Sprediķis devītajā svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bet Viņš runāja arī uz mācekļiem: “Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu. Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku. Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī: “Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!” Un, ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: cik tu manam kungam esi parādā? Tas sacīja: simts mucu eļļas.- Bet viņš teica: še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit! Pēc tam viņš kādam citam jautāja: bet tu, cik tu esi parādā? – Tas sacīja: simts mēru kviešu.- Viņš teica: še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem. Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos. [Lk.16:1-9]

Šajā it kā tik vienkāršajā, bet tomēr ne tik viegli saprotamajā stāstā, Jēzus māca saviem mācekļiem pareizi izturēties pret laicīgo mantu. Klausoties šo stāstu, mēs esam Viņa mācekļu vidū, un Kristus runā arī uz katru no mums.

Tātad bija kāds cilvēks, kas viņš bija, mēs nezinām, bet viņš bija bagāts un viņam tika pienestas ziņas, ka pārvaldnieks izšķērdējot viņa mantu. Ataicinājis pārvaldnieku pie sevis, bagātais kungs lika sagatavot atskaites un pavēstīja, ka atlaiž viņu no darba. Nama kungs būs bijis ne tikai bagāts, bet arī laipns un žēlsirdīgs, jo viņš tikai atlaiž pārvaldnieku no darba, lai gan varētu to ielikt cietumā vai pat nogalināt.

Pārvaldnieks saprot, ka ir iekļuvis lielās nepatikšanās. Izmisumā viņš pārdomā dažādas iespējas, kā turpmāk varētu pelnīt sev iztiku. Strādāt fizisku darbu viņš nespēj, bet par ubagu kļūt kaunas. Šajā brīdī viņa prātā uzaust kāda spoža, bet ne īsti godīga doma. Izmantodams laiku, kamēr viņš vēl atrodas savā amatā, pārvaldnieks atlaiž sava kunga parādniekiem lielu daļu parāda, cerēdams, ka tie vēlāk viņam par to atlīdzinās.

Savādi, bet kungs savu pārvaldnieku nevis nopeļ, bet pat uzslavē, atzīstot viņa rīcību par gudru. Šis vīrs patiešām bija gudri izkārtojis savu nākotni un rīkojies tā, lai arī kungam nebūtu iemesla dusmoties. Bez šaubām pārvaldnieks būs sacījis parādniekiem, ka tā daļa parāda, kura tiks atlaista, tiks atlaista ar viņa kunga ziņu. Kas tagad atlika kungam – vai no atsaukt sava pārvaldnieka ne sevišķi godīgo darījumu un izpelnīties citu cilvēku naidu vai arī piekrist tam, nostiprinot savu laba un žēlsirdīga cilvēka slavu. Kungs izvēlējās pēdējo. Tas liecina, ka pārvaldnieks patiešām bijis gudrs un zinājis, ka viņa kungs ir žēlsirdīgs un tam rūp viņa labā slava.

Ar šo piemēru Kristus nemudina savus mācekļus uz negodīgu rīcību, bet slavē tādu gudrību, kas izmanto netaisno mantu, lai radītu sev draugus. Šis negodīgais pārvaldnieks redzēja, ka viņa darbam ir pienākušas beigas un prata ar mantas palīdzību iegūt sev jaunus draugus, kas nodrošinās viņa nākotni. Arī kristiešiem vajadzētu rīkoties tāpat, proti, likt lietā savu naudu nākotnes interesēs. Mūsu nākotne gan nav saistīta ar šīs zemes dzīvi. Šī dzīve paiet ātri un nedz naudu, nedz mantu mēs kapā sev līdzi paņemt nevarēsim. Tādēļ Kristus mums māca likt to lietā, lai iegūtu sev draugus debesīs.

Mums ir dota laicīga manta, kuru Kristus sauc par „svešu lietu”. Šī manta pieder mūsu Kungam Dievam, kas mums to ir uzticējis. Tāpat kā negodīgajam pārvaldniekam arī mums ar sava Kunga mantu ir jāgādā sev draugi. Tā būs patiesi gudra rīcība, kuru Tas Kungs uzteiks. Turpretī ja kāds nebūs uzticams šajā svešās mantas lietā, tad viņš nebūs uzticams arī lielās lietās un viņam netiks dota patiesā manta. Kas tad ir šī patiesā manta? Tā ir mācība, kas ved pie Kristības un ielūdz uz Svēto Vakarēdienu un tādējādi uz Debesu valstību. Ja cilvēks nebūs uzticams laicīgās, šīs pasaules lietās un nepareizi rīkosies ar laicīgo mantu, tad viņš nebūs uzticams arī šajās debesu lietās. Par to Kristus ir runājis ar saviem mācekļiem jau iepriekš:

„Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas. Nebīsties tu, mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt valstību! Pārdodiet savu īpašumu un izdaliet to nabagiem, gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neiznīkstošu mantu debesīs, kur zaglis nevar piekļūt un ko kodes nevar maitāt. Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.”

