Sprediķis Dominica 4. post Epiphaniam svētdienā

Un Viņš iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Tam sekoja. Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņš gulēja. Un tie piegāja pie Viņa un modināja Viņu, sacīdami: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!” Un Viņš uz tiem saka: “Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums. Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: “Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?” [Mt.8:23-27]

Šis evaņģēlija teksts un tajā aprakstītais notikums rāda mums ticības un neticības piemēru, – lai mēs mācītos, cik varens ir ticības spēks. Mēs redzam, ka ticībai nākas saskarties ar lielām, draudu un briesmu pilnām lietām un paveikt īstus brīnumu darbus; savukārt neticība ir tik bailīga, bikla un izmisusi, ka nespēj paveikt itin neko. Tas šeit atklājas mācekļu pieredzē, viņu siržu stāvoklī. Sākumā, kopā ar Kristu kāpjot laivā, viss bija mierīgi un mācekļi neko nejuta. Ja kāds būtu jautājis, vai viņi tic, tie būtu teikuši “jā”. Šie cilvēki neredzēja, ka viņu sirdis paļaujas uz mierīgo laiku, uz to, ka nav negaisa; tātad viņu paļāvība balstījās uz redzamām lietām. Bet, kad nāca vētra un viļņi vēlās pāri laivas malai, mācekļu ticībai pienāca gals; jo miers un klusums, uz kuru tie paļāvās, bija beidzies, tādēļ viņi krita neticībā.

Bet ko dara šī neticība? Tā neredz neko vairāk kā vien to, ko jūt. Un tā jūt nevis dzīvību un drošību, bet viļņus, kas veļas pāri laivas malām, un jūru, kura draud ar nāves briesmām. Juzdami šos draudus un nespēdami no tiem novērsties, mācekļi raugās tikai uz šīm lietām, tā ka bailēm, šausmām un izmisumam nav gala. Jā, jo vairāk viņi uz šīm lietām raugās un tās jūt, jo briesmīgāk viņiem uzmācas nāve un izbīlis, draudot kuru katru mirkli tos pilnīgi aprīt. Taču neticība nespēj novērsties no šīm jūtām un kaut mirkli domāt citādi, jo tai nav nekā cita, pie kā varētu turēties un gūt kādu mierinājumu, tādēļ arī tai nav miera ne mirkli. Tā tas notiks arī ellē – tur būs tikai bezgalīgas, nerimstošas bailes un drebēšana, šausmas un biedi.

Ja mācekļiem būtu bijusi ticība, tie rīkotos citādi: ticība nepievērstu uzmanību vējam un jūras viļņiem, vētras un negaisa vietā redzēdama Dieva žēlastību, kas apsolīta Viņa vārdā, un paļautos uz šo vārdu, itin kā stāvētu uz stipras klints, nevis peldētu jūras viļņos, itin kā spīdētu spoža saule, laiks būtu mierīgs un nekādas vētras nebūtu. Ticības īpašā prasme un spēks ir tieši tas, ka ticība redz to, kas nav redzams, un neuzlūko to, kas sajūtams – to, kas nomāc un rada nemieru; turpretī neticība redz tikai to, kas ir sajūtams, un negrib pieķerties lietām, kuras nav iespējams sajust.

Tādēļ arī Dievs dara tā, lai ticībai nebūtu jānodarbojas ar kādām mazsvarīgām lietām, bet jāsastopas ar to, kas visai pasaulei šķiet nepanesams – ar nāvi, grēku, pasauli un velnu. Jo visa pasaule nespēj stāties pretī nāvei – tā bīstas un bēg no nāves, tomēr nāve pasauli uzvar. Turpretī ticība paliek nelokāma un stājas pretī nāvei, kas aprij visu pasauli; ticība uzvar un aprij pašu negausīgo dzīvības rijēju. Tāpat visa pasaule nespēj pakļaut un apspiest miesu – miesa valda pār pasauli, tā ka visam jānotiek pēc miesas prāta, un visa pasaule ir miesīga. Bet ticība satver un pakļauj miesu, uzliek tai iemauktus un panāk, ka tā sāk kalpot. Tāpat neviens cilvēks nespēj panest pasaules trakošanu, vajāšanas, lamāšanos, naidu un skaudību; ikviens atkāpjas un pagurst, bet pasaule gūst uzvaru. Tikai ticība spītē pasaulei un samin kājām visas šīs negantās lietas, pārvērzdama to visu priekā.

