Sprediķis Misericordias Domini svētdienā

ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, – un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu savu dzīvību par savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; arī viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. [Jņ.10:11-16]

Šis Evaņģēlijs māca par to valdību, kura tiek saukta par garīgo valdību; pāvesta sekotāji ir sludinājuši – un šodien ar īpašu stingrību māca un sludina – , ka tā nedrīkst tikt nicināta. Viņi vēlas iemantot tādu pašu varu, kāda ir Kristum un ceļ paši sevi pārāk lielos augstumos. Tas mums ir nedaudz jāaplūko.

Pirmkārt, ir jāievēro šāda lieta: tā kā Kristus Evaņģēlijā runā par vienu ganu, tad arī ir jābūt tikai vienam Ganam; un, ja Viņš runā par vienu avju kūti, tad tiešām ir jābūt tikai vienai avju kūtij. Ja nu kāds grib iecelt daudzus ganus un uzcelt daudzas kūtis, viņš nerīkojas pareizi. Kā Kristus pats ir Gans un sauc sevi šajā vārdā, tā arī tam, kurš pilda Viņa amatu, ir jātiek sauktam par ganu. Kristus ir Ķēniņš, tādēļ arī visi Viņa kristieši ir ķēniņi; jo viss, kas Kristus ir un kas Viņam pieder, ir mūsu – tas viss pieder arī mums (ja vien mēs ticam Kristum).

Bet būt ganam – tas patiesi nenozīmē dzīvot lielā greznībā un godībā; gana amats ir kalpošana, ar kādu viens cilvēks mēdz kalpot otram – kā to dara kalps savā namā, izpildīdams visu, ko viņa kungs vēlas; uzticams kalps dara sava kunga labā visu, ko vien viņš spēj, un nejūtas apgrūtināts. Tieši tā Kristus ir pildījis savu amatu un rīkojies atbilstoši savam vārdam. Viņš, dzīvodams šeit, uz zemes, ir uzcītīgi rūpējies par savām avīm, kalpodams tām visās miesas un dvēseles vajadzībās – ar labu, pareizu mācību un labiem darbiem, – kā evaņģēlists to apraksta.

Tāpat būtu jārīkojas visiem tiem, kuri ar lepnumu apgalvo, ka pilda Kristus amatu. Sv. Pēteris, kas uzcītīgi sekoja savam Kungam, pildīdams pavēli, ko bija no viņa saņēmis Jņ. 21: 15 u. t., mudina visus, kam šis amats uzticēts, 1. Pēt. 5: 1 – 4 sacīdams: “Vecākos jūsu starpā pamācu es, arī būdams vecākais un Kristus ciešanu liecinieks un nākamās godības dalībnieks: ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam. Tad, kad Augstais Gans parādīsies, jūs saņemsit nevīstošo godības vainagu.”

Ir sastopami trejādi gani: labi jeb īsti gani, derētie gani un vilki. Labie gani ir tie, kuri, tāpat kā Kristus, labais gans, gana avis un iet tām pa priekšu, rūpējas par slimajām – par tām, kuras sasirgušas ar kraupi vai iesnām. Labs gans nebēg, redzēdams vilku nākam; viņš riskē ar savu dzīvību, aizstāvēdams avis – kā Kristus šeit, Evaņģēlijā to apraksta. Jo ar pareizu sludināšanu vien nepietiek; to spēj darīt arī derētie gani; bet ganam ir jāpaliek nomodā, sargājot ganāmpulku, lai vilki – viltus mācītāji nevarētu tikt pie viņa avīm; viņam jācīnās pret vilkiem ar Dieva Vārdu un jāatdod dzīvība avju labā. Tādi ir labie gani, un to ir pavisam maz. Šie īstie un godīgie apustuļi un sludinātāji ir tikai Kristus mute – caur viņiem sludina pats Kristus.

