Sprediķis Circumcisio Christi svētdienā

Pēc Tā Kunga bauslības priekšraksta: katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai ir Dievam svētīts, – un lai nestu upuri pēc Dieva bauslības priekšraksta: vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus. Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu, tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm.” Un Jāzeps un Viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja. Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, Viņa mātei: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.” Un tur bija praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru. Un tā bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no Tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu. Tā arī tai pašā stundā piegāja un slavēja To Kungu, par To runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu. Un, visu pēc Tā Kunga bauslības izpildījuši, tie atgriezās Galilejā, savā pilsētā Nacaretē. Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu. [Lk.2:33-40]

Ir pamats domāt, ka šodien lasāmais teksts ir ticis paredzēts šai svētdienai tikai izpratnes trūkuma dēļ; tas, kurš lasījumus šādi sakārtojis, ir domājis, ka vēstulē sacītie vārdi par jauno mantinieku, kas ir savas mantas kungs, attiecas uz bērnu Kristu. Tāpat arī daudzi citi vēstuļu un evaņģēliju teksti šādas neizpratnes dēļ ir tikuši paredzēti gluži neatbilstošām dienām. Tomēr kārtībai šeit nav īpašas nozīmes – ir vienalga, kas kurā laikā tiek sludināts, ja vien šajā kārtībā tiek saglabāta pareizā izpratne. Šajā evaņģēlija vietā aprakstītais ir noticis Sveču dienā,^[1] kad mūsu Kunga māte nesa savu bērnu uz templi; tomēr mēs to lasām šajā svētdienā. To visu saku tādēļ, lai šis laiku izkārtojums nevienu nemaldinātu un netraucētu saprast Evaņģēliju un tajā aprakstīto notikumu kārtību. Mēs šo evaņģēlija tekstu dalīsim divās daļās: pirmajā runāsim par Sīmeanu, otrajā – par Annu. Šis tiešām ir bagātīgs teksts, un tā vēstījums ir lieliski izkārtots: vispirms tiek runāts par vīru, Sīmeanu, tad par sievu, Annu; abi šie cilvēki ir gados veci un svēti.

I

Par Sīmeanu

“Un Jāzeps un Viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja.”

Kādas ir šīs brīnumainās lietas un ar kura cilvēka muti tās Jēzus vecākiem tika sacītas? Acīmredzot tās ir lietas, ko Sv. Sīmeans sacīja, kad templī ņēma savās rokās bērnu Jēzu. Viņš teica: “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu saviem Israēla ļaudīm.” Par šīm lietām – Lūka saka – Jāzeps un Marija brīnījās; jo vecais, svētais vīrs, kas stāvēja templī, viņu priekšā, ņēma bērnu savās rokās un ar lielu prieku runāja par Viņu brīnišķīgas, varenas lietas, sacīdams, ka Viņš būs pasaules gaisma, visu ļaužu Pestītājs, visas Israēla tautas gods. Pats Sīmeans vērtēja Jēzu tik augstu, ka pat bija ar mieru mirt, kad bija redzējis šo bērnu.

Un bija tiešām jābrīnās, ka tik dižs vīrs jau toreiz atklāti sacīja šādas lietas, publiskā, svētā vietā runādams par nabadzīgu, neievērojamu bērniņu; jo Viņa māte bija pavisam nabadzīga un necila un arī Jāzeps nebija bagāts vīrs. Kā gan viņu bērniņš varētu tikt uzskatīts par visu ļaužu Pestītāju, par visu pagānu gaismu, visa Israēla godu un lepnumu? Tagad, kad tas ir atzīts, šie vārdi vairs nešķiet tik pārsteidzoši. Bet tolaik, kad nekas no šīm lietām vēl nebija dzirdēts, nedz atzīts, tās šķita gluži pārsteidzošas un nabadzīgā bērniņa izskats bija pavisam neatbilstošs varenajām, lielajām lietām, ko Sīmeans saka par Jēzu. Bet Jāzeps un Marija tomēr ticēja svētā vīra vārdiem – tādēļ arī viņi par tiem brīnījās. Ja viņi nebūtu ticējuši, tad nebūtu pievērsuši Sīmeana sacītajam nekādu uzmanību un uzskatītu viņa vārdus nevis par brīnumainiem, bet tikai par aplamiem un nevajadzīgiem. Tādēļ šis izbrīns cildina Jāzepa un Marijas lielo ticību.

Varbūt kāds gribētu sacīt: kādēļ tad viņi brīnījās tikai par šiem vārdiem? Jāzeps un Marija taču jau iepriekš no eņģeļiem bija dzirdējuši, ka viņu bērniņš ir Kristus un Pestītājs, un arī gani par Viņu bija sacījuši brīnišķīgas lietas. Vai tad nebija jābrīnās, kad ķēniņi jeb magi no tik tālām zemēm nāca ar saviem upuriem, lai pielūgtu Jēzu? Un Marija labi zināja, ka ir ieņēmusi šo bērnu no Svētā Gara un dzemdējusi brīnumainā veidā, turklāt no eņģeļa Gabriēla dzirdējusi, ka Viņš būs dižens un tiks saukts par Dieva Dēlu. Īsi sakot – jau līdz šim brīdim visu, kas saistīts ar bērnu Jēzu, bija pavadījuši brīnumi; un, atskanot Sīmeana vārdiem, nekāds brīnums nenotiek, tikai tiek sacītas un pasludinātas lietas, kas vēl nenotiek un nav notikušas.

Es domāju, ka šeit nav jākāpj pārāk augstu, nedz jāmeklē pārāk tālu. Evaņģēlists nenoliedz, ka Jāzeps un Marija ir brīnījušies arī agrāk; viņš vienkārši grib aprakstīt, kā tie rīkojušies, kad Sīmeans runājis par bērnu tik brīnišķīgas lietas. Tas ir, it kā evaņģēlists sacītu: kad Sīmeans sacīja par Jēzu tik varenas lietas, Viņa vecāki šos vārdus neatstāja neievērotus, bet nešaubīgi ticēja tiem. Tādēļ viņi stāvēja, klausījās un brīnījās par Sīmeana sacīto. Ko gan citu Jāzeps un Marija būtu varējuši darīt? Bet, to stāstot, netiek noliegts, ka arī agrāk viņi būtu varējuši brīnīties tāpat un vēl vairāk.

To, kāda ir šā izbrīna garīgā nozīme, noskaidrosim vēlāk; tagad pakavēsimies pie vārdu burtiskās nozīmes. Šis notikums mums kalpo kā ticības piemērs – lai arī mēs mācītos, cik apbrīnojami ir Dieva darbi; to iesākums un beigas šķiet pavisam nesalīdzināmas: iesākums nav gluži nekas, turpretī beigas ir viss. Tā arī šeit – Kristus, šis bērns, šķiet pavisam neievērojams, tomēr beigās Viņš kļūst par visu cilvēku Pestītāju un Gaismu.

Ja Jāzeps un Marija būtu sprieduši pēc tā, kas ir acīm redzams, viņi nebūtu uzskatījuši Kristu ne par ko citu kā vien par nabaga bērniņu. Taču viņi nepievērš uzmanību izskatam, bet ar drošu ticību turas pie Sīmeana vārdiem, tādēļ ir izbrīnījušies par to, ko viņš saka. Tāpat arī mums, uzlūkojot Dieva darbus, jāatstāj malā visas savas izjūtas un jāturas tikai pie Viņa vārdiem, lai mūsu acis vai izjūtas mūs neapgrēcinātu.

Tas, ka Jāzeps un Marija brīnījās par Sīmeana vārdiem, ir rakstīts tieši tādēļ, lai parādītu, ka pasludinātais Dieva vārds nekad nepaliek bez augļiem, – kā Dievs pats saka Jes.55:11: “.. tāpat tas ir ar manu vārdu, kas iziet no manas mutes,” tas ir, no Dieva vēstneša mutes. “Tas neatgriezīsies pie manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” Tā nu šeit evaņģēlists grib sacīt: Sīmeans runāja skaisti un no sirds, sludinādams skaidro Evaņģēliju un Dieva vārdu. Jo vai gan Evaņģēlijs ir kas cits kā pasludinājums par Kristu – ka Viņš ir mūsu Pestītājs, visas pasaules Gaisma un lepnums? Šis pasludinājums dara sirdi priecīgu, tā ka tā savā lielajā priekā ir gluži pārsteigta par tik lielu žēlastību un bagātīgu mierinājumu – ja vien sirds tic šim pasludinājumam.

Taču, lai gan šie vārdi ir skaisti un sniedz brīnišķīgu mierinājumu, arvien ir bijis pavisam maz to, kuri tiem tic. Daudzi atstāja Sīmeana vārdus neievērotus, uzskatīdami tos par ģeķību; tie gāja un stāvēja templī, cits lūdza, cits darīja vēl kādu darbu, tikai Sīmeana vārdus neviens neuzklausīja. Bet, tā kā Dieva vārdam ir jānes augļi, daļa klausītāju to tomēr uzņēma ar prieku, proti, šie klausītāji bija Jāzeps un Marija. Te evaņģēlists apslēptā veidā nosoda jūdu neticību – daudzi ir bijuši turpat blakus (jo šeit aprakstītais ir noticis templī, visu acu priekšā), un tomēr neviens nav gribējis ticēt; šeit visi ir apgrēkojušies, redzēdami, ka Kristus vēl ir tikai bērns. Tāpat mēs šeit tiekam mācīti labprāt klausīties Dieva vārdu, – jo tas nekad nepaliek bez augļiem.

No tā visa varam noprast Jāzepa un Marijas izbrīna garīgo nozīmi. Templis ir Dieva mājvieta, tādēļ tas apzīmē ikvienu vietu, kur Dievs ir klātesošs; tas apzīmē arī Svētos Rakstus, kuros Dievs ir atrodams – kā Viņa īstajā mājvietā. Nest Kristu uz templi nozīmē rīkoties līdzīgi mācekļiem, kas – kā Ap.d.17:11 rakstīts -, labprāt uzņēmuši Dieva vārdu, ik dienas meklēja Rakstos, vai tas tā ir.

Šajā templī Sīmeans ir cilvēks, kas pārstāv visus praviešus, kuri ir bijuši Svētā Gara pilni un – kā Lūka par Sīmeanu raksta – ir runājuši un rakstījuši Svētajā Garā, gaidīdami Kristu, kam bija jānāk, tāpat kā Viņu gaidīja Sīmeans. Viņi nav pārtraukuši, nedz izbeiguši savu sludināšanu līdz pat Kristus atnākšanai, kā Sv. Pēteris saka Ap.d.3:24: visi pravieši runājuši par Kristus laiku. Un pats Kristus Mt.11:13 saka, ka pravieši un bauslība pravietojuši līdz Jānim, tas ir, līdz Kristus kristībai, kad Viņš iesāka būt visas pasaules Pestītājs un Gaisma.

Uz to norāda Sīmeana piemērs – viņš nevarēja mirt, pirms nebija redzējis Kristu. Tādēļ arī viņa vārds ir “Sīmeans” – tas, kurš dzird; jo pravieši bija tikai dzirdējuši par Kristu – kā par To, kam jānāk pēc viņiem; tādēļ tie bija Viņu dzirdējuši un nesuši uz savām mugurām. Un nu, kad mēs līdz ar Kristu un Evaņģēliju ienākam templī un ielūkojamies Rakstos, praviešu vārdi izturas pret Viņu ar lielu sirsnību – tie ņem Viņu rokās un priecīgi saka: tas ir Viņš – Viņš, Viņš ir tas, par kuru mēs esam sacījuši. Nu mūsu sacītajam ir pienācis gals un piepildījums – vainagots ar mieru un prieku. Nu praviešu vārdi sniedz visskaistākās liecības par to, ka Kristus ir Pestītājs, Gaisma, Israēla mierinājums un lepnums – viss, ko Sīmeans šeit saka un pasludina. Par to Sv. Pāvils runā Rom.1:2, sacīdams, ka Dievs apsolījis Evaņģēliju caur praviešiem Svētajos Rakstos. Šie vārdi paskaidro to, kas ir Sīmeans un kas – templis. Arī Rom.3:21 sacīts: ticību “apliecina bauslība un pravieši”. Un Kristus Jņ.5:39 saka: “Jūs pētījat Rakstus .. kas dod liecību par mani”, tāpat arī 46. pantā: “.. ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī man, jo par mani viņš ir rakstījis.” To varētu pierādīt ar piemēriem, taču tas būtu pārāk gari. Iepriekš, Kristus Dzimšanas svētku augstajā misē lasītajā vēstules un evaņģēlija tekstā, mēs dzirdējām, kā apustuļi bija no Rakstiem izvēlējušies skaistas un atbilstošas liecības. Tāpat arī Kristus Dzimšanas svētkos runājām par autiņiem, kuros ir ietīts bērniņš Kristus.

Šoreiz pietiktu pieminēt Mozus vārdus no 5.Moz.18:15, kurus apustuļi citējuši Ap d.3:22; 7:37 un vēl daudzviet; Mozus saka: “Pravieti, kāds es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu.” Mozus un tautas klausīšanās, kā arī Mozus mācīšana beidzas ar šo Pravieti, Kristu, kurš turpmāk viņiem visiem ir jāuzklausa. Un tā ir liecība, ka Kristum jābūt Gaismai un Pestītājam, kas nāks pēc Mozus un, bez šaubām, būs labāks nekā Mozus, – citādi Mozus nebūtu ar Viņu beidzis savu mācīšanu un vadīšanu, bet būtu to turpinājis. Tāpat Jesaja 28:16 saka: “Redzi, es lieku Ciānā pamatakmeni .. dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi pamatots; kas tic, nepaliks kaunā!” Redzi, cik lieliski šie un līdzīgi vārdi saskan ar Evaņģēliju; tie saka par Kristu tieši to, ko sludinājuši apustuļi, – turpmāk to dara visi Svētie Raksti.

Tādēļ Sīmeanam bija jābūt vecam vīram – visu seno praviešu tēlam. Un viņš ņem Kristu nevis klēpī vai rokās, bet uz savām rokām. Lai gan te ir vēl kas dziļāks, tagad mums pietiks ar to, ka Rakstu pravietojumi un izteikumi parāda un sniedz Kristu ikvienam, nevis patur Viņu sev, kā tas tiek darīts ar to, kuru nes uz rokām. Sv. Pāvils Rom.4:23-24 un Rom.15:4 saka: tas viss ir rakstīts nevis Viņa, bet mūsu dēļ. Un 1.Pēt.1:12 sacīts: ne praviešiem pašiem, “bet jums nāk par labu tās lietas, ko jums tagad pauduši tie, kas jums Evaņģēliju sludināja..”.

Tādēļ Lūka nav gribējis teikt tieši: Jāzeps un Marija brīnījās par to, ko Sīmeans sacīja, bet – par lietām, kas tika teiktas par bērnu. Šai vietā Sīmeana vārds tiek noklusēts, lai mudinātu mūs pamanīt nevis Sīmeanu, bet šo garīgo nozīmi un saprast Rakstu vārdus.

Par šiem vārdiem brīnās tikai Jēzus tēvs un māte. Te evaņģēlists zīmīgā veidā ir noklusējis Jāzepa un Marijas vārdus, saukdams viņus par tēvu un māti, – lai mēs pievērstu uzmanību šo vārdu garīgajai nozīmei. Bet kas ir Kristus garīgais tēvs un māte? Viņš pats Mk.3:34-35 un Lk.8:21 par savu garīgo māti saka: “Mana māte un mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara.” Un Sv. Pāvils pats sevi sauc par tēvu, 1.Kor.4:15: “Jebšu jums būtu desmit tūkstoši pamācītāju Kristū, tad tomēr jums nav daudz tēvu; jo es jūs esmu, Evaņģēliju sludinādams, dzemdinājis Kristū Jēzū.” Tā nu ir skaidrs, ka kristīgā baznīca – tas ir, visi ticīgie cilvēki – ir Kristus garīgā māte, savukārt visi apustuļi un mācītāji, kas tautas vidū sludina Evaņģēliju, ir Viņa garīgais tēvs. Un ik reizi, kad kāds cilvēks no jauna kļūst ticīgs, šie sludinātāji viņā ir dzemdinājuši Kristu. Tie ir viņi, kas ir izbrīnījušies par pravieša vārdiem – par to, ka tie tik jauki un tieši norāda uz Kristu un runā par Viņu tik brīnišķīgas lietas, tik meistarīgi apliecina visu Evaņģēliju, ka šajā dzīvē nav lielāka prieka kā ieraudzīt un uzzināt no Rakstiem tieši šīs lietas.

Bet pārējie – lielais neticīgo pulks – nicina Sīmeanu, turklāt izsmej un sagroza viņa vārdus, gribēdami parādīt viņu kā ģeķi; tie templī piekopj savas ākstības un patvaļu, jā, tie ienes tajā elkus un Damaskas altāri, – kā darīja ķēniņš Ahabs, 1.Ķēn.16:32-33. Tie ir visi, kas patvaļīgi izrīkojas ar Rakstiem, darīdami tiem kaunu, izskaidrodami tos pēc sava cilvēciskā prāta, izveidodami no tiem darbu mācības un cilvēku likumus. Galu galā tie pilnīgi atņem Rakstiem svētumu un saplosa tos, nododamies visādiem grēkiem un kauna lietām, – kā pāvests ar saviem dekrētiem un augstās skolas ar savu Aristoteli ir darījuši un dara. Un tomēr viņi ir dievbijīgas uzmanības pilni, iesvēta daudz akmens un koka baznīcu, kapelu un altāru, dusmojas uz turkiem, kas šādas baznīcas apgāna un izposta. Viņi domā, ka Dievs tos par šiem darbiem atalgos, lai gan viņi paši vēl desmittūkstoškārt briesmīgāk apgāna un posta Dieva vismīļo templi, kas ir nesalīdzināmi labāks, turklāt mūžīgs. Tā ir akla un neprātīga tauta, kas bez saprašanas iejaucas šādās lietās; lai tie iet savu ceļu – lai aklie seko cits citam un iekrīt mūžīgā bedrē.