Tāpat arī – kas gan spētu uzvarēt velnu ar visām neskaitāmajām viltīgajām un ļaunajām domām, ko viņš cilvēkiem iedveš, lai aizšķērsotu ceļu patiesībai, Dieva vārdam, ticībai un cerībai, radīdams tik dažādus maldus, sektas, pievilšanu, ķecerības, izmisumu, māņticību un bezgalīgi daudz dažādu negantību. Viņam visa pasaule ir tāda pati pretiniece kā sīka dzirkstele straujam avotam. Visam, kas ir pasaulē, nākas pakļauties viņam, – kā mēs redzam, dzirdam un saprotam. Bet ticība ir tā, kas velnam neliek mieru; tā ne vien nepakļaujas viņa viltībām, bet arī atklāj tās un liek velnam piedzīvot kaunu, parādot, ka visa viņa krāpšana neko nevar panākt un tai ir jāatkāpjas, – kā tagad notiek ar grēku atlaidām un pāvestību. Tāpat neviens cilvēks nespēj uzveikt un apklusināt pat visniecīgāko grēku; grēks grauž un moka sirdsapziņu tā, ka pat visu pasaules cilvēku mierināšana un līdzcietība nespētu paglābt grēcinieku no elles. Bet ticība ir tas varonis, kurš apklusina visus grēkus – kaut arī viens pats cilvēks būtu darījis visus pasaules grēkus.

Vai tad ticība nav varena, neaprakstāma lieta, ja tā spēj stāties pretī tik spēcīgiem ienaidniekiem un izcīnīt uzvaru? Tādēļ Sv. Jānis 1.Jņ.5:4 saka: “.. šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība.” Nav tā, ka tas notiktu mierīgi un rāmi; šī cīņa nenorisinās bez brūcēm un asins izliešanas; jā, sirds šīs cīņas laikā jūt grēku, nāvi, miesu, velnu un pasauli – tik smagi, ka nespēj iedomāties neko citu kā vien, ka cīņa ir zaudēta, grēks un nāve guvuši virsroku, velns svin uzvaru; ticības spēku sirds jūt pavisam maz. Tas attēlots šajā stāstā – viļņi ne vien traucas pret laivas malām, bet veļas tām pāri, tā ka kuru katru mirkli laiva varētu nogrimt, bet Kristus guļ un šķiet iemidzis. Nu vairs nav cerības glābt dzīvību, nāve ir uzvarējusi šajā cīņā; dzīvība ir nomākta un pazaudēta.

Kā ir noticis šeit aprakstītajā gadījumā, tāpat notiek visos grēka un velna radītajos kārdinājumos. Arvien nākas just, kā grēks sagūsta sirdsapziņu, un šķiet, ka mūžīgi būs tikai Dieva dusmas, elle un pazušana. Velns ar saviem maldiem un viltus mācībām panāk tik daudz, ka šķiet – Dieva vārds jau ir uzveikts un tam nāksies piekāpties, atstājot pasauli maldu varā. Arī pasaule tā trako un vajā ticību, ka cilvēkam šķiet – viņš nespēs pastāvēt, nedz iemantot pestīšanu un apliecināt ticību; Kains grib viens valdīt pār visu un panākt sava brāļa nāvi, lai viņa nekad vairs nebūtu. Taču mums neklājas raudzīties un rīkoties atbilstoši izjūtām un tam, kā mums šķiet; ir jārīkojas tā, kā māca ticība.

Tādēļ šis Evaņģēlijs ir mierinājuma pilns piemērs un mācība, kas parāda, kā mums jāizturas, lai nekristu izmisumā, nonākot grēka postā, nāves mokās, satrakotās pasaules vidū, un zinātu, ka, lai arī viļņi smeļas pāri laivas malai, tomēr viss vēl nav zaudēts – tev nebūs jānonāk ellē, kaut arī savā apgrūtinātajā sirdsapziņā jūti grēku, Dieva dusmas un nežēlastību. Tu nemirsi, kaut arī visa pasaule tevi ienīst un vajā, atvērdama savu rīkli tik milzīgu kā rīta blāzma debesīs. Tie visi ir viļņi, kas veļas pāri laiviņas malām un izbiedē tevi tik ļoti, ka tu sauc: viss pagalam, ak Kungs! Palīdzi! Te nu tu redzi pirmo lietu, kas parādīta šajā Evaņģēlijā, proti, ticību un to, kā tai jāizturas pret šādām lietām; tāpat arī – cik nespējīga un izbiedēta ir neticība.

