Sprediķis Dominica Trinitatis svētdienā

Tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Nikodēms saka Viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimst no Gara.” Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: “Kā tas var notikt?” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls. Un kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. [Jņ.3:1-15]

Īss priekšvārds par Svēto Trīsvienību

Šodien svinam Trīsvienības svētkus, un mums nedaudz jāaplūko jautājums par Svēto Trīsvienību, lai mēs šo dienu nebūtu veltīgi svinējuši. Lai gan vārds “Trīsvienība” Svētajos Rakstos nav atrodams – to izdomājuši cilvēki. Tādēļ dažkārt tas skan vēsi, un labāk būtu sacīt “Dievs”, nekā “Trīsvienība”.

Bet šis vārds nozīmē, ka Dievs ir trijās Personās. Tā ir Debesu lieta, kas pasaulei nav saprotama; un es jums, mīļie, jau daudzkārt esmu sacījis, ka gan šim, gan ikvienam citam ticības artikulam jābūt pamatotam nevis prāta spriedumos vai prātam aptveramās līdzībās, bet Rakstu vārdos un izteikumos. Jo Dievs labi zina, kā tas ir un kā Viņam pašam vajadzētu runāt par sevi.

Augstās skolas ir izdomājušas dažādus izšķiršanas veidus, izsapņojušas un sacerējušas visdažādākās lietas, gribēdamas parādīt Svēto Trīsvienību; tā visa ir gluži ģeķīga rīcības. Mums jāmeklē tikai Rakstu vārdi, kas ļauj apjaust un spriest par Kristus dievišķību. Un visupirms šādi vārdi ir meklējami Jaunajā Derībā, kur tādu vietu ir daudz. Tā, piemēram, Jņ. 1: 1 – 3 lasām: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” Ja Viņš nav ticis radīts, bet ir pats Radītājs, tad Viņam noteikti jābūt Dievam. Un Jēzus tālāk saka: “Un Vārds tapa miesa.”

Līdzīgas vietas atrodamas arī Vecajā Derībā. Dāvids Ps. 110: 1 saka: “Tā Kunga vārds manam kungam: “Sēdies pie Manas labās rokas,” tas ir, sēdi Ķēniņa tronī, esi visas radības Kungs un Ķēniņš, kas valda pār visu, “tiekāms Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!” Tāpat arī Ps. 8: 5 – 9: “Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām: avis un vēršus visnotaļ, arī lauku zvērus, putnus zem debesīm un zivis jūrā, un dzīvību, kas jūras dzelmju tekas izlodā.” Tas ir: Tu Viņu esi darījis par visas pasaules Kungu. Šos psalma vārdus Sv. Pāvils meistarīgi izskaidro Efez. 1: 20 un Kol. 2: 9 – 10. Ja Dievs ir sēdinājis Kristu pie savas labās rokas un darījis Viņu par visu lietu Kungu kā Debesīs, tā virs zemes, tad Viņam ir jābūt Dievam. Jo nevar būt, ka Dievs būtu sēdinājis pie savas labās rokas un apveltījis ar tādu varu pār visu radību kādu, kurš nav Dievs. Jo Dievs negrib atdot savu godu citiem, – kā Viņš pats saka Jes. 48: 11. Tā nu mums ir divas Dieva Personas, proti – Tēvs un Dēls, kuram Tēvs devis tikpat, cik pieder Viņam. Jo “sēdēt pie Dieva labās rokas” nozīmē būt vienlīdzīgam ar Viņu un arī turēt savās rokās visu radību. Tādēļ tam, kam dota šāda vara, arī ir jābūt Dievam.

Dievs mums ir pavēlējis nepielūgt citus, svešus dievus. Jāņa evaņģēlijs mums māca, ka Dieva Dēlam jādod tāds gods, kāds tiek dots Dievam. Jo Jņ. 5: 19 – 23 Kristus jūdiem saka: “Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat. Jo Tēvs mīl Dēlu un Tam rāda visu, ko pats dara; un Viņš Tam rādīs vēl lielākus darbus nekā šos, ka jūs brīnīsities. Jo, itin kā Tēvs uzmodina miroņus un dara tos dzīvus, tā arī Dēls dara dzīvus, ko Viņš grib. Jo Tēvs vairs nespriež tiesu ne par vienu, bet visu tiesu ir nodevis Dēlam, lai visi godātu Dēlu, tāpat kā viņi godā Tēvu. Kas Dēlu negodā, negodā Tēvu, kas Viņu sūtījis.” Man šķiet, šie vārdi pavisam skaidri runā par Kristus dievišķību. Tā kā Dievs pavēl, lai mums būtu tikai viens Dievs un lai mēs nevienai radītai būtnei nedotu godu, kas pienākas Dievam, bet Viņš pats dod šo godu Kristum, ir skaidrs, ka Kristum ir jābūt Dievam.

