Sprediķis ceturtajā svētdienā pēc atspīdēšanas

“Nepalieciet nevienam neko parādā kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat. Jo, kas otru mīl, tas ir piepildījis bauslību. Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot un, ja vēl ir kāds cits bauslis, saņemami kopā šinī vārdā, proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara: tātad bauslības piepildījums ir mīlestība.” [Rom.13:8-10]

Šī ir pamudinājuma vēstule, kas aicina nest ticības augļus – tāpat kā iepriekšējai un nākamajai svētdienai domātās; tikai šeit Sv. Pāvils īsi saņem visu kopā un visus ticības augļus ietver mīlestībā. Iepriekš viņš ir mācījis paklausīt laicīgajai valdībai, dot tai nodevas, kā arī godu un bijību, kas tai pienākas – jo katra vara un valdība ir Dieva iedibināta. Tālāk seko šī vēstule: “Nepalieciet nevienam neko parādā”, utt.

Te neaplūkošu daudzos skaidrojumus, ko citi izteikuši par vārdiem: “Nepalieciet nevienam neko parādā kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat.” Man šķiet, ka tas jāsaprot pavisam vienkārši un tieši: jūsu parāds lai ir kristiešu, nevis cilvēku parāds – brīvprātīgs mīlestības parāds, nevis bauslības uzspiests parāds. Tā apustulis izšķir divu veidu parādu – pirmo rada bauslība, bet otro – mīlestība. Parāds, ko radījusi bauslība, dara cilvēku par parādnieku citu ļaužu priekšā, un cilvēkiem ir tiesības prasīt citam no cita, lai šāds parāds tiktu atlīdzināts. Šāda veida parāds prasa nodevas, paklausību un goddevību valdības priekšā. Kristīgam cilvēkam viņa paša dēļ šādas lietas nebūtu vajadzīgas, jo tās nespēj viņu taisnot, nedz darīt labāku; bet, dzīvojot šeit, virs zemes, viņam kā cilvēkam ārējās lietās ir pienākums līdzināties visiem pārējiem, lai palīdzētu uzturēt vispārējo laicīgo kārtību un mieru. Tā arī Kristus Mt. 17:27 maksā nodokli – kā šādu parādu, lai gan iepriekš, ar Pēteri runādams, atzinis, ka tas nebūtu Viņa pienākums; Dieva priekšā Viņš nebūtu grēkojis, ja atteiktos pildīt šādu pienākumu.

Otrais ir mīlestības parāds – šā parāda dēļ kristietis pats labprātīgi kļūst par visu cilvēku kalpu, kā Sv. Pāvils saka 1. Kor. 9:19: “Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu..”. Šādu parādu nepazīst neviens cilvēku likums; neviens cilvēks nevar pieprasīt no otra šādu kalpošanu, nedz nosodīt tos, kas mīlestības parādu atstāj neievērotu; jo cilvēki un visa pasaule nezina, ka mums pavēlēts mīlēt. Pasaule arī nesaprot, kā cilvēki varētu cits citam kalpot, pakļauties un atlīdzināt mīlestības parādu. Tas ir labi redzams. Ja kāds ir bagāts un spēj sevi savaldīt tik daudz, lai neņemtu otra mantu, neaizskartu viņa miesu un godu, neapkaunotu sava tuvākā sievu, – tas tiek uzskatīts par dievbijīgu vīru. Ja arī viņš dzīvo tikai pats sev, turklāt ir alkatīgs un skops, nevienam nepalīdz, nedod un neaizdod vai arī stingri atprasa visu, ko kāds no viņa saņēmis, – to neviens likums nenosoda. Likumi, kas cilvēku ierobežo ārēji, nosoda tikai ļaunus darbus un attur no tiem; labos darbus šie likumi neuzspiež, bet atstāj katra brīvai izvēlei – šādi darbi netiek pieprasīti ar sodiem vai draudiem, bet tiek slavēti un atalgoti; tā dara arī Mozus bauslība.

Tā nu Sv. Pāvils šeit grib kristiešiem mācīt, ka viņiem jāizturas pret valdību un ikvienu cilvēku tā, lai nevienam nevajadzētu viņiem pārmest, ka tie palikuši kādam parādā ārējās lietās, ko nosaka likumi un valdība – tā, lai pirmā veida parādu viņiem nebūtu, turklāt viņi darītu vēl vairāk, nekā pienākums prasa, brīvprātīgi kļūstot par parādniekiem un kalpojot tiem, kam nebūtu tiesību no viņiem to prasīt. Tā arī Sv. Pāvils Rom. 1:14 saka: “.. es esmu parādnieks grieķiem un barbariem..”. Šāds parāds liek cilvēkam darīt vairāk, nekā no viņa tiek prasīts; tādēļ viņš aizsteidzas priekšā visām prasībām, dod valdībai un ikvienam to, kas tam pienākas saskaņā ar ārējo kārtību, tā ka nevienam nav jāprasa no viņa nekādi parādi.

Tādēļ šie apustuļa vārdi nozīmē to pašu, gluži kā, ja viņš sacītu: esiet parādā ikvienam, lai nebūtu parādā nevienam; esiet parādnieki visās lietās, lai nebūtu parādnieki nevienā lietā. Šie vārdi ir pretrunīgi; taču katra šāda izteikuma pirmā daļa norāda uz mīlestību – Dieva priekšā, turpretī otrā – uz tiesībām un kārtību – pasaules priekšā. Kas mīlestībā dara sevi par citu cilvēku kalpu un parādnieku, tas dara tik daudz, ka nevienam šajā pasaulē nav pamata sūdzēties par viņu; jā, viņš dara vēl vairāk, nekā kāds varētu uzdrīkstēties prasīt, tā kļūdams brīvs un nebūdams vairs neviena parādnieks – tieši tādēļ, ka pats brīvprātīgi kļuvis par katra cilvēka parādnieku visās lietās. Šādu izteiksmes veidu Gars saglabā, runājot arī par citām lietām. Tā, piemēram, es varētu teikt: nedariet nevienu labu darbu, lai varētu darīt tikai labus darbus; neesiet vairs ne dievbijīgi, ne svēti, lai varētu vienmēr būt dievbijīgi un svēti. Un Sv. Pāvils Rom. 12:16 saka: “Neliecieties paši gudri esam”, tas ir tas pats, ko lasām 1. Kor. 3:18: “Ja kas jūsu starpā tur sevi par gudru šīs pasaules lietās, tam jātop ģeķim, lai tas kļūtu gudrs.” Tieši ar tādu pašu domu šeit sacīts: esiet parādā ikvienam, lai nebūtu parādā nevienam, jeb – “nepalieciet nevienam neko parādā kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat”.

