Sprediķis Palmarum svētdienā

Un, kad tie tuvojās Jeruzalemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa. – Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” (Mt.21:1-9)

Iepriekš es jau sacīju, ka Evaņģēlijā īpaši jāievēro un jāpamana divas lietas. Pirmkārt, ka Kristus darbi ir darīti mūsu labā un tiek mums dāvināti – pie tā jāturas mūsu ticībai; otrkārt, šie darbi rāda piemēru un priekšzīmi, kam mums jāseko un jācenšas līdzināties. Tā nu visi evaņģēliji mums māca vispirms ticību, tad arī darbus. Tādēļ, lasot šo evaņģēliju, izšķirsim un aplūkosim trīs lietas: pirmkārt – ticību, otrkārt – labos darbus, treškārt – šo Kristus dzīves notikumu garīgo nozīmi.

I

Par ticību

Šis Evaņģēlija teksts vispirms modina un rosina ticību; jo tas rāda Kristus žēlastības pilno atnākšanu, ko spēj saprast un aptvert vienīgi ticība tam, ka Kristus ir tāds Cilvēks un nāk ar tādu nodomu, kā to atklāj Evaņģēlijs. Viss, kas šeit tiek sacīts par Kristu, rāda Viņa žēlastību, lēnprātību un labestību; svētīgs, kas tam tic un šādi domā par Kristu. Skaties un redzi: Viņš nejāj uz ērzeļa – kara zirga; Viņš nenāk biedinošā varenībā un greznībā, bet sēž ēzeļa mugurā – Viņu nes miermīlīgs dzīvnieks, kas gatavs tikai darbam un nastu nešanai. Tā Kristus parāda, ka nāk nevis izbiedēt un apdraudēt, nedz arī apspiest vai kalpināt cilvēkus, bet viņiem palīdzēt, nest viņu nastas un ņemt tās uz saviem pleciem. Un, lai gan jūdu zemē ir bijis ierasts jāt uz ēzeļiem, izmantojot zirgus tikai karā – kā Raksti daudzviet norāda –, tomēr viss notiek šādi tieši tādēļ, lai šī Ķēniņa iejāšana Jeruzalemē būtu acīmredzami lēnprātīga un laipna.

Otrkārt, Kristus sāk savu ceļu uz Jeruzalemi no Eļļas kalna, – lai parādītu, ka Viņš nāk vienīgi savas žēlsirdības dēļ. Jo eļļa Rakstos simbolizē Dieva žēlastību, kas atbrīvo dvēseli un palīdz tai tāpat, kā eļļa palīdz miesai.^[1]

Treškārt, te nav ne bruņu šķindoņas, ne kara saucienu, bet tikai dziesmas, prieks, Dieva teikšana un slavēšana.

Ceturtkārt – kā rakstīts Lk. 19:41 –, Kristus raud par Jeruzalemi, jo tā neatzīst un nepieņem šādu žēlastību. Tik ļoti Kristum sāp šo ļaužu posts un zaudējums – kā gan Viņš varētu pret tiem izturēties stingri un bargi?

Piektkārt, visskaidrāk Kristus laipnība un lēnprātība atklājas evaņģēlista citētajos praviešu vārdos (Jes. 62:11 un Cah. 9:9), kas laipni un draudzīgi labina un aicina ticēt un uzņemt Kristu; šo praviešu vārdu dēļ arī šis notikums risinājies tieši tā, kā Evaņģēlijs to attēlo, kā arī pats evaņģēlists ir apliecinājis. Tādēļ aplūkosim tieši šos vārdus – kā galvenos šīsdienas Evaņģēlijā; jo šeit tiek parādīts, par ko mums Kristus ir jāuzskata, kā Viņam jātic un kas Viņā jāmeklē, tāpat arī – kā mums Viņš jāuzņem.

Pirmkārt, vārdi “sakiet Ciānas meitai” ir teikti sludinātājiem, pavēlot tiem sludināt jaunu vēsti, proti, tieši to, ko sniedz turpmākie vārdi, tas ir, patiesu, svētīgu Kristus atziņu. Jo, kas sludina ko citu, tas ir vilks un maldinātājs. Un šī ir viena no Rakstu vietām, kurās tiek apsolīts Evaņģēlijs, par ko Sv. Pāvils runā Rom. 1:3; jo Evaņģēlijs ir pasludinājums, kas vēstī par Kristu – tā, kā tas šeit tiek parādīts; un tam mums jātic.

