Sprediķis Dominica 2. Adventus svētdienā

Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.” Un Viņš tiem teica līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus, kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu. Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība. Tiešām Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms viss būs noticis. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs! Bet sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.” [Lk.21:25-36]

I

Pirmkārt, tev jāzina, ka šīs ir pastarās dienas zīmes; lai arī tās ir daudzas un dažādas, tomēr piepildīsies tādā veidā, ka varbūt tikai daži tās pamanīs un uzskatīs par šādām zīmēm. Jo gan Kristus, gan apustuļi ir pasludinājuši divas lietas, kam abām vienlaikus jānotiek un jāpiepildās: pirmkārt – ka šādām daudzām un varenām zīmēm ir jāparādās, otrkārt – ka pastarā diena tomēr nāks negaidīta; tā būs klāt tieši tajā brīdī, kad pasaule to vismazāk būs gaidījusi. Jo, arī redzēdami zīmes, jā, pat dzirdēdami, ka tās ir pastarās dienas zīmes, ļaudis tomēr neticēs, bet tikai smiesies un savā pārdrošībā sacīs: ak, tu, muļķi, kam gan tu raizējies, ka pieredzēsim dienu, kad debesis sagrūs?!

Bet dažiem tomēr nāksies šo dienu pieredzēt – tieši tad, kad viņi to vismazāk būs gaidījuši. Un to, ka cilvēki būs tik pārdroši un nevērīgi, mums apstiprina Kristus un apustuļu vārdi; nedaudz tālāk šajā evaņģēlijā, Kristus saka: “.. sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū.” [Lk.21:34-35] Šie vārdi skaidri parāda, ka cilvēki nodosies negausīgai rīšanai un dzeršanai, tāpat arī pārlieku pievērsīsies laicīgām rūpēm. Rūpēdamies par laicīgo mantu, rīdami un plītēdami, viņi šajā pasaulē dzīvos tik pārdroši, it kā pastarā diena vēl būtu ļoti tālu. Jo, ja nebūtu šādas pārdrošības un nevērības, šī diena nevarētu uzbrukt negaidīti. Bet Kristus saka, ka tā nāks kā slazda valgs, ar ko tiek ķerti putni un dzīvnieki – parasti tos izdodas notvert tieši tad, kad tie steidzas pēc barības un vismazāk ir gaidījuši, ka iekritīs slazdā. Kristus skaidri liek saprast, ka pasaule dzīvos skurbumā, rīs un plītēs, cels un dēstīs, uzcītīgi un neatlaidīgi tiekdamās pēc laicīgā labuma, turklāt cerēdama, ka pastarā diena nenāks vēl vismaz tūkstoš gadu. Tomēr jau nākamajā acumirklī visi cilvēki stāvēs briesmīgās Dieva tiesas priekšā.

To pašu izsaka Kristus vārdi: “Jo, kā zibens zibeņodams spīd no vienas debess puses līdz otrai, tāds būs Cilvēka Dēls savā dienā.” [Lk.17:24] Redzi, te atkal sacīts, ka šī diena uzbruks pasaulei pēkšņi, vienā mirklī. Un tālāk seko vārdi: “Un, kā tas bija Noas dienās, tā arī būs Cilvēka Dēla dienās: ēda, dzēra un precējās, līdz kamēr Noa iegāja šķirstā un plūdi nāca un visus iznīcināja. Kā tas bija Lata dienās: ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja un būvēja; bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, uguns un sērs lija no debesīm un visus iznīcināja.” [Lk.17:26-29] Tieši tāpat notiks tajā dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls. Šie vārdi pietiekami labi parāda, cik pārdroši kļūs ļaudis un ka tie, dziļi iegrimuši savās laicīgajās rūpēs, neticēs šīs dienas atnākšanai.

Bez šaubām, Kristus ir sludinājis šādas zīmes ne tādēļ, lai neviens tās nepamanītu vai neņemtu vērā arī tad, kad tās parādīsies, – lai gan, tāpat kā Noas un Lata dienās, kad tikai nedaudzi apzinājās gaidāmo sodu, arī tajās dienās tikai daži pamanīs, kas notiek. Citādi jau Kristus veltīgi būtu mudinājis un sacījis: “Kad tas sāk piepildīties, tad .. celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.” Tātad noteikti būs vismaz daži, kas atpazīs šīs zīmes un cels augšup savas galvas, gaidīdami pestīšanu, – lai arī tiem nebūs skaidri zināms, kuru dienu tā nāks. Tādēļ mums ir nepieciešams uzmanīgi raudzīties, vai šīs zīmes parādās tagad, vai tās jau agrāk ir parādījušās vai drīzumā parādīsies.

Es negribu nevienu piespiest man ticēt; tomēr negribu arī mainīt savas domas, ka pastarā diena vairs nav tālu. Jo uz šādām domām mani vedina šīs zīmes un Kristus vārdi. Jo, lasot hronistu liecības, pamanām, ka šajā pasaulē kopš Kristus dzimšanas līdz šai dienai nav bijušas vērojamas tādas zīmes, kādas redzam tagad. Tāda dēstīšana un būvēšana visā pasaulē agrāk nav bijusi tik izplatīta kā tagad. Tāda ēšana un dzeršana, kāda notiek tagad, agrāk nav pieredzēta. To pašu varam sacīt par ģērbšanos – tagad tiek valkāti tik skaisti un dārgi tērpi, ka nekas pārāks par tiem pat nebūtu iedomājams. Un kurš gan agrāk būtu pieredzējis tādu tirgotāju kārtas uzplaukumu? Tirgošanās tagad ir pārņēmusi visu pasauli. Uzplaukst arī dažādas mākslas – gleznošana, izšūšana, gravēšana – kopš Kristus dzimšanas nekas tāds vēl nav pieredzēts.

Turklāt tagad radušies ar asu prātu apveltīti cilvēki, kas neko neatstāj neizzinātu; tāpat arī – divdesmitgadīgs zēns tagad zina un prot vairāk, nekā agrāk pratuši divdesmit doktori. Cilvēkiem ir kļuvušas zināmas svešas valodas un visādas gudrības, tā ka ikvienam ir jāatzīst: pasaule sasniegusi visaugstāko pakāpi savās rūpēs par laicīgo iztiku vai, kā Kristus saka, laicīgās rūpēs, nodevusies ēšanai, dzeršanai, būvēšanai, dēstīšanai, pirkšanai, pārdošanai, rūpēm par sievu un bērniem – tik ļoti, ka ikvienam ir redzams: tā tas vairs nevar turpināties, ir jānāk kādām pārmaiņām. Nav iedomājams, kā šo dzīvi varētu mainīt uz labo pusi. Diena seko dienai, bet nekādas pārmaiņas nav manāmas. Kristiešu vidū vēl nekad nav pieredzēta tāda izveicība un izpratne laicīgās, miesīgās lietās, – nemaz nerunājot par dažādajiem jaunatklājumiem, grāmatu iespiešanu, tāpat arī par šaujamieročiem un citām ar karu saistītām lietām.

Turklāt šādas galējības ir sasniegtas ne vien laicīgās, bet arī garīgās lietās. Kopš pasaules pirmsākumiem uz zemes vēl nekad nav valdījuši tādi maldi, grēks un meli kā pēdējo simt gadu laikā. Konstances koncilā^[1] Evaņģēlijs ir ticis atklāti nolādēts, un pāvesta meli visā pasaulē ieguvuši likuma spēku, tā ka nu viņš var izspiest no ļaudīm visu līdz pēdējam; ik dienas visā pasaulē tiek upurētas neskaitāmas mises – daudzi simti tūkstošu, un katra no tām ir grēks, kam līdzīgu būtu grūti atrast. Ar pāvesta bikts, Sakramenta, grēku atlaižu un likumu palīdzību neskaitāmas dvēseles tiek dzītas uz elli, tā ka šķiet: Dievs nodevis visu pasauli velna rokās. Īsi sakot, nav iedomājams, ka varētu nākt vēl lielāki meli, briesmīgāki maldi un zaimošana, šausmīgāks aklums nekā tas, kas tagad valda kristiešu vidū – ar bīskapu, klosteru un augsto skolu starpniecību; tā sekas ir tādas, ka aklais, mirušais pagāns Aristotelis māca kristiešus un valda pār viņiem vairāk nekā pats Kristus.

Turklāt pāvests ir padzinis Kristu un kļuvis par Viņa vietnieku; patiesi, viņš sēž Kristus vietā, lai gan Dievs drīzāk gribētu, lai pāvests sēdētu velna vietā. Es nemaz nerunāju par rupjiem grēkiem, tādiem kā nešķīstība, slepkavošana, neuzticība, alkatība un līdzīgas lietas; jo te vairs nav ne kauna, ne baiļu, un visi šie grēki sasnieguši augstāko pakāpi. Nešķīstība nevienu citu kārtu nav pārņēmusi tik ļoti kā garīdzniecību, – ja jau man jāsauc par garīdzniekiem tie, kas ir pavisam bez Gara un dzīvo miesīgāk par pašu miesu.

