Sprediķis Exaudi svētdienā

Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani. Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie Manis. To Es jums esmu runājis, lai jūs nekristu apgrēcībā. Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. Bet viņi to darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani. Bet to Es uz jums esmu runājis, lai jūs, kad viņu laiks nāks, atcerētos, ko Es jums esmu teicis. To Es jums no sākuma neteicu, tāpēc ka biju pie jums. [Jņ.15:26–16:4]

Iepriekš jūs, mīļie, esat dzirdējuši par ticību; nu dzirdat par ticības liecību un par krustu, kas tai seko. Jo arī Sv. Pāvils Rom. 10: 10 saka: “Ar sirds ticību panākama taisnošana.” Ja cilvēks grib būt dievbijīgs, viņa sirdī jāmostas ticībai; taču pestīšanai ar to vēl nepietiek. Tādēļ arī ir jādara tas, ko kristīga dzīve arvien nes sev līdzi, un pastāvīgi jāpaliek tajā. Tādēļ Sv. Pāvils turpina: “…un ar mutes liecību pestīšana.” Šīs ir divas lietas, kuras cilvēkam sagādā pestīšanu – ticība un ticības apliecināšana. Ticība izglābj no grēka, elles, velna, nāves un visām nelaimēm. Kad mums ir ticība, tad mums pietiek it visa; bet Dievs liek mums šeit dzīvot, lai mēs sniegtu roku savam tuvākajam un palīdzētu viņam; tāpat Viņš grib, lai slavējam Viņa Vārdu un vairojam Viņa Valstību. Tādēļ. lai Dieva Valstība pieaugtu, un Viņa Vārds tiktu slavēts, mums tas ir jāslavē, jāapliecina ticība un jāaicina pie Dieva arī citi cilvēki.

Tā ticībai jātiek izpaustai, darbinātai un norūdītai – kā zeltam, kam jāiet caur uguni. Jo ticībai, šai augstajai Dieva dāvanai un dārgumam, ir jāizlaužas gaismā un jākļūst skaidri redzamai gan manā un Dieva, gan visu eņģeļu, gan arī velna un visas pasaules priekšā – lai skaidri atklātos tas, ka šī ticība ir pareiza. Jo, kā dārgakmenim nav jāpaliek apslēptam, bet jātiek nēsātam un parādītam, tā arī ticībai jātiek apliecinātai un atklātai – kā arī 1. Pēt. 1: 7 rakstīts: “…lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.”

Ar šo apliecību es arī iegūstu sev ienaidniekus – velnu, elli, nāvi un visu pasauli, ķēniņus un valdniekus, pāvestu un bīskapus, priesterus un mūkus. Jo, kad nāk ticība, tad viss, ko prāts ir izdomājis un spēj izdomāt dvēseļu pestīšanas labā, zaudē jebkādu nozīmi; visa pasaules māžošanās tiek nosodīta, un tikai šis dārgums tiek slavēts. Pasaule to nespēj paciest, tādēļ tā ir gatava mūs nonāvēt, sacīdama: “Ir labāk, ja viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā,” – kā Kajafa saka Jņ. 11: 50. Tā ir jāizlaužas atklātībā šai apliecībai, proti – ka tikai Dievs ir mūsu Pestītājs. Un šī apliecība apdraud mūsu dzīvību – kā mūsu Kungs tālāk saka saviem mācekļiem: “Tie jūs izslēgs no draudzes.”

