Sprediķis Dominica 1. post Epiphaniam svētdienā

Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzalemi Pashā svētkos. Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzalemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: “Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kam jūs esat mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās? Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. [Lk.2:41-52]

I

Šis ir evaņģēlijs, kas mums rāda svētā krusta piemēru; tas parāda, kas notiek ar kristiešiem, un māca, kā viņiem ir jāattiecas pret notiekošo. Jo tam, kurš grib būt kristietis, ir jādomā, kā viņš varētu palīdzēt nest krustu. Dievs satvers viņu ar stingru roku un dos krietnu mācību, tā ka viņš būs pavisam paguris; bez ciešanām neviens nevarēs nonākt pie Kristus. Tādēļ arī šeit tiek rādīts piemērs, kuram mums jāseko. To tagad dzirdēsim.

Lai gan svētā māte Marija, kas bija svētīta un apveltīta ar dažādu veidu žēlastību, neapšaubāmi, ir jutusi vislielāko prieku par savu bērnu, tomēr Tas Kungs ir vadījis Marijas ceļu tā, ka viņai Jēzus dēļ nācies pieredzēt ne tikai priecīgus brīžus vien; paradīze viņai, tāpat kā citiem, bija gaidāma tikai nākamajā dzīvē. Tādēļ, uz zemes dzīvojot, Marija pieredzēja daudz nelaimju, sāpju un sirds ciešanu. Pirmoreiz bēdas Mariju piemeklēja tad, kad viņai vajadzēja dzemdēt Bētlemē, svešā vietā, kur nebija piemērotas telpas ne viņai, ne viņas bērnam un tiem nācās apmesties kūtī. Arī otrais grūtais brīdis pienāca pavisam drīz – pēc sešām nedēļām, kad viņai ar bērniņu nācās bēgt uz svešu zemi – Ēģipti; te Marijai atkal bija vajadzīgs mierinājums. Un līdzīgus triecienus viņa noteikti pieredzēja biežāk, nekā šeit aprakstīts.

Arī šajā evaņģēlija vietā parādīts viens no šādiem notikumiem – Jēzus liek savai mātei pārciest bēdas; Viņš paliek templī un nozūd mātes skatienam, tā ka viņa Dēlu ilgi meklē un nevar atrast. Tas Mariju ir tik ļoti izbiedējis un sarūgtinājis, ka viņa ir jau gandrīz padevusies izmisumam – tādēļ viņa saka: “Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” Jādomā, ka viņa savā sirdī ir spriedusi tā: redzi, šis bērns ir tikai mans; es zinu, ka Dievs man Viņu ir devis un uzticējis, lai es rūpētos par Viņu. Kādēļ tad Viņš mani pamet? Tā būs mana vaina – es neesmu par Viņu pietiekami labi rūpējusies, nedz Viņu kā nākas pieskatījusi. Varbūt Dievs uzskata, ka neesmu cienīga rūpēties par Jēzu, un nu grib Viņu man atņemt! Te nu Marijas sirds, neapšaubāmi, ir izbijusies – tā ir drebējusi, bijusi nemierīga un sāpju pilna.

Te tu redzi, kā klājās Marijai, kas taču bija Jēzus māte un varēja lepoties ar savu bērnu vairāk nekā jebkura cita māte, tā ka viņas prieks varēja būt daudz lielāks, nekā citas mātes jebkad ir pieredzējušas; un tomēr tu redzi, kā Dievs atkailina viņas sirdi – viņa pat vairs neuzdrīkstas sacīt, ka ir Jēzus māte. Marija ir tik ļoti izbijusies sava Dēla dēļ, ka būtu varējusi vēlēties, kaut nekad nebūtu Viņu pazinusi, nedz par Viņu dzirdējusi; tā viņa būtu varējusi izdarīt lielāku grēku nekā jebkura cita māte.
Tā mūsu Kungs Dievs ir tiesīgs rīkoties – Viņš var atņemt mums mūsu mierinājumu un prieku, kad vien Viņš grib; Dievs var mums likt izbīties tieši to lietu dēļ, par kurām mums ir vislielākais prieks; un otrādi – Viņš dod vislielāko prieku tieši par to, kas mūs ir visvairāk izbiedējis. Marijas lielākais prieks bija tas, ka viņa varēja kļūt par bērna Jēzus māti; taču viņa nekad nebija pieredzējusi lielākas izbailes kā tās, ko viņa tagad juta sava bērna dēļ. Tāpat notiek arī mums – nekas mūs nebiedē tik ļoti kā grēks un nāve; bet Dievs sniedz mums tādu mierinājumu, ka drīkstam lepoties un teikt tā, kā saka Sv. Pāvils Rom. 7: grēks ir kalpojis mūsu taisnošanai, un arī nāve ir mūsu ieguvums, tā ka varam pat ilgoties pēc tās.

