Sprediķis II Adventes svētdienā

Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.” Un Viņš tiem teica līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus, kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu. Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība. Tiešām Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms viss būs noticis. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs! Bet sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.” [Lk.21:25-36]

Adventa laika evaņģēlija teksti mums vēsta par Godības Kungu, “kas nāk.” Pirmajā Adventa svētdienā mēs dzirdējām par žēlastības pilno Kristus nākšanu Vārdā un sakramentos, bet šajā svētdienā evaņģēlijs mums vēsta par Viņa nākšanu uz tiesu. Tas, kā mēs uzņemam Kristu laikā, kamēr Viņš nāk pie mums ar savu žēlastību, nosaka to, kā Viņš uzņems mūs tad, kad nāks uz tiesu.

“Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies. Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā.”

Ir veltīgi mēģināt iztēloties konkrētu šīs nākošās kataklizmas norises veidu. Varbūt tas būs atomkarš, varbūt kāda cita cilvēku izraisīta katastrofa, varbūt globālās sasilšanas sekas, varbūt kaut kas pavisam cits. – Mums vienkārši nav tādas pieredzes, kas ļautu to zināt sīkāk. Viss, ko varam par to pasacīt, ir tas, ka Kristus brīdina no baismīgas kosmiska rakstura katastrofas pasaules pēdējās dienās. Šīs katastrofas rezultātā šīs zemes kārtība sabruks, „jo debesu stiprumi sakustēsies.” Šīs norises ievadīs Kristus otro atnākšanu. To, kā un kad tas viss notiks, zina vienīgi Viņš pats, jo Viņš ir tas, kurš liks tam visam notikt. Tomēr ticīgie sapratīs, ka tās ir nākošās Dieva tiesas zīmes. Šīs zīmes ir dotas ticīgajiem, lai tie tās vērotu un būtu gatavi Kristus atnākšanai. Turpretī neticīgie šīs zīmes neņems vērā, bet centīsies izskaidrot kā parastas dabas parādības. Tā viņiem šī diena pienāks negaidīti un pēkšņi. Šajā laikā pasaules cilvēku prāti būs aizņemti ar uzdzīvi un laicīgām rūpēm, tā kā šie notikumi pār viņiem nāks kā slazda valgs – pēkšņi un negaidīti. Kristus skaidri liek saprast, ka pasaule dzīvos skurbumā, rīs un plītēs, cels un dēstīs, uzcītīgi un neatlaidīgi tiekdamies pēc laicīgiem labumiem, būdama pārliecināta, ka pastarā diena vēl ir tālu jo tālu. Tomēr pēkšņi visa cilvēce stāvēs briesmīgās un neizbēgamās Dieva tiesas priekšā. Ir nepieciešama Svētā Gara dota gudrība, lai šīs zīmes varētu ieraudzīt un saprast. Mūsdienu pasaule lielā mērā dzīvo ar pārliecību, ka mūs visus sagaida spoža nākotne, ko nodrošinās zinātniski tehniskais progress. Cilvēki ēdīs, dzers, ģērbsies un dzīvos arvien labāk. Neraugoties uz visām krīzēm, daļēji tas tā arī notiek. Sekas tam ir tādas, ka garīgās lietas tiek atstātas novārtā, baznīca un mācītāji nicināti, iestājas morāls un garīgs pagrimums. Cilvēki, protams, uzskatīs, ka viņi paši ir gudri visās lietās un pilnīgi droši var noteikt un veidot savu dzīvi. Šis diletantu laikmets jau ir sācies. Nevis viduslaiki, kā daudzi domā, bet tieši šie pēc modernie laiki ir tumšie pagrimuma laiki. Tagad cilvēku naivums sit tik augstu vilni kā nekad agrāk. Dievs, baznīca, garīgā dzīve vairs nav cilvēku prioritātes. Labākajā gadījumā tās vēl vārguļo kaut kur cilvēka dzīves perifērijā. Paradīze tiek celta uz zemes, kā labklājības un pārticības valsts, mūžīgo dzīvību dos medicīna, kas ļaus cilvēkiem dzīvot daudz ilgāk, lai iespējami ilgi un daudz varētu izbaudīt šīs pasaules „paradīzi”. Ak, ļaužu naivums! Tiem vienmēr ir paticis, ka viņu krāp un māna. Kristus saka, ka tās visas ir pēdējo laiku zīmes. Jo labāk cilvēkiem klāsies, jo tuvāks būs gals. Labklājība un materiālais progress ir viena no pēdējo laiku zīmēm. Baudot labklājību, cilvēki kļūs augstprātīgi un pārdroši, un nedz pamanīs Kristus zīmes, nedz domās par drīzo un nenovēršamo galu. Tad pēkšņi un negaidīti Kristus nāks visā savā dievišķajā godībā un varenībā.

Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinieties un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.”

Šie Kristus vārdi ir ļoti pamācoši, atklādami mums kaut ko ļoti būtisku, ļaudami labāk saprast to, kas notiek. Ir redzams, ka pasaules cilvēki dzīvo un darbojas ar nodurtu, noliektu galvu. Visa viņu uzmanība ir pievērsta zemes lietām. Acis meklē, ko varētu atrast, apēst baudīt, iegūt. Tie ir tā aizņemti ar šīm lietām, tiecoties iegūt arvien vairāk un sacenšoties savā starpā, ka tiem nav laika pacelt acis uz augšu. Kad tie kaut ko dzird par gaidāmo tiesu un debesu zīmēm, tad tie bailēs vēl vairāk nodur savas galvas, cenšoties atgaiņāt jebkuru domu par draudošo Dieva tiesu. Viņu acis, prāts un visas maņas paliek piekaltas zemei. Vairāk par visu tie ienīst runas par nāvi kā Dieva sodu un citas lietas, kas norāda uz Dieva tiesu. Tie grib palikt akli un kurli pret notiekošo līdz pat galam, kā tārpi ložņādami pa zemi, cerēdami, ka zeme dos tiem glābiņu un patvērumu. Tā viņi turpinās dzīvot slēptās bailēs un neziņā, vairāk par visu bīdamās zaudēt to, ko dod zeme, akli un apstulbināti ar zemes lietām. Tas ir tagad valdošais praktiskais materiālisms.

Turpretī ticīgajiem Kristus atnākšana ir mierinājuma un prieka pilna. Visu savu dzīvi tie ir dzīvojuši ilgās pēc Dieva, ilgās pēc Viņa Vārda un Sakramenta, cerēdami un gaidīdami uz jauno pasauli. Nevis šī pasaule, bet Evaņģēlijs tiem ir bijis dzīvības smaržas pilns. Kristus nākšana tos nebiedē, jo Viņš ir viņu draugs un aizstāvis, kas nāk uz tiesu, lai katrs saņemtu savu algu un jebkura netaisnība tiktu izbeigta. Kristieša dzīvi pavada ilgas tikt brīvam no grēka. Kā smagu nastu viņš nes savu veco cilvēku, kas ikdienas turpina viņu mocīt ar savām kārībām, bailēm un šaubām. Tādēļ tiesas diena nāk kā atbrīvotāja, kas uz visiem laikiem pieliks punktu šīs zemes nīcībai un visas lietas noliks savās vietās. Visu savu dzīvi ticīgie ir nemitīgi lūguši – lai nāk Tava valstība; Tavs prāts lai notiek. Tādēļ, kad nu mēs redzam, ka šī valstība ir pavisam tuvu un Dieva mūžīgā nodoma piepildīšanās arī, tad tas rada mūsos prieku un līksmību. Kristus skaidri un nepārprotami saka, ka mūsu mūžīgā pestīšana ir tuvu. Vai tad lai nepriecājamies un nelīksmojam, redzot, ka pēc grūtā un nogurdinošā ceļa tuvojas mūsu ceļojuma mērķis – jaunā pasaule, dzīve kopā ar Dievu?

Un Viņš tiem teica līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus,
kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu.
Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība.”