Otro lietu – mīlestību Kristus parāda, pamozdamies un pieceldamies savu mācekļu dēļ, rūpēdamies par viņu vajadzībām gluži kā par savām. Viņš palīdz mācekļiem tikai savas mīlestības dēļ, neatkarīgi no viņu nopelniem. Kristus par to neko neprasa un nesaņem nekādu atlīdzību, bet ļauj mācekļiem baudīt šo labumu un Viņa labvēlību. Mēs bieži esam dzirdējuši, ka tāda ir kristīgas mīlestības daba – tā visu dara bez atlīdzības, tikai par godu un slavu Dievam. Arī kristīgs cilvēks dzīvo uz zemes šādas mīlestības dēļ – tāpat kā Kristus ir dzīvojis tikai tādēļ, lai darītu labu, – kā Viņš pats saka Mt.20:28: “.. Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu..”

Te Kristus mums attēlojis kristīgo dzīvi, it īpaši sludināšanas amatu. Laiva apzīmē kristietību, jūra – pasauli, vējš – velnu; Kristus mācekļi ir sludinātāji un dievbijīgi kristieši; Kristus ir patiesība, Evaņģēlijs un ticība.

Tā nu, pirms Kristus līdz ar saviem mācekļiem iekāpis laivā, jūra un vējš ir mierīgi. Bet, tiklīdz Kristus un Viņa mācekļi iekāpj laivā, negaiss un vētra ir klāt, – kā Kristus pats saka Mt. 10:34: “Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” Tātad, kad Kristus vēl ļāva pasaulei dzīvot mierā un nenosodīja tās darbus, pasaule cieta klusu. Bet nu Viņš sāk sludināt, ka gudrie ir muļķi, svētie – grēcinieki, ka bagātos gaida pazušana. Te nu gan pasaule saniknojas un sāk trakot; gluži kā tagad daži gudrinieki domā, ka būtu jauki vienkārši sludināt Evaņģēliju un ļaut garīgajai kārtai palikt pie tās ierastajiem darbiem, – tad viņi vēl varētu Evaņģēliju paciest. Bet, ja visi šie darbi tiek nosodīti un saukti par tādiem, kas nav nekā vērti, tad sākas žēlošanās un tiek aizrādīts, ka šādi sludinātāji sludinot tikai nemieru un sacelšanos, bet tā neesot kristīga mācība.

Bet ko saka Evaņģēlijs? Kad Kristus un mācekļi iekāpa laivā, jūrā sacēlās liela vētra. Citas laivas bija varējušas peldēt mierīgi, bet šai laivai nācās ciest vētras uzbrukumus – tieši tādēļ, ka tajā bija Kristus. Pasaule spēj panest visus sprediķus, atskaitot vienīgi Kristus pasludinājumu. Jo, kad tas nāk, tas atskan tā, ka vienīgi šim pasludinājumam ir taisnība, un tas nosoda visu pārējo, – kā sacīts Mt.12:30: “Kas nav ar mani, tas ir pret mani..”, un Jņ.16:8: “[Aizstāvis] nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu.” Nav sacīts, ka Gars tikai sludinās, bet – ka Tas pasaulei liks izprast šīs lietas un nosodīs visu, kas tajā ir. Savukārt nosodījums rada pasaules jūrā vētru un pakļauj laivu briesmām. Ja būtu iespējams sludināt tā, ka pasaule paliktu nenosodīta un tās darbi varētu pastāvēt, tad nekādas vētras nebūtu. Ja pasaules darbi būtu labi un tajos nebūtu nekā nosodāma, šis pasludinājums nebūtu vajadzīgs.

Tāds ir kristiešu – it īpaši sludinātāju – mierinājums. Viņiem jābūt pārliecinātiem un jāatceras, ka tad, ja viņi māca un sludina Kristu, tiem nāksies panest vajāšanas – citādi nevar būt. Ja pasludinājumam jācieš vajāšanas – it īpaši no izcilu, svētu, gudru un izglītotu cilvēku puses –, tā ir laba zīme, kas liecina, ka pasludinājums ir pareizs un kristīgs; turpretī nepareizs un negodīgs pasludinājums pasaulē arvien tiek slavēts un godāts, – kā Kristus saka Lk.6:22-26: “Svētīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīst, izslēdz no sava vidus, lamā un zaimo jūsu vārdu Cilvēka Dēla dēļ. .. jo to pašu viņu tēvi ir darījuši praviešiem. .. Vai jums, kad visi ļaudis jums teic glaimus! To pašu viņu tēvi darījuši viltus praviešiem.” Raugies uz mūsu garīdzniekiem – kā viņu mācība tiek uzņemta! Viņi ir ieguvuši sev visas pasaules mantu, godu un varu; tie grib būt kristīgi mācītāji, un ikviens, kas slavē un sludina viņu lietas, tiek celts godā un bauda labas dienas.

