Sprediķis Invocavit svētdienā

Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.” Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.” Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja. [Mt.4:1-11]

I

Šis evaņģēlijs tiek lasīts šodien, gavēņa laika^[1] sākumā, lai mācītu kristiešiem Kristus gavēņa piemēru; tā gan ir īsta māžošanās – vispirms tādēļ, ka neviens nevar atkārtot šo piemēru un gavēt, pilnīgi atsakoties no ēdiena četrdesmit dienas un naktis, kā to ir darījis Kristus. Drīzāk gan Kristus ir sekojis Mozus piemēram – jo arī Mozus gavēja četrdesmit dienas un naktis, kad saņēma Dieva Bauslību Sinaja kalnā. Arī Kristus ir gribējis gavēt tāpat, atnesdams un atklādams mums jauno Bauslību. Un, otrkārt, mūsu gavēnis ir aplama, cilvēku iedibināta lieta. Jo, lai gan Kristus gavēja četrdesmit dienas, tomēr Viņš savā vārdā nav mums pavēlējis to darīt un gavēt tieši tāpat. Viņš ir darījis vēl arī citas lietas, kuras no mums netiek prasītas; mums jāievēro tas, ko Viņš mums pavēlējis darīt vai nedarīt.

Bet vissliktākais ir tas, ka esam uzskatījuši savu gavēšanu par labu darbu un gavējuši ne tādēļ, lai savaldītu miesu, bet, lai gūtu nopelnus Dieva priekšā, iznīcinātu grēku un iemantotu žēlastību. Šī lieta ir padarījusi mūsu gavēšanu tik zaimojošu un apkaunojošu Dieva priekšā, ka tā ir vēl negantāka par rīšanu un plītēšanu, skurbumu un reibumu; būtu labāk gulēt piedzērušam dienu un nakti nekā gavēt ar šādu nodomu. Turklāt, ja arī viss būtu noticis labi un pareizi, ja gavēšana būtu bijusi vērsta tikai uz miesas apspiešanu un mocīšanu, tā tomēr bija veltīga un nepareiza, tādēļ ka netika pieņemta pēc brīvas gribas, bet uzspiesta ar cilvēku pavēlēm, tā ka gavēnis tika ievērots negribot. Es nemaz negribu runāt par to, cik lielu ļaunumu gavēšana ir nodarījusi grūtām sievām un viņu vēl nedzimušajiem bērniem, tāpat arī slimiem, vājiem cilvēkiem, tā ka šī gavēšana tiešām būtu jāsauc nevis par svētu, bet par īsti velnišķīgu gavēšanu. Tādēļ gribam rūpīgāk aplūkot Evaņģēliju, lai redzētu, kā tas mums ar Kristus piemēra palīdzību māca pareizi gavēt.

Raksti mums rāda divus labus un pareizus gavēšanas veidus. Pirmā ir gavēšana, kas labprātīgi tiek pieņemta, lai pakļautu miesu garam; par to Sv. Pāvils 2.Kor.6:5 saka: “.. grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā..” Otrā ir tāda gavēšana, kas pacietīgi tiek pieņemta trūkuma vai nabadzības dēļ, kā Sv. Pāvils saka 1.Kor.4:11: “Līdz šai stundai mēs ciešam badu un slāpes..” Un Kristus Mt.9:15 saka: “Bet nāks dienas, kad viņiem atņems līgavaini, tad tie gavēs.” Tādu gavēšanu Kristus mums šeit māca – Viņš ir viens tuksnesī, kur nav nekā ēdama; šo trūkumu Viņš panes ar prieku. Pirmā veida gavēšanu var pārtraukt, kad cilvēks pats vēlas, un dabūt ēdienu jebkurā brīdī; šī otrā gavēšana ir jāturpina, līdz Dievs pats to pārtrauc un ļauj cilvēkam apmierināt ēstgribu. Tādēļ otrā veida gavēšana ir daudz cēlāka nekā pirmā – to pavada stiprāka ticība.