Lai kā būtu ar citām zīmēm, es esmu pārliecināts, ka tagad redzam šo zīmi, uz kuru Kristus norāda, sacīdams: pirms Viņa atnākšanas valdīs ēšana, dzeršana, būvēšana, dēstīšana, pirkšana, pārdošana, precēšanās un laicīgas rūpes. Tikpat skaidrs man ir arī tas, ka piepildījušies Mt. 24:15 sacītie Kristus vārdi par izpostīšanas negantību, par antikristu, kurš valdīs ar vislielākajiem maldiem, grēku un aklumu. Tas tagad pāvesta varā notiek visnekaunīgākajā, tirāniskākajā un visnekrietnākajā veidā. Un tieši tas man visvairāk liek ticēt, ka Kristus nāks drīz; jo šie grēki ir pārāk lieli, lai debesis spētu tos vēl ilgāk uzlūkot – tie brēc un sauc pēc pastarās dienas, tā ka tai jānāk bez kavēšanās. Jo, ja tā būtu tikai nešķīstība, kāda bijusi pirms grēku plūdiem, vai tikai miesīgi grēki, kādi valdījuši Sodomā, tad es nedomātu, ka tādēļ jau jānāk pastarai dienai. Bet postīt, izskaust, zaimot dievkalpojumu, Dieva vārdu, Dieva Sakramentu, Dieva bērnus un visu, kas Dievam pieder, Viņa vietā liekot velnu, pielūdzot viņu un uzskatot velna melus par Dieva vārdu – tas darīs galu šai lietai; es nešaubos, ka pastarā diena būs klāt, pirms vēl pagūsim attapties, āmen.

Šādu cilvēku pārdrošību tieši pirms pastarās dienas ir pravietojuši arī apustuļi. Sv. Pāvils saka: “.. Tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktī. Kad sacīs: nu ir miers un drošība, – tad pēkšņi pār viņiem nāks posts..” [1.Tes.5:2-3] Mēs labi zinām, ka zaglis nāk tieši tad, kad jūtamies visdrošāk. Un lasām: “..pēdējās dienās nāks nikni smējēji, kuri dzīvos savās pašu kārībās un sacīs: kur paliek Viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma. ..Bet Tā Kunga diena nāks kā zaglis, tanī debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks un zeme, un viss, kas uz tās radīts.” [2.Pēt.3:3-4, 10] Kuri ir tie, kas dzīvo savās pašu kārībās, – vai tie nav garīdznieki, pāvesta sekotāji? Viņi negrib pakļauties ne Dievam, ne cilvēkiem, bet vēlas valdīt pār visu pasauli, lai paši varētu baudīt pilnīgu brīvību un darīt visu, kas vien ienāk prātā. Un viņi arī ir tie, kuri saka: kur paliek Viņa apsolītā atnākšana? Vai tad tu domā, ka pastarā diena nāks drīz? Jā, vēl arvien viss paliek tāpat, kā bijis līdz šim.

Arī par Jeruzalemes izpostīšanu lasām, ka to pavadījušas daudzas zīmes; tomēr ļaudis nav ticējuši, ka viņus piemeklēs posts – līdz pat brīdim, kad tas patiesi ir noticis. Un visbeidzot – jau kopš pašiem pasaules pirmsākumiem arvien ir bijis tā, ka neticīgie nav spējuši noticēt savas nelaimes tuvumam – viņiem visiem ir nācies pieredzēt postu, pirms vēl tie sākuši ticēt, ka tas viņiem varētu uzbrukt. Tā piepildās psalma vārdi (Ps. 55:24): “Asinskārīgie un viltīgie vīri nedzīvos ne pusmūžu,” jo tie ir pārdroši un nebīstas ne no kā, tādēļ viņu stunda nāks negaidīti. Tāpat notiks arī tiem, kuri iedomājas, ka līdz pastarai dienai paies vēl tūkstoš gadu, lai gan tā var pienākt jau nākamajā naktī. Tādas ir pirmās zīmes. Tagad aplūkosim arī citas.

“Pēc tam būs zīmes pie saules..”

Zīme pie Saules ir tāda, ka Saule pazaudē savu spožumu, – kā tas daudzkārt ir noticis un kā Matejs saka: “.. saule aptumšosies..” [Mt.24:29] Arī te negribu noziegties pret patiesību, taču izteikšu savas domas. Dažiem šķiet, ka Saule satumsīs tā, ka turpmāk vairs vispār nedos savu gaismu. Tā tas nav; jo laika ritējums, mainoties dienai un naktij, saglabāsies līdz pat pasaules galam, – kā Dievs ir apsolījis: “Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.” [1.Moz.8:22] Tādēļ šai zīmei jāparādās, nezūdot dienai un naktij; un tam jānotiek vēl pirms pastarās dienas, jo šī zīme ir pastarās dienas priekšvēstnese. Tādēļ nevar būt citādi kā vien, – ka Saule pazaudēs savu spožumu tādā veidā, kā tas mēdz notikt.

Šāda zīme pie Saules arvien ir norādījusi uz gaidāmo nelaimi; to pierāda hronistu raksti. Bet mēs dažu pēdējo gadu laikā esam pieredzējuši tik daudz Saules aptumsumu, ka es domāju – nekad agrāk tik daudzi un tik bieži Saules aptumsumi nav redzēti. Vēl Dievs ir klusējis, un nekāds liels ļaunums šīm zīmēm nav sekojis – tādēļ tās ir palikušas nenovērtētas. Turklāt zvaigžņu pētnieki mums ir teikuši (un tas arī atbilst patiesībai), ka šādas lietas esot saistītas ar debess ķermeņu dabīgo gaitu; tas arī ir stiprinājis un vairojis mūsu nevērību un pārdrošību. Tomēr Dievs dara savu darbu; Viņš to turpina klusēdams un ļaudams mums justies droši. Lai kāda būtu debess spīdekļu dabīgā gaita, tomēr visas šīs zīmes ir un paliek Dieva dusmības zīmes; tām noteikti sekos nelaime. Vai tad Dievam vajadzētu radīt citu Sauli, Mēnesi un zvaigznes vai arī dot citas zīmes – tādēļ vien, ka dažas no tām esam redzējuši jau agrāk?

Debess spīdekļu ceļi kopš mūžības ir noteikti tā, lai pirms pastarās dienas parādītos šādas zīmes. Pagānu autori raksta, ka arī komētas rodoties dabīgā veidā, taču ikvienu no tām Dievs rada kā nelaimes vēstnesi. Arī aklais ceļa rādītājs Aristotelis ir uzrakstījis pats savu grāmatu par debesu zīmēm; viņš izskaidro tās visas ar dabas spēkiem un uzskata, ka šīs zīmes nav nekādas zīmes; viņam seko visi mūsu izglītotie vīri – viens ģeķis ir panācis to, ka nu jau visa pasaule ir šādu ģeķu pilna. Bet tev jāzina, ka visas pārmaiņas, kas notiek ar debess spīdekļiem un neatbilst parastajai lietu kārtībai, ir uzskatāmas par nepārprotamām Dieva dusmības zīmēm.

“.. un pie mēness..”

Šī zīme – kā rakstīts [Mt.24:29] – ir tāda, ka Mēness vairs nedos gaismu, tas ir, pazaudēs savu spožumu. Par šo zīmi – lai cik dabīga lieta būtu Mēness aptumsums – jāsaka tas pats, kas par zīmēm pie Saules. Un arī šī zīme pēdējo gadu laikā ir redzēta daudzas reizes. Jau ilgāku laiku gandrīz neviens gads nepaiet bez Saules vai Mēness aptumsuma – dažus gadus tie notiek pat vairākas reizes. Ja tā nav zīme, tad kādas gan varētu būt īstās zīmes? Lai būtu tā – arī agrāk šādi aptumsumi ir pieredzēti, taču ne jau tik daudz un ne tik drīz cits pēc cita! Arī tad, kad Jeruzalemei bija jātiek izpostītai, parādījās zīmes, no kurām dažas bija redzētas iepriekš; un tomēr tās bija jaunas zīmes.

“.. un pie zvaigznēm..”

Šī ir zīme, par kuru Matejs saka: “.. zvaigznes kritīs no debesīm..” [Mt.24:29] Šī zīme redzama ik dienas, un es nezinu, vai arī senlaikos zvaigznes tik bieži kritušas no debesīm. Aristotelis un augsto skolu muļķību piekritēji arī tās uzskata par dabīgām un pavisam nenozīmīgām lietām. Bet – īsi sakot – evaņģēlijs ir Dieva vārds un Viņa gudrība, un tas sauc zvaigžņu krišanu par zīmi; pie tā arī mēs paliksim. Tādēļ, kad krīt zvaigznes, kad Saule un Mēness zaudē savu spožumu, – zini, ka tās ir zīmes. Evaņģēlijs tev nemelo. Bet, tā kā šajos gados tādas lietas notiek tik bieži un daudz, tomēr nekas īpašs tām neseko, – tev jādomā, ka šīm ir jābūt pastarās dienas zīmēm, par kurām runā Kristus. Jo, lai bagātīgi pasludinātu un vēstītu lielo dienu, zīmēm ir jāparādās bieži un daudz. Nu jau mēs tās redzam diezgan ilgu laiku; taču neviens tās neievēro un nepamana; tādēļ arī ļaudis gaida citas zīmes, tāpat kā jūdi gaida citu Kristu.

