Sprediķis Cantate svētdienā

Tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju. Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku – jo tie netic Man. Taisnību – jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu. Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. [Jņ.16:5–15]

Šajā Evaņģēlija vietā Kristus attēlojis to, kāda ir Viņa Valstība un kā tajā viss notiek – kā šī Valstība tiek pārvaldīta un kas tajā tiek paveikts. Te tu dzirdi, ka Kristus Valstība pastāv uz zemes, tomēr ir neredzama; tā balstās Dieva Vārdā un turas tikai pie šī Vārda. Kristus nesaka, ka Viņš vedīs mācekļus augšup, uz Debesīm, bet gan – ka Viņš tiem sūtīs Svēto Garu, un pats aiziet tieši tādēļ, lai šo Garu sūtītu, un ar tā palīdzību Kristus Valstība turpinātu izplatīties. Tādēļ Viņš ir sacījis: “Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest.” Jo Viņa Valstība tiem vēl nebija izprotama – viņu prāts un izpratne vēl bija pārāk miesīga. Mācekļi vēl nekad nebija redzējuši garīgu Valstību, nedz arī kaut ko par to dzirdējuši, tādēļ viņi joprojām to iedomājās kā miesīgu, ārēji redzamu valstību. Un šeit, tāpat kā visās pārējās Evaņģēlija vietās, tiek norādīts uz ticību un uzticēšanos Kristum. Nu aplūkosim un paskaidrosim galvenās lietas, kuras tiek atklātas šajos Kristus vārdos – cik nu Dievs no savas žēlastības mūs mācīs tos saprast. Mūsu Kungs saviem mācekļiem saka:

Aizstāvis nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku, jo tie netic Man…

Vārds “grēks” mums jāsaprot tā, kā pati dievišķā Majestāte ir teikusi grēkam savu spriedumu. šeit par grēku tiek nosaukta neticība, un mūsu Kungs vēl piebilst: “jo tie netic Man.”

Bet ko nozīmē – neticēt Kristum? Tas nenozīmē – neticēt tam, ka Viņš ir Dievs vai tam, ka Viņš kopā ar Tēvu valda Debesīs; jo tam tic arī daudzi citi. Ticēt Kristum nozīmē – ticēt tam, ka Kristus ir tāds Dievs, kas ir man žēlīgs, kas uzņēmies manus grēkus un samierinājis mani ar Dievu Tēvu, tā, ka mani grēki pieder Kristum, bet Viņa taisnība – man; ja ticu Kristum, es ticu, ka Viņš ir Starpnieks starp mani un Tēvu. Jo Kristum ir uzkrauti visas pasaules grēki, un Tēva taisnība, kas ir Kristū, grib aprīt visus mūsu grēkus. Uz Kristus pleciem neviens grēks nevar palikt. Šāda ticība dara mani šķīstu un Tēvam tīkamu; pāvests un mūsu augstu izglītotie vīri par šādu ticību neko nezina sacīt, nemaz jau nerunājot par to, ka viņi paši varētu šādi ticēt. Viņi māca ļaudis, sacīdami: ir jādara daudz labu darbu, lai mēs kļūtu Dievam tīkami un brīvi no grēkiem, – tad Dievs ielies mūsos savu žēlastību.

Bet mūsu Kungs šeit saka pavisam ko citu: “Svētais Gars nāks un liks pasaulei izprast grēku…, jo tie netic Man.” Šeit par grēku tiek nosaukta neticība, tai pašā laikā slavējot ticību un norādot, ka tā nomāc un izdzēš grēku, kas vēl saglabājies cilvēkos, jā, arī svētajos. Kristus ir tik spēcīgs un neuzveicams, ka neviens grēks Viņu nespēj uzvarēt. Lai gan grēki vēl paliek arī dievbijīgajos un ticīgajos; taču viņiem šie grēki netiek pielīdzināti, un tie nevar viņus nolādēt. Par to runā Sv. Pāvils, Rom. 8: 1 sacīdams: “Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas,” jo “mēs nedzīvojam vairs miesai, bet Garam,” Rom. 8: 4. Tas tādēļ, ka mūsu sirdis tiek šķīstītas ar ticību, – kā Sv. Pēteris saka Ap. D. 15: 9. Tādēļ viss, ko viņi dara šajā ticībā un paļāvībā, ir labs, šķīsts un Dievam tīkams. Turpretī bez ticības viss ir grēks un samaitāšana, lai cik jauki un skaisti šie darbi izskatītos – pat tad, ja cilvēks spētu uzmodināt mirušos. Jo Sv. Pāvils saka: “Viss, kas nenāk no ticības, ir grēks,” Rom. 14: 23.