Tā nu šeit redzam Kristus mātes lielās ciešanas, zaudējot savu bērnu un vienlaikus arī paļāvību uz Dievu; nu viņai bija jābīstas, ka varbūt Dievs uz viņu dusmojas un vairs negrib, lai viņa būtu Dieva māte. Taču neviens nespēj izprast to, kā viņa ir jutusies, – varbūt vienīgi tas, kurš kaut daļu no šādām ciešanām ir pieredzējis. Tādēļ šis piemērs domāts mums – tas rakstīts nevis Marijas, bet mūsu dēļ. Marija jau ir izgājusi cauri šīm ciešanām; mums jāseko viņai un jābūt gataviem, lai tad, kad mums notiks šādas lietas, zinātu, kā rīkoties.

Kad Dievs dod mums stipru ticību, ka varam palikt drošā paļāvībā, lepoties un būt pārliecināti, ka Dievs ir mums žēlīgs, – tad esam paradīzē. Turpretī tad, kad Viņš ļauj mūsu sirdīm krist atpakaļ, kad mums šķiet, itin kā kāds gribētu izraut Kristu mums no sirds, un mūsu sirdsapziņa jūt, ka žēlastība ir pazaudēta, tādēļ sirds ir nemierīga un zaudē paļāvību, – tad posts un nelaime ir klāt. Jo, lai arī sirds neapzinās, ka būtu grēkojusi, tā tomēr ir nemierīga un domā: kas zina, vai Dievs mani grib pieņemt, – kā šeit māte šaubās, vai Dievs vairs grib, lai viņa būtu Jēzus māte. Jūtot šādus triecienus, sirds saka: jā, līdz šim Dievs man devis drošu ticību; bet varbūt tagad Viņš grib man to atņemt un turpmāk vairs nedos. Lai izturētu šādus triecienus, garam ir jābūt stipram, un nav daudz cilvēku, kuriem Dievs to visu ļauj pieredzēt; tomēr mums ir jāsagatavojas, lai tad, ja mums tā klātos, mēs tomēr nekristu izmisumā.

Šādus piemērus redzam arī cituviet Rakstos; tā Jozuas 7:6 7 lasām par pravieti, kam Dievs bija devis varenu apsolījumu, ka viņš iznīcinās pagānus; pats Dievs bija mudinājis Jozuu būt drošam un stāties pretī ienaidniekiem – un to viņš arī darīja. Bet kas notika? Kad Jozua, šādas stipras ticības vadīts, sūtīja trīs tūkstošus vīru, lai tie ieņemtu kādu pilsētu, un viņi lepni devās uzbrukumā, redzēdami, ka pilsētā ļaužu nav daudz, ienaidnieki tomēr aizstāvēja pilsētiņu un atsita uzbrucējus atpakaļ. Nu Jozua metās zemē uz sava vaiga un visu dienu neuzdrīkstējās paraudzīties uz debesīm; viņš sāka saukt un žēloties Dievam, sacīdams: ak, kādēļ Tu esi mūs šurp atvedis – vai tādēļ, lai nodotu ienaidnieku rokās? Jozuas ticība bija sagrauta, viņš jau krita izmisumā, tā ka tikai pats Dievs varēja viņu atkal piecelt. Tā Dievs rīkojas ar izciliem svētajiem – Viņš reizēm izņem no viņu sirdīm Kristu, tas ir, ticību un paļāvību.

