cilvēkam ticību, Viņš izmanto šādu ceļu un līdzekli – Viņš to paveic ar cilvēka sludināšanas un dzirdama, publiski sludināta vārda palīdzību. Tā ir ienākšana caur aizslēgtām durvīm – tā Kristus caur vārdu ienāk sirdī, neko nesalaužot un neizpostot. Jo, kad nāk Dieva vārds, tas nesaplosa sirdsapziņu, nesajauc sirdsprātu un nemaldina arī sajūtas, kā to dara viltus mācītāji, kuri izlauž visas durvis un logus, ielauzdamies sirdīs kā zagļi, sagrozīdami un saplosīdami it visu, kas tur atrodams, un panākdami to, ka visa cilvēka dzīve, sirdsapziņa, prāts un sajūtas kļūst nepareizas, aplamas un saplosītas. Kristus tā nerīkojas. Tāds ir Dieva vārda spēks. Tā nu šeit redzam divas lietas: sludināšanu un ticību. Kristus nāk pie mums – tā ir sludināšana; savukārt tas, ka Viņš ir mūsu sirdīs, ir ticība. Jo nepietiek ar to, ka Kristus stāv mūsu acu priekšā un Viņa balss skan mūsu ausīs, – Viņam ir jābūt un jāpaliek mūsu sirdīs, lai dotu un sniegtu mums mieru.

Bet ticības auglis ir miers – ne vien ārējs miers, bet tāds miers, par kādu runā Sv. Pāvils Fil. 4:7, sacīdams, ka tas ir augstāks par visu prātu un saprašanu. Tur, kur ir šāds miers, tas nav jāizvērtē atbilstoši prāta spriedumiem. To redzēsim, turpinot aplūkot šo Evaņģēlija vietu.

Pirmkārt, mācekļi ir ieslēgušies – tik ļoti viņi baidās no jūdiem; tie neuzdrīkstas iziet no savas mājvietas, lai nekristu nāvei nagos. Ārēji viņi bauda mieru, neviens viņiem nedara nekā ļauna; turpretī iekšēji viņu sirdis ir pārņēmušas izbailes, tām nav ne miera, ne atpūtas. Šādā baiļu brīdī nāk Kristus. Viņš klusina sirdi un dara to priecīgu, atņemdams tai visas bailes – Viņš nevis novērš visas briesmas un draudus, bet dara sirdi tik priecīgu, ka tā vairs nebīstas. Kristus neatņem jūdiem viņu ļaunumu un nepārvērš tos; šie ļaudis turpina dusmoties un trakot tieši tāpat, kā viņi darījuši iepriekš. Ārēji viss paliek tāpat, kā bijis; taču iekšēji mācekļi tiek pārvērsti – tie kļūst droši un priecīgi un saka: mēs esam redzējuši savu Kungu. Tā Kristus klusina un mierina mācekļu sirdis, ka tie kļūst droši un drošsirdīgi, tādēļ viņi vairs nedomā par jūdu trakošanu.

Tas ir īstais miers, kas ļauj sirdij būt klusai un apmierinātai. Tāds miers nāk nevis tad, kad nav nekādu nelaimju, bet pašā nelaimes vidū, kad cilvēka acis visapkārt redz tikai nelaimes. Ar to garīgais miers atšķiras no laicīga, pasaulīga miera. Pasaulīgs miers iestājas tad, kad viss ļaunums, kas rada nemieru, ārējā veidā ir paņemts projām. Tā, piemēram, kad ienaidnieks gatavojas uzbrukt pilsētai, to moka nemiers; kad ienaidnieks ir projām, atkal iestājas miers. Tāpat ir arī ar nabadzību un slimībām. Kad tās tevi nomāc, tu esi neapmierināts; bet, kad nabadzība vai slimība atkāpjas un tu kļūsti brīvs no tās, tu saņem mieru, kas nāk no ārienes. Kas gūst šādu mieru, tas netiek pārvērsts, bet iekšēji paliek tikpat bailīgs – vienalga, vai ārēji izdevies atrast mieru vai ne; sirds arvien jūt nelaimi un baidās no tās.

