Sprediķis otrajā svētdienā pēc atspīdēšanas
Kad nu mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas, tad lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru, kalpošanas spējas – kalpošanā, spējas mācīt – mācīšanā; pamācīšanas spējas – pamācīšanā, kas dod no sava, lai to dara vientiesīgi, kas valda, lai dara to rūpīgi, kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku. Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota. Nīstiet to, kas ļauns, pieķerieties tam, kas labs. Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā. Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Tam Kungam, priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās. Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās, centieties parādīt viesmīlību! Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet! Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud. Turiet vienādu prātu cits pret citu, neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem! Neliecieties paši gudri esam. [Rom.12:6-16]
Šā vēstules teksta sākuma daļai vajadzētu būt īsākai, bet beigu daļai – garākai; jo tā sākums pieder iepriekšējā svētdienā lasītajam tekstam, kas tika priekšlaicīgi aprauts, tā ka varētu šķist, ka šo lasījumu kārtību būtu sastādījis neprasmīgs meistars, kas domājis tikai par lasīšanu baznīcā, nevis par ļaužu mācīšanu. Tādēļ mums abas šīs vēstules daļas jāsasaista kopā, – tas vajadzīgs, lai šos vārdus labāk saprastu.
Iepriekšējā svētdienā nolasītajā vēstules tekstā apustulis māca, kā mums, kristiešiem, jāatjaunojas garā, upurējot savu miesu, lai varam saglabāt īsto, vienkāršo ticības būtību; mums nav jāuzskata par labu vai labāku nekas cits kā vien ticība – lai nerastos sektas un dažādas atšķirības kristiešu vidū, bet katrs paliktu pie sava ticības mēra atbilstoši tam, cik stipru vai vāju ticību Dievs viņam devis. Šajā ticībā mums jālieto Dieva dotās dāvanas mūsu tuvākā labā un nevis jānošķiras no tiem, kam šādu dāvanu nav, nedz jārada īpašas kārtas, bet visiem jāpaliek vispārējā, kopīgajā ticības kārtā – kā augstākajā un vērtīgākajā kārtā, kas ir pietiekami laba ikvienam. Apustulis rāda mums līdzību, sacīdams: “Jo, kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums, tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi” (te seko šīsdienas vēstules teksts, kam vajadzētu tikt lasītam kopā ar iepriekšējiem pantiem), “.. mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas..”. Dažādās dāvanas apustulis piemin līdzībā ar vienas miesas dažādajiem locekļiem, kas mēs esam Kristū. Šī ir viegli saprotama līdzība, kas minēta arī cituviet Sv. Pāvila vēstulēs – 1. Kor. 12:12; Ef. 4:16. Tā īpaši veiksmīgi parāda, ka visiem kristiešiem pietiek ar vienu, kopīgu ticību, kurā tie visi ir vienlīdzīgi. Un dāvanas – lai cik dažādas vai lielas tās būtu – nav uzlūkojamas tā, it kā ar tām cilvēks varētu kļūt dievbijīgs, pestīts vai labāks Dieva priekšā nekā citi; jo šādas domas noteikti būtu maldi, kas samaitā ticību, kurai vienīgajai ir nozīme Dieva priekšā.
Aplūkosim šo līdzību, tad mēs to sapratīsim. Pirmkārt: katram miesas loceklim ir savs uzdevums – tādēļ ka ikviens no tiem pieder miesai. Un neviens nekļūst par miesas locekli tādēļ, ka ar saviem darbiem vai nopelniem būtu izpelnījies tiesības par tādu kļūt. Viņš jau iepriekš, līdz ar dzimšanas brīdi, ir kļuvis par miesas locekli – pirms vēl būtu varējis sākt darboties; jā, tas dara savu darbu tādēļ, ka ir loceklis, bet nevis kļūst piederīgs miesai šo darbu dēļ. Tādēļ katra locekļa būtība un visas tā spējas ir gūtas no miesas – nepelnīti un iepriekš; pēc tam miesa izmanto visu locekļu darbus savām vajadzībām. Jo acs ne tādēļ kļuvusi par aci, ka ir labi redzējusi un izpelnījusies tiesības ieņemt acs vietu miesā, bet jau sākumā bijusi šīs miesas acs un no miesas guvusi savu būtību, kas arī ļauj tai redzēt. Tādēļ acs nevar lielīties, ka ar redzēšanu kā savu darbu ir kaut nedaudz pelnījusi savu vietu miesas locekļu vidū. Šādu godu un tiesības tā saņēmusi pilnīgi nepelnīti, līdz ar dzimšanas brīdi, neatkarīgi no darbiem.
Tāpat arī kristietis nevar lielīties, ka ar darbiem būtu panācis iespēju kļūt par kopīgās miesas locekli Kristū – kopīgā ticībā līdz ar citiem kristiešiem; viņš arī nevar paveikt nekādus darbus, ar ko varētu kļūt par kristieti, bet viņš dara labus darbus, jau iepriekš būdams kristietis, jo par tādu viņš kļuvis, atdzimstot ticībā, bez saviem nopelniem. Tā nu ir skaidrs: labie darbi nespēj darīt cilvēku par kristieti, bet kristieši dara labus darbus; tāpat kā augļi nerada koku, bet koks rada augļus un skatiens neizveido acis, bet acs spēj skatīties. Galu galā – ik vietā redzam, ka būtība pastāv jau pirms tās izpausmēm un darbiem, tā ka nevis darbi piešķir būtību, bet būtība ļauj darīt darbus. Ja nu labie darbi nerada kristiešus, tad tie arī neiemanto Dieva žēlastību, neizdeldē grēku, nenopelna debesis. Bet šīs lietas nevar iemantot neviens cits kā vien kristietis, un viņš arī tās iegūst nevis ar darbiem, bet tādēļ, ka ir Kristus loceklis – tas notiek ticībā Dieva vārdam.
Ko tad dara tie, kas māca mūs ar labajiem darbiem izdeldēt grēkus, iemantot žēlastību, nopelnīt debesis? Ko mēģina panākt tie, kas izveido savas garīgās kārtas un uzlūko tās kā īpašus, augstākus ceļus uz debesīm? Kā tu redzi, viņi māca sasniegt būtību ar darbiem – it kā gaļas gabals varētu kļūt par mēli, ja vien tas labi prastu runāt, tāpat savukārt cits gaļas gabals, kas labi mācētu rīt un dzert, varētu kļūt par muti un kaklu; kas labi iet un skrien – par kājām, kas labi dzird – par ausīm, kas spēj sajust smaržu – par degunu; it kā tas, kas zīž mātes krūti, piedzimtu par bērnu, bet tas, kas karājas ābelē, kļūtu par ābolu. Vai gan tās nav jaukas mēles, kakli, ausis, bērni un āboli?
Jā – tu sacīsi –, cik neprātīgi āksti un aplami cilvēki ir tie, kas nopūlas ar tik neiespējamām lietām un nevajadzīgu darbu? Un kas gan cits būtu gaidāms no tiem, kas Dieva vārda patiesību sagroza un pārvērš par meliem, izveidodami īpašu kalpošanu no Dieva dāvanām, kuras Viņš mums devis, lai ar tām kalpojam savam tuvākajam? Viņi negrib palikt vispārējā – ticības kārtā, bet tiecas kļūt par īpašiem, izciliem priesteriem, par kaut ko labāku nekā citi kristieši. Tā nu viņi saņem, ko pelnījuši – kļūst neprātīgi un kāro pieredzēt brīnumus, pūlas ar veltīgu darbu panākt neiespējamas lietas, bet galu galā tikai izkrāpj pasaulei tās mantu un piepilda savus vēderus, kā 14. psalmā 4. 5. pantā sacīts: “Vai tad nav nekādas saprašanas ļauna darītājiem, kas saēd manu tautu un kas gan ēd Tā Kunga maizi, tomēr nepiesaukdami Viņu?”, tas ir, nedzīvodami ticībā. “Reiz viņi bīdamies izbīsies, jo Dievs ir ar taisno cilti.” Viņu sirdsapziņa tiem pārmet ik brīdi – vietā un nevietā; jo viņi turas pie darbiem, nevis pie ticības.
Otrkārt, ikviens loceklis ir apmierināts ar to, kas tam dots, nedomādams, vai tikai kāds cits loceklis nav cēlāks un ievērojamāks. Deguns nav tik ievērojams kā acs, tomēr locekļi saprotas savā starpā, tā ka deguns neskaišas par nespēju ieņemt acs vietu, bet labprāt ļauj, lai acij tiek lielāks gods. Acs savukārt nedižojas un nenicina degunu, bet atzīst par labu visu, kas dots citiem locekļiem. Jā, arī Sv. Pāvils 1. Kor. 12:23 māca, ka mazāk godājamiem locekļiem, par kuriem mēs kaunamies, tiek piešķirts lielāks gods nekā tiem, kas paši par sevi ir godājami. Mēs redzam, kā acs un roka aizmirst savu cēlumu, rūpēdamās un gādādamas, lai mazāk godātie locekļi tiktu apsegti un izrotāti; godājamie locekļi, kur vien tas iespējams, liek savu godu citu locekļu negoda vietā.
Lai cik nevienlīdzīgi un dažādā mērā godājami ir miesas locekļi, tomēr tie ir un paliek līdzvērtīgi tajā ziņā, ka visi pieder miesai – tiklab viens loceklis, kā otrs; acs nevar sacīt, ka tai būtu lielākas tiesības nekā visnecilākajam šīs miesas loceklim, nedz arī, ka miesai tā vairāk vajadzīga nekā citi locekļi. Acs arī nesaka neko tādu, bet ļauj, lai visi locekļi, kas pieder miesai, ir vienoti un vienlīdz vērtīgi. Tāpat arī kristieši – vai tie būtu stipri vai vāji ticībā, pilnīgi vai nepilnīgi, tomēr visi ir vienlīdz piederīgi Kristum un kristietībai. Jo katram pieder viss Kristus, un es varu lepoties ar Viņu tieši tāpat kā Sv. Pāvils vai pat Dievmāte. Es arī labprāt novēlu Sv. Pāvilam būt cēlākam mūsu kopīgās miesas loceklim nekā es. Viņš savukārt nenicina mani, lai arī es esmu necienīgs loceklis; mēs abi esam vienas miesas locekļi, mums abiem ir viens Kristus.
Darbu svētie nespēj rīkoties šādi – tie rada sektas un atšķirības kristiešu vidū, jo priesteri grib būt kas vairāk nekā laji, mūki – vairāk nekā priesteri, jaunavas – vairāk nekā laulāti ļaudis; tie, kas daudz lūdz un gavē, grib būt kas vairāk nekā tie, kuri strādā, bet tie, kas dzīvo stingru dzīvi – vairāk nekā tie, kuri dzīvo kā parasti ļaudis. Tas ir pats velns un visas viņa radītās nelaimes, no kā Sv. Pāvils mūs šeit brīdina. Jo šādas lietas kaitē ticībai un mīlestībai, tās rosina vienkāršos ļaudis novērsties no ticības, tiecoties pēc īpašiem darbiem un kārtām. Visa vienlīdzība tiek izpostīta; garīdznieki grib būt visaugstākajā vietā, lai viņi vien tiktu godāti un visi pārējie tiem skūpstītu kājas, bet viņiem pašiem nevienu nevajadzētu godāt, nedz ņemt vērā. Jā, galu galā tie grib lūgt par nabaga kristiešiem, kļūdami par starpniekiem starp Dievu un kristiešiem; pārējās kārtas tiem nešķiet nenieka vērtas, itin kā tikai viņi vien būtu Kristus locekļi un tuvākie. Pārējos viņi pamāca, kā ar darbiem kļūt par Kristus locekļiem, turklāt paši par to saņem daudz naudas un mantas. Viņi ir velna, nevis Kristus locekļi.