Arī Sv. Pāvils Rom. 1: 2 – 4 saka: “Viņš jau iepriekš caur saviem praviešiem Svētajos Rakstos apsolījis Evaņģēliju par Savu Dēlu, kas pēc miesas cēlies no Dāvida, mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas ar savu augšāmcelšanos no mirušiem Svētajā Garā atklājies kā Dieva Dēls spēkā.” Tā nu Dieva Dēls pēc miesas ir cēlies no Dāvida, bet Garā ir bijis jau no mūžības, lai gan iepriekš tas vēl nebija skaidri atzīstams; jo nav bijis tik svarīgi, lai mēs Viņu pielūgtu kā Dievu, bet gan – lai būtu saprotams, ka Viņš ir Dieva Dēls. Tieši par to rūpējas Svētais Gars – kā Kristus pats saka Jņ. 16: 13 – 14: “Kad nāks Viņš, Patiesības Gars…, Tas Mani cels godā.” Un citā vietā, Jņ. 17: 1 – 5 evaņģēlists Jānis raksta, ka Jēzus pacēlis savas acis un sacījis: “Tēvs, Mana stunda ir nākusi: apskaidro Savu Dēlu, lai Dēls apskaidro Tevi. Itin kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu. Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis. Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija.”

Uz Kristus dievišķību norāda arī vārdi, ko lasām Ps. 2: 8: “Prasi Man, tad Es tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību.” Kristus nepārprotami tiek iecelts par Ķēniņu, kas valda pār visām lietām – tādēļ, ka Viņš ir Dieva Bērns; nevienam citam valdniekam vai ķēniņam nav pakļauta visa pasaule. Tāpat arī Ps. 45: 7 – 8 Dāvids Viņu atklāti sauc par Dievu un saka: “Tavs tronis kā Dieva tronis stāv joprojām un mūžīgi, un taisns ir tavas valdības scepteris. Tu mīli taisnību un ienīsti netaisnību, tāpēc Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svaidījis ar prieka eļļu kā nevienu no taviem bērniem.” nevienu citu Dievs nav darījis par tādu Ķēniņu, jo neviens cits nav Dievs. Jo Dievs neizlaidīs grožus no savām rokām – Viņš viens grib būt Kungs, kas valda pār Debesīm un zemi, nāvi, elli, velnu un visu radību. Ja nu Viņš Kristu dara par visas radības Kungu, ir skaidrs, ka Kristus ir Dievs.

Tādēļ nav iespējams atrast kādu vēl drošāku pamatojumu Kristus dievišķībai, kā – ietīt un ieslēgt sirdi Rakstu vārdos. Jo Raksti maigi un laipni ved mūs pie Kristus kā Cilvēka, un tikai tad – pie visas radības Kunga un Dieva. Tā es labi varu nostaigāt šo ceļu un mācīties atzīt Dievu. Turpretī filozofi un šīs pasaules gudrie ir gribējuši sākt no augšas, paši kļūdami par apsmieklu. Ir jāsāk no apakšas un jātiecas uz augšu – lai mums pašiem nenāktos pieredzēt, kā piepildās vārdi, kas lasāmi Sālamana Pamācībās 25: 27: “Daudz medus ēst nav labi, un paša godu meklēt – nav gods.”

Tā nu redzam, ka Rakstu vārdi pietiekami skaidri pamato un apstiprina ticību divām Dieva Personām – Tēvam un Dēlam. Bet par trešo Personu, proti, par Svēto garu, ir rakstīts Mt. 28: 19. Sūtīdams savus mācekļus, Kristus tiem saka: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā…” Kristus norāda, ka dievišķība piemīt arī Svētajam Garam; jo es nedrīkstu ticēt jeb uzticēties nevienam citam, bet tikai Dievam. Man ir vajadzīgs Kāds, kam ir vara pār nāvi, elli un velnu, pār visu radību – kas spēj tiem visiem pavēlēt, lai nekas man nevarētu kaitēt un es tam visam tiktu izvests cauri; tam jābūt Kādam, uz ko varu droši paļauties. Šeit Kristus noslēgumā saka, ka ir jātic un jāuzticas arī Svētajam Garam, tātad arī Svētais Gars ir Dievs. Arī Jāņa evaņģēlijā Kristus daudz runā ar saviem mācekļiem par Svēto Garu, par šī Gara spēku un darbīgumu.