Krustu nav iespējams attēlot citādi, kā tas šeit attēlots; jo tāds tas patiesi ir. Gulēt slimības gultā nav gluži nekas, salīdzinājumā ar to, ko nākas pieredzēt ticības dēļ. Arī slimība tiek uzskatīta par ciešanām, taču īstās, zelta ciešanas ir tās, ka tiekam vajāti un mirstam kaunpilnā nāvē, tā, ka tie, kuri mūs vajājuši un nonāvējuši, tiek godāti un slavēti – slava, taisnība un gods ir viņu pusē, bet mums tiek tikai kauns, negods un netaisnība. Pasaule uzskata, ka, apkaunodama mūs, tā aizstāv Dieva godu, jā, visa pasaule saka, ka mēs saņemot, ko esam pelnījuši, un, ka Dievs, Raksti un visi eņģeļi esot mūsu pretinieki. Mēs nevaram gaidīt, ka pasaule mūs žēlos vai atzīs mūsu tiesības – mēs tiksim nolādēti un apkaunojošā veidā nonāvēti. Tāpat notika ar Kristu – Viņš tika iemests visapkaunojošākajā nāvē; Viņš karājās pie krusta starp diviem ļaundariem jeb slepkavām un tika uzskatīts par vislielāko blēdi un nelieti. Ļaudis teica Viņam zaimojošus vārdus: redziet, Viņš sevi ir saucis par Dieva Dēlu – lai tad nu palīdz pats sev! Šķita, it kā Dievs un eņģeļi tiešām būtu nostājušies pret Viņu. Tā arī šeit Kristus saka: “Tie jūs nonāvēs…” Un nevis vienkārši nonāvēs, bet arī liks jums pieredzēt kaunu, tā, ka visa pasaule teiks: tas ticis darīts, kalpojot Dievam. Kad notiek tādas lietas, ir grūti tomēr uzskatīt un atzīt, ka Dievs ir mums žēlīgs, ka Viņš ir Pestītājs – par spīti visai pasaulei, par spīti visam, ko mēs redzam un kā mums šķiet. Lai cik grūti un smagi mums klātos, ja gribam rīkoties pareizi, mums ticība tomēr ir jāapliecina.

To visu ticībai nākas pieredzēt, un nekas cits mums šeit nav tik droši zināms, kā tas, ka ticības apliecināšanai sekos krusts. Ir skaidrs, ka mums būs ar to jāsastopas – vai nu dzīvojot, vai mirstot. Visi mūsu darbi šķitīs esam pret Dievu un pretrunā ar Rakstiem. Tā nu labāk būtu jau šeit, dzīves laikā mācīties no ļaudīm, nekā ļaut, lai velns mūs māca mūsu nāves stundā. Jo ļaužu valodas skar tikai mūsu ausis, turpretī velnam ir asa mēle – viņš spēj aizskart mūsu sirdis un likt tām drebēt; viņš var tev iedvest tādas bailes, ka tu iedomāsies esam jau gluži pazudis un neglābjams, itin kā Debesis un zeme, Dievs un visi eņģeļi būtu nostājušies pret tevi. Par to runā pravietis Ps. 6: 7 – 8, sacīdams: “Esmu paguris savās nopūtās, nav miera manai sirdij. Ar asarām naktī es slacinu savu gultu, mana guļasvieta pludo asarās. Mana acs ir noģindusi aiz skumības, un tās skata jaukums zūd manu baiļu asaru dēļ daudzo ienaidnieku priekšā.” Jo šādā cīņā ir grūti pastāvēt. Tu redzi, cik maz ir to, kuri uzdrīkstas apliecināt šo ticību. Viens bīstas savas sievas, otrs – bērnu dēļ; vēl kāds baidās par savu mantu, un cits – par sevi pašu.

Taču ticība ir veltīga, ja tā nespēj pastāvēt līdz galam – kā Kristus saka Mt. 10: 22 un 24: 13: “Bet, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.” Tādēļ ir labāk, ja to visu pieredzam šeit, nevis tur. Ja bēgam no krusta, mūsu sirdīs nav taisnības, bet tikai nedzīvi uzskati jeb iedomas, kam nav ne spēka, ne īsta satura. Bet tur, kur ir īsta, dzīva ticība, tā izlaužas cauri zobeniem un ugunij. Nu raudzīsimies, kā mūsu Kungs mierina savus mācekļus. Viņš saka:

