Sprediķis Lieldienu pirmdienā

Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadijas no Jeruzalemes, vārdā Emava. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina. Un Viņš tiem sacīja: “Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?” Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. Tad viens, vārdā Kleops, atbildēja un Viņam sacīja: ”Vai Tu viens esi tāds svešinieks Jeruzalemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?” Un Viņš tiem sacīja: “Kas tad?” Un tie Viņam sacīja: “Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, ka To mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un Viņu situši krustā. Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas. Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa un, Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas saka, Viņš esot dzīvs. Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja.” Tad Viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti. Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk. Un viņi To gauži lūdza un sacīja: “Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!” Un Viņš iegāja pie tiem palikt. Un notika, ka Viņš, ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva, tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda. Un tie sacīja savā starpā: “Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?” Un tai pašā stundā viņi cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzalemi un atrada tos vienpadsmit sapulcējušos un tos, kas pie tiem bija. Tie sacīja: “Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies.” Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis ceļā un kā Tas viņu pazīts, maizi laužot. [Lk.24:13-35]

Šī evaņģēlija daļa mūs māca un mudina, lai labprāt runājam par Kungu Jēzu Kristu, un parāda, kādus augļus nes šādas domas un sarunas – pat tad, ja ne viss tiek saprasts tik skaidri, kā vajadzētu. Kā šeit varat redzēt, abi mācekļi vēl ir neticības pilni; un tomēr, tā kā viņi runā par Kristu pilnīgus niekus, Viņš nespēj palikt malā, bet nāk pie mācekļiem, atver viņu acis un izskaidro viņiem Rakstus. Tas jums ir labi jāsaprot un jāiegaumē, jo tā ir patiesi būtiska lieta. Bet, pirms turpinu aplūkot evaņģēliju, pašu notikumu, kas ir viegli saprotams, man vienkāršo ļaužu dēļ vēl nedaudz jārunā par Sakramentu.

Jūs, mīļie, esat dzirdējuši, kā sludinām par to, kuri cilvēki ir gatavi saņemt Sakramentu, proti, tie, kuru sirdis ir skāris Dieva vārds, tā ka viņi sākuši ticēt; kam nav šādas gatavības, tam no Sakramenta saņemšanas jāatturas. Būtu pareizi brīdināt par to ikvienu cilvēku, lai nenotiktu tā kā līdz šim un pie Sakramenta neskrietu visi, kas paši saviem spēkiem tam gatavojušies. Tā būtu pareizi sludināt, un lai Dievs dod, ka daudzi izbītos. Taču, vērodams daudzus cilvēkus un arī pats to piedzīvodams, esmu sapratis, ka ļaunais gars dara mūsu sirdis laiskas un kūtras pret Sakramenta saņemšanu, tādēļ, ja jūtam, ka mūsos pietrūkst ticības degsmes, mēs nemaz nesteidzamies to saņemt. Arī tas ir bīstami, jo var novest pie tā, ka līdz šim pastāvējušo un tagad atmesto sagatavošanās veidu vietā tiks ieviesti jauni, bet tikpat nepareizi.

Mēs esam atturējuši no Sakramenta saņemšanas tos, kuri tai gatavojas ar saviem darbiem, kas Dievam nav pieņemami; bet mums jāaizstāvas arī pret uzbrukumiem no otras puses – lai ļaudis nekļūtu kūtri un negaidītu, līdz Dievs nāks un dos viņiem pilnīgu ticību; jo šāda gaidīšana viņiem nekad neļaus nākt pie Sakramenta. Tādēļ ticība ir lieta, par kuru nekad nebūs gana sludināts, un, lai cik ilgi un daudz par to sludinātu, cilvēka prāts to tomēr nespēj saprast. Tādēļ, lai novērstu šādu nelaimi, turpināsim šīs lietas pārrunāt, aplūkojot divu veidu cilvēkus, kas gatavojas Sakramenta saņemšanai.