Tomēr to visu dara Dieva neizteicami bagātīgā žēlastība un laipnība, – lai mēs it visās lietās un vietās justu, cik mīļi un draudzīgi Tēvs pret mums izturas, kā Viņš mūs pasargā, lai mūsu ticība nostiprinātos un arvien vairāk pieņemtos spēkā. Dievs šādi rīkojas vispirms tādēļ, lai pasargātu savējos no divējādām nelaimēm, kas citkārt varētu viņus apdraudēt. Pirmkārt, kad viņi ir tik stipri garā un spītīgi, tie galu galā varētu pārlieku pieķerties paši sev, domādami, ka visu ir paveikuši paši saviem spēkiem. Tādēļ Dievs reizēm atļauj viņu ticībai kļūdīties un pieredzēt sakāvi, lai cilvēki paši redzētu, kas īsti viņi ir, tā ka tiem nāktos sacīt: kaut arī man vajadzētu ticēt, es tomēr to nespēju. Tā visvarenais Dievs dara savus svētos pazemīgus un liek tiem iepazīt pašiem sevi. Jo cilvēka daba un prāts arvien tiecas pievērsties Dieva dāvanām un turēties pie tām. Tādēļ Dievam nākas pret mums izturēties tā, lai mēs redzētu, ka tikai Viņš var ielikt ticību mūsu sirdīs, bet mēs paši savu ticību nevaram radīt. Tā nu bijībai Dieva priekšā un paļāvībai uz Viņu ir jāiet roku rokā, – lai cilvēks nekļūtu pārgalvīgs un pārlieku drošs un nepievērstos pats sev. Šī iemesla dēļ Dievs tik smagi pārbauda svētos.

Otrkārt, Viņš to dara, lai rādītu mums piemēru. Jo, ja Rakstos nebūtu atrodams neviens piemērs par svētajiem, kuriem arī noticis tāpat, mēs šādus pārbaudījumus nevarētu izturēt un mūsu sirdsapziņa sacītu: es vienīgais esmu šādu ciešanu varā – nevienam citam Dievs nekad nav licis nonākt tādā postā; tādēļ tā noteikti ir zīme, ka Dievs mani negrib. Bet mēs redzam, ka tāpat ir klājies arī Jaunavai Marijai un citiem svētajiem; tādējādi mums ir mierinājums, kas neļauj zaudēt cerības, un piemērs, kurš rāda, ka mums jābūt klusiem un jāgaida, līdz Dievs nāks un mūs stiprinās.

Par šādām ciešanām runā daudzi Rakstu piemēri; tiem pieder arī vārdi, ko pravietis Dāvids saka Ps. 31:23: “Bet es domāju savās bailēs: “Es esmu atstumts no Tavām acīm!”” Tā notiek, kad sirdsapziņa saka: Dievs mani negrib. Šīs ciešanas ir nepanesami smagas; tādēļ svētie, šādus pārbaudījumus izciezdami, tik skaļi kliedz un sauc, – jo, ja Dievs viņus neizglābtu, tie būtu ellē. Visi citi kārdinājumi un ciešanas ir tīrie nieki, salīdzinot ar šo. Tā, piemēram, ja cilvēkam atņem mantu un godu, tas ir sīkums salīdzinājumā ar daudzo nevainīgo bērniņu nonāvēšanu un to, ka Jēzum vajadzēja bēgt uz Ēģipti. To pašu pravietis saka arī citā vietā, Ps. 94:17: “Ja Tas Kungs nebūtu mans palīgs, tad jau sen mana dvēsele dusētu klusēšanas zemē.” Tik lielas ir bailes un šausmas, kas pārņem šādā grūtā brīdī. Tādēļ Dievs dara tā, lai mēs saņemtu šādus piemērus un rastu tajos mierinājumu, lai nezaudētu visas cerības. Jo tad, kad nāks nāve, šādi kārdinājumi mums noteikti uzmāksies. Mums tam ir jāsagatavojas.

II

Tāds ir šajā evaņģēlija vietā attēloto Marijas lielo ciešanu notikums un piemērs; taču šeit ir norādīts arī tas, kur atrodams mierinājums. Jēzus vecāki pazaudē Viņu un aiziet veselas dienas gājumā no Jēzus; tie meklē Viņu pie draugiem un paziņām, taču tur Viņa nav. Tad vecāki atgriežas Jeruzalemē; taču arī tur tie Viņu neatrod. Tikai trešajā dienā, nonākot templī, Viņš tiem beidzot ir atrodams. Dievs mums norāda, kur meklēt mierinājumu un stiprinājumu visās ciešanās un īpaši šajās lielajās ciešanās, – lai mēs zinātu, kur varēsim atrast Kungu Kristu, proti, Viņš mums ir jāmeklē templī. Jo Jēzus saviem vecākiem saka: “Vai nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?”