Kad nu nāks Aizstāvis…

Lai mēs neizbītos, Kristus mums saka: es jums sūtīšu Aizstāvi – spēcīgu, visvarenu Aizstāvi. Tādā vārā Viņš šeit sauc Svēto Garu. Jo, ja arī grēks un bailes no nāves dara mani biklu un bailīgu, Viņš nāk un aizskar manu sirdi, sacīdams: dodies droši uz priekšu! Tā Viņš dod mums drosmi, laipni un draudzīgi uzrunādams un iedrošinādams, lai nebīstamies no nāves, bet droši dodamies tālāk, itin kā mums būtu desmit dzīvības, un sakām: jā, kaut arī manī ir grēks, tomēr tas jau ir pagalam; ja arī manu grēku būtu vēl vairāk, un tie visi reizē gāztos pār mani kā ūdens plūdi, es tomēr ceru, ka tie nespētu man kaitēt. Ne tā, ka es grēku vairs nejustu – miesai vēl arvien nākas to sajust –, bet Gars uzvar un nomāc bailes un nedrošību, izvezdams mani tam visam cauri – tas ir pietiekami spēcīgs. Tādēļ tālāk Kristus saka:

…Ko Es jums sūtīšu no Tēva…

Jo Viņš, Tēvs, ir Dieva sākotnējā Persona; Es – Kristus saka – esmu Dēls, un no mums nāk Svētais Gars. Šīs trīs Personas ir vienotas, tām ir viena būtība – tās ir vienlīdz spēcīgas un varenas – kā tālāk mūsu Kungs to atklāj vēl labāk, sacīdams:

Patiesības Gars, kas iziet no Tēva.

Tas nozīmē: Tas, kurš jūs mierinās un aizstāvēs, ir visvarenais visu lietu Kungs. Ko gan visa radība iespēj pret mums, ja mums līdzās ir pats Radītājs? Redzi, cik spēcīgs ir šis Svētā Gara mierinājums! Lai visi turki dara, ko grib – ja Svētais Gars ir mūsu Aizstāvis un patvērums, tad mums nav no kā bīties. Jo arī Sv. Jānis savā pirmajā vēstulē, 3: 19 – 20 saka: “No tā mēs zināsim, ka piederam patiesībai un varēsim savu sirdi Viņa priekšā klusināt, ka, ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas.” Un arī nākamās nodaļas 4. pantā apustulis saka: “Jūs, bērniņi, esat no Dieva un esat viņus uzvarējuši, jo lielāks ir Tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē.” Ja nu mūsu Kungs saka: es jums sūtīšu Svēto Garu, lai nekas jums vairs nevarētu kaitēt – vai tas nav varens mierinājums, kas ikvienu spēj darīt drosmīgu un stipru? Un mūsu Kungs nosauc Svēto Garu par “Patiesības Garu”, norādīdams, ka tur, kur nāk Svētais Gars, ir tikai un vienīgi īstā patiesība un nav nekādas liekulības, nedz nepatiesības, jo Svētais Gars neliekuļo; bet, kur Gara nav, tur ir liekulība un nepatiesība. Tādēļ tie, kam nav šī Patiesības Gara, īstu sadursmju laikā krīt atpakaļ. Tālāk mūsu Kungs saka:

Tas dos liecību par Mani.

Tas ir: kad Svētais Gars būs jūsu sirdīs, Tas runās caur jums un pārliecinās jūs par to, ka Evaņģēlijs ir patiess; šai pārliecībai sekos arī Evaņģēlija apliecināšana. Un kas tad ir Evaņģēlijs? tā ir liecība par Kristu – ka Viņš ir Dieva Dēls, mūsu Pestītājs, un nekas cits. Par to Sv. Pēteris runā 1. Pēt. 2: 9, sacīdams: “Jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.” Tātad ir jāatskan liecībai par Kristu, bet tā, savukārt, sastopas ar visas pasaules dusmām – tai seko krusts un pretestība; kungi un valdnieki ir saniknoti, viss, kas ir varens pasaulē, stājas pretī šādai liecībai, jo pasaule tādu pasludinājumu nespēj ne dzirdēt, ne panest. Tas tādēļ, ka Evaņģēlijs ir pasaulei naidīgs pasludinājums.