Derētie gani to nedara; viņi nerūpējas par avīm, bet saņem no tām laicīgu algu, mantu un godu, ganīdami tikai paši sevi; kāda daļa šādu ganu sludina pietiekami labi, un Kristus runā arī par viņiem; taču viņi nesargā avis. To jūs tagad redzat pie mūsu ganiem, kuri rīkojas pavisam ačgārni. Senlaikos valdnieki deva bīskapiem lielus īpašumus, zemes un ļaudis, tā, ka dievbijīgi bīskapi nelabprāt pieņēma šādu amatu un pat bēga no tā; bet tagad ir gluži otrādi – katrs skrien un cīnās par šo amatu – par labākajām bīskapijām un prebendām notiek vissīvākās cīņas; ikviens meklē savu labumu, nevis to, ko prasa Kristus. Tas kļūst redzams, kad nāk vilki un notiek sadursme – un nav vairs neviena, kas paliktu pie avīm. Notiek tā, kā Kristus šeit saka: “Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, – un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp.” Tā ir briesmīga, nožēlojama lieta.

Trešie ir vilki. Arī tie rūpējas par avīm, tikai ne ar labu nodomu. Kas tad ir šie vilki? To mēs tagad redzam. Tie ir tirāni – gan garīgie, gan laicīgie; viņi nespēj paciest ne īstos, ne derētos ganus. Pāvests un bīskapi līdz ar saviem vietniekiem, tāpat arī laicīgie valdnieki, kas tiem seko, tagad sagūsta, izraida, nolād, iesloga, vajā un nonāvē gan īstos, gan derētos ganus. Tie ir pavisam rupji un nekaunīgi vilki, kurus ir viegli atpazīt; tie rīkojas bez slepenām viltībām un no viņiem ir iespējams sargāties.

Bet ir arī citādi vilki – tie, kuri tērpušies avju vilnā. Tie ir viltus mācītāji, kas, sniegdami Kristus avīm šķietami dievišķu, kristīgu mācību, patiesībā dod tām indi. No šādiem vilkiem Kristus mūs brīdina, atgādinādams, lai uzmanāmies, ka šādi mācītāji mūs nepiekrāpj ar skaistiem, laipniem, garīgiem vārdiem un nepieviltu ar viltīgiem izdomājumiem, – kā Matejs 7: 15 saka: “Sargieties no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.” Tāpat Sv. Pāvils Ap. D. 20: 28 – 31 aiziedams brīdina Efezas vecajos, sacīdams: “Sargiet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu. Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi. Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt..” Es domāju, šie brīdinājumi ir teikti no sirds. Ak, lai Dievs dod, ka mēs šādus brīdinājumus ņemtu pie sirds – tas mums tagad ir ļoti nepieciešams.

Tā nu vilki nav neviens cits, kā tie, kuri gan ar ārējiem darbiem, gan arī iekšēji, ar viltus mācībām vajā un cenšas nomākt Evaņģēliju; tādi ir laicīgie tirāni un pāvests līdz ar visiem ķeceriem.

Te jāzina, ka mums ir divējāda valdība: laicīgā jeb pasaulīgā valdība, kas soda ar zobenu, un garīgā valdība, kas pilda savu amatu ar Vārdu un sludināšanu. Laicīgā valdība ir Dieva iecelta – kā Sv. Pāvils Rom. 13: 1 – 6 to izsaka skaistos un skaidros vārdos, sacīdams: “Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas. Tātad tas, kas pretojas valsts varai, saceļas pret Dieva iestādījumu. Bet tie, kas saceļas pret to, paši sev sagādā sodu. Jo valdītāji nav bīstami labam darbam, bet ļaunam. Tu negribi bīties valsts varas, labi, dari to, kas labs, tad tu saņemsi viņas uzslavu, jo tā ir Dieva kalpone tevis labā. Bet, ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tiem, kas dara ļaunu. Tādēļ ir nepieciešami tai paklausīt ne vien soda dēļ, bet arī sirdsapziņas dēļ. Tāpēc maksājiet arī savas nodevas: viņi, kas uz to raugās, ir Dieva kalpi.”

Tā kā maz ir to, kuri paklausa Evaņģēlijam, bet lielākā daļa cilvēku ir un paliek blēži un nelieši, kas grib izmantot Evaņģēliju miesīgas brīvības iegūšanai, lai varētu rīkoties pēc savas patikas – ir nepieciešams, lai mums būtu valdība; tā nebūtu vajadzīga, ja mēs visi klausītu Evaņģēlijam un būtu kristieši. Iedibinādams šādu kārtību, Dievs ir rūpējies par to, lai dievbijīgi cilvēki varētu dzīvot mierā; tādēļ Viņš ir devis laicīgajai valdībai zobenu, lai tā sargātu mieru, sodītu ļaundarus un sargātu dievbijīgos. Tādēļ ir nepieciešams dot laicīgajai valdībai renti, muitu un nodevas, lai tā varētu tikt uzturēta un pildīt sava amata pienākumus.