Vienkāršu cilvēku droši vien pārsteigs tas, ka Lūka sauc Jāzepu par Kristus tēvu un neuztraucas par Marijas jaunavību. Bet evaņģēlists izsakās atbilstoši tam, kā šie cilvēki tika uzlūkoti un saukti ļaužu vidū un, sekojot bauslības ierastajam izteiksmes veidam, kas arī audžutēvus sauc par tēviem; šādi tas ir pierasts arī visā pasaulē. Vēl jo vairāk – Jāzeps pelnīti tiek saukts par tēvu, jo viņš bijis Kristus mātes vienīgais saderinātais un līgavainis. Bet tam, ka Lūka nebīstas šādi izteikties, ir bijis pietiekams pamats – viņš iepriekš ir skaidri rakstījis par Marijas jaunavību, tādēļ noteikti ir domājis, ka neviens neuzskatīs Jāzepu par Kristus miesīgo tēvu. Un, tā kā evaņģēlista iepriekšējo paskaidrojumu dēļ šāds izteiksmes veids nav slēpis sevī nekādus pārpratuma draudus, viņš arī ir rakstījis bez bailēm [ka varētu tikt pārprasts]. Jo iepriekš lasītais teksts pietiekami skaidri liek saprast, ka Marija ir Kristus miesīgā māte, bet Jāzeps tiek saukts par tēvu, kā tas ir ierasts; tātad ir patiesība, ka viņi ir Kristus māte un tēvs.

“Un Sīmeans tos svētīja..”

Šī svētība nav nekas cits kā laimes un svētības, goda un visa laba vēlējumi. Turklāt Sīmeans svētīja ne tikai bērnu, bet viņus visus – kā Lūka saka – bērnu, tēvu un māti.Šī svētība šķiet pavisam vienkārša un maznozīmīga lieta; jo ļaudis mēdz tā svētīt un vēlēt cits citam labu. Bet svētīt Kristu un Viņa vecākus – tas ir izcils un neparasts darbs, tādēļ ka Kristus ir pilnīgā pretstatā ar cilvēka dabu. Viņš nolād visu, ko izvēlas pasaule, tā vietā dodot krustu un liekot paciest visas nelaimes, atņemdams visas šīs pasaules kārības, mantu un godu; Viņš māca, ka viss, ko pasaule ļaudīm dara, ir ģeķība un ļaunums. Redzi, to, ko dara Viņš un Viņa sekotāji, neviens negrib paciest; te sākas Kristus lādēšana, zaimošana un vajāšana. Ir pavisam maz šādu Sīmeanu, kas Viņu svētī, turpretī to, kuri Viņu vajā, novēl Viņam visu ļaunu, kaunu un nelaimi, ir pilna pasaule. Jo ikviens, kurš nav noskaņots tā, ka spētu labprātīgi nicināt visas lietas un būt gatavs paciest it visu, nekādā ziņā nevarēs svētīt un slavēt Kristu, bet drīzāk gan atradīs Viņā piedauzību.

Daži gan Kristu svētī un slavē tādēļ, ka Viņš dara, ko tie grib, un ļauj viņiem būt tādiem, kā viņi paši vēlas. Taču šādu ļaužu vidū Kristus nav Kristus un arī nedara Kristus darbus; šeit Viņš ir tas, ko tie vēlas un kas ir viņi paši. Bet, tiklīdz Viņš iesāk būt Kristus un arī viņu vidū izturēties kā Kristus, tā ka tiem jānovēršas no saviem darbiem, lai viņos būtu tikai Kristus vien, – te nu vairs ir tikai bēgšana, zaimošana un lāsti.

Daži viņiem līdzīgi ļaudis domā, ka tad, ja paši savām acīm redzētu bērniņu Kristu līdz ar Viņa māti – tā, kā viņus redzēja Sīmeans, tad arī paši tos ar prieku svētītu. Taču viņi melo – tie noteikti būtu novērsušies no Kristus Viņa nabadzības, bērnišķības un necilā izskata dēļ. To viņi skaidri parāda, ienīzdami un vajādami šādu nabadzību un necilo izskatu kristiešu – Kristus locekļu – vidū, lai gan te taču viņi ik dienas var atrast arī viņu Galvu – Kristu. Tādēļ, kā viņi tagad bēg no krusta un nicināma izskata un ienīst šādas lietas, tāpat viņi noteikti rīkotos arī tad, ja Kristus atrastos viņu acu priekšā. Kādēļ tad viņi nedod godu nabagiem? Kādēļ viņi negodā patiesību? Turpretī Sīmeans bija noskaņots pavisam citādi; viņš neapgrēkojās, redzēdams Kristus necilo izskatu. Jā, svētais vīrs apliecina, ka Kristus kļūs par zīmi, kam runās pretī; Sīmeanam ir pa prātam tas, ka Kristus atmet augsto, izcilo ārējo izskatu un rāda mums tikai krustu. Turklāt Sīmeans svētī ne vien Kristu, bet arī Viņa ģimenes locekļus – māti un tēvu.

Tādēļ Sīmeans kā sludinātājs un cilvēks, kas mīl krustu, teikdams šo svētību, sniedz mums izcilu piemēru un rāda, kā slavēt Kristu Viņa nicinātajā, nolādētajā, noraidītajā ārējā veidolā, – kā Viņš pats savā laikā sevi parādīja un ko arī tagad redzam Viņa ļaužu vidū, pie tiem, kuri Viņa dēļ panes nabadzību, kaunu, nāvi un dažādus lāstus, tomēr neviens viņus nepieņem un nesvētī – visi grib kļūt dievbijīgi ļaudis un kristieši ar lūgšanu un gavēšanu, ziedojumiem un darbiem.

Te nu kļūst redzama arī garīgā nozīme – ka garīgais Kristus, Viņa tēvs un māte, tas ir, kristīgā baznīca līdz ar apustuļiem un viņu sekotājiem uz zemes, tiek pakļauti visdažādākajiem lāstiem un – kā Sv. Pāvils saka 1.Kor.4:13 – kļūst gluži kā par atkritumiem pasaulē un tiek mīdīti kājām. Tādēļ viņiem jāsaņem svētība un mierinājums citā vietā un no kāda cita, proti, no Sīmeana templī, tas ir, no praviešiem Svētajos Rakstos, par ko Sv. Pāvils Rom.15:4 saka: “Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību.”

Redzi, tas nozīmē, ka kristīgam cilvēkam nav jādomā, nedz jācenšas izkārtot visas savas lietas tā, lai viņš tiktu slavēts un svētīts pasaulīgu cilvēku vidū. Nē, tas jau ir zināms un izlemts – viņam jāsagaida tikai kauns un lāsti, jāpieņem tas viss un nav jāgaida svētība ne no viena cita kā tikai no Sīmeana templī. Raksti ir mūsu mierinājums; tie slavē un svētī visus, kas pasaules priekšā Kristus dēļ tiek nolādēti. Par to runā viss 37. psalms; tāpat arī 9. un daudzi citi psalmi dzied par to, kā Dievs atpestī tos, kuri šajā pasaulē cieš. Un Mozus 1.Moz.4:10-11 raksta, ka Dievs tik ļoti rūpējās par dievbijīgo Ābelu pēc viņa nāves, ka pat bez lūgšanām, tikai Ābela asiņu dēļ apņēmās [viņu] atriebt un pēc Ābela nāves paveica pie viņa vairāk nekā dzīves laikā. Tā Dievs parāda, ka Viņš nepamet arī mirušos – jā, par mirušajiem Viņš rūpējas pat vairāk nekā par ticīgajiem, kuri vēl dzīvo. Turpretī tad, kad tika nonāvēts Kains, Dievs klusēja un nerūpējās par viņu.

Šie un līdzīgi Rakstu vārdi ir mūsu mierinājums un svētība – ja esam kristieši, mēs varam pie tiem turēties, un ar šo mierinājumu mums pietiek. Te redzam, cik svētīgi ir tie, kas panes lāstus, un cik nelaimīgi tie, kuri nolād. Pirmos Dievs nevar aizmirst, nedz atstāt, turpretī otros Viņš negrib ne pazīt, ne atcerēties. Vai gan mēs varētu iemantot vēl bagātīgāku, vēl lielāku mierinājumu un svētību? Kas gan ir pasaules svētība un mierinājums salīdzinājumā ar šo Sīmeana mierinājumu un svētību templī?

“.. un sacīja Marijai, Viņa mātei: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.”

Kādēļ Sīmeans to pašu nesaka arī tēvam, turklāt māte šeit tiek saukta vārdā? Šeit tiek nosauktas pavisam dabīgas lietas un pieminēta dabīgā māte, nevis tēvs. Tādēļ arī vienīgi mātei nācās just īstas sāpes, redzot, kas notiek ar viņas pašas bērnu. Acīmredzot šādi vārdi ir teikti arī tādēļ, ka Jāzeps nepieredzēs Kristus ciešanu laiku, tādēļ arī šīs sāpes sagaida tikai Kristus māti, un visam, kas viņai būs jāizcieš, pievienojas vēl arī tas, ka viņa cieš kā nabaga pamesta atraitne, bet Kristus – kā nabaga bārenis. Tas ir ļoti bēdīgi, tāpēc Dievs pats Rakstos apliecina savas rūpes par atraitnēm un bāreņiem, saukdams sevi par atraitņu tiesnesi un bāreņu Tēvu.

Jo Marija ir bijusi visās trīs kārtās; jaunavas kārtā, tad laulātas sievas un visbeidzot – arī atraitnes kārtā. Un pēdējā ir pati cēlākā – jo tai nav nekādas aizsardzības, nedz palīdzības. Jaunavai ir vecāki; sievai ir vīrs; atraitne ir gluži pamesta. Un Sīmeans pravieto Marijai daudz sāpju, kad viņa būs šajā nožēlojamajā kārtā. Tā viņš pats paskaidro savu svētību un parāda, ko viņš ar šiem vārdiem ir domājis, proti, ka tā ir svētība Dieva, nevis pasaules priekšā. Jo pasaules priekšā visam jāizskatās gluži otrādi – te Marijai ne vien jāpaliek bez svētības, bet arī jāļauj, lai viņas bērns kļūst par mērķi un zīmi, uz kuru ikviens mērķē un kuru ikviens nolād – gluži kā visas bultas un loki. Redzi, to, manuprāt, nozīmē tikt svētītiem templī. Ir bijis nepieciešams, lai Marija gaidāmā lāstu uzbrukuma priekšā tiktu stiprināta un mierināta ar garīgu, dievišķu svētību, tādēļ ka vienīgi viņai nāksies savā dvēselē panest un izciest šādu bargu vētru – ka viņas pašas bērns tiks nolādēts.

Pirmkārt, Sīmeans saka: Kristus ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā. Tas ir pirmais mierinājums, ko māte saņem, Viņu uzaudzinot: daudzi pie Viņa apgrēkosies – arī Israēla, izredzētās tautas, vidū. Tādēļ ļaužu acīm šis mierinājums šķiet pavisam vājš – Marija ir tāda Dēla māte, pie kura daudzi apgrēkosies un kritīs – arī Israēla tautas vidū. Daži šos vārdus ir izskaidrojuši tā, ka, sastopoties ar Kristu, daudzu cilvēku augstprātība ir svētīgi kritusi, lai viņi varētu augšāmcelties pazemībā – kā Sv. Pāvils krita un cēlās augšām. Tāpat nākas krist arī visiem darbu svētajiem; tiem jāatmet cerības pašiem uz sevi un Kristū jāceļas augšām – vienīgi tā viņi var tapt pestīti. Tā ir laba izpratne, taču šajā vietā ar to vēl nepietiek. Sīmeans runā par Kristu tā, ka daudzi jūdi pie Viņa apgrēkojas un krīt neticībā – kā tas ir noticis un notiek vēl joprojām. Tā ir pavisam bēdīga aina, turklāt šīs svētās mātes ausīm bija baisi dzirdēt šādu pasludinājumu.

Tomēr šādas krišanas cēlonis nav vis Kristus, bet jūdu pārdrošība. Notiek tā: Kristus ir nācis, lai būtu visas pasaules Gaisma un Pestītājs – kā Sīmeans saka – un caur ticību Viņam ikviens kļūtu taisnots un pestīts. Lai tas varētu notikt, bija jātiek atmestai jebkāda cita veida taisnībai, kas nāk caur mums pašiem un tiek meklēta ārpus Kristus ar darbu palīdzību. To jūdi nevarēja paciest, – kā Sv. Pāvils Rom.10:3 saka: “Jo, aplam saprazdami Dieva taisnību, viņi centušies celt savējo un Dieva taisnībai nav pakļāvušies.” Tā viņi apgrēkojas pret ticību un krīt vēl dziļāk neticībā, nocietinādamies paši savā taisnībā, tādēļ arī visbriesmīgākajā veidā vajā visus tos, kuri tic.

Tā jau arī neizbēgami ir jārīkojas visiem darbu svētajiem – tiem jāpaliek pie saviem darbiem, jāgrēko pret ticību un jākrīt, sastopoties ar Kristu. Tādēļ viņi sadedzina, nolād, vajā visus, kas noraida viņu darbus vai neuzskata tos par vērtīgiem, – kā tagad redzam ar pāvestu, bīskapiem, doktoriem un visiem pāvesta piekritējiem. Un to viņi dara, domādami, ka lieliski kalpo Dievam, sargādami patiesību un uzturēdami kristietību, – tāpat kā jūdi, nonāvēdami un vajādami apustuļus un kristiešus, apgalvoja, ka uzturot Mozus bauslību un dievkalpojumu.

Tādēļ, kā Sīmeans šeit Kristus mātei saka, ne viss Israēls uzņems Viņu kā Gaismu un Pestītāju, kas Viņš patiesi ir; turklāt viņš saka arī, ka ne tikai daži vai nedaudzi, bet daudzi apgrēkosies pret Kristu un kritīs, – tāpat Kristus garīgajai mātei, kristiešu kopībai, nav jābūt pārsteigtai, ka daudzi viltus kristieši – it īpaši garīdznieku kārtā – nepieņem ticību. Jo tieši šie ir ļaudis, kas paļaujas uz saviem darbiem un meklē paši savu taisnību; viņi neizbēgami apgrēkojas un krīt, sastopoties ar Kristu un Viņa ticību; tādēļ tie arī vajā un nonāvē visus, kas rīkojas un runā pret viņiem. Jo arī garīgais Sīmeans iepriekš jau sen to ir pasludinājis – tie ir pravieši, kas visi kopā runā par šo krišanu. Jesaja 8:11-15 saka: “Jo tā Tas Kungs man sacīja, kad Viņa roka mani vadīja un Viņš man lika nestaigāt šās tautas ceļus, runādams man šādus vārdus: “Neturiet par sazvērestību visu to, ko šī tauta tā sauc, un nebīstieties no tā, no kā šī tauta bīstas, un neturiet to par kaut ko šausmīgu. Nē, bet turiet gan par svētu To Kungu Cebaotu, bīstieties Viņu, Viņš lai jums iedveš bailes un šausmas! Tad Viņš būs svētums, un tai pašā laikā Viņš būs par apgrēcības akmeni un par piedauzības klinti abiem Israēla namiem, par valgu un par slazdu Jeruzalemes iedzīvotājiem, tā ka daudzi no viņiem paklups, pakritīs un sabruks pavisam, sapīsies, apjuks savā rīcībā un kļūs sagūstīti”.” Vēl daudzi Rakstos atrodami izteikumi apliecina, ka Kristum jākļūst par akmeni, pret kuru paklups paši labākie un augstākie, kā arī Psalmos 78:31 sacīts: “.. Viņš nožņaudza spēcīgos vīrus viņu starpā un nonāvēja Israēla jaunekļus.” Jo Kristus ir likts par Pestītāju un nevar piekāpties, nedz kļūt citāds; savukārt šie stūrgalvīgie ļaudis arī ir tik nepiekāpīgi un spītīgi, ka negrib atkāpties no savām blēņām; tie skrien un atduras pret Kristu kā ar pieri pret akmeni; tad nu arī kādam jālūst un jākrīt. Kristum ir jāpaliek, un Viņš nekad nekrīt; tādēļ jākrīt viņiem.

Cik nelokāmi Kristus stājas pretī darbu svētajiem, nekad nepakļaudamies viņiem, tikpat stingri Viņš stāv un paliek arī visiem tiem, kuri uz Viņu paļaujas, – kā Jes.28:16 sacīts: “Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi pamatots; kas tic, nepaliks kaunā!” Un pats Kristus Mt.16:18 saka: “.. uz šās klints Es gribu celt savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” Krišana un lūšana nav nekas cits kā neticība un aizraušanās ar darbiem; savukārt celšanās un celšana uz šīs klints – tas nav nekas cits kā ticība un aiziešana no darbiem. Vienīgi ticīgie – un neviens cits – ir tie, kam Kristus likts par augšāmcelšanos. Jau Kristus dzīves laikā daudzi Israēlā ar Viņu ir augšāmcēlušies; tā tam ir jāturpinās līdz pat pasaules galam: neviens nevar celties augšām ar kādu darbu vai cilvēku mācību palīdzību, bet vienīgi caur Kristu. Kā jau iepriekš daudzkārt sacīts, tas notiek ar ticību, neatkarīgi no darbiem un nopelniem; darbiem ir jānāk un jārodas tikai pēc šādas augšāmcelšanās.