Pirmkārt, esam mācījuši, ka mums neklājas mēģināt sagatavoties Sakramenta saņemšanai ar saviem pašu spēkiem, kā arī darījuši tie, kuri gribējuši ar grēksūdzes vai citu darbu palīdzību kļūt cienīgi saņemt Sakramentu. Tie ir briesmīgi maldi un ļaunprātība, un cilvēkiem, kuri uzdrīkstas šādi rīkoties, ir jādod padoms atturēties no šādiem darbiem vai arī – no paša Sakramenta.

Otra veida gatavošanās ir tā, kura notiek ticībā; par to jau pietiekami daudz esam runājuši – šāda gatavošanās ir īstā un pareizā, tā nāk no paša Dieva. Tas nenozīmē, ka ticīgajam nepārtraukti ir jājūtas Sakramenta cienīgam; jo kur gan citādi paliktu ticība? Notiek tā: Dieva vārds nāk pie manis bez manas gatavošanās un līdzdalības. Es varu tikai klausīties, lasīt vai sludināt šo vārdu, uzņemdams to savā sirdī. Un tā arī ir īstā gatavošanās, kas netiek paveikta cilvēka spēkiem, bet notiek Dieva spēkā. Nav iespējama labāka sagatavošanās visiem sakramentiem kā tā, kuru mūsos paveic pats Dievs. Tas īsa kopsavilkuma veidā būtu sakāms par sagatavošanos Sakramentam. Tagad paraudzīsimies, kādi cilvēki saņem Sakramentu.

Evaņģēlijs un Dieva vārds, kas ir izteikumi un stāsti par Kristu, dažkārt – kā Kristus Lk. 8:5 saka – krīt kā sēkla uz ceļa, tas ir, cietās, rupjās sirdīs, pie tiem, kuri šo vārdu neuzņem un atstāj neievērotu.

Ir arī citi – pavisam nekaunīgi blēži, kas dzīvo lielos netikumos, kaut arī dzird Dieva vārdu un atklāti nenostājas pret to; Dieva vārds viņus sāpīgi aizskar. Jūs redzat, kā tagad rīkojas mūsu jūsmotāji, kas mēdz ar putām uz lūpām runāt par Dieva Vārdu – it īpaši tad, kad ir piedzērušies; viņi vērtē vārdu pavisam zemu un neko no tā nav sapratuši; viņiem ir nekrietnas, bezkaunīgas sirdis. Līdzīgi ir arī tie, kuri nogrimuši alkatības postā tik rupjā veidā, ka arī viņi paši to jūt. Tāpat ir arī ar citiem rupjiem grēkiem – tie, kuri tajos nogrimuši, neņem vērā svēto Evaņģēliju – arī tad, ja prot par to gari runāt. Tiem visiem mēs neko negribam sludināt, jo sludināt Evaņģēliju šādiem ļaudīm ir veltīgi – tas nedara viņus ne pazemīgus, ne izsalkušus.

Treškārt, visļaunākie ir tie, kuri vajā Evaņģēliju; par tādiem Kristus Mt. 7:6 saka: “Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā..” Šīs trīs grupas nepavisam nesader ar Evaņģēliju; viņiem mēs to arī nesludinām. Un es vēlētos, kaut arī citi dotu savu ieguldījumu šo nekam nederīgo cūku nosodīšanā, jo šādi ļaudis pļāpā par Evaņģēliju gluži bez jēgas – tā, it kā Dieva vārds būtu pielīdzināms kādiem Bernes Dītriha stāstiem vai citām pasakām. Kurš grib būt cūka, tam arī jāzina, kas cūkai pienākas. Es labprāt atņemtu šādiem cilvēkiem arī pasludinājumu, lai viņi Evaņģēliju nekad nedzirdētu un atrastos pavisam tālu no tā; jo tie nespēj neko vairāk kā vien izmantot Evaņģēliju nelietīgā un postošā veidā, sagādājot mums kaunu, tā ka viņu dēļ Dieva vārdam nākas ciest negodu un apkaunojumu. Projām, projām šīs mežonīgās cūkas!

