Sprediķis Dominica 3. post Epiphaniam svētdienā

Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja. Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. Un Jēzus uz to saka: “Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.” Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.” Un Jēzus uz to saka: “Es iešu un to darīšu veselu.” Bet virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis. Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.” Un Jēzus sacīja virsniekam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā. [Mt.8:1-13]

I

Šis evaņģēlija teksts mums rāda divus ticības un mīlestības piemērus – viens stāsta par spitālīgo, otrs – par virsnieku. Vispirms aplūkosim notikumu ar spitālīgo. Spitālīgais vīrs nebūtu bijis tik drošs un gājis pie Tā Kunga, lai lūgtu viņu šķīstīt, ja nebūtu no visas sirds uzticējies Kristum un cerējis, ka Viņš būs tik labs un žēlīgs, ka šķīstīs viņu. Jo spitālīgam cilvēkam bija iemesls kautrēties, turklāt bauslība bija aizliegusi spitālīgajiem parādīties citu ļaužu vidū. Tomēr spitālīgais nāk, neraizēdamies ne par bauslību, ne cilvēkiem; viņu neattur arī Kristus šķīstums un svētums.

Redzi, kā ticība izturas pret Kristu. Tā vienkārši neredz un neiedomājas neko citu kā vien tīro, nepelnīto Kristus laipnību un žēlastību, kas saņemama neatkarīgi no visiem nopelniem. Jo šeit neviens nevar sacīt, ka spitālīgais ar savu šķīstību būtu nopelnījis tiesības nākt tik tuvu Kristum un runāt ar Viņu, piesaukt Viņa žēlastību un lūgt palīdzību. Jā, tieši tādēļ, ka spitālīgais jūt savu nešķīstību un necienīgumu, viņš uzdrīkstas nākt vēl tuvāk Kristum un raugās tikai uz Viņa laipnību. Tā ir īsta ticība – dzīva paļāvība uz Dieva laipnību. Sirdī, kas tā rīkojas, ir pareiza ticība, savukārt sirdī, kura tā nerīkojas, pareizas ticības nav. Tā ir ar tiem, kuri nesaista savu skatienu tikai pie tīrās Dieva žēlastības, bet vispirms raugās apkārt pēc labajiem darbiem, gribēdami kļūt žēlastības cienīgi un paši to nopelnīt. Šādi ļaudis arī nekad nav pietiekami drosmīgi, lai nopietni piesauktu Dievu vai nāktu pie Viņa.

Šāda paļāvība jeb ticība, Kristus žēlastības atziņa nebūtu varējusi rasties spitālīgā vīra prātā, ja viņš jau iepriekš nebūtu dzirdējis citus runājam par Kristu labu, proti, ka Viņš ir tik labs, žēlīgs un žēlsirdīgs, ka palīdz un dod ikvienam, mierina un dod padomu katram, kas pie Viņa nāk. Šādas runas viņš, bez šaubām, bija dzirdējis; tās viņam deva drosmi, un viņš tās izmantoja un izskaidroja tā, kā viņam tas bija vajadzīgs, attiecinādams Kristus žēlastību uz sevi un pilnīgā paļāvībā domādams: arī man Kristus būs tik žēlīgs, kā par Viņu runā un kā ļauj noprast Viņa labā slava. Tātad ticība nav izaugusi šī cilvēka prātā, bet ir radusies no šādiem vārdiem, kas tikuši runāti par Kristu, – kā Sv. Pāvils saka Rom. 10:17: “.. ticība nāk no sludināšanas, un sludināšana – no Kristus pavēles.”

Tas ir Evaņģēlijs – visa labā un pestīšanas iesākums, vidus un noslēgums. Jau daudzkārt esam dzirdējuši, ka vispirms ir jādzird Evaņģēlijs, tad jātic tam un tad – jāmīl un jādara labie darbi, nevis vispirms jādara labie darbi, sagrozot šo lietu kārtību, kā to dara darbu skolotāji. Bet Evaņģēlijs ir Kristus labā slava un vēstījums par to, ka Viņš ir viena vienīga žēlastība, mīlestība un labestība. Tā netiek runāts ne par vienu citu cilvēku, arī svēto ne. Jo, lai gan arī citiem svētajiem ir laba slava, tomēr stāsti par viņiem netiek saukti šajā vārdā – Evaņģēlijs. Jo Evaņģēlijs runā tikai par Kristus žēlastību un laipnību; ja vienlaikus tiktu stāstīts arī par citiem svētajiem, tas vairs nebūtu Evaņģēlijs. Jo ticība un paļāvība ir jābalsta tikai uz šīs klints, kas ir Jēzus Kristus.

Tā nu tu redzi, ka šis spitālīgā vīra piemērs cīnās par ticību, pret darbiem. Jo, kā Kristus palīdz šim cilvēkam – caur ticību, bez paša cilvēka darbiem un nopelniem –, tāpat Viņš palīdz ikvienam un grib, lai tieši to visi no Viņa gaidītu. Ja spitālīgais būtu nācis un teicis: redzi, Kungs, es esmu tik daudz lūdzis un gavējis utt., tad nu uzlūko manus nopelnus un šķīstī mani šo manu darbu dēļ, tad Kristus nekādā ziņā nebūtu viņu šķīstījis, jo šāds cilvēks paļaujas nevis uz Dieva žēlastību, bet uz saviem nopelniem; tādējādi Dieva žēlastība netiek slavēta, mīlēta, cildināta, nedz ar ilgošanos gaidīta – paša cilvēka darbi piešķir sev godu, ko atņem Dievam. Tā ir rokas skūpstīšana un Dieva noliegšana, – kā Ījabs Īj. 31:27 28 saka: “.. vai slepeni savā sirdsprātā es būtu ļāvies samulsināties un savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis, tos godinot, – arī tas jau būtu bijis noziegums.. jo es būtu Dievu debesu augstumos pievīlis ar nepatiesību.” Un Jes. 2:8: “.. viņi pielūdz paši savu roku darbu,” tas ir, dod paši saviem darbiem to godu un paļāvību, kas pienāktos Dieva žēlastībai.

Tāpat šeit tiek rādīts Kristus mīlestības piemērs, kas redzams Viņa attieksmē pret spitālīgo. Tu redzi, kā mīlestība dara Kristu par kalpu – Viņš palīdz nabadzīgajiem, negaidīdams atlīdzību, nedz savu labumu vai godu, bet rūpēdamies tikai par cilvēku vajadzībām un Dieva Tēva godu. Tādēļ arī Kristus aizliedz spitālīgajam stāstīt kādam par notikušo, – lai tas būtu tikai Viņa mīlestības un žēlastības darbs, ko cilvēks saņēmis nepelnīti.