Te jāievēro, ka Lūka saka: “Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu.” Tā Kristus ir aizdarījis mutes tiem, kuri pārlieku slavē un cildina Jaunavu Mariju, itin kā viņa būtu zinājusi pilnīgi visu un nekādā ziņā nebūtu varējusi maldīties. Te tu redzi, kā Tas Kungs ļauj Marijai kļūdīties, – viņa To ilgi meklē un nevar atrast, līdz beidzot, trešajā dienā, ienāk templī. Un nu Viņš Mariju uzrunā, sacīdams: “Kam jūs esat mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” Marija nesaprot šos vārdus, ko Jēzus viņai saka. Tādēļ visa Marijas cildināšana ir vienas vienīgas izdomātas blēņas un nepatiesa, izdomāta slava, kas viņai nav vajadzīga. Dievs Mariju ir vadījis tā, ka daudzas lietas viņai ir palikušas apslēptas – lai viņa paliktu pazemīga un neiedomātos, ka ir labāka nekā citi cilvēki.

Bet mierinājums – kā jau sacīts – ir tas, ka Kristus nav atrodams nekur citur kā vien templī, tas ir, tajā namā, kas pieder Dievam. Bet kas pieder Dievam? Vai ne visa radība? Patiesi, Dievam pieder it viss; tomēr īpaši un vispirms – Svētie Raksti un Viņa vārds; visu citu Viņš ir devis par īpašumu mums. Tā nu pats galvenais secinājums, ko no tā visa iegūstam, ir šāds: neviens nedrīkst rast un smelties mierinājumu nekur citur kā vien Dieva vārdā; jo Dēlu neatradīsi nekur citur kā vien templī. Un raugies uz māti – viņa vēl nesaprot šādas lietas un nezina, ka Jēzus jāmeklē templī; meklēdama Viņu draugu un paziņu vidū, nevis īstajā vietā, viņa kļūdās.

Tādēļ daudzkārt esmu sacījis un arī tagad saku, ka kristiešu vidū nav jātiek sludinātam nekam citam kā vien tīrajam, skaidrajam Dieva vārdam. Tas saskan ar šo evaņģēliju – Marija neatrod Jēzu draugu un paziņu vidū. Tādēļ neklājas sacīt, ka mums jātic tam, ko nolemj koncili, vai arī tam, ko rakstījuši Hieronīms, Augustīns^[1] un citi svētie tēvi. Ir jānorāda vieta, kur atrodams Kristus, un tā nav neviena cita vieta kā tikai tā, kuru rāda Viņš pats, sacīdams: “Man jādarbojas sava Tēva lietās,” tas ir: Viņš būs atrodams tajā, kas pieder Tēvam; un tas nozīmē – neviens Viņu neatradīs nekur citur kā vien Dieva vārdā. Tādēļ viss, ko māca svētie tēvi, ir jāuzņem ne tā, ka mēs ar savu sirdsapziņu drīkstētu šīm lietām uzticēties un tajās meklēt mierinājumu. Ja nu tev kāds saka: kā, vai tad nav jātic svētajiem tēviem? – tu vari atbildēt: Kristus nav atrodams draugu un paziņu vidū. Un būtu pareizi, ja mēs, kristieši, labi iepazītu šādus evaņģēlija piemērus un prastu tos lietot gluži kā sakāmvārdus, stājoties pretī visām mācībām, kas nav Dieva vārds.

Bet, lai mēs šīs lietas varētu labāk paskaidrot un saskatīt, mums ir jāredz, ko mums ir iemācījušas visas tās mācības, kuras nav Dieva vārds. Līdz šim mums ir bijušas trīs mācības. Pirmkārt, pati rupjākā ir tā, kuru mācījis Sv. Toms^[2] (ja vien viņu var saukt par svēto); šī mācība nāk no pagānisko skolotāju mācības un gudrības, ko aprakstījis dabiskās prāta gaismas spožākais spīdeklis – Aristotelis. Šie skolotāji saka tā: dabiskā gaisma esot līdzīga gludai, spožai virsmai, savukārt Kristus vārds līdzinoties saulei. Kad saule apspīd šādu virsmu, tad tā atmirdz jaukā spožumā; tāpat dievišķā gaisma apspīd un apgaismo dabisko prāta gaismu. Ar šo jauko līdzību viņi ir ienesuši savu pagānisko mācību arī kristiešu vidū; to vien mūsu augstās skolas ir mācījušas, tajā ir izskoloti doktori un sludinātāji. Šādas lietas runāt viņiem ir mācījis velns; tā Dieva vārds ir nospiests pie zemes, – jo, ja šis vārds atskan un nāk gaismā, tas satriec pīšļos visas velna mācības.