Arī 1. Mozus 1: 2 ir runāts par Garu: “Un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.” Šis izteikums gan nav tik skaidrs, kā iepriekšējais, jo jūdi to mums ļauj izprast arī citādi, teikdami, ka šis vārds ebreju valodā apzīmē arī vēju.

Dāvids Ps. 33: 6 saka: “Ar Tā Kunga vārdu ir radītas debesis, un viss debesu spēks ir radīts ar Viņa mutes elpu.” Te skaidri redzams, ka Svētais Gars ir Dievs, jo debesis un viss, kas tajās, ir radīts caur Svēto Garu. Tādēļ citā psalmā, Ps. 139: 7 – 8 Dāvids saka: “Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur.” Neviena radīta būtne vai lieta nevar būt visās malās un piepildīt visu pasauli – to spēj tikai Dievs, Radītājs.

Tādēļ mēs turamies pie Rakstiem, pie Rakstu vārdiem, kuri apliecina Dieva Trīsvienību, un sakām: es labi zinu, ka ir Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars; bet kā tie visi trīs var būt viens Dievs, to es nezinu, un man tas arī nav jāzina. Ar to pietiktu, runājot par pirmo daļu. Nu atgriezīsimies pie Evaņģēlija lasījuma un mazliet to pārrunāsim, cik laiks mums atļaus.

Evaņģēlija izklāsts

Tādēļ Dievs mums šeit ir devis piemēru, lai mēs redzētu, ka pat vislabākais no tā, kas atrodams cilvēka dabā, nav gluži nekas; pat skaistākais, gaišākais un spožākais prāts tomēr ir akls – nemaz jau nerunājot par to, kāds naids un skaudība slēpjas cilvēka dabā. Te Dievs ar piemēriem, vārdiem un darbiem mūs pārliecina, ka cilvēka prāts Dieva priekšā ir akls un nedzīvs – tas nespēj ilgoties un tiekties pēc Dieva lietām.

Nikodēms, kas taču bija dievbijīgs un labsirdīgs vīrs, tomēr nespēja aptvert Dieva darbu un Vārdu; kā gan lai to būtu spējuši Anna un Kajafa? Nikodēms nāk pie Kunga Kristus naktī, baidīdamies, ka citi sauks viņu par ķeceri. No tā varam noprast, ka arī šis vīrs vēl ir bijis vecais Ādams, kas staigā tumšā naktī un nav skatījis īsto, patieso gaismu; jo, ja viņš būtu bijis jaunais cilvēks, tad būtu nācis gaišā dienas laikā, nebīdamies un nekautrēdamies ļaužu priekšā. Tādēļ arī Kungs Kristus viņam atbild asi, atraidīdams viņa sveicienu un pārtraukdams šī vīra iesākto runu, – kā tālāk dzirdēsim. Labais Nikodēms nāk un saka mūsu Kungam:

“Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.

Šos vārdus Nikodēms saka ar labu nodomu. Taču tā joprojām ir tikai vecā Ādama liekulība. Tādēļ Kristus nemaz negrib atņemt šo sveicienu, bet grib izraut labo Nikodēmu no vecās ādas un darīt jaunu, lai viņa vārdi nāktu no ticības; tādēļ Kristus tam saka:

Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva Valstībā!

Tas ir, it kā Kristus sacītu: nē, mīļais Nikodēm, mani tavi skaistie vārdi neaizkustina; tev jānovelk vecā āda un jātop jaunam. Tu netici tā, kā pats saki – tu vēl baidies. Jo cilvēka daba gan dzird Dieva Vārdu un Evaņģēliju, kas tai ir tīkams, taču viņa sirds to vēl neuzņem. Tādēļ prāts ir jānonāvē; ir jānotiek garīgai piedzimšanai. To Kristus grib panākt, sacīdams, ka ir jāpiedzimst no jauna. Tas cilvēka prātam nav aptverams, tādēļ Nikodēms jautā:

Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?

Tā garīgās lietas prātam kļūst par piedauzību – prāts pieķeras kam citam un sāk domāt par miesīgu piedzimšanu. Tādēļ Kristus turpina un, gribēdams izraut Nikodēmu no nepareizajām domām, sniedz skaidrojumu un saka:

Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!