Tā tu redzi, ka visi Raksti ved un mudina tikai un vienīgi uz ticību, noliedzot visus darbus kā nederīgus, jā, kā piedauzīgus un traucējošus ceļā uz taisnošanu un šādu augšāmcelšanos. Jo Kristus ir likts par augšāmcelšanos, bet daudzi Viņa dēļ krīt. Un līdzās Viņam nav atrodams neviens cits, kurš vestu uz augšāmcelšanos. Vai tad pāvesta sekotāju un garīdznieku dzīve nav īsti neganta lieta? Viņi tik tieši un spītīgi skrien ar pieri pret šo klinti un dzīvo tik neatbilstoši kristīgai dzīvei, ka šī tiešām ir saucama par antikrista dzīvi un valdību. Par šo augšāmcelšanos arī garīgais Sīmeans saka garīgajai Kristus mātei; jo visi pravieši kristiešiem māca, ka cilvēkam iespējams pastāvēt vienīgi Kristū, – kā arī Sv. Pāvils māca Rom.1:17 un Ebr.10:38, citēdams pravieša Habakuka vārdus (Hab.2:4): “Taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.”

Tā nu redzam, ka šī krišana un augšāmcelšanās ticībā Kristum ir tīri garīga, un krišanu pieredz citi ļaudis – ne tie, kuri ceļas augšām. Krišana piemeklē tikai lielus, augsti izglītotus, varenus un svētus cilvēkus, kuri cieši turas paši pie savām lietām, – kā Evaņģēlijs mums rāda, proti, ka Kristus neķildojas un necīnās ar grēciniekiem, bet izturas pret tiem laipni un draudzīgi. Turpretī ar savādniekiem, Rakstu mācītājiem, valdniekiem un priesteriem Viņš nekādi nevar tikt galā; viņiem Kristus arī neparāda savu žēlastību. Tādēļ, kā krišana piemeklē tikai tos, kuri jau stāv, tā augšāmcelšanās notiek tikai tiem, kuri guļ un ir pakrituši. Tie ir cilvēki, kam satriekts gars, kam vajadzīga žēlastība – tie, kas atzīst, ka viņi paši nav nekas, turpretī Kristus ir viss.

Un ir zīmīgi, ka Sīmeans pievienojis arī vārdu “Israēlā”. Jo Kristus ar visu praviešu mutēm ir ticis apsolīts tikai Israēla tautai, reizē pasludinot arī to, ka daudzi no šīs pašas tautas vidus atkritīs – paši savas taisnības dēļ. Tas gan tiešām ir biedinošs pasludinājums mums, pagāniem, kam nekas nav apsolīts; taču Dievs no tīras žēlastības ir darījis tā, ka arī mēs esam nākuši pie Kristus augšāmcelšanās, kā Sv. Pāvils Rom.15:9 māca un kā sacīts iepriekš, otrajā Adventa svētdienā lasītajā tekstā. Tādēļ mums jāņem pie sirds šī krišana, kas notiek Israēla tautā – kā apustulis Rom.11:20 norāda -, lai arī mums nebūtu šādi jākrīt. Jā, mēs diemžēl ar antikrista palīdzību jau esam aizvesti neceļos un krituši vēl briesmīgāk nekā jūdi un turki, tā ka, nesdami Kristus vārdu, tikai darām kaunu Dievam un kaitējam arī paši sev.

Otrkārt, Sīmeans saka, ka Kristus ir likts par zīmi, kam runās pretī. Bet vai tas nav posts, ka pasaules Pestītājam un Gaismai cilvēki runā pretī, notiesā un nolād To, kam vajadzētu skriet pakaļ un ko vajadzētu meklēt pa visu pasauli? Te varam mācīties, kas ir pasaule un ko dara cilvēka daba ar savu brīvo gribu, proti, tā ir velna valstība un Dieva ienaidniece. Tā rīkojas ne vien pret Dieva baušļiem, bet neprātīgi un mežonīgi vajā un nonāvē arī Pestītāju, kas cilvēkam palīdzētu turēt Dieva baušļus. Šīs lietas seko viena otrai: kas pie Kristus piedauzās, tie neizbēgami runā Viņam pretī un arī nespēj rīkoties citādi. Turpretī tie, kuri ar Viņu ceļas augšām, tie Viņu apliecina, aizstāv un sludina; arī viņi nevar rīkoties citādi. Taču caur viņu dvēselēm spiežas zobens, – kā tālāk lasām.

Ievēro vārdus, kādi šeit teikti. Sīmeans saka nevis: Viņam runās pretī, bet – Viņš likts par zīmi, kam arvien runās pretī. Gluži kā kareivjiem tiek uzlikts mērķis, uz kuru tiek vērstas visas šautenes, visi loki un bultas, visi akmeņi. Šis mērķis ir likts tādēļ, lai šāvieni netiktu vērsti uz citu pusi, bet vienīgi mērķī. Tātad Kristus ir mērķis, uz kuru raugās ikviens; visa pretestība arī vēršas tikai pret Viņu. Un, lai gan pretī runātāji savā starpā nepavisam nav vienprātīgi, tomēr tie vienojas tajā, ka visi runā pretī Kristum. To apliecina Lk.23:12: Pilāts un Hērods, kas bija viens otram niknākie ienaidnieki, tomēr vienprātīgi nostājās pret Kristu. Arī farizeju un saduķeju starpā nebija vienprātības; taču pret Kristu tie nostājās lielā vienprātībā. Tādēļ Dāvids Ps.2:1-2 pārsteigts saka: “Kāpēc trokšņo tautas un ļaudis tukšu melš? Zemes ķēniņi ceļas un valdnieki apvienojas pret To Kungu un Viņa svaidīto.”

Tāpat arī visi ķeceri – lai cik dažādi tie būtu un lai kā runātu pretī cits citam – tomēr visi kopā vienprātīgi nostājas pret vienīgo Kristus baznīcu. Un arī tagad, lai gan neviens bīskaps nespēj vienoties ar otru, neviens klosteris, nedz ordenis neņem vērā otru, tā ka sektu un atšķirību ir gandrīz tikpat, cik galvu, tomēr tie visi vienprātīgi nostājas pret Evaņģēliju. Gluži kā pravietis Asafs Ps.83:6-8 raksta, ka pret Israēla tautu apvienojušies Edoms, Ismaēls, Moābs, hagrieši, Gebals, Ammons, Amalehs, filistieši, Tiras iedzīvotāji un Asurs. Ļaunums un meli savā starpā nevar vienoties; taču pret patiesību un taisnību tiem jānostājas vienprātīgi – lai visas cīņas, visa pretestība tiktu vērsta uz šo vienu zīmi un mērķi. Un tiem šķiet, ka ir nopietns iemesls tā rīkoties. Jo katra sekta cīnās tikai pret saviem pretiniekiem: Pilāts pret Hērodu, farizeji pret saduķejiem, Ārijs pret Sabēliju, mūki pret priesteriem. Taču ikvienai sektai ir arī savi piekritēji un draugi, tā ka viņu nesaskaņas vai miers ir tikai daļējs.

Bet Kristus ir pavisam nepieklājīgs un nesaprātīgs – Viņš nosoda tos visus; Pilāts Viņam nozīmē tikpat daudz kā Hērods, farizeji – kā saduķeji; Viņš neatbalsta ne vienu, ne otru pusi. Tādēļ, kā Kristus ir pret viņiem visiem, tā arī tie visi kopā nostājas pret Viņu. Patiesība stājas pretī visiem meliem un nepatiesībai; tādēļ visi meli apvienojas pret patiesību un tā kļūst par viņu visu pretestības mērķi. Tā tam visam ir jānotiek. Jo Kristus un patiesība nevienu cilvēku neatzīst par dievbijīgu un patiesības pusē stāvošu, kā Ps.116:11 sacīts: “Visi cilvēki ir meļi.” Tādēļ Kristum tie visi nešķirojot jānosoda un jānoraida visas viņu lietas, lai tie visi kopā sāktu ilgoties un slāpt pēc Viņa žēlastības. Taču ne visi to grib un pieļauj, jā, to dara mazākā daļa.

Nu esam iepazinuši abus Sīmeanus: miesīgais Sīmeans sludina Kristus miesīgajai mātei to, ka Kristus pats savā personā ir mērķis, uz kuru tiks vērsti visu pretīrunātāju uzbrukumi. Tā tiek parādīts arī tas, ko garīgais Sīmeans, pravieši, saka kristiešiem par kristīgo ticību, proti, ka šī ticība un Evaņģēlijs, dzīvais patiesības vārds, ir klints, pār kuru daudzi paklups, kritīs un celsies, un galu galā – mērķis, kam runās pretī, – kā Jesaja 53:1 pat ar izbrīnu saka: “Kas tad nu tic mūsu sludināšanai?” Itin kā sacītu: tādu ir pavisam maz. Arī Jes.8:15 un 28:13 pravietis saka, ka daudzi krīt, paklupuši pret šo vārdu, tā ka tikai kā mazumiņš rauga no visas šīs tautas būs tie, kas taps pestīti. Praviešu grāmatās bagātīgi aprakstīta šāda krišana, augšāmcelšanās un pretī runāšana.

Sīmeans jau iepriekš sacījis, ka Kristus ir visas pasaules Gaisma un Pestītājs; to pašu saka arī pravieši. Tā tiek pasludināts, kas Kristus ir un kā Viņš izturas pret šo pasauli. Bet šeit, kur tiek sacīts par krišanu, celšanos un pretī runāšanu, Sīmeans sludina, kā tas notiks, kas ir pasaule un kā tā izturēsies pret Kristu. Tā nu notiek, ka Kristus gan gribētu sevi bagātīgi atklāt un parādīt kā visas pasaules Gaismu un Pestītāju, taču pasaule ne vien neuzņem Viņu, bet kļūst vēl ļaunāka, turklāt runā Viņam pretī un vajā Viņu, cik vien spēdama.

Tā varam pazīt pasauli un ieraudzīt, ka tā ir velna valstība – tā ne vien ir ļaunuma un akluma pilna, bet arī mīl savu ļaunumu un aklumu, kā Kristus saka Jņ.3:19: “.. gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu..” Tā nu mēs redzam, ka mūsu dzīve uz zemes rit velnu un Dieva ienaidnieku vidū; mums tiešām vajadzētu izbīties, uzlūkojot šo dzīvi.

No tā visa mācāmies un iegūstam pārliecību, ka, ja arī daudzi cilvēki mūsu vārdu un ticības dēļ saniknojas un runā mums pretī – it īpaši tas sagaidāms no lieliem vīriem, izglītotiem ļaudīm un garīdzniekiem -, tomēr varam rast sev mierinājumu un būt priecīgi. Jo tā ir zīme, ka mūsu vārdi un ticība ir pareiza, un ar to notiek tā, kā saka Sīmeans un visi pravieši. Te daudziem ir jāklūp, jākrīt, jāceļas un arī jārunā pretī. Kas grib sagaidīt ko citu, tam būs jāmeklē cits Kristus. Šis Kristus ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Israēla tautā un par zīmi, kam runā pretī; tādēļ arī katram Viņa loceklim, katram kristietim Viņa ticības un vārda dēļ nākas panest to pašu. To sauc par antilegumenos, pretī runāšanu. Kristieša nodomi un ticība neizbēgami tiek nolādēti, izraidīti un apkrauti ar lāstiem – kā visbriesmīgākā ķecerība, maldi un ģeķība. Kur tas notiek, tur viss ir pareizi; kur šādas lietas nenotiek, tur nav ne Kristus, ne Viņa mātes, ne arī Sīmeana un praviešu, ne ticības, ne Evaņģēlija, ne kristiešu. Vai gan pretī runāšana nozīmē ko citu kā ne vien noliegt, bet zaimot, nolādēt, izraidīt, aizliegt un visapkaunojošākajā veidā vajāt ticību kā visbriesmīgāko ķecerību?

Taču šie vārdi sniedz vēl kādu citu mierinājumu. Sīmeans saka, ka Kristus būs mērķis, pret kuru vērsīsies pretī runāšana, tomēr Viņš netiks uzveikts, nedz iznīcināts. Lai gan visa pasaule nolād manu ticību un vārdu, saukdama to par ķecerību un visapkaunojošākajā veidā sagrozīdama, tomēr tai nākas pieļaut, ka tā paliek un turpina pastāvēt; neviens man to nevar un nespēj atņemt. Pasaule ar visu savu trakošanu un plosīšanos netiek tālāk par pretī runāšanu, un es tai esmu zīme un mērķis. Tomēr pasaule ir tā, kas krīt, bet es stāvu. Lai visi, kas grib, runā pretī Dievam – Viņš turas tiem visiem pretī un ar saviem darbiem cīnās pret viņu vārdiem; redzēsim, kurš uzvarēs! Te ir darbi – paša Dieva darbi, kas liek, tas ir, stiprina un stingri pamato šo zīmi. Šis ir paša Dieva liktais mērķis – kurš gan to varēs iznīcināt? Turpretī otrā pusē nav nekā vairāk kā tukši vārdi un nespēcīga dvaša, ko izdveš pretīrunātāju mutes. Mušas laidelējas bariem un asina savus snuķus, taču tās nespēj neko vairāk kā nosmērēt sienu – viņām nākas pieļaut, ka tā stāv kā stāvējusi.

No tā varam secināt, ka pāvesta, bīskapu, klosteru un augsto skolu mācība un ticība ir tikai pasaulīga un velnišķīga lieta; jo te nav ne pretī runāšanas, ne krišanas un augšāmcelšanās, bet tikai gods, vara, bagātība, miers un prieks. Mūsu Kunga Dieva barokļi dzīvo pārtikuši savā kūtī; tikai daži no viņiem ticībā un cerībā izcieš visus velna uzbrukumus. Jo, kur ir Kristus un Viņa ticība, tur jābūt arī pretī runāšanai, vai arī – Kristus šajā vietā vairs nav; ja pretī runāšana nenotiek atklāti, ar cilvēku mutēm, velns savu darbu paveic slepus. Tie ir smagi kārdinājumi – neticībā, izmisumā un Dieva zaimošanā. Šie daži cilvēki tomēr vēl var tikt paglābti; bet viss pārējais ļaužu pulks dzīvo bez Kristus, bez Marijas, bez Sīmeana, bez priesterības; un tomēr viņi notur neskaitāmas mises, dzied augstās un zemās balsīs, valkā tonzūras un garīdznieku tērpus, būdami Salamana pērtiķi un indiešu kaķi. Jā, tā kā viņi negrib panest pretī runāšanu – un arī nav cienīgi to panest -, tiem arī nav nekā; viņi arī nedara neko tādu, lai viņiem kāds runātu pretī – viņi paši kļūst par pretīrunātājiem. Ko gan citu tie varētu darīt? Tas ir viņu īstais darbs – nolādēt, aizliegt un vajāt patiesību.

To saku tādēļ, ka gribu izpildīt savu pienākumu, norādot katram kristietim uz draudošajām briesmām, lai viņš prastu sargāties no pāvesta, augstajām skolām, garīdznieku kārtas – ja tie nemāca Dieva vārdu – kā no paša velna valstības un kārtības; kristietim jāturas pie Evaņģēlija un jāraugās, kur ir pretī runāšana, kur – slavēšana. Kur nav pretī runāšanas, tur nav arī Kristus; un pretī runāšana ir gaidāma nevis no turku, bet no pašu tuvāko mutēm. Kristus ir likts par zīmi nevis daudzu Asīrijas un Babilonas iedzīvotāju krišanai, bet – tie, kas kritīs, būs nākuši no Israēla tautas vidus, tas ir, no tautas, kuras vidū ir pats Kristus un kura lepni sauc sevi par Viņa ļaudīm.

Treškārt, Sīmeans saka Marijai, Kristus mātei: “Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies.” Tas nav sacīts miesīgā nozīmē; tāpat kā par Jāzepu Psalmos 105:18 ir rakstīts: “Viņa kājas lika siekstā un viņu pašu iekala dzelzīs.” Tāpat arī 5.Moz.4:20: “Bet jūs Tas Kungs ir pieņēmis un jūs ir izvedis no dzelzs kausējamās krāsns, no Ēģiptes..” Šie vārdi izsaka to, ka viņu sirdīm bijis jāpanes lielas sāpes un ciešanas, lai gan miesīgi viņi netika mocīti. Kā tas noticis, tas ikvienam ir zināms. Tādēļ šie vārdi jāsaprot ebreju valodai raksturīgajā veidā – tie runā par lielām sirds ciešanām un sāpēm – gluži tāpat kā mēs vācu valodā mēdzam lietot vārdus “sirds lūst” un sacīt: “Mana sirds vai lūst”, un: “Mana sirds vai pušu plīst.”

Plašāk par to runāsim Ciešanu laikā; tagad pietiks, ja redzēsim, kā Sīmeans savu svētību papildina ar rūgtiem vārdiem un paskaidrojumiem, tā ka to nav iespējams saprast kā laicīgu svētību, saistībā ar šo pasauli. Bet ko nozīmē tas, ka Sīmeans šādus vārdus saka tieši Marijai, Kristus mātei, bet ne Jāzepam? Tas acīmredzot nozīmē, ka kristīgā baznīca, garīgā jaunava Marija, paliek uz zemes un netiek iznīcināta, lai gan tās ticība, sludinātāji un Evaņģēlijs, garīgais Kristus, tiek vajāti; tāpat kā, lai gan Jāzeps mirst jau agrāk un Kristus tiek nomocīts, tā ka Marija kļūst atraitne, turklāt viņai tiek atņemts viņas bērns, – tomēr viņa paliek un pastāv. Viss šis posts kā zobens spiežas caur viņas sirdi. Tāpat arī kristīgā baznīca arvien paliek atraitne; tās Jāzeps – svētie tēvi – mirst, tāpat arī Evaņģēlijs tiek mocīts. Šīs bēdas spiežas caur tās sirdi; tai jāpanes šis zobens un tomēr jāpaliek līdz pat pastarai dienai.