Un – visbeidzot – ir atrodami arī daži tādi cilvēki kā tie, par kuriem lasām šīs svētdienas evaņģēlijā. Jūs varat pamanīt, ka viņiem vēl pietrūkst ticības; jo tie saka: “Mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs,” itin kā teiktu: mēs nezinām, kur Jēzus palicis, bet redzam, ka nekas nav izdevies – Viņš nu ir miris, un, ja arī kļūtu dzīvs un atkal celtos augšām, tomēr Viņš nespētu atpestīt tautu un kļūt par Ķēniņu. Tātad viņiem šķiet, ka pestīšana ir zaudēta. Šie divi cilvēki pieder to ļaužu pulkam, kuru sirdīm Evaņģēlijs ir dārgs un tīkams – tie nevēlas šai vēstij pretoties, nedz to nicināt; tomēr viņi ir bailīgi un negrib nākt pie Sakramenta, jo jūt, ka nav pietiekami stipri un dedzīgi; tie raujas atpakaļ un negrib nākt, līdz būs piedzīvojuši, ka kļuvuši stipri ticībā. Viņi ir tie, kam Evaņģēlijs pieder un pienākas, kaut arī viņi dažreiz paklūp; viņi jūt nepatiku paši pret sevi, jūt savu slimību un vēlētos no tās atbrīvoties – viņu sirdis nav nocietinātas. Šādi ļaudis ir jāaicina un jāvelk pie Kristus. Arī mēs neesam sludinājuši nevienam citam kā vien šādiem cilvēkiem.

Tāda ir ticības daba – ticīgs cilvēks jūt savus trūkumus un labprāt no tiem atbrīvotos. Nevienam nav jāgaida, līdz Dievs ar viņu darīs īpašas brīnumu zīmes un izturēsies pret viņu citādi nekā pret pārējiem – tiem, kuriem Viņš dod žēlastību ar Evaņģēlija un sakramentu starpniecību. Jo tādēļ Dievs ir mums sniedzis un atdarījis šo dārgumu krātuvi, lai mēs savu dārgumu tur varētu saņemt. Tādēļ, kad jūti savu vājumu, tev jānāk un jāsaka: mans Kungs, es esmu kritis, taču vēlētos kļūt stiprs; Tu esi iedibinājis mums Sakramentu, lai mēs ar tā palīdzību iedegtu un stiprinātu savu ticību un saņemtu palīdzību. Tādēļ esmu šeit un gribu saņemt Sakramentu. Tā mums sevi jāiedrošina un jāsaņem vārds un Sakraments ar prieku – tieši tad, kad jūtam ticības trūkumu, vēlamies saņemt palīdzību un stiprinājumu, jo tieši Sakramentā tas ir atrodams.

Tev neklājas pārvērst Kristu par tirānu, bet jāļauj Viņam būt un palikt Tam, kas Viņš patiesi ir – bagātīga, pāriplūstoša žēlastība. Ja savā sirdī jūti, ka tev nav šādas pārliecības un ticības, tomēr tu vēlētos, kaut spētu ticēt, – tev nav jāzaudē cerības, nedz jābēg no Sakramenta, bet tieši tajā jāmeklē palīdzība, lai tava ticība kļūtu dedzīga un pieņemtos spēkā. Jo, lai gan daži ir saņēmuši briesmīgu sodu tādēļ, ka saņēmuši Sakramentu necienīgi, bez ticības, tomēr tie arvien nākuši tikai no iepriekš minēto ļaužu vidus – tie bijuši cilvēki ar nocietinātām, negantām sirdīm. Tev jādara un jādomā tā: Kungs, redzi, tur ir vārds, bet šeit – mani trūkumi un mana slimība; un Tu pats esi sacījis: “Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt,” Mt. 11:28. Vai tu domā, ka Viņš to sacījis tiem, kuri jau ir dedzīgi un stipri ticībā? Viņa valstība ir nākusi ne tādēļ, lai sniegtu atbalstu taisnajiem, bet – lai palīdzētu grēciniekiem un darītu arī viņus dievbijīgus; tādēļ tam, kurš ir un jūtas nepilnīgs un vājš, ir jāiet pie Sakramenta un jāpieņem palīdzība.