Jau agrāk daudzkārt esmu runājis par divu veidu ticību. Pirmā [ticība ir šāda]: ja tu tici, ka Kristus ir tāds Vīrs, kāds Viņš ir aprakstīts un tiek sludināts šeit un visā Evaņģēlijā, tomēr netici, ka Viņš tāds ir tieši tev – ja šaubies, vai tu pats saņem un saņemsi no Kristus visu to, ko Viņš cilvēkiem dod, un domā: jā, tāds Kristus ir citiem – Sv. Pāvilam, Sv. Pēterim un citiem dievbijīgiem svētajiem; kas gan lai zina, vai arī pret mani Viņš izturēsies tāpat un vai es varu no Viņa gaidīt tieši to pašu, paļaudamies uz Viņu tikpat droši kā šie svētie?

Redzi, tāda ticība nav nekā vērta; tā arī nekad nesatver un nepiedzīvo Kristu; tā nevar piedzīvot prieku un mīlestību, ko Viņš dod, nedz arī mīlestību pret pašu Kristu. Tāda ticība ir pat velniem un visiem ļauniem cilvēkiem. Jo kurš gan netic, ka Kristus ir žēlīgs Ķēniņš svētajiem? Šo necilo un nožēlojamo ticību tagad māca nolādētās velna sinagogas – augstās skolas,^[2] Parīze ar savām māsām, klosteriem un visiem pāvesta sekotājiem. Tie māca, ka ar šādu ticību pietiekot, lai kļūtu par kristieti. Tāda mācība nav nekas cits kā kristīgās ticības noliegšana, pagānu un turku pasludināšana par kristiešiem, – kā Sv. Pēteris 2. Pēt. 2:1 par tādiem sludinātājiem ir pravietojis un sacījis: “.. arī jūsu starpā būs viltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat To Kungu, kas viņus atpircis..”

Otrkārt, tas, ka evaņģēlists saka “Ciānas meitai”, norāda uz otra veida – patieso ticību. Jo, ja tiek pavēlēts sacīt par Kristu vārdus, ko tālāk lasām, tad noteikti ir jābūt kādam, kas tos dzird, uzņem un turas pie tiem ar stingru ticību. Viņš saka nevis “sakiet par Ciānas meitu” – itin kā kādam vajadzētu ticēt, ka tai ir Kristus –, bet “sakiet pašai Ciānas meitai”, – lai tā ticētu, attiecinādama sacīto uz sevi, un nešaubītos, ka tai notiks tā, kā šie vārdi saka. Vienīgi tāda ticība ir saucama par kristīgu ticību – ja tu nešaubīgi tici, ka Kristus ir Kristus ne tikai Sv. Pēterim un svētajiem, bet arī tev pašam, jā, vairāk tev nekā visiem pārējiem. Tava pestīšana nav atkarīga no tā, vai tu tici, ka Viņš ir Kristus dievbijīgajiem, bet gan – vai tici, ka Kristus ir Kristus tieši tev – ka Viņš ir tavs Kristus.

Šī ticība dara Kristu mīļu, saldu un tīkamu tavai sirdij; tad labprātīgi, nepiespiesti seko labie darbi. Bet, ja tie neseko, tad noteikti nav arī ticības; jo tur, kur ir ticība, jābūt arī Svētajam Garam, kas mūsos rada mīlestību un visu labo.

Šādu ticību tagad nolād atkritēji un Kristus noliedzēji – pāvests, bīskapi, priesteri, mūki un augstās skolas. Tie apgalvo, ka esot liela pārdrošība iedomāties, ka spējam līdzināties svētajiem. Tā viņi piepilda Sv. Pētera pravietojumu, kuru apustulis izsaka par jau minētajiem viltus mācītājiem: “.. viņu dēļ patiesības ceļš tiks zaimots.” Tādēļ arī, dzirdēdami, ka tiek slavēta ticība, viņi domā, ka tiek aizliegta mīlestība un labie darbi; jo viņi savā lielajā aklumā nezina, kas ir ticība, kas – mīlestība un labie darbi. Bet, ja gribi būt kristietis, tev, tieši tev ir jāuzklausa šie vārdi un jāturas pie tiem, nešaubīgi ticot, ka tev notiks tā, kā tie saka. Un tev nav jāuzskata par pārdrošību tas, ka šajā ziņā salīdzini sevi ar svētajiem; jo tā ir visnepieciešamākā pazemība, un, kļūdams līdzīgs svētajiem, tu atmet visas cerības – ne jau cerību uz Dieva žēlastību, bet – uz sevi pašu. Dievs grib, lai esam tik pārdroši, pieņemdami žēlastību, ko Viņš mums sniedz, – citādi zaudēsim mūžīgo dzīvību. Ja negribi pats kļūt svēts un līdzināties svētajiem, ko tad darīsi? Tā gan būtu pārdrošība, ja tu pats ar saviem spēkiem un darbiem gribētu tapt svēts un tikt pestīts, kā tagad māca atkritēji – pāvesta sekotāji, saukdami par pārdrošību to, kas ir ticība, savukārt pārdrošību – par ticību. Ak, šie nožēlojamie, aplamie ļaudis!