Tas arī ir īstais iemesls, kādēļ evaņģēlists jau pašā sākumā tik skaidri norāda un saka: Gars aizvedis Kristu tuksnesī, lai Viņš tur gavētu un tiktu kārdināts. Tas sacīts tādēļ, lai neviens nedomātu sekot Kristus piemēram pats pēc sava lēmuma un izvēles – lai cilvēki nepārvērstu gavēšanu par savtīgu, patvaļīgu, pašizraudzītu lietu, bet gaidītu Gara aicinājumu, kas atnesīs pietiekami daudz gavēšanas un dažādu kārdinājumu. Jo tas, kurš bez Gara vadības, patvaļīgi pakļauj sevi bada draudiem vai kaut vienam vienīgam kārdinājumam, lai gan ar Dieva svētību ir saņēmis pietiekami daudz ēdiena, dzēriena un visa cita, kas viņam vajadzīgs, tas izaicina Dievu. Mums nav jāmeklē ne trūkums, ne kārdinājumi – tie atnāks paši; mums tikai jādzīvo krietni un jārīkojas, cik labi vien varam. Evaņģēlists saka: Jesus ductus est Spiritu in desertum, nevis: Jesus elegit sibi ipsi desertum (Gars Jēzu aizveda tuksnesī; nevis: Jēzus pats izvēlējies tuksnesi). “Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni”, Rom.8:14. Dievs dod visas savas dāvanas, lai mēs tās baudītu ar pateicību, nevis atstātu neizmantotas, izaicinādami Viņu. Mums jāgavē vienīgi tad, ja Dievs pats to grib un ar sava Gara vadības vai trūkuma palīdzību piespiež mūs to darīt, tā ka citādi rīkoties nemaz nav iespējams.

Bet šis notikums ir aprakstīts, lai sniegtu mums gan mācību, gan pamudinājumu. Pirmkārt, mācību, jo mums jāzina, kā Kristus ar šo gavēšanu, izsalkumu, kārdinājumiem un uzvaru ir kalpojis un palīdzējis mums. Tam, kurš tic Kristum, nenāksies ciest trūkumu; neviens kārdinājums viņam nevarēs kaitēt – viņam būs visa diezgan pat trūkumā un viņš varēs būt drošs pat kārdinājumu laikos, jo viņa Kungs un Galva to visu ir viņa labā uzvarējis; par to viņš ir pārliecināts, jo – kā Kristus Jņ.16:33 saka – “.. turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” Ja Dievs ir varējis uzturēt Kristu bez ēdiena veselas četrdesmit dienas, Viņš var uzturēt arī savus kristiešus.

Otrkārt, šis stāsts mums ir pamudinājums sekot šādam piemēram un ar labu prātu panest gan trūkumu, gan kārdinājumus, kalpojot Dievam un darot labu tuvākajam, kā Kristus mums ir darījis. Mums tā jārīkojas ik reizi, kad tas ir vajadzīgs – un tā tas arvien notiek, kad mācām un apliecinām Dieva vārdu. Tādēļ šis Evaņģēlijs ir brīnišķīgs mierinājums un stiprinājums, kas palīdz stāties pretī neticīgajam, negantajam vēderam; tas stiprina un mierina mūsu sirdsapziņu, apliecinot, ka mums nav jāraizējas par laicīgo iztiku, bet jābūt pārliecinātiem, ka pats Dievs grib un var mūs uzturēt.

II

Savukārt to, kā šis kārdinājums darbojas un kā to pārvarēt, arī šeit lieliski parāda Kristus piemērs. Pirmkārt, Viņš tiek aizvests tuksnesī, tas ir, Viņš palicis gluži viens, Dieva, cilvēku, eņģeļu un visas radības atstāts. Kas gan tas būtu par kārdinājumu, ja Viņš nebūtu atstāts un palicis gluži viens? Mums ir grūti un smagi, ja nejūtam nekādu atbalstu, nedz aizsardzību; tā, piemēram, ja man vajadzētu sevi uzturēt, bet nebūtu ne graša, pat ne diega gala, ne sētas mieta, turklāt es nepiedzīvotu neviena cilvēka palīdzību un nerastu nekādu padomu. Tieši to nozīmē tikt aizvestam tuksnesī un atstātam vienatnē. Te nu esmu nonācis īstajā skolā, un man nākas mācīties, kas es esmu, cik vāja ir mana ticība, cik liela un neparasta lieta ir īsta ticība un cik dziļi visu cilvēku sirdīs iesakņojusies apkaunojošā neticība. Bet tas, kam ir pilns maks, pagrabs un bēniņi, vēl nav aizvests tuksnesī, nedz atstāts viens; tādēļ arī viņš vēl nejūt kārdinājumus.