Treškārt, ikviens loceklis dara savus darbus citu locekļu un visas miesas labā. Acs skatās, kas rokām jādara un kurp kājām jāiet; kājas iet un nes visu miesu tā, lai acīm nenotiktu nekāda nelaime; katrs loceklis arvien rūpējas un darbojas ne sevis, bet citu locekļu labā. Tā nu vislabākais mīlestības un labo darbu piemērs saskatāms, uzlūkojot mūsu pašu miesas locekļus. Tajos Dievs ar tik dzīviem un spēcīgiem piemēriem ierakstījis šādu mīlestības likumu, ko mēs arvien nesam savā miesā un redzam ik brīdi. Tieši tādam vajadzētu būt arī kristīgam cilvēkam – viņam jādara visi darbi ne savā, bet citu labā, arvien jārūpējas par otru; tad mūsu vidū nebūtu ne sektu, ne šķelšanās.
Bet mēs esam tik apstulboti, ka neredzam un nespējam saskatīt šo brīnišķīgo piemēru mūsu pašu miesā, bet meklējam paši savus labos darbus, gribēdami ar tiem palīdzēt sev un iemantot pestīšanu. Tas notiek tādēļ, ka mums trūkst ticības un mūsu sirdis nepazīst Kristu; tādēļ tām nav miera, tās meklē veidu, kā kļūt dievbijīgām un brīvām no grēka. Bet, tā kā sirds nezina, ka tikai vienkārša ticība spēj paveikt šādas lietas, tā sāk darīt lielus, īpašus darbus. Trakie ļaudis šiem darbiem seko, domādami, ka tas ir īstais ceļš uz debesīm; viņi atstāj novārtā ticību un mīlestību. Bet tad uzrodas kāds, kas dara kādu citu darbu, un tā tas turpinās, līdz izveidojas sektas, un beidzot visi nicina cits citu, katrs grib būt labākais un neviens nezina mēru sevis slavēšanā.
Ceturtkārt, kā Sv. Pāvils 1. Kor. 12:26 saka, ikviens loceklis cieš līdzi otram – ne mazāk kā, ja tam pašam kas kaitētu. Savukārt tad, kad kādam loceklim klājas labi, visa miesa priecājas līdzi. Īsi sakot – neviens miesas loceklis nedzīvo un nestrādā pats sev; tie visi ir cits cita kalpi un padotie, turklāt paši cēlākie visvairāk kalpo citiem. Tas ir, itin kā tie visi sacītu: es negribu būt nekas cits, man pietiek, ka varu būt šīs pašas miesas loceklis un saņemt tajā tikpat daudz goda un tiesību kā pārējie. Tādēļ man nav jāstrādā, lai es kļūtu piederīgs miesai – šīs tiesības man jau pieder, un ar tām man pietiek. Maniem darbiem jākalpo visai miesai un maniem mīļajiem brāļiem un līdzbiedriem – pārējiem locekļiem; es negribu uzsākt neko īpašu, nedz arī radīt kādas sektas un nevienprātību.
Redzi, kā jau iepriekš sacīts, tieši tā rīkojas visi patiesi dievbijīgi kristieši; un tie, kas dara citādi, ir viltus kristieši, jā, tie ir ļaunāki un bīstamāki par pagāniem. Jo viņi nespēj atturēties no sektu veidošanas, bet nododas paši saviem īpašiem darbiem, kļūst lielīgi un jūtas pārāki par citiem, savaldzina vientiesīgo ļaužu sirdis – no tādiem viltus kristiešiem Sv. Pāvils mūs uzticīgi brīdina gan šajos vārdos, gan arī cituviet.
Tad nu raugies pats, lai tu kļūtu par Kristus locekli – par tādu vari kļūt vienīgi ticībā, neatkarīgi no darbiem. Un, kad esi par tādu kļuvis, Dieva priekšā saņemdams darbu, kas atbilst tavam ticības mēram, – paliec pie tā un neļauj, lai kāds tevi no tā aizvilina. Un neiedomājies esam labāks par citiem, bet kalpo tiem ar savu darbu, atzīdams viņu darbus un amatus par tikpat labiem kā tavējais – arī tad, ja tie šķiet nenozīmīgi. Jo ticība dara tevi līdzīgu visiem pārējiem un katru no tiem – līdzīgu tev. To Sv. Pāvils grib panākt ar pamācību, kas ietverta šajā vēstulē – lai neviens nepārvērtē sevi, bet ievēro mērenību atbilstoši Dieva piešķirtajam ticības mēram. Tas ir, it kā viņš sacītu: katrs lai uzlūko kā savu darbu un dara to, kam viņš saņēmis Dieva žēlastību; tomēr, šo darbu darīdams, lai nepaaugstinās pār tiem, kuriem dota nevis tieši tāda, bet citāda žēlastība; lai katrs atzīst par labiem arī citu darbus un novērtē tos pienācīgi – tas ir, atzīst arī šos darbus par Dieva žēlastību un atceras, ka Dievs ticības mēru un šādu žēlastību nepiešķir visiem vienādi. Tādēļ apustulis šeit lieto šādus vārdus par Dieva žēlastību un ticības mēru, lai neviens nedomātu tā, kā domā daži savādnieki, kuri par Dieva žēlastību un ticības mēru uzskata tikai to, kas dots viņiem. Kā Sv. Pāvils 1. Kor. 12:5 11 saka – kā vienam, tā otram, kā lielam, tā mazam, kā tev, tā man ir viens un tas pats Dievs, Gars un Kungs, kas mūsos visu paveic – vienā ticībā, mīlestībā un cerībā.
Nav izsakāms, cik cēla, dārga un svarīga ir šī mācība; diemžēl visā kristietībā pat pārāk skaidri atklājas briesmīgs posts: visdažādākajos vārdos nosauktās neskaitāmās sektas ir kristiešus tā sašķēlušas, ka nekur vairs nav redzama ne šāda miesa, ne locekļi, ne ticība, ne mīlestība. Jo gara vienotība dažādās Dieva dāvanās nevar pastāvēt līdzās cilvēku mācībām; tādēļ nav iespējams, ka mūsu garīgo kungu kārta un mācība pastāvētu līdzās šādai vienotībai. Vai nu vienai, vai otrai no šīm lietām ir jāpazūd.
Ticības mēru var skaidrot kā pašu ticību, kas vienam dota stiprāka, citam vājāka – kādu nu Dievs to katram piešķīris. Bet es domāju, ka Sv. Pāvils, runādams par ticības mēru, norādījis arī uz to, ka ticība kā galvenais dārgums nes sev līdzi citas dāvanas; tādēļ viņš runā par ticības mēru, nevis mūsu gribas vai nopelnu mēru – mēs šīs dāvanas neesam pelnījuši, bet tur, kur ir ticība, Dievs šo ticību arī pagodina ar dažādām dāvanām – ar papildus un pārpārēm bagātīgām dāvanām, ko Dievs katram piešķir pēc sava prāta, kā apustulis 1. Kor. 12:11 saka: “.. piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams”, un Ef. 4:16: “.. visa miesa .. pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas..”. Tieši tādēļ viņš arī saka: ir dažādas dāvanas – ne pēc mūsu nopelniem, bet pēc mums piešķirtās žēlastības. Tātad žēlastība, tāpat kā ticība, nes sev līdzi šādus cēlus dārgumus un dāvanas – katram pēc viņa mēra – lai tiktu izslēgti jebkādi mūsu nopelni un visi darbi tiktu darīti tikai mūsu tuvākā labā.
“.. lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru..”
Apustulis piemin dažas dāvanas, tas ir, dažus no Kristus locekļu darbiem, un kā pirmo nosauc pravieša spējas. Pastāv divu veidu pravietojumi: vieni runā par nākamajām lietām – tādus pravietojumus ir teikuši visi Vecās Derības pravieši un arī apustuļi –, otri izskaidro Rakstus, kā 1. Kor. 14:5 lasām: “.. tas, kas pravieto, ir lielāks nekā mēlēs runātājs..”. Bet, tā kā Evaņģēlijs ir pēdējais pravietojums pirms pastarās dienas, kurā skaidri atklātas visas nākamās lietas, – es domāju, ka Sv. Pāvils šeit runā par tādu pravietojumu, kāds minēts 1. Kor. 14, proti, par Rakstu izskaidrojumu. Jo šādas pravieša spējas ir vispārēja, pastāvīga, noderīga dāvana, kas dota kristiešiem; savukārt otra veida pravietojumi ir neparasti. Arī pats apustulis to parāda, sacīdams: “Pravieša spējas lai izpaužas saskaņā ar ticības mēru.” Te viņš noteikti runā par kristīgo ticību, kas tolaik sākās. Nevienai citai ticībai, nedz mācībai arī tagad vairs nav jānāk. Ja pravieša spējām jāizpaužas saskaņā ar šo mūsu kopīgo ticību, ir pavisam skaidrs, ka apustuļa vārdi nav teikti par nākamo lietu pravietojumu.
Tā nu Sv. Pāvila doma ir šāda: tiem, kam dota žēlastība izskaidrot Rakstus, ir jāraugās, lai šis skaidrojums būtu saskaņā ar ticību, nevis jāmāca kas cits vai pretējs, nekā mums māca ticība. Gluži to pašu viņš saka 1. Kor. 3:11 12: pamats jau ir likts, un neviens nevar likt tā vietā ko citu; ikvienam jāraugās, lai viņš uz šā pamata neceltu koku, sienu vai salmus – jo tāda celtne neatbilst pamatam –, bet gan zeltu, sudrabu un dārgakmeņus. Šie vārdi stingri noraida visas tās mācības un Rakstu skaidrojumus, kas liek mums pievērsties mūsu pašu darbiem, slēpjoties aiz ticības vārda, rada viltus kristiešus un darbu svētos. Ja kāds mums māca izdeldēt grēku, kļūt dievbijīgiem, iemantot pestīšanu un skaidru sirdsapziņu Dieva priekšā kā citādi, nevis tikai caur ticību, neatkarīgi no darbiem, – tas vairs nerunā saskaņā ar ticību; no tādiem skaidrojumiem ir radusies visa klosteru dzīve un veltīgā buldurēšana (Poltergeister) par šķīstītavu un tamlīdzīgām lietām.