Otrkārt, mums ir mācīti un doti cilvēku likumi, kas tiek saukti par svētās kristīgās baznīcas kārtību un likumiem. Ar šo likumu palīdzību nelgas ir gribējuši vest pasauli uz debesīm, mierināt un stiprināt mūsu sirdsapziņas. Šādi likumi ir ieviesušies tik plaši, ka līdzīgi grēku plūdiem jau pārņēmuši visu pasauli; pasaule šajos likumos ir jau pavisam noslīkusi, tā ka, šķiet, vairs nebūs izglābjama no elles bezdibeņa. Cilvēku likumu sludinātāji kliedz kā neprātīgi: to taču ir nolēmuši svētie koncili! To pavēlējusi baznīca! Tas ticis ievērots jau tik ilgu laiku! – vai tad mums tam nebūtu jātic?

Tādēļ viņiem ir jāsaņem atbilde, kuru – kā jau sacīju – sniedz šis evaņģēlijs: ja jau ir kļūdījusies pati svētā Jaunava, tad nebūtu brīnums, ka arī citi ir maldījušies. Marija taču bija Dieva māte; un tomēr viņa ir neziņā, kur atrast Kristu, un meklē Viņu pie draugiem un paziņām; tādēļ viņai neizdodas Dēlu atrast. Ja nu Marija ir kļūdījusies un nav varējusi atrast Kristu draugu vidū, bet galu galā nonākusi līdz templim, – kā tad lai mēs atrastu Viņu ārpus Dieva vārda, cilvēku mācībās un visā, ko nolēmuši koncili vai mācījuši doktori? Bez šaubām, bīskapiem un konciliem nav bijis tik daudz Svētā Gara kā Marijai. Ja nu viņa ir kļūdījusies – kā tad lai nekļūdītos bīskapi un koncili? Tie visi taču cer atrast Kristu kur citur, nevis Viņa Tēva lietās, tas ir – Dieva vārdā!

Tādēļ, ja dzirdi runājam kādu, kurš turas pie šīm divām mācībām, uzticas tām un tic, ka tas ir pareizi, – pajautā viņam, vai viņš tikpat droši uzticēsies šīm lietām un varēs tajās rast mierinājumu dvēselei, arī stāvēdams nāves, Dieva tiesas un dusmu priekšā, ka ar bezbailīgu sirdi un mierīgu sirdsapziņu varētu sacīt: tā pāvests un bīskapi koncilos ir sacījuši un nolēmuši; uz to es paļaujos un droši zinu, ka nebūšu kļūdījies! Bet šis cilvēks būs spiests tev atbildēt: kā gan varu būt par to tik pārliecināts? Kad pienāks brīdis, kad tev būs jāstājas nāves priekšā, tava sirdsapziņa sacīs: patiesi, koncili gan ir nolēmuši utt., bet varbūt tie ir kļūdījušies. Kas zina, vai šie lēmumi ir pareizi! Ja nonāksi šādās šaubās, tu vairs nevarēsi pastāvēt; velns nāks un satrieks tevi – tu tūliņ tiksi notriekts zemē.

Treškārt, viņi ne tikai māca šīs divas mācības, bet norāda arī uz Svētajiem Rakstiem, sacīdami, ka pāvesta likumi gan esot jāievēro vairāk par visām citām mācībām un viss, ko tie nosaka ar ticību saistītās lietās, esot stingri jāievēro; tomēr kā izņēmums šeit esot jāuzlūko dažu svēto tēvu mācības, kas skaidro Rakstus. Šos tēvu skaidrojumus viņi ir novērtējuši tikpat augstu kā Romas pāvestu – vai pat mazliet augstāk. Un atkal viņi ir sacījuši, ka šie cilvēki nevar būt maldījušies; tie kliedz: vai tad svētie tēvi nebūtu sapratuši Rakstus? Bet lai jau nelgas saka, ko grib; tu atkārto viņiem to, ko Kristus šeit saka: “Vai tad nezināt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” Dieva vārds ir jāvērtē augstāk par visām lietām un jāturas tikai pie tā; jo tikai šajā vārdā – un nekur citur – Kristus grib būt atrodams. Tādēļ, ja meklē Viņu kur citur, tu pūlies veltīgi. Kā gan tu varētu mani pārliecināt, ka Kristum ir jādarbojas nevis Dieva, bet svēto tēvu lietās?

