Sprediķis Kristus augšāmcelšanās svētkos

Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noejiet un sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās. [Mk.16:1–8]

Mīļie draugi, jūs šodien esat sapulcējušies svinēt Kristus augšāmcelšanās svētkus! Kāds ir jūsu noskaņojums? Vai jums ir svinīgs noskaņojums? Vai jums svinēšana ir prātā?

Ne visiem ir īstais noskaņojums. Viņi varbūt svinēs citreiz. Īsti nezinu kad. Tagad tādi grūti laiki. Svinēšana nav prātā. Vai tad var būt priecīgs uz pavēli. Es domāju, ka tā ir daudziem. Skatos, viens otrs nemaz nav atnācisi.

Pirms mirkļa jūs dzirdējāt par trīs sievietēm – Mariju Magdalēnu, Jēkaba māti un Salomi – arī viņām nav prāts uz svinēšanu.

Došanās uz kapu

Evaņģēlists Lūka stasta, ka Kristum sekoja vairākas sievietes, kad viņš pēdējo reizi gāja no Galilejas uz Jeruzalemi. Tās viņu apraudāja arī Viņa ceļā uz Golgātu, un sekoja līdz kapam, kur Viņa miesas Jāzeps un Nikodēms apbedīja.

Šīs sievietes nopirka dārgas zāles, lai svaidītu to Kungu pēdējo reizi kapā.

Evaņģēlists Marks stāsta, ka sievas dārgās zāles nopirka sabata dienas vakarā, jeb, kad sabata diena bija pagājusi. Jūdi dienas skaitīja no vakara līdz nākamajam vakaram, saskaņā ar radīšanas stāstu, kā raksta Mozus – tapa vakars, tapa rīts – viena diena. Tāpat šeit tiek skaitīts laiks no vakara, kad beidzās sabats – mums tas būtu sestdienas vakars.

Naktī, kad Kristus vēl dusēja kapā, viņas noteikti rūpīgi sagatavoja visu, kas vajadzīgs svaidīšanai. Nākamajā dienā, svētdienā (tas ir šodien), agri, krēslā, dienai austot, sievas iziet no Jeruzalemes, lai svaidītu Jēzus Kristus miesas.

Viņu mīlestību un rūpes par Kristu var vienīgi uzslavēt. Viņas pat neguļ. Tās strādā visu nakti, ceļas agri, jo vēlas darīt tam Kungam pēdējo godu. Nekas nevar tās nedz kavēt, nedz aizturēt.

Sievas taču varēja prātot: Kapam priekšā ir liels akmens, kas ir aizzīmogots… kapu apsargā karavīri. Ko mēs tur darīsim? Un ko ļaudis runās un domās, ka mēs tik agri, vienas pašas, sievietes, ejam ārpus pilsētas vai pie karavīriem?

Bet šīs sievas tik ļoti mīl Jēzu, ka ne par ko nebēdāja, un nespēja aizmirst savu mācītāju, lai būtu kas būdams.

Arī apusutuļi lielījās, ka ļoti mīl Kristu, ka ar viņu ies pat nāvē, bet nu, kad ir laiks mīlestību parādīt, tie ir katrs savā kaktā. Neviens no mācekļiem neuzdrošinās tur rādīties. Jāsaka tā – šiem vīriem ir sievišķīga sirds, bet sievām vīrišķīga sirds.

Jūs, mīļie draugi, turiet arī tādu sirdi pret Jēzu Kristu. Ne vien jūs sievas, bet arī jūs – vīri, un visi jūs – klausītāji, jauni un veci, lieli un mazi, mīliet savu Kungu Jēzu Kristu no sirds, cieniet to, kā savu visaugstāko mantu virs zemes un debesīs.

Daiļums viļ un skaistums paiet, saka Sālamans, bet sieva, kas to Kungu bīstas, ir jāteic un jādaudzina. [Sal.pam.31:30] Ikkatrs lai saka: Kad tu esi mans, tad man nevajag ne debesis, ne zemi, kā dzied Dāvids. Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi manas patvērums un mana daļa mūžīgi. [Ps.73:25]

Lielā mīlestībā turieties pie Dieva vārda, un kalpojiet savam Kungam ar klausīšanu, Dieva pielūgšanu, dziesmām un pateicību. Sakiet līdz ar ķēniņu Dāvidu: Kungs, man ir mīļa tava mītne tavā namā un vieta, kur mājo tava godība. Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju tevi, pēc tevis slāpst mana dvēsele, pēc tevis tvīkst mana miesa. Teici to Kungu mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis. Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas. Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību. [Ps.26:8; Ps.63:2; Ps.103:2-4]