Ievēro, ka Sv. Pāvils šeit nepiešķir lielu nozīmi pravietojumiem, kas runā par nākamajām lietām – piemēram, tiem, kurus šajos pēdējos laikos sludinājuši Lihtenbergers, abats Joahims (tāpat arī gandrīz visai Apokalipsei[1]). Šādi pravietojumi, lai gan tie šķiet ļoti tīkami cilvēka augstprātīgajai dabai, jo norāda, kā nākotnē klāsies ķēniņiem, firstiem un citiem pasaules varenajiem, tomēr Jaunajā Derībā ir pavisam mazsvarīgi – tie nemāca un nepalīdz stiprināt kristīgo ticību. Tādēļ nākamo lietu pravieša spējas ir viena no nenozīmīgākajām Dieva dāvanām; dažkārt šāda dāvana nāk pat no velna. Turpretī Rakstu izskaidrošana ir cēlākā, augstākā un lielākā praviešu dāvana. Arī visi Vecās Derības pravieši tiek saukti par praviešiem galvenokārt tāpēc, ka viņi pravietojuši par Kristu – kā Sv. Pēteris to apliecina Ap. d. 3:18 un 1. Pēt. 1:10. Turklāt šie vīri savā laikā, skaidrodami un mācīdami izprast Dieva vārdu, veduši cilvēkus pie patiesas ticības. Tas bija daudz svarīgāk nekā pravietojumi, ko tie dažkārt sacīja ķēniņiem un pasaules varenajiem; šādus nākotnes pravietojumus viņi arī paši pārbaudīja un nereti atzina, ka ir kļūdījušies. Turpretī pravietojumos par Kristu viņi nekļūdījās, jo ticība, ar ko viņu pravietojumi saskanēja, nekad nekļūdās.
Apustulis šeit saka varenus vārdus, nosaukdams ticību par katras mācības un pravietojuma meistaru, tiesnesi un likumu – lai visi tai pakļautos, pie tās turētos un tai sekotu. Redzi, kas ir tie, kurus Sv. Pāvils sauc par Svēto Rakstu doktoriem – tie ir visi, kam ir ticība, un neviens cits. Tikai viņiem jāizvērtē ikviena mācība, un viņu spriedums ir spēkā pat tad, ja tas attiecas uz pāvestu, konciliem un visu pasauli. Jo ticība ir Kungs un Dievs pār visiem mācītājiem; un tādai tai arī jābūt. Te tu redzi, kā rīkojas garīgā kārta, kas neļauj ticībai izteikt šādu spriedumu, bet ir piesavinājusies šīs tiesības, piedēvēdama tās savai varai, savam lielajam skaitam un augstajam stāvoklim pasaulē; bet tu zini, ka pāvests, koncili un visa pasaule ar visām savām mācībām ir pakļauta pat visneievērojamākajam kristietim – pat septiņus gadus vecam bērnam, kam ir ticība; tiem visiem ir jāpieņem viņa spriedums par visām viņu mācībām un likumiem, – kā arī Kristus saka Mt. 18:10: “Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt..”, tāpat arī Jņ. 6:45: “.. tie visi būs Dieva mācīti.” Tādēļ nepiederas nicināt tos, kas ir Dieva mācīti – ikvienam ir viņi jāuzklausa.
“.. kalpošanas spējas – kalpošanā[2]..”
Tā ir otrā dāvana – saņemt un pildīt amatu. Kristiešu vidū šāds amats prasīja kalpot atraitnēm un bāreņiem un sadalīt viņu starpā laicīgo mantu, kā to darījuši Sv. Stefans un viņa palīgi (Ap. d. 6:5); tas pats tagad būtu jādara klosteru pārziņiem un prāvestiem. Bija arī tādi, kas palīdzēja un kalpoja apustuļiem, praviešiem, sludinātājiem un mācītājiem, vienmēr būdami viņu tuvumā – gluži kā sievas, kuras sekoja Kristum, kalpodamas Viņam ar savu mantu; tāpat kā Onēzims, Tits, Timotejs un citi Sv. Pāvila mācekļi. Viņiem bija pienākums sagādāt laicīgo iztiku, lai apustuļi un sludinātāji būtu brīvi un varētu nodoties sludināšanai, mācīšanai un lūgšanām.
Bet tagad, kā redzam, notiek citādi – garīdznieku kungi ir valdnieki un ķēniņi, kas ne tikai nepilda sludināšanas un lūgšanu darbu, bet arī neizdala laicīgo mantu ne nabagiem, ne atraitnēm un bāreņiem, bet izšķiež to savai greznajai dzīvei – tie ne vairs pravieto, ne kalpo, tomēr patur savu vārdu un vietu, lai varētu noraidīt un vajāt īstus sludinātājus un kalpus, izdeldēt visu kristietību, kā atalgojumu saņemot un noplītējot visu tās mantu.
“.. spējas mācīt – mācīšanā; pamācīšanas[3] spējas – pamācīšanā..”
Par šīm divām dāvanām runājām Kristus Dzimšanas svētkos, lasot Tit. 2: mācīšana nozīmē mācīt cilvēkus, kas vēl neko nezina par ticību un kristīgu dzīvi; savukārt pamudināšana notiek tad, kad ļaudis, kuriem šīs lietas jau zināmas un saprotamas, tiek rosināti, aicināti, iedrošināti, nosodīti, brīdināti, pastāvīgi atgādinot un paskubinot, – kā apustulis 2. Tim. 4:2 saka: “.. norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību”, lai kristieši nekļūtu nolaidīgi, slinki un vienaldzīgi, kā tas bieži vien notiek, kad viņiem jau ir zināms, ko vajadzētu darīt. Taču šiem mācītājiem un pamudinātājiem nepieciešams pravieša padoms; tas, kurš izskaidro Rakstus, parāda viņiem to, kas jāsludina, mācot un pamācot ļaudis. Tādējādi pravietojums ir visas mācības un visu pamudinājumu avots.
“.. kas dod no sava, lai to dara vientiesīgi..”
Šī došana attiecas uz kopīgo mantu, kas veidojās no visa, ko kristieši nodeva kopīgā īpašumā – kā kopīgā lādē – to kalpu un amata vīru rīcībā, par kuriem iepriekš tika runāts. No šīs mantas tika dots mācītājiem, praviešiem, nabadzīgajiem, atraitnēm un bāreņiem, – kā tas bija pavēlēts jau Vecajā Derībā, kas prasīja, lai papildus desmitajai tiesai, kura ik gadu tika dota levītiem, katru trešo gadu tiktu atlicināta vēl viena desmitā tiesa, kas izlietojama nabagu, atraitņu un bāreņu labā. Jaunajā Derībā šāda došana nav nosaukta īpašā vārdā, nedz noteikta ar likumu, jo šis ir žēlastības laiks, kad ikviens tiek aicināts brīvprātīgi darīt šādus darbus, – kā Sv. Pāvils Gal. 6:6 saka: “Bet tas, kas mācās to vārdu, lai dalās visās labās lietās ar to, kas viņu māca”, tāpat Gal. 6:10: “Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem.”
Bet šai došanai jānotiek vientiesīgi, tas ir, labprātīgi un bez atlīdzības, vienīgi Dievam par godu, nemeklējot savu labumu, nedz godu, nepaaugstinoties pār citiem un nešķirojot tos, kam tavas dāvanas domātas. Tev neklājas dot daudz tam, pret kuru esi labvēlīgs, tajā pašā laikā nedodot neko kādam citam, kura tev nav žēl. Bet prebendas[4] un lēņi līdz šim ir tikuši izdalīti, pamatojoties uz draudzību, labvēlību, naudu, godu un izdevīgumu, turklāt gandrīz visi lēņi ziedoti bailēs no šķīstītavas un elles. Tev jādod brīvi, brīvprātīgi, nešķirojot, nemeklējot un nekārojot neko citu kā vien to, kas Dievam ir tīkams un šiem ļaudīm vajadzīgs. Redzi, šo vientiesību Sv. Pāvils ir slavējis daudzviet; jo tā ir reti sastopama. To, kas dod, ir ļoti daudz; taču šāds darbs ir veltīgs, ja netiek darīts vientiesīgi – tas attiecas uz visiem klosteriem un ziedojumiem. Un to, kas nav vientiesīgi dots, Dievs arī neļauj kristīgi izmantot. Kas nekristīgi dots, tas nekristīgi tiks patērēts, kā Miha 1:7 saka: “.. par netiklības naudu tie ir savākti un darināti, un tiem jākļūst atkal par netiklības atlīdzību!” Šeit domāta garīgā netiklība, tas ir, neticība, kas neko nespēj darīt vientiesīgi.
“.. kas valda, lai dara to rūpīgi..”
Šī valdīšana jeb vadīšana jāsaprot attiecībā uz parastajiem kristiešu amatiem, nevis laicīgo valdību, namu kungiem un valdniekiem. Šie vārdi sacīti par tiem, kas valda kristiešu vidū, kā 1. Tim. 3:5 lasām: “.. ja kas neprot valdīt savu paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?” Šiem valdītājiem jāpārrauga visi amati – lai skolotāji pildītu savu amatu un nekļūtu nolaidīgi, lai kalpi pareizi sadalītu mantu un lai grēcinieki tiktu nosodīti un izslēgti no baznīcas – lai visi amati tiktu uzticīgi pildīti. Tas ir bīskapu uzdevums; tādēļ viņi tiek saukti par bīskapiem, tas ir, par pārraudzītājiem un (kā Sv. Pāvils viņus šeit nosauc) antistiter, tas ir, priekšniekiem un valdītājiem.
Šiem amata vīriem pienākas būt sevišķi rūpīgiem, gādājot nevis par sevi (ko Kristus Mt. 6:25 aizliedz), bet par citiem – lai tās būtu mīlestības, nevis savtīgu nodomu rūpes. Valdītājam ir jāpārredz visi, jāvada un jāuztur kārtība visās lietās, tā ka viss ir atkarīgs no viņa – gluži kā no važoņa atkarīgs, vai zirgs un rati varēs veikt savu ceļu. Tādēļ viņš nedrīkst būt nolaidīgs, laisks, nedz arī bezrūpīgs; viņam jābūt modram un rūpīgam – arī tad, ja visi pārējie būtu nolaidīgi. Ja viņš gribētu kļūt laisks un nolaidīgs, arī citi vairs nepildītu savu amatu tā, kā pienākas, un notiktu tāpat kā, ja važonis ratos aizsnaužas un ļauj zirgam iet tur, kur tam ienāk prātā. Te nu vairs nekas labs nav gaidāms, nedz cerams, it īpaši uz tiem bīstamajiem ceļiem, pa kuriem jābrauc visiem kristiešiem – velnu ielenkumā, kas ik mirkli cenšas viņiem uzbrukt un viņus nonāvēt.
Taču Sv. Pāvils maina ierasto kārtību. Kādā veidā? Viņš nepiemin valdīšanu kā pirmo un augstāko, bet ļauj, lai pirmās ir praviešu spējas, tad – kalpošana, mācīšana, pamudināšana, došana; valdīšanu apustulis atstāj pēdējā, proti, sestajā vietā visu amatu vidū. To, neapšaubāmi, ir darījis Gars – nākamo briesmu dēļ, tādēļ ka velns centīsies kristiešu vidū nodibināt īstu tirāniju un pavisam laicīgu valdību, kā tas notiek tagad, kad valdīšana kļuvusi par augstāko amatu un visam pārējam, kas vien kristietībā ir, jāpakļaujas tirānijai un tās patvaļai. Drīzāk izbeigsies visa pravietošana, kalpošana, mācība, pamudināšana un došana, nekā tirānija pacietīs kaut mazāko kaitējumu – tā nepiekritīs paklausīt pravietošanai, mācībai un citiem amatiem.