Otrkārt, velns uzreiz ir klāt un uzbrūk Kristum ar raizēm par vēderu un ar neticību Dieva žēlastībai – viņš mudina: “Ja tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Tas ir, itin kā viņš sacītu: jā, paļaujies tikai uz Dievu un gaidi, lai cepta vista pati ielido tev mutē! Ja jau tev ir Dievs, kas par tevi rūpējas, saki – kur Viņš ir tagad? Es domāju, Viņš tevi ir atstājis. Ēd un dzer no savas ticības – gan redzēsim, cik paēdis tu būsi; tad jau akmeņiem vajadzētu kļūt par maizi. Redzi nu, kāds tu esi Dieva Dēls! Cik gan tēvišķīgi Dievs pret tevi izturas – Viņš nedod tev pat maizes garoziņu, bet ļauj būt tik nabadzīgam, izsalkušam un izslāpušam – tici nu vēl, ka tu esi Viņa Dēls un Viņš – tavs Tēvs! Ar šādām domām velns tiešām uzbrūk visiem Dieva bērniem. Un Kristus noteikti ir jutis tieši to pašu – Viņš taču nebija no koka, nedz no akmens, tikai Viņš bija un palika šķīsts un bez grēka, tāds, kādi mēs nespējam būt un palikt.

To, ka velns kārdinājis Kristu ar zūdīšanos vēdera dēļ jeb ar neticību un mantkārību, parāda Kristus atbilde: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien.” Tas ir, it kā Viņš sacītu: tu gribi pievērst manu uzmanību tikai maizei un centies panākt, lai es domātu un rūpētos vienīgi par laicīgo iztiku. Šis kārdinājums ir bieži sastopams arī dievbijīgu cilvēku vidū; visvairāk to piedzīvo nabadzīgi ļaudis, kuriem nav ne māju, ne bērnu, itin nekādas mantas. Tādēļ Sv. Pāvils 1.Tim.6:10 raksta, ka mantkārība ir visa ļaunuma sakne – jo šis netikums ir neticības auglis. Vai tev nešķiet, ka tieši šādas neticības, zūdīšanās un mantkārības dēļ ļaudis bīstas no laulības dzīves? Kādēļ tad tik daudzi no tās atsakās un paliek nešķīstībā – vai ne tādēļ, ka viņi baidās nonākt lielā trūkumā un mirt bada nāvē? Te nu vajadzētu uzlūkot Kristus darbu un piemēru. Viņš cieš trūkumu četrdesmit dienas un naktis, tomēr galu galā netiek atstāts postā, bet uzturēts pat ar eņģeļu palīdzību.

Treškārt, redzi, kā Kristus izturas pret šādu vēdera kārdinājumu, kā Viņš to uzvar. Visapkārt nav redzams nekas cits kā vien akmeņi un citas neēdamas lietas; un Kristus turas pie Dieva vārda, rod tajā stiprinājumu un ar šī vārda palīdzību atsit velna uzbrukumu. Šis pats vārds drosmīgi jāsatver arī visiem kristiešiem, kad viņi redz visapkārt valdošo trūkumu un postu, kad viss šķiet pārvērties akmeņos, kad prāts baiļojas un nekur nerod mieru. Šādā brīdī kristiešiem jāsaka: un kas tad notiktu, ja visa pasaule būtu maizes pilna? Cilvēks taču nedzīvo no maizes vien – viņam ir vajadzīgs kas vairāk, proti, Dieva vārds! Šie vārdi ir tik vareni un brīnišķīgi, ka nedrīkstam tiem steigā paskriet garām – mums tie jāaplūko nedaudz plašāk.

Šādus vārdus Kristus ņēmis no 5.Mozus grāmatas 8:3, kur ir sacīts: “Un Viņš tevi pazemoja, lika tev badu ciest un ēdināja tevi ar mannu, ko tu vēl nepazini un ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai liktu tev atzīt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo no visa tā, kas iziet no Tā Kunga mutes.” Tas nozīmē: no tā, ka Dievs lika tev badu ciest, tomēr tu paliki dzīvs, itin labi vari saprast, ka Viņš spēj tevi uzturēt arī bez maizes – caur savu vārdu; jo, ja tev vajadzētu dzīvot no maizes vien un sevi uzturēt, tev būtu bez mitas sevi jāpiestūķē ar maizi. Bet mūs uztur vārds, tas ir – Dieva apsolījums un pasludinājums, kas saka, ka Dievs ir un grib būt mūsu Dievs.