Te notiek tas, par ko jau iepriekš bieži esmu runājis – ticība dara mūs par kungiem, mīlestība – par kalpiem; jā, caur ticību kļūstam par dieviem, dievišķās dabas un Dieva vārda līdzmantiniekiem, – kā Ps. 82:6 lasām: “Es teicu: “Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!”” Savukārt mīlestībā kļūstam līdzīgi visnabadzīgākajiem. Ticībā mums netrūkst nenieka un visa ir pārpārēm; mīlestībā kalpojam ikvienam cilvēkam. Ticībā saņemam dārgumus no augšienes, no Dieva; mīlestībā atdodam tos savam tuvākajam. Gluži kā Kristum Viņa dievišķībā nekas nebija vajadzīgs, bet savā cilvēciskumā Viņš kalpoja visiem, kam bija vajadzīgs. Par to jau pietiekami daudz esam runājuši – caur ticību mums jādzimst un jākļūst par Dieva bērniem un dieviem, gluži kā Kristus ir patiess Dievs, mūžībā dzimis no Tēva. Savukārt mīlestībai ir jāizpaužas, palīdzot tuvākajam ar labiem darbiem – kā Kristus ir tapis Cilvēks, lai palīdzētu mums visiem. Un, tāpat kā Kristus nav ar saviem darbiem, nedz tapšanu par Cilvēku nopelnījis to, ka Viņš ir Dievs, bet saņēmis dievišķību jau piedzimstot, neatkarīgi no saviem darbiem un pirms vēl bija tapis Cilvēks, – tāpat arī mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem un panākuši to, ka mūsu grēki tiek piedoti un ne nāve, ne elle mums vairs nevar kaitēt – ne savu darbu vai mīlestības nopelnu dēļ, bet gan neatkarīgi no darbiem un, pirms vēl mūsos modusies mīlestība. Šo dāvanu esam saņēmuši Evaņģēlijā – caur ticību, no Dieva žēlastības. Un, kā Kristus, būdams mūžīgs Dievs, ir kļuvis Cilvēks, lai mums kalpotu, tā arī mēs darām labu un mīlam savu tuvāko tad, kad jau esam caur ticību kļuvuši dievbijīgi, bez grēka, dzīvi, atpestīti Dieva bērni. Tas viss sacīts attiecībā uz pirmo piemēru – spitālīgo vīru.

Otrs piemērs – ciktāl tas attiecas uz ticību un mīlestību – ir ļoti līdzīgs šim pirmajam. Jo arī šim virsniekam ir sirsnīga paļāvība uz Kristu; arī viņš redz tikai Kristus laipnību un žēlastību; citādi viņš nebūtu gājis pie Kristus, nedz kādu pie Viņa sūtījis, – kā sacīts Lk. 7:3. Viņam nebūtu tik nešaubīgas paļāvības, ja šis cilvēks jau iepriekš nebūtu dzirdējis par Kristus žēlastību; tātad arī šeit Evaņģēlijs ir cilvēku paļāvības jeb ticības iesākums un rosinātājs.

Te atkal mācāmies, ka mums jāsāk ar Evaņģēliju un jātic tam, neraugoties ne uz kādiem nopelniem un darbiem, – kā arī šis virsnieks nerunāja ne par kādiem darbiem un nopelniem, bet tikai apliecināja savu paļāvību uz Kristus žēlastību. Tā nu mēs redzam, ka visi Kristus darbi mums rāda Evaņģēlija, ticības un mīlestības piemērus.

Šeit redzam arī mīlestības piemēru – Kristus dara šim cilvēkam labu bez atlīdzības, negaidīdams no viņa nekādu atlīdzību vai dāvanas, – kā jau iepriekš sacīts. Arī virsnieks rāda mīlestības piemēru – viņš rūpējas par savu kalpu kā par sevi pašu; gluži kā Kristus ir rūpējies par mums. Viņš dara labu darbu tikai kalpa labā, jo – kā Lūka 7:2 saka – virsnieks to darījis tādēļ, ka kalps viņam bija mīļš un dārgs; itin kā gribētu sacīt: mīlestība un labprātība mudina viņu ievērot kalpa vajadzības un palīdzēt viņam. Rīkosimies arī mēs tāpat un raudzīsimies, lai nepiekrāpjam paši sevi un neiedomājamies, ka, ja jau mums ir Evaņģēlijs, tad varam neņemt vērā sava tuvākā postu. Tas būtu sakāms par šiem diviem piemēriem; tagad aplūkosim dažas atsevišķas teksta daļas.

II

Savukārt tas, ka spitālīgais savu lūgšanu ietērpj tik atturīgos vārdos un saka: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt,” nav jāsaprot tā, it kā viņš šaubītos par Kristus labestību un žēlastību. Jo ticība nebūtu gluži nekas, ja viņš ticētu tikai tam, ka Kristus ir visvarens, spēj un zina visas lietas. Dzīva ticība nešaubās, ka Dievs ar savu laipno un žēlīgo gribu vēlas darīt visu, ko lūdzam. Tas jāsaprot šādi: ticība nešaubās, ka Dievam ir labs prāts uz cilvēku, tā ka Viņš tam vēl tikai labu; bet to, ko ticība lūdz, mēs nespējam apzināties, nedz saskatīt, ka tas mums būs kas labs un vajadzīgs; šīs lietas ir zināmas vienīgi Dievam. Tādēļ ticība lūdz, nododama visu Dieva žēlastības ziņā, lai tā izšķirtu, vai tas, ko lūdzam, kalpo Dieva godam un mūsu labumam; ticība nešaubās, ka Dievs dos to, ko tā lūgusi, vai arī – ja Viņam tas nebūs jādod, tad Viņa dievišķā griba savā lielajā žēlastībā nedos lietas, kuras – kā Dievs redz – būtu labāk nedot. Tātad ticība vienmēr ir pārliecināta par Dieva žēlīgo prātu – vienalga, vai Viņš dod vai nedod to, ko lūdzam, jo – kā Sv. Pāvils Rom. 8:26 saka – mēs nezinām, ko un kā lūgt; un Mūsu Tēvs lūgšanā Kristus mums pavēlējis lūgt, lai notiek Viņa prāts.

To arī mēs bieži esam sacījuši – ir jātic bez šaubīšanās un bez Dieva žēlastības lieluma mērīšanas; savukārt jālūdz ir pēc Viņa goda, Viņa valstības un Viņa prāta, lai mēs Dieva prātam nenoteiktu savus laika, vietas, mēra vai veida ierobežojumus, bet atstātu to visu paša Dieva ziņā. Tādēļ spitālīgā vīra lūgšana Kungam ir tīkama un drīz vien tiek uzklausīta. Jo, ja pakļaujam savu lūgšanu Dieva gribai un lūdzam to, kas Viņam ir tīkami, Viņš nevar mūs neuzklausīt – tad Dievs dara to, kas ir tīkams mums. Ticība panāk to, ka Dievs ir mums labvēlīgs, un šāda paļāvīga lūgšana panāk to, ka Viņš mums dod, ko esam lūguši. Bet par to, kādēļ spitālīgais tiek sūtīts pie priesteriem un ko šis notikums nozīmē, ir pietiekami plaši izskaidrots sprediķī par desmit spitālīgajiem.

