Sprediķis III svētdienā pēc Zvaigznes dienas

Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja. Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. Un Jēzus uz to saka: “Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.” Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.” Un Jēzus uz to saka: “Es iešu un to darīšu veselu.” Bet virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis. Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.” Un Jēzus sacīja virsniekam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā.[Mt.8:1-13]

Šodien Svēto Rakstu jeb mūžīgās patiesības vārdi mudina mūs turpināt savas pārdomas par Jēzus varenajiem darbiem, kā pēc senas baznīcas kārtības tas noteikts svētdienām pēc Zvaigznes dienas. Šīs dienas evaņģēlijs māca, ka Jēzum ir vara ne tikai pār dabas likumiem un norisēm, bet arī pār cilvēku dzīvēm. Turklāt mēs arī dzirdējām, ka viņš ir žēlsirdīgs, līdzcietīgs Kungs, kas vēlas un var cilvēkiem palīdzēt.

Cilvēka lielākais ienaidnieks ir nāve. Savukārt ikviena slimība ir nāves priekšvēstnese, kas liecina, ka agri vai vēlu mums būs jāmirst. Nāve un arī slimības nav dabiskas parādības. Pēc Dieva sākotnējās ieceres mums nevajadzēja nedz slimot, nedz mirt. Nāve un slimības uz šīs pasaules skatuves parādījās līdz ar grēku, lai spēlētu baisu lomu cilvēka dzīves traģēdijā. Par grēku ir jāmaksā ar nāves cenu, bet slimības ir nāve priekšvēstneši. Kad šīs dienas evaņģēlija lasījumā mēs dzirdējām, ka Kristum ir vara pār slimībām, tad no tā izriet, ka viņam ir arī vara pār slimību cēloni – grēku. Jēzus brīnumdarbs, kas mums šodien kopīgi jāpārdomā, ir zīme, kas norāda uz to lielo brīnumdarbu, kas tika paveikts pie krusta staba Golgātā. Tur Jēzus atbrīvoja cilvēci no grēka varas un tātad arī no grēka sekām – slimībām un nāves. Citiem vārdiem, šīsdienas evaņģēlijs mums māca, ka jaunajā pasaulē, kur valdīs Kristus ķēniņš, nāvei un slimībām vairs nebūs vietas. Tur visi būs veseli un neviens vairs nemirs. Tomēr pagaidām, kamēr vēl dzīvojam šajā pasaulē, slimības un nāve turpina liecināt par Dieva dusmām pret grēku. Lai ieraugot Dieva dusmas, mums nerastos nepareizs priekšstats par Dievu, šodien iedziļināsimies Jēzus vārdos, kurus viņš saka virsniekam:

“Ej, lai tev notiek tā, kā tu esi ticējis!” un evaņģēlista piebildei: „Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā.”

Kāds pagāniskas izcelsmes virsnieks bija ieradies pie Jēzus, lai izlūgtos viņa palīdzību savam mirstošajam kalpam. Kad Jēzus grasījās sekot virsniekam uz viņa mājām, karavīrs negaidīti apgalvoja, ka šāda rīcība nebūt nav nepieciešama, proti, Jēzum nav jāiet uz pagāna māju, bet pietiks tikai ar viņa pavēli. Tā šis virsnieks parāda neparasti dziļu ticību Jēzus varenībai. Viņš tic, ka Jēzus sacītais arī piepildīsies. Jēzus ļoti augstu novērtēja šā dievbijīgā vīra ticību un apliecināja, ka viss notiks tieši tā, kā viņš ticējis. Un patiešām, tas tā arī notika. Viņa kalps tapa vesals tanī pašā stundā. Šeit redzams, ka Jēzus vārdiem piemīt dievišķs spēks. Jēzum nav jābūt pašam kaut kur fiziski klātesošam, bet pietiek ar viņa vārdu vien. Ne velti apustulis Jānis sauc Kristu par Vārdu, mūžīgo vārdu, kas ir pie Dieva no iesākuma, un kas ir pats Dievs. Tādējādi ikviens, kas šeit uz zemes dzird Jēzus vārdus, šajos vārdos sastopas ar pašu Dievu tā, it kā viņš stāvētu Dieva priekšā.