Tā nu Mozus un Kristus vārdu saturs ir šāds: kas ir saņēmis Dieva vārdu un tic tam, tas ir pārliecināts par divām lietām: pirmkārt, ja viņam kā trūkst, ja arī nākas ciest badu, šis vārds viņu tomēr uzturēs un paglābs no bada nāves, itin kā viņam ēdamā būtu papilnam; jo vārds, kas mājo šī cilvēka sirdī, uztur un pabaro viņu arī bez ēdiena un dzēriena. Bet, ja viņam ēdiena ir pavisam maz, šis niecīgais maizes kumoss viņu uzturēs tieši tāpat, kā uzturētu karaliska maltīte. Jo arī miesu dabīgā veidā pabaro un uztur nevis maize, bet Dieva vārds, kas rada un uztur visas lietas, Ebr.1:3. Otrā lieta, par ko šāds cilvēks ir pārliecināts, ir tas, ka galu galā viņš saņems arī maizi – lai cik neparastā veidā tas notiktu – pat tad, ja tai vajadzētu birt no debesīm kā mannai tuksnesī, kur nekas neaug un nevar augt. Uz šīm divām lietām droši var paļauties ikviens cilvēks, kas saņēmis Dieva vārdu – viņš saņems maizi un tiks paēdināts pat bada laikos, bet, ja ne – bads viņam kļūs viegli panesams, itin kā maizes netrūktu.

Viss, kas šeit sacīts par maizi un ēdienu, ir attiecināms arī uz dzērienu, apģērbu, namu un visām cilvēka vajadzībām. Dievs ļauj mums piedzīvot, ka trūkst apģērba, nama utt., taču galu galā tiksim apģērbti, kaut arī tikai koku lapas varētu kļūt par mūsu drānām; bet, ja ne – mūsu svārki un mētelis, kas ir mums mugurā, nekad nenovecos un nesaplīsīs, gluži kā tas bija Israēla bērniem tuksnesī, 5.Moz.8:2-4 – arī viņu drēbes un kurpes nesaplīsa. Tā neapdzīvotais tuksnesis kļuva par Israēla bērnu mājām; viņi atrada ceļu, kur neviena ceļa nebija, un ūdeni tur, kur nekad nebija bijis ūdens – akmens kļuva tiem par ūdens avotu. Jo Dieva vārds saka: “Viņš rūpējas par mums,” un Sv. Pāvils 1.Tim.6:17 raksta: “[Dievs] mums dod visu bagātīgi baudīt.” Un Mt.6:33-34 vārdiem: “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ..” ir jāpaliek patiesiem un jāpastāv mūžīgi.

To visu varam mācīties ikdienas pieredzē. Arī es – tāpat kā citi – domāju, ka uz lauka neizaug tik daudz labības kūļu, cik zemē ir cilvēku, bet Dievs ik dienu svētī un vairo labību maisos, miltus abrā, maizi uz galda un ēdēju mutēs – kā to darīja Kristus Jņ.6:12 u.trpm. Tāpat bieži redzam, ka nabadzīgi ļaudis un viņu bērni ir pilnīgāki un viņu ēdiens dod vairāk spēka nekā visi bagātnieku krājumi. Ja nu arī bezdievjiem kādreiz nākas ciest trūkumu vai dārgos laikos daudzi no tiem mirst badā, tā ir īpaša nelaime, gluži kā karš un mēris; bet citādi it visās lietās varam redzēt, ka ikvienu cilvēku uztur nevis ēdiens, bet Dieva vārds.

Ja arī Dievs pabaro pasauli ar maizi, nevis uztur to tikai ar vārdu vien, bez maizes, tas notiek tādēļ, lai Viņa darbs paliktu apslēpts un mēs tiktu stiprināti ticībā. Israēla bērniem Dievs pavēlēja bruņoties un cīnīties, tomēr negribēja, lai uzvara tiktu izcīnīta ar viņu zobeniem un darbiem; Dievs pats gribēja sakaut un uzveikt ienaidniekus, darīdams to ar israēliešu zobenu un darbu līdzdalību. Te Kristus varētu sacīt: karotājs uzvar ne tikai ar savu zobenu, bet ar ikvienu vārdu, kas iziet no Tā Kunga mutes, kā arī Dāvids dzied Ps.44:7-8: “Nē, es savu cerību nelieku uz savu stopu, nedz mans zobens ir tas, kas man palīdz, bet Tu mūs izglāb no mūsu ienaidniekiem..” Tāpat Ps.147:10 un 33:16-17 lasām: “Viņam nav nekāda prieka par zirga stiprumu, Viņš nesajūt nekādu patiku par vīra lieliem. .. Nedz lieli karapulki sargā ķēniņu, nedz arī liels miesas spēks izglābj varoni. Maldās, kas visas uzvaras cerības liek uz zirgiem: arī viņu spēka nepietiek glābiņam.” Tomēr Tas Kungs izmanto vīrus un zirgus, zobenus un stopus; Viņš cīnās un visu paveic ne ar vīra vai zirga spēkiem, bet pats ar savu spēku, darbodamies vīru un zirgu aizsegā. To Dievs ir apliecinājis, daudzkārt paveikdams savus darbus arī bez vīriem un zirgiem, pavisam negaidītā veidā.