Tas ir, it kā mūsu Kungs gribētu teikt: tu gribi domāt par citu piedzimšanu, nevis par to, par kuru es runāju. Es labi zinu, ka miesīgā dzimšana paliek, kāda bijusi; taču es runāju par atdzimšanu ūdenī un Garā. Viņš turpina:

Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars.

Tie ir vārdi, kas cilvēka prātam nav aptverami. Prāts sāk spriest par ūdeni un Garu, un mēģina saprast, kā šāda piedzimšana varētu notikt, taču nekas no tā, kas saistīts ar cilvēka piedzimšanu, šeit nav saskatāms. Prāts kļūst pavisam ģeķīgs un saka: kā tad cilvēks var piedzimt no ūdens un Gara? Vai tad tā nerodas tikai ūdens burbuļi?

Bet Kristus nāk un satriec prātu, sacīdams: “Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? Tev vajadzētu mācīt par garīgo piedzimšanu citiem ļaudīm, lai viņi varētu kļūt dievbijīgi, taču tu pats neko no šīm lietām nezini! Nu prāts līdz ar visu Bauslību ir notriekts pie zemes. Kristus saka: vai tu, mīļais, nezini, kā tas notiek? Es gan zinu, un arī pravieši to ir zinājuši un apliecinājuši. Noliedz savu prātu un aizver acis, turies tikai pie mana Vārda un tici tam! Viņš saka:

Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.

Itin kā Viņš gribētu teikt: tu uzdrīksties mēģināt apspriest garīgas lietas ar savu prātu, lai gan nespēj saprast pat to, kas notiek dabā, tev apkārt – kā, piemēram, – kā šeit sacīts – no kurienes nāk un kurp dodas vējš. Neviens filozofs, nedz šīs pasaules gudrais līdz šim nav spējis aprakstīt un izdibināt, kas ir vējš, kur tas sākas un kur beidz savu ceļu. Mēs nezinām, no kurienes rodas vējš, cik tālu tas pūš vai cik ilgi pie mums paliek. Mēs ar savu prātu nespējam izdibināt lietas, kas ik dienu norisinās dabā; un vēl jo mazāk ar šī prāta palīdzību spējam saprast un izzināt Dieva darbus, ko Viņš paveic mūsos.

To, kā cilvēks piedzimst no jauna, var pasacīt nedaudzos vārdos. Bet, kad ar to nākas saskarties savā pieredzē – kā notika Nikodēmam -, tad sākas pūles un darbs. Ir viegli teikt: jānovēršas no prāta spriedumiem un sajūtām, jāaizver acis un jāturas tikai pie Vārda, jāmirst un tomēr jādzīvo; bet, lai to atzītu un pieredzētu, ir vajadzīgs tāds darbs un pūles, ka dažbrīd kļūst pavisam grūti.

Uzlūkojiet šādu jaunās dzimšanas piemēru: Ābrahamam bija dēls, kam vajadzēja mantot visu pasauli, un viņa pēcnācēju skaitam bija jābūt kā zvaigznēm debesīs, – kā bija apsolīts 1. Mozus 15: 5. Bet Dievs nāca un pavēlēja šim vīram viņa dēlu nonāvēt. Ja Ābrahams būtu rīkojies tā, kā mācīja viņa prāts, viņš būtu spriedis tā: Dievs taču ir apsolījis man pēcnācēju, kas turpinās un vairos manu dzimumu; bet nu Viņš nāk un pavēl man upurēt šo dēlu. Ak, to taču nevarētu darīt Dievs, bet tikai pats velns! Bet Ābrahams nonāvē savu prātu un dod godu Dievam, domādams tā: Dievs ir tik varens, ka spēj uzmodināt manu dēlu no nāves un caur viņu vairot manu dzimumu – vai arī Viņš dos man citu dēlu, vai izraudzīsies vēl kādu citu ceļu, kas man nav zināms. Ābrahams iet un dara tā, kā Dievs pavēlējis. Viņš izlien no savas vecās ādas un ieiet Dievā, tic Viņam un kļūst cits cilvēks. Nu eņģelis nāk un saka: Ābraham! Ābraham! Neizstiep roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad,” 1. Mozus 22: 11 – 12. To Ābrahams nebūtu varējis iedomāties – viņš nebija cerējis, ka Dievs varētu tā rīkoties, jā, viņš pats savā sirdī jau bija dēlu nonāvējis.