Visi šie un līdzīgi vārdi sacīti par divām dažādām valstībām. Kas grib darīt Dieva priekšā patiesi labus darbus, lai sargās no labajiem darbiem, kuri šķiet spoži pasaules priekšā un ar kuriem ļaudis cenšas kļūt dievbijīgi. Jo tam, kas grib kļūt dievbijīgs un svēts, jāsargās no darbu svētuma, kāds atrodams ārpus ticības. Tāpat arī – kas grib būt gudrs, tas nicina katru gudrību, kura atrodama ārpus Gara – dabisko cilvēka gudrību. Un tieši tāpat – tam, kas negrib nevienam neko palikt parādā, ir jākļūst par katra cilvēka parādnieku visās lietās, nepaturot nekā sava. Tā viņš tiks pacelts pāri visiem likumiem, kas saista tikai tos, kuriem pieder kaut kas savs. Ļaudis to pareizi sapratuši, sacīdami: Qui cedit omnibus bonis, omnibus satisfecit: kas atdevis visu savu mantu, tas visiem samaksājis. Kā gan tas, kam vairs nav un nevar būt nekā sava, varētu palikt kādam parādā? Bet tieši tā rīkojas mīlestība. Šādā pašā nozīmē ir sacīts: ja negribi mirt – mirsti; ja negribi tikt sagūstīts – ļauj sevi sagūstīt; ja negribi nonākt ellē – nokāp ellē; ja negribi būt grēcinieks – kļūsti grēcinieks; ja gribi būt brīvs no krusta – ņem savu krustu; ja gribi uzvarēt velnu – ļauj, lai viņš tevi uzvar; ja gribi pakļaut ļaunu cilvēku – ļauj, lai viņš tevi pakļauj. Tas viss sacīts, lai parādītu, ka cilvēkam brīvprātīgi jāpakļaujas un jāļauj, lai Dievs, velns un cilvēki izturas pret viņu katrs pēc sava prāta; cilvēkam nav jāpieķeras nevienai lietai, bet jāļauj, lai tās visas nāk un iet. Tādēļ arī Sv. Pāvils šeit lieto līdzīgu izteiksmes veidu un saka: “Nepalieciet nevienam neko parādā.” Citādi viņš būtu varējis palikt pie tā, ko sacījis iepriekš, 7. pantā: “Dodiet katram, kas viņam pienākas..”.

“Jo, kas otru mīl, tas ir piepildījis bauslību.”

Par mīlestību, tās darbu un augļiem jau iepriekš esam runājuši tik bieži, ka šeit nav nepieciešams to darīt vēlreiz. Arī vēstulē, ko lasīsim pirms gavēņa laika sākuma, par to būs stāstīts plašāk. Tādēļ šeit aplūkosim to, kā šāda mīlestība tiek pavēlēta Dieva bauslībā. Par to, kā cilvēkiem vajadzētu dzīvot, ir sacerēts daudz grāmatu un mācību; neviens nespētu visas šīs grāmatas saskaitīt, turklāt grāmatu un likumu rakstīšana nebeidzas un arī nebeigsies – to redzam kā garīgo, tā laicīgo likumu jomā, tāpat arī garīgajās kārtās un ordeņos. Tas viss vēl būtu pieļaujams un pat uzlūkojams kā īpaša žēlastība, ja vien visi šie likumi un mācības tiktu saskaņoti ar galveno likumu – mīlestības likumu un mēru. Svētie Raksti to ievēro – tie arī dod daudz likumu, taču ietver tos mīlestībā un ikvienu likumu pakļauj tai. Visiem likumiem ir jāpiekāpjas un jāzaudē spēks tur, kur tie saskaras ar mīlestību. Rakstos atrodam daudz šādu piemēru; Kristus pats Mt. 12:3-5 atgādina, ka Dāvids un viņa pavadoņi ēduši skatāmās maizes, lai gan likums noteica, ka tās atļauts ēst tikai priesteriem. Mīlestība te atklājās kā brīva valdniece pār šo likumu, vajadzīgā brīdī to pakļaudama un apturēdama – tādēļ ka Dāvids bija izsalcis un viņam bija vajadzīga palīdzība. Mīlestība saka: dari labu savam tuvākajam, kad vien viņam tas vajadzīgs. Tādēļ atkāpies, bauslība, nestājies man ceļā, kad vēlos darīt labu; dari labu arī pati, kalpo tuvākajam visās viņa vajadzībās, necenties mani sagūstīt ar saviem aizliegumiem. Šajā pašā vietā Kristus māca, ka ir atļauts sabatā darīt labu tuvākajam – lai gan bauslība neatļauj sabatā darīt nekādu darbu. Tomēr, ja nepieciešams palīdzēt tuvākajam, mīlestība ir svarīgāka nekā sabats.

Ja likumi tiktu šādā veidā saskaņoti ar mīlestību un tai pakļauti, nebūtu svarīgi, cik daudz likumu tiek izdots. Tas, kas negribētu tos visus ievērot vai iemācīties, varētu mācīties tikai dažus – vienu vai divus likumus. No tiem viņš tomēr būtu mācījies šo pašu mīlestību, kas ietverta visos pārējos likumos. Ja arī, dzirdēdams un mācīdamies tos visus, cilvēks nevarētu katrā likumā atpazīt mīlestību, tomēr kaut vienā viņš to saskatītu. Sv. Pāvils te parāda tieši šādu likumu skaidrošanas un izpratnes veidu: “Nepalieciet nevienam neko parādā kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat”, un: “.. kas otru mīl, tas ir piepildījis bauslību.” Tāpat arī: “Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara”, “bauslības piepildījums ir mīlestība”. Visi šie Sv. Pāvila vēstules vārdi atzīst un sauc mīlestību par visu likumu valdnieci.

Savukārt tur, kur likumi tiek mācīti un piepildīti bez mīlestības un ārpus mīlestības, tur notiek vislielākās nelaimes, posts un netaisnība virs zemes; jo tā likums kļūst par mocībām un samaitāšanu. Te īsti vietā ir vārdi: summum jus, summa injustitia – galējs taisnīgums ir galēja netaisnība, un Salamans Mācītājs 7:16 raksta: Noli nimium esse justus – “Neesi pārlieku taisns.” Jā, pārlieku taisni būdami, mēs atstājam neievērotu baļķi savā acī, pūlēdamies izvilkt skabargu no sava tuvākā acs. Likums bez mīlestības rada izbiedētas, bailīgas un izmisušas sirdis – bez kādas vajadzības un pamata, turklāt nodara lielu kaitējumu kā miesai, tā dvēselei. Kur valda tādi likumi, tur arvien ir daudz darba un pūļu, taču tas viss ir gluži veltīgi.