Kas gan kristīgai sirdij var būt vēl sāpīgāk kā tas, ka tai nākas redzēt un piedzīvot, ar kādu niknumu tirāni un neticīgie vajā un iznīcina Kristus Evaņģēliju? Un tagad, pāvesta varas laikos, tas notiek ar lielāku spēku nekā jebkad agrāk. Tas viss notiek atbilstoši Marijas vārdam; jo “Marija” nozīmē – bēdu jūra. Šajā vārdā tiek izteikts tas, ka viņā ne tikai ir bēdas, bet – Marija ir bēdu pilna, un šo bēdu ir ļoti daudz – ne tikai kāda lāsīte, bet vesela bēdu jūra. Jo visas ciešanas veļas pār viņu tā, ka viņa tiešām ir jāsauc par Mariju – bēdu jūru.

Visbeidzot Sīmeans saka, ka tas viss notiek tādēļ, lai atklātos daudzu siržu domas. Ak, cik svētīgs un nepieciešams ir šis krišanas un pretī runāšanas auglis! Bet, lai mēs to saprastu, ir jāievēro, ka ļaužu vidū pastāv divu veidu apgrēcība un piedauzība. Viena ir rupja, un tā ved rupjos grēkos: nepaklausībā vecākiem, nonāvēšanā, nešķīstībā, zagšanā, melos, zaimošanā utt.; tie visi ir grēki pret Mozus bauslības otrā galdiņa baušļiem. Te nav nepieciešams, lai ļaužu sirdis pakluptu pie šīs zīmes, kam runā pretī; to domas jau tāpat ir skaidri redzamas – viņu negantās dzīves dēļ. Par šo apgrēcību Raksti runā pavisam maz.

Bet otrā ir Kazbija, midiāniešu valdnieka Cūra meita, kuras dēļ tika nonāvēti divdesmit četri tūkstoši Israēla bērnu, kā Mozus raksta 4.Moz.25:15. Tā ir īstā apgrēcība un piedauzība labo darbu un dievkalpojuma svētajos un skaistajos grēkos. Tie ieved visu pasauli vislielākajā nelaimē, un neviens nespēj no tās pietiekami labi aizsargāties. Tie ir grēki pret Mozus bauslības pirmā galdiņa baušļiem un pret ticību, pret Dieva godu un Viņa darbiem.

Jo nav lielākas, bīstamākas, indīgākas apgrēcības kā ārēji krietna, garīga dzīve labos darbos; šādi grēko tikai godīgi, saprātīgi, godājami, dievbijīgi cilvēki, tā ka dvēselei nebūtu iespējams paglābties un netikt apgrēcinātai, ja vien Dievs nebūtu licis šo zīmi un mērķi, pret kuru tie paklūp un atklāj savu siržu domas. Nu varam redzēt cauri viņu jaukajiem vārdiem un skaistajiem darbiem, ielūkoties viņu sirdīs un atklāt, ka šie svētie un gudrie cilvēki ir pagāni un ģeķi, – tādēļ ka tie vajā ticību savu darbu dēļ, tomēr grib dzīvot šādu dzīvi un palikt nesodīti. Tā viņi atklāj savas domas un ļauj ieraudzīt, ka ir paļāvušies paši uz sevi un saviem darbiem, nemitīgi grēkodami ne tikai pret pirmajiem baušļiem; viņi izturas naidīgi un pretojas, gribēdami iznīcināt un izpostīt visu, kas saistīts ar ticību un Dievu; un tomēr viņi izturas tā, it kā darītu to visu Dieva dēļ un patiesības uzturēšanas labā. Redzi, tādi tagad ir gan pāvests, gan bīskapi un visi garīdznieki, kas visu pasauli pārpildījuši ar saviem valgiem un apgrēcību – savu skaisto izlikšanos un garīgās dzīves tēlošanu, kurā tomēr nav ticības, bet tikai darbi; te nav Evaņģēlija, bet valda tikai cilvēku likumi.

Pret šo apgrēcību vēršas visi Raksti, pret to cīnās Dievs līdz ar visiem praviešiem un svētajiem. Tie ir īstie elles vārti un platais lielceļš, kas ved pazušanā; tādēļ šī netikle tiek saukta par Kazbiju, mendacium meum – mani meli. Viss spožais melo un pieviļ; bet netikles skaistā rota pieviļ arī Israēla valdniekus; tā tiek saukta ne vien vārdā mendacium, bet – meum mendacium, mani meli, jo šāda pievilšana var savaldzināt ikvienu.

Gribēdams mūs pasargāt, Dievs licis savu Kristu par mērķi, pret kuru visiem maldinātājiem jāatduras un jākrīt un kuram viņi runā pretī, – lai mēs neuzskatītu viņu dzīvi par labu, nepieņemtu to un nesekotu tai, pakļaudamies viņu darbu un vārdu valdzinājumam, bet atzītu, ka Dieva priekšā cilvēka dzīve bez ticības nekādi nevar būt laba; un, kur nav ticības, tur ir tikai Kazbija, tikai meli un krāpšana. Tiklīdz tas viņiem tiek sludināts, tiklīdz viņu lietas tiek pretstatītas ticībai un atzītas par nederīgām, tūliņ kļūst redzams, kas viņi ir. Redzi, tad tu ar savu ticību tiec saukts par ķeceri; nu viņi negribot un nezinot atklāj savas sirdis, tā ka tu redzi, cik briesmīga neticības negantība slēpjas aiz viņu skaistās dzīves, kādi vilki izrotājušies ar avju vilnu, kāda netikle uzlikusi galvā vainagu. Tie kļūst pavisam bezkaunīgi un grib, lai viņu kauns un netikumi tiktu uzskatīti par godu un tikumiem, – citādi tie tevi nonāvēs, kā Jeremija 3:3 saka: “.. tu tomēr paturēji netiklas sievas cieto pieri un nesakaunējies.” Un Jes. 3:9: “.. par saviem grēkiem tie runā atklāti, kā citkārt sodomieši, un tos neslēpj.” Vai tad tā nebūtu nekaunīga netikle, kas savu laulības pārkāpšanu liktu apdziedāt kā lielu godu arī sava laulātā vīra priekšā? Tā rīkojas visi darbu sludinātāji un neticīgie skolotāji, kas nekautrēdamies sludina darbus, turklāt nolād ticību – laulības šķīstību; viņu netiklībai jātiek sauktai par šķīstību, turpretī patiesai šķīstībai – par netiklību. Redzi, tas viss varētu palikt apslēpts; cilvēka daba un prāts šādu netikumu nepazīst – viņu darbi ir pārāk jauki un izturēšanās pārāk skaista. Jā, cilvēka daba pati to visu izdomā un priecājas par šādām lietām, domādama, ka tas viss ir labi un pareizi darīts; tā paliek pie šiem uzskatiem un nocietinās tajos. Tādēļ Dievs liek zīmi, pret kuru mūsu daba atduras, un ikviens mācās, ka kristīga dzīve ir daudz augstāka nekā cilvēka daba un prāts. Visi cilvēka tikumi ir grēki, visa viņa gaisma – tumsība, visi tās ceļi – maldu ceļi. Ir jāiemanto jauna āda un daba; šī sirds sevi atklāj ne citādi kā vien, parādot, ka tā ir Dieva ienaidniece.

Tas senlaikos ticis norādīts, runājot par palestīniešiem, 1.Sam.5:6, kurus Dievs mocīja tā, ka viņu zarnas^[2] izgāzās; tas notika tad, kad pie viņiem bija Tā Kunga šķirsts. Zarnas ir neticīgas sirds domas, kas izlaužas uz āru, tiklīdz nāk Dieva šķirsts, tas ir, tiklīdz tiek sludināts Evaņģēlijs un Kristus; to viņi vienkārši nespēj paciest. Tā nu notiek, ka, parādot Kristu šiem svētajiem, kurus neviens cilvēks pats nespēj atpazīt, kļūst redzamas viņu sirdis un, kā Sv. Pāvils saka 1.Kor.2:15: “Garīgais cilvēks izdibina visas lietas, bet viņu pašu neviens neizdibina.” Jo Dievs zina, kā šie cilvēki ir noskaņoti un kādas ir viņu sirdis; un mēs to uzzinām, dzirdēdami, ka viņi nepieņem ticību un Dieva vārdu.

II

Par Annu

“Un tur bija praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru. Un tā bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu.”

Varbūt kāds gribētu teikt: šī Anna tev rāda, kā tiek slavēti labie darbi, tādi kā gavēšana, lūgšana, iešana baznīcā – tādēļ arī mums tagad šādi darbi nav jāatmet. Te jāatbild: kurš gan jebkad būtu atmetis labos darbus? Mēs atmetam tikai neīstos, ārišķīgos labos darbus. Gavēt, lūgt, iet baznīcā – tie ir labi darbi, ja vien tiek darīti pareizi. Taču šo darbu trūkums ir tāds, ka aklie prāti iebrien Rakstos ar gariem zābakiem un piešiem – tie skatās tikai uz darbiem un mīļo svēto piemēriem, gribēdami tiem tūliņ sekot un visu iemācīties. Taču tā rodas tikai pērtiķi un liekuļi; jo viņi neredz, ka Raksti cilvēkam pašam pievērš daudz lielāku uzmanību nekā viņa darbiem. Raksti slavē arī Ābela upuri un darbu, taču vispirms un daudz vairāk tie slavē pašu Ābelu. Turpretī viņi atstāj pašus cilvēkus bez ievērības un pievērš uzmanību tikai piemēriem; viņi ievēro tikai darbus un palaiž garām ticību – tie ēd klijas, bet miltus ber ārā, kā pravietis Hozeja 3:1 saka: “.. viņi labāk piegriežas citiem dieviem un mīl šiem dieviem ziedojumam domātos rozīņu raušus.” Ja gribi līdz ar svēto Annu gavēt un lūgt, tas ir labi; bet pielūko, ka vispirms seko cilvēkam un tikai tad viņa darbiem. Tev vispirms pašam jākļūst par Annu. Bet raudzīsimies, kā Sv. Lūka runā par darbiem un personu, – tad varēsi pareizi saprast šo piemēru.

Pirmkārt, evaņģēlists saka, ka Anna bijusi praviete, un, bez šaubām, svēta, dievbijīga praviete, tātad viņā noteikti ir bijis Svētais Gars. Bet tas arī bez visiem darbiem dara cilvēku labu un taisnu, tādēļ arī darbi pēc tam ir labi un taisnīgi. Tā nu tu redzi, ka Sv. Lūka negrib, lai cilvēki ar darbiem kļūtu svēti un stātos pravietes vietā; vispirms ir jābūt dievbijīgai pravietei, un tikai tad jārodas labiem darbiem. Kādēļ gribi dalīt un sagrozīt šo piemēru un Evaņģēliju, meklējot tajā tikai darbus, lai gan Lūka vispirms stāsta par cilvēku, nevis tikai par viņa darbiem?

Otrkārt, evaņģēlists slavē Annu kā atraitni, kas darījusi savai atraitnes kārtai atbilstošos darbus un palikusi pie sava aicinājuma. Taču viņš neizskaistina un neizceļ šos darbus, itin kā tie būtu vienīgie īstie labie darbi un kalpošana un visi pārējie darbi būtu atmetami. Sv. Pāvils 1.Tim.5:3-6 apraksta atraitnes dzīvi, sacīdams: “Godā atraitnes – tās, kas ir īstas atraitnes. Bet, ja kādai atraitnei ir bērni vai bērnubērni, tad lai tie papriekš mācās pildīt savu godbijības pienākumu pret savu pašu dzimtu un dot pateicību saviem tēviem; jo tas Dievam labpatīk. Bet īsta atraitne, viena pati palikusi, ir likusi savas cerības uz Dievu un pastāv lūgšanās un pielūgšanās nakti un dienu; bet, kas dzīvo izlaidīgu dzīvi, tā, dzīva būdama, ir mirusi.”

Te tu redzi, ka šī Anna bijusi atraitne – vientuļa, bez bērniem un vecākiem, un nav bijis neviena, kas varētu par viņu rūpēties. Citādi viņa, neiziedama no baznīcas, būtu kalpojusi nevis Dievam, bet velnam un nebūtu varējusi raudzīties, lai viņas nams tiktu pārvaldīts pēc Dieva prāta. To arī Lūka parāda, rakstīdams, ka Anna bijusi atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; viņš grib, lai ikviens varētu padomāt un itin viegli saprast, ka Annas vecākiem jau bija jābūt mirušiem, bet bērniem – apgādātiem, tā ka pati Anna kā veca māte jau bija nonākusi viņu apgādībā un viņai nav bijis jādara nekas cits kā vien jālūdz un jāgavē, atsakoties no visām kārībām. Jo Lūka arī nesaka, ka Anna visus astoņdesmit četrus gadus būtu dzīvojusi šādu dzīvi. Bet tajā laikā, kad Kristus piedzima un tika nests uz templi, Anna tikko bija sākusi šādi dzīvot – pēc tam, kad bija parūpējusies par visām lietām, par bērniem un vecākiem, un palikusi gluži viena.

Tādēļ ir bīstami uzlūkot tikai darbus, neredzot nedz pašu cilvēku, nedz arī viņa kārtu un aicinājumu. Dievs necieš, ka cilvēks atstāj novārtā sava aicinājuma vai kārtas darbus un grib ķerties pie svēto darbiem. Ja laulāta sieva gribētu sekot Annas piemēram, tādēļ atstātu savu vīru un bērnus, namu un vecākus, lai varētu doties svētceļojumos, lūgt, gavēt un iet baznīcā, – vai gan tas būtu kas cits kā Dieva izaicināšana, laulātas sievas un atraitnes kārtas sajaukšana, sava aicinājuma atstāšana un pieķeršanās svešiem darbiem? Tas tiešām nozīmētu – staigāt uz ausīm, tīt kājas plīvurā, vilkt zābakus galvā un sagrozīt visas lietas. Ir jādara labi darbi, jālūdz un jāgavē, bet tikai tā, lai šīs lietas netraucētu darīt darbus, ko prasa tavs aicinājums un kārta. Kalpošana Dievam nav saistīta ar vienu vai diviem darbiem, nedz arī ietverta vienā vai divās kārtās, bet sadalīta visos darbos un visās kārtās. Annas un viņai līdzīgu vientuļu sievu darbs ir tikai gavēšana un lūgšana, – kā Sv. Lūka šeit saka, un viņam piekrīt arī Sv. Pāvils. Laulātas sievas darbs ir ne tikai gavēt un lūgt, bet arī dievbijīgi pārvaldīt savu namu un bērnus un rūpēties arī par vecākiem, kā Sv. Pāvils saka 1.Tim.5:4. Tas arī ir mudinājis evaņģēlistu, rakstot par šīs Annas darbu, uzcītīgi un rūpīgi runāt arī par viņas kārtu un vecumu, lai atraidītu visus tos, kuri grib raudzīties uz darbiem un izsūkt no rozēm indi, – tos visus evaņģēlists mudina vispirms pildīt savu pienākumu.

Treškārt, šī paša iemesla dēļ viņš arī raksta, ka Anna pēc savām meitas dienām septiņus gadus dzīvojusi ar savu vīru; lai neviens neiedomātos, ka par labiem darbiem uzskatāma tikai gavēšana un lūgšana. Jo, dzīvodama ar savu vīru, Anna šos darbus nav darījusi; arī meitas dienās viņa tos vēl nedarīja, bet pievērsās gavēšanai un lūgšanai tikai tad, kad bija jau nodzīvojusi ilgu mūžu un palikusi vientuļa atraitne. Tomēr arī viņas meitas dienas un laulības kārta ar visiem saviem darbiem tāpat tiek rādīta kā piemērs, kā īsti labie darbi. Kādēļ tad tu gribi tos atmest un pieķerties tikai atraitnes darbiem?

Un ne velti evaņģēlists vispirms ir slavējis viņas laulības kārtu un tikai pēc tam – atraitnes kārtu; tā viņš rūpīgi aizpilda visus caurumus, pa kuriem aklie darbu svētie varētu iespraukties ar savām mācībām. Anna ir bijusi dievbijīga jaunava, dievbijīga sieva un dievbijīga atraitne un visās trijās kārtās darījusi tām atbilstošos darbus.

Dari arī tu tāpat – ņem vērā savu kārtu, tad atradīsi pietiekami daudz labo darbu, kas tev darāmi, ja gribi būt dievbijīgs; katrai kārtai pietiek pašai savu darbu, tā ka sveši darbi nav jāmeklē. Redzi, tā tiešām ir kalpošana Dievam, kā Sv. Lūka šeit saka: Anna kalpoja Dievam ar gavēšanu un lūgšanu dienām un naktīm. Turpretī darbu skolotāji kalpo nevis Dievam, bet paši sev, jā, tie kalpo velnam – tādēļ, ka nerūpējas par saviem darbiem, aiziet un atkrīt no sava aicinājuma. Redzi, tik pilnīgi visu darbu vērtība ir atkarīga no paša cilvēka un viņa aicinājuma; par to runāts Sv. Jāņa, apustuļa, dienas Evaņģēlijā. Tādēļ par to tagad būs diezgan. Paraudzīsimies, kas Anna ir garīgā nozīmē.