Šī jaunā dzimšana iesākas Kristībā. ūdens ir Kristība, Gars ir žēlastība, kas mūsos tiek ielieta Kristībā. Šī dzimšana ir labi redzama, kad nonākam nāves priekšā, kad uzbrūk nabadzība vai kāda cita nelaime; jo kurš ir pieredzējis tikai veco dzimšanu, tas šādā brīdī pretojas un spārdās; prāts ir nemierīgs un nezina, kur atrast pārtiku, ko darīt. Bet tas, kurš ir no jauna dzimis, domā tā: es esmu Dieva rokās – Viņš jau iepriekš ir brīnumainos veidos mani uzturējis un pabarojis; Viņš mani baros un uzturēs arī turpmāk, Viņš mani glābs no visām nelaimēm!

Kad mums jāmirst, mēs nezinām, kurp dodamies; mūsu mājvieta vēl nav sagatavota – mēs nezinām, vai tad būs balts, vai melns nams. Jo, kur ir miesa un asinis, tur joprojām ir arī mūsu vecā daba, kas nezina, kurp doties un kur palikt, un nesaprot, vai vajadzētu doties augšup, vai lejup, pa kreisi vai pa labi; tā nezina, kur piesaistīt dvēseli un kā tikt galā. Tad nu sākas bailes un posts, ko varētu saukt par īstu elli. Jo elles mokas nav nekas cits, kā bailes, šausmas, izbīlis un izmisums. Bet, ja ticu Dievam un esmu no jauna dzimis, es aizveru acis un necenšos sataustīt savu ceļu ar rokām. Es ļauju, lai mana dvēsele iet bojā, un domāju tā: Dievs, mana dvēsele ir Tavās rokās. Tu esi to uzturējis manas dzīves laikā, un es nekad neesmu zinājis, kurp Tu to vadīsi; tādēļ arī tagad negribu zināt, kur Tu to domā likt. Es zinu tikai vienu: mana dvēsele ir Tavās rokās, un Tu tai palīdzēsi. Tā cilvēkam jāizkāpj no savas dabas, jāmirst un jāieiet jaunā dzīvē. Tā ir īsta miršana, nevis tikai sajūtas, kā kad tiktu noplēsta krevele vai – kā filozofi teikuši – kad virēja skalo podu. Ir jānotiek īstai pārtapšanai; cilvēka dabai jātiek pārvērstai un pārkausētai, viņa agrākajai būtībai un sajūtām pilnīgi jāpazūd.

Tādēļ Kungs Kristus šeit saka: “Kas no miesas dzimis, ir miesa.” Miesa ir viss cilvēks, ar miesu un dvēseli, prātu un gribu – tāds cilvēks, kurš nav atdzimis Garā. Jo dvēsele ir nogremdēta miesā tik dziļi un miesa to tik ļoti cenšas sargāt un glabāt, lai tai nenāktos ciest nekādas pārestības, ka šāda dvēsele kļūst vēl miesīgāka, nekā pati miesa. To redzam brīdī, kad cilvēks mirst – miesa negrib pieļaut, ka tai tiktu atņemta vecā āda, jo dvēsele vēl turas miesā, bet, tiklīdz dvēsele šķīrusies no miesas, miesa ļauj sevi iznīcināt, un ikviens var ar to darīt, ko vien vēlas. To Dievs Kungs atklāj 1. Mozus grāmatā 6: 3, sacīdams pirms grēku plūdiem: “Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa.” Jo cilvēks nepavisam negrib ļaut, lai viņa miesa iet bojā jeb mirst; turpretī Gars vēlas, kaut tikai miesa drīzāk ietu bojā. Tā nu cilvēka dvēseles dabiskajai būtībai ir jāiznīkst – dvēselei jānonāk naidā ar miesu un jāvēlas, kaut tā mirtu, lai dvēsele varētu iemantot jaunu būtību. Kā tas notiek – tam varam tikai ticēt; zināt mēs to nevaram. Dievs šādas lietas paveic, un Viņš nav mums pavēlējis tās izdibināt.