Tādēļ šis Evaņģēlijs dod smagu triecienu visām mācībām, mierinājumiem un visam citam, kas nav Dieva vārds un nenāk no šī vārda. Lai kā tu cildinātu prātu un dabīgo saprāta gaismu, tomēr es sev paturu tiesības nepaļauties uz šādām lietām. Lai ko koncili būtu nolēmuši, lai ko būtu mācījuši pāvests un svētie tēvi, – uz to visu es negribu paļauties. Ja viņi man atļauj tā rīkoties, tad drīz vien varēsim vienoties; es paturēšu savu brīvību, bet viņi varēs lemt un noteikt, ko vien gribēs. Es drīkstēšu sacīt: ja man patiks, es jūsu noteikumus ievērošu; bet es negribu tos ievērot tādēļ, lai būtu paveicis kaut ko labu un vērtīgu. Taču tā rīkoties viņi man neļaus. Viņiem nepietiek ar to, ka šādas lietas tiek ievērotas pēc brīvas gribas; tie vēlas pievienot savu piebildi – ka ir nepieciešams paļauties uz šādām lietām un uzticēties tām – tā, it kā šāda paļāvība būtu līdzvērtīga paļāvībai uz Kristu un Svēto Garu. Mēs nedrīkstam paciest šīs aplamās iedomas un maldīgo paļāvību, kādā viņi spriež: pildot visus šos noteikumus, tiekot paveikts labs darbs, turpretī noteikumu nepildīšana esot grēks. Viņi saka: ko pavēl vai māca pāvests un baznīca, tā esot Svētā Gara pavēle un Dieva vārds, tādēļ šīm lietām esot jātic un tās noteikti jāievēro. Tie ir atklāti, nekaunīgi meli. Kā viņi var savus apgalvojumus pierādīt?

Jā – viņi saka – kristīgajai baznīcai ir dots Svētais Gars, kas tai neļauj maldīties, nedz kļūdīties. Atbilde ir tāda, kā jau iepriekš sacīju: lai kāda būtu baznīca, tai tomēr nav tādas Gara pilnības, kāda ir bijusi Marijai; un, lai gan Svētais Gars Mariju ir vadījis, tomēr tas arī viņai ir ļāvis maldīties – tādēļ, lai mums tiktu rādīts piemērs. Ja jau pat Marija nav bijusi pārliecināta, kā tad tu vari pārliecināt mani? Kurp tad lai dodamies? Arī mums ir jānāk templī, tas ir, mums jāsatver Dieva vārds, kas ir pilnīgi drošs un nekļūdīgs, – tajā noteikti atradīsim Kristu. Tādēļ – kur ir vārds, tur jāpaliek arī man; jo es turos pie vārda. Vārds paliek dzīvs pat nāves vidū un iziet tai cauri; tāpat arī man ir jāiziet cauri nāvei un jāieiet dzīvībā. Te mani nekas nedrīkst aizkavēt – ne grēks, ne nāve, ne velns. Mierinājumu un drošību, kuru man dod Dieva vārds, nevar dot neviena cita mācība; tādēļ visas šīs mācības nekādā ziņā nav salīdzināmas ar Dieva vārdu.

Tādēļ ir nepieciešams to labi saprast un nepaļauties ne uz cilvēku mācībām, nedz arī uz svētajiem tēviem. To Dievs ir parādījis arī ar daudzu citu piemēru palīdzību, lai būtu skaidri redzams, ka uz cilvēkiem nevar paļauties, – tādēļ, ka arī svētie dažkārt kļūdās. Tā Ap. d. 15:5 u. trpm. lasām, ka drīz vien pēc Kristus debesbraukšanas sanākuši kopā apustuļi un visi kristiešu ievērojamākie vīri; un ticis apspriests jautājums: vai pagāni ir jāpiespiež apgraizīties? Tad mācīti vīri no farizeju sektas – tie, kas bija kļuvuši ticīgi – piecēlās un sacīja: esot nepieciešams likt pagāniem apgraizīties un pavēlēt tiem ievērot Mozus bauslības prasības. Sākās pārrunas, un daudzi gribēja runātājiem piekrist. Tikai Pēteris, Pāvils, Barnaba un Jēkabs stājās pretī šim uzskatam, un Pēteris izteica šādu spriedumu: pagāniem, kas no manas mutes dzirdējuši Evaņģēliju, Dievs ir devis Svēto Garu – tāpat kā mums; Viņš nav šķirojis mūs un viņus, bet šķīstījis viņu sirdis ar ticību. Ja nu viņi ir saņēmuši Svēto Garu, nebūdami apgraizīti, kādēļ tad jūs gribat viņus sasaistīt un uzlikt tiem uz kakla jūgu, ko nav spējuši panest ne mūsu tēvi, ne mēs? Jo mēs ticam, ka ar Kunga Kristus žēlastību tiksim pestīti – tāpat kā viņi.