To varam apstiprināt ar piemēru: ja iepriekš minētajā gadījumā, par kuru lasām 1. Sam. 21:6, priesteris nebūtu gribējis izsalkušajam Dāvidam dot svētās skatāmās maizes, būdams tik akls, ka redzētu tikai bauslības burtu un nepazītu mīlestību – kas tad būtu noticis? Tad priesteris no savas puses būtu ļāvis Dāvidam mirt badanāvē, bauslības dēļ kļūdams par slepkavu. Tas tiešām būtu jāsauc ne citādi kā – summum jus, summa injustitia – galējs taisnīgums ir galēja netaisnība. Turklāt, uzlūkodams šāda neprātīga priestera sirdi, tu redzētu vislielākās šausmas – kā cilvēks rada grēku un sirdsapziņas pārmetumus tur, kur nav ne grēka, ne pamata sirdsapziņas pārmetumiem: viņš uzskatītu, ka ir grēks ēst svēto maizi, lai gan tieši atļaut to ēst būtu labs darbs un mīlestības izpausme. Turpretī slepkavība, kas izdarīta, ļaujot Dāvidam mirt badā, tādam priesterim nešķistu grēks, bet gan labs darbs un kalpošana Dievam.

Bet kas gan var saskaitīt, cik daudzkārt ir pieredzēta šāda briesmīga, akla aplamība un neprātība? Ar šādu rīcību tiek nodarīts tik liels ļaunums, ka lielāku nevarētu izdarīt arī pats velns – tieši tādēļ, ka grēks un sirdsapziņas mokas tiek radīti gluži bez pamata, atņemot cilvēkiem žēlastību, pestīšanu, tikumību un pašu Dievu ar visiem Viņa dārgumiem; turklāt tas tiek darīts bez iemesla, viltīgi un netaisni, noliedzot un nolādot pašu Dievu. Savukārt, uzlūkojot slepkavību un netaisnību kā labu darbu un kalpošanu Dievam, velns ar saviem meliem tiek celts Dieva vietā; rodas visbriesmīgākā elkdievība, kāda vien iespējama, un tā samaitā gan miesu, gan dvēseli. Bads nonāvē miesu, sirdsapziņa – dvēseli; Dievs tiek nosaukts par velnu, velns – par Dievu, debesis par elli un elle – par debesīm, grēks par taisnību, taisnība – par grēku. Manuprāt, tieši tā ir vislielākā aplamība; tā galējs taisnīgums kļūst par galēju netaisnību. Par šādu rīcību runā Ecēhiēls 13:18-23: “Tā saka Dieva Tas Kungs: vai tām sievām, kas šuj burvju apsējus katrai roku locītavai un izgatavo katra lieluma galvassedziņas, lai gūstītu dvēseles! Jūs gūstāt dvēseles, kas pieder manai tautai .. Jūs laupāt man svētumu manas tautas acīs par kādām saujām miežu un par kādiem kumosiem maizes un nokaujat dvēseles, kurām nebija mirt, un paturat dzīvas tās dvēseles, kurām nebija dzīvot, stāstīdamas melus manai tautai, kas melus labprāt arī uzklausa.” Ko gan citu pravietis ar šiem vārdiem saka kā to, ka aklie bauslības mācītāji izbiedē sirdsapziņu, radīdami grēku un nāvi tur, kur ir dzīvība un žēlastība, bet dzīvību un žēlastību – tur, kur ir tikai grēks un nāve! Un tas viss par kādu sauju miežu un kādu kumosu maizes. Tas ir – tiem, kas tik cieši saista bauslību ar ārējām lietām, tās tomēr ātri vien izslīd no rokām. Tās zūd lietojot – gluži kā kāds dzēriena malks vai ēdiena kumoss. Un šāda nieka dēļ viņi atsakās no mīlestības un sasaista sirdsapziņu grēka valgos – uz mūžīgo nāvi. Tādēļ tālāk lasām:

“Tādēļ ka jūs apbēdinājāt taisno sirdis ar meliem, to taisno, kurus Es negribēju apbēdināt, un tāpēc ka jūs stiprinājāt bezdievju rokas, tā ka viņi neatgriezās no sava ļaunā ceļa, lai paliktu dzīvi, tad arī jums vairs nebūs skatīt viltus parādības un nebūs pravietot. Bet Es izraušu savu tautu no jūsu rokām, un tad jūs arī atzīsit, ka Es esmu Tas Kungs.” Redzi, apbēdināt dievbijīgo sirdis nozīmē apkraut tās ar grēkiem tur, kur ir labi darbi; un stiprināt bezdievjus – saukt par labiem darbiem to, kas ir vieni vienīgi grēki. Par to runāts arī psalmā (Ps. 14:4-5): “.. kas gan ēd Tā Kunga maizi, tomēr nepiesaukdami Viņu? Reiz viņi bīdamies izbīsies, jo Dievs ir ar taisno cilti.” Viņi izbīstas un pārmet sev tur, kur nevajadzētu ne bīties, ne just sirdsapziņas pārmetumus, raizējas, vai tikai nav jāuzskata par grēku tas, kas patiesībā ir viscēlākā kalpošana Dievam. Tādēļ dziesminieks saka: tieši tie, kam pienāktos piesaukt Dievu un kalpot Viņam, baidās, ka šī kalpošana varētu būt grēks; un otrādi – tur, kur nav nekādas kalpošanas un izbailes būtu vietā, tie jūtas droši un nepavisam nebīstas. Tā arī Jesaja 29:13 saka: “.. viņu bijība manā priekšā ir tikai ārīgi iemācīta cilvēku ieraža..”. Šī aplamā tauta visur sagroza katru lietu: velna klātbūtnē tie izturas kā Dieva priekšā – un otrādi.

Redzi, tāds ir visu to ļaužu posts un nelaime, kas savā aklumā pievēršas likumiem un darbiem, nepazīdami bauslības nozīmi un tās valdnieci – mīlestību. To redzam arī mūsu nabaga tautā, garīdzniekos un visos, kas viņiem seko – cik dziļi viņi ir iestiguši savos darbos un cik cieši turas pie tiem! Kaut arī visa pasaule ietu bojā, viņu dzīvei un darbiem jāturpinās tieši tā, kā viņi tos iesākuši – kaut arī viņu miesa iznīktu un mirtu, bet dvēsele tiktu samaitāta un ietu pazušanā. Ja tas tiešām notiks, viņi uzskatīs, ka šāda slepkavība un samaitāšana ir īsta kalpošana Dievam – tie nebīsies un nejutīs, ka viņu sirdsapziņa būtu apgrūtināta, bet kļūs vēl spēcīgāki savā ļaunumā – tā ka nekad vairs nevarēs atgriezties no saviem darbiem un aplamās dzīves. Turpretī atļaut kādam nabaga cilvēkam glābt savu miesu un dvēseli, ēst gaļu vai doties laulībā – to viņi baidās darīt; te viņu sirdsapziņa kļūst nemierīga, grēks, bauslība, nāve un elle ar saviem draudiem ir viņu acu priekšā; te viņi vairs nepiesauc Dievu, nedz kalpo Viņam – kaut arī miesai būtu jāmirst desmit reižu pēc kārtas, bet dvēselei simt reižu jākrīt velna nagos.