Tas nenozīmē, ka nauda un manta mums nedrīkst būt, bet māceklis arvien atrodas jautājuma priekšā: „Vai tu paļaujies uz naudu, mantu vai uz Dievu? Varbūt tu mēģini kalpot gan Dievam, gan mantai? Nauda un manta nav ļaunas pašas par sevi. Par ļaunu manta kļūst tad, kad cilvēks sāk kalpot tai, nevis Dievam. Savukārt kalpot abiem, pielūgt abus – gan Dievu, gan mantu nav iespējams.

Netaisnais pārvaldnieks neuzticējās mantai, lai gan to izmantoja savu mērķu sasniegšanai. Viņš ticēja sava kunga žēlsirdībai. Par to viņa kungs to beigu beigās uzslavēja. Tā arī ticīgie saņems uzslavu par to, ka sapratuši, ka viņu manta ir Jēzus Kristus un ir paļāvušies uz Viņa žēlsirdību. Savukārt uzticēto laicīgo mantu, viņi liks lietā nākotnes, tas ir, Debesu valstības interesēs.

Šai Jēzus mācībai ir pavisam noteikts nolūks, kam jāpiepildās ticīgu cilvēku dzīvēs:

Kāds varētu baidīties, ka viņš nespēs uzturēt savu ģimeni un tādēļ labāk paliks neprecēts, visu savu mantu paturot tikai sev pašam. Tomēr tā viņš izrādīs neuzticību Dievam, kas ir apsolījis gādāt par ģimeni. Viņš pakļaus sevi arī riskam kļūt par netikli. Tā nebūdams uzticīgs mazās naudas lietās, viņš zaudēs arī lielās – Debesu Valstību.

Cits, redzot, ka skolotāja, mācītāja, ārsta vai zinātnieka darbs netiek ne pienācīgi godāts, ne atalgots, nobīsies no šī aicinājuma un izvēlēsies tādu amatu, kas sola lielu algu. Tā mēs varam palikt bez izglītības gan laicīgās, gan garīgās lietās un pazaudēt veselības aprūpi. Tas nenovēršami novedīs pie vispārēja pagrimuma, izraisīs šaubas un neuzticību cilvēku sirdīs par Dieva laipnību un labestību.

Turpretī ticīgs cilvēks, kas nepielūdz mantu, bet Dievu, uzticēsies Dievam gan mazās, gan lielās lietās. Viņš nerausīs un negrābs tikai sev, nedomās kā uzturēt tikai sevi, bet arvien būs gatavs dalīties arī ar citiem. Viņš ar prieku rūpēsies par saviem tuviniekiem, atbalstīs baznīcu, veicinās izglītību, medicīnu, zinātni un katru labu darbu, rūpīgi apdomādams, kā labāk izmantot savu naudu, pat ja tās nebūs daudz.

Ja šajās, patiesībā mazajās lietās mēs būsim uzticīgi, tad mums tiks dotas arī lielās lietas. Tam, kam ir, tiks dots. Uzplauks baznīca un ģimene, un mēs ar drošu cerību varēsim gaidīt Debesu valstību. Bet par to, ko ēdīsim un dzersim un ko ģērbsim – nebīsimies! Dievs mums ir dāvājis ar prātu neaptverami dārgu mantu – savu mīļo Dēlu, kas mūs ir izglābis no velna, elles un nāves. Vai tad Viņš nedāvinās mums visas citas lietas? Vai tad Viņš neglābs mūs no bada un trūkuma? Mēs varam būt pavisam droši, ka Viņš to darīs! Savukārt mēs mācīsimies būt uzticīgi un pareizi lietot to, ko Dievs mums ir devis. Liksim lietā savu naudu un mantu, lai vairotos pateicība un Dieva gods. Mums ir brīnišķīgs Dievs, kurš spēj ļauno pārvērst labajā, grēciniekus darīt par svētajiem, netaisnajai mantai likt kalpot Debesu valstībai, netaisnajam pārvaldniekam kļūt mums par paraugu. Lai slavēts mūsu žēlsirdīgais Kungs, kas dod mums gudrību, veselību, dzīvību un mantu, lai mēs ar to varētu darīt labu citiem! Lai slavēts mūsu žēlsirdīgais Kungs, kas devis mums arī pašu lielāko mantu – patiesu mācību, kas ved uz debesu valstību. Lai slavēts mūsu žēlsirdīgais Kungs, kas tūkstoškārtīgi pārspējis netaisno pārvaldnieku, atlaižot mums visu mūsu grēku parādu! Āmen.