Savukārt tas, ka Kristus saka: “Ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis,” ir ticis rūpīgi pārrunāts, – lai Kristus nebūtu melojis un lai Viņa māte un apustuļi nebūtu jāuzskata par mazākiem nekā šis virsnieks. Lai gan es arī gribētu sacīt, ka Kristus šeit runā par Israēla tautu, kurā Viņš bija sludinājis un pie kuras bija nācis, tā ka Viņa māte un mācekļi netiek pieminēti šo ļaužu skaitā, jo tos Viņš veda sev līdzi un tie līdz ar Viņu nāca pie šīs Israēla tautas, kurā Kristus sludināja. Tomēr es gribu vienkārši palikt pie mūsu Kunga vārda un ļaut, lai tas skan, kā skanējis. Jo, pirmkārt, tas, ka tāda ticība kā virsniekam nav bijusi nedz apustuļiem, nedz arī Kristus mātei, nav pretrunā ar ticības mācību. Bet tad, ja nav atklātas pretrunas starp Kristus vārdiem un ticības mācības artikuliem, Kristus vārdi ir jāuzklausa tieši tā, kā tie skan, necenšoties tos grozīt un locīt ar mūsu skaidrošanu un tulkošanu – nedz kāda svētā, eņģeļa, nedz arī paša Dieva dēļ; jo Kristus vārds ir pati patiesība, kas augstāka par visiem svētajiem un eņģeļiem.

Otrkārt, tādēļ, ka šāda skaidrošana un locīšana nāk no miesīgā prāta un pašizdomātas dievbijības – mēs vērtējam Dieva svētos nevis pēc viņiem dotās Dieva žēlastības, bet pēc viņu personīgā cienīguma un diženuma; bet tas ir pret Dievu, kas vērtē cilvēku pavisam citādi – tikai pēc savām dāvanām. Jo Jānim Kristītājam Dievs nebija licis darīt nevienu brīnumu, Jņ. 10:41, lai gan daudzi mazāk ievērojami svētie tos bija darījuši. Īsi sakot – Dievs bieži vien ar neievērojamu svēto starpniecību paveic darbus, kādos lieli svētie nav piedalījušies. Kristus paslēpās no savas mātes, kad bija divpadsmit gadus vecs, un ļāva tai maldīties neziņā, Lk. 2:43. Un Jņ. 20:14 lasām, ka Lieldienu rītā Viņš parādījies Marijai Magdalēnai, pirms vēl Viņu bija redzējusi Viņa māte un apustuļi. Kristus runāja ar samariešu sievu, Jņ. 8:10, tik laipni, kā nekad nebija runājis pat ar savu māti. Pēteris krīt un noliedz Kristu, bet slepkava pie krusta parāda stipru ticību.

Ar šiem un līdzīgiem brīnumiem Dievs parāda, ka Viņš negrib, lai mēs mērītu Viņa Gara daudzumu Viņa svētajos un spriestu pēc cilvēkiem pašiem; Dievs grib pats brīvi piešķirt savas dāvanas, kā Viņš to vēlas – kā Sv. Pāvils saka 1. Kor. 12:11 –, un nevis tā, kā mums šķiet pareizi. Jā, Jņ. 14:12 Kristus pats par sevi saka: “Kas man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs..” Tas notiek tādēļ, lai neviens nekļūtu pārdrošs un nepaaugstinātos pār citiem, lai neviens svētais netiktu vērtēts augstāk par pārējiem un lai nerastos sektas, bet – lai tie visi būtu vienādi Dieva žēlastībā, kaut arī pēc saņemtajām dāvanām ir pavisam atšķirīgi. Ar Sv. Stefana starpniecību Dievs grib darīt to, ko ar Sv. Pētera palīdzību nav darījis, un Sv. Pēterim jāpiedalās darbos, kurus Kristus ar savas mātes palīdzību nav darījis. Tas tādēļ, lai Dievs viens pats būtu tas, kurš paveic visu visos – bez kādas cilvēku šķirošanas, tikai pēc sava prāta.

Tā arī šeit jāsaprot, ka Kristus savas sludināšanas laikā tādu ticību nav atradis ne pie savas mātes, ne pie apustuļiem; lai gan nav sacīts, vai iepriekš un pēc tam Viņš sastapies ar vēl lielāku ticību – pie savas mātes, apustuļiem un daudziem citiem. Jo var būt tā, ka laikā, kad Kristus tika ieņemts un piedzima, Viņa mātei bija dota stipra ticība, bet vēlāk tā reti vairs bija tik liela, un dažreiz Dievs ļāva tai kļūt pavisam vājai, – kā notika tad, kad Marijai Dēls trīs dienas bija pazudis, Lk. 2. Tā Dievs rīkojas ar visiem svētajiem; ja Viņš tā nedarītu, svētie varētu kļūt pārdroši un darīt paši sevi par elkiem – vai arī mēs viņus par tādiem padarītu, vairāk ievērodami šo cilvēku cienīgumu nekā Dieva žēlastību.

Te nu tev jāpamana, ka mēs esam ģeķi un nesaprotam Dieva brīnumus, tā noniecinādami parastu kristīgu cilvēku un uzskatīdami, ka tikai tie, kuri valkā smailās cepures,^[1] un tikai izglītoti vīri var zināt un spriest par Dieva patiesību; lai gan šeit Kristus vērtē šo pagānu un viņa ticību augstāk nekā visus savus mācekļus. Tas tādēļ, ka mēs turamies pie cilvēkiem un viņu kārtām, nevis pie Dieva vārda un Viņa žēlastības; tādēļ arī mēs līdz ar šiem cilvēkiem un kārtām iekrītam dažādos maldos un vēlāk sakām, ka šādas lietas ir sacījusi kristīgā baznīca un nolēmuši koncili, kam ir Svētais Gars un kas nevar maldīties. Kristus ir pie nicinātajiem un ļauj, lai visi koncili un ievērojamie cilvēki iet pie velna. Ievēro, ka Kristus tik augstu vērtē pagānu. Annam, Kajafam un visiem pārējiem priesteriem, izglītotajiem un svētajiem vīriem vajadzētu būt šī pagāna skolniekiem, nemaz nerunājot par to, ka tie drīkstētu kaut ko spriest un teikt par viņu. Dievs var nedot ticību lieliem svētajiem, bet dot lielu ticību pavisam neievērojamiem cilvēkiem, – lai neviens neuzskatītu sevi par augstāku nekā citi, Rom. 12:10.

III

“Kungs, es neesmu cienīgs..”