Tāpat Dievs rīkojas ar maizi. Kur tās netrūkst, tur Viņš pabaro un uztur cilvēkus ar maizi, tā ka Dieva darbs nav redzams un šķiet, ka cilvēkus uztur pati maize; bet tur, kur maizes nav, Viņš tos uztur bez maizes, tikai ar savu vārdu, paveikdams to pašu darbu, kas citkārt notiek ar maizes palīdzību. Tā nu maize ir Dieva palīgs – gluži kā Sv. Pāvils 1.Kor.3:9 saka: “Mēs esam Dieva darbabiedri,” tas ir, ar mūsu sludināšanas amata palīdzību un līdzdalību Dievs iekšēji sniedz mums savu žēlastību, ko Viņš citkārt varētu dot un arī dod bez mūsu amata līdzdalības; bet, tā kā mums ir dots šis amats, mēs nedrīkstam to noniecināt, nedrīkstam izaicināt Dievu. Ārēji Dievs mūs pabaro ar maizi; bet iekšēji Viņš vien dod spēju augt un sagremot barību – maize pati to nespēj dot. Īsi sakot: visa radība ir gluži kā maskas, caur kurām Dievs grib darboties un kuras Viņam palīdz paveikt visu, ko citkārt Viņš varētu un arī mēdz darīt bez radības līdzdalības. Tas tādēļ, lai mēs turētos tikai pie Dieva vārda: ja mums ir maize, mums tomēr nav uz to jāpaļaujas; ja maizes nav, mums tomēr nav pamata krist izmisumā. Mums jālieto maize, kad tā mums ir, un jāiztiek bez tās, kad tās nav; un jābūt pārliecinātiem, ka dzīvojam un tiekam uzturēti ar Dieva vārdu gan tad, kad mums ir maize, gan arī tad, kad tās nav. Šāda ticība tiešām ļauj uzveikt mantkārību, raizes vēdera un zūdīšanos laicīgās iztikas dēļ.

Otrais kārdinājums ir tiešā pretstatā pirmajam, un prātam tas šķiet pavisam nepieņemams. Velns mūs māca kārdināt Dievu – tā šeit viņš mudina Kristu lēkt no tempļa jumta. Lēkt nebija nepieciešams, jo lejup varēja kāpt pa drošām, labām kāpnēm. Un to, ka šis kārdinājums ir aicinājums kārdināt Dievu, pierāda atbilde, kuru Kristus velnam dod: “Stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” Tā Kristus parāda, ka velns vedinājis Viņu kārdināt Dievu.

Šis kārdinājums gluži saprotamā veidā seko pirmajam. Jo, kad velns redz, ka cilvēka sirds uzticas Dievam arī trūkumā un grūtā brīdī, viņš drīz vien atsakās no mēģinājumiem modināt cilvēkā mantkārību un zūdīšanos vēdera dēļ un domā: pagaidi vien, ja tu gribi kļūt pavisam garīgs un ticīgs, es tev vēl mazliet piepalīdzēšu! Nu velns uzbrūk no otras puses un māca mums ticēt tam, kam Dievs nav pavēlējis ticēt, nedz arī gribējis, lai mēs kam tādam ticētu. Tā, piemēram, ja Dievs būtu devis tavam namam maizi – kā Viņš ik gadu dara visā pasaulē –, taču tu negribētu to lietot, bet radītu pats sev trūkumu un teiktu: ir taču jātic Dievam – es neēdīšu šo maizi, bet gaidīšu, kad Dievs dos man maizi no debesīm! Redzi, tā būtu Dieva kārdināšana; jo Viņš nav pavēlējis šādi ticēt, ja tas, kas mums vajadzīgs, ir jau pieejams un saņemams. Kā tad iespējams ticēt tam, kas mums jau ir?