Sīmeans, kā iepriekš sacīts, garīgā nozīmē ir visi svētie pravieši, kas Svētajos Rakstos runā par Kristu; Anna ir tie, kuri stāv līdzās, dzird šos vārdus un arī apliecina to pašu – kā šeit dara praviete Anna, kas stāv līdzās un klausās, ko Sīmeans saka par Kristu. Tā nu šī Anna nav nekas cits kā svētā sinagoga, Israēla tauta, kuras dzīve un vēsture aprakstīta Bībelē. Jo Anna ir atrodama templī, tas ir, Rakstos. Un, gluži kā Marija simbolizē kristiešus, Dieva tautu, pēc Kristus dzimšanas, tā Anna – tautu pirms Kristus dzimšanas. Tādēļ Anna ir veca un atrodas jau tuvu nāvei, turpretī Marija – jauna un ne pārāk tālu no savas dzimšanas. Tas tādēļ, ka Kristus dzīves laikā sinagoga jau bija tuvu savam galam, turpretī baznīca – tik tikko iesākusi pastāvēt.

Tā nu šeit ir izteikts tas, ka mīļie svētie pirms Kristus dzimšanas ir sapratuši pravieša vārdus un tā visi kopā tikuši uzturēti Kristū un Viņa ticībā, kā arī pats Kristus Jņ.8:56 saka par Ābrahāmu: “Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” Tāpat arī Lk.10:24: “Daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.” Un Sv. Pāvils Ebr.13:8 raksta: “Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi.” Vēl skaidrāk tas izteikts 1.Kor.10:1-4: “Brāļi, es gribu jums atgādināt, ka mūsu tēvi ir visi bijuši apakš padebeša un visi gājuši caur jūru, un visi padebesī un jūrā uz Mozu kristīti, un visi baudījuši to pašu garīgo barību, un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, un šī klints bija Kristus.” Šie un līdzīgi vārdi apliecina, ka arī pirms Kristus dzimšanas visi svētie, tāpat kā mēs, ir tikuši pestīti Kristū. Un tādēļ apustulis Ebr.11:2 un turpmāk min daudzus viņu ticības piemērus, stāstīdams par Ābelu, Ēnohu, Nou, Ābrahāmu, Mozu un citiem un parādīdams, ka viņu dzīve ritējusi Kristū un uz Kristu, par kuru viņi dzirdējuši, ar praviešu palīdzību sapratuši, ticējuši un gaidījuši Viņa atnākšanu.

Tādēļ arī Vecās Derības stāsti tik jauki saskan ar Kristus pasludinājumu un visi kopā apliecina Viņu; tie pulcējas ap Kristu, gluži kā Anna tik jauki nostājās Viņa tuvumā – ir prieks lasīt un dzirdēt, kā visi šie stāsti uzlūko un rāda Kristu. Aplūkosim vienu no šādiem piemēriem. Īzāks palika dzīvs, lai gan tēvs viņu upurēja – viņa vietā nāca auns, ko Ābrahāms ieraudzīja ar ragiem ieķērušos krūmā. Šis notikums norāda uz Kristu, Dieva Dēlu, kas visādā ziņā ir līdzīgs katram pie krusta mirstošam cilvēkam; tomēr dievišķā daba Kristū palika dzīva un tās vietā – gluži kā šis auns – tika upurēta cilvēciskā daba, kas ar sludināšanu, kurā Viņš nosodīja nepaklausīgo, iecirtīgo tautu, Rakstu mācītājus un priesterus, nāca pēc Ābrahāma. Šajā stāstā ir apslēptas vēl daudzas citas lielas lietas.

Tāpat arī tas, ka Jāzeps tika pārdots uz Ēģipti, bet pēc saviem nebrīves laikiem pats kļuva par šīs zemes kungu – kā rakstīts 1.Mozus 37. un 41.nodaļā – tas viss ir noticis ar Kristu un rakstīts par Viņu, kas ar savām ciešanām kļuvis par visas pasaules Kungu. Kam gan būtu pietiekami daudz laika, lai atklātu visus šos notikumus un redzētu, kā Simsons, Dāvids, Salamans, Ārons un citi līdzīgi vīri ar vislielāko nopietnību un pavisam tieši norāda uz Kristu?

Tādēļ arī Sv. Lūka šajā vietā lietojis zīmīgu vārdu, teikdams, ka šī Anna stāvējusi klāt jeb līdzās – epistasa – un bijusi blakus, kad ar Kristu templī norisinājies šis notikums, nevis, kā latīņu tekstā rakstīts, superveniens – pienākusi klāt; lai gan arī tas būtu pareizi. Taču pirmais vārds ir labāks – tas atklāj, ka Anna bijusi klāt šī notikuma laikā. Tas izskan gluži vai tā, ka viņa būtu tajā iesaistīta, ar lielu dedzību tiekusies to redzēt. Gluži kā vāciski mēdzam sacīt: skat, kā ļaudis spiežas klāt! Tā visi stāsti un notikumi spiežas un pulcējas ap Kristu, līdzībās rādīdami uz Viņu.

Tomēr tā viņi vēl nebūtu tikuši pestīti, un varbūt tajos laikos šie cilvēki vēl paši nezināja, ka viņu rīcība tik skaidri norāda uz Kristu. Jo ar līdzībām un skaidrojumiem nepietiek, lai ticība rastu pamatu; tai vispirms jātiek pamatotai skaidros Rakstu vārdos, kas ir saprotami pavisam vienkāršā veidā, atbilstoši vārdu skanējumam un nozīmei. Un tad, pēc šādiem vārdiem un ticības pamatojuma, ticība var tikt stiprināta ar šādiem notikumu skaidrojumiem. Tādēļ, kā jau esmu sacījis, svēto dzīve ir bijusi ne tikai Kristus līdzība, ko viņi dzīvojuši ārēji, savos darbos, ar kuriem neviens nevarētu tapt pestīts, bet – viņi savās sirdīs ticējuši gaidāmajam Kristum, kā tie sapratuši par Viņu rakstītos skaidros Rakstu izteikumus un Dieva vārdu – bez līdzībām.

Tā Ādamam un Ievai bija dots apsolījums – pēc grēkā krišanas, kad Dievs sacīja čūskai (1.Moz.3:15): “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” Šajos vārdos un apsolījumā Ādams un Ieva ir tikuši uzturēti; viņi ticēja sievas dzimumam, kam vajadzēja samīt čūskas galvu. Nākamo apsolījumu saņēma Noa, 1.Moz.6:18; viņam Dievs sacīja: “Bet ar tevi Es celšu derību.” Tādēļ, kad Ieva dzemdēja Kainu (1.Moz.4:1), viņa priecājās, jo domāja, ka tas būs dzimums, par kuru Dievs runājis; viņa teica: “Es esmu ieguvusi zēnu ar Tā Kunga palīdzību”, – itin kā sacītu: tas noteikti būs īstais vīrs, dzimums, kam jācīnās pret čūsku. Ieva labprāt būtu redzējusi Kristu, taču laiks vēl nebija pienācis. Vēlāk viņa skaidri redzēja, ka Kains nav īstais, un viņai nācās ticībā doties tālāk, gaidot uz citu sievu un viņas dzimumu.

Tālāk sekoja skaidrais apsolījums, kas tika dots Ābrahāmam, 1.Moz.12:3 un 22:18; viņam Dievs sacīja: “Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas..” Par to esam runājuši sprediķos par apustuļu vēstulēm. Šajos vārdos ir balstījusies visu svēto ticība – līdz pat Kristus dzimšanai, līdz Viņa atnākšanai, tā ka šie vārdi var tikt saprasti kā Ābrahāma klēpis, par ko Kristus runā Lk.16:22; lai gan tālāk apsolījums plašākā izklāstā ir dots arī Dāvidam, tomēr arī visi šie vārdi sacīti Ābrahāma vārdu spēkā. Sievas dzimums, Marijas Dēls, ir tas, kurš cīnās pret čūsku, lai iznīcinātu grēku un nāvi. Tādēļ Raksti saka, ka šim dzimumam jāsamin čūskas galva. Bez šaubām, te runāts par čūsku, kura kārdināja un pievīla Ievu; tas bija velns čūskas izskatā – Ādams un Ieva to noteikti saprata. Vai gan citādi būtu vajadzīgs norādīt uz Dēlu jeb dzimumu, kas samīs čūskas galvu? Ja tas būtu sacīts tikai par cilvēku, tad arī Ādams būtu varējis to samīt, tāpat kā jebkurš no viņa bērniem; taču šis darbs nebija paveicams ne Ādamam, ne Ādama dēliem, bet tikai sievas, jaunavas bērnam.

Un ir lieliski sacīts arī tas, ka šim dzimumam jāsamin velna galva, kurā atrodas visa viņa dzīvība. Savukārt velns sakož šim dzimumam nevis galvu, bet papēdi; tas ir, ļaunais gars apkauno, iznīcina un nonāvē tikai Kristus ārējo, miesīgo dzīvību un darbus, bet Viņa galva – Viņa dievišķība paliek dzīva; un tā uzmodina no nāves arī papēdi – cilvēcisko dabu, ko velns sakodis. Tāpat notiek arī visos kristiešos – velns sakož viņu papēžus, apkauno un nonāvē viņu dzīvi un darbus; bet ticību, galvu, tam nākas atstāt neskartu; un caur ticību tiek atgūti arī darbi un dzīve. Savukārt velnam kājas paliek neskartas – ārējā dzīvē viņš vēl ir stiprs un plosās; taču velna galva – grēks un viņa spēks iekšējā dzīvē tiek satriekts. Tādēļ galu galā jāiznīkst arī viņa kājām – viņam jāmirst mūžībā līdz ar grēku un nāvi. Redzi, tā Dievs caur savu vārdu ir atpestījis no grēka un velna varas visus sentēvus, uzturēdams tos ticībā gaidāmajam Kristum. Tā ir svētā Anna un citi, kurus rāda šīs līdzības.

Šī paša iemesla dēļ Anna neņem bērnu Kristu uz rokām, kā to darīja Sīmeans; viņa atšķirībā no Sīmeana arī neko par Viņu nesaka, bet stāv līdzās un runā par Viņu ar citiem. Jo mīļie tēvi un svētie nav pravietojuši par Kristu, kā to darīja pravieši; tie par Kristu neko nav teikuši, bet ar stipru ticību turējušies pie tā, kas ticis sacīts ar praviešu mutēm, un nesuši šo vēsti tālāk, citiem cilvēkiem un bērnubērniem utt., kā Lūka šeit saka par Annu.

Tam atbilst visas Annas īpašības, kuras Lūka šeit norāda. Pirmkārt, viņa ir praviete, tas ir, viņai ir praviešu izpratne. Tā visi svētie ir caur savu ticību sapratuši Rakstu vārdus, kas runā par Kristu; tādēļ viņi visi ir bijuši pravieši.

Otrkārt, pravietes vārds ir Anna, latīņu valodā – gratia – labvēlība jeb žēlastība. Jo ebreju valodā abi šie vārdi – Anna un Jānis – ir gluži kā viens vārds. Anna ir tā, kura ir laipna un labvēlīga vai arī – kurai citi ir labvēlīgi un laipni. Tā tiek izteikts tas, ka senie tēvi un svētie ir iemantojuši šādu ticību un Dieva apsolījumu ne savu nopelnu, bet Dieva labvēlības un žēlastības dēļ; Viņa žēlsirdības dēļ šie cilvēki ir bagātīgi saņēmuši laipnību un žēlastību. Tāpat arī visi pārējie cilvēki ir Dievam mīļi un tīkami ne sava cienīguma, bet tikai Dieva žēlastības dēļ, kā mēdzam sacīt par cilvēka dabu, kas bieži vien dāvā savu labvēlību kādai pavisam netīkamai lietai: labvēlība un mīlestība tikpat labi var tikt kā vardei, tā purpuram; un: kas man patīk, to neviens cits nevar paciest. Tieši tāpat mēs, necienīgie grēcinieki, esam mīļi un tīkami Dievam – mēs visi esam Ansīši un Anniņas. Dieva priekšā cilvēki ir tikai Jāņi un Annas.

Treškārt, Anna ir Fanuēla meita. 1.Moz.32:25-31, kur aprakstīts, kā Jēkabs cīnījies ar eņģeli, vieta, kur tas noticis, tiek nosaukta par Pniēlu jeb Fanuēlu; Jēkabs saka: “Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību.” Tā nu Pniēla jeb Fanuēla nozīmē – Dieva vaigs. Bet Dieva vaigs nav nekas cits kā Dieva atziņa. Un Dievu nevar atzīt neviens cits kā tikai ticība Viņa vārdam. Dieva vārdos un apsolījumos tiek solīts tikai mierinājums un žēlastība Kristū; tādēļ, kas šiem apsolījumiem tic, tas redz Dieva žēlastību un labvēlību. Tā arī ir īstā Dieva atziņa, kas dara sirdi priecīgu un svētīgu, kā arī Dāvids Psalmos 4:7-8 saka: “Pacel Tu, Kungs, pār mums sava vaiga gaišumu! Tu esi devis .. prieku manai sirdij..” Un Ps.80:4: “Ak, Dievs, .. liec savam vaigam spīdēt, lai mēs atspirgstam!” Rakstos daudzviet ir runāts par Dieva vaiga pievēršanu vai novēršanu.

Redzi, tā visi senie tēvi un svētie ir bijuši Fanuēla, Dieva atziņas un gudrības, garīgie bērni; tā viņus ir darījusi priecīgus, jo pie šādas atziņas viņus novedusi ticība Dieva apsolījumiem, kas arī ir darījusi viņus par praviešiem. Savukārt pie ticības un apsolījumiem šos svētos nav novedis nekas cits kā vien tas, ka viņi ir bijuši Dieva mīļā Anniņa, tas ir, tas noticis vienīgi Dieva labvēlības un žēlsirdības dēļ.

Tam visam seko ceturtā lieta – Anna nāk no Ašera cilts. Ašers – kā 1.Moz.30:13 lasām – nozīmē “laimīgais”. Tā ticība dara cilvēkus par Dieva gudrības un laimes bērniem. Jo ticība izdeldē grēku un atpestī no nāves, kā Kristus saka Mk.16:16: “Kas tic .., tas tiks izglābts..” Tātad laime nav nekas cits kā pestīšana, glābšana no grēkiem un no nāves.

Tātad Anna ir Fanuēla meita un no Ašera cilts – viņa ir gudrības un sirdsapziņas miera pilna, izglābta no visiem grēkiem un nāves draudiem. To visu dod ticība Dieva žēlsirdības apsolījumam, tā ka šie apzīmējumi jauki seko viens otram un cits citu papildina: Anna, praviete, Fanuēla meita, no Ašera cilts, tas ir, no Dieva žēlastības saņemam Viņa apsolījumu un ticam tam, tādējādi spējam patiesi atzīt Dievu un Viņa labestību, kas dara sirdi priecīgu, drošu un laimīgu, brīvu no grēkiem un nāves.

Piektkārt, nu nonākam vēl dziļāk garīgajos skaidrojumos. Anna septiņus gadus ir dzīvojusi ar savu vīru, pēc tam astoņdesmit četrus gadus bijusi atraitne, bez vīra. Visa Bībele varētu tikt ietverta un atrasta šajos skaitļos, – ja vien mums būtu laiks un prasme to visu izskaidrot. Bet, lai redzētu, ka mums, kristiešiem, itin nemaz nav vajadzīgs Aristotelis, nedz kādas cilvēku mācības, bet, ja vien gribēsim, visu mūžu varēsim atrast Rakstos pietiekami daudz lietu, kas vēl būtu studējamas, – ļausim, lai Raksti skaidro arī šos skaitļus līdz ar iepriekš pieminētajiem brīnumiem. Skaitlis septiņi – atbilstoši ierastajam skaidrojumam – apzīmē šo laicīgo dzīvi, ko dzīvojam miesā – tādēļ ka tā arvien ir ietverta septiņu dienu nedēļas gājumā, kā norādīts 1.Moz.1, un tas ir pirmais un galvenais laika iedalījums, kādu atrodam Rakstos. Jo Mozus saka, ka Dievs vispirms radījis dienu un jau iesākumā noteicis šo skaitu – septiņas dienas; pēc tam nedēļas sadalītas mēnešos, mēneši – gados, gadi – visas dzīves gājumā. Tā nu šie septiņi gadi nozīmē visu svēto sentēvu dzīvi un visas viņu miesīgās gaitas.

Bet kas ir bijis Annas vīrs? Sv. Pāvils Rom. 7:2 paskaidro, ka laulātais vīrs – tā ir bauslība. Jo, tāpat kā sieva ir saistīta pie vīra, kamēr viņš dzīvo, tā arī visi, kas dzīvo bauslības varā, ir saistīti pie bauslības. Un bauslība nav dota nevienai citai tautai uz šīs zemes, bet vienīgi Annai, jūdu tautai, kā Sv. Pāvils saka Rom.3:2: tā ir jūdu priekšrocība visu pagānu priekšā – viņiem ir uzticēti Dieva vārdi. Un Psalmos 147:19-20 sacīts: Dievs “pasludināja Jēkabam savu vārdu un Israēlam savus likumus un tiesas. Tā Viņš nav darījis nevienai citai tautai. Tādēļ tām ir svešas Viņa tiesas”. Un Ps.103:7: “Viņš Mozum atklāja savus ceļus un rādīja Israēla bērniem savus darbus.” Taču Evaņģēlijs ir atklāts ne tikai šai tautai, bet visai pasaulei; par to runāts Ps. 19:5: “.. to vēsts iziet pa visu pasauli un to pausme – līdz zemes galiem.” Tā ir apustuļu vēsts. Tādēļ Anna, kas septiņus gadus nodzīvojusi laulībā ar savu vīru, ir tauta, kas savu ārējo un miesīgo dzīvi dzīvojusi bauslības varā.