Redzi, kāda ir pasaule, ko miesa un asinis spēj paveikt, darbodamās pēc savas labākās gribas; cik bīstami, jā, cik neiespējami ir ķerties pie likumiem un mācīt tos, nenodarot kaitējumu dvēselēm – ja nav Gara un mīlestības, kas nedalīti valda pār visiem likumiem. Tādēļ 5. Moz. 33:2 rakstīts, ka pie Dieva labās rokas ir bauslības uguns. Tā ir mīlestības likuma uguns Garā, kam jāvalda pār visiem likumiem, kas ir pie Dieva kreisās rokas jeb ārējās lietās, pasaulē. Un 2. Moz. 28:30 norādīts, ka priestera krūšu zīmē jāliek urīms un tumīms, tas ir, gaisma un pilnība – tādēļ ka priesterim pienācās izgaismot bauslību ar pareizu izpratni, mācīt un uzturēt to pilnīgā un neizmainītā veidā.

Tā nu visdažādākie likumi ir jādod, jānosaka un jāievēro tādēļ, lai tiktu parādīta mīlestība – un nevis pašu likumu vai darbu dēļ. Tā arī būtu pareiza bauslības izpratne – kā Sv. Pāvils šeit saka: “.. kas otru mīl, tas ir piepildījis bauslību.” Savukārt tad, ja redzams, ka likums tuvākajam nenestu labumu, bet kaitētu, tas nebūtu jāievēro. Jo viens un tas pats likums var kādu reizi būt tuvākajam derīgs, turpretī citu reizi – kaitīgs. Tādēļ jārīkojas tā, kā būtu labāk mūsu tuvākajam – pret likumiem jāizturas gluži tāpat kā pret ēdieniem, dzērieniem un citām miesas vajadzībām. Man jāievēro nevis paši ēdieni un apģērbi, bet mana tuvākā vajadzības – viņam ir jātiek apģērbtam un paēdinātam. Kad redzu, ka viņš saņēmis tik, cik tam vajadzīgs, es pārstāju ēdināt un ģērbt savu tuvāko.

Varbūt tu varētu sastapt kādu ākstu, kas pie sevis domā apmēram šādi: ēdiens un apģērbs ir labas lietas; viņš, neko vairāk neapdomādams, izraudzītos kādu cilvēku un liktu tam apēst visu maizi un izdzert visu alu, ko vien neprātis spētu sadabūt, turklāt vēl vilktu viņam mugurā visas drēbes, līdz nabaga cilvēks būtu pagalam, un arī tad vēl nepārstātu uzmākties tam ar savu ēdienu un apģērbu. Ja nu kāds viņam sacītu: rimsties, tu taču jau esi viņu nobeidzis, ēdiena un apģērba viņam ir par daudz – tu pūlies veltīgi! Viņš iesauktos: tu, ķeceri, vai gribi aizkavēt labus darbus? Ēdiens un dzēriens ir labas lietas, tādēļ to nevar būt par daudz un man neklājas pārtraukt savu darbu – un šis cilvēks turpinātu iesākto ēdināšanu un ģērbšanu, – saki, ko tu domātu par tādu neprātīgu cilvēku? Pati neprātība nav tik traka un postoša kā šāds ģeķis. Tieši tādi cilvēki ir bijuši mūsu garīdznieki, un vēl joprojām tā rīkojas visi, kas aizraujas ar darbiem un likumiem, turēdamies pie aklām iedomām, ka darbi jādara pašu darbu dēļ; tā viņi iznīcina miesu un dvēseli, neredzēdami, ka darbi jādara, lai parādītu mīlestību. Viņi darbus vērtē augstāk nekā mīlestību – kalpone kļūst pārāka par savu kundzi; posts, kas rodas šādas aplamības dēļ, nav aprakstāms – bail to pat iedomāties, kur nu vēl klausīties, skatīties vai pašiem ko tādu darīt un pieļaut.

Tā nu šis mīlestības bauslis ir reizē īss un garš; tas ir viens vienīgs, taču ietver sevī daudzus baušļus; tas nav bauslis, taču ietver sevī visus baušļus. Pats par sevi tas ir viens īss un izpratnes ziņā viegli izsakāms bauslis; taču, to pildot, nākas darīt daudz un strādāt ilgi – jo tas sevī ietver un māca mums visus baušļus. Uzlūkojot darbus, mums jāatzīst, ka mīlestības bauslis nemaz nav bauslis; jo tam nav īpaša vārda, nedz kāda noteikta darba. Un tomēr – tas ietver visus baušļus – tādēļ ka itin visu baušļu darbi ir arī šā baušļa darbi – un tādiem tiem jābūt. Tā nu mīlestības bauslis reizē atceļ un apstiprina visus baušļus. Tas tādēļ, lai mēs zinātu un mācītos, ka ikviens bauslis, ikviens darbs jāpilda tikai tikmēr un tik daudz, cik to prasa mīlestība.

Bet, tā kā šeit, virs zemes, mēs nevaram un nedrīkstam dzīvot bez darbiem, ir nepieciešami dažādi baušļi, kas ietver noteikumus, kuri jāievēro visos mūsu darbos, tomēr tā, lai mīlestība saglabātu savu varu, būtu valdniece pār šiem likumiem un varētu pavēlēt darīt darbus, kas kalpo tās labā, un nedarīt to, ko tā nevēlas. To varam mācīties no piemēra par važoni. Viņš vada zirgus un ratus pēc sava prāta; ja nu šis vīrs iedomātos, ka pietiek tikai turēt grožus rokā un uz ceļu var arī neskatīties, tad rati līdz ar zirgiem un pašu važoni drīz vien gulētu grāvī – tie visi varētu noslīkt ceļmalas peļķē vai ņemt galu, atsitoties pret kādu koku vai akmeni. Bet, ja važonis ir pietiekami gudrs, lai vadītu pajūgu pa ceļu, raudzīdamies, kurā līkumā vajag zirgus pagriezt, – tad brauciens izdosies labi. Bet tas, kas grib braukt tikai taisni, ir “gudrais” važonis, kas grib piemērot ceļu saviem ratiem; viņam nāksies pieredzēt, cik “pareizi” viņš visu sapratis.