Turpretī kristīgs jeb garīgs miers visu pārvērš. Ārpusē paliek nelaime – ienaidnieki, slimība, nabadzība, grēks, velns un nāve, kas arvien ir klāt, nerimstas un neatkāpjas; tomēr iekšēji sirdī valda miers, spēks un iepriecinājums, tā ka sirds nemaz nedomā par nelaimi, jā, tā ir vēl drošāka un priecīgāka, kad nelaime ir klāt, nekā tad, kad tā nav jūtama. Tādēļ šāds miers pārsniedz visu prātu un saprašanu; jo prātam nav aptverams citāds miers kā vien laicīgais jeb ārējais miers. Prāts nespēj pieņemt un saprast, kā miers var pastāvēt tur, kur notiek kas ļauns; prāts nezina, kā gan cilvēks šādā brīdī var būt apmierināts un rast mierinājumu. Tādēļ tas domā, ka tur, kur notiek kas slikts, miers nevar pastāvēt. Bet, kad nāk Gars, tas ļauj, lai ārējās pretrunas turpina pastāvēt; tas stiprina cilvēku un dara biklu sirdi bezbailīgu; nemierīgos tas dara drošus, izbiedētās sirdsapziņas tas dara klusas un mierīgas, tā ka šāds cilvēks kļūst drošs un priecīgs lietās, kurās visa pārējā pasaule ir izbijusies.

No kurienes nāk šāds miers? No ticības Kristum; jo, ja es no sirds ticu savam Kungam, tā ka mana sirds patiesi var sacīt: Kungs Kristus ar savu augšāmcelšanos ir uzvarējis manu postu, grēku, nāvi un visu ļauno, turklāt Viņš grib būt pie manis un ar mani, tā ka ne manai miesai, ne dvēselei netrūks itin nekā, man visa būs papilnam un nekāda nelaime man vairs nevarēs kaitēt. Ja es tam ticu, tad nav iespējams, ka es varētu baiļoties un bīties, lai cik smagi mani māktu grēks un nāve. Jo ticība arvien ir klāt un saka: ja grēki tevi māc, ja nāve biedē – pacel acis uz Kristu! Viņš tevis dēļ ir miris un augšāmcēlies, uzvarēdams visas nelaimes, – kas tad tev varētu kaitēt? No kā lai tu vēl bītos? Tāpat arī, ja tev uzbrukušas dažādas nelaimes, kā, piemēram, slimība vai nabadzība, – novērs savu skatienu no šīm lietām, aizver savu prātu, pievērsies Kristum un turies pie Viņa, tad saņemsi stiprinājumu un mierinājumu. Ja tici Kristum, tad neviena nelaime, kas tev varētu uzbrukt, nav tik liela, ka varētu tev kaitēt un likt tev zaudēt drosmi. Tādēļ nav iespējams, ka šis auglis nerastos – ka ticībai nesekotu miers.

Mieram seko otrs auglis, kas arī ir parādīts šajos Evaņģēlija vārdos. Kristus nāk pie mācekļiem un saka: “Miers ar jums!”, un rāda viņiem savas rokas un kājas; nu viņi priecājas, ka ir ieraudzījuši savu Kungu. Jā, viņiem tiešām vajadzētu kļūt priecīgiem. Jo tas, ka mācekļi nu atkal redzēja Kristu, bija tik liels prieks, ka to cilvēka sirds nemaz īsti nespēj izjust. Līdz šim mums ir mācīts skatīties uz mūsu pašu rokām, tas ir, paļauties uz mūsu pašu darbiem; tam gan nekāds prieks neseko. Mēs kļūstam priecīgi, kad redzam Kristu. Jo Sv. Pāvils Rom. 5:1 2 saka: “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību.”