Iepriekšējā vēstulē dzirdējām, ka tie, kuri dzīvo bauslības varā, nedzīvo laimīgi, jo viņi dara tikai bauslības darbus bez prieka un patikas; tie ir kalpi, nevis bērni. Bauslību nav iespējams piepildīt citādi kā vien, darot tās darbus no brīvas gribas. Un šādu gribu var dot vienīgi Kristus ticība, – kā jau iepriekš daudzkārt ir sacīts. Kur ir ticība, tur tā paveic īstus, godīgus darbus un piepilda bauslību. Būt vai nebūt bauslības varā – tas ticībai ir viens un tas pats, tāpat kā Kristum, kas arī pakļāvās bauslībai.

Tādēļ Sv. Lūka – vai drīzāk gan Svētais Gars – rāda ne vien svētās Annas, svētās tautas, pakļautību bauslībai, kas dara cilvēkus par kalpiem, bet tālāk norāda arī to, kā līdzās šai dzīvei bauslības varā tauta ir dzīvojusi arī brīvā ticībā un Garā, pildīdama bauslības prasības nevis tikai ar darbiem, kā to dara kalpi, bet drīzāk gan – ar ticību. Uz to norāda astoņdesmit četri Annas atraitnes dzīves gadi, kas nozīmē seno svēto garīgo dzīvi ticībā. Jo atraitne, kas dzīvo bez vīra, ir brīva no bauslības varas. Tā šīs abas dzīves ir ritējušas vienlaikus, viena otrai līdzās. Savās dvēselēs šādas atraitnes ir brīvas no bauslības un tās darbiem, taisnotas vienīgi caur ticību – tādēļ arī viņas ir īstas atraitnes; tomēr miesīgi tās dzīvo bauslībā un tās darbos, lai gan nedomā ar šiem darbiem tikt taisnotas. Viņas jau iepriekš ir taisnotas ticībā un pilda bauslību brīvprātīgi, bez atlīdzības, par godu Dievam. Kurš tā dzīvo, tas varētu arī pildīt bauslību – darbi viņam nekaitē; tie vairs nedara viņu par kalpu. Arī Kristus un apustuļi ir šādā veidā pildījuši bauslības prasības. Redzi, tādi ir tie, kas vienlaikus dzīvo septiņus gadus ar vīru un astoņdesmit četrus gadus bez vīra – tie, kas reizē ir brīvi no bauslības un pakļauti bauslībai, kā Sv. Pāvils 1.Kor.9:20 pats par sevi saka: “Tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības, .. lai mantotu tos, kas stāv zem bauslības.”

Kā gan apustulis reizē ir bijis zem bauslības un tomēr – nav bijis tai pakļauts? Viņš labprāt ievērojis bauslības prasības – ārēji, ar darbiem, kalpodams citiem cilvēkiem; bet iekšēji viņš ir turējies pie ticības un caur to ticis taisnots – neatkarīgi no visiem bauslības darbiem. Jo apustulis darīja bauslības darbus, tomēr negribēja ar tiem izpelnīties taisnību – un tas arī nav izdarāms. Tieši šādi bauslību pildīja arī Anna, svētā tauta; jo, kas tic un ticībā iemanto taisnību, var pildīt ne vien Dieva bauslību, bet visus pasaules likumus un darbus un tie viņam netraucē, jo viņš šos darbus dara brīvprātīgi un nedomā ar tiem kļūt dievbijīgs. Turpretī tie, kuri ir pieredzējuši tikai Annas septiņus laulības dzīves gadus, bet ne astoņdesmit četrus gadus atraitnes kārtā, ir tie, kas dzīvo tikai zem bauslības, bez Gara un ticības, būdami nebrīvi kalpi. Tie domā, ka, darīdami bauslības darbus, kļūs dievbijīgi; tādēļ nekad nekļūst patiesi dievbijīgi, nedz taisni, – kā vēstulē pietiekami plaši izklāstīts. Tomēr šie laiki ir lieliski sakārtoti: vispirms septiņi laulības dzīves gadi, pēc tam – astoņdesmit četri gadi atraitnes kārtā. Arī Sv. Pāvils 1.Kor 15:46 saka: “Pirmais nav garīgais, bet dabīgais, tik pēc tam nāk garīgais.”

Ja cilvēkam jākļūst garīgam un jāiemanto ticība, viņam iepriekš jābūt bijušam bauslības varā, – tādēļ ka bez bauslības neviens nespēj atzīt, kā viņam pietrūkst; bet, kas to nezina, tas nemeklē žēlastību. Savukārt tad, kad bauslība nāk, prasīdama tik daudz, ka cilvēkam jāpiedzīvo un jāatzīst sava nespēja šīs prasības izpildīt, viņam jāzaudē cerības uz saviem spēkiem un pazemīgi jāsauc pēc Dieva žēlastības. Redzi, tādēļ vispirms ir septiņi gadi bauslības varā – pirms Dieva žēlastības, gluži kā Jānis nāk pirms Kristus. Bauslība nonāvē un nolād dabīgo, miesīgo cilvēku, lai žēlastība varētu celt augšā garīgo, iekšējo cilvēku.

Bet, runājot par Annas meitas dienām, gadu skaits netiek norādīts; šis laiks apzīmē neauglīgo dzīvi bez bauslības un žēlastības; tai Dieva priekšā nav nekādas nozīmes. Tādēļ arī jaunavas kārta Vecajā Derībā tika noraidīta un nicināta kā neauglīga kārta.

^[3]Bet kā gan tas nākas, ka iekšējā cilvēka ticība jeb garīgā dzīve, kas ir atraitne, bez bauslības, tiek saistīta ar skaitli astoņdesmit četri? Te gribam rīkoties tāpat, kā mēdz darīt Sv. Augustīns – doties nelielā pastaigā un mazliet pievērsties garīgām spēlēm. Ikvienam ir zināms, ka šie divi skaitļi – septiņi un divpadsmit – Rakstos apveltīti ar visbrīnišķīgāko nozīmi. Šeit daudzkārt sastopam gan skaitli septiņi, gan divpadsmit – bez šaubām, tā tas ir divpadsmit apustuļu dēļ, kuri iesākuši un iedibinājuši ticības izplatīšanu visā pasaulē; viņu dzīve ir viena vienīga ticība. Mozus, kurš bija viens pats, saņēma no eņģeļiem bauslību, kas radīja Annas laulības kārtu un piespieda ārējo cilvēku darīt darbus; apustuļi, kuru bija divpadsmit reizes vairāk nekā Mozus, saņēma Evaņģēliju – ne no eņģeļiem, bet no paša Kunga; un Evaņģēlijs rada tikai “atraitnes” – brīvus, ticīgus cilvēkus, kas tikuši taisnoti bez jebkādiem darbiem. Un, kā jau sacīts, šī apustuliskā ticība bijusi senlaikos dzīvojušajiem svētajiem – tā pastāvējusi līdzās bauslībai. Tādēļ svētie saņēmuši ne vien skaitli septiņi, bet arī divpadsmit – un ne vien Mozu, kas bija viens pats, bet arī apustuļus, kuru bija divpadsmit reizes vairāk; viņi dzīvoja abās šajās mācībās un dzīvēs, – kā jau iepriekš dzirdējām. Tātad skaitlis septiņi apzīmē vienu vienīgo Mozu, un skaitlis divpadsmit – apustuļus, kuru bija divpadsmit reizes vairāk nekā Mozus. Tā nu ir skaidrs, ka skaitlis divpadsmit apzīmē apustuļus – apustulisko mācību, apustulisko ticību, īsto, garīgo, no bauslības brīvo atraitnes kārtu; tāpat skaitlis septiņi apzīmē Mozu, Mozus mācību, bauslības darbus un dzīvi, īsto saistīto laulības kārtu.

Šos divpadsmit apustuļus simbolizē divpadsmit patriarhi, divpadsmit dārgakmeņi Ārona priestera rotā, divpadsmit Israēla tautas valdnieki, divpadsmit akmeņi Jordānā, divpadsmit Jeruzalemes vārti un vēl daudzi citi līdzīgi tēli. Jo visi Raksti vērsti uz ticību un Evaņģēliju, kas ir iesācies un pamatots ar apustuļu starpniecību. Tā arī šī ticība tiek apzīmēta ar gadu skaitu – astoņdesmit četri, kurā brīnumainā veidā ietverts arī skaitlis divpadsmit.

Pirmkārt, astoņdesmit četri ir divpadsmit reiz septiņi; tas norāda, ka bauslības skolotājs – Mozus, kas ir tikai viens, dod šos septiņus gadus – tie ir viņa bauslība un bauslības dzīve. Bet apustuļu ir divpadsmit – viņu ir divpadsmit reizes vairāk nekā Mozus. Tā arī šeit – astoņdesmit četri pret septiņiem ir tikpat, cik divpadsmit pret vienu. Un bauslība ir dota caur vienu, bet Evaņģēlijs – caur divpadsmit cilvēkiem. Visādā ziņā ir ļoti atbilstoši, ka skaitlis septiņi norāda uz Mozu, bet astoņdesmit četri – uz apustuļiem, un tātad Mozus tauta ir Anna laulības kārtā, savukārt apustuļu tauta – atraitne Anna. Pirmā kārta ir spēkā ārējās, miesīgās lietās un darbos, otrā – iekšēji, Garā un ticībā. Tas norāda arī, ka ticība daudzkārt pārspēj darbus – kā divpadsmit pret vienu, kā astoņdesmit četri pret septiņiem. Un ticība ietver visu kopumu, visu mantojumu – holokleros, kā apustulis to nosauc 1.Tes.5:23: gluži kā skaitlis divpadsmit sevī ietver visu Israēla tautu, kas dalīta divpadsmit ciltīs. Jo tam, kurš tic, pieder viss – viņš ir mantinieks, bērns un atpestītais. Raugies uz Dieva noteikto kārtību: Anna nevarēja būt atraitne divpadsmit gadu vecumā, nedz laulāta sieva jau savā pirmajā gadā; tomēr evaņģēlists ir prasmīgi izmantojis šos skaitļus – septiņi un astoņdesmit četri gadi, tā ka tie saskaņoti arī ar skaitļiem viens un divpadsmit. Tomēr viņš šajos vārdos ietver vēl vairākas nozīmes, runādams par laulātas sievas un atraitnes kārtu, – kā jau iepriekš redzējām.

Otrkārt, aritmētiķi māca dalīt skaitļus tā, lai, dalot tos vairākas reizes, visas daļas būtu vienādas. Tā, piemēram, skaitli divpadsmit var dalīt piecas reizes jeb piecos veidos, ik reizes iegūstot vienādas daļas. Jo divpadsmit ir, pirmkārt, divpadsmit reiz viens – un visas daļas ir vienādas; otrkārt, seši reiz divi; treškārt, četri reiz trīs; ceturtkārt, trīs reiz četri un, piektkārt, divi reiz seši. Nav neviena cita veida, kā skaitli divpadsmit varētu sadalīt vienādās daļās; dalīt gan varētu: divpadsmit ir septiņi un pieci; tāpat arī – trīs un deviņi vai viens un vienpadsmit, taču šādi iegūtās daļas nav vienādas – tā nav dalīšana vienādās daļās. Nu aritmētiķi ņem šo vienādo daļu skaitu un aplūko skaitli, ko iegūst, tās saskaitot. Tā, piemēram, skaitlis divpadsmit tika dalīts piecas reizes; es saskaitīšu kopā skaitļus 1, 2, 3, 4, 5 – summa ir piecpadsmit – par trim vairāk nekā pamatsumma. Tādēļ viņi iegūto skaitli sauc par pilnīgo, pieaugošo skaitli, jo tā dalījumi dod lielāku summu nekā pats skaitlis. Turpretī dažu citu skaitļu dalījumi dod mazāku summu nekā pamata skaitlis. Tā, piemēram, skaitli astoņi var dalīt vienādās daļās trīs reizes: astoņi reiz viens, četri reiz divi un divi reiz četri. Saskaitot 1, 2 un 4, iegūstam tikai septiņi; to viņi sauc par dilstošu skaitli. Starp abu šo veidu skaitļiem viņi liek vēl trešos – tos, kuru daļas dod tādu pašu summu kā pats skaitlis; tā, piemēram, seši ir seši reiz viens, trīs reiz divi un divi reiz trīs. Bet 1, 2 un 3 summa ir tieši seši.

Tāpat arī šeit – skaitlis septiņi, kas apzīmē Mozu, nav šādi dalāms, kā tas ir ar visiem nepāra skaitļiem; jo šāda vienlīdzīga dalīšana ir iespējama tikai pāra skaitļiem. Savukārt apustuļu skaitlis – astoņdesmit četri ir pilnīgs, pieaugošs skaitlis, kas dalāms vienādās daļās vienpadsmit veidos. Nodevējs Jūda negrib tikt ietverts šajā dalījumā, lai gan arī viņš pieder apustuļu skaitam; Jūda rada robu dalīšanas kārtībā, itin kā apustuļu skaits nebūtu divpadsmit; un tomēr viņu kopējais skaits ir divpadsmit. Nodevējs gan ietilpst šajā skaitā ar savu vārdu, bet ne ar darbiem. Pirmkārt, skaitlis astoņdesmit četri ir 84 reiz viens; otrkārt, 42 reiz divi; treškārt, 28 reiz trīs; ceturtkārt, 21 reiz četri; piektkārt, 14 reiz seši; septītkārt, 7 reiz divpadsmit; astotkārt, 6 reiz četrpadsmit; devītkārt, 4 reiz divdesmit viens; desmitkārt, 3 reiz divdesmit astoņi; vienpadsmitkārt, 2 reiz četrdesmit divi. Saskaitīsim kopā šos dalījumus: 1, 2, 3, 4, 6, 7, 12, 14, 21, 28, 42. Summa ir 140, tas ir, par 56 lielāka nekā pats skaitlis.

Vai gan tas viss nozīmē ko citu kā to, ka nedalītais Mozus, bauslība, gluži kā skaitlis septiņi, ir palicis pats sevī, nesniegdamies ārpus jūdu tautas robežām, aptverdams tikai šo tautu – ne vairāk un ne mazāk. Savukārt apustuļi, žēlastības pilnā garīgā dzīve un Evaņģēlijs, ir plūduši pāri un izlauzušies no šīm robežām visā pasaulē. Un, gluži kā viens pret divpadsmit ir pavisam mazs un nabadzīgs skaitlis, tā ka kaut ko vēl niecīgāku nemaz nevarētu iedomāties, tāpat arī septiņi pret astoņdesmit četriem ir sīka un nabadzīga lieta. Jo bauslība ar visiem saviem darbiem nedod kalpiem neko vairāk kā tikai laicīgu mantu un šīs dzīves godu – nožēlojamu godu, kas pats sevi nevairo, bet spēj tikai iznīkt. Turpretī divpadsmit pret vienu ir liels un bagātīgs skaitlis, turklāt tas pieaug, nevis iznīkst; jo ticība ir svētīta un pāriplūstoša – tā apveltī cilvēku ar mūžīgu mantu un godu. Ar šo ekskursu pietiks, lai mēs redzētu, ka neviens Rakstu burts nav rakstīts veltīgi un ka mīļie svētie tēvi ar savu ticību mums snieguši piemēru, savukārt ar darbiem arvien rādījuši to, kam mums jātic, proti, Kristu un Evaņģēliju. Tātad nav tādas Rakstu vietas, kuru lasīt būtu veltīgi, – tās visas stiprina un ceļ mūsu ticību. Nu turpināsim runāt par Annu.

Lūka raksta, ka Anna nekad nav šķīrusies no tempļa. Ak, cik svētīgs un nepieciešams pamudinājums! Mēs esam dzirdējuši, ka šis templis ir Svētie Raksti. Jūdu tautā bija izplatījusies īpaša nelaime – jūdi labprāt uzklausīja viltus praviešus un cilvēku mācības; to viņi skaidri parādīja, noturēdami dievkalpojumus ārpus tempļa, kalnos un ielejās, kur tika celti daudzi un dažādi altāri. Mozus 5.Moz.5:32 un 13:1 viņiem to aizliedza, sacīdams: “Visu, ko es jums pavēlu, jums būs turēt un darīt; neko tev nebūs pie tā pielikt un nekā no tā atņemt.” Itin kā viņš sacītu: es gribu, lai tu kļūtu par šādu Annu, kas nekad neiziet no tempļa. Bet ne visi jūdi spēja tādi kļūt; tādēļ tie novērsās no tempļa un devās pie saviem altāriem, tas ir, novērsās no Dieva pavēles, gribēdami sekot ne tikai tai, bet arī saviem izdomājumiem un viltus praviešiem.

Taču tas nebija gluži nekas, salīdzinot ar mūsu tagadējo dzīvi. Mēs ar pāvesta un cilvēku mācību palīdzību esam ne vien novērsušies un aizgājuši no tempļa, bet arī izpostījuši un apgānījuši to ar visādu negantību, dzīvodami patvaļas un ietiepības pilnu dzīvi, tā ka šis posts nav vārdos aprakstāms. Bet, patiesi, vajadzētu būt tā, kā Sv. Antonijs^[4] savējiem uzcītīgi māca – nevienam nav jāuzsāk nekas tāds, ko Dievs nav pavēlējis Svētajos Rakstos. Tas mums ir jāievēro, lai mēs paliktu templī. Par to runā arī 1. psalms 1 2: “Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā, bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību.” Sv. Pēteris 1.Pēt.4:18 raksta: “.. taisnais (kas ir templī) tikko tiek izglābts,” tas ir, ļaunais gars rauj pie sevis arī tos, kuri paļaujas tikai uz Dieva vārdu; pat viņiem ir grūti pastāvēt. Kas tad notiks ar pārdrošajiem gariem, kuri grib sekot cilvēku mācībām?