Tāpat šeit tu redzi, ka velns Kristum grib radīt šķietamu trūkumu un vajadzību tur, kur nekāda trūkuma un vajadzības nav, bet ir pieejams pavisam labs un atbilstošs veids, kā tikt lejā no tempļa jumta bez šādas izdomātas, nevajadzīgas nolidošanas. Tādēļ jau velns ved Kristu uz templi, uz svēto pilsētu – kā evaņģēlists saka – un ceļ Viņu svētajā vietā. Velns cilvēkam iedveš skaistas domas, tā ka viņš iedomājas esam ticības pilns, nostājies uz īstā, svētā ceļa; tomēr viņš neatrodas pašā templī, bet tikai ārpusē, uz tempļa jumta, tas ir – viņš nav uzņēmis īsto, svēto ticības būtību, bet atrodas ārpusē, īstas ticības šķietamībā. Un tomēr šis cilvēks ir svētajā pilsētā, tas ir – šādi ļaudis satopami tikai kristietībā, patiesu kristiešu vidū, tur, kur daudz tiek sludināts par ticību. Tādēļ arī velns min Rakstu vārdus. Jo arī šādi ļaudis mācās Rakstus, ik dienu tos klausīdamies; tomēr viņi netiek tālāk par saviem maldiem un neīsto ticību. Te velns atsaucas uz Psalmu 91:11-12 vārdiem par to, ka Dievs eņģeļiem pavēl sargāt Viņa bērnus un nest tos uz rokām. Taču ļaunais viltnieks noklusē vēl kaut ko, kas rakstīts šajā pašā vietā, proti, ka eņģeļi pasargās Dieva bērnus viņu ceļos. Jo psalma vārdi skan tā: “.. Viņš sūtīs tev savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos.” Tātad eņģeļu aizsardzība pēc Dieva pavēles nesniedzas tālāk kā tikai ceļos, pa kuriem Dievs mums pavēlējis iet. Ja ejam šādos Dieva ceļos, eņģeļi rūpēsies par mums. Bet velns noklusē vārdus par Dieva ceļiem un izliekas, it kā eņģeļiem būtu mūs jāsargā it visur un vienmēr – arī tad, ja darām to, ko Dievs nav pavēlējis; tā ir aplamība un Dieva kārdināšana.

Šis kārdinājums reti izpaužas vienkāršās, ārējās lietās, kas saistītas ar maizi, apģērbu, namu utt. Jo, lai gan ir daudz pārgalvīgu cilvēku, kuri bez vajadzības riskē ar savu miesu un dzīvību, mantu un godu – kā rīkojas tie, kas neapdomīgi iesaistās cīņā vai lec ūdenī, vai arī spēlē uz naudu, vai pakļauj sevi vēl kādām citām briesmām, par ko gudrais vīrs Sīraks 3:26 saka: “Pārdroša sirds iebruks nelaimē,” jo, pēc kā cilvēks dzenas, to viņš nereti arī dabū, tā ka labi peldētāji noslīkst, labi kāpēji nokrīt utt. –, tomēr reti atrodas kāds, kurš, aplami ticēdams Dievam, atsakās no maizes, apģērba vai citām nepieciešamām lietām, kad tās ir pieejamas. Tā, piemēram, mēs varam lasīt par diviem vientuļniekiem, kuri nav gribējuši ņemt maizi no cilvēkiem, bet gaidījuši to tieši no debesīm; viens no abiem vīriem šīs iedomas dēļ nomiris un nonācis pie velna, sava tēva, kas viņam bija mācījis šādu ticību un mudinājis lēkt no tempļa jumta.

Bet garīgās lietās, kas nav saistītas ar vēderu, bet gan ar dvēseli, šis kārdinājums izpaužas ar lielu spēku. Te Dievs mums ir rādījis, kā dvēsele var mūžīgi tikt apgādāta un uzturēta tik bagātīgi, ka tai nenāktos pieredzēt nekādu trūkumu. Šis ceļš ir Kristus, mūsu Pestītājs. Taču šo ceļu, šo dārgumu neviens negrib. Ikviens meklē citus ceļus, citu padomu, kā palīdzēt savai dvēselei. Tie ir viņi, likuma parādnieki, kas tic, ka paši ar saviem darbiem izcīnīs pestīšanu; viņus velns ceļ uz tempļa jumta. Viņi arī seko velna pamudinājumam un lec lejā, tur, kur nav nekāda ceļa. Tie tic un uzticas Dievam paši savos darbos, kur nav ne ticības, ne uzticības, ne ceļa, ne takas; tādēļ viņi lauž kaklu. Un tomēr velns viņus ir pierunājis, izmantodams Rakstus – tie tic, ka eņģeļi viņus sargās; tie domā, ka viņu ceļi, darbi un uzticība Dievam patīk un ka Viņš pats Rakstos ir pavēlējis tiem darīt labus darbus. Šie cilvēki neredz, cik aplami un liekulīgi velns viņiem skaidro Rakstu vārdus.