Cilvēka prāts domā tā: ja būtu iespējams sludināt Evaņģēliju pavisam vienkārši un neizraisot pasaules pretestību, tad viss būtu labi. To ir sacījis pats velns; jo, ja es ticu un saku, ka vienīgi ticība Kristum spēj visu paveikt un iemantot, es nonāku sadursmē ar visas pasaules māžošanos, bet to pasaule nespēj panest. Tādēļ Kristus mācība nevar pastāvēt līdzās cilvēku mācībām – vai nu vienai, vai otrai ir jākrīt. Jo priesteri un mūki, kādi tie tagad ir, ar savu vārdu, dzīvi un darbiem seko cilvēku izdomātiem noteikumiem, bet Evaņģēlijs šādas lietas noraida. Tādēļ viņi nespēj pieņemt Evaņģēliju un paliek tādi paši, kādi bijuši.

Tādēļ es saku, ka kristīgā ticība ir vērsta tikai uz Kristu un nevis vēl uz kādām citām lietām; taču viņi negrib pieļaut, ka viņu lietas un kārtība tiktu atmestas – tā rodas dusmas un pretestība. Tādēļ visur, kur ir Evaņģēlijs un Kristus apliecība, tur šie ļaudis ceļ troksni un nemieru, jo Evaņģēlijs sanikno visus, kuri nerīkojas atbilstoši tā dabai. Ja Evaņģēlijs un cilvēku mācības neatrastos savstarpējā pretrunā, tās varētu pastāvēt līdzās. Taču tās ir pretrunā. Jo, kā Kristus ir Kristus un nevar būt nekas cits, tā mūks vai priesteris nevar būt kristietis. Tādēļ ugunij ir jāiedegas – kā arī pats Kungs Kristus saka Mt. 10: 34; 12: 51: “Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” Tālāk lasām:

Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie Manis.

Jā, tikai tad, kad Svētais Gars, liecinādams jūsos, būs darījis jūs drošus un pārliecinātus, arī jūs liecināsit par mani; jo tādēļ es esmu izraudzījies jūs par apustuļiem, tādēļ jūs esat dzirdējuši manus vārdus un mācību, redzējuši manus darbus un dzīvi, lai par to sludinātu. Taču vispirms ir jānāk Svētajam Garam, citādi jūs neko nespējat darīt. Jo sirdsapziņa ir pārāk vāja, lai pretotos grēkam, jā, neviens grēks nav tik mazs, ka cilvēka sirdsapziņa spētu stāties tam pretī – pat tad, ja mums grēku būtu tik maz, kā smieklu baznīcā. Tāpat arī, kad nāk nāve, sirdsapziņa ir pārāk vāja, lai spētu pastāvēt. Tādēļ ir jānāk kādam citam, kas spētu dot drosmi biklajai, izbiedētajai sirdsapziņai, lai tā varētu iziet cauri visām grūtībām, kaut arī tai uzbruktu visi grēki reizē. Ticīgajam ir jākļūst tikpat varenam, kāds ir Tas, kurš viņam sniedz savu apsolījumu, tā, lai tas, kurš agrāk baidījies pat no čabošas lapas, vairs nebaidītos arī no visiem velniem – lai sirdsapziņa, kura agrāk nespēja panest cilvēku smieklus, tagad varētu panest visus grēkus.