Krietnai dzīvei cilvēku mācības nav pieņemamas; tās ir piedauzīgas un bīstamas, jo stāv tai tieši ceļā kā slazda valgs. Ir jāpaliek templī un jādzīvo, neizejot no tā. Tā darījuši senie svētie, par kuriem Sv. Pāvils Rom.11:4 saka: “Bet ko viņam atbild Dieva balss: Es esmu sev aicinājis septiņus tūkstošus, kas savus ceļus nav locījuši Baala priekšā!” Un tādēļ arī Dāvids sūdzas par šādiem vajātājiem, Ps.140:5-6: “Pasargi mani, Kungs, no bezdievju rokām, izglāb mani no varas darbu darītājiem, kas domā sajaukt manus soļus! Nekautrīgie izliek man cilpas un valgus, viņi izstiepj tīklu gar ceļa malu un izliek man slazdus.” Tas viss sacīts, vēršoties pret cilvēku mācībām, kas rauj mūs ārā no tempļa. Jo Dieva vārds nekādā ziņā nevar sadzīvot ar cilvēku mācībām vienā un tajā pašā sirdī. Tomēr neprātīgie dvēseļu slepkavas, pāvesta sekotāji, piebalso savam antikristam, pāvestam, un saka: ir nepieciešams ievērot vēl citas lietas, ne tikai tās, par kurām rakstīts Bībelē. Tie ar savām garīgajām kārtām un ordeņiem ved visu pasauli tieši uz elli.

Visbeidzot evaņģēlists saka, ka Anna kalpojusi Dievam ar gavēšanu un lūgšanu dienām un naktīm. Te nu seko ticības darbi! Vispirms ir jākļūst par Annu, pravieti, Fanuēla meitu no Ašera cilts, kas septiņus gadus dzīvojusi laulībā, astoņdesmit četrus – atraitnes kārtā un arvien paliek templī, – un tad arī gavēšana un lūgšana notiek pareizi, tad Ābela upuris ir Dievam tīkams, tad gavēšana un lūgšana dienām un naktīm ir kalpošana Dievam. Bet tas, kurš sāk ar darbiem, sagroza visas lietas un nepanāk gluži neko. Arī Sv. Pāvils Vēstulē romiešiem vispirms māca ticību, bet pēc tam, sākot ar Rom.12:1, māca daudzus labus darbus un saka, ka kristiešiem jāupurē sava miesa kā svēts, dzīvs, Dievam tīkams upuris, lai kalpotu Viņam. Tas notiek, kad miesa tiek mocīta ar gavēšanu, nomodu, tērpiem un darbiem. To dara šī Anna.

Tā ir darījuši visi svētie; ar gavēšanu tiek apzīmēta dažādu veidu miesas mocīšana un savaldīšana. Jo, lai gan dvēsele caur ticību ir kļuvusi taisna un svēta, tomēr tā vēl nav pilnīgi šķīsta un brīva no grēkiem un ļaunām tieksmēm; tādēļ miesai jātiek piespiestai un savaldītai, lai tā pakļautos dvēselei, kā Sv. Pāvils 1.Kor.9:27 pats par sevi saka: “Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” Tāpat arī Sv. Pēteris 1.Pēt.2:5 māca: nesiet “garīgus upurus”, tas ir, upurējiet nevis aitas un teļus – kā bija noteikts Mozus bauslībā -, bet savu miesu un paši sevi, nonāvēdami grēku savā miesā un savaldīdami miesu. Bet to neviens nevar darīt, pirms nav kļuvis ticīgs.

Tādēļ jau daudzkārt esmu sacījis, ka ticības darbu dabai jābūt tādai, ka tie netiek darīti ar nodomu krāt nopelnus vai kļūt dievbijīgam. Darbi jādara tikai tādēļ, lai savaldītu miesu un nestu labumu tuvākajam. Tāda ir pareiza kalpošana Dievam ar darbiem – šiem darbiem jātiek paveiktiem brīvi, bez atlīdzības, tikai par godu Dievam. Vai gan Viņam būtu vajadzīga tava gavēšana, ja tu gavēdams nenomāktu grēku un savu miesu – tā, kā tu gribi, lai tie tiktu nomākti? Bet tie, kuri dara šādus darbus par labu svētajiem, turklāt gavē noteiktās dienās un laikos, nemaz nedomājot par miesas savaldīšanu, pārvērš darbus par gluži neauglīgu lietu.

Bet Anna neievēro noteiktas, īpašas dienas; viņa gavē nevis sestdienās un piektdienās, nedz arī apustuļu vakarā vai gada ceturkšņu pirmajās dienās, tāpat arī nešķiro ēdienus, bet gavē un lūdz dienām un naktīm – kā Sv. Lūka saka – un ar šo darbu kalpo Dievam, tas ir, viņa bez mitas ierobežo savu miesu – ne tādēļ, lai būtu paveikusi kādu īpašu darbu, bet – lai kalpotu Dievam un nomāktu grēku.

Par šādu gavēšanu māca arī Sv. Pāvils 2.Kor.6:4-5, sacīdams: “Visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, .. badā..” Turpretī mūsu muļķīgā, cilvēku izdomātā gavēšana uzskata par brīnišķīgu lietu to, ka noteiktās dienās neēdam gaļu, olas, sviestu un pienu. Taču nekas no tā visa nav paredzēts miesas un grēka savaldīšanai, tas ir, kalpošanai Dievam; mēs ar savu gavēšanu kalpojam tikai pāvestam, pāvesta sekotājiem un zvejniekiem.^[5]

Anna ir lūgusi dienām un naktīm; tātad viņa noteikti ir arī palikusi nomodā. Tomēr tas nav jāsaprot tā, it kā viņa būtu lūgusi un gavējusi visu nakti, bez pārtraukuma; arī viņai ir vajadzējis ēst, dzert, gulēt un atpūsties. Evaņģēlists saka, ka gavēšana un lūgšana ir bijusi Annas darbs un dzīvesveids, kā viņa dzīvojusi dienām un naktīm. Ja cilvēks ko dara dienu vai nakti, tas nenozīmē, ka viņam šis darbs jādara visu dienu un visu nakti.

Lūgšana ir otrā daļa Annas kalpošanā Dievam. Tajā Dievam tiek upurēta dvēsele – tāpat kā gavējot tika upurēta miesa. Un ar vārdu “lūgšana” jāsaprot ne tikai mutiska lūgšana, bet viss, kas dvēselei Dieva vārdā jādzird, jāsaka, jāpārdomā, jāaplūko. Daudzi psalmi ir uzrakstīti un izteikti lūgšanas formā, lai gan labi ja trijos pantos kaut kas tiek lūgts; pārējie panti kaut ko māca, nosoda grēku, runā ar Dievu, ar pašu lūgšanas teicēju un ar citiem cilvēkiem. Redzi, šāds darbs ir bijusi visu mīļo tēvu un seno svēto kalpošana Dievam, ar kuru viņi neko nav centušies panākt, bet tiekušies vienīgi dot godu Dievam un veicināt ļaužu pestīšanu. Daudzviet Rakstos lasām un redzam sentēvu nopūtas un ilgas pēc Kristus un pēc visas pasaules pestīšanas; tas katram ir labi redzams – it īpaši Psalmos.

Bet mūsu lūgšana tagad ir tikai murmināšana septiņās noteiktajās stundās, rožukroņu skaitīšana un šo lūgšanu vārdu žvadzināšana. Neviens nopietni nedomā kaut ko lūgt un saņemt no Dieva – lūgšana vairs ir tikai darbs, ko prasa pienākums; te arī viss apstājas. Kā kūlējs sit ar spriguli, tā viņi kulsta savas mēles, nopelnīdami tikai maizi vēderam. Vēl jo mazāk viņi rūpējas par to, lai ar savām lūgšanām kalpotu Dievam, tas ir, lai lūgtu par visu kristiešu kopīgajām vajadzībām. Arī paši labākie domā, ka viss ir labi, ja vien viņi paši ir dievbijīgi un lūdz. Tādēļ arī viņi, kā jau liekuļi, ar savu lūgšanu drīzāk gan var nopelnīt tikai elli. Jo šāda lūgšana nekalpo ne Dievam, ne cilvēkiem, bet tikai pašu lūdzēju vēderam un īpašumam. Lai ar lūgšanu kalpotu Dievam un tuvākajam – tā, kā tas piederas -, viņiem vajadzētu atstāt malā un aizmirst savu vārdu skaitīšanu un domāt nevis par to, cik psalmu vai vārdu pasacīts, bet – cik sirsnīgi un nopietni viņi lūgšanā tiekušies dot godu Dievam un veicināt sava tuvākā pestīšanu, tas ir, patiesi kalpot Dievam; tad viņi varētu visu dienu lūgt Dievu par kādu lietu, kas viņiem visvairāk rūp. Tā būtu īsta Annas lūgšana un kalpošana. Ne velti Sv. Lūka ir rakstījis, ka Anna kalpojusi Dievam ar savu lūgšanu; tā viņš noraida visus mūsu muļķīgo lūgšanu aplamos sadzejojumus, ar kuriem tikai krājam un vairojam savus grēkus, – tādēļ ka ar šādām lūgšanām nekalpojam Dievam un nemeklējam Viņu. Tagad atgriezīsimies pie mūsu teksta.

“Tā arī tai pašā stundā piegāja un slavēja To Kungu, par To runādama uz visiem, kas Jeruzalemē gaidīja uz pestīšanu.”

Mūsu (vecajā latīņu) tekstā sacīts: uz Israēla pestīšanu. Bet grieķu tekstā atrodam šādus vārdus: “.. kas Jeruzalemē gaidīja uz pestīšanu.” Tātad Anna runājusi uz tiem, kas bijuši Jeruzalemē un gaidījuši uz pestīšanu. Jo, ja viņa nekad nešķīrās no tempļa, tad nebūtu varējusi uzrunāt nevienu citu kā tos, kuri bija Jeruzalemē – vai tie būtu Jeruzalemes iedzīvotāji vai tikai ienācēji. Savukārt par to, ko nozīmē tas, ka viņa piegāja klāt, jau iepriekš, garīgajā skaidrojumā, ir pietiekami daudz sacīts. Ja kāds līdz ar Kristu ienāk Rakstu templī, lai pateiktos Dievam par Viņu, tas tai pašā stundā sastop svēto Annu – līdz ar visiem svētajiem un visu sinagogu; tie visi vienprātībā raugās uz Kristu, pievēršas Viņam ar savu ticību un visu dzīvi.

Šajos vārdos tiek jauki parādīts arī šīs svētās sievas lielais cienīgums – ka viņa vienīgā no tik daudziem cilvēkiem iemantojusi šādu žēlastību, ka ir spējusi atzīt šo bērnu kā īsto Pestītāju. Bez šaubām, šeit taču ir bijuši priesteri, kas, saņemdami Jāzepa un Marijas upuri, tomēr nav pazinuši bērnu Kristu, turklāt droši vien noturējuši par tukšām sievu pļāpām visu, ko bija dzirdējuši no Sīmeana un Annas. Acīmredzot Annai bija dota īpaša Gara apgaismība un Dieva priekšā viņa tika atzīta par izcilu svēto, kam dota īpaša gaisma, ar ko viņa bija daudz pārāka par visiem citiem cilvēkiem.

Redzi, te vienkopus atrodam piecas personas: bērnu Kristu, māti Mariju, Jāzepu, Sīmeanu un Annu. Tomēr šajā nelielajā skaitā ir ietvertas ļoti dažādas kārtas: vīrs un sieva, jauns un vecs cilvēks, jaunava un atraitne, precēti un neprecēti ļaudis. Tik laicīgā veidā Kristus iesāk savu dzīvi un sapulcina ap sevi visas kārtas; tās visas ir svētīgas – Viņš negrib izcelt tikai kādu vienu. Tādēļ cilvēks, kurš nepieder nevienai no šīm kārtām, nepieder arī pestīšanas kārtai.

Anna pateicās Dievam. Ebreju valodā šeit lietots vārds “apliecināt”, kura nozīme ir tik plaša, ka mēs tik tikko spējam to ietvert trijos vārdos: sūdzēt grēkus, apliecināt un pateikties. Tādēļ, ja Anna grib pateikties, viņa arī apliecina; un šis vārds nav nepareizs vai neatbilstošs. Jo teikt pateicību nav nekas cits kā apliecināt saņemto labvēlību, sava labdara laipnību un paša saņēmēja necienību. Kas to visu atzīst un apliecina, tas īsti un godīgi saka pateicību. Un papildus tam visam – apliecināt nozīmē arī piekrist kādai lietai un atzīt to. Tā Kristus Mt.10:32 saka: “.. kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.”

Jau iepriekš, runājot par Sīmeanu, ir sacīts, cik rets un īpašs tikums ir svētīt Kristu, kuru visa pasaule nolād; tāpat pateikties Dievam par Kristu ir reti satopams darbs. Tie, kuri Kristu atzīst, dara arī šo darbu; taču viņu ir maz. Pārējie zaimo Dievu, nolād un vajā Kristu, runā pretī Viņam un Viņa mācībai. Un to pašu, ko viņi nodara Kristus mācībai, tie dara arī pašam Kristum un Dievam, Viņa Tēvam, kā Viņš saka Lk. 10:16: “Bet, kas mani nicina, tas nicina To, kas mani sūtījis.” Ir biedinoši redzēt, ka pasaule ir šādu Dieva zaimotāju un nolādētāju pārpilna un mums nākas dzīvot viņu vidū. Arī Sv. Pāvils 2.Tim.3:1-2 ir pravietojis, ka šajos pēdējos laikos būs daudz Dieva zaimotāju. Šo pravietojumu tagad piepilda pāvests līdz ar augstajām skolām un klosteriem, kas nedara neko citu kā vien nolād, vajā un nicina Kristus Evaņģēliju.

Tādēļ nenovērtē par zemu žēlastību, ko esi saņēmis – ka vari atzīt Kristu un pateikties par Viņu Dievam, nevis uzskatīt Viņu par nolādētu, pazudušu ķeceri un maldinātāju – ka tu nezaimo Dievu Viņa mācībā, kā to dara lielais ļaužu pūlis. Jo Kristum nav tik svarīgi, lai tiktu augsti godāta Viņa persona un Viņa vārds – to godā arī Viņa ienaidnieki; Kristus grib, lai tiktu godāta Viņa mācība – un tas tiešām ir jāprot -, kā Viņš saka Lk.6:46: “Ko jūs mani saucat: Kungs, Kungs! – bet nedarāt, ko Es saku?” Un Mk.8:38: “Jo, kas manis un manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies..” Te tu dzirdi: Kristum ir svarīga Viņa mācība. Arī pāvests līdz ar saviem sekotājiem sauc Viņu par Kungu, jā, Viņa paša vārdā, Viņam par godu un, Viņam kalpodami, tie nolād Viņa mācību, nonāvē Viņa Annu un vajā Viņu pa visu pasauli. Ir biedinoši un nepanesami redzēt neskaitāmos ļaužu pulkus, kas Kristus dēļ zaimo Dievu un līdz ar jūsmotājiem dodas uz elli.

Kristus ir zīme, kurai runā pretī – zīme, pie kuras piedauzās un krīt tik daudzi kā nekad agrāk. Par ierastu teicienu ir kļuvuši vārdi: Deo gratias! (paldies Dievam!), taču labi ja viens no tūkstoša, šos vārdus sacīdams, patiesi pateicas Dievam. Elijas laikos no visiem jūdiem tika paglābti tikai septiņi tūkstoši vīru, lai gan pavisam bija vismaz desmitreiz simts tūkstoši jūdu; un tie vēl bija žēlastības pilni laiki. Kam tad vajadzētu notikt tagad, šajos neticības pilnajos, pēdējos laikos, ko Daniēls sauc par dusmības laiku, Dan.11:36? Tagad mums līdz ar 89.psalma 50.panta vārdiem vajadzētu sacīt: “Kur ir Tava senējā žēlastība, Kungs, ko Tu Dāvidam esi apsolījis ar zvērestu savā uzticībā?”

Anna ne vien pateicas Dievam, bet arī runā par Viņu ar visiem, kas gaida pestīšanu. Ne velti Sv. Lūka saka šādu piebildi – ka Anna runājusi par Kristu tikai ar tiem, kuri gaidījuši pestīšanu. Šādu cilvēku nav bijis daudz, un augsti izglītoto priesteru vidū – neviena. Ko gan šādi augsti, svēti, izglītoti ļaudis būtu varējuši klausīties un mācīties no vecas, neprātīgas ubadzes? Viņi sevi uzskatīja par īstajiem meistariem un skolotājiem. Nav šaubu, ka tieši tā lielie kungi uzņēma Annas sacīto. Jo Dieva vārds, kas vēstī par Kristu, pēc savas dabas ir tāds, ka ievērojamām, izglītotām, garīgām ausīm tas šķiet nicināms, ģeķīgs, ķecerīgs un pārgalvīgs. Tādēļ to satver tikai tukšas, izsalkušas dvēseles, kas gaida pestīšanu – kā Lūka šeit saka -, tas ir, jūt savu grēku, ilgojas pēc žēlastības, gaismas un mierinājuma, nezinādamas gluži nekā no savas pašu gudrības un taisnības.