Tā notiek, kad mēģina piemērot ļaudis likumiem un darbiem, nevis likumus ļaudīm – gluži kā važonis, kas cenšas piemērot ceļu ratiem. Ir gan tiesa, ka ceļš itin bieži ir atbilstošs tam, lai rati varētu braukt taisni uz priekšu, taču dažkārt tas ir pavisam līkumains un nelīdzens, tā ka ratiem nākas līkumot ceļam līdzi. Tāpat arī ļaudis pilda likumus un darbus, kad vien viņi to spēj un kad tas nāk viņiem par labu; turpretī tad, kad likumi kļūst cilvēkiem kaitīgi, tiem nāktos piekāpties un pakļauties – valdniekam vajadzētu būt pietiekami gudram, lai dotu vietu mīlestībai, atceļot likumus un darbus. Tādēļ arī pasaules gudrie apgalvo, ka prudentia jeb apdomība (vai, kā garīdznieki saka, pieticība) ir visu tikumu tikums, kam pienākas veidot visus pārējos tikumus.

Kādā baznīctēvu grāmatā varam lasīt, ka visi reiz sanākuši kopā un mēģinājuši atbildēt uz jautājumu: kurš darbs būtu uzskatāms par viscēlāko? Viens minējis vienu, otrs citu, dažs runājis par lūgšanu, vēl kāds par gavēšanu; visbeidzot Sv. Antonijs izteicis savu spriedumu: pieticība esot labākais no visiem tikumiem un darbiem; tā parādot drošu ceļu uz debesīm. Taču tās visas ir bērnišķīgas un pasaulīgas domas – pašizdomātu un pašizvēlētu darbu vērtēšana. Kristietis šīs lietas saprot citādi un pareizāk: nedz pieticībai, nedz arī tās trūkumam Dieva priekšā nav nekādas vērtības; svarīga ir ticība un mīlestība. Savukārt mīlestība ir ceļvede un patiesā pieticība Dievam tīkamos labos darbos – tā arvien ievēro mūsu tuvākā vajadzības un māca darīt to, kas viņam nāk par labu; gluži kā pieticība laicīgos tikumos raugās uz visu cilvēku kopīgajām vajadzībām un pieskaņo tām visus laicīgos likumus. Ar to pietiktu, runājot par šīm lietām.

Te rodas jautājums: kā tad mīlestība var piepildīt bauslību, pati būdama tikai ticības auglis? Mēs jau daudzkārt esam sacījuši, ka vienīgi ticība Kristum spēj izdeldēt grēku un darīt cilvēku taisnu, apmierinot bauslības prasības: kā šīs lietas iespējams saskaņot savā starpā? Arī Kristus Mt. 7:12 saka: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.” Tā arī Viņš apliecina, ka mīlestība pret tuvāko piepilda gan bauslību, gan arī pravieša vārdus. Un Mt. 22:37-40 lasām: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta .. tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” Kur tad paliek vārdi, ko Sv. Pāvils saka Rom. 3:31: “Vai bauslību iznīcinām caur ticību? Nekādā ziņā ne, mēs bauslību nostiprinām”? Tāpat arī Rom. 3:28: “.. mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.” Un Rom. 1:17: “.. no ticības taisnais dzīvos.”

Te jāatbild: kā jau daudzkārt sacīts, ticība un mīlestība viena no otras atšķiramas tādā ziņā, ka ticība vērsta uz cilvēku, savukārt mīlestība – uz darbiem. Ticība izdeldē grēku un dara cilvēku taisnu un Dievam tīkamu. Bet, kad cilvēks tapis taisnots un Dievam tīkams, Svētais Gars dod viņam mīlestību, lai viņš ar prieku darītu labu. Bauslības daba ir tāda, ka tā uzrunā cilvēku, prasīdama no viņa labus darbus; tā nav ar mieru atkāpties, pirms saņemts šo prasību piepildījums. Taču bez Svētā Gara un mīlestības cilvēks šādus darbus nespēj darīt. Tādēļ bauslība piespiež viņu atzīt, kā viņam trūkst, un domāt tālāk, proti, kā vispirms mainīties pašam, lai spētu apmierināt bauslības prasības. Bauslība vairāk pievēršas darbiem, nevis pašam cilvēkam, jā, tā prasa tikai darbus, bet par cilvēku neko nesaka, ļaudama uzlūkot pieprasītos darbus un noprast, cik ļoti viņam pašam nepieciešams kļūt citādam. Bet, kad nāk ticība, tā rada tādu cilvēku, kas spēj darīt bauslības prasītos darbus; tas arī nozīmē bauslības piepildīšanu. Tādēļ Sv. Pāvils runā pavisam skaidri un tieši, parādīdams pašu lietas būtību. Bauslība prasa no cilvēka darbus un ir piepildāma ar darbiem. Tādēļ nevar sacīt tik tieši: ticība piepilda bauslību; Taču ticība pārveido cilvēku un dara viņu spējīgu pildīt bauslības prasības. Bauslība prasa nevis cilvēku, bet darbus, kas šim cilvēkam jādara, lai gan tā mudina saskatīt un atzīt, ka pašam cilvēkam jākļūst citādam, lai spētu paveikt šādus darbus – tādēļ ka viņš jūt savu nespēju darīt bauslības pieprasītos darbus. Savukārt ne mīlestība, ne labie darbi nespēj cilvēku mainīt, nedz taisnot – viņam jau iepriekš jābūt taisnotam un citādam, lai spētu mīlēt un darīt labus darbus. Taču darbi parāda, ka cilvēks, kas tos dara, ir mainījies un ticis taisnots – tādēļ ka šādi darbi nav paveicami, ja darītājs nav brīvs no grēka un dievbijīgs.

Tas sacīts tādēļ, lai parādītu bauslības, ticības un mīlestības dabu un būtību un saprastu, kas raksturīgs katrai no tām; tikai tā iespējams pareizi izprast Rakstu vārdus – proti, ka ticība cilvēku dara taisnu, tomēr nepiepilda bauslību; mīlestība nespēj taisnot, bet piepilda bauslību; bauslība prasa mīlestību un darbus, bet nepievēršas cilvēka personai; cilvēks jūt bauslību, bet mīlestība to nejūt. Jo, gluži kā pirms ticības nākšanas bauslība prasa darbus, tā parādīdama, likdama atzīt un pārliecināties, ka cilvēkam nav ne ticības, ne dievbijības, – tāpat arī tad, kad nākusi ticība, mīlestība piepilda bauslību – parādīdama un apliecinādama, ka cilvēkam ir ticība un dievbijība. Tādējādi gan bauslība, gan mīlestība ir liecinieces, kas parāda, vai cilvēks ir dievbijīgs vai ļauns. Pirms ticības nākšanas bauslība apliecina, ka cilvēks nav dievbijīgs. Mīlestība pēc ticības nākšanas apliecina, ka cilvēks ir dievbijīgs. Tādēļ pirms ticības iemantošanas ikviens skaidri izjūt bauslību -, jo viņam nav nekā no tā, ko prasa bauslība, lai gan bauslība prasa darbus, nevis jaunu cilvēku; savukārt darbi un mīlestība nepiepilda bauslību, jo pati mīlestība ir bauslības piepildījums.