Redzi nu – te ir bijuši daudzi ticīgi kristieši, un baznīca vēl bijusi jauna – tolaik tajā viss vēl noticis vislabākajā veidā; un tomēr Dievs ir ļāvis maldīties gandrīz visiem šiem cilvēkiem, atskaitot kādus trīs vai četrus vīrus. Ja viņi nebūtu bijuši klāt un iebilduši, turpmāk tiktu mācīti maldi un būtu dota pavēle, kas vēršas pret Kristu. Un tomēr šie muļķi ir tik akli, ka nevar pateikt neko citu kā tikai: to ir pavēlējuši koncili un baznīca, kas nevar maldīties, – mums jāseko it visam, ko tā nolemj.

Tālāk lasām, ka arī Pēteris un Barnaba kļūdās un līdz ar viņiem – visi jūdi; un tikai viens vīrs – Pāvils ir cēlies un viņus nosodījis, – kā viņš pats raksta Gal. 2:11. Ja nu svētie koncili un svēti cilvēki ir maldījušies, – kā gan mēs varētu paļauties uz mūsu konciliem? Tie taču nepavisam nav cienīgi nostāties līdzās apustuļu laikā notikušajiem konciliem!

Kādēļ tad Dievs ļauj tam visam notikt? Tādēļ, ka Viņš negrib, lai mēs spītīgi turētos pie kāda cilvēka vārdiem un mācības – lai cik svēti būtu šādi cilvēki –, bet paļautos vienīgi uz Viņa vārdu. Tādēļ, ja arī nāktu kāds apustulis vai pat eņģelis no debesīm – kā Sv. Pāvils saka Gal. 1:8 9 – un mācītu ko citu, mums tam droši jāsaka: tas nav Dieva vārds, tādēļ es nemaz negribu klausīties. Paliec pie tā, ka bērniņš Jēzus nav atrodams nekur citur kā vien templī un Dieva lietās. Arī Marija meklē Viņu draugu vidū, kuri droši vien ir izcili, izglītoti un dievbijīgi ļaudis; taču tur viņa Jēzu neatrod.

Līdzīgus piemērus un tēlus varam atrast arī citās Evaņģēlija vietās; tie visi rāda tieši to pašu – ka ir jāmāca vienīgi Dieva vārds – un nekas cits – un nav jāpieņem neviena cita mācība; jo Kristus nav atrodams nekur citur kā vien Rakstos. Arī Kristus Dzimšanas svētku Evaņģēlijā, Lk. 2:12, lasām to pašu. Eņģelis, kas sludina ganiem Kristus piedzimšanu, saka: “Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Kādēļ viņš kā zīmi min nevis Mariju un Jāzepu, bet tikai autiņus un sili? Tādēļ, ka Dievs negrib norādīt uz svētajiem, pat ne uz Jēzus māti; jo arī svētie var kļūdīties. Viņš rāda mums pavisam noteiktu vietu, kur guļ Kristus. Tā ir sile, kurā Viņš noteikti būs atrodams – pat tad, ja Marijas un Jāzepa nebūtu līdzās. Tas nozīmē: Kristus ir viscaur ietīts Rakstos, gluži kā bērna miesa autiņos. Sile ir pasludinājums, kurā Viņš guļ un no kuras mēs saņemam ēdienu. Cēlāk gan izskatītos, ja bērniņš gulētu tur, kur ir Marija un Jāzeps – svēti, izcili cilvēki; tomēr eņģelis norāda tikai uz sili – tā nedrīkst palikt nepamanīta. Jā, tas ir vienkāršs un neievērojams vārds; tomēr Kristus guļ tieši tur – silē.