Garīgo varu pāvesta sekotāji ir saistījuši ar pāvesta varu; bet cik nelietīgi viņš šo varu izmantojis, tas – paldies Dievam! – ir redzams gandrīz katram. Pāvests visu ir apgriezis otrādi un savu garīgo varu pārvērtis gluži pasaulīgā. Pats sliktākais ir tas, ka viņš garīgo varu izmanto kā aizsegu un ar tās palīdzību ir panācis to, ka nu tiek uzskatīts un dēvēts par visas laicīgās varas un valdības galvu. To viņš nav darījis pēc Dieva pavēles, bet – pretodamies Dieva Vārdam un Kristus pavēlei, lai gan pats ar lepnumu sauc sevi par Kristus vietnieku.

Evaņģēlijā par garīgo valdību tiek runāts pavisam citādi, proti – ka tā valda tikai ar Vārdu, nosodot grēciniekus un pasludinot Evaņģēliju izbiedētām, biklām sirdsapziņām. Kristus Mt. 18: 15 – 17 saka: “Ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku.” Par to runā arī Sv. Pāvils, 2. Kor. 13: 10 sacīdams: “Tādēļ es jums to rakstu no tālienes, lai man klāt esot nevajadzētu lietot bardzību pēc tās pilnvaras, ko Tas Kungs man devis celšanai un ne postīšanai.”

Tas nozīmē, ka, ja bīskapi vai viņu vietnieki grib kādu izslēgt no Baznīcas, viņi drīkst to darīt tikai tad, ja šī cilvēka grēks ir zināms un atzīts draudzes priekšā; citādi viņu lāsts nav jāpieņem, bet jārāda durvis tiem kuri atnesuši lāsta vēstuli. Arī laicīgajai varai jāuzrauga šādas lietas. Kad garīgā vara grib pārlieku izplesties, kaitēdama dvēselēm, tā ir jāaptur, lai nepieļautu, ka bīskapi vai to vietnieki pēc savas patikas padzen cilvēkus no draudzes nez pašas draudzes ziņas un piekrišanas; un arī draudzei ir vienprātīgi jāstājas pretī šādai bīskapu rīcībai.

Dievam nav tik svarīgi, kā laicīgā valdība izmanto savu varu; jo Viņam ir svarīga tikai cilvēka dvēsele, bet ar dvēseles lietām laicīgā valdība nenodarbojas – tai pavēlēts valdīt pār miesu un mantu. Turklāt cilvēku pestīšanai nav svarīgi, vai viņu laicīgā vara labi pilda savu amatu. Bet, ja garīgā vara saka: ja tu dari tā, tu tiksi pestīts, bet, ja dari citādi, tad nonāksi mūžīgā pazušanā – tam gan ir liela nozīme. Tieši tā rīkojas pāvests: tagad tu pēc viņa likuma nedrīksti ēst olas, gaļu, sviestu, eļļu, zivis; tev jādara tā un tā, jātic tam un šim; ja tu viņam nepaklausi, viņš tevi izslēdz no Baznīcas un sūta vienu lāsta vēstuli pēc otras; no šādām lietās ir jāuzmanās. Tāpat arī, ja laicīgā vara tev pavēlētu: tam tev ir jātic, bet tam nav jātic, un šīs pavēles būtu pret Evaņģēliju, tad tev tām nav jāklausa, bet jāsaka tā, kā Sv. Pēteris sacījis Ap. D. 4: 19 un 5: 29: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” Tomēr tu nedrīksti lietot spēku, nedz sacelties un pretoties laicīgajai valdībai.