“.. tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt..”

Tas nav jāsaprot tā, ka visām tautām būs jājūt šādas izbailes; jo tev ir jāatceras, ka šeit runāts par zīmēm. Ne visas zvaigznes krīt lejā no debesīm, bet tikai nedaudzas; arī Saule zaudē savu spožumu ne uz visu gadu vai mēnesi, bet tikai uz neilgu laiku – uz stundu vai divām. Arī Mēness satumst ne uz visu nedēļu vai nakti, bet – tāpat kā Saule – uz stundu vai divām, lai tā paliktu tikai zīme un visu lietu kārtība netiktu izjaukta. Tāpat arī – nebūs daudz to cilvēku, kuri nezinās, kur palikt, un arī viņu bailes nebūs nemitīgas, – lai šī paliktu zīme, kuru daudzi neievēros un, ārstu pamācīti, sacīs, ka baiļu cēlonis ir melanholija vai arī planētu stāvoklis debesīs, – vai varbūt tie atradīs šīm zīmēm vēl kādu citu dabīgu izskaidrojumu. Tomēr notiek tā, ka šādas acīmredzamas zīmes paliek apslēptas aklu cilvēku skatieniem – mēs tās gan redzam, tomēr neatpazīstam; tāpat jūdi nepazina Kristu, – kā lasām Mt.13:14.

Vārdi “cilvēki būs neziņā, kur palikt” nav jāsaprot miesīgā nozīmē; jo, kā jau sacīts, viņiem vēl arvien būs diezgan miera un visa labā, tā ka tie varēs ēst un dzert, būvēt un dēstīt, pirkt un pārdot, precēties, dejot un lēkāt, nodoties laicīgai dzīvei, itin kā gribētu šeit palikt mūžīgi. Es domāju, ka šie vārdi norāda uz lielām sirdsapziņas mokām. Jo, tā kā tiek nolādēts Evaņģēlijs, kas vienīgais spēj sniegt mierinājumu sirdsapziņai, un tā vietā ieviestas cilvēku mācības, kuras māca, kā mums ar saviem pašu darbiem atbrīvoties no grēkiem un nokļūt debesīs, – sirdsapziņa kļūst smaga un nomākta; tai nekad nav miera; tā baiļojas, jo labprāt vēlētos būt dievbijīga, darīt labu un iemantot pestīšanu, tomēr nezina, ko vajadzētu darīt. Grēks un sirdsapziņas apgrūtinājums nomāc cilvēka sirdi, un šo spaidu varā tā cieš; lai kādus darbus cilvēks darītu, viņa sirds nespēj rast mieru. Tā pamirst izbailēs, nezinādama, ko un kā darīt. Tādēļ arī tiek dots tik daudz svētu solījumu un notiek tik daudz svētceļojumu līdz ar kalpošanu svētajiem un viņu godināšanu. Tādēļ tiek noturētas tik daudzas mises un vigilijas; daži moka un šausta paši sevi, daži kļūst par mūkiem un, gribēdami darīt ko vairāk, dzīvo kā kartēzieši^[2]. Tie visi ir apgrūtinātas un baiļu māktas sirdsapziņas darbi – tieši tā ir nelaime, par kuru šeit runā Sv. Lūka. Viņš lieto divus vārdus, kuros ietvertā doma ir tāda, ka cilvēks, nonācis postā vai nepanesamās grūtībās – kā šaurā cietuma kamerā -, piedzīvo tādas sirds izbailes, ka nezina, ko darīt, lai reiz izrautos no šiem spaidiem. Viņš ir apmulsis un mēģina darīt drīz vienu, drīz atkal citu darbu, taču nekas viņam nepalīdz. To mēs saprotam ar vārdiem “cilvēks ir neziņā, kur palikt”. Tā notiek šīm sirdsapziņām; grēki tās tur savās važās, un nomāktā sirdsapziņa ir pagalam izbijusies. Tā labprāt kļūtu brīva; bet nu seko nākamā nelaime – sirds vairs nezina, ko iesākt, pie kā ķerties; tā izmēģina visu, tomēr nekas nepalīdz.

Taču šis posts nepiemeklē lielo neaptēsto ļaužu baru, bet tikai nedaudzus – un parasti saprātīgākās un krietnākās dvēseles, labus, sirsnīgus cilvēkus, kuri nevienam nedara netaisnību, bet dzīvo godājamu dzīvi, taču tos nomāc kāds slepens grēks – visbiežāk nešķīstība; tas grauž viņu sirdsapziņu dienu un nakti, tā ka tie nekad nevar no sirds priecāties. Tāds cilvēks kļūst par medījumu mūkiem un priesteriem; viņš pats nododas to varā un ļauj sevi mocīt. Visbiežāk tas notiek ar sievām – tās sūdz grēkus, ļauj sevi pamācīt, saņem absolūciju un dara visu, ko vien svētie biktstēvi vēlas. Lai gan šie nabaga ļaudis iet mazumā, viņi ir mūsu Kunga Dieva pastarās dienas zīme. Viņu dzīvība un mierinājums ir Evaņģēlijs, ko pārējais ļaužu pulks nolād.

Redzi, neviens nevar noliegt arī šo zīmi, jo pēdējo simt gadu laikā šādas lietas ir tā izplatījušās, ka to dēļ daudzi kļuvuši traki un neprātīgi, – kā arī Gersons raksta. Bet, lai gan šādi cilvēki bijuši sastopami arī senlaikos un ir sastopami vienmēr, tomēr visā pasaulē šādas lietas vēl nekad nav bijušas tik izplatītas. Jo kopš pasaules pirmsākumiem vēl nekad neviena cilvēku mācība nav sasniegusi ne desmito, pat ne simto daļu tās varenības, ar kādu tagad tik nekrietni valda pāvests un viņa mācekļi – priesteri un mūki, nomocīdami un nonāvēdami tik daudzas sirdsapziņas. Jo šādas izbailēs pamirušas sirdis īpaši rada likums par grēksūdzi, kas nekad agrāk nav tikusi tā pavēlēta un tik ļoti uzspiesta kā tagad. Tādēļ arī nekad agrāk nav parādījusies šī pastarās dienas zīme. Ir jāparādās daudzām lielām zīmēm, un tomēr lielākajai daļai cilvēku tās paslīd garām nepamanītas.

“.. jūra kauks un celsies.”

Tas notiks ar vēju palīdzību; jo visu ūdeņu kaukšanu un trakošanu izraisa vēji. Tā nu mūsu Kungs šajos vārdos norāda, ka valdīs lieli un stipri vēji. Savukārt ar vārdu “jūra” šeit apzīmēta ne vien jūra, kas apņem pasauli, bet visi stāvošie, rāmie ūdeņi – atbilstoši Svēto Rakstu izteiksmes veidam; tā arī sacīts: “Un Dievs nosauca sausumu: zeme, – bet ūdeņu krājumu nosauca: jūras,” [1.Moz.1:10] t.i., visus ūdeņus – gan jūras, gan ezerus un dīķus. Bet upes ir visi tekošie, plūstošie ūdeņi.

Te nu atkal tev nav jādomā, ka vēji sabangos uzreiz visus pasaules ūdeņus – visas upes, dīķus, ezerus un jūras. Nē, tai jābūt zīmei – dažas jūras, dažas upes kauks un celsies; un tas notiks bieži un daudzas reizes. Jo, tāpat kā ne visas zvaigznes krīt un ne visi cilvēki izbīstas, tā arī ne visi ūdeņi kauc un ne visās vietās valda vienlīdz stipri vēji.

Un te atkal pagāniskā daiļrunības māksla^[3] valdīs augstās skolās, vērs vaļā savu muti un sacīs: vai tad tu nekad agrāk neesi pieredzējis stiprus vējus, vai neesi dzirdējis ūdeņu kaukšanu? Mans Aristotelis taču māca, ka šādas lietas rodas pavisam dabīgi. Mēs šādos vārdos neklausīsimies, jo labi zinām, ka gudrie elku kalpi nicinās Dieva vārdu un Viņa zīmes. Bet tev jāturas pie evaņģēlija, kas māca ticēt, ka visi lielie vēji un ūdeņu kaukšana ir zīmes. Un, lai gan jau agrāk šīs zīmes ir daudzkārt redzētas, tomēr sevišķi lielā skaitā un ar īpašu spēku tām jāparādās pirms pastarās dienas.

Bet es domāju – tā kā pēdējo desmit vai divpadsmit gadu laikā esam redzējuši un dzirdējuši tādu ūdeņu bangošanu un kaukšanu, ir grūti noticēt tam, ka arī agrākajos laikos būtu bijis tikpat daudz vēju un ūdeņu kaukšanas. Un nav pat īsti zināms, vai arī senlaikos ir parādījušās kaut dažas no šīm zīmēm. Bet nu tās parādās visas reizē, ne reti, bet bieži un lielā skaitā. Jo mūsu laikos ir vērojams gan tas, ka Saule un Mēness pazaudē savu spožumu, gan, kā krīt zvaigznes, kā cilvēki nezina, kur palikt, kā ceļas vēji un kauc ūdeņi un kā notiek vēl citas lietas, par kurām šeit runāts. Tas notiek uzreiz, viss kopā.

