Sprediķis ceturtajā svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” Viņš tiem arī sacīja līdzību: “Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē? Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi sava paša acī tu nepamani? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs. [Lk.6:36-42]

Dievs ir tas, no kā cilvēks sagaida visu labo. Pat tad, ja esam darījuši ko sliktu, mēs vēlamies, lai Dievs mums darītu labu. Būs grūti atrast tādu cilvēku, kurš vēlētu sev sliktu, pat tad, ja to visnotaļ būtu pelnījis. Paši pret sevi, pret savām vainām, trūkumiem, pārkāpumiem un neizdarībām cilvēki parasti ir iecietīgi, tos reti ievēro, labprāt attaisno, izpušķo un sev piedod. Turpretī tad, kad runa ir par citiem cilvēkiem, attieksme būtiski mainās. Ja paši par sevi cilvēki domā, ka tiem iet sliktāk, nekā viņi pelnījuši, tad par citiem tie ir pārliecināti, ka viņiem klājas daudz labāk, nekā tie pelnījuši; ja par saviem ļaunajiem darbiem cilvēki domā, ka tie tikai tāds nieks vien ir, tad citu cilvēku grēki tiem šķiet baismīgi pārkāpumi, kas pelna tūlītēju sodu; ja kādam neveicas, tad viņš no sirds sev jūt līdzi, žēlo sevi un ir pārliecināts, ka neko tādu nav pelnījis, savukārt, ja neveicas citam, tad tas noteikti ir pelnīts Dieva sods. Īsi sakot, sev cilvēki vēl to, ko nevēl nevienam citam un piedod sev to, ko nepiedod citiem. Paši sliktākie no visiem ir tie, kas dzirdot iepriekš sacīto, tūdaļ pie sevis nodomā – es nu gan tāds neesmu! – Esi gan, turklāt arī liekulis! Pēc savas dabas mēs neviens neesam līdzcietīgi, jo vienīgais cilvēks, kam patiesi jūtam līdz, esam mēs paši. Turpretī Dievs ir citāds, proti, Viņš jūt līdzi visiem un ir gatavs pats ciest savas radības dēļ. Viņš ir žēlsirdīgs un laipns pat pret saviem ienaidniekiem un dara labu pat nepateicīgajiem. Cilvēka daba, viņa miesas prāts to nesaprot un nespēj pieņemt. Vienīgi tad, kad cilvēks piedzimst no augšienes, no Dieva Gara, viņš kļūst par Dieva bērnu, kam ir jauns – Kristus prāts. Lai Viņa mācekļos valdītu nevis miesa, bet gars, Jēzus tos mudina būt līdzcietīgiem, kā jūsu Tēvs Debesīs ir līdzcietīgs (Lk.6:36).

Ko tad nozīmē būt žēlsirdīgam un līdzcietīgam? Būt žēlsirdīgam nozīmē to, ka tev ir līdzjūtīga, laipna un mīlestības pilna sirds pret savu tuvāko. Viņa nelaimi tu uzskati par savu nelaimi, vienmēr esi gatavs viņam labprātīgi un dažādos veidos palīdzēt – gan ar darbiem, gan ar padomiem, gan ar palīdzību un mierinājumu, ar vārdiem un darbiem, ar lūgšanām un līdzcietību. Īsi sakot, mīli savu tuvāko kā sevi pašu un dari viņam to, ko vēlies, lai viņš darītu tev.

Cilvēka prāts Dievu parasti uztver kā bargu, dusmīgu soģi, bet Jēzus sauc Dievu par līdzcietīgu Tēvu, kas liek savai saulei spīdēt pār taisniem un netaisniem. Viņš rūpējas un gādā par visiem – par labajiem un sliktajiem, par gudrajiem un muļķiem, par bagātajiem un nabagajiem. Tā kā Svētajā Kristībā kristieši ir kļuvuši par Dieva bērniem, tad viņi no sava Tēva mācās būt žēlsirdīgi. Jēzus nevis pavēl kristiešiem būt žēlsirdīgiem, bet Viņš apraksta to, kādi kristieši pēc savas jaunās dabas jau ir, proti, viņi ir līdzjūtīgi, jo viņu Tēvs ir līdzcietīgs. Tam, kurš nav žēlsirdīgs, laikam būs cits tēvs – ļauns, atriebīgs, naidīgs, nelabvēlīgs un nežēlīgs skauģis – velns.

Lai pilnīgāk izskaustu velna dabu no saviem bērniem, Jēzus tiem māca savus tikumus, apsolīdams tos bagātīgi atalgot: „Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī.” Turpretī, ja Tu neņemsi manu pamācību vērā, saka Jēzus, tad „ar to mēru, ar ko to mēro, tev atmēros.” Citiem vārdiem sakot, Tu saņemsi to, ko vēli citiem. „Tiesa ir bez žēlastības tam, kas neparāda žēlastību.” – Kristus sacīto atbalso apustulis Jēkabs.