Izmantojot līdzību par vēju, mūsu Kungs grib parādīt, ka garīgais cilvēks nav ne te, ne tur, ka viņš nav saistīts ar kādu noteiktu laiku un vietu. Viņš neuzvelk kapuci, nedz arō dara kādu citu ārēju lietu; jo viņš zina, ka šīs lietas nenes nekādu labumu. īsi sakot – ne svētceļošana, ne gavēšana, ne mises, nedz arī citi darbi neko nespēj palīdzēt; lai cilvēks atdzimtu, viņam jāiegūst gluži jauna būtība, proti, visiem mūsu darbiem – kā jau sacīts – ir jāzūd un jāiznīkst. Bet jaunā būtība ir tāda, ka cilvēks vairs nebalstās uz saviem darbiem, bet paļaujas uz Dieva žēlastību, ko Viņš mums sniedz caur Jēzu Kristu, un paliek šajā žēlastībā. Lai es varētu pastāvēt, visiem maniem darbiem un visam, ko pats esmu izdomājis, ir jāzūd un pilnīgi jāaiziet bojā. Tādēļ šim atdzimušajam cilvēkam nav ne sākuma, ne gala. Mēs gan dzirdam, kā vējš pūš, taču nezinām, no kurienes tas nāk un kurp dodas. Tāpat ir arī šeit: cilvēks sludina, un Dieva Vārds ir viņa mutē; bet no kurienes tas nāk, ko tas paveic un kādus augļus nes – to neviens nezina.

Tā nu šajā vietā tiek secināts, ka kristietim neklājas paļauties uz darbiem, vietām un personām. Prāts par to brīnās un jautā: kā tas var būt, ka ar ikvienu cilvēku, kas atdzimis Garā, ir gluži kā ar vēju, un visi mūsu darbi zaudē savu nozīmi? Kā tad nu būs? Ja tā notiktu, tad jau visi priesteri, mūki un mūķenes ar savu brīnišķīgo dzīvi ietu pazušanā! Arī Nikodēms šeit jautā: “Kā tas var notikt?” Un Kristus atbild ar pretjautājumu:

Tu esi Israēla mācītājs un to nezini?

Itin kā mūsu Kungs gribētu teikt: tev gan to vajadzētu zināt, jo tu esi viens no tiem, kam jāmāca tauta; taču es dzirdu, ka tev nekas no šīm lietām nav zināms. Tas, par ko tikko runāju, proti – kā piedzimt no jauna – tev būtu bijis jāmāca citiem cilvēkiem; taču jūs visi esat mācījuši kaut ko gluži pretēju, pūlēdamies noskaidrot, no kurienes nāk vējš un kurp tas pūš; jūs esat pievērsuši uzmanību tam, kā pūš vējš, un nodarbojušies ar dažādām citām nevajadzīgām lietām. Bet tam, kas jums un jūsu tautai ir bijis pats svarīgākais, jūs neesat pievērsuši nekādu uzmanību. Klausies, ko es tev saku:

Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat.

Tas ir, gluži kā Kristus saka: vai man tev ar pirkstu jārāda, kā tas notiek? Tas nav izdarāms – tev man jātic, jo tu pats saki, ka es esmu Mācītājs, no Dieva nācis. Bet ko esmu sacījis – ka cilvēkam jāpiedzimst no jauna un, ka visi mūsu darbi nav gluži nekas, – tas nav parādāms redzamā veidā un saskatāms ar acīm; par to iespējams tikai runāt un sacīt vārdus. Ja tu tiem ticēsi, tad arī sapratīsi. Taču Nikodēms Kristus vārdus nesaprata. Tādēļ Kungs Kristus turpina runāt ar viņu, vēl skaidrāk norādīdams uz šī cilvēka izpratnes trūkumu un sacīdams:

Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām?

Šīs visas, par ko esmu sacījis, vēl ir tikai zemes lietas – kā mums jāiznīkst, kā cilvēks, kas ir tikai puteklis, atkal pārvēršas pīšļos un putekļos, kā pūš vējš utt. Tomēr tu to nesaproti. Ko tad tu darītu, ja es tev stāstītu par Dievu? Līdz šim esmu stāstījis par niecīgām lietām, un tu manus vārdus neesi sapratis; kā tad tu varētu saprast, ja es teiktu, ka mūsu nemirstīgās miesas pēc nāves atspīdēs Saules spožumā un skaidrībā; kā tu varētu saprast, kad stāstīšu par to, kas notiks pēc nāves? To tu noteikti nesapratīsi. Tomēr Kristus mazliet pieskaras arī Debesu lietām un saka:

Neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls.