Turklāt mēs esam redzējuši arī daudzas komētas, pēdējā laikā debesīs ir bijušas redzamas daudzas zīmes, tajā skaitā ir radusies jaunā, agrāk nedzirdētā franču slimība^[4]. Un cik daudz zīmju un brīnumu pēdējo četru gadu laikā esam redzējuši pie debesīm – saistībā ar Sauli, Mēnesi, zvaigznēm un varavīksni, kā arī citas savādas ainas! Mīļais, tās ir zīmes – un lielas zīmes, kas tiešām nozīmē ko lielu, ko tādu, par ko pat zvaigžņu tulki un pagānu daiļrunība nevarēs teikt, ka tas pamatots lietu dabīgajā kārtībā un ritējumā, jo šiem gudrajiem iepriekš nekas tāds nav bijis zināms, nedz arī viņi ko tādu paredzējuši.

Tāpat neviens zvaigžņu tulks neuzdrīkstētos sacīt, ka debess ķermeņu dabīgā gaita būtu paredzējusi briesmīgo zvēru, ko pirms dažiem gadiem Tibras upe beigtu izmeta savos krastos Romā; šim zvēram bija ēzeļa galva, sievietes krūtis un vēders, ziloņa pēda labajai rokai, zivs zvīņas uz kājām un pūķa galva pakaļpusē – šis zvērs ir pāvestība, lielās Dieva dusmas un sods. Visas šīs zīmes noteikti atnesīs kaut ko daudz lielāku, nekā cilvēka prāts spēj iedomāties. Pirms turpinām un ejam tālāk, būtu labi uzklausīt un saprast arī slavenā skolotāja Laktancija Firmianusa (Lactantius Firmianus) liecību par pastaro dienu, ko viņš, iebilzdams pagāniem, savā laikā, 320.gadā pēc Kristus dzimšanas, grāmatas Diviniarum Institutionum septītās daļas 15.nodaļā rakstījis: kad tuvosies šīs pasaules gals, visas ar cilvēku dzīvi saistītās lietas mainīsies un ļaužu dzīve kļūs ļaunāka; visāda veida netaisnība un ļaunums gūs virsroku – tik ļoti, ka tagadējais laiks, kad mums šķiet, ka netaisnība un ļaunums jau sasniedz visaugstāko pakāpi, tomēr šķitīs svētīgs, zelta vērts laiks salīdzinājumā ar šīs pasaules pēdējiem laikiem, kad nebūs vairs neviena, kas spētu palīdzēt un dot padomu. Taisnība kļūs par tādu retumu, turpretī Dieva zaimošana, alkatība, nešķīstas tieksmes, nešķīstība – par tik parastu lietu, ka dievbijīgie, ja tādi vēl būs atrodami, kļūs par laupījumu pašiem ļaunākajiem, kas tos maldinās un apbēdinās it visās lietās un vietās. Šajā laikā tikai ļaunie būs bagāti un dzīvos pārticībā, bet visi dievbijīgie tiks mesti kaunā un nabadzībā. Visas tiesības tiks pārkāptas, likumi izzudīs; nevienam nebūs nekā vairāk kā vien tas, ko viņš ar savām rokām sagrābis vai nosargājis. Pārgalvība un spēks iemantos visu. Cilvēkos vairs nebūs atrodama ne ticība, ne uzticība, ne arī miers, ne žēlsirdība, ne kauns, ne patiesība, tā ka nebūs nekādas varas, nedz kārtības, kas nodrošinātu mieru un pasargātu no ļaundariem. Tad visās zemēs sāksies nemieri, visur plosīsies kari, visa pasaule tvers ieročus un bruņas un ļaudis nonāvēs cits citu.

“Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē..”

Tas nav sacīts par neganto, bezdievīgo pūli, kas neievēro Dieva zīmes un piedēvē tās dabas spēkiem, bet par pašiem labākajiem, kuri ņem šīs lietas pie sirds un pārdomā. Viņu sirdis pamirs izbailēs, tas ir, tie būs izbijušies līdz nāvei jeb savās lielajās bailēs būs tuvu nāvei; jo bailes cilvēku saplosa un padara gluži bezspēcīgu. No kā tad viņi bīstas, ko viņi gaida? Šīs izbailes viņos rada lietas, kas nāks visā pasaulē – pastarā diena, bargā tiesa, elles uguns un mūžīgā nāve, kas tai nāk līdzi. Bet kādēļ tad baidās tikai viņi, nevis visa pasaule, pār ko šīs lietas nāks? Viņus pašus taču šādas nelaimes varbūt nemaz nepiemeklēs! Tas tādēļ, ka arī šī ir Dieva zīme, ko pasaule nicina un atstāj nepamanītu.

Bet, kuri ir šie cilvēki, to es vēl nevaru pateikt. Tiem vajadzētu saskarties ar briesmīgiem nāves un elles uzbrukumiem, par kādiem raksta Taulers^[5]. Jo šādi kārdinājumi un uzbrukumi saplosa miesu un asinis, kaulus un smadzenes; tā ir pati nāve, ko neviens nespēj panest, ja netiek brīnumainā veidā uzturēts. Ko tādu ir pieredzējuši daži tēvi – Ābrahāms, Īzāks, Jēkabs, Dāvids, Mozus; bet pasaules beigu laikos šādi pārbaudījumi nebūs nekas neparasts. Šķiet, ka šī zīme vēl vairāk pieņemsies spēkā, lai gan kā agrāk, tā arī tagad šādas lietas ik dienas tiek pieredzētas, tikai tas zināms pavisam nedaudziem. Tie ir cilvēki, kuri cieš nāves mokas un cīnās ar nāvi; viņi jūt, kas nāks pār visu pasauli, un baidās, ka tāda pati nelaime piemeklēs arī viņus. Taču jācer, ka šādi cilvēki iemantos žēlastību, jo Kristus vārdi skan tā, ka varam noprast Viņa nodomu – atšķirt vienu no otras divas lietas: bailes un to, no kā cilvēki baidās. Šiem cilvēkiem tiek bailes, bet pasaulei – pašas biedinošās lietas. Tā nu varam domāt, ka šo cilvēku elle un nāve ir šeit, kur viņu sirdis nomoka izbailes, savukārt pasaule, kas nejūt bailes, nāvi un elli redzēs vēlāk.

“.. jo debesu stiprumi sakustēsies.”

Daži domā, ka ar vārdiem “debesu stiprumi” jāsaprot debesu eņģeļi. Bet, tā kā Kristus runā par zīmi un māca, ka mēs to redzēsim un pazīsim pastarās dienas atnākšanu, tam noteikti jābūt kam tādam, ko iespējams ieraudzīt un sajust miesīgā veidā. Jo arī cilvēki, kuri nezina, kur palikt, un kuru sirdis pamirst izbailēs, gan nes šīs zīmes savās dvēselēs, tomēr ir atpazīstami arī ārēji un miesīgi, pēc viņu vārdiem un izturēšanās. Tāpat arī šiem debesu stiprumiem ir jāsakustas ārēji redzamā veidā.

Bet Raksti par debesu stiprumiem runā divējādi. Vispirms tie runā par debesu spēkiem, tas ir, spēka pilnajām debesīm jeb debesīm, kas ir spēcīgākās visas Dieva radības vidū, – kā rakstīts: “Un Dievs nosauca velvi: debesis.” [1.Moz.1:8] Bet velve ir stiprums jeb nostiprinājums. Jo visu radību, kas dzīvo zem debess, vada un stiprina gaisma, siltums, debesu kustība. Kas gan būtu pasaule bez debesīm? Tikai tukša, mežonīga un neapdzīvota tumsība. Gluži tāpat arī šīs pasaules varenos un valdniekus Raksti apzīmē ar vārdu virtutis, spēks – tādēļ ka tie valda pār padotajiem un noteic viņu gaitas.

Un, otrkārt, “debesu stiprumi” ir tas pats, kas “debesu pulki”, – kā psalmā [Ps.33:6] sacīts: “Ar Tā Kunga vārdu ir radītas debesis, un viss debesu spēks (jeb pulki) ir radīts ar Viņa mutes elpu.” Un lasām: “Tā tika pabeigtas debesis un zeme, un visi to spēki,” [1 Moz.2:1] tas ir, pulki. Un tieši tā Raksti parasti runā par debesu spēkiem. No šiem vārdiem kļūst skaidrs, ka debesu un zemes pulki jeb spēki ir viss, kas tur atrodas – Saule, Mēness, zvaigznes un viss, kas ir tur, augšā. Savukārt uz zemes ir cilvēki, dzīvnieki, putni, zivis, koki, augi un viss pārējais, kas dzīvo uz zemes.