Tā ir šī pagāna lielā ticība – viņš zina, ka pestīšana ir atkarīga no vārda un ticības, bet ne no Kristus miesīgās klātbūtnes; jo tā neko nepalīdz. Apustuļi to vēl nezināja, arī Kristus māte droši vien ne; viņi cieši turējās pie Viņa miesīgās klātbūtnes un negribēja ļaut Viņam iet projām, Jņ. 16:6. Šie cilvēki neprata turēties tikai pie Viņa vārda. Turpretī šim pagānam pilnīgi pietiek ar vārdu, tā ka viņš pat nevēlas Kristus miesīgo klātbūtni un nejūtas tās cienīgs, turklāt apstiprina šo savu lielo ticību ar piemēru, sacīdams: “Arī es esmu cilvēks,” un ar vārdu vien varu panākt, ka manējie dara to, ko es gribu; vai tad Tu nevarētu ar savu vārdu panākt to, ko Tu gribi? Es pavisam droši zinu un arī Tu pats apliecini, ka veselība un slimība, nāve un dzīvība pakļaujas Tev tāpat kā man mani kalpi. Tādēļ arī virsnieka kalps šīs ticības spēkā kļuva vesels tajā pašā stundā.

Un, tā kā šeit ir īstais brīdis un arī Evaņģēlijs to prasa, mums mazliet jāpārrunā jautājums par citu cilvēku ticību un tās spēku; jo tas nodarbina daudzus – it īpaši mazo bērnu dēļ, kuri Kristībā tiek pestīti nevis ar savu, bet ar citu cilvēku ticību, – kā arī šeit kalps ir ticis dziedināts nevis pats ar savu, bet ar sava kunga ticību. Par šo lietu vēl nekad neesam runājuši, tādēļ arī šeit, lai novērstu nākotnē iespējamos draudus un maldus, mums tā jāaplūko un jānoskaidro, cik nu tas iespējams.

Pirmkārt, mums stingri un noteikti jāpaliek pie tā, ka neviens nevar tikt pestīts ar citu cilvēku ticību jeb taisnību, bet tikai ar savu; tāpat neviens netiek nolādēts kāda cita cilvēka, bet tikai neticības vai grēka dēļ, – kā evaņģēlijs skaidri un gaiši saka, Mk. 16:16: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” Un Rom. 1:17: “No ticības taisnais dzīvos.” Un Jņ. 3:16-18: kas Viņam tic, nepazudīs, bet iemantos mūžīgo dzīvību. “Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis..” Tie ir skaidri, atklāti vārdi, kas apliecina, ka ir jātic katram pašam un neviens nevar rast glābiņu otra cilvēka ticībā, ja pašam savas ticības viņam nav. No šiem vārdiem nedrīkst izvairīties un tie nav noliedzami, lai kas arī notiktu – lai labāk visa pasaule aiziet bojā, nekā šī dievišķā patiesība tiktu sagrozīta.

Un, ja arī tiktu izvirzīts kāds šķietami pamatots iebildums, uz kuru tu neproti atbildēt, tev drīzāk jāatzīst, ka tu to nesaproti, un jāatstāj šīs lietas Dieva ziņā, nevis jāpieļauj, ka kaut kas tiek darīts pret šiem skaidrajiem vārdiem. Lai kas notiktu ar pagāniem, turkiem, maziem bērniem un visiem pārējiem, – šiem vārdiem ir jābūt patiesiem un jāpaliek spēkā.

Jautājums ir tāds: kas notiek ar maziem bērniem, kuriem vēl nav saprašanas un kuri paši nespēj ticēt, – jo Rom. 10:17 ir rakstīts: “.. ticība nāk no sludināšanas, un sludināšana – no Kristus pavēles”? Mazi bērni nedzird un nesaprot Dieva vārda pasludinājumu; tātad viņiem arī vēl nevar būt savas ticības.

Augsto skolu sofisti un pāvesta sekotāju bari ir izgudrojuši atbildi uz šo jautājumu. Tie saka: mazi bērni tiek kristīti bez viņu pašu ticības, proti, baznīcas ticībā, ko apliecina kristībās klātesošie krustvecāki. Ar Kristības spēku un varu bērniņam tiek piedoti grēki un viņā tiek ielieta ticība līdz ar Dieva žēlastību, tā ka ūdenī un Svētajā Garā viņš piedzimst no jauna.

Bet, ja kāds viņiem jautātu par šādas atbildes pamatojumu un to, kur tas atrodams Rakstos, tad izrādās, ka pamatojums slēpjas skurstenī vai mācīto vīru beretēs. Tie saka: mēs esam augsti izglītoti doktori un esam to sacījuši, tādēļ arī tas ir pareizi, un nekas vairāk tev nav jājautā. Visai viņu mācībai nav gandrīz nekāda cita pamatojuma kā vien viņu pašu sapņi un iedomas. Un, ja viņi grib pamatoti aizstāvēt savas domas, tad tomēr var atrast tikai labi ja vienu aiz matiem pievilktu Sv. Augustīna vai kāda cita svētā tēva izteikumu. Taču lietās, kas saistītas ar dvēseļu pestīšanu, mums ar to nepietiek; jo arī šie svētie tēvi ir bijuši cilvēki. Kurš gan varētu galvot, ka viss, ko tie sacījuši, ir pareizi? Kurš gribētu mirdams paļauties uz vārdiem, ko svētie sacījuši bez Rakstu un Dieva vārda pamatojuma? Lai nu svētie, kur svētie – ja jautājums ir par to, vai mana dvēsele nonāks mūžīgā pazušanā vai tiks glābta, es nevaru paļauties arī uz visiem eņģeļiem un visiem svētajiem, kur nu vēl uz vienu vai diviem svētajiem, ja tie man nerāda Dieva vārdu.

Šos melus viņi ir turpinājuši un nonākuši tik tālu, ka sākuši mācīt un vēl joprojām māca, it kā sakramentiem esot tāds spēks, ka, ja arī tev nav ticības, bet tu saņem sakramentu (ar noteikumu, ka tev nav nodoma grēkot), tu tomēr saņem žēlastību un grēku piedošanu pat bez ticības. Šo mācību viņi ieviesuši iepriekš pieminētās izpratnes dēļ – ņemot vērā to, ka mazi bērni iemanto žēlastību bez ticības, tikai Kristības spēkā, – kā viņi ir izsapņojuši. Tādēļ viņi to pašu attiecina arī uz vecajiem – uz visiem cilvēkiem un runā to, ko paši ir izdomājuši, meistarīgi izskauzdami kristīgo ticību, padarīdami to pavisam niecīgu un nevajadzīgu un saistīdami sakramentu spēku tikai ar mūsu darbiem. Par to pietiekami daudz esmu rakstījis, apspriežot Leona^[2] bullu artikulus.