Kas tas ir, to prāts nesaprot; jo šis ir Debesu sprediķis – itin kā Kristus sacītu: Cilvēka Dēls ir nācis šīs zemes valstībā, un tomēr palicis Debesīs, un atkal uzkāpis Debesīs, tas ir – Viņš kļuvis Kungs pār Debesīm un zemi, pār visu, kas tajās atrodams. Tad nu zini: Es esmu Tas, kas nācis lejup, uz zemi, jā, pat nokāpis elles dziļumos, un tomēr palicis Debesīs. Jo, pat ieiedams nāvē, Kristus bija dzīvs; pat tad, kad Viņš tika uzskatīts par nožēlojamu tārpu, par visneievērojamāko un nicināmāko cilvēku, Dieva priekšā Viņš tomēr bija un palika pats godājamākais un augstākais. Uzcēlies no nāves, Viņš atkal uzkāpa Debesīs un saņēma visu savu varu, kļūdams par visas radības Kungu, kā šīs zemes dzīvē bija pakļāvis sevi visai radībai. To, ko ir darījis Viņš, neviens cits nav varējis atkārtot.

Mēs arī vēl esam nāvē, tomēr tais pašā laikā esam arī Debesīs – tāpat, kā Kristus. Grēks un nāve vēl valda mūsos, taču pār Kungu Kristu tiem nav bijis nekādas varas, jā, gan nāve, gan dzīvība ir bijusi Viņa rokās, Viņa varā – kā Viņš pats sacījis Jņ. 10: 17 – 18: “Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt.” Neviens cits neiegūst šādu varu – nevienam netiek pakļautas visas lietas; šāda vara ir tikai Kristum, kas, pasaules priekšā iedams nāvē, tomēr Dieva, sava Tēva priekšā dzīvoja, un, lai gan pasaules priekšā Viņš bija pakļauts lielam kaunam un nespēkam, tomēr Dieva priekšā bija celts lielā godā. Un šādi Viņam vajadzēja rīkoties tikai mūsu dēļ. Jo ar mūsu sentēva Ādama grēkā krišanu mēs visi bijām krituši grēkā. Kristum nācās ciest kaunu, negodu un nāvi, lai mēs pēc šīs grēkā krišanas atkal tiktu celti godā un ievesti dzīvībā.

Tā nu Kristus šeit atkal atraida Nikodēmu un – kā jau iepriekš lasījām – saka viņam: “Kas no miesas dzimis, ir miesa.” Itin kā Viņš gribētu sacīt: jūs uzdrīkstaties mēģināt paši kāpt Debesīs un izbēgt elles; bet, lai kā jūs censtos, tas neizdosies. Miesa un asinis nevar nākt Debesu Valstībā; Debesīs nonāk tikai tas, kas no Debesīm nācis, un Viņam dota vara pār visām lietām. Viņš var nonāvēt to, kas ir dzīvs, un atkal darīt dzīvu to, kas miris; bagāto Viņš var darīt nabagu. Tā nu šeit tiek skaidri sacīts, ka tam, kas no miesas dzimis, Debesīs nav īstā vieta. Bet Kristus uzkāpšana Debesīs un nonākšana no Debesīm ir notikusi mūsu labā – lai mēs arī varētu nākt Debesu Valstībā; taču vispirms šai mirstīgajai miesai ir jātiek nonāvētai. Īsi sakot – paši ar saviem darbiem mēs neko nepanāksim; jo Dievs negrib uzlūkot un atpestīt nevienu citu, kā vien Kristu. Viņš ir vienīgais tilts un kāpnes, pa kurām varam uzkāpt Debesīs. Par to, kā šī uzkāpšana Debesīs ir dāvāta un kļūst par mūsu īpašumu, mūsu Kungs māca:

Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņš iegūtu mūžīgo dzīvību.

Ko Kristus grib teikt ar šiem vārdiem? Neko citu, kā to, ka visiem, kas vēlas nokļūt Debesīs un sekot Viņam, ir jākļūst par jauniem radījumiem; jo Viņš ir uzkāpis Debesīs tieši tādēļ, lai mēs Viņam sekotu. Savukārt notikums, par kuru Kristus runā šai vietā, ir aprakstīts 4. Mozus 21: 6 – 9. Kad jūdi tuksnesī kurnēja pret Dievu un Mozu, “Tas Kungs sūtīja tautai dzēlīgas čūskas; tās sakoda tautu, un daudzi no Israēla tautas nomira. Tad tauta nāca pie Mozus un sacīja: “Mēs esam ar saviem vārdiem grēkojuši pret To Kungu un pret tevi; lūdz To Kungu, lai Viņš mums atņem tās čūskas!” Tad Mozus aizlūdza par tautu. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Darini sev čūskas tēlu un liec to par zīmi; un katrs, kas sakosts to uzlūkos, tas dzīvos.”