Bet atrodas vēl vesels bars tādu, kuri nav uz īstā ceļa. Šur tur mūsu zemē sastopami pravieši, kuri māca ļaudīm kļūt augstprātīgiem un runāt ar dievišķo Majestāti gluži kā ar kādu kurpniekzelli; arī šādiem lepniem un nekaunīgiem gariem nekādā ziņā nedrīkstam sekot. Jo ir labi, ja tu izbīsties un jūties nedrošs, ja baiļojies un drebi; šādas bailes man šķiet labas – paliec pie tām un ej saņemt Sakramentu tā, lai tava sirdsapziņa tiktu stiprināta. Bet šādus lepnus garus un spītīgus prātus, kas rīkojas tik augstprātīgi un uzdrīkstas būt lepni Dieva priekšā, itin kā Viņam vajadzētu no tiem bīties, – tādus Dievs negrib pieņemt.

Tādēļ tev jābūt pazemīgam un jābīstas, jūtot nemieru un savu vājumu, un jāgrib turēties pie ticības. Ja tu to jūti, pateicies Dievam; jo tā ir droša zīme, ka [Dieva] vārds ir tevi skāris, ka tas tevi māca, vada un skubina. Kas gan tā būtu par ticību, ja es nāktu bez bailēm un nemiera, kas vingrina un stiprina manu ticību? Tieši tāda jau ir ticības daba – tā pierāda savu spēku bailēs, nāvē, grēkos un it visā, kas cilvēku satrauc un izbiedē. Tādēļ, kad jūti bailes un nemieru, ir īstais laiks iet saņemt Sakramentu; te būs darbs tavai ticībai. Un te būs noderīga arī privātā grēksūdze – ka tu ej pie kāda dievbijīga vīra un atklāj viņam savus trūkumus. Lūdz viņam padomu un seko šim padomam, ja viņš atzīst, ka esi gatavs iet pie Sakramenta. Jo tieši tam grēksūdze un Sakraments kalpo, citādi tie nemaz nebūtu vajadzīgi; grēksūdze un Sakraments ir iedibināti, lai sniegtu padomu vājām sirdsapziņām, ko nospiež grēki.

Ja nu tu saki: ko darīt tad, ja esmu pavisam slinks un vienaldzīgs, ka man nav nekādas patikas pret Sakramentu, lai gan jūtu, ka man tas ir vajadzīgs; ko darīt, ja nesajūtu Evaņģēlija un Sakramenta saldo garšu, tā ka, šķiet, manā sirdī jau apdzisusi pēdējā dzirksts? Atbilde: ja tu to vēl jūti, tad neesi gluži pazudis – tu neesi tik negants kā tie nocietinātie ļaudis, par kuriem runājām iepriekš; jo tu labprāt degtu. Tādēļ tev jārīkojas tā: uzlūko Dieva vārdu – klausies, kad tas tiek sludināts, lasi, raksti un dziedi šo vārdu, darbojies ar to jebkādā veidā, tad sāksi kaut ko sajust, citādi nemaz nevar būt. Tad ej saņemt Sakramentu un saki: Kungs, es esmu slinks ēzelis, tādēļ nāku, lai Tu man palīdzētu un aizdegtu manu sirdi. Tev nav jādomā par to, cik labi būtu gribējis sagatavoties Sakramenta cienīgai saņemšanai; tu tai jau esi gatavs, kad jūti, ka labprāt saņemtu palīdzību – kad vajadzība tevi spiež nākt, lai to saņemtu.

Arī man bieži ir gadījies tā, ka esmu baidījies iet pie Sakramenta un tā ticis aizdzīts arvien tālāk projām no tā; bet, kad redzēju, ka tā neko nepanākšu, man tomēr bija jāiet to saņemt. To pašu atzīsiet arī jūs – jūs redzēsiet, ka tā ir velna māžošanās, kas atrauj ļaudis no Sakramenta; jo vairāk viņi bīstas un grib nogaidīt, līdz jutīs savā sirdī īstu ticību, jo tālāk tie aiziet no Sakramenta. Un, ja viņi paliek pie šādām domām, tad galu galā visa patika un ilgas pēc Evaņģēlija un Sakramenta viņos izdziest, tā ka viņi nekad pie tā nenonāk. Tādēļ tev jānoliek malā gan savas domas, gan bailes un jāiet, un jālūdz palīdzība Dievam. Ja tu to darīsi, tad jutīsi, ka tevī iemājo arvien lielāka patika pret Sakramentu, – un nekādā citā veidā tu to nevarētu iegūt. Tādēļ es gribētu, lai arī jūs rīkotos šādi un ietu pie Sakramenta ar šādu nodomu – lai arvien vairāk justu patiku pret Sakramentu un tieksmi pēc tā, kļūstot arvien stiprāki; ja neiesi, tu vienmēr paliksi vienaldzīgs un kļūsi arvien vienaldzīgāks.