Tāds ir Svētā Gara atnestais labums un auglis – grēks tiek pārvērsts augstākajā un lielākajā ieguvumā. Sv. Pāvils, rakstīdams Timotejam, lepojas un runā par to, kā viņš ir ticis atgriezts, lai gan agrāk dzīvojis tik ļaunu dzīvi; tagad viņš savu grēku nicina tik stipri, ka dzied jau šādu dziesmu: “Esmu pateicīgs Tam, kas darījis mani spēcīgu – Kristum Jēzum, mūsu Kungam, ka Viņš atzinis mani par uzticamu un iecēlis kalpošanai, kaut gan iepriekš biju zaimotājs, vajātājs un varmāka; tomēr es esmu apžēlots, jo es nezinādams esmu darījis to neticībā, bet pāri mēram bija mūsu Kunga žēlastība ar ticību un mīlestību, kasa sakņojas Kristū Jēzū. Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstam vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais viņu starpā, bet tāpēc es esmu atradis apžēlošanu, lai īpaši manī Kristus Jēzus parādītu visu savu lēnprātību par priekšzīmi tiem, kas turpmāk, paļaudamies uz Viņu, iegūs mūžīgu dzīvību. Bet pasaules mūžu valdniekam, neiznīcīgajam, neredzamajam vienīgajam Dievam lai ir gods un slava mūžu mūžos. Āmen,” 1. Tim. 1: 12 – 17. Es domāju, šī ir īstā dziesma; kad Svētais Gars ienāk sirdī, tā runā šādus vārdus. Tālāk lasām:

To Es jums esmu runājis, lai jūs nekristu apgrēcībā.

Kristus ir mācekļus stiprinājis, un nu Viņš tos brīdina, runādams par gaidāmajām ciešanām, lai viņi tās panestu ar drošsirdību un izturību. Jo labs draugs arvien brīdina otru; ikvienu ļaunumu ir vieglāk panest, ja esi tam laikus sagatavojies. Un Kristus saka:

Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis.

Tas jums neizbēgami notiks, tādēļ apbruņojieties un esiet gatavi. Un pats sliktākais ir tas, ka tad, kad viņi būs ar jums izrīkojušies visnegantāk, tie domās, ka ir labi darījuši, un viss izskatīsies tā, it kā pats Dievs būtu nostājies pret jums; tie, kas būs jūs nonāvējuši, dziedās Te Deum laudamus (Kungs Dievs, Tevi slavējam), itin kā būtu izpildījuši Dieva gribu un darījuši to, kas Viņam tīkams. Tādēļ Kristus šeit sagatavo savus mācekļus, lai viņi būtu drošsirdīgi, kad tas viss notiks. Visbeidzot Viņš apliecina, ka pats Dievs tomēr ir viņu pusē – arī tad, ja šķitīs pavisam citādi. Kristus saka:

Bet viņi to darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani.

Tādēļ pacietieties, izturiet un esiet pastāvīgi; raugieties, ka nekrītat apgrēcībā manis dēļ. Atcerieties, ka es jau iepriekš esmu sacījis: tie nav atzinuši ne Tēvu, ne mani; tādēļ arī tie sagādās jums tādu kaunu, vajāšanas un ciešanas. To jums nekad neklātos aizmirst; jo mani brīdinājuma vārdi sniedz jums spēcīgu mierinājumu, dara jūs drošus, mierīgus un bezbailīgus. Tādēļ Kristus noslēdz šo brīdinājumu, sacīdams:

Bet to Es uz jums esmu runājis, lai jūs, kad viņu laiks nāks, atcerētos, ko Es jums no sākuma neteicu, tāpēc ka biju pie jums.

Vai gan kāds tagad varētu izdarīt kaut ko vēl briesmīgāku, nekā sacīt pāvestam, ka viņš nepazīst Tēvu? Tādam pāvests noteikti atbildētu un teiktu: to tev liek sacīt pats velns. Visi apgalvo, ka pazīst Tēvu – arī turks saka to pašu. Tāpat visi saka, ka tic Rakstiem un Dievam. Taču pastāv divējāda atziņa. Vispirms jau ir iespējams pazīt kādu tā, kā pazīstam turkus pēc viņu slavas, pēc tā, kas par viņiem tiek runāts; otrkārt, varam kādu pazīt pēc darbiem, kas ir redzami un sajūtami – kā turkus varētu pazīt pēc tā, ka viņi ieņēmuši Romu. Šādā veidā mēs turkus nepazīstam.