Vecajam Ādamam mūsos šāda mācība ļoti nepatīk – vai tad man vienam jābūt žēlsirdīgam un jāpiedod, bet citi varēs dusmoties un nīst? Ja būšu žēlsirdīgs, vai tādēļ citi mani beigu beigās nesāks nicināt? – Labi, Jēzus atbild – ja tu vēlies darīt tāpat, kā dara aklie, velna aptumšotie prāti, tad kā gan tu varēsi būt viņiem ceļa rādītājs? „Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē?” Savukārt apustulis Pēteris saka: „Rādiet dievbijībā brālību un brālībā mīlestību… bet, kam to nav, tas ir akls un stulbs.” No sacītā izriet, ka tas, kurš nav žēlsirdīgs un līdzjūtīgs, joprojām vēl ir tikpat akls un stulbs, kā viņa saimnieks tumsas kungs. Nu labi, piedot vēl kaut kā es varētu, bet vai tad man vienmēr ir arī jādod? Vai tādējādi es beigu beigās nekļūšu nabags? Kristus atbilde ir tikpat skaidra un loģiska, cik nepatīkama vecajam cilvēkam: „Māceklis nav augstāks par savu mācītāju.” – Ja nu es jūsu Kungs un Mācītājs šajā pasaulē tieku nicināts un esmu nabags, vai tad jums ir tiesības vēlēties sev kaut ko labāku?

Kāpēc gan es nedrīkstētu tomēr tiesāt un nosodīt? – nepadodas vecais Ādams mūsos. – Vai tad manam tuvākajam nav daudz dažādu trūkumu un nepilnību? Jēzus atbild arī uz šiem jautājumiem: „Ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi sava paša acī tu nepamani? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs.”

Tur, kur sirds ir patiesības gaismas pilna, cilvēks vispirms vienmēr raugās uz savām nepilnībām, vainām un trūkumiem. Kad es biju jauns kristietis, ejot uz grēksūdzi, es bieži mocījos ar domu – ko gan mācītājs par mani domās, ja izstāstīšu skaļi, kāds es patiesībā esmu? Tagad es zinu atbildi uz šo jautājumu. Uzklausot grēksūdzi, es pats parasti domāju – ak, tas taču nav itin nekas, tikai skabarga, salīdzinot ar to iedzimtā grēka baļķi, kas joprojām guļ manī. Kas šo baļķi reiz ir ieraudzījis savā acī, tam citu grēki nekad nebūs nekas vairāk, kā tikai skabarga.

Tagad parunāsim nedaudz vairāk par tiem tikumiem, uz kuriem Jēzus mūs mudina un tiem netikumiem, no kuriem Viņš mūs brīdina.

Netiesājiet un nepazudiniet – Viņš saka. Ar šiem vārdiem Jēzus brīdina no patvaļīgas un ļaunprātīgas tiesneša lomas piesavināšanās, kas tuvākā labo slavu padara par netīru lupatu, kura tiek vazāta pa šo pasauli. Tā vietā vajadzētu censties savu tuvāko aizbildināt un viņa rīcību izskaidrot pozitīvā veidā, nevis tulkot to visļaunākajā veidā un nolādēt. Šāda patvaļīga tuvākā tiesāšana un pazudināšana ir neizsakāmi postoša. Ir ļoti daudz iemeslu, kam vajadzētu mūs no tā atturēt.

Vispirms jau mūsu tuvākais, tāpat kā mēs paši, ir Dieva kalps. Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? – vaicā apustulis Pāvils. Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt. .. Bet kā tad tu tiesā savu brāli? Mēz taču visi reiz stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā!.. Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi. Tāpēc netiesāsim vairs cits citu, bet labāk spriediet, ka netopat brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai (Rom.14). Tas, kurš patvaļīgi un ļaunprātīgi tiesā savu tuvāko, pats jau ir kritis daudz lielākā grēkā, nekā tas, kuru viņš nosoda. Šo grēku sauc par garīgu augstprātību jeb lepnību.

Tālāk, tas, kurš patvaļīgi un ļaunprātīgi tiesā savu tuvāko, atkrīt no Dieva žēlastības un to zaudē. Nav iespējams paturēt Dieva žēlastību, ja savus trūkumus un savas nepilnības neatzīst, bet tas, kurš savu tuvāko tiesā un nosoda, tas pats savas vainas neredz un neatzīst. Šāds cilvēks nav patiesi garīgs cilvēks. Vēstulē galatiešiem Pāvils saka: „Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareizā ceļa ar lēnprātīgu garu.” No tā izriet, ka tāds, kas nevēlas savu brāli atgriezt un nedara to lēnprātīgi, nav garīgs cilvēks. Viņš ir garīgi akls, jo neredz pats savu milzīgo iedzimtā grēka baļķi, savu vecā cilvēka dabu, kas tam atrodas turpat acu priekšā. Tas, kurš patvaļīgi un ļaunprātīgi tiesā savu tuvāko, laupa Dievam Viņam vien pienākošos godu. Tāds ne tikai uzņemas tiesneša lomu, kas piederas Dievam, bet arī pats piedēvē sev spējas, kuru tam īstenībā nav. Ja jau tu tiesā otru, tad uzskati, ka pats ar saviem spēkiem un spējām esi kļuvis labāks par to otru. Tomēr ļaunās grēka saknes taču mīt katrā no mums. Ja tās nav pārvērtušās par grēka nezālēm, tad par to mums jāpateicas vien mūsu žēlsirdīgajam Kungam. Tādēļ tas, kurš patvaļīgi un ļaunprātīgi tiesā savu tuvāko, pats nokļūs Dieva tiesā. Kristus saka: netiesājiet un nepazudiniet un jūs netiksiet tiesāti un pazudināti. Turpretī, ja jūs tiesāsit un pazudināsit, tad ar to pašu mēru jums tiks atmērots. Vai kā Viņš saka kādā citā vietā – pēc saviem vārdiem jūs tapsit tiesāti un pēc saviem vārdiem attaisnoti.