Šī mīlestība uz Kristu, mudina mīlēt arī ikvienu kas ir viņa draudzē. Arī vismazāko un vistrūcīgāko. Nenicini viņus, bet palīdzi. Neliedzies labu darīt ikvienam, kam tas nepieciešams, māca Salamans, jo tavai rokai Dievs piešķīris visu, lai tā to darītu. [Sal.pam.3:27]

Eņģeļa vēsts

Šodienas evaņģēlijs nevēstī par manām vai jūsu vai šo trīs sievu noskaņojumu. Šodien nav jārunā par izjūtām, bet par vārdiem no debesīm, par svētiem un debešķīgiem vārdiem – par eņģeļa izrunātiem vārdiem. Kristus ir augšāmcēlies – tie ir eņģeļa pavēstītie vārdi.

Bet cik teicam ir šo sievu mīlestība pret Kristu, tik nosodām ir viņu neticība.

Viņas bija klausījušās, kad Jēzus Kristus runāja par savu augšāmcelšanos. Pēdējo reizi ejot uz Jeruzālemi Viņš sacīja, ka tiks nokauts, taču trešajā dienā augšāmcelsies. [Lk.18:23]

Bet diemžēl, šī mācība nu ir aizmirsta. Sievas nāk un gatavojas Jēzu Kristu svaidīt kā visus citus miroņus. Tādēļ viņām bija jādzird eņģeļa vārdi: Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies.[Lk.24:5-6]

Bēg no kapa

Tagad viņas bēg no kapa atkal nedomājot nedz par grēku, nedz Dievu, nedz Kristus mācību un apsolījumiem. Jo, tas kas manī, kas ir mūsos, grib ņemt virsroku. Skepse par vēsti, neticība, šaubas.

Kas tās par sieviešu pasakām – augšāmcelšanās? Tieši tā domāja apustuļi. Tādēļ Kristus vēlāk norāja viņu neticību un sirds cietību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas Viņu bija redzējuši. [Mk.16:14]

Un tā tas notiek arī mūsdienās cilvēkam, kas nevar ticēt nedz uz Kristus augšāmcelšanos, nedz arī, ka cilvēks pats tiks pastarājā dienā augšāmcelts no miroņiem. Maz ir to, kas no sirds apliecina: Es ticu uz miesas augšāmcelšanos.

Šī vēsts ir nedabīga grēciniekam. Tā viņam ir iznīcinoša. Vēsts nav manī. Manī ir grēks. Man ir miesa, kas ir grēka varā. Un tieši tas, kas man kā grēciniekam ir nāvējošs, ticībai ir dziedinošs. Tas ir gluži kā kādam atkarīgajam – viņš saprot, ka pārtraukt darīt kaut ko nozīmētu viņa būtības sagraušanu. Viņš reizē sevi ienīst, bet reizē negrib un nespēj savādāk. Viņš vienlaicīgi bauda un ciešs. Viņš ir vergs, kas jūtas kā kungs. Viņš ir apmāts, bet jūtas pie pilna prāta. Viņš grib tapt brīvs, un turpināt vergot. Tāds ir katrs grēcinieks – pilnīgi sajucis, nomaldījies.

Bet vēsts par augšāmcelšanos ir spēks, kas tagadni un nākotni, dzīvību un nāvi, padara par vienu nepārtrauktu taisni. Eņģelis pavēstī – Tava eksistence nebeigsies. Tici visam, ko Kristus mācījis. Velns ir melis, un melu tēvs [Jņ.8:44], bet Dieva eņģelis runā patiesību.

Tukša kapa vieta rāda, ka Kristus ir augšāmcēlies. Tukšs ir tas kaps, kur Jāzeps un Nikodēms nolika Kristu. Tāpēc eņģelis saka sievām: Redziet še to vietu, kur to nolika. Skatieties kapā, jūs viņu te neatradīsiet, viņš jau no mirušajiem augšāmcēlies.

Kristus augšāmcelšanās mums māca, ka arī no mūsu kapiem tiks nomestas velēnas, zeme, smiltis un kapakmeņi. Arī mēs nepaliksim kapos, bet pastarā dienā atkal augšāmcelsimies, kad mūsu Pestītāja balss mūs modinās.