Kur nu paliks visi priesteri, mūķenes un mūki, kas, gribēdami izvairīties no grēka, skrien klosteros un ķeras pie daudziem labiem darbiem bez šādas ticības? Tādēļ jau grēks ir neticība – kā iepriekš sacīts; savukārt labi darbi ir – ticēt tam, ka Kristus ir uzņēmies manu grēku, samierinājis mani ar Dievu Tēvu un darījis mani par visu Debesu un zemes dārgumu mantinieku. Jņ. 6: 28 – 29 jūdi jautā Kristum: “Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?” Un Kristus atbild: “Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš ir sūtījis.” Jā, ja tā tiktu sludināts, kurš gan tad vēlētos doties klosterī vai darīt citus līdzīgus darbus? Tad jau mūsu mācīto vīru maki kļūtu plāni, virtuves un pagrabi tukši un nabadzīgi. Tādēļ viņi to necietīs, jā, tie nolādēs mācību un padzīs sludinātājus – kā viņi jau ir iesākuši un turpina darīt. Tālāk Kristus saka:

Taisnību – jo Es aizeju pie Tēva.

Te nu visi izglītotie vīri ir gatavi skaidrot šos vārdus, jā, visa pasaule viņiem piebalso un stāsta mums, kas ir šī taisnība. Taču viņi kļūdās. Pasaule vēl nekad nav iepazinusi taisnību; jā, tā to vēl joprojām nepazīst un negrib iepazīt. Tādēļ arī iepriekš mūsu Kungs saka, ka Svētais Gars liks pasaulei to izprast.

Bet kas mums jāsaprot ar vārdu “pasaule”? Šeit nav jādomā par rupjiem, ārēji redzamiem grēkiem – tādiem kā laulības pārkāpšana, slepkavošana, zagšana vai laupīšana; jo šādus grēkus soda ar moku ratiem un karātavām, kas ir laicīgās varas – ķēniņu, ķeizaru un firstu pārziņā; bet mēs kā pasaules grēkus sapratīsim izsmalcinātos un apslēptos grēkus, ko nosoda Svētais Gars. Pasaule šādus grēkus neprot atpazīt, jā, tā tos uzskata par labiem, Dievam tīkamiem darbiem un slavē, negribēdama ļaut, lai tie tiktu saukti par grēkiem. Tāda ir neticība un citi apslēpti grēki, kas mājo sirdī; pati sirds tos nepazīst un nezina, ka tie ir grēki. Bet tie, kuri šādus grēkus nosoda, neizbēgami tiek saukti par ķeceriem un padzīti, tādēļ Svētajam Garam ir jāsoda pasaule.

Rīkste, ar kuru tiek sodīta pasaule, ir Dieva Vārds un svētais Evaņģēlijs, kas pasludināts ar apustuļu un sludinātāju starpniecību, – kā Dievs Tēvs savam Dēlam Kristum saka Ps. 2: 9: “Tu ganīsi tos ar dzelzs zizli, kā māla traukus Tu tos sadauzīsi!” – tas ir, ar svēto Evaņģēliju Tu tos pazemosi. Bet pasaule šādu sodu negrib saņemt, jā, tā pretojas un grib palikt nesodīta, taču tiek sodīta tikpat bargi un vēl bargāk, nekā, ja to būtu darījis Svētais Gars. Jo Svētais Gars ņem rīkstes, turpretī pasaules ļaudis – zobenus un uguni. Arī Jesaja 11: 4 par Kungu Kristu saka: “Varmācīgos Viņš sitīs ar savas mutes zizli un bezdievjus nokaus ar savu lūpu dvašu.”