Pēc brīdinājuma netiesāt un nepazudināt, Kristus saka – piedodiet! Ja jūsu tuvākais ir jūs apvainojis ar vārdiem vai darbiem, tad neturiet uz viņu ļaunu prātu ilgi, bet piedodiet. Kādēļ, mīļais Kungs, mums tā būtu jādara?

Vispirms jau tādēļ, ka tam, kas piedod, tiks piedots. Ikdienas Mūsu Tēvs lūgšanā mēs taču lūdzam, lai Dievs piedod mums, tāpat kā mēs piedodam savam tuvākajam. Turklāt Dievs ir piedevis mums daudz lielāku grēku, nekā citi cilvēki darījuši mums. Iepretī iedzimtajam grēkam mūsos, ko Dievs mums piedevis, citu cilvēku grēki ir tikai skabarga salīdzinot ar mūsu baļķi. Tādēļ skaidrs un nepārprotams ir tas, ka tam, kurš nepiedos savam tuvākajam, arī netiks piedots. Tā nu iznāk, ka tas, kurš nepiedod nav vairs kristietis. Tur, kur ir patiesa kristietība, ir arī patiesa ticība. Kur ir patiesa ticība, tur ir arī mīlestība. Tur, kur ir mīlestība, ir arī brālīga piedošana. Tādējādi tur, kur nav brālīgas piedošanas, nav arī mīlestības, ticības un patiesas kristietības. Tādēļ tas, kurš nevēlas piedot, gribot negribot, grimst nebeidzamā naidā. Šāda cilvēka sirds nokļūst velna varā. Tā pieder naida un skaudības garam velnam un ir saistīta ar viņu ciešām jo ciešām saitēm. Uz ko citu gan šāds cilvēks varētu cerēt ar savu indīgo naida tārpu, kas grauž viņa sirdi?

Visbeidzot Kristus saka: dodiet to, kas jums ir un pieder un tādējādi kalpojiet savam tuvākajam. Kādēļ, mīļais Kungs Kristu, mums ir jādod?

Tādēļ, ka Dievs ir devis visu, kas mums ir. Ja to visu, kas mums ir, mēs nebūtu saņēmuši no Dieva, tad varētu arī neko nedot savam tuvākajam. Bet ja visu, kas mums ir, esam saņēmuši no Dieva, pat savu dzīvību, tad, kas gan tas īpašs būtu, ja to atdotu sava tuvākā labā? Lai mudinātu mūs uz šo cilvēka samaitātajai dabai svešo rīcību, Jēzus māca, ka tam, kas dod, tiks dots. Cik daudz tu dosi, tikpat daudz un vēl ar kaudzi tev tiks atdots. Tā nu svētīgāk ir dot nekā ņemt. Dievs ir vissvētīgākais, jo Viņš dod vienmēr un visvairāk. Turklāt došana dara cilvēku bagātāku, nekā ņemšana. Prāts tam nespēj ticēt, tomēr tā ir patiesība, ka tas, ka iežēlojas par nabago, aizdod Tam Kungam. Tā ir svētīga augļošana. Visumā Raksti par augļošanu izsakās nosodoši, bet šī augļošana ir kaut kas pilnīgi cits. „Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus, bet kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību.” Ja nu vēlamies pļaut, tad mums arī jāsēj. Ja vēlamies saņemt, tad mums arī jādod. Ja vēlamies ražu, tad jāatdod sēkla. Tas, kurš neko nesēj, neko arī nepļaus. Tas, kurš sīksti sēj, sīksti arī pļaus.

Mīļais Kungs Kristus ir pats kļuvis par sēklas graudu, kas mirst, lai varētu iegūt mūs mūžīgai dzīvošanai. Svētie mocekļi ar savām asinīm ir sējuši ticības sēklu. Ja kviešu grauds grib izaugt par vārpu, tam papriekš jākrīt zemē un jāmirst. Šodien Tas Kungs pie sava galda mums dos pats savu miesu un asinis. Viņš piedos mums grēkus un dāvās mūžīgo dzīvošanu. Kad būsim saņēmuši tik daudz piedošanas un labuma, mācīsimies arī mēs piedot un dot saviem līdzcilvēkiem. Āmen.