Tas jums ir jāpieņem kā mierinājums; un arī savā pieredzē varēsiet pārliecināties, ka tā ir. Jo nav iespējams, ka Dieva vārds nenestu augļus un labumu. Jes. 55:11, 10 Dievs ir sacījis: “[Mans vārds, kas iziet no manas mutes] neatgriezīsies pie manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju. .. kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā..” Šiem vārdiem vajadzētu darīt mūs drošus un priecīgus pat tad, ja esam jau kļuvuši vēsi. No Dieva žēlastības esam saņēmuši Dieva vārdu, tādēļ mums vajadzētu pacelt rokas un pateikties Viņam. Jo cik daudz šeit, pasaulē, ir tādu, kuriem Dieva vārda vēl nav! Un kā citādi jūs būtu varējuši pie tā nonākt? Tur jums ir visu bagātību krājums, visa gatavība, viss, kas vajadzīgs; taču arvien vēl paliek arī daudz nelietības, kura jūs nomāc. Tādēļ, tā kā Dievs saka, ka Viņa vārds nevar palikt bez augļiem – ja vien tu to nepadari par joku, bet nopietni lasi, klausies un pārdomā –, tu noteikti kaut ko piedzīvosi; un, jo vairāk tu to darīsi, jo vairāk piedzīvosi. Tavā sirdī nevar būt tik ļaunu domu, ka, lasot Rakstus vai tos ar kādu pārrunājot, tavas ļaunās kārības nenorimtu un nepaliktu mierā. To es daudzkārt esmu pārbaudījis; un, ja jūs to pārbaudīsiet, tad arī paši saņemsiet augļus un pieredzēsiet, ka patiesi ir tā, kā Dievs saka. Kā gan vēl tu gribi sagatavoties Sakramenta saņemšanai?

Vai tad nepietiek ar to, ka tev ir Dieva vārds, kas tevi aicina, turklāt tu jūti savu postu, kurš arī tevi spiež pie Sakramenta? Kristus gaida tevi, gribēdams tev palīdzēt. Ko gan vēl Viņam vajadzētu darīt? Un no to ļaužu vidus, kurus Viņš gaida, nav izslēgts neviens cits kā vien pārdrošie un nekaunīgie – bezkauņas, kas neuztver Dieva vārdu nopietni. Tādēļ tev ir jānāk un jābūt pārliecinātam, ka Kristus spēj ielūkoties tavā sirdī daudz dziļāk nekā tu pats; tieši to vari redzēt šajos Bībeles pantos. Abi nabaga vīri nebija pat uzdrīkstējušies vēlēties to, kas viņiem notika; tomēr pār viņiem nāk necerēta Dieva žēlastība – pats Kristus nāk pie viņiem un ļauj tiem sevi pazīt, tādēļ ka šie mācekļi runā par Viņu. Nu viņu sirdis kļūst tik priecīgas, ka viņi nevar palikt tajā pašā vietā, bet steidzas pie citiem mācekļiem un stāsta tiem par Kunga parādīšanos. Viņu sirdis piepilda tāds prieks, kādu neviens no viņiem pat nebūtu uzdrīkstējies vēlēties – ilgas pēc tā bija slēpušās tik dziļi mācekļu sirdīs, ka viņi paši tās neredzēja; un tomēr šīs sirdis nekur citur nebūtu guvušas lielāku prieku, kā tās saņēma tagad, redzot Kungu Kristu augšāmcēlušos un tapušu par Ķēniņu. Tādēļ Dievs ir ielūkojies viņu sirdīs dziļāk nekā viņi paši un devis daudz vairāk, nekā viņi būtu varējuši vēlēties. Tāpat notiek arī tev – kad jūti, ka neesi tik dedzīgs, kā pats vēlētos, zini, ka Viņš ielūkojas tavā sirdī dziļāk nekā tu pats. Ja vēlies kļūt īsti dedzīgs, tev nav jābēg, bet droši jānāk pie Kristus.