Kad mēs uzklausām evaņģēlija sludināšanu, mēs ieraugām Jēzu tādu, kāds viņš patiesībā ir. Šī atziņa tiek tik dziļi ierakstīta cilvēka sirdī, ka mūsu sirds kļūst par Dieva dēla mājām. Tā nav kāda iedoma vai psiholoģisks faktors, bet gan visīstākā realitāte, jo tas, ko Dievs saka, viņa vārdi arvien piepildās. Kristus tēlam mūsu sirdīs ir jātop arvien skaidrākam un skaidrākam, bet mūsu pašu dzīvēm ir jātop arvien līdzīgākām šim tēlam. Kristus tēls ticīgajā ir pielīdzināms ticībai, jo caur ticību Kristus mājo mūsu sirdīs, un ticībā kā spogulī atspīd Kristus tēls. Ja spogulis ir labs, tad arī Kristus tēls ir skaidri redzams un tam nav atšķirības no paša Kristus. Dieva vārds ir tas, kas zīmē Kristu mūsu sirdīs, taču velns cenšas šo Dieva radīto tēlu izkropļot un padarīt neskaidru un mūs maldināt. Lai to panāktu, velns cenšas zīmēt cilvēka sirdī pats savu tēlu un to viņš dara ar saviem vārdiem jeb meliem.

Pirmajā Mozus grāmatā mēs lasām, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības. Tas nozīmē, ka Ādama sirdī un prātā Dieva tēls bija skaidrs un spēcīgs. Ādams zināja, ka Dievs viņu mīl un rūpējas par viņu. Ādams zināja, ka Dievs ir taisns, svēts un labs, tādēļ viņš ar prieku sarunājās ar Dievu un bija laimīgs, ka varēja ar Dievu pastaigāties un spēlēties Paradīzes dārzā. Taču tad atnāca velns un iestāstīja, ka Dievs nav vis labs, bet gan skaudīgs. Viņš negribot, ka cilvēks visu zinātu un kļūtu līdzīgs pašam Dievam, tādēļ esot aizliedzis cilvēkam ēst no laba un ļauna atzīšanas koka. Citiem vārdiem sakot, Dievs neesot vēlējies, lai cilvēks taptu gudrs. Kad cilvēks noticēja velna meliem, Dieva tēls viņa sirdī izmainījās. Ādams vairs negribēja sarunāties ar Dievu, bet bēga un slēpās no viņa. Tagad Ādamam no Dieva bija bail, lai gan Dievs bija palicis tas pats labais un mīļais debesu Tēvs, tomēr Ādama sirdī viņš atspoguļojās pavisam citāds. Ādams bija zaudējis savu skaidro ticību Dievam un viņa prāts vairs nespēja Dievu pariezi uztvert. Kā kompasa adatiņa stipra magnētiskā lauka ietekmē, tā Ādama prāts šaudījās no vienas puses uz otru, taču, lai kur Ādams vērstos, viņa prāts liecināja tikai un vienīgi par dusmīgu Dievu, par Dievu, kas viņu nemīl un grib tam atriebties. Šo apjukumu radīja vainas apziņa Dieva priekšā.

Kad cilvēks jutās vainīgs Dieva priekšā, tad viņš sajuta arī bailes no Dieva, un šīs bailes savukārt vēlāk radīja visus tos neskaitāmos mēģinājumus kalpot Dievam, kādus mēs vērojam pasaulē. Cilvēkiem ir bail no Dieva, un tādēļ viņi cenšas Dievam pielabināties. Vieni nes saviem dieviem dažādas dāvanas, citi ceļ grandiozas celtnes un dodas svētceļojumos, vieni neēd gaļu, citi visu laiku skaita īpašas lūgšanas, katrs kaut kā cenšas Dievu pielabināt. Tomēr Dievs saka, ka viņš šos cilvēku upurus nepieņem, un kad cilvēki to dzird, bailes viņos kļūst ārkārtīgi lielas un apstulbotais cilvēka prāts, nevarēdams atrast citu iespēju, cenšas pats izdomāt sev Dievu, tas ir, viņš rada savā sirdī pats savu Dieva tēlu. Šis Dievs arvien ir dusmīgs Dievs, taču arvien viņš ir arī tāds, kuram var pielabināties ar dāvanām un labiem darbiem. Tā naivi lētticīgais cilvēks šo savu izdomājumu tagad pasludina par savu lielāko atklājumu.