Šie Kristus vārdi ir dziļa mierinājuma un iedrošinošas līdzjūtības pilni. Runādams par savu atnākšanu, Viņš nesalīdzina to ar rudeni vai ziemu, kad kokiem nobirst lapas un tie kaili un bezpalīdzīgi stāv aukstajā vējā un bargajā salā. Nē, Kristus runā par pašu jaukāko un skaistāko gada laiku, kad viss zied, plaukst, smaržo un priecē cilvēku, proti, par pavasari un vasaru. Ar tādām pat ilgām, kā mēs gaidām garās ziemas –tumsas un aukstuma beigas, un pavasara putnu dziesmas, plaukstošās lapas, sauli un gaismu, mums jāgaida Kristus atnākšana. Tā būs brīnišķīga un priecīga diena visiem ticīgajiem. Tā liecinās, ka nevis Dieva tiesa, elle un mūžīga nāve, bet gan Dieva valstība ir tuvu. Priecājieties un līksmojieties, Tā Kunga diena nāk!

Tālāk Kristus mums sniedz vēl vienu zīmi, kas paskaidro Viņa atnākšanu:

Tiešām Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms viss būs noticis.
Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs!

Pirmais teikums šeit ir sarežģīts un sagādājis lielas grūtības daudziem Bībeles skaidrotājiem. Kas tā īsti ir par cilti, kas nezudīs līdz pat pašiem pēdējiem laikiem un kalpos kristiešiem par zīmi? Ir skaidrs, ka šī cilts, kas nezudīs ir „neticīga cilts”, kas turpinās pastāvēt šeit uz zemes. Šī cilts ir nevis ikviens neticīgais, bet tieši neticīgie jūdi. Pirms Jēzus teica šos vārdus, Viņš stāstīja par tempļa nopostīšanu, jūdu galvaspilsētas un valsts izpostīšanu. Tagad Viņš pravieto, ka farizeji un saduķeji, kas noraidīja Viņu, paliks kā biedinoša zīme līdz pasaules galam. Tas nav sacīts par visu jūdu tautu un nekādā gadījumā nav jāsaprot kā antisemītisms. Šie Kristus vārdi runā par tiem jūdiem, kas spītīgi noliegs Viņu un tā kalpos par biedinošu zīmi līdz pat pasaules galam visiem ticīgajiem.

Tālāk Kristus saka, ka šī „debess un zeme zudīs”. Tātad šī pasaule ir iznīcīga un pārejoša, „šeit mums nav paliekama mājvieta.” Tāpat kā Dievs reiz to radīja, Viņš reiz to iznīcinās: „Debesis ar lielu troksni zudīs un pasaules pamati degdami izjuks un zeme, un viss, kas uz tās radīts.” (2.Pēt.3:10-13) Grēcinieku optimismam nav pamata. Šī pasaule nevar pastāvēt un nepastāvēs mūžīgi, bet tikai tik ilgi, cik Dievs to uzturēs. Pārsteidzošā veidā arī mūsdienu zinātnieki ir nonākuši pie pārliecības, ka Visums reiz beigs pastāvēt, lai tad atkal sāktos no jauna. Mēs gan nevaram piekrist visam, ko viņi saka, bet pats šis fakts ir pārdomu vērts. Ieskatoties dabas grāmatā, viņi ir izlasījuši kaut ko no tā, ko mēs lasām Svētajos Rakstos – pasaulei reiz pienāks gals un tad taps jauna pasaule. Zinātnieki domā, ka no šā Visuma pāri paliks kaut kas līdzīgs mazai tenisa bumbiņai, no kuras tad atkal veidosies jaunais Visums. Tomēr kā būs tieši, īsti nezina neviens, izņemot pašu Dievu. Bībele gan arī liecina, ka Visums netiks iznīcināts pilnīgi, bet tiks šķīstīts un pārveidots. Tomēr šī pārveidošana būs tik pamatīga, ka praktiski no vecā nekas vairs nebūs palicis pāri. Mums pazīstamās debesis un zeme zudīs, tādēļ maldīgi būtu likt savu cerību uz tām, jo tās ir iznīcīgas, pārejošas lietas. Vienīgais, kas paliks un pārdzīvos šo kosmisko katastrofu būs Jēzus vārdi. Tie ir mūžīgi un nav pakļauti pārmaiņām. Tādējādi Jēzus mūs mudina meklēt patvērumu Viņa vārdos, kuros mēs atrodam dzīvību pat tad, kad apkārtējā pasaule iet bojā ugunī. Šie Jēzus vārdi arī liecina, ka maldās tie, kuri domā, ka Jēzus vārdi attiecās tikai uz Viņa laikmeta cilvēkiem un mūsdienās tie ir novecojuši un vairs nav aktuāli. Nē, Jēzus vārdi ir mūžīgi, tie ir aktuāli vienmēr, gan šajā pasaulē, gan tās beigu dienās, gan mūžībā. Tie ir tā nezūdošā, savu vērtību nemainošā manta – dārgā pērle, kas paliek.