Bet mums jāzina, ka nav nekā augstāka par Dieva vārdu, kam pieder visu amatu amats; tādēļ valdīšanas amats šeit ir kalps, kura pienākums ir modināt un uzmundrināt – gluži kā parasts kalps modina savu kungu no miega vai citādā veidā mudina viņu pildīt tā amatu – arvien paliek spēkā vārdi, kurus Kristus saka Lk. 22:26: “.. lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo.” Savukārt skolotājiem un praviešiem ir jāpaklausa un jāseko valdītājiem, arī jāpakļaujas viņiem, lai visi kristīgie darbi un amati kalpotu cits citam un lai piepildītos tas, ko Sv. Pāvils šajā vēstulē māca – lai neviens neuzskata sevi par labāku nekā citi un nepaaugstinās pār otru, lai nevērtē sevi pārāk augstu, bet kalpo un pakļaujas otram ar savu amatu un dāvanām – arī tad, ja tās ir īpaši cēlas. Tā valdīšanas amats ir pats necilākais, taču visi pārējie amati ir tam pakļauti, savukārt valdītājs ar savām rūpēm un uzraudzīšanu kalpo visiem pārējiem. Un praviešu amats ir augstākais, tomēr arī tas paklausa valdītāja amatam.
“.. kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku.”
Seši iepriekš nosauktie amati attiecas uz kristietības vispārējo pārvaldi, kas būtu saucama par garīgo kārtu. Nu apustulis turpina, minēdams lietas, kas attiecas uz katru kristieti, taču sešas iepriekš minētās lietas nav šķiramas cita no citas tādā ziņā, ka ikvienai no tām vajadzētu būt uzticētai vienam noteiktam cilvēkam; jo tas, kas pravieto, itin labi var arī mācīt, pamudināt, kalpot un valdīt – un otrādi. Taču ikvienam jāraugās, kāds ir viņa aicinājums, pildot vienu vai divus no šiem uzdevumiem, lai, to darot, nepaaugstinātos pār citiem, neuzskatītu sevi par pašu labāko un neradītu sektas šo Dieva dāvanu dēļ, bet paliktu kopīgā, vienotā ticībā un ļautu, lai dāvanas cita citai kalpo un pakļaujas.
Žēlsirdība ir viss labais, ko darām savam tuvākajam, pārsniedzot to pienākumu robežas, par ko sacīts iepriekš; apustulis runā ebreju valodā un lieto vārdu hesed, tas ir, žēlsirdība, kas latīņu valodā tiek izteikta ar vārdu beneficium, grieķu – eleemosyna, vācu – Wohltat un ikdienā tiek dēvēta par žēlastības jeb mīlestības dāvanām; arī Kristus lieto šo pašu vārdu viscaur evaņģēlijā, Mt. 6:2: “Kad tu dod mīlestības dāvanas..”, tas ir, kad dari labu; un Mt. 12:7: “Man patīk žēlastība un ne upuris.” Tāpat Lk. 10:37: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Arī citās līdzīgās vietās evaņģēlijā žēlsirdība nozīmē darīt labu. Un Mt. 5:7 lasām: “Svētīgi žēlsirdīgie..”.
Tā nu Sv. Pāvils grib sacīt: kam dota žēlastība darīt labu otram, lai dara to ar prieku un labpatiku, – kā arī 2. Kor. 9:7 viņš saka: “.. priecīgu devēju Dievs mīl.” Šajā pašā vietā viņš sniedz plašāku skaidrojumu un saka: ir jādod nevis smagu sirdi un piespiesti, ne drebot un šauboties, gausi un negribīgi, meklējot iemeslu nedot, vai dot bez prieka un pēc tam būt sarūgtinātam, bet jābūt labprātīgam un gatavam darīt labu, – kā arī Salamans saka savās Pamācībās 3:28: “Nesaki savam tuvākam: “Ej un nāc, rīt es tev došu!” – jo tev taču ir, ko dot tūlīt.” Qui cito dat, bis dat. Rursus: Tarda gratia non est gratia. – Kas dod bez vilcināšanās, ir devis divkārt; bet novēlota žēlsirdība nav žēlsirdība. Tādēļ vārds hilaris nozīmē nevis “priecīgs”, bet – tāds, kas dara labprāt, ar prieku un mīlestību, negaidīdams daudz lūgumu, nedz pamudinājumu un prasību.
“Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota.”
Cik prasmīgi apustulis parāda katras lietas pareizo izpratni un arī nekrietnos sagrozījumus! Pravietojumos nekrietnība parādās tad, ja tie nesaskan ar ticību – tā ir visu pravietojumu parastā nelaime un draudi. Kalpošanas parastā nelaime ir nolaidība un labāku darbu meklēšana; mācības un pamudināšanas parastā nelaime ir tā, ka tiek darīts pavisam kas cits nekā mācīts un pamudināts; tā vietā ļaudis noņemas ar cilvēku izdomātām muļķībām. Došanas nelaime ir tā, ka reti kurš dod vientiesīgi. Valdītāji arvien meklē vieglu dzīvi un iespēju slinkot, lai viņiem nebūtu jāpieredz rūpes un grūtības. Žēlsirdības darbs reti tiek darīts ar prieku un labprātīgu sirdi. Tāpat arī skaidra, tīra mīlestība virs zemes ir reti sastopama. Ne tādēļ, ka mīlestība pati par sevi būtu netīra, bet tādēļ, ka, runājot par mīlestību, vārdi slēpj tukšumu. Tā arī Sv. Jānis saka 1. Jņ. 3:18: “Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!”
Tā nu tie, kas sirdī jūt naidu, tomēr izliekas esam mīlestības pilni, tāpat arī citi rupji liekuļi ir ļoti tālu no tā, ko prasa šie vārdi. Sv. Pāvils runā par patvaļīgiem cilvēkiem jeb brīvajiem gariem, kas šķietami izturas kā īsti kristieši un labi zina, ko sacīt par Kristu, taču savos darbos ir nevērīgi, nepamanīdami, ka nemaz nav rūpējušies par savu tuvāko, nav palīdzējuši tiem, kas cieš trūkumu, nav nosodījuši ļaundarus, bet ļāvuši visam iet savu gaitu, nenesdami nekādus ticības augļus. Patiesais Dieva vārds viņos panīkst gluži kā labā sēkla ērkšķu vidū – kā Kristus saka. Bet par to, kas ir patiesa mīlestība, citās vietās ir pietiekami daudz sacīts.
“Nīstiet to, kas ļauns..”
Tā ir liela lieta – reti sastopama un raksturīga patiesai mīlestībai; jo liekulība un viltus mīlestība mūs šajā ziņā tā apstulbo, ka skatāmies caur pirkstiem un klusējam, jā, arī smejamies un tīksmināmies, ja mūsu tuvākais dara ļaunu. Mēs negribam viņu sadusmot, nedz apbēdināt, ienīzdami un nosodīdami viņa ļaunprātības, cenzdamies palīdzēt viņam no tām atraisīties – īpaši tad, ja tāda rīcība apdraudētu mūsu dzīvību un drošību, kā tas notiek, ja norādām uz lielo vīru netikumiem. Tā, protams, ir liekuļota mīlestība. Jo Sv. Pāvils nerunā tikai par naidu sirdī; tam jātiek apliecinātam arī ārēji, ar vārdiem un darbiem. Bet patiesa mīlestība neņem vērā to, cik labs draugs vai nikns ienaidnieks ir otrs cilvēks, cik vajadzīga būtu viņa labvēlība, cik godājama viņa sabiedrība; tā ienīst ļauno, kas ir šajā cilvēkā, un nosoda to vai vairās no tā, – pat tad, ja šis cilvēks būtu tēvs, māte, brālis vai māsa. Cilvēka ļaunā daba pati sev patīk, tā neienīst ļauno, kas tajā ir apslēpts, bet slēpj un izrotā savus netikumus: kam īstais vārds būtu dusmas, tas tiek dēvēts par nopietnību; kas patiesībā ir skopums, tiek nosaukts par taupību; ļauna viltība tiek rotāta ar gudrības vārdu.
“.. pieķerieties tam, kas labs.”
Otra lieta, kas raksturo īstu, patiesu mīlestību, ir pieķeršanās labajam, pat tad, ja labu dara visļaunākais ienaidnieks, kas tai šķiet visatbaidošākais no visiem cilvēkiem. Īsta mīlestība nešķiro cilvēkus un nebaidās, ka šādas rīcības dēļ tai var nākties panest kādu pārestību. Turpretī viltus mīlestība sava goda vai izdevīguma dēļ var aizmirst pat to labo, ko darījis draugs, ja tai draud briesmas vai vajāšanas; kur nu vēl varētu cerēt, ka šāda mīlestība pieķersies labajam, kas atrodams ienaidniekā, ievēros un aizstāvēs šo labo. Kas neīstai mīlestībai nav tīkams, to tā nedara, lai cik labs tas būtu. Īsi sakot, sakāmvārdi – pasaule ir viltus un neuzticības pilna; labi vārdi ir tikai tukša skaņa – parāda, ka cilvēka dabā ir tikai neīsta, liekuļota mīlestība un nevis patiesa, šķīsta mīlestība, kāda iespējama tikai tur, kur ir Dieva vārds. Šīs divas lietas labi atklātas Ps. 15:4: “(..) kas neieredz ļaundari, bet tur cieņā tos, kas bīstas to Kungu.” Tas ir: patiesa mīlestība pieķeras labajam arī ienaidniekā un ienīst ļauno arī draugā. Ņem vērā šos vārdus un pavēro cilvēkus, skaties, kā tie izturas cits pret citu, aizdodot, pērkot, dāvinot, sodot, mācot, panesot utt. – tad redzēsi, ka it visur redzama tikai liekulība un izlikšanās.
“Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga.”
Tas ir īpaši augsts mīlestības apliecinājums – kristiešiem savā starpā jādzīvo īpašā mīlestībā, kas pārspēj parasto mīlestību, kāda mums ir pret citiem cilvēkiem. Jo vārdiņš “sirsnīga” apzīmē tādu mīlestību, kāda tēvam un mātei ir pret bērniem un kāda vieno brāļus. Tas ir, it kā apustulis sacītu: jums, kristiešiem, piederas ne vien mīlēt citam citu, bet ikvienam jāizturas pret citiem sirsnīgi, mātišķi, tēvišķi un brālīgi, – kā Sv. Pāvils lepojas ar sirsnīgo mīlestību pret tesaloniķiešiem, 1. Tes. 2:7. Arī Jesaja (Jes. 66:13) pravietojis par apustuļiem, sacīdams: “Kā māte iepriecina savus bērnus, tā Es jūs iepriecināšu..”, un arī Sv. Pēteris 1. Pēt. 3:8 raksta: “.. esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi.” Ko šāda sirsnīga brāļu mīlestība spēj paveikt un panest sava tuvākā dēļ, to mācies, uzlūkodams mīļas mātes mīlestību pret bērnu; tieši tā Kristus ir izturējies un vēl arvien izturas pret mums, panesdams mūs, nepilnīgos, netīros, vājos, grēcīgos cilvēkus, kas, šķiet, nemaz nebūtu cienīgi saukties par kristiešiem. Taču Viņa mīlestība dara mūs par kristiešiem – neraugoties uz mūsu trūkumiem.
“Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.”