Bet tas, ka tu ticībā uzdrīksties domāt, ka Kristū, caur Viņa nākšanu kļūsti pestīts, tā ir īstā slava un gods Dievam, jo tā tu apliecini Dieva žēlastību un darbu, ko tā tevī paveic, noraidīdams un nolādēdams pats sevi ar visiem saviem darbiem, atmezdams visas cerības uz saviem spēkiem; tāds cilvēks ir saucams par kristieti. Jo mēs sakām: es ticu uz vienu svētu, kristīgu baznīcu, kas ir svēto draudze. Ja gribi būt daļa no svētās, kristīgās baznīcas un svēto draudzes, tad arī tev jābūt svētam, – kāda ir šī baznīca; taču svētums nenāk no tevis, bet vienīgi no Kristus, kas arī visus pārējos dara svētus.

Treškārt, evaņģēlists saka “redzi” jeb skaties. Ar šo vārdu viņš mūs modina no neticības miega, gribēdams pavēstīt ko lielu, neparastu un ievērojamu – ko tādu, pēc kā visi ir ilgojušies un kas būtu jāuzņem ar prieku. Un šāda pamodināšana ir nepieciešama – tādēļ, ka visu, kas saistīts ar ticību, cilvēka prāts un daba nicina kā kaut ko pilnīgi neatbilstošu. Prāts saka: kā gan šis cilvēks var būt Jeruzalemes Ķēniņš, ja viņš iejāj pilsētā tik necilā veidā – kā kāds nabags, uz sveša ēzeļa? Kā lai mūsu daba un prāts to saprot? Kā šāda iejāšana var piestāvēt varenam Ķēniņam? Turpretī ticība nespriež pēc tā, kas ir redzams un sajūtams, bet pēc tā, ko tā dzird. Ticība turas pie vārda, nevis pie izskata vai izturēšanās. Tādēļ arī Jeruzalemē Jēzu kā Ķēniņu uzņēma ne visi, bet vienīgi tie, kas sekoja pravieša vārdiem, ticēja Kristum un skatīja Viņa ķēniņvalsti ne ar acīm, bet ar garu; tie, kuri to spēj, arī ir īstā Ciānas meita. Jo tiem, kas grib sekot redzamajām un taustāmajām lietām, nevis cieši turēties pie tīrā, skaidrā vārda, nav iespējams Kristū nesaskatīt piedauzību.

Šī aina ļauj mums redzēt un saprast pašu galveno, kas raksturīgs ticībai. Jo, kā šeit ticības skatījums šķiet nepieņemams un ir pretrunā ar cilvēka prātu un dabu, tāpat arī visos citos ticības artikulos un gadījumos tai raksturīgs šis pats nicināmais, neprātīgais skatījums. Un, ja viss izskatītos tieši tā, kā to izsaka vārdi un kā saskata ticība, – tad taču tā nebūtu saucama par ticību. Tieši tādēļ jau tā ir ticība, ka nekas neizskatās tā, kā ticība to redz un kā vārdi saka. Ja Kristus būtu iejājis Jeruzalemē grezni, kā laicīgs ķēniņš, tad Viņa izskats un vārdi atbilstu cilvēku prāta un dabas priekšstatiem – viņu acis redzētu to, ko izteic vārdi; taču tad ticībai šeit vairs nebūtu vietas. Tā tas notiek: kas tic Kristum, tam jāsaskata bagātība, kura apslēpta nabadzībā, gods – kaunā, prieks – bēdās, dzīvība – nāvē. Šīs lietas ir saskatāmas ticībā, kas turas pie Dieva vārda un gaida to piepildāmies.