Tātad šie vārdi attiecas uz abu veidu debesu spēkiem un vairāk – uz debesu pulkiem. Kristus grib sacīt, ka visa radība sakustēsies un ar zīmēm kalpos šai dienai – Saule un Mēness ar spožuma zaudēšanu, zvaigznes ar krišanu lejā no debesīm, tautas ar karošanu, cilvēki ar bailēm un siržu izbailēm, zeme ar drebēšanu, ūdeņi un vēji ar kaukšanu un trakošanu, gaiss ar mēri un indi. To pašu darīs arī debesis ar saviem pulkiem un sakustēšanos.

Bet to, kas ir debesu pulku sakustēšanās, es vēl nezinu; ja nu vienīgi tā varētu būt planētu lielā konstelācija (1524.gadā). Jo planētas, neapšaubāmi, ir lielākais un ievērojamākais no debesu spēkiem un pulkiem, tā ka to neparastais sakārtojums noteikti ir zīme visai pasaulei. Taču Kristus saka, ka sakustēsies ne visi debesu pulki jeb spēki, bet tikai daži no tiem. Ne visas zvaigznes sakustēsies, tāpat kā jau iepriekš sacīts, ka ne visi cilvēki cietīs bailes un nezinās, kur palikt, ne visi ūdeņi pastāvīgi kauks un celsies, ne katru dienu Saule satumsīs; jo tām visām ir jābūt zīmēm, kam jāparādās tikai mazākajā visas radības daļā, lai šī daļa, nesdama sevī ko īpašu, kļūtu par zīmi pārējai daļai. Tādēļ es palieku pie uzskata, ka debesu pulku sakustēšanās noteikti ir gaidāmā planētu konstelācija, par kuru runā zvaigžņu pētnieki, sacīdami, ka tā nozīmējot grēku plūdus. Lai Dievs dod, ka tā skaidri norādītu uz pastaro dienu!

Bet te tu nedrīksti ļaut sevi maldināt un domāt, ka konstelācija rodas dabīgā veidā un atbilst debess ķermeņu parastajiem ceļiem; Kristus to pavisam skaidri nosauc par zīmi. Un tas ir gluži labi saprotams, jo planētu konstelācija iestājas vienlaikus ar visu citu zīmju parādīšanos. Lai neticīgie šaubās un neievēro Dieva zīmes, sacīdami, ka tās visas ir tikai dabīgas lietas; tu turies pie evaņģēlija!

Cituviet Rakstos ir aprakstītas vēl vairākas zīmes, tādas kā zemestrīces, mēris, dārgi laiki un kari [Lk.17:20 un Mt.24:7]. Mēs esam redzējuši daudz šādu zīmju; lai gan tās tikušas piedzīvotas arī agrāk. Taču tādēļ jau tās nepārstāj būt drošas un skaidras zīmes – īpaši tādēļ, ka parādās reizē ar citām. Ikviens arī atzīst, ka tagad kari notiek pavisam citādi nekā senlaikos; salīdzinājumā ar mūsdienu kariem visi agrākie šķiet viena vienīga bērnišķība – tik briesmīgi un vareni ir jaunie lielgabali, ieroči un bruņas. Bet, tā kā par tādām lietām mūsu šīsdienas evaņģēlijs nerunā, arī mēs tās sīkāk neaplūkosim. Mīļais, ievēro, ka tās ir zīmes, turklāt lielas zīmes, kas nozīmē kaut ko patiešām lielu; tikai tās jau ir aizmirstas un paliek nepamanītas.

“Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā.”

Te atkal ar vārdu “spēks” vari saprast eņģeļu, svēto un visas radības pulkus, kas līdz ar Kristus atnākšanu stāsies Dieva tiesas priekšā. Es domāju, ka tā ir pareizā izpratne. Vai arī – saproti šo vārdu tā, ka šī Kristus atnākšana būs daudz varenāka nekā pirmā, necilā un pazemīgā atnākšana. Turklāt Kristus šeit saka ne vien, ka Viņš nāks, bet: “Tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam.” Jo arī pēc savas miesīgās piedzimšanas Kristus nāca, taču neviens Viņu neredzēja. Vēl tagad Viņš caur Evaņģēliju ik dienas nāk ticīgo sirdīs – garīgā veidā. Bet gaidāmā atnākšana būs acīmredzama, tā ka to redzēs katrs cilvēks, – kā sacīts: “Viņu redzēs katra acs!” [Atkl.1:7] Viņš būs redzams kā Cilvēks Kristus, miesīgā veidolā – tāds, kāds Viņš piedzimis no Marijas un dzīvojis uz zemes. Jo citādi Viņš būtu varējis sacīt: viņi mani redzēs, – un tad nebūtu skaidri norādīts uz Viņa miesīgo veidolu. Bet nu Kristus saka: “Un tad redzēs Cilvēka Dēlu”, skaidri izteikdams to, ka šī būs Viņa miesīgā atnākšana, miesīga skatīšana – Viņš nāks miesīgā veidā, bet lielā varenībā, ar lielu eņģeļu pulku; Kristus nāks visā savā godībā, sēdēdams uz spoža mākoņa, un visi svētie būs Viņam līdzās; Raksti daudz runā par šo dienu, un viss sacītais un notiekošais ir vērsts tieši uz to.

II

“Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.”

Te tu varētu sacīt: kas gan var pacelt savu galvu šādu briesmīgu Dieva dusmu un tiesas priekšā? Visa pasaule taču bīstas no pastarās dienas un noliec galvu, izbailēs un šausmās spēdama skatīties tikai uz leju; kā tad lai skatāmies augšup un paceļam savas galvas? Augšup vērsts skatiens taču, neapšaubāmi, nozīmē prieku un ilgošanos. Te jāatbild: tas viss tiek sacīts vienīgi kristiešiem – patiesiem kristiešiem, nevis pagāniem vai jūdiem. Bet patiesi kristieši cieš smagus kārdinājumus, viņus vajā grēki un dažādas nelaimes, tā ka šī dzīve viņiem šķiet grūta un pat atbaidoša. Tādēļ viņi ilgodamies gaida un lūdz pestīšanu no grēkiem un visa ļaunā; tas izskan arī Mūsu Tēvs lūgšanā: lai nāk Tava valstība, atpestī mūs no ļauna! Ja esam īsti kristieši, mēs to lūdzam no sirds, ar vislielāko nopietnību. Bet, ja nelūdzam no sirds un nopietni, tad vēl neesam īsti kristieši.

Un, ja mēs to patiesi lūdzam, tad noteikti arī ar prieku un ilgām uzlūkojam visas šīs zīmes, lai cik šausminošas tās būtu; tā Kristus mūs šeit mudina, sacīdams: “Kad tas sāk piepildīties, .. celiet uz augšu savas galvas..”; Viņš nesaka: “bīstieties” vai “nolieciet galvas”; tas mums nav jādara, ja esam nopietni lūguši. Ja nopietni vēlamies kļūt brīvi no grēkiem, nāves un elles, mums jāilgojas pēc Kristus atnākšanas vairāk nekā pēc citām lietām un jāgaida tā ar prieku un mīlestību. Tā Sv. Pāvils saka: “Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos.” [2.Tim.4:8] Un, ja Kristus dod taisnības vainagu visiem, kas iemīlējuši Viņa parādīšanos, – ko tad saņems tie, kas to ienīst un no tās baidās? Bez šaubām, tiem Kristus dos elli – kā saviem ienaidniekiem. Un lasām, ka mēs gaidām uz “lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu” [Tit.2:13]. Tāpat: “Esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam..” [Lk.12:36]

Bet tie, kuri baidās un negrib, lai Kristus nāktu, – ko viņi dara, lūgdami: “Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek, atpestī mūs no ļauna”? Vai tie, stādamies Dieva priekšā, neapmelo Viņu un neapsūdz paši sevi? Vai viņi nepretojas Dieva gribai, kas sūta šo dienu, lai atpestītu svētos? Tādēļ mums uzcītīgi jāraugās, lai mūsos nebūtu naida vai baiļu no pastarās dienas; jo šāda baiļošanās un vairīšanās ir slikta zīme, kas sastopama nolādēto vidū; viņu cietās galvas un nocietinātās sirdis ir jālauž, – ja vien viņi grib laboties.

Bet ticīgajiem Cilvēka Dēla atnākšana ir mīļa un mierinoša. Ticīgajiem pastarā diena būs vislielākā prieka un drošības diena, turpretī neticīgajiem – vislielāko izbaiļu un lāsta diena, – gluži tāpat kā šajā dzīvē Evaņģēlija patiesība labajiem ir vissaldākā un tīkamākā, turpretī ļaunajiem – visnetīkamākā vēsts. Kādēļ tad lai ticīgie baidītos no pastarās dienas, nevis priecātos par to vairāk nekā par visām citām lietām? Viņi taču uzticas Kristum; Soģis nāks viņu pestīšanas dēļ un būs viņu pusē!