To nes sev līdzi Kristus mīlestība un laipnība pret mums – Kristus dēļ, kas ir mūsos, mums pienākas citam citu cienīt un godāt. Nav pieļaujams, ka es kādu nicinātu viņa trūkumu dēļ; man jādomā, ka arī šajā nespēcīgajā traukā mājo mans Kungs, kas pagodina šo cilvēku ar savu klātbūtni. Ja jau Kristus viņu uzskata par cienīgu saņemt Viņa laipnību un sirsnīgo labvēlību, tā ka šim cilvēkam Kristus dāvā tikpat daudz kā man, tad arī man pienākas viņu godāt un cienīt – kā mana Kunga dzīvo templi un troni. Kāda tam nozīme, cik necils izskatās tronis, ja tajā sēž pats Kungs? Ja Viņam tas nešķiet pārāk necienīgs, lai tajā sēdētu un to godātu, kā tad tu, kalps būdams, to negodāsi?
“Savā darbā neesiet kūtri..”
Šis darbs arvien ir tāds, kas tiek darīts pēc Dieva prāta; te Sv. Pāvils grib, lai esam modri, darbīgi un uzcītīgi – ne tādi kā tie, kas šodien uzsāk vienu, rīt atkal ko citu, bet nespēj būt pastāvīgi un palikt pie kādas lietas, jo ātri pagurst un sajūt apnikumu. Tie ar lielu sparu un nopietnību uzsāk ko labu – vai tā būtu miesas savaldīšana, lūgšana, lasīšana, gavēšana, dāvanu došana, kalpošana vai kas cits –, bet, divas vai trīs reizes atkārtojuši savu labo darbu, viņi kļūst nolaidīgi un nepadara neko līdz galam; jo viņu dedzība ir rimusi, gluži kā pārdrošība rimstas, kad ir panākusi savu. Tā rīkodamies, ļaudis kļūst nepastāvīgi un nekam nederīgi; tādēļ seko vārdi:
“.. esiet dedzīgi garā..”
Arī pārgalvība un jūsmošana mēdz būt tik dedzīga, ka sāk daudzas lietas un dara visu reizē. Taču drīz vien tā pagurst un atlaižas, pārtraukdama iesākto arī pati no sevis, nemaz nerunājot par to, kā tā rīkojas, sastopoties ar pretestību, nelabvēlību un vajāšanām. Tā ir tikai pasaulīga dedzība. Dieva lietās tā nespēj pastāvēt. Turpretī garīga dedzība pieņemas spēkā, kad ir jau ko vairāk paveikusi; jo gara dabā ir nepagurt, jā, bezdarbībā tas kļūst laisks un pagurst, turpretī darbs dara to stipru. Bet visvairāk gara darbību veicina vajāšanas un pretestība. Tādēļ, uzsākusi savu darbu, gara dedzība to turpina un pārvar visus šķēršļus, kaut arī visi elles spēki tai stātos pretī.
“.. kalpojiet Tam Kungam..”[5] (“.. gatavi kalpot Tam Kungam..”)
Dažās Bībelēs rakstīts: “Kalpojiet Tam Kungam”, jo grieķu valodā kero un kyrio skan ļoti līdzīgi, un pirmais no šiem vārdiem nozīmē “laiks”, otrais “Kungs”. Es arī nezinu, kurš tulkojums ir labākais. Varētu būt rakstīts: “kalpojiet laikam”, tas ir, “pieņemiet šo laiku”; taču nav slikti arī “kalpojiet Tam Kungam”. Katrs lai paliek pie tā, kas viņam labāk patīk. Kalpot Tam Kungam nozīmē – visu, ko darāt, dariet Tam Kungam, lai kalpotu Viņam; un nemeklējiet savu godu, nedz arī ļaujiet, lai bailes cilvēku priekšā vai alkas pēc viņu labvēlības liktu jums pamest savu darbu, – kā Nehem. 2:20 tempļa cēlāji saka: “.. mēs, Viņa kalpi, celsimies un celsim..”. Tā viņi atbildēja tiem, kas gribēja traucēt šo darbu – kā gribēdami sacīt: mēs ar savu darbu taču nekalpojam paši sev, nedz savam godam, bet gan Dievam debesīs. Bet es palieku pie vārdiem: “pieņemiet šo laiku”. Tas nozīmē: ievērojiet laiku un lietojiet to pareizi – lai katru lietu darītu īstajā laikā, – kā Salamans Mācītājs 3:3 4 saka: “.. savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt. Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties..”. Tā nu ikvienai lietai ir savs laiks; tādēļ esi brīvs un nesaistīts ne ar kādiem laikiem – lai vari darīt, kas tev darāms, kā un kad vien tas vajadzīgs, – kā Ps. 1:3 sacīts: “.. kas savus augļus nes pareizā laikā..”.
Tā nu ir jauka, cildena mācība; tā vēršas pret darbu svētajiem, kas tik stingri pieķeras laikam, ka pats laiks tiek piesaistīts viņu dzīvei un izvērtēts pēc viņu darbiem. Viņiem ir īpaši nosauktas stundas – citas lūgšanai, citas ēšanai, citas dzeršanai, citas vēl kādiem noteiktiem darbiem; tieši tā esot jārīkojas un jādzīvo. Ja nu tu grūtā brīdī nāksi pie šāda cilvēka, meklēdams palīdzību, tad drīzāk gan aiziesi bojā, pirms kāds no tiem noliks malā savas lietas un tev palīdzēs. Redzi, tāds cilvēks nepieņem laiku, tas ir, viņš nedara to, ko laiks prasa – lai gan tieši tas būtu jādara; viņš ļauj paiet laikam, kurā varētu darīt mīlestības darbus. Tā nu iznāk, ka cilvēks grib, lai laiks paklausa viņam. Bet tas nekad nenotiek; viņiem neizdodas atrast, ko labu varētu paveikt, jo viņi visu palaiž garām un pieķeras tikai paši savām lietām. Turklāt arī tajās viņi neievēro laiku, bet smejas, kad vajadzētu raudāt, skumst, kad vajadzētu priecāties, slavē, kad vajadzētu nosodīt, un tā tālāk. Visas viņu lietas ir darītas nelaikā; tie nokavē īsto laiku tieši tādēļ, ka visus savus darbus tik stingri piesaistījuši noteiktiem laikiem. Tāpat rīkojas arī pasaule.
“.. priecīgi cerībā..”
Šeit runāts par to, kā pieņemt laiku; bezdievji ir priecīgi, kad saņem daudz laba, daudz goda un mantas, un noskumst, kad laiks nav tiem labvēlīgs. Tādēļ viņu prieks ir prieks nelaikā un skumjas ir skumjas nelaikā; tie priecājas, kad vajadzētu skumt, un skumst, kad vajadzētu priecāties. Turpretī kristieši pieņem laiku; viņu prieks ir vienīgi Dievā un nav saistīts ar laicīgu pārticību; tādēļ visvairāk viņi priecājas tieši tad, kad viņu miesai klājas vissliktāk. Jo Dievs ar saviem garīgajiem dārgumiem ir viņiem vistuvāk tieši tad, kad visi laicīgie dārgumi aizslīdējuši tālu projām. Tā Gal. 5:22 Sv. Pāvils, nosaukdams Gara augļus, min arī prieku; jo miesa šādu prieku nevar nest; un Rom. 14:17 viņš to nosauc par “prieku Svētajā Garā”.
“.. pacietīgi bēdās..”
Evaņģēlijs arvien nes kristiešiem grūtus laikus un krustu. Tādēļ tas mūs apbruņo ar Dieva – un nevis kādiem citiem – ieročiem, tas ir – Evaņģēlijs nemāca, kā atbrīvoties no visām nelaimēm un iemantot mieru, bet māca pastāvēt un pārvarēt šīs nelaimes; ne tā, ka ar mūsu darbību un pretošanos tās tiktu novērstas, bet lai tās nopūlas ar mums līdz pilnīgam pagurumam un, neko nepanākušas, beidzas pašas no sevis, pazaudējušas visu savu spēku, – gluži kā viļņi, kas sitas pret krastu, paši no sevis noplok un atplūst. Mēs nedrīkstam padoties, mums jāpastāv; par to mēs runājām arī Adventa laikā.
“.. neatlaidīgi savās lūgšanās.”
Par to, kas ir lūgšana, pietiekami daudz sacīts Adventa trešās svētdienas sprediķī; Sv. Pāvils šajā vārdā nesauc nebeidzamu bubināšanu pēc lūgšanu grāmatas vai kaukšanu baznīcā. No grāmatas nekad neizdosies laba lūgšana; tu gan vari no tās lasīt un mācīties, kas un kā jālūdz, un gūt ierosmi, taču lūgšanai jānāk brīvi, no sirds, bez kādiem īpaši sacerētiem un iepriekš uzrakstītiem vārdiem. Tev pašam jāsaka vārdi, kas deg tavā sirdī. Sv. Pāvils īpaši uzsver, ka mums jābūt neatlaidīgiem lūgšanās, tas ir, mums neklājas atkāpties vai kļūt slinkiem, ja arī uzreiz nesaņemam to, ko esam lūguši. Galvenā lieta lūgšanā ir ticība, kas paļaujas uz Dieva apsolījumu, ka Viņš mūs uzklausīs. Bet ticība uzreiz nesaņem visu, kam ticējusi; tas nāk pakāpeniski, un cilvēkam šķiet, ka tā arī neatnāks, tomēr atnāk. Par šādu neatlaidību Kristus runā līdzībā par nekrietno tiesnesi, ko lasām Lk. 18. It visur evaņģēlijā Kristus māca lūgt ticībā – kā Mt. 21:22: “Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit.” Un Mt. 7:9: “Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni?”
“Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās..”
Tagad notiek gluži otrādi. Mēs ik dienu prasām un gaidām, lai svētie palīdz mums mūsu vajadzībās; tādēļ arī visā pasaulē izveidots tik daudz altāru kalpošanai svētajiem. Turpretī Sv. Pāvils māca, ka mums jāpalīdz svētajiem viņu vajadzībās. Mēs nicinām dzīvos svētos, kam esam vajadzīgi, tādēļ mēs saņemam pēc nopelniem – mēs meklējam mirušus svētos, gribēdami, lai tie mums palīdz mūsu vajadzībās. Sv. Pāvils šeit runā par svētajiem, kas dzīvo šeit, virs zemes, proti, kristiešiem, un nosauc tos par “svētajiem”, godājot Dieva vārdu un Viņa žēlastību, caur kuru tie ticībā kļūst svēti – neatkarīgi no darbiem.