Lai arī ticība nepilda bauslību, tomēr tai pieder tas, kas nepieciešams, lai bauslību piepildītu – ticība iemanto Garu un mīlestību, ar ko bauslības prasības tiek piepildītas. Savukārt mīlestība, lai arī tā nespēj cilvēku taisnot, tomēr apliecina to, kas ir viņu darījis taisnu, proti, ticību. Un, īsi apkopojot, Sv. Pāvils par šīm lietām saka: mīlestība ir bauslības piepildījums. Tas ir, itin kā viņš gribētu teikt: tās ir divas dažādas lietas – būt bauslības piepildījumam un radīt jeb sniegt bauslības piepildījumu. Mīlestība piepilda bauslību, pati būdama bauslības piepildījums; ticība piepilda bauslību, sniegdama to, kas spēj bauslību piepildīt. Jo ticība mīl un ir darbīga, kā Sv. Pāvils Gal. 5:6 saka: “.. ticība .. darbojas mīlestībā.” Ūdens piepilda krūzi; arī krodzinieks piepilda krūzi – ūdens to piepilda pats, savukārt krodzinieks – ar ūdens palīdzību. Sofisti to sauc savā ierastajā valodā – effective et formaliter implere.

Tātad ticība ir darītāja, bet mīlestība – ticības darbs un veikums. Bauslība prasa darbu un līdz ar to piespiež darītāju kļūt citādam. Tādēļ bauslības prasības izpildāmas ar darbiem, ko paveic darītājs. To sacīdams, Sv. Pāvils noraida sofistu sapņus un iedomas, kas par mīlestību runā, nošķirdami ārējos darbus un iekšējo labvēlību, un saka: mīlestība esot iekšēja labvēlība un patika pret tuvāko – ja iekšēji vēlam viņam labu; savukārt darbus viņi sauc par mīlestības augļiem. Neklausies tādās runās. Te tu redzi, ka Sv. Pāvils par mīlestību sauc nevis tikai labvēlību, bet labvēlībā paveiktu mīlestības darbu, tā ka ticība un pats cilvēks ir bauslības pildītāji – kā vēstulē sacīts: “Kas otru mīl, tas ir piepildījis bauslību”, un: “Bauslības piepildījums ir mīlestība.”

Vēl kāds jautājums: kā tad mīlestība pret tuvāko var būt bauslības piepildījums, ja mums taču pienākas mīlēt Dievu pār visām lietām – arī vairāk par savu tuvāko? Te man jāsaka: uz šo jautājumu atbild pats Kristus, Mt. 22:39 sacīdams, ka otrs bauslis: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu”, ir līdzīgs pirmajam. Tātad mīlestība pret tuvāko ir tā pati, kas mīlestība pret Dievu. Tas tādēļ, ka Dievam nav nepieciešami mūsu labie darbi – Viņš grib, lai ar tiem darām labu savam tuvākajam, darīdami cilvēkam tieši to, ko gribētu darīt Dievam. Dievam pašam nav vajadzīgs nekas vairāk kā vien – lai Viņam ticam un uzlūkojam Viņu kā Dievu; jo arī Dieva godināšana, Dieva slavēšana un pateicība Viņam šeit, virs zemes, vajadzīga tādēļ, lai mūsu tuvākais atgrieztos un tiktu vests pie Dieva. Šāda kalpošana tiek saukta par mīlestību pret Dievu un veikta, mīlot Viņu, tomēr nāk par labu tuvākajam.

Otrkārt, šādi Dievs ir parādījis pasaules neprātību; Viņš grib, lai Viņu mīlam arī, krusta un nelaimes smagumu nesot, – kā Sv. Pāvils saka 1. Kor. 1:21: “Jo, kad pasaule ar savu gudrību Dievu Viņa gudrībā neatzina, tad Dievam labpatika izglābt ticīgos ar ģeķīgu sludināšanu.” Tādēļ Viņš pats sevi nodeva krusta nāvei, postam un nelaimei un to pašu licis piedzīvot arī savējiem, tā ka tam, kas nav gribējis mīlēt Dievu agrāk, kad Viņš deva ēdienu, dzērienu, mantu un godu, tagad nākas Viņu mīlēt badā un raizēs, nelaimē un kaunā – lai visi mīlestības darbi būtu vērsti uz nelaimīgo, trūkuma mākto tuvāko. Viņā mums jāatrod un jāmīl Dievs, Viņam jākalpo un jādara labi darbi; tā bauslis “tev būs Dievu mīlēt” pilnīgi ietverts mīlestībā pret tuvāko.

Te nu ir nolikts robežakmens, kam jāaizkavē šaubīgie, nepastāvīgie gari, kas meklē Dievu tikai lielās, brīnumainās lietās, tiekdamies pēc Viņa diženuma un cenzdamies izurbties cauri debesīm, lai varētu Viņam kalpot šādās izcilās, godājamās lietās; viņi maldās, neievērodami, ka Dievs grib, lai Viņu mīlam un godājam šeit, virs zemes, savā tuvākajā. Tādēļ, kā Mt. 25:42 lasām, pastarā dienā viņiem nāksies dzirdēt Kristus vārdus: “.. Es biju izsalcis un jūs neesat mani paēdinājuši..”. Viņš ir atstājis Dieva veidu un pieņēmis kalpa veidu tādēļ, lai mūsu mīlestība pret Viņu tiktu pievērsta mūsu tuvākajam; bet mēs tuvāko atstājam neievērotu un tomēr atplestām mutēm raugāmies debesīs, gribēdami lepoties ar lielu mīlestību pret Dievu un kalpošanu Viņam.

“Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot un, ja vēl ir kāds cits bauslis, saņemami kopā šinī vārdā, proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu.”

Par to, ka mīlestība ir galvenā lieta visos baušļos, jau iepriekš ir pietiekami daudz sacīts. Mīlestība apkopo visus šos baušļus: nemeklēdama neko citu kā vien sava tuvākā labumu, cenzdamās nekad nedarīt viņam pāri, tā itin labi saprot, kā palīdzēt un nedarīt pāri – jo katrs cilvēks mīl pats sevi un dara to, kas viņam vajadzīgs, nekad nenodarīdams sev pārestību; tātad mīlestība arī tuvākajam dara tieši to pašu. Aplūkosim šo bausli un redzēsim, cik meistarīgi un pilnīgi tas izteikts. Šeit pieminētas četras lietas: pirmā ir persona, kam jāmīl; apustulis saka: tev pašam ir jāmīl. Tā ir mums pati tuvākā, labākā un cēlākā persona, kam šis darbs tiek uzticēts; Dieva bauslību neviens nevar pildīt otra labā – katram pašam tā jāpilda, kā Sv. Pāvils saka Gal. 6:5: “Jo ikkatram jānes sava paša nasta”, un 2. Kor. 5:10: “Jo mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – vai labu vai ļaunu.” Tādēļ šeit sacīts: tev, tev, tev pašam būs mīlēt! Nevis tev jāļauj kādam citam mīlēt tavā vietā. Jo, lai gan varam un mums arī vajag lūgt vienam par otru, lai Dievs mums visiem ir žēlīgs un palīdz, tomēr neviens nevar tapt pestīts, ja pats nav pildījis Dieva pavēli. Tādēļ, ja lūdzam par kādu, tad vajadzētu lūgt ne vien, lai viņš paliek nesodīts, bet vairāk gan – lai šis cilvēks kļūtu dievbijīgs un turētu Dieva baušļus.