Ceturtkārt, vārdi “tavs Ķēniņš” atšķir šo Ķēniņu no visiem pārējiem ķēniņiem. Tas ir tavs Ķēniņš – evaņģēlists saka –, kas tev ir apsolīts – Ķēniņš, kam tu piederi, kam vienīgajam ir jāvalda pār tevi; bet Viņš valda Garā, nevis laicīgi. (Tas ir Viņš, pēc kura tu esi ilgojusies jau kopš iesākuma un pēc kura tavi mīļie tēvi ir saukuši ar ilgu pilnām nopūtām; Viņš tevi atpestīs un darīs brīvu no visa, kas tevi līdz šim ir nomācis, saistījis un apgrūtinājis.) Tie ir mierinoši vārdi ticīgai sirdij. Jo ārpus Kristus cilvēks ir pakļauts daudziem trakojošiem tirāniem, kas ir nevis ķēniņi, bet slepkavas, kuru varā cilvēkam nākas ciest lielu postu un bailes. Šie slepkavas ir velns, miesa, pasaule un grēks, tāpat arī bauslība un nāve līdz ar elli. Tie visi nomāc nabaga sirdsapziņu, saslēdz to smagās važās un dara tās dzīvi rūgtu un baiļu pilnu. Jo, kur ir grēki, tur nav mierīgas sirdsapziņas, bet ir tikai nedroša, baiļu pilna dzīve, nemitīgas nāves un elles bailes, kas neļauj sirds dziļumos palikt ne priekam, ne labprātībai; kā 3. Moz. 26:36 saka, sirds bīstas pat no birstošas lapas čaukstēšanas.

Bet, ja tava sirds šo Ķēniņu uzņem ar stipru ticību, tad tā ir tik droša, ka nebīstas ne grēka, ne nāves, elles un visu nelaimju; jo ticīga sirds labi zina un nešaubās, ka šis Ķēniņš ir Kungs pār dzīvību un nāvi, pār grēku un žēlastību, pār elli un debesīm un Viņa rokās ir visas lietas. Jo tādēļ jau Viņš ir kļuvis mūsu Ķēniņš un nācis pie mums, lai atpestītu mūs no visiem briesmīgajiem tirāniem un viens pats valdītu pār mums. Tādēļ tam, kurš pakļauts šim Ķēniņam un turas pie Viņa ar stingru ticību, nevar kaitēt ne grēks, ne nāve, elle, velns, ne cilvēki, ne visa radība; jo, tāpat kā viņa Ķēniņš dzīvo bez grēka un ir atpestīts, arī viņš pats caur savu Ķēniņu mūžīgi paliks brīvs no grēka un nāves, dzīvs un atpestīts.

Redzi, tik lielas lietas sevī ietver necilie vārdi: “Redzi, tavs Ķēniņš nāk.” Tādus nenovērtējamus dārgumus nes nabadzīgais ēzeļa jātnieks un neievērojamais Ķēniņš. Cilvēka prāts to visu neredz, un viņa dabai tas nav aptverams – to spēj vienīgi ticība. Tādēļ Kristus ir tavs Ķēniņš – tavs, tavs! Viņš ir Ķēniņš tev, kas esi bijis pakļauts grēka, velna, nāves, miesas un pasaules varai un patvaļai; Viņš nāk, lai valdītu pār tevi un laipni vestu tevi žēlastībā, Garā, dzīvībā, debesīs, Dievā. Arī tev notiek tāpat, ja vien tici, ka Kristus ir tavs Ķēniņš, ka Viņam pieder tāda valstība un ka tieši tādēļ Viņš nāk un tiek sludināts. Jo, ja tu netici Viņam ar šādu ticību, tad ne ar kādiem darbiem to visu nekad nepanāksi. Par kādu tu Kristu uzskati, tāds Viņš tev ir; ko no Viņa gaidi, to arī saņem; kā tu tici, tā arī tev notiek. Un tomēr Kristus paliek Tas, kas Viņš ir – nemainīgi un nesatricināmi: Viņš ir dzīvības, žēlastības, pestīšanas Ķēniņš – vienalga, vai tu tam tici vai ne.