Šāda ticība mums dod lieku prieku, un iedrošina sirdi. Jo tā raksta apusulis Pāvils: Ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība. Tad jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši. [1.Kor.15:17-18]

Bet kas tic tam, ka Kristus ir augšāmcēlies, tas var arī ticēt, ka viņš pats tiks augšām celts, un dzīvos mūžīgi ar Kristu. Svētīgi tie, kas tic uz miesas augšāmcelšanos. Tādēļ Kristus augšāmcelšanās svētki ir gaišie ticības svētki, kas, neatkarīgi no mūsu noskaņojuma, ir priecīgi un līksmi mūsu ticībai.

Kāds iebildīs: kā var miesas, kas daudzus gadsimtus gulējušas zemē, sapuvušas, pelnu pelnos pārvērstas, tārpu, putnu un zivju apēstas – kā tādas zudušas miesas var tapt atkal dzīvas? Tam ļoti daudzi negrib ticēt. Bet mums nav jābūt tādiem neticīgiem cilvēkiem.

Mūsdienās zinātne cenšas visu izskaidrot, un tieši tādās pašās sliedēs brauc mūsu prāts. Bet šāda skaidrošana pusi lietas ir sarežģījušas vēl vairāk, un pusi pasaules pievīlusi, jo ticība un augšāmcelšanās šādai materiālisma pārņemtai domāšanai ir vienīgi pasakas.

Bet Dieva noraidīšana, neiznīcina Dievu, un augšāmcelšanās noraidīšana neatceļ nedz neticīgo augšāmcelšanos sodam un mūžīgajam mokām, nedz kristiešu augšāmcelšanos mūžīgai dzīvošanai.

Tādēļ apliecini no sirds līdz ar Ījabu: Taču es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām es viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis viņu redzēs. [Īj.19:25-27]

Un saki līdz ar apustuli Pāvilu: Jo neviens mūsu starpa nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam, un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam vai mirstam, mēs piederam savam Kungam. Jo tādēļ Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs pār mirušajiem un dzīvajiem. [1.Kor.14:7-9]

Pats Jēzus to māca: Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam. [Jņ.5:28-29] Jo tāda ir mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā. [Jņ.6:40]

Lūk, Kristus augšāmcelšanās liecina, ka arī mēs augšāmcelsimies šīs pasaules pēdējā dienā. Un tad mēs būsim līdz ar Kristu Debesu valstībā, jo Viņš apsola: Kur es esmu, tur būs arī mans kalps. [Jņ.12:26]

Apustulis Pāvils par to liecina: jo tiešām, ja līdz ar Kristu ciešam, mēs līdz ar viņu tiksim arī apskaidroti. Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums. [Rom.8:17-18] Sēts top negodā un uzmodināts godībā, Sēts top nespēkā un uzmodināts spēkā. Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa.

Patiesi tas būs tāds gods, ko neviens nevar izteikt.

Apustulis Pāvils spēj izteikt tikai mazumu: Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kura viņš arī spēj sev pakļaut visas lietas. [Fil.3:20-21]

Tādēļ, lai arī kādas ciešanas, mokas, netaisnības un posts tev šajā pasaulē būtu jāpiedzīvo, dzīvo mierā, ciet ar pacietīgu sirdi, un zini, ka šīs bēdas ir laicīgas, bet gods debesīs būs mūžīgs. Tava dzīve nekad nebeigsies. Tā tikai sāksies. Priecājies līdz ar Jēzus mācekļiem, kas kļuva līksmi savu Kungu redzēdami [Jņ.20:20], jo tie zināja, ka viņš tiem ir sagatavojis lielu prieku debesīs. Debesīs būs labāk, lai es šeit ciešu, ko ciezdams.

Ķēniņš Dāvids saka: Kas ar asarām sēj, tas ar gavilēm pļaus. [Ps.126:5] Tu piepildi mani ar prieku sava vaiga priekšā, un jaukas, svētības pilnas dāvanas pie tavas labās rokas ir mūžīgi. [Ps.16:11]

Lūk šeit mums ir šīs jaukās, svētības pilnās dāvanas, kuras Dievs mums dāvā savā vārdā un sakramentā stiprinot mūsu ticību uz miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Es jūs atkal redzēšu, saka jūsu Pestītājs, un tad jūsu sirdis priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. [Jņ.16:22] Āmen!