Svētie senās baznīcas tēvi šīs lietas ir sapratuši nedaudz labāk, lai gan arī ne pietiekami skaidri; viņi nerunā par šo izdomāto spēku, kāds piemīt sakramentiem, bet saka tā: mazi bērni tiek kristīti kristīgās baznīcas ticībā. Bet, tā kā viņi nesniedz pamatīgu izskaidrojumu un neparāda, kā šī kristīgā ticība nāk bērniem palīgā un vai viņi no tās iegūst paši savu ticību vai arī tiek kristīti tikai šajā kristīgās baznīcas ticībā, paši vēl arvien palikdami bez savas ticības, sofisti skaidro tēvu vārdus tā, ka bērni tiek kristīti bez savas ticības un tikai baznīcā iemanto ticības žēlastību. Šie gudrie ļaudis ir ticības ienaidnieki; ja vien tiem rodas iespēja slavēt darbus, ticībai ir jācieš pārestība. Viņi nemaz nedomā par to, vai svētie tēvi būtu maldījušies, vai varbūt viņi paši nav pareizi sapratuši tēvu sacīto.

Sargies no šīs indes un maldiem – pat tad, ja tie būtu skaidri izteikti visu tēvu un koncilu uzskati; jo tie nevar pastāvēt – tiem nav pamatojuma Rakstos; tās ir tikai cilvēku iedomas un sapņi. Turklāt tie ir tiešā pretrunā ar iepriekš minēto galveno lietu – ar Kristus vārdiem: “Kas tic un top kristīts..” Te īsā formā ir izteikts tas, ka Kristība nevar palīdzēt un nav sasniedzama cilvēkam, kurš pats netic. Tātad bez ticības nevienu nedrīkst kristīt, – kā arī pats Sv. Augustīns saka: Non sacramentum justificat, sed fides sacramenti – nevis sakraments, bet ticība sakramentam dara cilvēku taisnu.

Ir vēl daži citi, piemēram, tā sauktie valdiešu brāļi,^[3] kas uzskata, ka ikvienam pašam ir jātic un Kristība vai Sakraments jāsaņem ar savu ticību; ja tā nenotiek, Kristība vai Sakraments nenes cilvēkam nekādu labumu. Tik tālu viņu vārdi un uzskati ir pareizi. Bet, kad viņi tomēr kristī mazus bērnus, kurus paši uzskata par tādiem, kam nav ticības, – tā ir ņirgāšanās par svēto Kristību un grēks pret otro bausli. Viņi veltīgi valkā Dieva vārdu, rīkodamies patvaļīgi un apgrūtinādami paši savu sirdsapziņu. Te neko nelīdz atruna, ka viņi kristījot bērnus uz viņu nākotnē gaidāmo ticību, kas tiem būs, kad viņi nāks pie prāta. Ticībai ir jābūt jau pirms Kristības vai vismaz tās laikā – citādi bērns nevar kļūt brīvs no velna un grēkiem.

Tādēļ – ja viņu uzskati būtu pareizi, tad viss, kas Kristībā ar bērnu tiek darīts, būtu tikai meli un zobošanās. Jo kristītājs jautā: vai bērns tic? Viņam tiek atbildēts: jā, viņa vietā. Un: vai viņš grib tikt kristīts? Un atkal atbilde skan: jā, bērna vietā. Un tomēr bērna vietā netiek kristīts neviens cits, bet gan viņš pats. Tādēļ viņam pašam arī jātic – vai arī krustvecāki melo, bērna vietā teikdami: es ticu. Tāpat arī – kristītājs ar lepnumu saka, ka nu bērns ir no jauna dzimis, atraisīts no velna varas; kā zīmi tam visam viņš uzvelk bērnam baltu kreklu un visādā ziņā izturas pret viņu kā pret jaunu, svētu Dieva bērnu. Ja bērnam pašam savas ticības nebūtu, tās visas būtu vienas vienīgas aplamības; tad labāk būtu nekad nekristīt nevienu bērnu nekā tā muļķoties ar Dieva vārdiem un sakramentu, itin kā Dievs būtu kāds elks vai ģeķis.

Neko nepalīdz arī tas, ka viņi dala Dieva valstību trijās daļās: pirmā ir kristīgā baznīca, otrā – mūžīgā dzīvošana un trešā – Evaņģēlijs. Un tālāk viņi saka, ka bērni tiek kristīti debesu valstībai otrajā un trešajā veidā, tas ir, viņi tiek kristīti ne tādēļ, lai tiktu pestīti un iemantotu grēku piedošanu, bet – lai tiktu uzņemti kristietībā un vesti pie Evaņģēlija. Tās visas ir tukšas runas, ko radījušas tikai šo cilvēku iedomas. Jo, ja es nāku kristiešu vidū un klausos Evaņģēliju, tā tomēr nav nākšana debesu valstībā; šādi ienākt var arī pagāni, un tas var notikt bez Kristības. Tā nav ienākšana debesu valstībā – vienalga, vai tu runātu par debesu valstību pirmajā, otrajā vai trešajā veidā. Es atrodos debesu valstībā, ja esmu dzīvs kristietības loceklis un ne vien uzklausu Evaņģēliju, bet arī ticu tam. Citādi cilvēka atrašanās debesu valstībā būtu tieši tāda pati kā, ja es iemestu kristiešu vidū kādu koka kluci, vai arī tāda kā velnam, kas arī ir kristiešu vidū. Tādēļ šādi uzskati nekam nav derīgi.

Un tad jau iznāktu, ka kristīgajai baznīcai ir divējāda Kristība un bērni nesaņem to pašu Kristību, ko vecāki cilvēki. Lai gan Sv. Pāvils Ef. 4:5 saka: ir tikai viena Kristība, viens Kungs, viena ticība. Jo, ja Kristība, ko saņem pieaugušie, netiek sniegta bērniem, tā vairs nav tā pati Kristība; jā, tā vispār nav Kristība, tādēļ ka nav citas Kristības kā vien tā, kas cilvēku atpestī. Ja tiek uzskatīts, ka Kristība nespēj atpestīt, tad to arī neklājas dot; jo, sniedzot šādu kristību, īsta, kristīga Kristība netiek sniegta – jo trūkst ticības, ka tā paveic to, kas Kristībai jāpaveic. Tādēļ tā ir cita, sveša kristība. Tādēļ būtu nepieciešams, lai valdiešu brāļi arī savējos kristītu citādi – tāpat, kā tie kristī mūsējos; jo viņi saņem Kristību ne tikai bez ticības, bet – pret ticību un, zobodamies par Dievu un darīdami Viņam negodu, sniedz citu, svešu, nekristīgu kristību.

