Sprediķis divpadsmitajā svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku. Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: “Efata, tas ir: atveries.” Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja. Un Viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda un brīnījās ļoti par to un sacīja: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.” [Mk.7:31-37]

Cilvēka dzīve šajā pasaulē nav viegla. Turklāt retos prieka brīžus apēno domas par iznīcību, nāvi un dzīves bezjēdzību. Arī kristieša dzīve nav viegla. Apustulis Pāvils saka, ka caur daudz bēdām mēs ieiesim Debesu valstībā, un pats Jēzus daudzviet stāsta par vajāšanām un ciešanām, kas sagaida ticīgos. Tomēr šajās cīņās un grūtībās kristieši ne brīdi nav vieni, jo viņu dzīve ir dzīve ar Dievu. Tā Kunga apsolījums – „Es esmu ar jums ik dienas līdz pasaules galam” – ir drošs un uzticams. Sastopoties ar grūtībām, mums vienmēr jāatceras, kāds ir šis Kungs, kurš apsola mums savu klātieni.

„Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā” – tā Kristu raksturo evaņģēlists Marks. Lai saprastu šos vārdus, mums jāatšķir Bībeles pirmās lappuses un jāiepazīstas ar to tālo dienu notikumiem, kad tapa šī pasaule.

Savā radošajā spēkā Dievs lika tapt gaismai un nošķīra to no tumsas. Viņš izveidoja jūru un zemi un radīja zāli, augus un augļu kokus. Tad Viņš radīja sauli, mēnesi un zvaigznes, lai tie dotu gaismu un kalpotu par laika skaitīšanas zīmēm. Tad Dievs radīja putnus, zivis un zvērus, un pašās beigās Viņš radīja cilvēku, lai tas valdītu pār visu radību. Un uzlūkojis visu, ko Viņš bija darījis, Dievs atzina to par ļoti labu. Taču tas tā neturpinājās ilgi. Jau pavisam drīz cilvēks bailēs bēg un slēpjas no sava Radītāja un svētības vārdu vietā tam nākas dzirdēt lāstu. Sāpēs sievai nāksies dzemdēt bērnus, tā iekāros vīru, bet tas valdīs pār viņu, bet vīram savukārt nāksies smagi strādāt un sviedriem vaigā savu maizi ēst. Beigu beigās gan sievai, gan vīram nāksies kļūt par pīšļiem, atgriezties zemē, no kuras tie ņemti, jeb citiem vārdiem sakot, tiem būs jāmirst. Šī traģiskā pārmaiņa notika tādēļ, ka ļaunais Dieva pretinieks sātans pievīla cilvēku un padarīja viņu par Dieva ienaidnieku. Tagad cilvēkam bija jāatstāj paradīze – Dieva tuvums – un jāpārtiek no zemes, no kuras tas reiz bija radīts, lai beigās atkal atgrieztos pie tās. Labā Dieva radība, kurai bija jākalpo cilvēkam, cilvēka dēļ tika samaitāta, kļuva ļauna un naidīga. Labajā Dieva pasaulē, cilvēka nepaklausības dēļ bija ienācis ļaunums, naids, slimības, ciešanas un nāve.

Kopš šā brīža visur bija vērojama velna ļaunā roka. Cilvēki uzbruka viens otram un dabai, bet zvēri, zivis un putni, kā arī visdažādākās slimības un sērgas uzbruka cilvēkam. Reiz brīnišķīgais un skaistais radības kronis – cilvēks kļuva arvien vājāks un slimāks. Zemes izdotā pārtika kļuva arvien sliktāka, sabojājās gaiss un ūdens. Cilvēki nereti jau piedzima ar smagiem fiziskiem un psihiskiem trūkumiem. Marka evaņģēlijā aprakstītais kurlmēmais cilvēks, par kuru dzirdējām šīs dienas evaņģēlija lasījumā, bija viens no šādi piemeklētajiem. Velns pie viņa bija paveicis savu postošo darbu.

Tomēr visu šo dramatisko notikumu vidū, kur šķiet – no ļaunuma nav vairs glābiņa – joprojām skan paradīzē dotais Dieva apsolījums – velna galva reiz tiks sadragāta, tas ir, viņa ļaunā vara tiks iznīcināta. No Ādama un Ievas laikiem ticīgi cilvēki arvien ilgodamies gaidīja šā apsolījuma piepildīšanos. Lai viņi šajās gaidās nepagurtu, Dievs laiku pa laikam caur saviem praviešiem tiem atgādināja glābjošo Apsolījumu: Viņš pats reiz ieradīsies šajā pasaulē, cīnīsies ar ļauno ienaidnieku un atņems tam varu pār cilvēkiem! „Un visa miesa redzēs, ka Es esmu Tas Kungs, Es esmu tavs Glābējs un Pestītājs, Jēkaba Varenais”, teica Dievs ar pravieša Jesajas muti.