Garīgajai valdībai ir citāda vara – mācīt Dieva Vārdu un sludināt Kristus Evaņģēliju. Kad bīskapi un viņu vietnieki sniedz jums Dieva Vārdu un sludina Evaņģēliju, tad jums viņi ir jāuzklausa, jo, sludinādami Vārdu, tie īsteno savu varu. Bet, ja viņi nesludina, tie savu varu ir zaudējuši un viņu amata pildīšana ir beigusies. Tādēļ sargies no viņiem, kad viņi nāk klajā ar saviem garīgajiem likumiem un cilvēku izdomātajiem noteikumiem par grēku atlaidēm un gandarīšanu, nevis sludina tikai Evaņģēliju par Kristu. Nav neviena cita pasludinājuma, kas spētu cilvēku darīt labāku, kā vien Evaņģēlijs. Ja viņi nāk pie mums bez Evaņģēlija, mēs viņiem sacīsim: mīļie bīskapi, jūs neesat īsti bīskapi, bet tikai uzzīmēti tēli – kā Pāvils saka – nobalsinātas sienas.

To viņi nevar paciest, tādēļ mēģina rast Rakstos pamatojumu savai varai; tie saka: Kristus Lk. 10: 16 taču ir teicis: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani.” Klausies, tu, nabaga tauta – viņi saka – vai tad tu neredzi, ka Kristus to saka par mums? Te nu tev jāatbild tā: jā, mīļais bīskap (vai bīskapa vietniek), uzlieciet brilles un palūkojieties šajos vārdos vērīgāk – ievērojiet, ko Kristus iepriekš, 3. pantā sacījis saviem mācekļiem: “Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā.” Un nedaudz tālāk, 9. pantā Viņš tiem saka: “Tuvu pie jums ir nākusi Dieva Valstība.” Un Marka evaņģēlijā 16: 15 – 16 Viņš tos sūta, sacīdams: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un tiek kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” Tieši šiem mācekļiem, kuri sludina Evaņģēliju, Kristus šeit saka: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani.” Jo, kad dzirdu runājam Kristus vēstnesi, es dzirdu pašu Kristu; ja neuzklausu vēstnesi, tad nedzirdu arī Kristu.

Tāpat viņi saka: Mateja evaņģēlijā 16: 19 Kristus saka Pēterim: “Ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.” Jā, pareizi; taču mūsu bīskapi šo varu nekaunēdamies izmanto nelietīgi; jo viņi sasaista, ko paši vēlas, izdomā savus likumus, apgrūtina cilvēku sirdsapziņas un dara, kas vien tiem tīk un ienāk prātā. Tas, ka citiem viņu izdomājumi ir liels apgrūtinājums un nepanesami smaga nasta, viņiem nepavisam nerūp. Nē, mīļais bīskap, šie vārdi tev nedod tiesības apgrūtināt sirdsapziņas ar dažādiem likumiem – tev jāsoda tikai maldīgie un grēcinieki. Kristus nav jums devis nekādu citu varu, kā vien – varu darīt to, kas cilvēkiem nāk par labu.

Tādēļ, kas ļaunprātīgi izmanto šādu varu, tas nav Kristus, bet velna vēstnesis – vilks, kas plosa Kristus ganāmpulku. Īstās Kristus avis to labi saprot. Tādēļ Kristus šeit, Evaņģēlijā saka:

ES ESMU labais gans; Es pazīstu Savas avis un Manas avis Mani pazīst.

Kristus avis nepazīst citu ganu, kā vien Kristu; un tie, kuri nesludina tā, lai avis varētu pazīt Kristu, sludina aplamas maldu mācības.

Bet ko tas nozīmē – pazīt Kristu? Neko citu, kā to, ka jūs atzīstat Viņu – pirmkārt, kā dāvanu, otrkārt – kā piemēru. Viņš ir dāvana, ko Dievs tev devis un darījis par tavu īpašumu, tā, ka tad, kad tu redzi un dzirdi, ko Viņš ir darījis un cietis, nešaubies, bet zini, ka Viņš pats, Kristus, ar saviem darbiem un ciešanām ir tavs; uz to vari paļauties tikpat droši, kā, ja tu pats būtu to visu paveicis, jā, ja tu pats būtu Kristus. Redzi, tas nozīmē – pareizi atzīt un pazīt Kristu, zinot, ka Viņš no tīras Dieva laipnības ir mums dāvināts – līdz ar visu, kas Viņam pieder; un Viņš par mums ir gandarījis, iemantodams mums pestīšanu un mūžīgo dzīvošanu; un tas viss – neatkarīgi no mūsu nopelniem – tiek mums dots Kristus dēļ un caur Kristu.