Kas ir šie cilvēki, to mēs pārpārēm esam redzējuši un pārrunājuši, proti – tie ir darbu svētie un neticīgie liekuļi, kuri slēpjas aiz kristīgas dzīves un kristīga cilvēka vārda. Jo šim kārdinājumam ir jāparādās svētajā pilsētā. Pirmajā kārdinājumā cilvēks trūkuma un bada dēļ netic, bet grib saņemt visu pārpārēm, lai vairs pat nevajadzētu ticēt. Šajā kārdinājumā pārpilnības dēļ cilvēks netic un jūt vienaldzību pret jau saņemto dārgumu, tādēļ katrs izmēģina ko savu un īpašu, gribēdams nodrošināt savu dvēseli. Tā nu ar mums notiek: ja mums nav nekā, mēs zaudējam cerības uz Dievu un neticam; ja mums ir visa papilnam, mēs pagurstam un sākam just apnikumu, gribam iegūt ko citu un atkal neticam. Nonākuši grūtībās, mēs bēgam no trūkuma un tiecamies pēc pārpilnības; dzīvodami pārpilnībā, tiecamies pēc trūkuma un bēgam no pārpilnības. Lai kā Dievs pret mums izturētos, mums tas nešķiet pareizi. Tāds ir mūsu neticības bezgalīgais ļaunums.

Trešais kārdinājums ir laicīgais gods un vara. To skaidri atklāj velna vārdi – viņš rāda Kristum visas ķēniņvalstis un piedāvā tās Viņam, ja vien Kristus piekritīs pielūgt velnu. Tā rīkojas tie, kuri atkrīt no ticības goda un varas dēļ – lai dzīvotu vieglas, labas dienas uz šīs zemes; šie cilvēki nespēj ticēt ilgāk kā vien tikmēr, kamēr var saglabāt savu godu un varu. Tādi ir arī ķeceri, kuri rada sektas un ticības novirzienus kristiešu vidū, gribēdami iemantot godu un augstu stāvokli pasaulē. Tātad varam sacīt, ka šis trešais kārdinājums uzbrūk no labās puses, savukārt pirmais – no kreisās. Pirmais ir nelaimes kārdinājums, kas mudina ļauties dusmām, nepacietībai un neticībai, savukārt trešais, pēdējais – laimes kārdinājums, kurš vilina ar prieku, godu, labsajūtu un visu, kas ir tīkams un ievērojams. Otrais, vidējais, kārdinājums ir pavisam garīgs, tas saistīts ar maldiem un vilina prātu projām no ticības.

Jo tam, kuru velns nespēj uzveikt ar nabadzību, postu, trūkumu un nelaimēm, viņš uzbrūk ar bagātību, labvēlību, godu, prieku, varu utt. un cīnās pret mums no abām pusēm, jā, viņš “staigā apkārt”, – kā Sv. Pēteris saka 1.Pēt.5:8. Tā nu tos, kurus velns nespēj satriekt nedz ar ciešanām, nedz ar mīlestību, tas ir, nedz ar pirmo kārdinājumu, kas nāk no kreisās puses, nedz arī ar trešo – no labās, viņš visiem spēkiem pūlas uzvarēt ar maldiem, aklumu un nepareizu Rakstu izpratni. Un, ja velnam izdodas uzvarēt, tad ne no kreisās, ne no labās puses nekas labs vairs nav gaidāms – vienalga, vai cilvēks dzīvo nabadzībā vai pārticībā – viss ir pazaudēts. Jo maldu varā nonākušajam nepalīdz ne pacietība nelaimē, ne pastāvība laimē; gan vienā, gan otrā lietā ķeceri dažkārt ir pat ļoti stipri, un arī velns labprāt izliekas par uzveiktu, lai gan, ja viņam ir izdevies panākt savu ar otro kārdinājumu, viņš paliek neuzveikts arī pirmajā un trešajā. Arī saviem ļaudīm viņš bieži vien liek ciest trūkumu un būt pacietīgiem, neievērojot pasauli; tikai tas viss netiek darīts ar skaidru sirdi un īstu ticību.