Tas būtu liels kauns un Dieva zaimošana, ja kristietis gribētu noliegt, ka ir svēts; to darīdams, viņš atzītu, ka Kristus asinis, Dieva vārds, Gars un žēlastība un arī pats Dievs nav svēts; jo visas šīs lietas Dievs kristietim devis un novēlējis, lai darītu viņu svētu. Tādēļ Sv. Pāvils droši sauc sevi par svēto, Kol. 1:25 26: “Viņas kalps es esmu kļuvis pēc tām amata pilnvarām, ko Dievs man devis, lai pie jums tiktu piepildīts Dieva vārds, noslēpums, kas ļaužu ciltīm bija apslēpts no mūžīgiem laikiem, bet tagad atklāts Viņa svētajiem.” Un 1. Tim. 5:10 viņš prasa, lai atraitnes mazgātu svētajiem kājas. Arī 86. psalma 2. pantā lasām: “Pasargi manu dvēseli, jo es Tevi bīstos..”[6]. Sv. Pēteris savā 1. vēstulē 1:16 citē Mozus vārdus un saka: “Esiet svēti”, Dievs saka, “jo Es esmu svēts.” Tā Rakstos vārds “svēts” tiek attiecināts tikai uz dzīvajiem, bet mums ir nācies lasīt nevis Rakstus, bet citas grāmatas, tādēļ esam iekrituši šajā neīstajā, zaimojošajā pazemībā, kur mūs ieveduši maldinātāji, tā ka tagad par svētajiem saucam vienīgi mirušos un uzskatām par vislielāko pārgalvību saukt paši sevi par svētiem. Bet ikviens taču grib sevi saukt par kristieti, lai gan šis vārds ir vēl augstāks nekā “svēts” – tādēļ ka Kristus ir vissvētākais un kristietis gūst savu vārdu no Kristus, tas ir, no Vissvētākā. Šo postu veicinājusi arī briesmīgā nekrietnība – iecelšana svēto kārtā. Te pāvests ir devis savu ieguldījumu, lai tiktu uzskatīts, ka svēti ir tikai tie, kas jau miruši vai ar saviem darbiem izpelnījušies iecelšanu svēto kārtā. Bet cik bieži gan šādā veidā arī velns tiek iecelts svēto kārtā; par svētajiem tiek uzskatīti daudzi, kuru īstā vieta ir ellē!
Pieminēdams šīs svēto vajadzības, Sv. Pāvils grib mūs mudināt un rosināt darīt labu kristiešiem; jo mēs arvien tiecamies kalpot svētajiem un uzskatām par lielu lietu to, ko esam varējuši viņu labā darīt; un tā tas patiesi arī ir. Taču apustulis norāda uz īstiem svētajiem, proti, uz tiem, kas nonākuši trūkumā; viņi gan ir svēti, tomēr nabadzīgi, pamesti, izsalkuši, neapģērbti, sagūstīti, nomocīti ļaudis, kuriem būtu vajadzīga ikviena cilvēka palīdzība, jo paši viņi nespēj sev palīdzēt, turklāt pasaule tos uzskata par nelaimīgiem ļaundariem, kas ir pelnījuši visas nelaimes, kādas vien tiem nākas pieredzēt. Tādēļ šie ļaudis ir gluži citādi svētie nekā tie, ko meklējam un piesaucam, atplestām mutēm lūkodamies debesīs un gaidīdami, ka viņi mums palīdzēs. Arī Kristus pastarajā tiesā sauks priekšā īstus svētos un sacīs: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši” (Mt. 25:40). Tad visi lielie svēto kalpi kritīs kaunā un izbīsies šo svēto priekšā, ko dzīves laikā nav gribējuši uzlūkot tā, kā viņi to pelnījuši; bet tie svētie, kam viņi kalpojuši gluži kā elkiem – lai gan tas nav bijis viņu pienākums –, tur vairs neko nespēs palīdzēt.
“.. centieties parādīt viesmīlību!”
Šeit apustulis sāk uzskaitīt dažas svēto vajadzības un māca, kā mums viņiem palīdzēt, proti, ne ar vārdiem vien, bet ar darbiem, parādot viesmīlību tiem, kam tā nepieciešama. Te līdzi ietvertas arī visas pārējās miesīgās vajadzības un tādi darbi kā izsalkušo paēdināšana, izslāpušo padzirdināšana, kailo apģērbšana. Jo tajā laikā, kad Evaņģēlijs tikko bija atspīdējis, apustuļi un viņu mācekļi tik ļoti neaizrāvās ar pilīm un klosteriem; viņi arī nemocīja ļaudis ar vēstulēm un pavēlēm, saukdami tos pie sevis, kā tagad dara mūsu elkiem līdzīgie bīskapi. Viņi pārstaigāja savas zemes kā svētceļnieki; tiem nebija ne mājas, ne sētas, ne pajumtes, ne virtuves, ne pagraba. Tādēļ bija nepieciešams parādīt viesmīlību svētajiem un kalpot viņiem – lai Evaņģēlijs tiktu sludināts, kā arī, lai svētie spētu panest visas savas ciešanas.
“Svētījiet tos, kas jūs vajā..”
Iepriekš atgādinājis par svēto vajadzībām, apustulis atgādina arī to, ka mums nepieciešams kristīgi izturēties pret vajātājiem. Viņu dēļ svētajiem rodas lielākā daļa vajadzību. Un ievēro, ka tas nav padoms, bet pavēle un Gara auglis – mīlēt ienaidniekus, runāt par tiem labu un arī darīt viņiem tikai labu. Neiedomājies, ka tas ir tikai padoms pilnību sasniegušajiem kristiešiem, kas spēj svētīt savus vajātājus – kā mums līdz šim ir ticis mācīts; jo arī Kristus Mt. 5:44 māca, ka šādi jārīkojas visiem kristiešiem. “Svētīt” nozīmē vēlēt visu labu kā vajātāju miesai, tā arī dvēselei. Tā nu, kad ienaidnieks aizskar tavu godu, tev viņam jāsaka: lai Dievs sargā tavu godu un novērš jebkādu negodu; ja kāds aizskar tavu mantu, saki viņam: lai Dievs tev dod laimi un svētību.
“.. svētījiet un nenolādiet!”
Tas sacīts par visiem – arī tiem, kas nav tavi vajātāji; tātad mums ne vien jāsvētī ienaidnieki, bet visai mūsu dzīvei ir jārit tā, lai nevienu nenolādam, lai svētījam katru cilvēku, lai nevienam nevēlam ļaunu, bet visiem tikai labu. Tas tādēļ, ka mēs esam svētības bērni – kā Sv. Pēteris saka 1. Pēt. 3:9 – svētībai aicināti, lai iemantotu svētību, ar ko Kristū svētīta visa pasaule; kā 1. Moz. 22:18 sacīts: “.. tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas..”. Kristietim neklājas nolādēt nevienu cilvēku, pat visniknāko ienaidnieku un ļaundari, – jo viņam pavēlēts sludināt Evaņģēliju. Balodis – 1. Moz. 8:11 – savā mutē atnesa uz Noas šķirstu ne indi, ne ērkšķu krūma zaru, bet eļļas koka zaru. Un Evaņģēlijs ir salds, svētīgs, miera un svētības pilns vārds, kas nes tikai svētību un žēlastību katram, kas dzīvo šajā pasaulē; tādēļ līdzās Evaņģēlijam nevar pastāvēt neviens lāsts, bet tikai svētība. Tādēļ kristieša mutei piederas paust tikai svētību, nevis lāstu; mute, kas saka lāstus, nav kristieša mute.
Taču šeit nepieciešams ievērot atšķirību starp lāstu un nosodījumu; jo nosodīšana un norāšana ir pavisam kas cits nekā nolādēšana. “Nolādēt” nozīmē novēlēt kādam pieredzēt ko ļaunu. Turpretī “norāt” vai “nosodīt” nozīmē dusmoties uz ļauno un stāties tam pretī, lai novērstu un atvairītu ļaunumu, kas ir jau nodarīts. Īsi sakot, lāsts un nosodījums ir pretējas lietas: lāsts novēl, lai ļaunums un nelaime nāk, turpretī nosodījums prasa, lai ļaunums un nelaime atkāpjas. Tādēļ arī par Kristu lasām, ka Viņš norāj un nosoda, saukdams jūdus par odžu dzimumu, velna bērniem, liekuļiem, akliem neprašām, meļiem utt., taču Viņš tos nenolād un nenovēl, lai šāds ļaunums paliktu un pastāvētu; Kristus vēlas, kaut viņi spētu no tā atbrīvoties. Tāpat izturas arī Sv. Pāvils, nosaukdams burvi par velna bērnu un nekrietnas viltības pilnu cilvēku. Un Jņ. 16:8 lasām: Gars “liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu”.
Taču šeit rodas būtisks iebildums: svētie Rakstos bieži ne vien nosoda un norāj, bet arī nolād. Ciltstēvs Jēkabs 1. Moz. 49:7 nolād savus dēlus Rūbenu, Simeonu un Leviju. Tāpat liela daļa Mozus bauslības ir lāstu vārdi, īpaši 5. Moz. 28:15, un 5. Moz. 27:13 tiek pavēlēts atklāti izteikt lāstus Ēbala kalnā. Un cik daudz lāstu atrodams psalmos – īpaši 109. psalmā! Un kā 2. Sam. 3:29 Dāvids nolād Joābu, sava karaspēka virsnieku! Cik bargi Sv. Pēteris nolād Sīmani Ap. d. 8:20: “Kaut tu pazustu ar savu sudrabu!” Sv. Pāvils Gal. 5:12 nolād tos, kas maldinājuši galatiešus, sacīdams: “Kaut jel tie sagraizītos, kas jūs musina!” Un 1. Kor. 16:22: “Ja kas nemīl Kungu Jēzu Kristu, tas lai ir nolādēts!” Arī Kristus Mt. 21:19 nolād nevainīgu vīģes koku. Tāpat Elija 2. Ķēn. 2:24 nolād zēnus Bētelē. Ko lai te sakām?
Es atbildu: te tev jāizšķir divas lietas – mīlestība un ticība. Mīlestība nedrīkst nolādēt, tai arvien piederas svētīt; savukārt ticībai ir vara un pienākums nolādēt. Jo ticība dara cilvēkus par Dieva bērniem un ir mums Dieva vietā; savukārt mīlestība dara mūs par cilvēku kalpiem un ieņem kalpa vietu. Te nepieciešams Gars, jo bez Viņa neviens nevar pareizi saprast šos piemērus, nedz arī tiem sekot. Te allaž ir tā, ka lāsts tiek izteikts kā atbilde uz lāstu, – Dieva lāsts stājas pretī velna lāstam. Kur velns caur saviem ļaudīm aizkavē, sagroza vai apslāpē Dieva vārdu, tur tiek aizkavēta Dieva svētība, kas nāk ar Viņa vārdu; Dieva priekšā te vairs ir vienīgi lāsti. Tad nu ticībai ir pienācis laiks izlauzt ceļu, nolādot un novēlot, lai šie lāsti un šķēršļi pazūd – lai tiktu atbrīvota vieta Dieva svētībai.
Tā tagad, ja kāds izsaka lāstu, vēlēdams, kaut Dievs izdeldētu pāvestību, priesteru, mūku un mūķeņu kārtu līdz ar visiem klosteriem, visai pasaulei vajadzētu sacīt “āmen” – tādēļ ka visa šī velnišķīgā māžošanās noniecina, nolād un aizkavē Dieva vārdu visā pasaulē; mīlestība nav jāparāda attieksmē pret ļaunām, indīgām, velnišķīgām lietām. Ikviens, kas tām pakļaujas, kalpo un piekrīt, ļauj tām vēl vairāk nostiprināties un trakā niknumā cīnīties pret Dieva vārdu, Garu, ticību un mīlestību. Tādēļ arī Kristus Mt. 12:31 šādu grēku nosauc par grēku pret Svēto Garu, kas netiks piedots; un Sv. Jānis 1. Jņ. 5:16 apgalvo, ka tas ir nāves grēks, par kuru neklājas aizlūgt – tas būtu veltīgi, jo tie, kas šādu grēku dara, nepieņem ne mīlestību, ne kalpošanu; tie negrib neko citu kā vien palikt savā nelietībā un vēl gaidīt, lai citi tiem palīdz, tos stiprina un ceļ godā. Ja kāds grib izturēties citādi, tie saceļas pret Svēto Garu, zaimo un nolād, sacīdami, ka šāda izturēšanās neesot ne mīlestība, ne uzticība – tā nenākot no Dieva, bet apliecinot briesmīgu naidu un skaudību, kas nāk no velna; tas neesot Dieva vārds, bet meli, velna maldi un ķecerība.