Bet, kas ir taisnība, par kuru mūsu Kungs šeit runā? Daži saka, ka taisnība esot tikums, kas dod katram to, kas viņam pienākas. Lai gan šis apraksts ir gluži jauks, tomēr tas ved maldos – mēs taču nezinām, ko esam parādā Dievam un cilvēkiem, ko Dievs no mums gaida un prasa. Tādēļ taisnība nav nekas cits, kā ticība un Dieva žēlastība, ar kuru Dievs mūs dara dievbijīgus un taisnus. Šāda taisnība mums ir jāiemanto; mums jābūt tik taisniem, lai varam pastāvēt un būt nevainojami nevien cilvēku, bet arī Dieva priekšā. Jo nevar zust pat vismazākā Rakstu zīme, kas atrodama Bauslībā – visam ir jātiek piepildītam.

Šāds vīrs ir bijis Noa, par kuru 1. Mozus 6: 8 – 9 rakstīts: “Noa atrada labvēlību Dieva acīs… Noa bija taisns un bezvainīgs vīrs savā ciltī, jo Noa vadīja savas gaitas ar Dievu.” Tāpat arī par Ījabu – Īj. 1: 1 – teikts, ka viņš bijis sirdsskaidrs un taisns, viņš bijies Dieva un vairījies no ļauna. Bet tas var notikt tikai ticībā – kad ticu, ka mani grēki ir nonāvēti un aprīti Kristus taisnībā. Jo šī taisnība nav nekas cits, kā ticība tam, ka Kristus sēž pie Tēva labās rokas, un Viņam ir tāda pati dievišķa vara, kā Tēvam – Viņš kļuvis par Kungu, iedams cauri ciešanām un nāvei un uzkāpdams Debesīs pie Tēva, būdams mūsu Starpnieks, kas samierina mūs ar Dievu. Par to runā pravietis Ps. 110: 1: “Tā Kunga vārds manam kungam: “Sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!”” Tādēļ Sv. Pāvils sauc Kristu par Starpnieku, 1. Tim. 2: 5, Ebr. 8: 6, kā arī par grēku izpircēju, Rom. 3: 25; Viņš tiek saukts arī par Aizstāvi, 1. Jņ. 2: 1 un citos līdzīgos vārdos. Dievs grib, lai mēs Kristu šādi godājam, un prasa no mums ticību – lai Viņš būtu mūsu Kungs un Pestītājs; un šo godu Dievs nenovēl nevienam citam – kā Viņš ar pravieša muti Jes. 42: 8 saka: “Savu godu Es citam nedošu.”

Kristus gods ir Viņa aiziešana pie Tēva. Jo ar vārdu “aiziet” tiek izteikts tas pats, kas ar vārdu “mirt”, tas nozīmē – caur nāvi aiziet pie Tēva un pāriet citā dzīvē. Tādēļ viņš lepojas ar šo aiziešanu un saka: “Es aizeju pie Tēva.” Tātad taisnība šeit nav nekas cits, kā ticība Kristus aiziešanai caur nāvi pie Tēva. Un šī ticība dara mūs taisnus Dieva priekšā – mēs ticam, ka Kristus ar savu aiziešanu, tas ir, ar savām ciešanām ir atbrīvojis mūs no grēka, nāves, velna un elles, samierinādams Dievu Tēvu un ar savām asinīm iznīcinādams mūsu grēku. Tieši tādēļ arī Kristus piemin šo aiziešanu, sacīdams: …taisnību – nevis tādēļ, ka es esmu pie Tēva, bet – ka es aizeju pie Tēva. Jo šajā aiziešanā grēks ir aprīts taisnībā; Kristus ir droši izgājis cauri nāvei, tā, ka neviens pat nav sapratis notiekošo. Tādēļ tālāk lasām:

Jūs Mani vairs neredzēsit.

Te attēlota ticības daba – ticība nesajūt un nesatausta ar pirkstiem, nedz arī tiecas visu izzināt, bet priecīgi uzdrīkstas ticēt lietām, kuras nevar ne sajust, nedz arī izvērtēt un izsvērt ar visiem saviem iekšējiem un ārējiem spēkiem. Jo Sv. Pāvils Rom. 8: 24 saka: “Tas, kas jau redzams, nav vairs cerība. Jo, ja kāds jau ko redz, vai tam uz to vēl jācer?” Tādēļ Mūsu Kungs šeit saka: “Jūs Mani vairs neredzēsit.” Tas ir, it kā Viņš gribētu sacīt: šis manas aiziešanas darbs nebūs redzams vai satverams sajūtās, bet uzņemdams ticībā. Nu seko trešā un pēdējā daļa šajā Evaņģēlija vietā:

Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu.