To redzam arī citos notikumos – tā, piemēram, svētajam Sīmeanam Dievs bija devis apsolījumu, ka viņš nemirs, iekams nebūs redzējis Kristu. Šis vīrs, Svētā Gara mudināts, nāk templī, atrod bērnu Jēzu un ņem Viņu uz savām rokām. Te atkal tiek parādīts, ka Kristus atrodams templī. Tātad pats galvenais ir tas, ka Kristus grib mūs brīdināt no cilvēku mācībām, lai cik labas tās būtu. Mēs nedrīkstam paļauties uz šādām mācībām, bet jāraugās pēc vienīgās īstās zīmes, kas ir Dieva vārds. Viss pārējais nav jāņem vērā. Kaut arī cilvēki būtu teikuši un sprieduši labi un pareizi, mēs savā sirdī nedrīkstam paļauties uz šādiem spriedumiem.

Tāds ir mierinājums, ko saņemam no šī evaņģēlija un kas mūs mierina smagās ciešanās, par kurām bieži esam runājuši. Mums jāzina, ka šādos brīžos mierinājums nav rodams nekur citur kā vien Rakstos, Dieva vārdā. Un tieši tādēļ Dievs ir licis rakstīt šādus vārdus, lai mēs mācītos, kā tas darāms, – kā Sv. Pāvils Rom. 15:4 saka: “Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību.” Te apustulis saka arī, ka Raksti sniedz iepriecu, tas ir, pacietību un mierinājumu; tādēļ nav un nevar būt nevienas citas lietas, kura mierinātu un iepriecinātu dvēseles – pat nenozīmīgos kārdinājumos. Jo, ja cilvēks mēģina rast mierinājumu kādās citās lietās – lai cik lielas tās būtu –, šāds mierinājums tomēr ir nedrošs; te sirdij vienmēr nākas domāt: bet kurš gan zina, vai tas tiešām ir pareizi? Ak, kaut es varētu būt pārliecināts! Turpretī tad, ja cilvēks turas pie Dieva vārda, viņa sirds bez šaubīšanās var sacīt: te ir Dieva vārds, kas nevar melot, nedz pievilt, – par to esmu drošs. Šī ir visgrūtākā cīņa, kāda mums jāizcīna – cīņa par to, lai saglabātu Dieva vārdu un paliktu pie tā; ja šis vārds tiek izrauts cilvēkam no sirds, tad viņš ir pazudis.

Tādēļ bruņosimies un būsim gatavi šai cīņai – ja kāds nāk un apgalvo, ka kristīgā baznīca nevar maldīties, mums jāzina, kā atspēkot viņa apgalvojumu. Mums tādam cilvēkam jāsaka: redzi, te ir nevis cilvēku, bet Dieva vārds; šeit, evaņģēlijā, rakstīts, ka Marija ir Svētā Gara pilna; un tomēr viņa kļūdās. Tāpat Apustuļu darbos lasām, ka ticīgo un Svēto Garu saņēmušo kristiešu draudzē daudzi maldījās un paklupa, pieņemdami nekristīgu lēmumu; tie nebūtu mainījuši savas domas, ja citi nebūtu viņus apturējuši. Tādēļ nav jātic ne konciliem, ne svētajiem, ja tie nenes Dieva vārdu. Tāds ir šī Evaņģēlija kopsavilkums un galvenā doma; visu pārējo, kas tajā vēl būtu atrodams, ļausim meklēt un aplūkot tiem, kam ir daudz brīva laika; kas pievērsīs uzmanību šīm lietām, tas itin viegli pats visu atradīs.

Viens otrs ir lauzījis galvu par to, kā gan varēja notikt tas, ko Lūka šeit saka: Kristus pieņēmās gudrībā un žēlastībā. Viņš taču bija pats Dievs, pilns žēlastības un gudrības jau no mātes miesām! Šie ļaudis ar saviem skaidrojumiem ir apkaunojošā veidā sagrozījuši evaņģēlija tekstu. Tādēļ nepievērs uzmanību šādām sagudrotām pļāpām un ļauj, lai vārdi paliek pavisam tieši un skaidri – tādi, kādi tie ir, bez jebkādiem skaidrojumiem. Saproti tos visvienkāršākajā veidā: Jēzus ir arvien vairāk pieaudzis un kļuvis stiprāks garā – kā ikviens cilvēks; par to plašāk tika runāts svētdienā pēc Kristus Dzimšanas svētkiem.

---

[1] – Hieronīms un Augustīns – ievērojami 4.-5. gs. baznīctēvi.

[2] – Akvīnas Toms (ap 1225-1274) – viens no ievērojamākajiem Romas katoļu teologiem.