Bet, ja tu saki: jā, es arī mīlētu un gaidītu Kristus atnākšanu, ja pats būtu dievbijīgs un bez grēka, – labi, bet ko tev palīdz tavas bailes un bēgšana? Tās taču tevi neatpestīs no grēkiem, – kaut arī tu tā baidītos tūkstoš gadu. Nolādētie jūt bailes no Dieva tiesas mūžīgi, tomēr tās neatraisa viņus no grēkiem; jā, šīs bailes tikai vairo grēku un neļauj tev no tā atbrīvoties; tiesas dienai tik un tā neizbēgsi. Bailēm ir jāpazūd, dodot vietu taisnības un pastarās dienas labprātīgai pieņemšanai. Ja tu patiesi vēlies būt dievbijīgs un bez grēka, pateicies Dievam un tiecies vēl pilnīgāk atbrīvoties no grēka; un lai Dievs dod, ka šī vēlme tevī būtu tik godīga un stipra, ka tā tevī nonāvētu grēku.

Neviens nav labāk sagatavojies pastarai dienai kā tas, kurš ilgojas būt bez grēka. Ja tevī ir šādas ilgas, – kādēļ tad tu baidies? Tad taču tavs mērķis ir tieši tas pats, kura dēļ jānāk pastarajai dienai – tā nāk, lai atpestītu no grēkiem visus, kas ilgojas tapt pestīti, un arī tu vēlies tikt atpestīts. Pateicies Dievam un paliec pie šī nodoma! Kristus saka, ka Viņa atnākšana ir pestīšana. Bet pielūko, ka nepievil pats sevi, sacīdams, ka vēlies būt bez grēka un bez bailēm sagaidīt pastaro dienu! Varbūt tava sirds slēpj viltu un klusībā baidās, jo tu nemaz negribi būt bez grēka, tikai nevari būt brīvs un droši grēkot. Pielūko, ka gaisma tevī nav tumsība. Jo sirds, kas patiesi vēlas atraisīties no grēka, noteikti priecājas par šo dienu, kas nesīs tās ilgu piepildījumu. Bet, ja tava sirds par to nepriecājas, – tātad tev nav dziļas un nopietnas vēlēšanās atbrīvoties no grēkiem.

Tādēļ mums svarīgāk par visām lietām ir nolikt malā naidu un bailes no pastarās dienas atnākšanas un uzcītīgi, ar vislielāko nopietnību vēlēties kļūt brīviem no grēka. Ja tas ir panākts, tad varam ne vien droši gaidīt pastaro dienu, bet arī ar visdedzīgākajām ilgām un prieku lūgt un sacīt: lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek! Te nu tev jānovēršas no savām iedomām un sajūtām, jāturas pie mierinošajiem Kristus vārdiem un pilnīgi jāpaļaujas uz tiem.

Vai gan Viņš varētu tevi vēl mīlīgāk iedrošināt, mierināt un stiprināt? Pirmkārt, Kristus saka: “Kad jūs dzirdat par kariem, nebaidieties!” Pavēlēdams tev nebaidīties, Viņš saka, ka tev jābūt drošam un ar prieku jāpaļaujas uz šīm zīmēm, kuras proti atpazīt. Otrkārt, Viņš tev pavēl raudzīties priecīgi; treškārt – celt galvu augšup; un, ceturtkārt, Kristus saka, ka šī diena, kas nāk, ir tava pestīšana. Ja šie vārdi tev nesniedz mierinājumu un stiprinājumu, – kas tad tevi varētu mierināt un stiprināt? Vai tu domā, ka Kristus tev melo vai mudina paļauties uz kādām neuzticamām lietām? Mīļais, raugies, lai šie vārdi tev nebūtu sacīti velti; pateicies Dievam un paļaujies uz Viņa vārdiem, – ja tu tos atstāsi neievērotus, cita padoma un mierinājuma vairs neatradīsi. Pastarā diena nav tava pazušana, bet tava pestīšana – Kristus mierinādams saka. Bet tu pats gribi sagrozīt šos vārdus un teikt, ka tā nav tava pestīšana; tu bēdz no savas pestīšanas, nespēdams sveicināt Dievu, kas nāk tev pretī, nedz pateikties, atbildēdams uz Viņa sveicienu.

Bez šaubām, Viņš sacījis šādus mierinošus vārdus arī mazdūšīgo labā, kuri, lai gan ir dievbijīgi un gatavi sagaidīt pastaro dienu, tomēr baiļojas un paši sev neļauj ilgoties pēc šīs dienas atnākšanas; īpaši daudz šādu cilvēku būs pasaules beigu laikos. Tādēļ Kristus sauc pastaro dienu par viņu pestīšanu. Jo pasaules beigu laikos, kad grēki valdīs visnegantākajā veidā, turklāt līdzās grēkam parādīsies arī grēka sods – mēris, karš, dārgi laiki, ticīgajiem ir nepieciešams stiprs mierinājums un spēks stāties pretī abām šīm nelaimēm – grēkam un sodam. Tādēļ Kristus saka visjaukāko vārdu – “pestīšana”; to labprāt dzird ikviena sirds. Kas ir pestīšana? Kurš gan negribētu tapt pestīts? Kurš gribētu palikt grēka un soda pilnajā dzīvē? Kurš nevēlētos pieredzēt šī dvēseļu posta un apdraudētības, šādas cilvēku samaitātības beigas? It īpaši tādēļ, ka Kristus mūs tik mīlīgi aicina, labina un mierina.

Ir jānosoda negantie sapņu sludinātāji, kuri ar savu sludināšanu apslēpj cilvēku sirdīm Kristus vārdus un novērš no tiem viņu ticību. Viņi grib padarīt ļaudis dievbijīgus tikai ar biedēšanu, lai pēc tam viņi paši ar saviem labajiem darbiem un gandarīšanu par grēkiem sagatavotos šai dienai. Taču izmisums, bailes un šausmas paliek un vēl vairāk pieņemas spēkā, līdz ar to sirdī rodas izbailes, naids un pretestība pret šo Kristus atnākšanu, tas ir, ienaids pret Dievu. Jo šie skolotāji attēlo Kristu tikai kā bargu soģi, kuru cilvēkiem vajadzētu censties pielabināt ar saviem darbiem. Viņi Kristu neuzskata par savu Pestītāju, – kā Viņš šeit pats sevi nosauc un parāda, gribēdams, lai ar drošu ticību gaidām, ka Viņš savā žēlastībā atpestīs mūs no grēkiem un visa ļaunā.

Redzi, tā vienmēr notiek: kad Evaņģēlijs netiek pareizi sludināts, bet sirdis tiek vajātas ar pavēlēm un draudiem, tās tikai vēl vairāk attālinās no Dieva un kļūst nelabprātīgas pret Viņu. Jābiedē ir tikai stūrgalvīgie un cietsirdīgie; bet tad, kad tie izbijušies un nonākuši tuvu izmisumam, viņus atkal nepieciešams stiprināt un mierināt.

No tā visa redzam, cik maz ir cilvēku, kuri pareizi lūdz Mūsu Tēvs lūgšanu, – lai gan tā tiek nemitīgi lūgta visā pasaulē. Jo lielākā daļa visu šo ļaužu visvairāk vēlētos, kaut pastarā diena nekad nepienāktu. Un vai gan tas ir kas cits kā vēlēties, kaut Dieva valstība nekad nenāktu. Tā nu viņu sirds runā pretī mutei; Dievs spriež pēc cilvēka sirds, viņi – pēc mutes teiktajiem vārdiem. Tādēļ viņi notur tik daudz lūgšanu, piepilda ar savu pļāpāšanu visas pasaules baznīcas un apgalvo, ka viss, ko tie runā, esot lūgšanas. Lai gan būtībā viņi nesaka neko citu kā: lai Tava valstība nenāk vai vismaz – lai tā vēl nenāk! Saki, vai tad šāda lūgšana nav īsta Dieva zaimošana un tieši tāda lūgšana, par kādu 109.psalma 7.pants saka: “.. viņa Dieva lūgšana lai kļūst viņam par grēku!”?

Tomēr visas pasaules manta un nauda tiek veltīta tam, lai visi kakti tiktu piepildīti ar šādu zaimošanu, kas tiek saukta par dievkalpojumu.

Un tomēr – arī tam, kas jūt bailes no pastarās dienas, nav jākrīt izmisumā, bet jāprot savas bailes gudri un pareizi izmantot. Kas tās gudri izmanto, tas ļauj, lai bailes viņu mudina un skubina lūgt pēc žēlastības – lai Dievs atņemtu viņam bailes un dotu labprātību un ilgas pēc šīs dienas. Jo Kristus ir apsolījis: ko mēs lūgsim, to arī saņemsim, [Mt.7:8]. Tādēļ šādi bailīgi ļaudis ir tuvāk savai pestīšanai nekā bezkaunīgie un stūrgalvīgie, kas nebīstas no pastarās dienas, bet arī negaida to ar prieku un cerībām. Jo, lai gan tie vēl neilgojas pēc šīs dienas, tomēr bailes tos mudina lūgt un ilgoties.