Kristus šeit piemin šo notikumu, attiecinādams to uz sevi; itin kā Viņš sacītu: līdzīgi kā čūsku sakostie jūdi tuksnesī tika izglābti, uzlūkojot vara čūsku, ko Mozus bija licis tiem par zīmi, tāpat notiek arī šeit: visi, kas Mani uzlūkos, netiks pazudināti, tas ir, visiem tiem, kuriem ir nemierīga sirdsapziņa, kurus biedē grēks un nāve, ir jātic, ka es jūsu dēļ esmu nācis no Debesīm un atkal uzkāpis Debesīs. Tiem, kuri šādi ticēs, ne grēks, ne nāve vairs nespēs kaitēt, jā, viņi mūžībā nevarēs tikt pazudināti. Jo, kurš grib nākt Debesīs un iemantot pestīšanu, tam jānāk caur šo vara Čūsku – Kristu, citādi viņam jāpaliek lejā. Tā šajā Evaņģēlija vietā tiek noraidīta cilvēka brīvā griba līdz ar visu, kas ir cilvēka spēkos, un rāda tikai uz šo Čūsku.

Aplūkosim, kāda ir Mozus paaugstinātās vara čūskas apslēptā nozīme: čūskas, kas sakoda un saindēja jūdus, nebija nekas cits, grēks, nāve un apgrūtināta sirdsapziņa. Es redzu, ka dodos nāvē un nespēju no tās izrauties – tik ilgi, līdz priekšā pacelta nedzīva čūska, kas vairs nevienam nespēj kaitēt, bet drīzāk gan nes labumu – kā čūska, kuru bija darinājis Mozus. Šāda Čūska manī ir Kristus, ko es redzu karājamies pie krusta – ne skaistu, ne godātu. Ja Viņš, karādamies pie krusta, izskatītos skaists, miesa varētu sacīt, ka Viņš ar saviem darbiem nopelnījis to, ka nu ir celts godā un paaugstināts. Bet es redzu Viņu tur karājamies apkaunotu un pienaglotu pie krusta gluži kā kādu slepkavu un ļaundari, tā, ka prātam nākas uzskatīt Kristu par Dieva nolādētu. Tieši tā jūdi par Viņu domāja; tādēļ tie Viņu nevarēja uzskatīt ne par ko citu, kā vien par visnolādētāko cilvēku – gan ļaužu, gan Dieva priekšā. Jūdiem arvien bija prātā vārdi, kas rakstīti 5. Mozus 21: 23: “Uz pakārtā ir Dieva lāsts.”

Arī Mozum vajadzēja darināt vara čūsku, kas pēc izskata atgādināja indīgās čūskas. Taču šī čūska nevienu nesakoda un nedarīja nevienam neko ļaunu – jā, gluži otrādi, tā izglāba ļaudis. Tāpat arī Kristus bija pieņēmis grēcinieka izskatu un veidolu, taču man Viņš kļuvis par svētību un pestīšanu; jo Viņa nāvē ir mana dzīvība – Viņš ieiet manā grēkā un noņem Tēva dusmas no maniem pleciem. Manī dzīvo indīgā čūska – es esmu grēcinieks; Kristū ir nedzīva čūska – Viņš gan tika uzskatīts par grēcinieku, taču nebija darījis nekādu grēku.

Kad nu cilvēks tic, ka Kristus nāve ir atņēmusi viņam grēku, viņš kļūst gluži jauns cilvēks. Miesīgs, dabīgs cilvēks nemaz nespēj ticēt tam, ka Dievs mums nepelnīti grib piedot jeb atlaist visus mūsu grēkus, jā, prāts domā tā: ja esi grēkojis, tev arī jāsniedz gandarījums par grēkiem. Nu cilvēks sāk izvēlēties dažādus darbus, domādams, ka ar saviem darbiem varēs atbrīvoties no grēka. Bet Kristus Evaņģēlijs ir tāds: ja esi kritis grēkā, tev ir vajadzīgs Kāds, kas sniegtu Dievam gandarījumu par tavu grēku; tas ir Jēzus Kristus. Kad cilvēks tam tic, viņš kļūst vienots ar Kristu un iemanto visu, kas pieder Kristum.

Tātad šo Evaņģēlija vārdu kopsavilkums ir šāds: mūsu lietas nav gluži nekas, un viss, kas ir paša cilvēka spēkos, tiek darīts veltīgi; visu paveic ticība Kristum.