Ja nu nezinām labāku atbildi uz šo jautājumu un nespējam pierādīt, ka mazi bērni paši tic un ticība viņiem jau ir, tad mans padoms un spriedums būtu šāds: no šāda darba ir jāatsakās – jo ātrāk, jo labāk, un būtu pareizāk nekristīt nevienu bērnu, lai tikai ar šādu ākstīšanos, kurai nav nekāda pamata, neizsmietu un nezaimotu Dievu. Tādēļ mēs sakām un spriežam tā: bērni, Kristību saņemot, paši tic; viņiem ir sava ticība, ko Dievs viņos rada caur krustvecāku aizlūgšanām kristīgās baznīcas ticībā. To mēs saucam par citu cilvēku ticības spēku – ne tādā ziņā, ka ar to kāds varētu tikt pestīts, bet gan – ka ar viņu aizlūgumu palīdzību bērns varētu saņemt no Dieva pats savu ticību, kura spētu viņu atpestīt. Gluži tāpat notiek ar manu dabīgo dzīvi un miršanu. Lai dzīvotu, man pašam vispirms ir jāpiedzimst – to neviens nevar izdarīt manā vietā, tā, ka es dzīvotu caur viņu. Bet māte un bērnu saņēmēja var palīdzēt man piedzimt, tā ka ar viņu palīdzību arī es varu dzīvot. Tāpat arī nāve man jāizcieš pašam; man jāmirst, un neviena cita cilvēka nāve nevar aizstāt manējo. Bet cita cilvēka nāve var man palīdzēt, kad pašam pienāks nāves brīdis – kad nāve man uzbrūk, mani izbiedē, nomāc un nospiež. Tāpat neviens nevar manā vietā nokāpt ellē; taču kāds var mani ievilināt pazušanā ar savu maldīgo mācību un dzīvi, tā ka es pats ar saviem maldiem iekrītu elles bezdibenī – ar to maldu palīdzību, kam izdevies maldināt arī mani. Un neviens nevar manā vietā nokļūt debesīs; bet kāds var man palīdzēt tur nokļūt – ar sludināšanu, mācīšanu, valdīšanu, lūgšanu palīdzēdams man saņemt no Dieva ticību, ar kuru es varētu nonākt debesīs. Un virsnieks ir nevis izveseļojies no triekas, kas bija ķērusi viņa kalpu, bet ir panācis to, ka šis kalps atguvis veselību.

Tāpat arī mēs sakām, ka bērni netiek kristīti krustvecāku vai baznīcas ticībā, bet – krustvecāku un baznīcas ticība lūdz un iemanto viņiem viņu pašu ticību, kurā tie tiek kristīti; un nu viņi jau tic paši. To apstiprina spēcīgi un neapšaubāmi Rakstu vārdi, Mt. 19:13-15, Mk. 10:13-16, Lk. 18:15-17. Kad daži pienesa bērniņus Kungam Kristum, lai Viņš tos aizskartu, un mācekļi tos gribēja aizkavēt, Kristus nosodīja mācekļus un apskāva bērnus, uzlika tiem rokas un svētīja viņus, sacīdams: tādiem pieder Dieva valstība. Šos vārdus mums neviens neatņems; tos neviens arī nevarēs pamatoti atspēkot. Jo te ir skaidri sacīts, ka Kristus negrib, lai tiktu aizliegts vest bērniņus pie Viņa; jā, Viņš pat pavēl to darīt, svētī viņus un dod viņiem debesu valstību. Tas mums ir labi jāievēro.

Tas, protams, ir rakstīts par dabīgiem bērniem, un šos Kristus vārdus neklājas izskaidrot tā, it kā Viņš šeit būtu domājis garīgos bērnus, kas ir mazi savas pazemības dēļ. Jo šie bērni miesīgā ziņā bija mazi bērni – Lūka tos sauc vārdā infantes, un Viņa svētība tiek sniegta šādiem bērniem; par viņiem Kristus saka, ka tiem pieder debesu valstība. Ko gan lai mēs šeit sakām? Ja gribam teikt, ka bērniem nav bijis savas ticības, tad vārdi: “Kas netic, tiks pazudināts,” ir aplami. Tad arī Kristus melo vai izliekas, sacīdams, ka viņiem pieder debesu valstība – jo šādā gadījumā Viņš nevarētu nopietni runāt par īsto debesu valstību. Skaidro šos Kristus vārdus, kā gribi, bet mēs te lasām, ka bērniņi jāved pie Kristus un to neviens nedrīkst liegt. Un tad, kad viņi ir pievesti Kristum, Viņš tos svētī un dod tiem debesu valstību – mums jātic, ka arī citiem bērniņiem Viņš dara tāpat kā šiem. Un mums nekādā ziņā neklātos rīkoties un ticēt citādi, – kamēr vien paliek spēkā vārdi: “Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem.” Tāpat mums jātic, ka tad, kad bērniņi ir vesti pie Kristus, Viņš tos apskauj, uzliek tiem rokas, svētī viņus un dod viņiem debesu valstību, – kamēr vien ir spēkā vārdi, kas apliecina, ka Kristus svētījis pie Viņa atvestos bērniņus un dāvājis tiem debesis. Kurš gan var ko iebilst šiem vārdiem? Kurš būs tik pārdrošs un neļaus bērniņiem nākt pie Kristības vai arī neticēs, ka tad, kad bērniņi atnākuši pie Kristus, Viņš tos svētī?

Arī tagad Kristus Kristībā ir pie mums – tāpat kā tolaik; par to mēs, kristieši, esam pārliecināti. Tādēļ nedrīkstam liegt bērniem saņemt Kristību. Un nedrīkstam šaubīties, ka Viņš svētī visus, kas pie Viņa nāk, – tāpat kā Viņš svētīja bērniņus tolaik. Tā nu šeit nepaliek nekas vairāk kā to cilvēku ticība, kuri nes bērniņus pie Kristus; viņi ar savu pienešanu palīdz bērniņiem saņemt svētību un debesu valstību; tas nebūtu iespējams, ja bērniņiem nebūtu pašiem savas ticības, – kā jau iepriekš sacīts. Tādēļ arī mēs sakām, ka, lai gan bērniņi tiek nesti pie Kristības ar citu cilvēku ticības un darba palīdzību, tomēr tad, kad viņi ir atnākuši, priesteris jeb kristītājs rīkojas ar viņiem kā Kristus vietnieks – viņš svētī tos, dod viņiem ticību un debesu valstību; jo priestera vārdi un darbi ir paša Kristus vārds un darbs.