Te redzam augli, kas ļauj atpazīt īstus kristiešus. Jo, kam nav miera tur, kur pasaulei ir nemiers, kas nespēj priecāties tur, kur pasaule bēdājas un skumst, tas vēl netic un nav kristietis. Šajā laikā it visur tiek dziedātas dziesmas par mūsu Kunga augšāmcelšanos, tomēr gandrīz neviens tās nesaprot. Bet tam, kas tās sacerējis, ir bijusi pareiza izpratne. Viņš neapstājas pie tā, ka Kristus ir augšāmcēlies – kā dziesmā sacīts – uzcēlies no visām mokām, bet piebilst: par to mēs visi līksmojam. Bet kā gan varētu par to priecāties, ja neko no tā nebūtu saņēmuši? Lai es varētu priecāties par Kristus augšāmcelšanos, tai ir jākļūst manai – lai es to varētu uzlūkot kā savu īpašumu, kas man nāk par labu. Un visbeidzot dziesmas vārdi saka: Kristus grib būt mūsu mierinājums. Tādēļ mēs nevaram atrast un mums nav jāatrod nekādi citi mierinājumi kā vien Kristus, kas pats grib būt mūsu vienīgais mierinājums, lai mēs visās nelaimēs rastu patvērumu pie Viņa. Jo Viņš mūsu labā ir uzvarējis visus ienaidniekus, ar savu augšāmcelšanos mierinādams visas izbiedētās sirdsapziņas un noskumušās sirdis. Tas mums šeit sacīts par ticību un tās augļiem.

Tālāk Kristus runā par sludināšanas amatu. Ticības spēks izpaužas mīlestībā. Jo nepietiek ar to vien, ka Kungs Kristus ir mans un es Viņā iemantoju mierinājumu, mieru un prieku; man jārīkojas tāpat, kā ir rīkojies Viņš – kā tālāk lasām:

“Kā Tēvs mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.”

Šis ir augstākais mīlestības darbs, kāds jādara kristietim, kad viņš ir kļuvis ticīgs, – viņam jāved pie ticības arī citi cilvēki, tāpat kā viņš pats pie tās nācis. Un te tu redzi, ka Kristus piešķir un iedibina [Dieva] vārda publiskās sludināšanas amatu ikvienam kristietim. Viņš pats ir nācis un pildījis šo amatu, publiski sludinādams vārdu. Tas mums ir jāsaprot; jo mums jāuzklausa vārdi, ko Kristus mums saka. Mūsu Kungs grib sacīt: jūs saņemat no manis visu pārpārēm – mieru, prieku un visu, kas jums vajadzīgs; jums pašiem nekā netrūkst, tādēļ sekojiet manam piemēram un dariet tāpat, kā Es esmu darījis. Mans Tēvs ir sūtījis mani pasaulē tikai jūsu dēļ, lai Es jums palīdzētu, nevis gūtu pats sev kādu labumu. To Es arī esmu paveicis – Es esmu miris par jums un devis jums visu, kas esmu un kas man pieder. Tādēļ raugieties, kā varētu rīkoties tāpat kā Es, – turpmāk nedariet neko citu kā tikai kalpojiet un palīdziet cits citam. Jo ticībā esat saņēmuši visu papilnam. Tādēļ Es jūs sūtu pasaulē, kā mans Tēvs mani ir sūtījis, tas ir, Es saku, lai ikviens kristietis māca un pamāca savu tuvāko tā, ka arī tas varētu nākt pie Kristus. Tā nu Es esmu nodevis šo varu ne tikai pāvestam un bīskapiem, bet uzticējis to visiem kristiešiem, lai viņi atklāti apliecinātu savu ticību un varētu vest pie ticības arī citus.

Otrkārt, kad esi darījis šo visaugstāko darbu, mācīdams citiem cilvēkiem atrast pareizo – patiesības ceļu, – domā, kā vari to turpināt un kalpot ikvienam cilvēkam. Nu jāseko tavas dzīves piemēram un labajiem darbiem – ne tādēļ, ka tu ar tiem varētu ko nopelnīt vai izcīnīt; tev jau iepriekš ir dots un sagatavots viss, kas vajadzīgs pestīšanai. Tālāk Kristus dod mācekļiem savu pavēli, dveš uz viņiem un saka:

“Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.”