Kad nu tu esi šādi pazinis Kristu kā savas mūžīgās dzīvības pamatu un vislielāko dārgumu, seko nākamā lieta – tu satver Viņu kā piemēru, nododies sava tuvākā labā un kalpo viņam tāpat, kā Kristus ir nodevies tavā labā un kalpojis tev. Redzi, tā izpaužas ticība un mīlestība – Dieva bauslis ir piepildīts, cilvēks kļūst priecīgs un bezbailīgs, gatavs darīt un panest it visu. Redzi: Kristus kā dāvana baro tavu ticību un dara tevi par kristieti; savukārt Kristus kā piemērs dara tavus darbus; šie darbi nedara tevi par kristieti, bet nāk no tevis, kas jau iepriekš esi kristietis.

Pāvests to visu ir apgriezis otrādi; viņš pavēl: tev jādara šis un tev jādara tas. Ja gribi tikt pestīts, tev jālūdz rožukroņa lūgšanas, jāgavē, jākļūst par kartēzieti, jāsteidzas pie Sv. Jēkaba, uz Romu, uz Jeruzālemi, jāpērk grēku atlaides, jāceļ baznīcas, jāziedo misēm, un jādara vēl neskaitāmas citas lietas, kuras Kristus nav pavēlējis. Un pats briesmīgākais ir tas, ka viņi, kādu laiku darījuši šādus darbus, kuri nenes nekādu labumu ne Dievam, ne pasaulei, uzdrīkstas ar tiem lepoties un sacīt: es tik ilgi esmu gavējis katru piektdienu pie maizes un ūdens, es esmu tik daudz gadu pavadījis klosterī, tādēļ ceru, ka Dievs man šos darbus neatstās neatalgotus, bet manu labo darbu dēļ dos man Debesis. Tā ir īsta Kristus noliegšana, briesmīga lielās, neaptveramās Dieva žēlastības zaimošana; tie ir nekaunīgi zaimi pret šo žēlastību, kuru Dievs mums parādījis savā Dēlā Jēzū Kristū, ko Viņš devis mūsu svētīšanas, taisnošanas un pestīšanas labā, – kā Sv. Pāvils māca 1. Kor. 1: 30.

Tā ir īsta Kristus atziņa – zināt, kādēļ Kristus ir nācis un kā mums jāsaņem labums, ko Viņš mums nes. Šādu atziņu Sv. Pāvils bieži novēl kristiešiem savās vēstulēs, kā, piemēram, Fil. 3: 8 – 10; un īpaši to uzsver Sv. Pēteris, kas savas otrās vēstules beigās saka: “Audziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā!” Par šo atziņu mums ir jāpriecājas un jāgavilē – kā pravieši rāda un mudina. Jo, kad nāk šāda atziņa, kalni izkūst kā vasks – kā 97. Psalma 5. pants saka; šie kalni ir svētie ar visiem saviem lielajiem darbiem, ko tie paveikuši. Nu kristieši nicina šādus darbus un uzskata tos par mēsliem, – kā Sv. Pāvils Fil. 3: 8 saka. Viņi priecājas, ka nu ir iemantojuši Kristu, uz ko var droši paļauties, Un šāda atziņa nāk caur Evaņģēliju. Un visbeidzot Kristus šeit saka:

Man ir vēl citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans.

Daudzi saka, ka tas vēl neesot noticis; bet es saku: nē, tas jau ir noticis. Jūdi ir pirmās avis – viņiem kā pirmajiem sludinājis pats Kristus; jo jūdu vārds tolaik bija tikpat svēts, kā tagad kristiešu vārds. Savukārt pagāni ir svešās avis – tie esam mēs. Tos visus Kristus ir sapulcinājis un vedis kopā vienā avju kūtī, tas ir – vienā kristīgajā draudzē. Tas paveikts ar Viņa apustuļu un sludinātāju palīdzību, kuri vēl arvien pilda savu amatu visā pasaulē un kas vēl nav pilnīgi pabeiguši savu darbu un gaitas.

Pie tā tagad paliksim un piesauksim Dievu, lai Viņš mums palīdz šajos bīstamajos laikos, kad dzīvojam starp vilkiem – lai tie mūs nesaplosa un neaprij, un, lai mēs spējam palikt Dieva un Viņa Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā mūžīgi, Āmen.