To pašu apliecina arī Sv. Jānis 1. Jņ. 2:13-14, sacīdams: “Es rakstu jums, tēvi.. Es esmu jums rakstījis, bērni..” Apustulis raksta ne tikai jaunekļiem, bet arī bērniem, turklāt saka, ka viņi ir atzinuši Tēvu. Tas ļauj mums secināt, ka apustuļi kristījuši arī bērnus, uzskatīdami, ka tie tic un atzīst Tēvu – itin kā jau būtu nākuši pie prāta un prastu lasīt. Lai gan vārds “bērni” šeit varētu tikt attiecināts arī uz vecākiem cilvēkiem un lietots tādā nozīmē, kā Kristus mēdz saukt savus mācekļus. Tomēr ir skaidrs, ka šeit Sv. Jānis runā par tiem, kuri ir jaunāki nekā jaunekļi. Šie vārdi skan tā, it kā viņš uzrunātu jaunos ļaudis, kam ir mazāk par piecpadsmit vai astoņpadsmit gadiem, un neizslēdz no šī pulka nevienu – līdz pašam pirmajam dzīves gadam – tie visi ir bērni.

Tomēr mēs gribam dzirdēt iemeslu, kādēļ daži negrib uzskatīt bērnus par ticīgiem. Viņi apgalvo, ka, tā kā bērni vēl nav nākuši pie prāta, tie nevar uzklausīt Dieva vārdu; bet, kur netiek uzklausīts Dieva vārds, tur nav ticības, Rom. 10:17: “.. ticība nāk no sludināšanas, un sludināšana – no Kristus pavēles.” Saki man, vai ir kristīgi tā spriest par Dievu pēc mūsu pašu iedomām un sacīt: bērni vēl nav nākuši pie prāta, tādēļ tie nevar ticēt? Ko tad, ja tu ar savu prātu jau esi aizgājis projām no ticības, turpretī bērni savā nesaprātībā nāk pie ticības? Mīļais, ko gan labu prāts spēj darīt ticībai un Dieva vārdam? Vai prāts nav tas, kas visvairāk pretojas ticībai un Dieva vārdam? Neviens taču nespēj nākt pie ticības, nedz panest Dieva vārdu, iekams prāts nav apstulbots un apkaunots. Cilvēkam jāmirst savam prātam un jākļūst pavisam ģeķīgam, jā, tik neprātīgam un nesaprātīgam kā mazam bērnam, lai viņš varētu kļūt ticīgs un saņemt Dieva žēlastību, – kā Kristus saka Mt. 18:3: “Ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit debesu valstībā.” Cik bieži Kristus norāda, ka mums jātop kā bērniem, un nolād cilvēka prātu!

Un saki man – kāds prāts bija bērniņiem, kurus Kristus apskāva un svētīja, piešķirdams tiem debesis? Vai arī viņiem vēl netrūka saprašanas? Kādēļ tad Kristus liek vest bērniņus pie Viņa, lai tos svētītu? No kurienes šie bērni būtu ņēmuši tādu ticību, kas dara viņus par debesu valstības bērniem? Jā, tieši tādēļ, ka viņi ir ģeķīgi un bez saprašanas, tie var sākt ticēt labāk nekā vecie un saprātīgie, kuriem prāts arvien stājas ceļā un lielās galvas ir grūti dabūt cauri šaurām durvīm! Te nav jāvērtē prāts, nedz visi tā darbi, bet jārunā par ticību un Dieva darbiem. Te darītājs ir tikai Dievs; prāts ir nedzīvs, akls un izturas pret šo darbu tāpat kā nesaprātīgs bluķis, – lai paliktu spēkā Rakstu vārdi Jes. 55:9: “Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir mani ceļi pār jūsu ceļiem..”

Bet, tā kā viņi ir tik dziļi nogrimuši prāta spriedumos, mums tie jānotver ar viņu pašu gudrības palīdzību. Saki man, kādēļ tu kristī cilvēku, kad viņš ir nācis pie prāta? Tu atbildi: viņš dzird Dieva vārdu un tic tam. Es jautāju: kā tu to zini? Tu saki: viņš to apliecina ar savu muti. Man jāsaka: bet ko tad, ja viņš melo un krāpjas? Tu taču nevari redzēt viņa sirdi. Ja nu tu kristī tikai ar tādu pamatojumu, ka cilvēks ārēji sevi apliecina, un neesi pārliecināts par viņa ticību, ja nezini, vai viņa sirdī ticības ir vairāk, nekā viņš to ārēji parāda, – tad nelīdz ne viņa klausīšanās, ne apliecināšana, ne redzamā ticība; jo tie var būt tikai māņi, nevis patiesa ticība. Kas gan tu esi, ka vari sacīt: ārēja klausīšanās un apliecināšana Kristībai ir nepieciešama un to, kuram šādu lietu trūkst, nedrīkst kristīt, turpretī to, kam tās ir, vajag kristīt? Tev pašam jāatzīst, ka šāda klausīšanās un apliecināšana ir nedroša, turklāt ar to nepietiek, lai saņemtu Kristību. Kā tad tu kristī? Kā tu domā pastāvēt, ja, būdams šaubu varā, laid Kristību pa vējam? Vai nav tā, ka tev nepienākas darīt un zināt neko citu kā vien – ka tev jākristī bērns, kuru tev pienes un lūdz kristīt? Tev jātic vai jāatstāj Dieva ziņā tas, vai bērniņš iekšēji patiesi tic vai netic. Tad tu esi bez vainas un kristī pareizi. Kādēļ tad negribi kristīt bērnus, kurus Kristus pavēl nest pie Viņa un grib svētīt? Kādēļ gribi vispirms prasīt ārēju klausīšanos un apliecināšanu, ja tomēr neesi pārliecināts un pats nevari pietiekami skaidri apliecināt, ka šis cilvēks var saņemt Kristību? Tu atstāj neievērotu skaidro un noteikto Kristus vārdu – to, ka Viņš šeit pavēl, lai nesam bērniņus pie Viņa; to Kristus saka tavas apšaubāmās klausīšanās dēļ.

Turklāt – saki man, kur paliek Kristum ticīgā prāts, kad viņš guļ? Ticība un žēlastība taču viņu nekad nepamet. Ja miegā ticība var palikt un pastāvēt bez prāta palīdzības, tā ka prāts to nemaz neapzinās, – kādēļ tad tā nevarētu sākt pastāvēt jau bērnu sirdīs, pirms vēl viņu prāts kaut ko par to zina? Tāpat es varētu sacīt, ka ik brīdi, kad kristietis strādā vai kaut ko dara, viņš neapzinās ne savu ticību, ne prātu; un tomēr ticība viņu nepamet. Dieva darbi ir apslēpti un brīnumaini – Viņš tos dara, kad un kā pats grib; no otras puses, tie ir pietiekami acīmredzami, turklāt pārāk augsti un dziļi, lai mēs par tiem spriestu un tos novērtētu.