Tā nu visi trīs kārdinājumi ir pārlieku smagi un bīstami; taču otrais, vidējais, ir pats lielākais; jo tas ir garīgs, skar garīgas lietas un vēršas pret pašu ticības mācību. Abi pārējie kārdinājumi cīnās pret ticību ārējās lietās – laimē un nelaimē, mīlestībā un ciešanās –, lai gan arī tie mūs skar ļoti dziļi. Ir sāpīgi, ka jāturas pie debesīm un nemitīgi jāpanes trūkums, ka jāēd akmeņi, kad nav maizes. Tikpat sāpīgi ir atteikties no cilvēku labvēlības, goda un mantas, prieka un draugiem. Tomēr ticībai, kas balstīta Dieva vārdā, tas viss ir pa spēkam; ja ticība ir stipra, visas šīs lietas ir viegli paveicamas.

Tas, kādēļ kārdinājumi piemeklē Kristu, tieši tādā kārtībā sekodami cits citam, mums nav skaidri zināms; jo arī evaņģēlisti šajā ziņā nav vienprātīgi. To kārdinājumu, ko Matejs min kā otro, Lūka apraksta kā pēdējo, Lk.4:4 u.trpm., savukārt to, kuru Lūka min otro, Matejs liek trešajā vietā – tā, it kā šai secībai nebūtu lielas nozīmes. Taču, sludinot un runājot par šiem kārdinājumiem, secība, kādā tos minējis Lūka, ir vislabākā. Viņš iesāk ar to, ka velns ir kārdinājis Kristu, uzbrukdams Viņam ar trūkumu un nelaimi; kad tas nav līdzējis, velns izmēģinājis kārdinājumu ar laimi un godu; un galu galā, joprojām nevarēdams neko panākt, viņš pieliek visas pūles, gribēdams Kristu pieveikt ar maldiem, meliem un garīgām viltībām. Bet, tā kā kristieša pieredzē bieži vien nākas sastapties te ar pēdējo, te atkal ar pirmo no šiem kārdinājumiem, Matejs nav pievērsis uzmanību secībai, kādā sludinātājam vajadzētu par tiem runāt. Un arī Kristum četrdesmit gavēņa dienu laikā droši vien ir klājies līdzīgi – velns nav stingri ievērojis kārdinājumu secību, bet uzbrucis Viņam šodien ar vienu, rīt ar otru, pēc desmit dienām atkal ar pirmo un tā tālāk – kā nu viņam ir bijis izdevīgāk.

Un visbeidzot eņģeļi ir nākuši pie Kristus un kalpojuši Viņam. Tas būs noticis miesīgā veidā – eņģeļi parādījušies miesīgi redzamā veidolā, atnesuši Kristum ēdienu un dzērienu un kalpojuši Viņam visās vajadzībās – gluži kā kalpotāji pie galda. Šī kalpošana ir bijusi ārēja kalpošana Kristus miesai; gluži kā arī kārdinātājs velns ir parādījies miesīgā veidolā – varbūt arī kā eņģelis. Jo tam, kas cēlis Kristu uz tempļa jumta un vienā acumirklī parādījis Viņam visas pasaules ķēniņvalstis, bija jābūt kam augstākam par cilvēku; un velns arī pats sevi uzskata par augstāku – viņš piedāvā Kristum visas pasaules valstis, ja vien Kristus viņu pielūgs. Bet velna veidolā kārdinātājs droši vien nebūs parādījies, jo, gribēdams kādu pievilt ar saviem meliem, viņš labprāt parādās skaistā izskatā – kā arī Sv. Pāvils 2.Kor.11:14 saka – velns izliekas par gaismas eņģeli.

Bet tas viss ir rakstīts, lai mūs mierinātu – lai mēs zinātu, ka tad, kad mums uzbrūk velns, daudzi eņģeļi nāk mums kalpot. Ja vien drosmīgi cīnīsimies un spēsim pastāvēt, Dievs neļaus mums ciest trūkumu – eņģeļi nāks no debesīm, lai kļūtu par mūsu maizes cepējiem, sulaiņiem un pavāriem; tie kalpos mums visās mūsu vajadzībās. Tas nav ticis rakstīts mūsu dēļ, jo Viņam tas nebūtu vajadzīgs. Ja eņģeļi ir kalpojuši Viņam, tie var kalpot arī mums.

---

[1] – Luters šeit vēl turas pie Romas baznīcas gada iedalījuma, lietojot apzīmējumu – “Gavēņa laiks”. Vēlāk luteriskā baznīca šo laiku sauc par “Ciešanu laiku”. Tā tiek uzsvērts, ka galvenā šā laika tēma ir Kristus ciešanas.