Īsi sakot, pastāv tādi lāsti, kas ir Svētā Gara darbs – tie kalpo tikai Dievam un ir pavēlēti pirmajā bauslī, tie ir neatkarīgi no mīlestības un sniedzas pāri tai; ja Dievs pavēl neparādīt kādam mīlestību vai nedarīt viņam labus darbus – nevienam nav pienākuma tādu mīlēt; Dieva gribai jābūt pirmajā vietā – pāri visiem labajiem darbiem un mīlestībai, ko varu parādīt savam tuvākajam. Ja arī es spētu vienā mirklī atpestīt visu pasauli, taču tas nebūtu Dieva prāts, – es neko tādu nedrīkstētu darīt. Tādēļ arī man klājas kādu svētīt, darīt kādam labu vai parādīt mīlestību vienīgi tad, ja Dievs to grib un pavēl. Tātad Dieva vārds ir mēraukla mūsu mīlestībā pret tuvāko – gluži kā pirmais bauslis ir visu pārējo baušļu mērs, tā ka drīkstu grēkot pret otrā galdiņa baušļiem – nonāvēt, laupīt, pamest sievu un bērnus, neklausīt māti un tēvu, ja to prasa Dieva gods un Viņa griba, kas izteikta pirmajā bauslī; tā Israēla tauta izturējās pret saviem ienaidniekiem, pagāniem. Tā Svētais Gars var un dažkārt arī mēdz darīt darbus, kas šķiet pretrunā ar visiem Dieva baušļiem. Taču tie ir pretrunā tikai ar otrā galdiņa baušļiem, kas rāda, kā mums jāizturas pret savu tuvāko; šos darbus pavēl darīt pirmie trīs baušļi, kas nosaka, kā mums jāizturas pret Dievu. Tad nu vispirms kļūsti par Pēteri, Pāvilu, Jēkabu, Dāvidu un Elīsu, tad arī varēsi Dieva vārdā nolādēt, augstā un īpašā veidā kalpodams Dievam.
“Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud.”
Šīs divas lietas varētu saistīt ar to, kas sacīts iepriekš, 13. pantā: “Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās..”. To apustulis ir jau paskaidrojis, līdztekus mācīdams, kā pareizi izturēties pret vajātājiem, kas bieži vien ir šādu vajadzību un grūtību izraisītāji. Tomēr es domāju, ka Sv. Pāvils šeit runā vispārīgā nozīmē, norādīdams, ka mums jāizturas pret katru cilvēku kā pret mums līdzīgu, piemērojoties viņam – neatkarīgi no tā, vai viņam klājas labi vai slikti, vai viņam ir nepieciešams, lai mēs izturētos kā visas pasaules kalpi. Mums jādara viss, kas vien no mums atkarīgs, lai aicinātu ļaudis pie Evaņģēlija; apustulis tālāk paskaidro, kādai jābūt mūsu attieksmei.
Ja kāds ir priecīgs, mums nav jācenšas izskatīties noskumušiem, kā to dara liekuļi, kas grib izcelties; tie laikā un nelaikā uzsver savu nopietnību, gribēdami tikai paši izskatīties gudri un svēti, darīt par nelgām un grēciniekiem visus, kas ir priecīgi un necenšas izskatīties tikpat drūmi kā viņi; mums jādalās citu cilvēku priekā – ja vien tas nav pret Dievu. Tā, piemēram, ja tēvs priecājas, ka viņa sieva ir vesela, dievbijīga un laipna, ja tā viņam dzemdē bērnu, ja bērns ir dievbijīgs un saprātīgs utt. Mums jāpriecājas līdzi, ja viņam klājas labi, ja viņa dvēsele, miesa, manta, gods un viņa tuvinieki pieredz labas dienas – itin kā tas notiktu mums pašiem. Kā Sv. Pāvils Ap. d. 14:17 saka, tās ir Dieva dāvanas, ko Viņš dod, lai pildītu cilvēku bērnu sirdis ar prieku. Daudz gan ir to, kas nepareizi izmanto šīs dāvanas un priekus; tomēr tādēļ jau tās nepārstāj būt Dieva dāvanas. Tās neklājas noraidīt ar drūmu seju, it kā mēs negribētu vai nevarētu tās pieņemt. Savukārt tad, ja kāds raud, mums būtu jāraud kopā ar viņu – gluži kā mēs raudātu tad, ja slikti klātos mums pašiem; tā 2. Sam. 2:7; 3:33 lasām, ka Dāvids raudājis par Saulu un Abneru; tāpat arī Fil. 2:27 rakstīts, ka Sv. Pāvils izjutis slimā Epafrodita bēdas kā savas.
“Turiet vienādu prātu cits pret citu..”
Iepriekš, 10. pantā, apustulis māca par vienprātību garīgās lietās, Dieva priekšā – ikvienam jāatzīst par labu otra amats un dāvanas. Šeit viņš runā par ārējo, laicīgo dzīvi – cilvēku priekšā; arī te ikvienam jāatzīst par labu otra kārta, dzīve, amats un darbs, nav jāuzskata sevi par labāku nekā pārējie, jo kurpniekzellim ir tas pats Kristus, kas ir arī firstam vai ķēniņam, sievai – tas pats Kristus, kas vīram. Arī šajās ārējās lietās tik daudzveidīgajiem un atšķirīgajiem cilvēkiem ir viena kopīga ticība un Gars.
Taču šī mācība jau sen ir panīkusi; valdnieki, kungi, dižciltīgie, bagātie un varenie apbrīno paši sevi un iedomājas, ka tikai viņi šajā pasaulē būtu uzskatāmi par cilvēkiem; arī savā starpā tie cenšas būt cits par citu augstāki, dižciltīgāki, godīgāki. Viņu domas un uzskati ir tik dažādi, ka diezin vai mākoņi debesīs spēj izveidot vēl atšķirīgākus un savdabīgākus tēlus. Šajā daudzveidīgajā ārējā dzīvē ļaudis nesaglabā vienprātību; otra cilvēka kārta vai dzīve nevienam nešķiet tik laba kā tā, kurā dzīvo viņš pats. Tas, kas pieder man, arvien ir tas labākais, turpretī tas, kas ir citiem, nekam nav derīgs. Arī zemnieki ar saviem smagajiem zābakiem droši iesaistās šajā cīņā; maizniekam noteikti jābūt labākam par bārddzini, kurpniekam – cēlākam par pirtnieku. Ja kāds nav dzimis likumīgā laulībā, tas netiek atzīts par derīgu amatnieka darbam, lai cik svēts viņš būtu; no viņa tiek prasītas tikai vēstules, kas apliecinātu viņa dzimšanu likumīgā laulībā. Visa dzīve ir tā sadalīta un sašķelta, ka dažādu uzskatu un domu ir tikpat daudz, cik meistaru un zeļļu. Kā gan tie, kas šādās nenozīmīgās, sīkās, laicīgās lietās paliek katrs pie citādiem uzskatiem, varētu būt vienprātīgi garīgajos amatos un dārgumos? Patiešām ir tā, ka virs zemes jābūt šādām atšķirīgām kārtām, darbiem un dzīvesveidam, taču ir pagāniski, nekristīgi un pasaulīgi jaukties šajās lietās ar savām iedomām un tādu nieku dēļ uzskatīt sevi par labāku kristieti nekā pārējie, neredzot, ka iekšēji, Dieva priekšā, visi esam vienādi un līdzvērtīgi.
Jā, tādas domas ne vien nav kristīgas, bet atbilst tikai sievu un bērnu dabai. Sievas var atļauties justies labākas viena par otru, ja kāda prot iespraust kniepadatu vai uzlikt aubi labāk nekā citas; viņas mēdz justies pārākas cita par citu pat vēl nenozīmīgāku lietu dēļ, un neviena neiedomājas, ka ir tāda pati sieva kā pārējās. Arī bērni rīkojas tāpat: katram labāk patīk viņa paša kūka, un viņa putniņš ir visskaistākais; ja tā nav, bērns raud, līdz dabū visskaistāko. Pasaule pret savām lietām izturas tieši tāpat kā sievas un bērni – viens domā, ka savas izcelsmes dēļ ir visvarenākais, otrs – viskristīgākais, vēl cits – visgudrākais; cits ir augsti izglītots, cits atkal ļoti ievērojams. Šādu atšķirību dēļ rodas naids, slepkavības un visāda veida posts – tik spēcīga ir viņu pieķeršanās sava prāta spriedumiem; un tomēr tie visi ir kristieši – ar visiem saviem sadalītajiem, nevienādajiem un daudzveidīgajiem uzskatiem.
“.. neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem!”
Te apustulis izskaidro savus vārdus un noraida dažādas iedomas. Jo – kā jau esmu sacījis – katram patīk sava dziesma, tādēļ pasaule ir ākstu pilna. Tiklīdz viens ierauga, ka otrs ir augstāks, tam vairs nav miera – ir jācenšas augstākajam līdzināties. Šāds cilvēks rīkojas pretēji abām šīm Sv. Pāvila mācībām – zemākus vai sev līdzīgus noniecina, uzskatīdams pats sevi par vislabāko un savas lietas par vērtīgākajām; bet pār to, kas ir augstāks, nav iespējams paaugstināties; tādēļ katrs cenšas tam līdzināties, raudzīdamies tikai pēc šādām augstām, vērtīgām lietām. To visu izraisa mūsu siržu nevienprātība, kam nepietiek ar kopīgu Kristu, bet gribas pieķerties šādām ārējām atšķirībām. Ko par to saka Sv. Pāvils? Viņš māca: tā nedariet, nepievērsiet uzmanību tam, kas šķiet augsts un cienījams pasaules acīs. Tas ir, it kā viņš sacītu: šādām atšķirībām virs zemes ir jābūt – cits savu dzīvi dzīvo augstākā, cits zemākā kārtā; viss nevar būt zelts, tāpat ne viss ir salmi, tomēr arī šo atšķirīgo lietu vidū nepieciešams saglabāt vienprātību. Pats Dievs rīkojas tieši tā – Viņš dod savu vārdu un Garu kā zemajiem, tā augstajiem. Ne velti Sv. Pāvils saka: “neesiet iedomīgi”. Augstām lietām ir sava nozīme, un tās nav arī kaitīgas; bet pieķerties tām ar sirdi, lepoties un kļūt iedomīgiem, raugoties uz tiem, kam šādu lietu nav – tā ir pagāniska rīcība.
“.. sniedziet roku zemajiem!”