Bet, tā kā Kristus pavēl, lai neliedzam bērniņiem nākt pie Viņa, lai Viņš tos varētu svētīt, un no mums netiek prasīts, lai mēs būtu pārliecināti, ka bērniem ir ticība, turklāt arī ar ārēju klausīšanos un apliecināšanu kristāmajam nepietiek, mums jāpaliek pie tā, ka no mūsu, proti, kristītāju, puses pietiek dzirdēt apliecību tikai no tiem kristāmajiem, kuri paši nāk saņemt Kristību. Tas tādēļ, lai mēs nesniegtu šo sakramentu pret savu sirdsapziņu – tiem, pie kuriem nav gaidāmi nekādi augļi. Bet, ja kristāmie pārliecina mūsu sirdsapziņu ar saviem meklējumiem un apliecību, tā ka mēs varam tiem sniegt Kristību kā sakramentu, kas dāvā žēlastību, – tad esam bez vainas. Ja šā cilvēka ticība nav patiesa, lai tas paliek Dieva ziņā; mēs tomēr neesam devuši kādu nederīgu lietu, bet snieguši Kristību ar tādu sirdsapziņas liecību, ka tai jābūt derīgai.

To visu saku tādēļ, lai neviens netiktu kristīts neapdomīgi – kā dara tie, kuri pārgalvīgi kristī arī tos cilvēkus, par kuriem zināms, ka pie viņiem Kristība neko nepaveiks un nebūs derīga. Jo kristītāji grēko, ja apzināti lieto Dieva sakramentu un vārdu tur, kur tas ir veltīgi, vai arī – ja viņu sirdsapziņa saka, ka te Kristība neko nepanāks un nepaveiks. Tā ir necienīga izturēšanās pret sakramentu, Dieva izaicināšana un zaimošana – nevis sakramenta sniegšana, bet tā izsmiešana. Savukārt tad, ja kristītais vēlāk noliedz saņemto Kristību un netic, tu tomēr esi rīkojies pareizi un ar tīru sirdsapziņu devis īstu sakramentu, kam jānes labums.

Bet par tiem, kuri pie Kristības nenāk paši, bet gan tiek atnesti – kā Kristus pavēlējis nest bērniņus pie Viņa –, jāteic, ka viņu ticības lietas pārvalda Tas, kurš pavēlējis viņus atnest. Tev jākristī bērni pēc Viņa pavēles un jāsaka tā: Kungs, Tu viņus atved un liec kristīt, – tad Tu arī par tiem atbildēsi. Uz to es paļaujos. Es nedrīkstu viņus dzīt projām, nedz liegt viņiem Kristību. Ja vārdu, caur kuru nāk ticība, viņi nav dzirdējuši tā, kā to dzird vecāki cilvēki, tad tomēr viņi to dzird, būdami mazi bērniņi. Vecie vārdu uztver ar ausīm, prātu un ticību; savukārt bērni to dzird ar ausīm un uzņem ar ticību, neatkarīgi no prāta. Jo mazāk ir prāta, jo tuvāk viņi atrodas ticībai, un Tas, kurš viņus aicina pie sevis, ir stiprāks nekā cilvēku griba, kas vecākiem ļaudīm liek pašiem nākt un saņemt Kristību.

Visvairāk prātotājus mulsina tas, ka vecāku cilvēku prāts izliekas, it kā ticētu vārdam, ko tas dzird; to viņi sauc par ticību. Viņi redz, ka bērniem šāda prāta vēl nav, jo izskatās, ka viņi netic. Taču šādi cilvēki nepamana to, ka ticība Dieva vārdam ir pavisam citāda un daudz dziļāka lieta nekā tas, ko prāts dara ar Dieva vārdu. Jo ticība ir Dieva darbs, kas pārsniedz visu saprašanu; tai bērns ir tikpat tuvu kā vecs cilvēks, jā, vēl daudz tuvāk, un vecais ir tikpat tālu no ticības kā mazs bērns – jā, vēl daudz tālāk.

Turpretī tas, ko dara prāts, ir tikai cilvēka darbs. Tādēļ man šķiet: ja Kristība ir droša lieta, tad bērnu Kristība ir pati drošākā – tieši Kristus vārda dēļ, kas pavēl vest bērniņus pie Viņa, kamēr vecākie nāk paši; pieaugušo rīcībā viņu prāta dēļ var slēpties krāpšana, turpretī bērni nav spējīgi uz krāpšanu – viņu prāts ir apslēpts, un tajā Kristus rada savu svētību; tādēļ Viņš ir licis atvest bērniņus pie Viņa. Šī pavēle ir brīnišķīgi vārdi, ko nedrīkst laist pa vējam – Kristus pavēl nest bērnus pie Viņa un nosoda tos, kuri grib liegt to darīt.

Taču, to sacīdami, negribam noliegt vai mazināt sludināšanas amata spēku. Dievs arī liek sludināt ne tikai saprātīgās klausīšanās dēļ, jo tā nenes augļus; sludināšana ir nepieciešama garīgās klausīšanās dēļ, kura – kā jau sacīts – bērniem padodas labāk nekā pieaugušajiem; tātad arī bērni dzird Dieva vārdu. Jo vai tad Kristība ir kas cits nekā Evaņģēlijs, pie kura viņi tiek vesti? Bērni pasludinājumu vēl tikai dzird; taču viņi to dzird vēl spēcīgāk, jo Kristus viņus uzņem – Viņš pats tos ir licis atnest pie Viņa. Šajā ziņā vecākiem cilvēkiem ir kāda priekšrocība – viņi vārdu dzird bieži un var to pārdomāt. Taču ar garīgo klausīšanos ir tā, ka šie ļaudis, daudzus sprediķus dzirdējuši, pasludinājumu neuztver. Tam jānotiek uzreiz, ar vienu pašu sprediķi, un ar to pietiek uz mūžīgiem laikiem. Viss, kas dzirdēts vēlāk, spēj tikai uzlabot vai sabojāt to, ko cilvēks guvis šajā vienā reizē.

Īsi sakot, bērnu Kristības pamatojums un mierinājums rodams vārdos: “Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie manis nākt, jo tādiem pieder debesu valstība.” To ir sacījis Kristus, un Viņš nemelo. Tādēļ nest bērniņus pie Viņa ir pareizi un kristīgi; bet tas nevar notikt citādi kā vien Kristībā. Tāpat ir pavisam noteikti zināms, ka Viņš svētī un dod debesu valstību visiem, kas pie Viņa nāk – kā to apliecina vārdi: “Tādiem pieder debesu valstība.” Ar to šoreiz pietiktu.

Visbeidzot šeit vajadzētu aplūkot jautājumu par to, kas garīgā nozīmē ir spitālība un trieka. Taču par spitālību daudz tiek runāts sprediķī par desmit spitālīgajiem. Tādēļ šeit nav nepieciešams to plašāk aplūkot.

---

[1] – Tas ir, mūki.

[2] – Pāvests Leons X (1475-1521).

[3] – Valdieši – kāda bagāta tirgoņa Valdesa aptuveni 1174.gadā radīta kustība, kas vēlāk atdalījās no Romas baznīcas.