Bet sargieties, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk;
jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū.
Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.

Ar šiem vārdiem Jēzus mūs brīdina, ka Viņa zīmes nav dotas, lai cilvēks zinātu cik ilgi vēl var dzīvot grēka dzīvi. Kristus vārdi nepārprotami liecina, ka Dieva laiks ir Dieva ziņā, un to neviens nevarēs kontrolēt. Vienīgā iespēja būt šajā dienā gataviem – ir būt gataviem katru dienu. Pēdējā diena būs līdzīga grēku plūdu dienai. Visa pasaule tad nodevās uzdzīvei, dzeršanai un izvirtībai. Vienīgi Noass būvēja savu arku. Pienāca plūdu diena, Noass ar savu ģimeni un dzīvniekiem patvērās arkā, bet pārējie gāja bojā ūdens plūdos. Mūsu arka ir Svētā Kristība, kas mūs glābj šīs pasaules grēku plūdos, kas valda mums visapkārt. Šajā glābjošajā šķirstā mums caur grēku nožēlu ir jāatgriežas katru dienu no jauna, neraugoties uz šīs pasaules neticību un zaimiem līdz tam brīdim, kamēr Kristus nāks savā godībā. Tāpat kā Noasa dienas, arī šīs pasaules pēdējās dienas iezīmēsies ar lielu atkrišanu no Dieva mācības un bezdievīgu dzīvi.. Atkrišana no kristīgās ticības, dažnedažādas maldu mācības, dīvainas reliģijas un pat atklāta sātana pielūgšana ir vērojama jau mūsu dienās. Korupcija, degradācija un sabrukuma draudi ir vērojami arī laicīgajā pasaulē. Raugoties uz sociālisma un citu bezdievīgu filozofisku uzskatu izkropļotajām valstīm, ir ļoti grūti valstu darbībā vairs saskatīt Dieva iestādījumu. Valstis ir zaudējušas savu neatkarību un gandrīz visu valstu iekšējo un ārējo politiku lielā mērā nosaka lielie milzīgie koncerni un dažādas finansu apvienības un struktūras. Valstis vairs nevar un negrib pildīt savas funkcijas – cīnīties pret ļaunumu un nodrošināt kārtību pasaulē, jo tās pašas ir kļuvušas iekšēja ļaunuma samaitāta. Uzmanīgam vērotājam nav grūti pamanīt, ka cīņa pret korupciju mūsdienu pasaulē vairs nav cīņa pret korupciju kā tādu, bet gan drīzāk savu ekonomisko pretinieku apkarošana. Tāpat kā garīgā, arī laicīgā pasaule visās savas darbības sfērās kļūst arvien samaitātāka. Izvirtība un uzdzīve kļūst par galveno dzīves mērķi. Dzīves bezjēdzības un tukšuma dēļ plaukst noziedzība, alkoholisms un narkomānija. Arvien dziļāks kļūst cilvēku izmisums un bezcerība, kuru tie cenšas aizmirst un apklusināt ar reibinošām vielām un uzdzīvi. Arī Ģimenes vērtības saista arvien mazāk un mazāk cilvēku. Pati ģimene kļūst vāja un it kā pat nevajadzīga. Daudzi uzskata, ka dzīvot bez ģimenes ir labāk un patīkamāk. Stipras un tikumīgas ģimenes kļūst par lielu retumu. Kā baismīgs kauns vispārējo pagrimumu pavada fakts, ka mūsdienu pasaulē, ar visām mūsdienu tehnoloģijām un zinātnes sasniegumiem, cilvēkiem jācieš bads, jāpaliek bez mājokļiem, darba un medicīniskās aprūpes.