Tas nozīmē: neniciniet tos, kas pieder zemai kārtai un dzīvei. Nesakiet, ka viņiem jāatbrīvojas no visa, kas ir zems, vai jāpaaugstinās pār to; jo Dievs lieto arī šīs zemās kārtas, jā, pasaule nevar bez tām iztikt. Ko tad darītu bagātie un varenie, ja nabadzīgo un pakļauto vairs nebūtu? Kā kājas nes visu miesu, tā zemākās kārtas nes augstākās. Tādēļ augsto kārtu ļaudīm būtu jāizturas pret zemākajiem tā, kā miesa izturas pret savām kājām – neievērojot augstās lietas, kas tiem dotas, viņiem ar labu prātu jāpieņem zemie un visas viņu lietas. Šī rokas sniegšana zemajiem nozīmē garīgu līdzināšanos viņiem – katram savā sirdī. Tieši tā ir rīkojies Kristus. Viņš nav atmetis, nedz noliedzis neko no tā, kas Viņā bija augsts, taču nav ar šīm lietām lielījies, nedz pretstatījis sevi mums, zemajiem. Nē, Viņš mums mūsu postā sniedzis roku, nenicinot, bet kalpojot mums ar savu augsto būtību.
“Neliecieties paši gudri esam.”
Šajā vietā baznīcā paredzētais vēstules lasījums beidzas, tādēļ turpmākos vārdus aplūkosim tikai īsumā. Šī pašu gudrība ir nepiekāpīgais prāts laicīgās lietās. Tas nekad neļauj sevi pamācīt, bet arvien visu zina labāk par citiem; viss, ko šis prāts iedomājas, ir labi un pareizi, un tas nav ar mieru piekāpties nevienam. Bet kristietim šādās lietās ir jābūt gatavam piekāpties un atzīt, ka otram ir taisnība – ja šīs lietas nav saistītas ar Dieva vārdu un ticību, bet laicīgo mantu, godu un draugiem.
“Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu..”
Iepriekš, 14. pantā, mācīdams nenolādēt, apustulis runā par tiem, kas nespēj atriebties, nedz atmaksāt izciesto pārestību ar ļaunu; viss, ko šādi cilvēki var, ir tikai nolādēt un vēlēt ļaunu ienaidniekiem, kas ir pārāk spēcīgi, lai tiem tieši stātos pretī. Turpretī šeit viņš runā par ļaudīm, kas ir līdzīgi, tā ka var viens otram atmaksāt ļaunu ar ļaunu, atbildēt uz ļaunu viltību ar līdzīgu viltību – vai nu darīt ko tādu, kas otram netīkams, vai arī nedarīt to, kas tam būtu vajadzīgs; visbiežāk sastopama ir šāda nedarīšana. Bet kristietim piederas darīt labu tam, kas viņam ir darījis ļaunu – nekad nepārstāt darīt labu, gluži kā Dievs liek savai saulei spīdēt pār taisniem un netaisniem, Mt. 5:45.
“.. domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem.”
Šie vārdi izsaka to pašu, ko Sv. Pāvils sacījis 1. Tes. 5:22: “Atraujieties no visa, kas ļauns”, un Fil. 4:8: “.. brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” Tas viss teikts par ārējo dzīvi – kristietis nedrīkst iedomāties, ka viņš var darīt, ko grib, nedomādams par to, vai kādam tas patiks; šādi viņš drīkst rīkoties tikai ticības lietās, bet ārējā dzīvē viņam jāizturas tā, lai neviens viņā neredzētu neko nosodāmu un viss, ko viņš dara, būtu citiem patīkams, – kā 1. Kor. 10:32 lasām: “Esiet nevainojami kā jūdu, tā grieķu starpā un Dieva draudzē.” Un Sv. Pēteris savā pirmajā vēstulē 2:12 saka: “Dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā..”.
“Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem.”
Šie vārdi sacīti par ārēju mieru ar visiem cilvēkiem – kā kristiešiem, tā pagāniem, kā dievbijīgiem, tā ļauniem, kā zemu, tā augstu kārtu piederīgajiem. Tas ir – kristiešiem nav jādod iemesls nemiera celšanai, bet drīzāk gan jāpanes viss, kas viņiem tiek darīts, lai no mūsu puses miers tiktu saglabāts. Tādēļ neklājas atmaksāt ļaunu ar ļaunu, nedz cīnīties pretī; jo tas, kas sit pretī, arvien rada nemieru. Apustulis piebilst: “no savas puses”, tas ir: jūs nedrīkstat nevienam darīt pāri, lai no jūsu puses netiktu celts nemiers, bet, ja tam jārodas, tad tikai no otras puses; jums jābūt miermīlīgiem pret katru – pat tad, ja visi cilvēki celtu nemieru pret jums. Neviena spēkos nav saglabāt mieru visās vietās un lietās; tādēļ arī mēdz sacīt: es nevaru dzīvot mierā ilgāk, nekā mans kaimiņš to grib. Taču mūsu spēkos ir no savas puses ļaut dzīvot mierā ikvienam – kā draugam, tā ienaidniekam – un panest nemieru, ko rada kāds cits. Jā, ko tad lai daru? Klausies atbildi:
“Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs.”
Te tu redzi, kā apustulis saista mieru ar nemiera panešanu – viņš aizliedz atmaksu un atriebību, turklāt saka mierinājuma vārdus, ne vien apsolīdams, ka atmaksa neizpaliks, bet arī brīdinādams, lai neiejaucamies Dieva amata pienākumos – vienīgi Viņš atriebs un atmaksās. Jā, apustulis iežēlojas par ienaidnieku lielo nelaimi, parādīdams, kā tie drāžas tieši pretī Dieva dusmībai – tā viņš grib arī mūs pamudināt apžēloties par viņiem, kam nāksies krist Dieva rokās un pieredzēt Viņa dusmas. Šī Dieva atmaksa un dusmas atklājas dažādos veidos – caur valdību, caur velnu, slimībām, badu, mēri, uguni, ūdeni, karu, naidu, kaunu un visām pārējām nelaimēm, kādas šeit, virs zemes, ir sastopamas. Ikviena radība var kļūt par Dieva rīksti un ieroci, kā Salamana gudrības grāmatā 5:18 sacīts: “Viņš apbruņos radītās lietas atriebībai pret ienaidniekiem.”
Tādēļ Sv. Pāvils saka: “.. atstājiet vietu dusmībai”; bet es esmu pievienojis vārdu “Dieva” – lai šie vārdi kļūtu vēl skaidrāki un būtu labi saprotams, ka tas sacīts par Dieva, nevis cilvēku dusmību; Sv. Pāvils nerunā par ienaidnieku dusmām, kam jums vajadzētu atstāt vietu. Tas gan arī būtu pareizi, taču šeit viņš nerunā par ienaidnieku dusmām, bet gan par visām nelaimēm un ciešanām, kur izpaužas Dieva dusmas. Vārds “Dieva” no šā teksta ir izkritis tādēļ, ka, to lasot, apustuļa vārdi tikuši attiecināti ne vien uz Dieva dusmību pastarajā dienā un tur, kur Dievs kādu soda tieši, bez starpniekiem, bet Sv. Pāvils ir gribējis runāt par visu veidu Dieva dusmību – kā laicīgu, tā mūžīgu Dieva sodu. Vecajā Derībā ierastajā izteiksmes veidā Jozuas grāmatā 22:18 teikts: “.. ja jūs šodien sacelsities pret To Kungu, tad rītdien Viņš dusmosies uz visu Israēla draudzi.” Tāpat Mozus atsevišķās vietās, kā 4. Moz. 11:1, 10, 33, saka: “Tas Kungs .. iedegās dusmās..”. To saku tādēļ, lai parādītu, ka par Dieva atriebību saucams arī valdības – zobena nesējas – uzliktais sods, tāpat arī ienaidnieku nodarītais kaitējums; 5. Moz. 32:35 vārdi: “Man pieder atriebšana un atmaksa..”, nav attiecināmi tikai uz Dieva sodu, kas tiek saņemts tieši, bez starpniekiem.
“Bet, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu; ja tas cieš slāpes, dod viņam dzert. Tā darīdams, tu uz viņa galvas sakrāsi kvēlojošas ogles.”
Šie vārdi nozīmē to, ko es jau iepriekš sacīju – apžēloties par ienaidnieku, kam nāksies pieredzēt Dieva atmaksu; tādēļ būtu kristīgi neradīt viņam nekādas ciešanas, bet darīt tikai labu. Sv. Pāvils atkārto vārdus, kas sacīti Salamana pamācībās 25:21 22. Sakrāt kvēlojošas ogles uz ienaidnieka galvas – šie vārdi, manuprāt, nozīmē to, ka ienaidnieks tiek apbērts ar labiem darbiem, tā ka galu galā iedegas un iekarst dusmās pats uz sevi un kļūst laipns pret mums. Jo vārds “ogles” nozīmē labos darbus; tādēļ arī ogles kvēpināmajā traukā norāda uz Dieva žēlastības darbu, kas tiek pieminēts lūgšanā – lai lūgšana kā smaržīgi dūmi paceltos augšup. Daži domā, ka ogles nozīmē Dieva bauslību un tiesu, – kā Ps. 18:9 rakstīts: “.. kvēlojošas ogles kā zibeņi dzirkstīja no Viņa”, jo mūsu labvēlības dēļ ienaidnieks grēko vēl smagāk un izsauc pār sevi vēl bargāku Dieva tiesas un Viņa bauslības spriedumu. Taču es domāju, ka kristietis pat savam ienaidniekam to nedrīkstētu novēlēt, lai gan arī šī izpratne nav nepareiza – tādēļ ka saskan ar vārdiem: “atstājiet vietu Dieva dusmībai”, tas ir, dariet jūs labu, bet ogles un dusmība pašas atradīs jūsu ienaidnieku.
“Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!”
Ar šiem vārdiem Sv. Pāvils beidz savu pamācību un, kā man šķiet, pats atklāj iepriekš sacīto vārdu nozīmi – saskaņā ar pirmo izpratni – proti, ka ienaidnieka ļaunums mums jāuzvar ar labu. Bet ko nozīmē uzvarēt? Ja tu arī pats kļūsti ļauns, atmaksādams tam, kas bijis ļauns pret tevi, tad ļaunums būs tevi uzvarējis, jo arī tu būsi tikpat ļauns kā tavs ienaidnieks; bet, ja uzvarēsi ar labu, viņš kļūs tikpat labs un dievbijīgs kā tu. Tā ir garīga uzvara pār sirdi, prātu un dvēseli; jā, tā ir uzvara pār velnu, kas rada un uztur visu ļauno.
[1] – Citos Baznīcas postillas izdevumos Jāņa atklāsmes grāmata nav minēta.
[2] – Vācu tekstā – kam ir amats, lai pilda amatu.
[3] – Lutera lietotais vācu vārds ermahnen pamatā nozīmē pamudināt, paskubināt. Arī grieķu vārds παρακαλέω, kas atrodams Rom. 12:8, nozīmē paskubināt, pamudināt. Šis pats grieķu vārds atrodams 2. Tim. 4:2, kas latviski pareizāk tulkots kā paskubināt. Varētu gan vietām lietot arī vārdu pamācīšana, taču pamudināt un paskubināt ir niansēti precīzāks.
[4] – Garīdznieka vietas ienākumi.
[5] – Vācu tekstā – pieņemiet šo laiku.
[6] – Vācu tekstā – “Pasargi manu dvēseli, jo es esmu svēts”.
Ieskaties