Sekas tam ir tādas, ka pasaule ir izdomātu dievu pilna, un katrs turas pie sava dieva, kā pie vienīgā glābiņa. Laiku pa laikam velns savu taktiku, protams, maina. Tad cilvēku prātos dzimst satriecoši „ģeniāla” doma – Dieva nemaz nav! Dieva tēls cilvēka sirdī esot tikai cilvēku iztēles produkts, viņa fantāzijas auglis. Protams, šādas domas, lai gan tās nomoka daudzus cilvēkus, ir tik bezprātīgas, ka pavisam maz ir to kas ar tām ir apmierināti. Tādēļ īstu ateistu šajā pasaulē ir ļoti maz, un cilvēki atkal un atkal no jauna atgriežas pie ierastās dievu ražošanas savās prāta fabrikās. Šī nodarbe nepazīst robežas un dienasgaismu ierauga atkal un atkal jauni dievi, atkal un atkal jaunas reliģijas, un tās visas veido velna izkropļotu Dieva atspulgu cilvēku sirdīs, līdz pašā perversākajā formā cilvēki sāk pielūgt un godināt pašu velnu, Dieva vietā. Tas arī ir velna galējais un augstākais mērķis. Tādēļ Bībele māca, ka dažādās pasaules reliģijās tiek veidots vai nu izkropļots Dieva tēls, vai arī pielūgts velns un viņa enģeļi. Turklāt velnu maz uztrauc tas, ka jūs saucaties par kristieti, par luterāni vai kādā citā svētā vārdā. Galvenais, ko viņš vēlas, ir tas, lai jūs baidītos no Dieva kā no kāda ļaundara un izdomātu paši savu veidu kā Dievu pielabināt. Citiem vārdiem, tumsas kungs grib, lai jūsu sirdīs nebūtu patiesā Dieva tēla, lai tur mājotu tāds Dieva tēls, kam pats velns ir piezīmējis rokas un kājas, acis un ausis un varbūt pat ragus un asti.

Tādēļ no Dieva vārda, un īpaši no virsnieka piemēra šīsdienas evaņģēlijā, mācīsimies kādam tad ir jābūt patiesajam Dieva tēlam mūsu sirdīs, un kā šis tēls rodas.

Tiklīdz patiesā Dieva tēls cilvēka sirdī grēkā krišanas dēļ tika izkropļots un cilvēks bija atzinies Dievam, ka viņam ir bail no Dieva, Dievs apsolīja cilvēku glābt un atjaunot savu tēlu cilvēka sirdī. Tādēļ ķēniņš Dāvids ar prieku apliecina: “Es tavu vaigu skatīšu taisnībā un uzmodies pēc sirds patikas raudzīšos tavā attēlā.” Savukārt apustulis Pāvils norāda, ka Dieva tēla atjaunošana cilvēkā notiek caur Kristu, jo kurus viņš sākumā izredzējis, tos viņš ir nolēmis darīt līdzīgus sava Dēla tēlam, lai Kristus būtu pirmdzimtais daudzu brāļu starpā. Un 2.vēstulē Korintiešiem Pāvils arī paskaidro, kā tas notiek: “Mēs visi atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti viņa paša līdzībā, no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” Un tālāk Pāvils Vēstulē efeziešiem māca, ka kristiešiem savā dzīvē nemitīgi jācīnās pret veco, izkropļoto tēlu un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva tēla, vai kā viņš to saka kolosiešiem: “Atziņā pēc viņa radītāja darba.” Un apustulis Jānis šim jautājumam velta brīnišķīgus vārdus: “Redziet kādu mīlestību Dievs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni. Un mēs tādi arī esam, pasaule mūs tādus neatzīst tādēļ, ka tā viņu nav atzinusi. Mīļie, mēs tagad esam Dieva bērni un vēl nav atklājies kas mēs būsim. Mēs zinām, kad tas atklāsies mēs būsim viņam līdzīgi, un mēs redzēsim viņu kāds viņš ir.” Taču pagaidām, kamēr mēs vēl dzīvojam uz šīs zemes, mēs viņu mācamies pazīt no Dieva vārda. Un tā mēs atgriežamies pie mūsu piemēra šīsdienas evaņģēlijā.