Šīs pasaules valdnieks ir velns līdz ar saviem locekļiem – visiem bezdievjiem un neticīgajiem. šajos vārdos ir nolādēta visa miesa ar visiem tās spēkiem un spējām; to, ko pasaule slavē, Dievs ir atmetis. Un tiesa skar kā dievbijīgos un ticīgos, tā arī bezdievjus un neticīgos, draugus un ienaidniekus, – kā Sv. Pēteris saka 1. Pēt. 4: 17: “Noliktais laiks ir klāt, un sods sākas pie Dieva nama,” tas ir, izredzēto vidū, kur mājo pats Dievs. Jo taisnajiem, kamēr viņi vēl dzīvo šeit, uz zemes, ir miesa un asinis, kurā joprojām paliek grēks. Lai nomāktu šo grēku, Dievs viņiem liek pieredzēt daudz posta – bailes, nabadzību, vajāšanas un visādas briesmas, – kā Sv. Pāvils raksta Rom. 7: 18 u. t. un vēstulēs korintiešiem – līdz miesa pilnīgi pakļaujas Garam, Rom. 8: 4.

Bet tas nepiepildās citādi, kā vien – caur nāvi, kad miesa tiek pilnīgi iznīcināta un pārvērsta pelnos; jo mums jākļūst līdzīgiem mūsu Kungam Kristum. Tā kā Viņš šeit ir ticis nicināts, izsmiets un vajāts, un, kā pravietis Jesaja 53: 3 saka, norūdīts ciešanās Dieva priekšā, būdams visvairāk nicinātais vīrs, kam nebija svešas sāpes – tāpat ir jānotiek arī ar visiem, Viņa locekļiem. To katrs pats var pārdomāt: tas tā ir nolemts, un Kristus saviem mācekļiem ir sludinājis un sacījis: “Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani ir vajājuši, viņi vajās arī jūs,” Jņ. 15: 20. Tādēļ arī Sv. Pāvils 2. Tim. 3: 12 saka pavisam nepārprotami: “Visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti.”

Tādēļ arī Sv. Pēteris 1. Pēt. 4: 17 – 18 māca saskatīt atšķirību, sacīdams: “Noteiktais laiks ir klāt, ka sods sākas pie Dieva nama. Bet, ja papriekš pie mums, kāds gals būs tiem, kas neklausa Dieva Evaņģēlijam? Un, ja taisnais tikko tiek izglābts, kur tad nonāks bezdievis un grēcinieks?” Dievbijīga un ļauna cilvēka ciešanas ir atšķirīgas – dievbijīgie un ticīgie atzīst savu grēku un pakļaujas Dieva tiesai bez pretošanās, tādēļ arī viņi saņem tikai miesīgu un laicīgu sodu šeit, uz zemes, tā, ka viņu ciešanām un mokām drīz pienāk gals. Turpretī neticīgie neatzīst savu grēku un pārkāpumus, tādēļ arī nespēj pacietīgi saņemt Dieva sodu, bet pretojas, cenzdamies panākt, lai viņu dzīve un darbi paliktu nenopelti un nesodīti. Tādēļ sods un ciešanas, kas nāk pār viņu miesu un dvēseli, turpinās mūžīgi. Tādēļ mūsu Kungs šeit saka: “Šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu.” Tas ir, it kā Viņš sacītu: visam, ko pasaule un pasaules cilvēki spriež, slavē un nolād, nav nekādas nozīmes; savukārt to, ko Dievs lemj un spriež, pasaule nespēj panest, nedz paciest, bet noraida, noliedz un nolād.

Tā nu šajā Evaņģēlija vietā tiek parādītas trīs lietas: grēks, taisnība un visbeidzot – krusts un vajāšanas. No grēka tiekam atbrīvoti ar ticību; ja ticam, ka Kristus ir gandarījis par mūsu grēkiem un šī Viņa gandarīšana pieder mums, tā ir taisnība. Un, kad esam brīvi no grēka, taisnoti un dievbijīgi, pasaule, velns un miesa stājas mums pretī un sāk pret mums cīnīties; nu pār mums nāk vajāšanas un krusts. Ar to šoreiz pietiktu, īsi aplūkojot šo Evaņģēlija vietu. Lai Dievs dod mums savu žēlastību, ka mēs to iemācāmies un protam turēties pie šīs mācības, kad tas būs nepieciešams.