Tādēļ šeit mums tiek rādīts piemērs, kas māca, kur meklēt mierinājumu un palīdzību. Tas nav atrodams pasaulē – cilvēku prasmes un spēki nevienu nevar pasargāt; to spēj vienīgi Kristus. Mācekļiem ar vislielāko uzticību un paļāvību visos briesmu un grūtību brīžos jāturas tikai pie Viņa, – kā Kristus mācekļi to šeit dara. Jo, ja viņi nebūtu ticējuši, ka Kristus tiem palīdzēs, tie nebūtu Viņu saukuši un modinājuši. Lai gan šī ticība vēl bija vāja un tai līdzās mācekļu sirdīs joprojām bija saglabājies daudz neticības, tā ka viņi vēl nespēja pilnīgi nodoties Kristus varā un uzticēt Viņam savu dzīvību; tāpat tie neticēja, ka pašā jūras vidū Viņš spēs tos izglābt un izraut no nāves ķetnām. Tā nu ir skaidrs, ka pār Dieva vārdu nav varas nevienam meistaram, nedz tiesnesim, tāpat tam nav vajadzīgs neviens cits sargs kā tikai pats Dievs. Tādēļ, kā Viņš tam licis atskanēt neatkarīgi no cilvēku nopelniem un padoma, tāpat Viņš bez cilvēku palīdzības un spēkiem to arī pārvaldīs un aizstāvēs. Kas tādās lietās meklē cilvēku palīdzību un mierinājumu, tas kritīs un zaudēs abus – gan Dievu, gan cilvēkus.

Bet ar to, ka Kristus guļ, Viņš parāda, kāds ir mācekļu siržu stāvoklis, proti, viņu ticība ir bijusi vāja un snaudoša. Taču vēl būtiskāk ir tas, ka vajāšanu laikā Kristus no saviem mācekļiem nošķiras, tā ka šķiet – Viņš ir iemidzis. Šādos brīžos Viņš nedod ne spēku, ne mieru, bet atstāj mūs mūsu vājumā, mūsu raizēs un darbos, lai mēs redzētu, ka paši neesam gluži nekas, ka viss atkarīgs tikai no Viņa žēlastības un Viņa spēka, – kā Sv. Pāvils 2.Kor.1:9 apliecina, ka šādas bēdas mums jāizcieš, lai mācītos paļauties nevis uz pašu spēkiem, bet uz Dievu, kas uzmodina mirušos. Arī Dāvids bieži ir piedzīvojis šo Dieva dusēšanu un runā par to daudzās vietās; tā Ps.44:24 viņš saka: “Celies, Kungs, – kāpēc Tu guli? Mosties un neatstum mūs uz laiku laikiem!”

Īsi sakot, šis Evaņģēlijs mums sniedz mierinājuma un paļāvības pilnus vārdus – ka tad, kad sākas vajāšanas Dieva vārda dēļ, varam sacīt: es zinu, ka Kristus ir mūsu laivā, tādēļ, ja arī jūra un vēji trako, ja viļņi gāžas pāri laivas malām un draud to nogremdēt – lai vētra vēl plosās; tomēr ir skaidrs, ka vējam un jūrai būs jāpaklausa Kristum. Vajāšanas neturpināsies ilgāk, nekā Viņš to gribēs. Un, ja arī vajātāji uzveiks mūs, tomēr viņiem vajadzēs pakļauties Kristum; Viņš ir Kungs pār visu, tādēļ arī mums nekas nevar kaitēt. Lai tikai Viņš mums palīdz, ka neizbīstamies un nekrītam neticībā, āmen.

Savukārt tas, ka ļaudis ir pārsteigti un slavē Kungu, teikdami, ka Viņam paklausa vējš un jūra, norāda uz to, ka Evaņģēlijs, Dieva vārds, spītējot visām vajāšanām, izplatās arvien tālāk un pieņemas spēkā līdz ar ticību. Tas notiek gluži pretēji prāta spriedumiem, pavisam citādi, nekā notiek ar visu laicīgo mantu, kas, sastopoties ar nelaimēm un pretspēku, iet mazumā, turpretī miera un laimes brīžos atkal pieaug. Kristus valstība pieņemas spēkā bēdu laikos, turpretī miera un labas dzīves dēļ var iet mazumā, – kā Sv. Pāvils saka 2.Kor.12:9: “.. Mans spēks nespēkā varens parādās.” Lai Dievs mums to palīdz, āmen.