Ar šā paša pravieša starpniecību Dievs arī vēstīja par Cietēju Kalpu, kas, vienīgais, nevainīgs būdams, nesīs visu cilvēku sērgas un ciešanas, ar savām brūcēm mūs dziedinādams. Kādā citā vietā pravietis rakstīja: „Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos.” (Jes. 61:1-2) Vairākus gadsimtus pēc tam, kad pravietis bija teicis šos vārdus, kāds vīrs Nacaretes sinagogā attina rakstu tīstokli un skaļā balsī šo tekstu lasīja priekšā sapulcētajai draudzei. Tad vīrs, kura vārds bija Jēzus, apsēdās un sacīja: „Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts!” Cilvēku Glābējs bija ieradies! Raksturodams Viņa misiju apustulis Jānis saka: „Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” (Jņ.1:3:8)

Arī pats Jēzus gan ar vārdiem, gan darbiem nepārprotami apliecināja, ka velna varai pienācis gals. „Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!”, sacīja Jēzus. Un tad, pierādīdams, ka tie nav tukši vārdi, Viņš dienu pēc dienas izdzina no cilvēkiem ļaunos garus un dziedināja neskaitāmus slimniekus. No sirds iežēlodamies par šiem cietējiem, Jēzus atdeva veselību visdažādāko slimību mocītiem ļaudīm. Gan spitālība, gan trieka, gan citas ļaunas slimības vienā mirklī tika dziedinātas. No dzimšanas klibi, akli, kurli un mēmi cilvēki, pēkšņi staigāja, redzēja, dzirdēja un runāja. Velna darbiem patiešām bija pienācis gals. Debesu valstība bija tuvu klāt atnākusi. Ļaunie gari drebēja un dusmās grieza zobus, bet ikviens cilvēks varēja pārliecināties, ka Dievs ir ieradies šajā pasaulē, lai to glābtu no ļaunuma varas. Viss, kas bija apsolīts Vecajā Derībā, piepildījās vārds vārdā – ne tikai slimie tika dziedināti, bet pat miroņi cēlās augšā no nāves. Patiešām bija iestājies Dieva žēlastības laiks! Ar šādām varenām zīmēm Dieva Dēls parādīja savu varu un nolūkus šajā pasaulē – visu atkal darīt labu, visu ļauno vērst labajā.

Stāsts, ko mēs dzirdējām, nav tikai stāsts par kādiem seniem, aizmirstiem laikiem. Tas ir stāsts par Dzīvības Kungu, Augšāmcelto Kungu, kas Svētajā Kristībā ir kļuvis arī par tavu Kungu. Savā visvarenajā spēkā Viņa turpina valdīt pār šo pasauli un pilnībā ir noteicējs arī pār tavu dzīvi. Nav tādas varas, kas varētu stāties Viņam ceļā! Un Viņš no sirds mīl tevi un vēl tev visu labu. Tavs Dievs ir labs Dievs – žēlsirdīgs, laipns un draudzīgs Dievs, jā patiesi, kā mums katra dievkalpojuma beigās vēsta liturģija – Dievs ir mīlīgs.

Jā, šajā pasaulē tev nāksies piedzīvot grūtības. Vēl joprojām sievas cietīs dzemdību sāpes un vīru vaigs pārklāsies sviedriem, smagi strādājot; vēl joprojām dzims slimi bērni, mūs vajās dažādas slimības un likstas; taču ar mums arvien būs žēlsirdīgs Kungs, kurš grib un var mums palīdzēt. Ar saviem darbiem Viņš rāda, ka visām ļaunajām lietām drīz pienāks beigas, un tad Viņš dos mums jaunu pasauli, kur nebūs vairs slimību, sāpju un ļaunuma mocītu cilvēku. Savā, Viņam vien zināmajā gudrībā, Dievs pagaidām pieļauj, ka arī Viņam ticīgie slimo un cieš. Mēs nevaram to pilnībā saprast, bet arī šīs lietas kalpo mums, nāk mums par labu. Dievs nekad neliek mums ciest pār mēru, vairāk kā tas var nākt mums par labu. Un tad arvien Viņš parāda mums savu neizsakāmo laipnību, dziedinādams un svētīdams dvēseli un miesu. Tā Viņš pilda mūsu sirdis ar prieku un pateicību. Šo prieku un pateicību mums nevajag noklusēt, bet droši apliecināt pasaules priekšā. Lai visi zina un dzird – cik labs ir mūsu Kungs! Kungs Jēzus, kas patiešām visu ir labi darījis! Āmen.