Daži cilvēki savā Dieva atziņā ir gājuši pirmo ceļu. Jo viņi gan zina sacīt: es ticu uz Dievu Tēvu un Viņa vienpiedzimušo Dēlu, taču tie ir tikai vārdi uz viņu lūpām – gluži kā putas uz ūdens virsmas; tie nekad nesasniedz sirdi. Viņu sirdis vēl arvien paliek cietas un satūkušas – viņi piešķir lielu nozīmi saviem darbiem un uzskata, ka ir nepieciešams kaut ko darīt, lai iemantotu pestīšanu – itin kā ar Kristus dzīvi un nopelnu būtu par maz. Tavs darbs nav itin nekas, tava gudrība ir muļķība, tavs padoms un tava patiesība nav nekā vērti, un arī mises Dieva priekšā nekam nav derīgas. Viņi saka: to tev liek runāt velns. Viņi gan apgalvo, ka Kristus ir miris viņu labā, taču domā, ka arī pašiem no savas puses ir jāsniedz un jādara kādi darbi. Redzi, cik dziļi viņu sirdīs ir iesakņojies ļaunums un neticība; šo cilvēku siržu uzpūtība ir panākusi to, ka viņi neatzīst ne Kristu, ne Tēvu.

Bet atzīt Kristu īstajā un pareizajā veidā – tas nozīmē atzīt, ka Viņš ir miris mūsu labā un uzkrāvis sev manu grēku; tādēļ man jāatzīst, ka visas manas lietas nav nekā vērtas, tādēļ man jānovēršas no visa, kas ir mans, un jāturas tikai pie tā, ka man ir dāvāts Kristus, un Viņa ciešanas, Viņa dievbijība un visi tikumi nu pieder man. Ja es to atzīstu, tad Kristus man ir mīļš, jo pret šādu Vīru man jājūt mīlestība un labprātība. Un tad es dodos augšup – no Dēla pie Tēva, un redzu, ka Kristus ir Dievs; Viņš devies manā nāvē, manā grēkā un nelaimē, un nu Viņš dod man savu žēlastību. Es atzīstu Tēva laipno un labvēlīgo prātu, Viņa visaugstāko mīlestību, kuru nespēj just neviena cilvēka sirds. Tā es satveru Dievu Viņa vislielākajā laipnībā, un domāju: jā, tas ir Dievs, tāds ir Dieva prāts un Viņa labais nodoms, lai Kristus manā labā darītu to, ko Viņš darījis. Šajā ainā es sajūtu Dieva augsto un neizteicamo žēlsirdību un mīlestību, apjauzdams to, kādam kaunam, negodam un nāvei Viņš manis dēļ pakļāvis savu mīļo Bērnu. Šis laipnais tēls un jaukā aina mani uztur un stiprina. Tā nu Dievs ir atzīstams vienīgi Kristū. Tādēļ Kristus pats saviem mācekļiem saka: “Neviens nepazīst Dēlu, kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu, kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu,” Mt. 11: 27.

Turpretī tie, kuri nododas paši saviem darbiem, nepazīst Kristu un nezina, ko Tēvs caur Kristu ir paveicis, nedz arī to, ka Dievs negrib redzēt viņu darbus, bet tikai savu Dēlu. Tā nu viņi nepazīst arī Tēvu un nezina, ko no Viņa caur Kristu esam saņēmuši. Tādēļ viņiem ir jākrīt atpakaļ un jāredz Dievs visā Viņa bardzībā – kā soģis. Viņi grib mīkstināt tiesas spriedumu ar saviem labajiem darbiem, tomēr tiem neizdodas atrast nevienu tādu labo darbu, ar kuru pietiktu, un tādēļ viņi galu galā krīt izmisumā. Bet “atzīt Dievu” nozīmē – redzēt, ka paši neesam gluži nekas, un tad ar visdziļāko sirds paļāvību patverties pie Kristus, uzskatot Viņu par savu lielāko dārgumu, atzīstot Dievu kā Tēvu – gan dzīvojot, gan mirstot. Ar to pietiktu, runājot par šo Evaņģēlija vietu. Piesauksim Dievu, lai Viņš mums dod savu žēlastību, ka spējam patiesi atzīt Viņu un Viņa Dēlu Kristu, Āmen.