Tā ir liela, spēcīga vara, kas būtu pelnījusi lielāku slavu, nekā spējam izteikt, – mirstīgam cilvēkam, miesai un asinīm tiek dota vara pār grēku, nāvi un elli, pār visām lietām. Arī pāvests lepojas ar savām garīgajām tiesībām – ar to, ka Kristus viņam devis varu pār visām laicīgajām un debesu lietām. Tas arī būtu pareizi, ja tikai viņi to pareizi saprastu; jo pāvests savas tiesības saista ar laicīgu valdīšanu, bet to Kristus negrib. Viņš dod garīgu varu un valdīšanu, gribēdams sacīt: kad jūs sakāt kaut vienu vienīgu vārdu kādam grēciniekam, šim vārdam ir jāatskan debesīs un jābūt tikpat spēcīgam kā tad, ja to būtu sacījis pats Dievs debesīs, jo Viņš runā ar jūsu mutēm. Tādēļ jūsu sacītajiem vārdiem ir tāds pats spēks kā, ja tie atskanētu no paša Dieva mutes. Un patiesi – ir tā, ka tad, kad Kristus, kas ir Kungs pār grēku un elli, tev saka: tavu grēku vairs nav, tie tiešām ir projām, un tam neviens nevar pretoties. Turpretī, ja Kristus saka: tavi grēki tev netiek piedoti, tad tie arī paliek nepiedoti, tā ka nedz tu, nedz kāds eņģelis, svētais, nedz kāda cita radīta būtne nevar piedot tavus grēkus, kaut arī tu pats sevi nomocītu līdz nāvei.

Tieši šāda vara ir dota ikvienam kristietim, jo Kristus mūs visus ir darījis līdzdalīgus savā spēkā un varā. Un Viņš valda nevis miesīgi, bet garīgi; tāpat valda arī Viņa kristieši. Jo Viņš saka nevis: jūs iemantosiet un pārvaldīsiet pilsētu, zemi, bīskapiju vai ķēniņvalsti, kā to dara pāvests, bet: jums būs vara piedot vai paturēt grēkus. Tādēļ šī vara attiecas uz sirdsapziņām, tā ka es Dieva vārda spēkā varu teikt spriedumu, pie kura sirdsapziņām jāturas, jo tam pretī nevar stāties ne grēks, ne pasaule, ne velns; tā ir īsta vara. Tomēr tas man nedod tiesības valdīt pār miesu, zemi un ļaudīm ārējā, laicīgā veidā; garīgā vara ir daudz augstāka un cēlāka, tā nav salīdzināma ar miesīgu valdīšanu.

Tādēļ ir jāpateicas Dievam, ka nu esam iepazinuši lielo spēku un godību, kas caur Kristu mums tiek dota šajos vienkāršajos vārdos, ko arī Sv. Pāvils cildina Ef. 1:3, sacīdams: “Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs Kristū ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību debesīs.” Un tālāk, Ef. 2:5 10: “.. arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, [Dievs] darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.”

Redzi, cik bagātīgu mierinājumu mēs esam iemantojuši – Dievs arī mūsos modina to pašu spēku, kuru Viņš izpauž Kristū, un dod mums tādu pašu varu kā Viņam. Viņu Tēvs ir ievedis debesu godībā, paaugstinādams pār ikvienu varu, visiem spēkiem un visu, kas vien pastāv; un arī mums Viņš ir devis tādu pašu varu, tā ka tie, kuri tic Kristum, iemanto visu varu debesīs un virs zemes. To saņemam šajā vārdā, ko Kristus mums atstājis; tas ir tik spēcīgs, ka mūsu teiktajiem grēku piedošanas vārdiem ir tieši tāda pati vara kā, ja pats Kristus visā savā tagadējā godībā nāktu uz zemes un tos sacītu. Tas ir spēks, ko mums sniedz Kristus augšāmcelšanās un debesbraukšana; jo tajā Viņš mums dod varu darīt cilvēku dzīvu vai atstāt mirušu, atņemt viņu velnam vai atstāt velna varā.