Taču ticība un Kristus atziņa nevar klusēt. Tā laužas uz āru un saka, ko zina, lai palīdzētu arī citiem un dalītos ar tiem savā gaismā, kā Psalmi 116:10 saka: “Ticību es esmu turējis,” tādēļ runāju. Ticība ir pārāk laipna un laba, lai paturētu šādu dārgumu tikai sev. Bet, ja tā runā, tad sastopas ar visdažādākajām nelaimēm, kādas vien spēj radīt neticīgie svētie; tomēr tā droši dodas visam cauri. Un kurš gan zina, kā klājās šai Annai? Varbūt viņa, veca sieva, tika uzskatīta par muļķi un nicināta; citādi viņai būtu nācies grūti paglābt savu dzīvību – viņa taču bija izraisījusi tādus maldus un ķecerību, runādama par Kristu kādas jaunas, nedzirdētas lietas, kas vērsās pret visu augsti izglītoto priesteru un bauslības mācītāju mācību un prasmi! Viņi taču bija pārtikuši, gudrības un taisnības pilni, viņiem nebija vajadzīga pestīšana, bet tikai viņu darbu un nopelnu vainagojums un atalgojums. Jo, kurš grib runāt par Kristus dāvāto pestīšanu, tam noteikti nākas sacīt, ka viņi ir grēka un akluma varā. Šādiem izciliem svētajiem tas būtu liels apvainojums, ja kāds viņus sauktu par grēciniekiem un aklajiem; tādēļ viņiem šķiet neciešami dzirdēt vai ļaut kādam runāt par Kristu un Viņa sniegto pestīšanu; viņi nolād šādus vārdus kā kaitīgus maldus un velnišķīgu ķecerību.

No sacītā itin viegli varam saprast, ka garīgā Anna pateicas Dievam un runā par Kristu ar visiem, kas Jeruzalemē gaida pestīšanu. Jo mīļie svētie Vecajā Derībā arī ir atzinuši Kristu. Tādēļ visa viņu dzīve slavē Dievu un pateicas Viņam, sakot to, kas rakstīts Bībelē. Un tas nav nekas cits kā vēsts par šo pestīšanu – par to, ka Kristus dots tikai izsalkuma un trūkuma nomāktajiem. To apliecina visi šeit aprakstītie notikumi. Jo Dievs vēl nekad nav palīdzējis tiem, kuri paši bijuši stipri, nevis vāji un pamesti; savukārt tos, kuri cieš trūkumu un ilgojas pēc Viņa palīdzības, Viņš nekad nav atstājis. Te varētu pieminēt daudzus, jā, visus Bībelē atrodamos piemērus. Tomēr šīs lietas arī tāpat ir skaidras un acīmredzamas katram, kas tās lasa.

Bet tas, ka šāda runāšana, klausīšanās un gaidīšana notiek tieši Jeruzalemē, ir tādēļ, ka “Jeruzaleme” nozīmē – miera vaigs, tas ir, sirdis, kuras raugās tikai pēc miera un nav ķildīgas. Jo Sv. Pāvils Rom.2:8 raksta, ka tie, kuri ir spītīgi un ķildīgi, nevar uzņemt patiesību. Dievišķajai patiesībai ir vajadzīgas klusas sirdis, kas klausās un uzklausa. Bet tie, kuri trokšņo un ķildojas, gribēdami pierādīt savu taisnību vai arī izzināt visas zīmes un cēloņus, nekad nespēj šo patiesību satvert; viņi ir Bābelē, troksnī un burzmā, nevis Jeruzalemē, miera skatīšanā. Tādēļ arī šādi cilvēki neuzklausa Annas vārdus un negaida pestīšanu. Bet, ja kāds vārda “Jeruzalemē” vietā grib lasīt “Israēlā”, lai viņš to dara; šo divu vārdu maiņa nekādus lielos draudus sevī neslēpj.

“Un, visu pēc Tā Kunga bauslības izpildījuši, tie atgriezās Galilejā, savā pilsētā Nacaretē.”

Kādas ir lietas, kuras tika izpildītas pēc Dieva bauslības, to atklāj mūsu kundzes Sveču dienas evaņģēlija teksts. Savukārt par to, kas ir Galileja un Nacarete, jārunā annunciationis (Marijas pasludināšanas) evaņģēlija tekstā. Ir jāievēro, ka – kā Sv. Matejs 2:13 un turpmāk raksta – pēc tam, kad magi, kas Bētlemē atrada Kristu un upurēja Viņam zeltu, vīraku un mirres, bija devušies mājup, Jāzepam sapnī parādījās eņģelis un lika tam kopā ar bērnu un Viņa māti bēgt uz Ēģipti; un Jāzeps to arī darīja. Tas saskan ar Lūkas sacīto: viņi atgriezušies mājās, Nacaretē, kad bija pagājušas sešas nedēļas un viss bija izpildīts pēc Dieva bauslības. Te nu mums jāpaliek uz viena no diviem ceļiem: vai nu viņi vispirms, tūliņ pēc sešu nedēļu laika posma beigām, ir devušies uz Ēģipti un tad – atkal mājup uz Nacareti, vai arī – kas man šķiet pareizāk un pie kā es palieku – viņi, līdzko pagājušas sešas nedēļas, devušies tieši uz mājām, kā Lūka šeit saka, un nevis Bētlemē, bet Nacaretē ir notikusi eņģeļa parādīšanās, par ko runā Matejs, un atskanējis pamudinājums bēgt uz Ēģipti. Tātad tas ir noticis pēc magu aiziešanas, taču ne uzreiz, bet mazliet vēlāk. Marks apraksta notikumus tādā kārtībā, kā tie norisinājušies; viņš raksta: drīz pēc tam, kad magi bija devušies mājup, notika bēgšana uz Ēģipti. Marks nepiemin to, ko Lūka šeit raksta par upurēšanu templī. Tā kļūst skaidrs, ka abi evaņģēlisti nerunā viens otram pretī.

Arī svētais krusts vislabāk tiek parādīts tā, ka nabaga mātei un bērnam, kas jau septiņas vai astoņas nedēļas bija atradušies ceļā šīs negaidītās dzimšanas dēļ, tik tikko nokļuvušiem mājās, pie miera, tūliņ atkal vajadzēja visu atstāt un ar steigu doties projām – vēl tālāk nekā līdz šim. Kungs Kristus iesāk svētceļojumu jau savas dzimšanas laikā un, dzīvodams uz šīs zemes, ik brīdi ir svētceļnieks, kas nepaliek nevienā noteiktā vietā. Šis ķēnišķīgais bērns tiek audzināts pavisam citādi nekā citi bērni. Cik netaisnīgs un grūts mums šķiet šāds dzīves gājums! Bet nabaga bērniņam ir jādodas tālāk – projām uz Ēģipti, bēgot no Hēroda dusmām; par to plašāk runāsim, apskatot attiecīgā laika evaņģēlija tekstu.

“Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu.”

Daži ir bijuši tik vīzdegunīgi, ka tiem nav pieticis ar to, ko Raksti saka. Viņi ir gribējuši zināt, kas tad īsti noticis ar Kristu bērnībā. Te nu viņu vīzdegunībai jātiek atalgotai pēc nopelniem. Viens otrs ģeķis vai nelietis sacer kādu grāmatu par Kristus bērnību, nemaz nebaidīdamies un nekautrēdamies piedāvāt arī citiem savus melus, un māžojas, stāstīdams, kā Kristus gājis skolā, vai izdomādams vēl citas līdzīgas ģeķīgas, zaimojošas blēņas. Tādi ļaudis ar saviem meliem zobojas par Kungu, kuru pielūdz un bīstas visi eņģeļi, kura priekšā dreb visa radība. Šāds nelietis būtu pelnījis, ka viņam kaklā pakar dzirnakmeni un viņu noslīcina jūras dzelmē – tādēļ, ka viņš savu un visas pārējās radības Kungu nav vērtējis augstāk kā kādu cilvēku, attiecībā uz kuru varētu izrādīt savas ākstības un muļķības. Tomēr atrodas tādi, kas šādas grāmatas iespiež, lasa un tām tic; tieši to nelietis ir vēlējies panākt. Tādēļ es saku: pāvestam, bīskapiem un augstajām skolām – ja tie būtu kristieši – vajadzētu šādas grāmatas sadedzināt. Taču viņi paši sacer vēl briesmīgākas, būdami un palikdami aklie, kas rāda ceļu citiem aklajiem.

Kristus nav gājis skolā – tādas skolas tolaik nemaz nav pastāvējušas. Viņš arī nekad nav iemācījies nevienu burtu, kā Jņ.7:15 apraksta, kā jūdi brīnījušies un sacījuši: “No kurienes šis pazīst rakstus, būdams bez izglītības?” Tāpat arī Mk.6:2-3 sacīts, ka jūdi brīnījušies par Viņa izpratni un teikuši: “Vai Viņš nav .. Marijas dēls?” .. “Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota?” Viņiem šķita savādi, ka vienkāršs lajs, galdnieka dēls ir tik izglītots, lai gan neko nav mācījies. Tādēļ – kā evaņģēlijā rakstīts – jūdi apgrēkojās, domādami, ka Kristus ir ļaunā gara apsēsts.

Tad nu paliksim pie evaņģēlija, kas par Kristus bērnību atklāj pietiekami daudz, – kā Lūka šeit raksta: Viņš “auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības..”. Tāpat varam lasīt arī to, ka Viņš bijis paklausīgs saviem vecākiem. Ko gan vēl lai evaņģēlists rakstītu? Tas vēl nebija laiks, kad Kristus darīja brīnumu zīmes. Viņš dzīvoja un tika audzināts tāpat kā citi bērni, tikai ar to atšķirību, ka Viņš – kā arī daži citi bērni – bija īpaši apdāvināts; arī Kristus ir izcēlies citu bērnu vidū, kā tas mēdz būt ar īpaši spējīgiem bērniem. Tādēļ nekas vairāk, kā raksta Sv. Lūka, par Kristus bērnību arī nebūtu rakstāms. Kas gan tā būtu par rakstīšanu, ja evaņģēlistam vajadzētu parādīt, ko Viņš katru dienu ēdis, dzēris un darījis, kā Viņš gājis, stāvējis, gulējis un audzis?

Tādēļ arī nav nepieciešams ticēt – un es arī domāju, ka tā nav patiesība -, ka no viena gabala izaustie svārki, ko Kristus krustā sitēji negribēja dalīt, būtu no bērnības auguši līdz ar Viņu pašu; tos droši vien arī nebija darinājusi Viņa māte, bet tajā zemē nabadzīgajiem ļaudīm šāds apģērbs bija gluži parasts. Ir jāpaliek pie šķīstas ticības, kas nepieķeras nekam tādam, kam nav pamatojuma Rakstos. Jo viss, kam jātic, Rakstos ir atrodams visbagātīgākajā un pilnīgākajā veidā – it īpaši tāpēc, ka Kristus brīnumi un darbi ir sākušies tikai pēc Viņa kristības, kā rakstīts Jņ.2:11 un turpmāk, Ap.d.10:37.

Vēl asprātīgie skaidrotāji nopūlas ar šiem Lūkas vārdiem, domādami, kā gan Kristus, kas ir bijis Dievs, ir varējis arvien vairāk pieaugt garā. To, ka Kristus ir audzis, viņi vēl pieņem, lai gan arī tas ir brīnums; viņi veikli prot saskatīt brīnumus tur, kur to nav, un atstāt neievērotus tos brīnumus, kuri patiešām notiek. Tā viņi pūlas un uzdod jautājumus paši sev, jo ir izdomājuši jaunu ticības artikulu – ka Kristus jau kopš pirmā acumirkļa, kopš pašas ieņemšanas ir bijis Gara un gudrības pilns, tā ka vēl vairāk tajā pieaugt Viņš nevarētu. Itin kā dvēsele būtu vīna trauks, kurā var liet tikai tik ilgi, līdz tas ir pilns; viņi paši nezina, ko runā, vai – par ko runā, kā Sv. Pāvils raksta 1.Tim.1:7.

Ja arī es nespētu saprast, ko Lūka domā, teikdams, ka Kristus pieaudzis garā un gudrībā, es tomēr dotu godu viņa sacītajam vārdam kā Dieva vārdam un ticētu, ka tas ir patiess, lai arī es nekad nespētu uzzināt, kā tas var būt. Es atteiktos no saviem pašizdomātajiem ticības artikuliem – kā no cilvēciskām muļķībām, kas ir pavisam sīkas un nenozīmīgas salīdzinājumā ar dievišķo patiesību, tādēļ nevar tikt izmantotas par mērauklu šīs patiesības novērtēšanai. Mums visiem taču jāatzīst, ka Kristus ne vienmēr ir bijis priecīgs, lai gan tas, kurš ir Gara pilns, ir arī prieka pilns – tādēļ, ka prieks ir Gara auglis, Gal.5:22. Tāpat arī: Kristus ne vienmēr ir bijis laipns un lēnprātīgs; dažkārt Viņš bijis arī dusmīgs un neiecietīgs – kā tad, kad izdzina jūdus no tempļa, Jņ.2:15-17, un nomākts, dusmodamies par viņu aklumu, Mk.3:5.

Tādēļ Lūkas vārdi mums jāsaprot visvienkāršākajā veidā – attiecībā uz Kristus cilvēciskumu, kas ir bijis Viņa dievišķības darbarīks un mājvieta. Un, lai gan Viņš vienmēr ir bijis Gara un žēlastības pilns, tomēr Gars ne vienmēr Viņu ir vadījis vienādi, bet mudinājis darīt drīz vienu, drīz atkal pavisam citu lietu – atkarībā no visa notiekošā. Tāpat arī, lai gan Gars Kristū ir bijis jau no iesākuma, no ieņemšanas brīža, tomēr, gluži kā Viņa miesa auga, prāts pieņēmās un pieauga dabīgā veidā, tāpat kā tas notiek citiem cilvēkiem, – tāpat Gars Viņu arvien vairāk un vairāk pārņēma un vadīja. Tie nav nekādi māņi un veltīgi vārdi, ka Lūka saka: Kristus ir tapis stiprs garā; šie vārdi skan pavisam skaidri, un tas, ko tie izteic, ir noticis visvienkāršākajā veidā – patiesi, kļūdams vecāks, Kristus ir kļuvis arī arvien lielāks, un, jo lielāks Viņš kļuvis, jo vairāk pieņēmies prātā, kļuvis stiprāks garā un gudrības pilns – arī Dieva un cilvēku priekšā; nekādi turpmāki skaidrojumi te nav vajadzīgi. Šī izpratne sevī neslēpj nekādus draudus un ir kristīga; nav svarīgi, vai tā saskan vai nesaskan ar viņu izdomātajiem ticības artikuliem.

Šeit sacītajam atbilst arī Sv. Pāvila vārdi Fil.2:7, kur apustulis saka, ka Kristus ir sevi iztukšojis, atteikdamies no Dieva veida un pieņemdams kalpa veidu, kļūdams tāds pats kā citi cilvēki un izturēdamies kā cilvēks. Šos vārdus Sv. Pāvils saka nevis par Kristus cilvēciskās dabas līdzību ar mūsējo, bet viņš saka: Kristus, Cilvēks – tas ir, tad, kad Viņš jau bija Cilvēks tapis -, ir tapis cilvēkiem līdzīgs un izturējies tā, kā izturas cilvēki. Bet visi cilvēki dabīgā veidā pieaug miesā, prātā, garā un gudrībā, – un nav neviena, kas izturētos citādi. Sv. Lūkas vārdi saskan ar to, ko saka Sv. Pāvils: Kristus ir pieņēmies un pieaudzis visās šajās lietās, būdams īpašs bērns, kas īpaši, vairāk par citiem, ir šādi pieaudzis. Jo Viņa kompleksija (miesasbūve) bija cēlāka nekā citiem, un Dieva dāvanas un žēlastība Viņam bija dotas īpaši bagātīgi. Tātad šie Lūkas vārdi ir pavisam skaidri, viegli un vienkārši saprotami, – ja vien šie gudrinieki varētu nolikt malā savus smalkos, asprātīgos izdomājumus. Tas būtu sakāms par šo evaņģēlija tekstu.

---

[1] – Sveču diena savu nosaukumu guvusi no tā, ka Romas Katoļu baznīca šajā dienā iesvētī sveces, ar kurām rokās iet procesijā. Šo dienu sauc arī par Marijas Šķīstīšanas dienu. Tā tiek svinēta 2. februārī, pieminot dienu, kad Marija pirmo reizi pēc Jēzus dzimšanas ar Jēzu bērnu uz rokām apmeklēja Templi.

[2] – Latv. Bībelē minēti “trumi” un “augoņi” (red. piez.).

[3] – 1540.gada un vēlākajos izdevumos iztrūkstošā sprediķa daļa (proti, nākamās sešas rindkopas) ievietotas Vitenbergas 1563.gada izdevuma VI sējumā ar šādu virsrakstu: Šī daļa Lk. 2 evaņģēlija izklāstā svētdienā pēc Kristus Dzimšanas svētkiem par vārdiem: “Anna bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem”, ir izlaista arī Baznīcas postillā, jo tajā tiek aplūkots vienīgi tas, kāda ir šo skaitļu – septiņi, divpadsmit un astoņdesmit četri – garīgā nozīme. Tā nu šeit ir ievietots arī tas, kas ar laiku ticis pazaudēts. Un šajā īsajā fragmentā īpaši labi redzams, ar kādu uzcītību un nopietnību mīļais, svētīgais vīrs pētījis Rakstus un gribējis visu izpētīt ar vislielāko precizitāti.

[4] – Antonijs (ap 250-355) – viens no klosteru dzīves iedibinātājiem, dzīvojis Ēģiptē.

[5] – Zvejniekiem tādā nozīmē, ka šo gavēņu laikā gaļas vietā uzturā tiek lietotas zivis.