Kā šāds pamudinājums kalpo arī daudzi Sv. Pāvila izteikumi, tā, piemēram, Ef. 3:20: Viņš, “darbodamies mūsos ar savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam”. Mēs labi redzam, ko Kungs mums dod; mēs arī jūtam, ka saņemam to ar prieku; tādēļ apustulis saka, ka neredzam, pēc kā ilgojamies un lūdzam, ka nespējam to pat iedomāties. Bet Kungs, kas izzina mūsu sirdis, to redz un bagātīgi dāvā mums savu žēlastību. Tā par Sv. Moniku, Augustīna māti, lasām, ka viņa deviņus gadus pēc kārtas raudājusi par savu dēlu; viņa savā sirdī ilgojās, kaut dēls kļūtu par kristieti, un deva tam daudzus padomus, cenzdamās to panākt. Māte gribēja, lai Augustīns apprecētu kristīgu sievieti un kļūtu par vienkāršu kristīgu laulātu vīru; viņa neuzdrīkstējās ne cerēt, ne gaidīt, ka viņš varētu kļūt par tādu cilvēku, par kādu vēlāk kļuva.

Aplūko Evaņģēlijā minētos piemērus vēl rūpīgāk! Arī Sv. Pēteris bija bikls un satrūkās, kad Kungs gribēja mazgāt viņu kājas; māceklis nesaprata, ka viņiem tas ir vajadzīgs. Šī nepieciešamība slēpās viņa sirds dziļumos, un mazliet vēlāk Pēteris sacīja: “Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!”, Jņ. 13:9. Tāpat notiek ar mūsu sirdīm – mēs redzam Kungu Kristu un zinām, ka Viņš mums grib palīdzēt; tomēr esam tik bikli, ka satrūkstamies un izbīstamies Viņa priekšā – mēs nemaz neesam tik pārliecināti par Viņa labestību, kā mēdzam sacīt. Jā, ja mēs uzskatītu Kristu par To, kas Viņš patiesi ir, mēs līdz ar Pēteri sacītu: Kungs, mazgā mums ne vien kājas, bet arī rokas un galvu! Mēs domātu: nu es ar prieku iešu un kļūšu brīvs no grēka, kas līdz šim gulējis uz mana kakla! Tāpat arī Lk. 5:6-8 lasām līdzīgu piemēru par Sv. Pēteri: kad mācekļi, savā laivā sēdēdami, noķēra tik daudz zivju, ka viņu tīkli saplīsa, Pēteris izbijās un krita Jēzum pie kājām, sacīdams: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Redzi, nu Pēteris ir izbijies un saka, lai Kungs aiziet no viņa – tieši tajā brīdī, kad būtu vajadzējis lūgt, lai Viņš nāk! Tā cilvēka bailīgā daba arvien mēdz darīt – cilvēks izbīstas Kristus priekšā, lai gan Viņā atrodams vienīgi viss labais un Viņš ir nācis tikai tādēļ, ka gribējis palīdzēt ikvienam. Tādēļ arī esmu sacījis, ka mums neklājas pārvērst Kristu par tirānu, bet ir jāļauj Viņam būt laipnam Kungam un Pestītājam, kas nevēlas neko citu kā vien palīdzēt grēciniekiem; turklāt Viņš ar vārdiem un piemēriem aicina un labina, lai ikviens nāktu pie Viņa.