Bet tas, kurš šīs bailes vairo un paliek tajās, itin kā ar tām domātu šķīstīt sevi no grēkiem, izmanto bailes negudri – viņam nekas neizdosies. Jo nevis bailes – kurām, kā 1.Jņ.4:18 sacīts, ir jātiek aizdzītām -, bet mīlestība izdeldē visus grēkus, kā Sv. Pāvils saka 1.Kor.13:8. Savukārt bailēm jāmudina un jāpiespiež meklēt šādu mīlestību un lūgt to no Dieva. Jo, ja bailes nepāriet, tās stājas pretī Dieva gribai un tavai pestīšanai – tas ir grēks pret Svēto Garu. Lai gan nav nepieciešams būt pilnīgi bez bailēm; jo mūsu daba vēl arvien paliek mūsos, bet tā ir vāja un nespēj nebaidīties no nāves un tiesas. Taču Garam ir jāuzvar, – kā Kristus saka: “.. gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” [Mt.26:41]

“Un Viņš tiem teica līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus, kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu. Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība.””

Tie ir vieni vienīgi mierinājuma vārdi. Kristus stāsta līdzību nevis par rudeni vai ziemu, kad visi koki kļūst kaili un tiem uznāk drūmi laiki, bet par ziedoni un vasaru, par priecīgo, līksmo laiku, kad visa radība atveras un priecājas. Tā Kristus skaidri māca, ka mums jāgaida pastarā diena ar tādu pašu prieku un ilgām, kā visa radība priecājas par pavasari un vasaru. Kam gan būtu vajadzīga Kristus stāstītā līdzība, ja tā mums nemācītu šādas lietas? Tad jau Viņš būtu atradis ko citu un stāstījis par kādu notikumu, kurā nav jūtams šāds prieks un labprātība.

Turklāt Viņš saka nevis: ir tuvu jūsu pazušana vai elle, bet: “Tuvu ir Dieva valstība.” Un vai gan Dieva valstības tuvums ir kas cits kā mūsu pestīšanas tuvums? Dieva valstība esam mēs paši, – kā Kristus saka: “.. redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū.” [Lk.17:21] Tādēļ tā tuvojas, kad tiekam pestīti no grēkiem un no ļaunā. Jo šajā dzīvē mūsu pestīšana jau iesākas – Garā; bet, tā kā mums vēl nākas cīnīties ar grēku, ciest daudz ļauna, turklāt arī nāve vēl ir mūsu priekšā, – Dieva valstība mūsos vēl nav pilnīga. Kad grēks un nāve līdz ar visu ļauno tiks mums atņemti, tad arī Dieva valstība mūsos kļūs pilnīga. Taču tas notiks pastarā dienā, nevis šajā dzīvē.

Tādēļ, mīļais cilvēk, uzlūko savu dzīvi un pārbaudi savu sirdi – raugies, kā tā izturas pret šo dienu. Nepaļaujies uz savu labo dzīvi – tā tevi itin viegli var iegrūst kaunā; domā un stiprini savu ticību, lai neizbītos no šīs dienas līdz ar visiem samaitātajiem un nolādētajiem, bet ilgotos pēc tās kā pēc savas pestīšanas un Dieva valstības tevī. Lai, dzirdot pieminam pastaro dienu vai domājot par to, tava sirds dejotu priekā un ar ilgām to gaidītu. Ja negribi to mācīties, tad nedomā, ka spēsi pastāvēt, – kaut arī darīsi visu svēto darbus.

“Tiešām Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms viss būs noticis. Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs!”

Kādēļ mūsu Kungs dara savus vārdus tik neapšaubāmus un uzticamus, turklāt tik bagātīgi tos apstiprina, izmantodams līdzības un zvērestu, norādīdams uz dzimumu, kuram jāpaliek, līdz debess un zeme zudīs? Tas viss notiek tādēļ, ka – kā jau iepriekš sacīts – visa pasaule būs pārdroša un redzēdama neredzēs pastarās dienas zīmes. Laikam gan neviens Dieva sacītais vārds nekad nav uzņemts ar tādu nicinājumu kā šie vārdi, kuros Kristus pasludina un apraksta pastaro dienu. Visai pasaulei šķitīs, ka šīs zīmes nav nekādas zīmes; un, pat tās redzēdami, cilvēki tām neticēs; tādēļ arī izredzētie var sākt šaubīties par šo Dieva vārdu un zīmēm. Tas tādēļ, lai pastarā diena nāktu, kad pasaule jutīsies tik droša kā vēl nekad un vienā mirklī tiks pārsteigta – tieši vislielākās drošības brīdī, – kā teikts iepriekš citētajos Sv. Pāvila vārdos.

Tādēļ Kristus grib mūs pārliecināt un darīt modrus, lai mēs, redzēdami šīs zīmes, droši zinātu, ka gaidāma pastarā diena. Un, proti, – ja arī šīs zīmes būtu neskaidras un grūti atpazīstamas, tas tomēr neapdraud tos, kas ir pārliecināti, ka redz pastarās dienas zīmes, bet apdraud tos, kuri šādas zīmes nicina. Tādēļ uzskatīsim šeit norādītās zīmes par īstajām, – lai netiktu pārsteigti līdz ar negantajiem ļaudīm. Ja arī kļūdīsimies, tomēr sasniegsim mērķi; bet, ja kļūdīsies viņi, tie paši pieredzēs savas kļūdas sekas.

Vārdā “šī cilts” Kristus nosauc jūdus; un šie vārdi skaidri rāda, ka nav taisnība tiem, kuri uzskata, ka visiem jūdiem jākļūst par kristiešiem, pamatodami savas domas vārdos, kas lasāmi: “.. būs viens ganāms pulks un viens gans.” [Jņ.10:16] Šie vārdi piepildījās apustuļu laikā, kad ne jūdi gāja pie pagāniem, bet pagāni nāca pie jūdiem un kļuva par kristiešiem. Arī Sv.Augustīns daudzkārt paskaidro šos vārdus, un pats Kristus saka: “Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; arī viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans.” [Jņ.10:16] Te skaidri redzi, ka Kristus runā par pagāniem, kuri nākuši jūdu avju kūtī, – tādēļ šie vārdi jau sen ir piepildījušies. Bet šeit Viņš saka: “Šī cilts nezudīs, tiekāms viss būs noticis,” tas ir, jūdiem, kas situši Kristu krustā, ir jāpaliek un pašiem jākļūst par zīmi; lai arī daudzi no viņiem atgriežas, tomēr viņu cilts un daba vēl arvien turpina pastāvēt.

Daži ir centušies saprast, kā zudīs debesis un zeme; tie ņem palīgā aklo pagānu Aristoteli, lai tas izskaidrotu viņiem Kristus vārdus, un saka, ka zudīs nevis debesu un zemes būtība, bet tikai to forma un apveidi; viņi gan daudz saprot no tā, ko saka. Ja Kristus vārdi būtu jāsaprot tā, ka debess un zeme tomēr būs un pastāvēs, tad viņiem būtu taisnība; bet lai aklie iet savu ceļu. Tev jāzina, ka, tāpat kā mūsu mirušās miesas tiks pārveidotas, tomēr to būtība atkal tiks radīta; tāpat debess un zeme pastarā dienā tiks izkausēta ugunī un pārvērsta pelnos līdz ar visiem elementiem, ar visu, kas ir debesīs un uz zemes, līdz ar visu cilvēku miesām; un tad viss atkal no jauna tiks radīts – visskaistākajā veidā, tā ka mūsu miesas atmirdzēs līdzīgi Saulei un Saule būs septiņreiz spožāka nekā tagad. Par to runāts: “.. debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks un zeme, un viss, kas uz tās radīts. .. Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.” [2.Pēt.3:10-13] Arī Sv.Pāvils 1.Kor.3:13 apliecina, ka pastarā diena parādīsies ar uguni. Un lasām: “Un mēness gaisma būs kā saules gaisma, un saules gaisma būs septiņreiz gaišāka nekā septiņu dienu gaisma, kad Tas Kungs sasēja savas tautas vātis un dziedēja viņas brūces.” [Jes.30:26] Tāpat arī: “Jo redzi, Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi, ka agrākās vairs nepieminēs un tās nevienam vairs nenāks prātā. Bet priecājieties un līksmojiet vienmēr par to, ko Es radu..” [Jes.65:17-18] Tātad debesis un zeme zudīs ne vien pēc savas formas un veidola, bet – ar visu būtību. Te varētu iebilst vienīgi tāds, kurš neuzskata par zudušu to, kas pārvērsts pelnos un nav vairs redzams, nedz atrodams – kā sadedzināta miesa, kura iznīkst un kļūst par pelniem.