Tomēr mums jābūt piesardzīgiem, lai nerīkojamies tā, kā ir rīkojies pāvests. Jo viņš un viņa sekotāji ir piesavinājušies tādu varu, it kā visam, ko viņi saka, būtu jābūt tieši tā – tādēļ vien, ka to teikuši viņi. Nē, tādas varas tev nav – tā pieder vienīgi dievišķajai Majestātei. Viņi saka tā: kad pāvests ar savu vārdu tev pasludina grēku piedošanu, tavi grēki ir projām, kaut arī tu tam netici un neesi šos grēkus nožēlojis. Tātad viņi domā, ka viņu varā ir dot vai atņemt, atslēgt vai aizslēgt cilvēkiem debesis, iecelt viņus debesīs vai iemest ellē; tomēr tas nekādā ziņā nevar notikt. Jo tad jau mūsu pestīšana būtu cilvēku varā, tā būtu atkarīga no cilvēku darbiem un spēkiem. Tā kā tas būtu pretrunā ar visiem Rakstiem, tā nevar notikt – debesis nevar tikt atvērtas vai aizslēgtas tādēļ, ka tu tās atver un aizslēdz.

Tādēļ ir jāsaprot Kristus vārdi: “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Šeit vara tiek dota nevis tam, kas runā, bet tam, kurš tic. Runātāja un ticīgā vara viena no otras ir tikpat tālu kā debesis no zemes. Dievs mums ir dāvājis vārdu un devis varu runāt; taču tas vēl nenozīmē, ka tam visādā ziņā būtu jānotiek. Arī Kristus ir sludinājis un mācījis vārdu, tomēr ne visi, kas to dzirdējuši, ir tam ticējuši; ne visur vārds tika uzņemts ticībā, lai gan tas taču bija Dieva vārds. Tādēļ Kristus grib sacīt: jums tiek dota vara runāt vārdu un sludināt Evaņģēliju; sakiet: kas tic, tam grēki ir piedoti, bet, kurš netic, tam tie netiek piedoti. Taču jums nav varas radīt cilvēkos ticību. Jo stādīt un dot spēku augšanai – tās ir divas dažādas lietas, kā Sv. Pāvils 1. Kor. 3:6 saka: “Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai.” Tātad mums nav dota vara valdīt kā kungiem; mums jābūt kalpiem, kas sludina vārdu, lai vestu ļaudis pie ticības. Tādēļ, ja tici Kristus vārdiem, tu iegūsti šādu varu; bet, ja netici, tad tev nelīdz nekas no tā, ko es runāju un sludinu, lai arī tas, ko es saku, ir Dieva vārds; un neticēdams tu dari kaunu un negodu nevis man, bet pašam Dievam.

Tādēļ neticība nav nekas cits kā Dieva zaimošana, kas sauc Dievu par meli. Jo, ja es saku: tavi grēki ir piedoti Dieva vārdā, bet tu tam netici, tad tas ir tieši tikpat neganti kā, ja tu sacītu: kas gan var zināt, vai tā ir patiesība un vai Dievs to domā nopietni? Tā tu sauc Dievu par meli, uzskatīdams Viņa vārdu par meliem. Tādēļ, ja netici, tad būtu labāk, ja tu turētos tālāk no Dieva vārda. Jo ar cilvēka muti pasludināto vārdu Dievs nevērtē zemāk kā to, ko Viņš sacījis pats ar savu muti. Tāda ir vara, ko Dievs devis ikvienam kristietim, – par to jau citkārt bieži un daudz esam runājuši, tādēļ šai reizei ar sacīto pietiktu.