Tajā mēs mācāmies, ka mums tāpat kā virsniekam notiks tā kā mēs ticēsim. Ja mēs ticēsim Dieva vārdam, kas mums apraksta Jēzu kā žēlsirdīgu Glābēju, kas nācis lai glābtu mūs no grēkiem un velna varas, tad tāds viņš arī mājos mūsu sirdī. Ja jūs ticat viņam vārdiem un apsolījumam, tad caur mācītāja muti, jums grēkus piedod pats Dievs un jums arī notiek tā, kā jūs ticat un nekādi grēki un pat nāve nespēj jums kaitēt. Ja jūs ticat, ka Svētajā Vakarēdienā jūs saņemat Kristus miesu un asinis, kas par jums dotas grēku piedošanai, tad tas arī jums notiek – jūs saņemat grēku piedošanu un līdz ar to arī stiprinājumu jūsu miesai. Jo kur dvēselei palīdzēts, tur arī miesa gūst labumu. Ja jūs uzticaties Kristus vārdiem, tad arī jums notiek tas, ko viņa vārdi apsola, bet ja jūs ticat savam miesas prātam un pasaulei, tad jūs arī saņemat to ko tie apsola. Tad jūsu miesas prāts un pasaule jūsu sirdīs zīmē savu Dieva tēlu, tikai šim tēlam būs aste un ragi. Tādēļ jūs nedrīkstat novērsties no Dieva vārda, turpretī cieši turoties pie tā, jums vienmēr jāsaka: “Labi tēvs, ja vajag sodi mani, atņem man visu, ko uzskati par vajadzīgu. Es tomēr paturēšu savā sirdī tavu tālu tādu, kādu to tēlo tavi vārdi. Pat ja tu man atņemtu visu, es zināšu, ka tu esi mans draugs, nevis ienaidnieks, un atdarīsi man labu tūkstoškārtīgi.”

Tā ir visgrūtākā cīņa, visgrūtākā māksla ikvienam kristietim un tādēļ mums šajā mākslā ir jāvingrinās katru dienu un jālūdz palīdzība no Dieva un jāatceras, ka ticība nav panākama ar paša spēkiem, bet arvien saņemama no Kristus evaņģēlija. Tādēļ mēs ikdienas lūdzamies: “Es ticu. Palīdzi manai neticībai!” Jeb kā Dāvids lūdza 25.psalmā: “Kungs, dari man zināmus tavus ceļus, māci man tavas tekas!” Dāvids lūdz vienīgi tādēļ, ka labi zināja, ka ticība ir saņemama vienīgi no Dieva. Tā kā mēs nevaram paši radīt sevī pareizu Dieva un Kristus tēlu, tad Dievs mūs sola iepriecināt savā nespēkā un darīt to pats. “Kā māte iepriecina savus bērnus, tā es jūs iepriecināšu,” saka Dievs tas Kungs. “Vai var māte aizmirst par savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un ja pat māte aizmirst, es tevi neaizmirsīšu.” Ja nu Dievs tā sola rūpēties par mums, tad nepievērsīsim vairs uzmanību tam viltus tēlam, kuru velns nemitīgi vicina gar mūsu acīm, kuru viņš mēģina iedabūt mūsu sirdīs, caur mūsu ausīm, caur mūsu acīm,caur mūsu dzīves pieredzi, caur visu to, ko mēs redzam un piedzīvojam šajā pasaulē, bet raudzīsimies uz ticīgā virsnieka piemēru, kurš pilnīgi paļāvās uz Jēzu un uzticējās viņa vārdiem. Un Jēzus vārdi mums liecina, ka viņš ir mūsu draugs un brālis, kas mīl mūs vairāk pat par savu dzīvību. Viņš rūpējas par mums un ļauj ar mums notikt tikai tam, kas mums nāk par labu, jo viņš ir žēlsirdīgs un visspēcīgs Dievs, kuram velns gan var kaitēt īsu brīdi, bet kurš galu galā jau ir izcīnījis uzvaru pār velnu, grēku un nāvi. Viņš ir mūsu Kungs, mūsu Draugs, mūsu Brālis, mūsu Ķēniņš. Un ja viņš ir ar mums, kas gan būs pret mums? Āmen.