Bet kur paliks mūsu dvēseles, kad visās vietās būs tikai uguns, kas pārņems visu radību, tā ka nebūs vairs ne pamatu, ne telpas? Te jāatbild: mīļais, saki man, kur tās ir tagad? Un kur tās ir, kad mēs guļam, kad dvēsele nezina neko no tā, kas notiek ārpusē, miesā un visā radībā? Vai tu domā, ka Dievs nespēj pasargāt dvēseles, turēdams tās savā rokā – tā, lai tās nekad nepieredzētu to, kā debesis un zeme pārvēršas pelnos? Vai tu domā, ka Dievam ir vajadzīga kūts, lai Viņš kā Gans varētu tajā sapulcināt savas avis? Tev pietiek ar to, ka zini: mūsu dvēseles ir Dieva rokās, nevis kādas radības klēpī vai kaut kur telpā. Ja arī nezini, kā tas var notikt, – nemaldini pats sevi! Tu vēl neesi iemācījies saprast, kas ar tevi notiek, kad esi aizmidzis un kad pamosties, un nekad nevari zināt, cik tuvu ir miega vai nomoda mirklis, ko taču pieredzi katru dienu! Kā tad lai tu izzinātu šīs lietas? Tādēļ paliec pie vārdiem: “Tēvs, tavās rokās Es nododu savu garu”; pa to laiku Viņš radīs jaunas debesis un jaunu zemi, tāpat arī – dos mums jaunas miesas, un mēs atkal būsim dzīvi, lai dzīvotu mūžīgi, āmen. Ja mēs zinātu, kā mūsu dvēseles tiks pasargātas, tad ticība izbeigtos. Bet nu ejam, īsti nezinādami kurp; mēs paļaujamies uz Dievu un nododam sevi Viņa rokās; mūsu ticība turas pie Viņa apsolījumiem.

III

Un visbeidzot – mums nedaudz jāaplūko arī šīs Evaņģēlija vietas garīgā nozīme. Saule ir Kristus, Mēness – baznīca, zvaigznes – kristieši, debesu spēki – baznīcas prelāti jeb planētas. Miesīgi redzamās zīmes, protams, norāda uz to, kas kristietībā jau ilgāku laiku ir noticis un notiek arī tagad; jo tās seko grēkam, draud un norāda uz tā pelnīto sodu.

Saule zaudē savu spožumu. Tas, bez šaubām, nozīmē, ka Kristus vairs neatspīd kristiešu vidū, tas ir, Evaņģēlijs netiek sludināts, ticība apdziest un dievkalpojums vairs nenotiek. Tādas zīmes ir parādījušās un parādās, izplatoties cilvēku mācībām un darbiem; pāvests sēž Kristus vietā un spīd tā, kā mēslu pika var spīdēt lukturī – tādu gaismu dod viņš līdz ar saviem bīskapiem, priesteriem un mūkiem. Tie ir viņi, kas mums aptumšojuši Sauli un patiesā dievkalpojuma vietā iedibinājuši elku kalpošanu un māžošanos ar tonzūrām, kapucēm, apģērbiem, stabulēm, dziedāšanu, zvanīšanu, skandināšanu utt. Ak, kāda tumsība, kāda tumsība!

Tādēļ arī Mēness neizbēgami zaudē savu spožumu, tas ir, izdziestot ticībai, izdzisa arī mīlestība, tā ka patiesi kristīgi darbi nekur vairs nebija redzami; nekur vairs nebija atrodami tādi piemēri, ka cilvēki kalpotu cits citam. Tauta tika pievērsta elku kalpošanai un dažādām ākstībām, misēm, vigilijām, altāriem, kapelām, kausiem, zvaniem utt. Es vēlreiz saku – kāda tumsība!

Zvaigžņu krišanu es varētu skaidrot tā, ka cilvēks, kas ir kristīts un kļuvis par kristieti, vēlāk kļūst par priesteri vai mūku. Lai man tic tie, kuri grib ticēt; kas negrib, lai netic, – es tomēr zinu, ko runāju. Es nesaku, ka visi priesteri un mūki iet pazušanā; ja Dievs grib kādu glābt, Viņš var to uzturēt arī ugunī. Bet es saku, ka tas, kurš grib kļūt par priesteri vai mūku, gribēdams pieņemt svētīgu kārtu, atkāpjas no kristīgās ticības un krīt neticībā. Jo zvaigžņu krišana nozīmē nevis krišanu rupjos grēkos – slepkavošanu, netiklību, zagšanu, bet atkrišanu no ticības. Priesteri un mūki (ja vien Dievs tos brīnumaini nepaglābj) savas kārtas dēļ ir atkritēji, kristīgās ticības noliedzēji, paši ļaunākie ļaudis uz zemes.

Arī turki ir nekristīgi ļaudis; taču divās lietās viņi ir labāki par priesteriem un mūkiem. Pirmkārt, tie nekad nav bijuši kristieši jeb “zvaigznes” un arī nav novērsušies no ticības. Otrkārt, tie negrēko pret sakramentiem. Turpretī šie ļaudis pārvērš misi par upuri un labu darbu; šādu darbu tie dara ik dienas neskaitāmas reizes. Un tā ir vislielākā aplamība, kāda vien zem šīs saules notikusi. Īsi sakot, kas grib kļūt dievbijīgs un pestīts ar saviem darbiem un garīdznieka kārtu, tas atkrīt no ticības un krīt lejā no debesīm; jo vienīgi Kristus asinis dara mūs dievbijīgus un dāvā pestīšanu. Tādēļ, kad redzi zvaigzni krītam, zini, ko tas nozīmē: kāds kristietis kļūst par priesteri, mūku vai mūķeni.

Savukārt tas, ka cilvēki bailēs nezina, kur palikt, nozīmē mokas, kas jāizcieš pāvesta svētajiem un kritušajām zvaigznēm. Tie dara lielus darbus, tomēr viņu sirdsapziņām nekad nav miera – visi Raksti sauc viņu dzīvi par veltīgām pūlēm un darbu.

Vēju kaukšana un ūdeņu celšanās norāda uz laicīgajām kārtām – kā augstākajām, tā arī zemākajām. Neviens valdnieks, neviena zeme nav mierā ar otru; to starpā nav ne uzticības, ne paļāvības; ikviens meklē ko savu. Tādēļ uz zemes nav ne soda, ne kārtības, ne bijības un visa pasaule brīvi dzīvo rīšanā, plītēšanā, nešķīstībā un dažādās kārībās – vēji un ūdeņi kauc un trako.

Debesu spēki ir mūsu planētas, mūsu kungi un tirāni – pāvests, bīskapi un viņu sabiedrotās – augstās skolas, kuri tik dziļi nogrimuši laicīgā valdīšanā, mantā, godā un kārībās, un rīkojušies tik droši, ka ir pat iedomājušies, ka viņi nebūtu planētas, tas ir, errones; jo vārds planeta grieķu valodā nozīmē – maldīgais, tāds, kas neiet īsto ceļu, bet kustas tikai atpakaļ un uz abām pusēm – kā planētas debesīs. To vācieši izsaka parunā: Die Gelehrten – die Verkehrten (mācītie – aplamie), tas nozīmē – garīgā valdība ir tikai planētas. Bet tagad, kad Evaņģēlijs atspīd un parāda viņus īstajās krāsās, atklājot, ka tie ir neizglītoti elku kalpi un dvēseļu maldinātāji, viņi dusmojas, pulcējas un grib izveidot konstelāciju – tie sanāk kopā, gribēdami aizsargāties ar bullām un citiem papīriem, tie draud ar lieliem grēku plūdiem; taču tas viss viņiem nepalīdzēs – aust diena, kuru tie nevarēs paslēpt kā sveci zem pūra.

Līdzība par vīģes koku rāda Svētos Rakstus, kas līdz šim gulēja nomesti zem sola; šim kokam raisās pumpuri, tas ir, vārds izlaužas un kļūst zināms. Jo šo divpadsmit gadsimtu laikā Raksti vēl nekad nav mums bijuši tik pazīstami, un arī tādu valodu zināšanu agrāk nebija. Es nemaz nešaubos, ka Raksti ir vīģes koks; un tas arī ir viegli pierādāms. Jo Ādams un Ieva aizsedza savu kailumu ar vīģes koka lapām – vecais Ādams arvien izmanto Rakstus, lai izrotātu sevi. Tātad šai Grāmatai ir jākļūst pazīstamai, lapām jāzaļo, un te neko nelīdz visu planētu kustība. Vasara nav tālu; lai Dievs dod, ka lapām sekotu arī augļi! Es baidos, ka vairāk par lapām tomēr neredzēsim; jo mēs gan daudz runājam par ticību, bet neko nedarām.

Ar to pietiktu, runājot par šo lietu garīgo nozīmi, Kas grib to aplūkot plašāk, lai ņem šeit sacīto par pamatu un iesākumu. Taču planētas līdz ar saviem pulkiem nekam no tā visa neticēs – lai Raksti paliktu patiesi – tās pārdroši nicinās ikvienu Dieva vārdu, darbu un zīmi.

---

[1] – Konstances koncils notika no 1414. līdz 1418. gadam. Tajā tika atcelti trīs antipāvesti un nolādēts un sadedzināts čehu reformators Jans Huss.
[2] – Kartēziešu ordeni 11. gs. otrajā pusē dibināja Bruno no Ķelnes. Kartēzieši strikti uzsver nepieciešamību pilnīgi nošķirties no pasaules.
[3] – Luters šeit lieto savu iemīļoto apzīmējumu “Frau Hulde”.
[4] – Sifiliss.
[5] – Johans Taulers (miris 1361. g.) – viduslaiku mistiķis, Meistara Ekharta sekotājs.