Šeit sacītais pietiekami skaidri atklāj ticības dabu; mūsu trūkums ir tas, ka ticības dabu nesaprotam pareizi. Tādēļ rīkojieties tā: izmēģiniet un pārbaudiet to, kas šeit sacīts, tad arī piedzīvosiet, ka tā patiešām ir; jo vairāk vingrināsieties šajās lietās, jo vairāk mierinājuma un spēka jutīsiet. Jo necienīgāks un nepiemērotāks jūties, jo vairāk tev jāpievērš uzmanība Dieva vārdam, tas jāklausās, jālasa un jārunā par šo vārdu, tad arī tu kaut ko atklāsi un redzēsi, kas tev ir tīkams un kas tevi aizkustina. Tāpat ir nepieciešams lūgt Dievu un sacīt tā, kā apustulis saka Lk. 17:5: Kungs, “vairo mums ticību”! Dari tā, un tu tiksi stiprināts. Bet, ja gribi pārlieku ļauties savam biklumam, tad nekad netiksi tālāk; jo tu spītīgi paliec pie tā, ka gribi just, nevis ticēt. Savu nelaimi un nemieru tu itin labi vari sajust; un tad arī ir īstais laiks, kad jāiet pie Sakramenta. Ja arī esi ticībā vājš, tev tomēr nav jāatkāpjas, jo Kristus tevi neatstums – tādēļ ka Viņš ir nācis vienīgi, lai stiprinātu vājos un mierinātu izbiedētos.

To visu negribu sludināt neaptēstiem spītniekiem, nedz arī mūsu jūsmotājiem, bet tikai biklām un vājām sirdsapziņām, tiem, kuri dažkārt arī krīt, – lai viņi nezaudētu cerības, bet zinātu, kur atrast palīdzību un mierinājumu. Kāds agrīnās baznīcas tēvs, tuksnesī dzīvodams un redzēdams sava brāļa biklumu un vājumu, ir sacījis lieliskus vārdus: nē, mans brāli, tev nav jāiet projām no Sakramenta un jāatkāpjas – ja ilgi atkāpsies, vari aiziet pavisam. Ir pamats bīties, ka, jo ilgāk paliekam bez Sakramenta, jo slinkāki un vienaldzīgāki kļūstam. Kā jau sacīju, no Sakramenta saņemšanas jāatturas tiem, kuri dzīvo mežonīgu, nekārtīgu dzīvi un nemaz nedomā, ka vajadzētu laboties. Bet tiem, kuri vēlētos laboties, kuri atzīst savus trūkumus, vēlas no tiem atbrīvoties un redz, ka paši nespēj sev palīdzēt, – tiem ir jānāk, lai saņemtu palīdzību.

Tā nu jūs redzat, kādēļ Dievs ir noteicis un pavēlējis, lai Viņa vārds nemitīgi tiktu sludināts; tādēļ arī tas nedrīkst tikt nicināts. Patiesi, vārds bez Gara neko nevar paveikt; bet pats visvarenais Dievs – kā jau esam dzirdējuši – saka: “Mans vārds,” ko Es jums lieku sludināt, “neatgriezīsies pie manis tukšā.” Tātad mēs nedrīkstam nepievērst tam uzmanību; jo Dievs grib caur vārdu likt mūsu sirdīs Svēto Garu. Viņš negrib, lai tu atplestu muti gaidītu brīnumu zīmes no debesīm, atstādams bez ievērības vārdu un Sakramentu. Jo tieši caur vārdu Viņš ir nolēmis dot savu žēlastību, kā Kristus saka Jņ. 6:44: “Neviens nevar nākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs..” Kā tad Tēvs mūs velk? Caur Kristu. Un kā tas notiek? Ar vārdu. Tā Viņš tevi aicina un labina; ja tevi dzen tavs trūkums, ej ar prieku un droši runā ar Dievu par savu nelaimi; taču ņem vārdu sev līdzi.

Atstāj Dieva ziņā to, kā kļūsi pastāvīgs, ej pie Sakramenta tagad, kad esi saņēmis vārdu un jūti savu nelaimi; pats vārds tev mācīs, kā pareizi sagatavoties, lai varētu iet un to saņemt. Tev jāatzīstas un jāsaka Dievam tā: Kungs, es esmu grēcinieks un pats saviem spēkiem nespēju sev palīdzēt; tādēļ nāku, lai Tu man palīdzētu. Ja man ir dota Dieva žēlastība, ka Dieva vārds manai sirdij ir tīkams, un es tajā rodu prieku, tad varu pastāvēt. Jo tā ir liela lieta, ka Dievs dod savu vārdu un dara tā, ka man šis vārds ir salds un tīkams. Ja arī vēl neesmu pietiekami stiprs, tomēr ar laiku kļūšu stiprāks un galu galā spēšu bez bailēm apliecināt vārdu un atdot šī vārda dēļ pat savu dzīvību. Tādēļ Kristus Mt.7:7-8 saka: “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.”