Tā nu Kristus mūs ļoti nopietni brīdina, lai nākošo dzīvi gaidot, mēs nekļūstam vieglprātīgi un saglabājam skaidru prātu. Tāpat kā piedzeroties zūd prāta skaidrība un cilvēks zaudē modrību, tāpat arī notiek pārmērīgi nododoties laicīgām rūpēm. Patiešām, arī laicīgas rūpes spēj padarīt cilvēku tik pat aklu un kurlu garīgās lietās kā dzērēju vīna skurbums. Tāpat kā muļķa jaunavas palika ārpus durvīm, kad Līgavainis nāca, tā arī miesas priekos un rūpēs iestidzis cilvēks nokavēs Kristus atnākšanu. Tā notiks pēkšņi un tai jābūt gataviem ar grēknožēlu un ticību sirdī. Tagad cilvēki līksmo par tām iespējām, kas tām bijušas baudīt šīs pasaules priekus un sapņo par jaunām un jaunām izdevībām. Tiesas dienā tas viss aizmirsīsies, tam visam vairs nebūs nekādas nozīmes. Vienīgi sirdsapziņa kā degoša uguns liks prātā šo vienu vienīgu domu – ak, kaut es būtu ņēmis to agrāk vērā! Ak, kaut es būtu to laiku, ko veltīju pasaulei, veltījis baznīcas apmeklējumiem un Dieva vārda studijām!

Savu atnākšanu Kristus salīdzina ar slazda valgu. Slazds aizcērtas pēkšņi, kad to vismazāk gaida un briesmas nenojauš. Ir tikai viena iespēja izvairīties no tā – būt nemitīgā nomodā. Tas nozīmē, ka ticīgais nedrīkst garīgi aizmigt, iegrimt grēka miegā, slīgt vienaldzībā un zaudēt modrību. Laba vingrināšanās, kas palīdz izvairīties no draudošajām briesmām un būt gataviem Kristus atnākšanai ir lūgšana. Patiesību sakot, kristietis lūdz Dievu nemitīgi, visādā veidā Viņu garā pielūgdams un piesaukdams.

Arī katru reizi grēksūdzē mēs stājamies Taisnā Soģa Dieva priekšā, zinot, ka Viņam nekas nav apslēpts, bet atklāts viss, tādēļ, ka Viņš redz arī slepenībā un zina visu, kas atrodas katrā sirdī. Tur mēs lūdzam Viņa žēlsirdību Kristus dēļ, kas izpircis mūsu grēka vainu. Tāpat arī Svētajā Vakarēdienā mēs stājamies Viņa priekšā, lai saņemtu Viņa žēlastības pilno miesu un asinis, kas nodotas nāvē par mūsu grēkiem. Ar šīm dāvanām stiprināti un sagatavoti, mēs varēsim droši un ar prieku sagaidīt Viņa godības pilno otro atnākšanu. Šeit baznīcā – Dieva vārdā un sakramentos ir mūsu Noasa šķirts, šeit ir patvērums no taisnīgā Dieva soda, kas piemeklēs grēcīgo pasauli. Šeit ir patvērums, miers un prieks, jo šeit ir nezūdošie Jēzus vārdi, kas paliks arī tad, kad pasaule un debesis sadegs baismīgās Dieva tiesas ugunīs. Šeit ir patvērums, “jo visa miesa ir kā zāle un visa viņas godība kā zāles zieds. Zāle nokalst, un viņas ziedi nobirst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi. Bet šis ir tas vārds, kas jums tapis kā prieka vēsts sludināts.” Āmen.