Otra šeit pieminētā lieta ir viscēlākais tikums, proti, mīlestība; jo Sv. Pāvils saka nevis: tev būs tavu tuvāko ēdināt, dzirdināt, apģērbt utt. – kas gan arī ir labi, brīnišķīgi darbi -, bet: “Mīli savu tuvāko.” Mīlestība ir visu tikumu galva, avots un kopīgais tikums. Mīlestība ēdina, dzirdina, apģērbj, mierina, lūdz, atsvabina, palīdz un glābj. Ko te lai sakām? Mīlestība atdod sevi visu – gan miesu, gan dzīvību, mantu, godu un visus savus spēkus sava tuvākā labā – vienalga, vai tas būtu draugs vai ienaidnieks; tā nepatur sev nenieka – ne iekšējās, ne ārējās lietās, bet kalpo tuvākajam ar visu, kas tai ir. Tādēļ neviens tikums nav līdzīgs mīlestībai, un nav atrodams neviens darbs, ko darītu nevis mīlestība, bet vienīgi kāds cits tikums, piemēram, šķīstība, žēlsirdība, pacietība, lēnprātība utt. Mīlestība paveic visu, panes nāvi un šo dzīvi līdz ar visu, kas tajā notiek – pat ienaidnieka labā, kā Sv. Pāvils šeit to lieliski izteicis: visi baušļi ir kopā saņemti šinī vārdā: mīli savu tuvāko.

Trešais ir viscēlākais “darbalauks” un dārgākais draugs, kas mums jāmīl – tas ir “tuvākais”. Apustulis nesaka: mīli bagāto, vareno, gudro vai svēto. Nē, nesavtīga mīlestība un vispilnīgākais bauslis nešķiro dažādus cilvēkus; cilvēka persona netiek uzlūkota. Jo tāda šķirošana raksturīga neīstai, miesīgai, pasaulīgai mīlestībai, kas vērtē pašu cilvēku un mīl tikai tikmēr, kamēr cer gūt kādu labumu. Kur beidzas izdevīgums un cerības uz to, tur šāda mīlestība izsīkst. Turpretī šis bauslis prasa nesavtīgu mīlestību – mīlestību pret ikvienu cilvēku, vienalga, vai tas būtu draugs vai ienaidnieks; šī mīlestība nemeklē sev mantu, nedz labumu, bet dod un dara labu otram. Tādēļ visdarbīgāk un spēcīgāk mīlestība izpaužas pret nabadzīgajiem, trūkuma nomāktajiem, ļaunajiem, grēciniekiem, neprātīgajiem, slimajiem un ienaidniekiem; te mīlestībai nākas daudz paciest un panest, kalpot un darīt labu – tai ir darba pilnas rokas – katrā laikā un vietā.

Te ievērosim, ka šis bauslis dara mūs visus vienādus Dieva priekšā, atceļot visas kārtu, personu, amatu un darbu atšķirības. Tā kā mīlēt tuvāko pavēlēts visiem un katram cilvēkam, ķēniņam vai firstam (kas tomēr arī ir cilvēks) jāatzīst, ka pat visnožēlojamākais nabags vai spitālīgais arī ir viņa tuvākais un Dieva priekšā nav necienīgāks par viņu pašu. Tādēļ ķēniņam ir pienākums ne vien palīdzēt šādam neievērojamam tuvākajam, bet – saskaņā ar šo bausli – kalpot viņam ar visu, kas pašam pieder, ar visiem saviem spēkiem. Ja ķēniņam jāmīl ubags – kā Dievs šeit pavēl -, tas nozīmē, jābūt tā, ka ubags viņam ir mīļāks nekā kronis un visa ķēniņvalsts; un, ja tas būtu nepieciešams, viņam pat dzīvība jāatdod šā cilvēka labā, jo viņš ir tam parādā mīlestību – arī ubags viņam jāuzlūko kā tuvākais.

Vai tas nav brīnišķīgs, cēls bauslis un pavēle, kas tik nevienlīdzīgus cilvēkus prot darīt vienlīdzīgus? Vai tas nav brīnumains mierinājums, ka ubagam ir tik diženi kalpi un cilvēki, kas viņu mīl – bagātajam ķēniņam jābūt gatavam kalpot viņam viņa nabadzībā! Ķēnišķīgās greznības skaistajam kronim un saldajai smaržai jāpakļauj sevi ubaga brūcēm un netīrībai! Cik brīnumaini tas būtu, ja mēs redzētu, ka ķēniņi un valdnieki, ķēniņienes un valdnieces kalpo nabaga spitālīgajiem un ubagiem – kā to lasām par Sv. Elizabeti! Un, ja arī tas notiktu, salīdzinājumā ar Kristus paveikto visi šie darbi būtu neievērojami; jo Viņa piemērs un šī pavēle ir tik augstas lietas, ka Viņam neviens nekad nespēs līdzināties. Kristus ir godības Ķēniņš – visu ķēniņu Ķēniņš, jā, pats Dieva Dēls. Tomēr Viņš kļūst līdzīgs visnekrietnākajiem grēciniekiem, kalpodams viņiem un mirdams viņu labā. Ja desmit ķēniņi tā kalpotu vienam ubagam, tas gan būtu kas īpašs; bet kas gan tas būtu salīdzinājumā ar Kristus kalpošanu? Viņiem nāktos kaunēties un teikt, ka viņu paveiktos darbus nemaz nav vērts pieminēt.