Tādēļ gribu jūs nopietni brīdināt, lai šajās lietās rīkojaties gudri. Mēs pamatoti esam nosodījuši tos, kas uzdrīkstas paši ar saviem darbiem gatavoties Sakramentam; turpretī tos, kuri jūt savu postu un redz, ka paši saviem spēkiem šeit neko nespēj paveikt, nedz arī dot kādu padomu un palīdzēt, – tos esam aicinājuši saņemt Sakramentu. Tādēļ, ja jūti savus trūkumus, ej pie kāda dievbijīga cilvēka, sūdzi tos viņam un saki: redzi, es esmu kritis, bet vēlētos tikt atkal glābts; es lūdzu tev padomu, saki, ko man darīt! Tādam cilvēkam ir jāsniedz mierinājums un jāļauj iet pie Sakramenta, lai viņš tajā gūtu stiprinājumu. Jo tieši tādēļ šis Sakraments ir iedibināts, lai cilvēki ar to tiktu mierināti un stiprināti. Tādēļ tu nekādā ziņā nedrīksti ļaut, lai kāds tevi dzen projām no Sakramenta. Ja apzinies savu biklumu, tas ir labi; jo tev tavi trūkumi ir jāapzinās.

Ķeries pie Evaņģēlija un Svēto Rakstu lasīšanas, iepazīsti tos arvien labāk – arī tad, ja esi lasījis jau daudzas reizes un labi pārzini. Jo tas ir velns, kas iedveš tev kūtras domas, lai atņemtu tev patiku pret Dieva vārdu. Viņš negrib ļaut tev nākt pie Sakramenta, jo labi zina, kādus augļus tas nes. Bet, ja tu lasi un klausies Dieva vārdu, tiekdamies tam paklausīt, kā vien spēdams, tad redzēsi, ka Kristus ir ar tevi un aizdedz tavu sirdi. Bet vislabāk ir, ja divi vai trīs nopietni pārrunā Dieva vārdu savā starpā, tā ka tas tiek sacīts un apspriests ar dzīvu balsi. Tad vārds atskan jo spēcīgāk un velnam nākas atkāpties. Nu visas ļaunās kārības un domas tiek padzītas; to vietā stājas tāda gaisma un atziņa, kādu nekad agrāk neesi pieredzējis. Tikai mēs, nejēgas, esam ļāvuši cēlajam dārgumam gulēt mūsu durvju priekšā un neesam zinājuši, kā to lietot; turklāt velns mūs piekrāpj, atrauj no vārda un dara laiskus – viņš tā nopūlas tādēļ, ka nespēj apslāpēt vārdu. Tā nu mums ir jāapbruņojas un jāstājas pretī velna iedvestajām domām. Tad Kristus nāks un parādīsies, kaut arī tu varbūt uzreiz Viņu nepazīsi; jo vairāk par Viņu runāsi un domāsi, jo skaidrāk Viņu ieraudzīsi un atpazīsi; tu jutīsi, kā Viņš no iekšienes aizdedz tavu sirdi – kā šeit, Evaņģēlijā, dzirdējām par diviem mācekļiem, kuri devās uz Emavas ciemu.

Tas būtu viss, kas man šoreiz vēl bija jāsaka par Sakramentu – cik Dievs man devis izrunāt; un es jūs mudinu, mīļie draugi, labi saprast un pareizi izmantot to, ko esat dzirdējuši. Ja gribētu uzstāties jūsmotāji, kas Evaņģēlijam spēj tikai kaitēt, tad laicīgajai varai tos vajadzētu sodīt. Bet mums jāļauj arī viņiem klausīties sludināšanu – dievbijīgo ļaužu dēļ; Dieva vārds ir jāsludina pilnīgi atklāti, visiem dzirdot; jo mēs nezinām, kuru tas skars.