Redzi nu, kāda ir pasaule – cik tālu tā ir ne vien no Kristus piemēra, kas nav ne izsakāms, ne novērtējams, bet arī no šīs Dieva pavēles! Kur ir tie, kas pazīst un saprot šo vārdu – “tuvākais”? Bet dabiskais likums līdz ar šo bausli taču ir ierakstīts visu cilvēku sirdīs! Nav taču neviena tāda, kas nejustu un neatzītu, ka vārdi, kas rakstīti Mt. 7:12, ir patiesi un atbilst dabiskajam likumam: ko tu gribi, lai cilvēki tev dara, to dari tu viņiem. Gaisma mājo un spīd visu cilvēku prātos; ja vien viņi to gribētu redzēt – kam tad būtu vajadzīgas grāmatas, skolotāji vai vēl kādi likumi? Viņi glabā dzīvu grāmatu katrs savas sirds dziļumos – tā varētu viņiem bagātīgi paskaidrot visu, kas ir vai nav jādara, kā jāspriež, kas jāpieņem un kas jāatmet. Te sacīts pavisam īsi: mīli savu tuvāko kā sevi pašu; tā, piemēram – ko tu gribi, lai cilvēki tev dara… Ikviens jūt, ka vēlas būt mīlēts, nevis ienīsts; tāpat viņš jūt, ka arī viņa pienākums būtu tāpat izturēties pret citiem. Tieši to izsaka vārdi: mīlēt tuvāko kā sevi pašu. Taču ļaunās kārības un viltus mīlestība aizēno šo gaismu un apstulbo cilvēku tā, ka viņš neievēro grāmatu, kas rakstīta viņa sirdī, neseko šai skaidrajai saprāta pavēlei; tādēļ nepieciešams viņu valdīt ar ārējām pavēlēm, grāmatām, zobenu un varu, lai dzītu atpakaļ pie šīs dabiskās gaismas, atgādinātu viņam to un liktu uzlūkot pašam savu sirdi. Tomēr arī tas nelīdz – cilvēki vēl arvien neredz šādu gaismu; ļaunās iekāres turas pretī un gādā, lai viņi to neievērotu, tādēļ tikai ar ārējiem likumiem un zobenu izdodas viņus atturēt no ļauniem darbiem.

Ceturtā lieta ir viscēlākais piemērs jeb paraugs; šīs brīnišķīgās mācības un pavēles arvien rāda piemēru. Šajā bauslī arī minēts īsts, dzīvs piemērs, proti – tu pats; tas ir labāks un skaidrāks par visu svēto piemēriem, jo viņu laiks ir pagājis, tie ir jau miruši, turpretī šis piemērs joprojām ir dzīvs. Ikvienam nākas atzīt, ka viņš jūt mīlestību pret sevi pašu – cik uzcītīgi viņš rūpējas par savu dzīvību, gādādams par miesas uzturēšanu gan ar ēdienu, gan apģērbu, gan visu pārējo mantu! Katrs cilvēks bēg no nāves un vairās no visām nelaimēm. Tas viss nozīmē, ka viņš mīl sevi pašu – arī tu to redzi un jūti. Ko tad nu tev māca šis bauslis? Dari savam tuvākajam tieši to pašu, ko tu dari sev – uzlūko viņa miesu un dzīvību kā līdzvērtīgu tavējai. Redzi, tā tev tiek sniegts dzīvs, tuvs un spēcīgs piemērs, kas atrodams dziļi tevī pašā – jā, tas esi tu pats; tikpat dziļi, cik dziļi tavā sirdī ierakstīts šis bauslis.

Kas ar tevi notiks, kad nāksies stāties Dieva priekšā, ja nebūsi mīlējis savu tuvāko? Tad tava sirdsapziņa tevi nolādēs – tādēļ ka tajā šis bauslis ir ierakstīts, un visa tava dzīve liecinās pret tevi, parādot, ka neesi otram darījis to, ko tev tik pārliecinoši māca tava paša dzīve un dzīvība – daudz skaidrāk nekā visu svēto piemērs. Ak, cik grūti klāsies garīdzniekiem – īpaši viņiem – ar visām viņu lūgšanām, dziedāšanu, kapucēm, tonzūrām un tamlīdzīgām muļķībām! Es negribu runāt par to, kā viņi “ievēro” šo bausli. Es saku: visu klostera dzīves sapņu un izdomājumu dēļ viņiem neatliek tik daudz laika, lai kaut reizi uzlūkotu šo bausli, kas rakstīts viņu sirdīs, un iepazītu piemēru, ko rāda viņu pašu miesa; tiem pat nav iespējams šādas lietas izlasīt grāmatās vai dzirdēt, ka tās tiek sludinātas. Ak, nabaga nožēlojamie ļaudis! Vai tu domā, ka Dievs savu bausli būtu tik dziļi un skaidri ierakstījis cilvēka sirdī, turklāt vēl paskaidrojis ar piemēru, kas redzams tavā paša miesā, turklāt vēl apstiprinājis tik daudzos Rakstu vārdos, ja to visu drīkstētu atstāt neievērotu tavas kapuces un tonzūras dēļ, aizstāt ar taviem darbiem un izdomājumiem?

Ak, cik apkaunojošā veidā visa pasaule ir novērsusies no šā brīnišķīgā, spēkpilnā baušļa, kurā tik meistarīgi parādīta darītāja persona, darbs, piemērs un darbalauks! Cik briesmīgi pasaule pretojas Dieva pavēlei! Tas ir mūsu ierastais dzīves ritējums – tagad esam savā vietā iecēluši citas personas – mūkus un priesterus, lai tie mūsu vietā būtu dievbijīgi un lūgtu, tā ka mums pašiem šīm lietām nevajadzētu pievērsties. Viscēlākā tikuma – mīlestības vietā esam izdomājuši paši savus tikumus; sava tuvākā vietā esam likuši koku un akmeņus, apģērbus un ēdienus, arī mirušo dvēseles un svētos, kas jau mīt debesīs; tiem mēs kalpojam, ar tiem nodarbojamies, tas ir mūsu darbalauks, kurā labprāt strādājam. Viscēlākā piemēra vietā izraugāmies svēto leģendas un darbus, gribēdami līdzināties ārējiem piemēriem un neievērodami to, ko rāda mūsu pašu miesa un dzīve, atgādinādama mums Dieva bausli; ja vien mēs to redzētu, tad, sekojot šim piemēram, mums darba būtu daudz vairāk, nekā jebkad ir iespējams padarīt. Un pat tad, ja mēs šo bausli spētu pildīt, nekad nespēsim līdzināties Kristum.

“Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara: tātad bauslības piepildījums ir mīlestība.”

Lai gan desmit baušļi aizliedz darīt ļaunu un kaitēt tuvākajam, pavēlot: “Tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt” utt., apustulis turpina mācīt, ka mīlestība ievēro šīs prasības un nevienam nedara ļaunu. Taču tā ne vien nedara ļaunu, bet – dara labu ikvienam. Jo arī tad, ja es savu tuvāko atstāju nelaimē, lai gan būtu varējis viņam palīdzēt, esmu darījis ļaunu – kaut gan pats neesmu viņu šajā nelaimē iegrūdis. Ja mans tuvākais cieš badu, bet es viņu nepaēdinu, lai gan varētu to izdarīt, – tas ir gluži tas pats kā, ja es būtu piespiedis viņu mirt badanāvē. Tā mums tas jāsaprot, redzot, ka tuvāko piemeklējis jebkāda veida posts un ciešanas. Par to, ka mīlestība ir bauslības piepildījums, mēs jau iepriekš esam runājuši.