Piektkārt: “Viņš nāk.” Bez šaubām, tu nevari nākt pie Viņa, nedz Viņu atvest, jo Viņš ir pārāk augstu un pārāk tālu. Pats saviem spēkiem, ar savām pūlēm un darbu tu nevari pie Viņa tikt, – lai tu nelielītos, ka būtu atvedis Kristu pie sevis ar saviem nopelniem un cienīgumu. Nē, mīļais cilvēk, te visi nopelni un cienīgums zaudē savu spēku; no tavas puses ir tikai nopelnu trūkums un necienīgums, no Viņa puses – tikai žēlastība un žēlsirdība. Te nabadzīgais sastopas ar bagāto, – kā Dāvids saka Psalmos.

Līdz ar to tiek nolādētas visas apkaunojošās, nekristīgās mācības par brīvo gribu, kuras nāk no pāvesta, augstajām skolām un klosteriem. Jo visas viņu mācības apgalvo, ka mums esot jāsāk pirmajiem un jāliek pirmais pamatakmens. Mums brīvās gribas spēkā esot pašiem jāsāk meklēt Dievs, jānāk pie Viņa, jāsteidzas Viņam pakaļ un jāizcīna Viņa žēlastība. Sargies, sargies no šīs indes! Tās ir īstas velna mācības, kas aizvedušas neceļos visu pasauli. Pirms tu esi piesaucis Dievu un sācis Viņu meklēt, Viņam ir jānāk pie tevis un tevi jāatrod, – kā Sv. Pāvils saka Rom. 10:14-15: “Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? Un kā lai sludina, kad nav sūtīti?” Dievam ir jāliek tevī pirmais pamatakmens un pašam jāiesāk, lai tu varētu Viņu meklēt un lūgt. Pirms tu iesāc un meklē, Viņš jau ir pie tevis; bet, ja ne, tu noteikti neiesāksi neko citu kā vien grēku. Jo lielākus un svētākus darbus gribēsi darīt, jo lielāku grēku izdarīsi un galu galā kļūsi par cietsirdīgu liekuli.

Bet, ja tu jautāsi: kā tad ir jāsāk, kā jākļūst dievbijīgam vai kas jādara, lai Dievs iesāktu savu darbu mūsos? Te jāatbild: vai tad tu nedzirdi, ka nevari paveikt neko tādu, lai sāktu kļūt dievbijīgs? Gluži tāpat kā tevī nav spēka pieaugt un kļūt pilnīgam dievbijībā. Viss, ko tu iesāc, ir un paliek grēks, lai cik skaists tas izskatītos; lai ko tu darītu, tik un tā nespēsi neko citu kā vien grēkot. Tādēļ visu skolu un klosteru mācības ir tikai maldināšana un samaitāšana, jo tās nemāca neko citu kā iesākt – lūgt, darīt labus darbus, ziedot, dot, dziedāt, kļūt garīgiem – pašiem meklēt Dieva žēlastību.

Bet, ja tu saki: tad jau, dzīvojot bez Dieva, pēc savas brīvās gribas, esmu spiests grēkot un, lai ko es darītu, no grēka nevarēšu izvairīties? Patiesi, tā tas ir; tu esi spiests palikt grēkos, lai ko tu darītu. Rīkodamies pats pēc savas brīvās gribas, nevari negrēkot; jo, ja tu to varētu, kam gan tev būtu vajadzīgs Kristus? Tad jau Viņš būtu bijis muļķis, izliedams savas asinis tavu grēku dēļ, – ja tu pats būtu tik brīvs un spēcīgs, ka spētu darīt ko tādu, kas nav grēks! Te nu tu jūti, ka augstās skolas un klosteri ar visu savu mācību par brīvo gribu un labajiem darbiem nedara neko citu kā slēpj Dieva patiesību, lai mēs nezinātu, kas esam un kas ar mums notiek. Viņi ved visu pasauli sev līdzi elles bezdibenī, tā ka nu jau būtu īstais laiks izdeldēt visus klosterus no zemes virsas.

Tādēļ mācies no šiem evaņģēlija vārdiem to, kā Dievs sāk darīt mūs dievbijīgus un kāds ir mūsu dievbijības iesākums. Šis iesākums nav nekas cits kā tas, ka tavs Ķēniņš nāk un pats iesāk savu darbu tevī. Tas notiek tā: vispirms ir jātiek pasludinātam un uzklausītam Evaņģēlijam; tajā tu dzirdi un mācies, ka visas tavas lietas Dieva priekšā nav nekā vērtas un viss, ko tu dari un uzsāc, ir grēks; tevī ir jābūt un jāvalda tavam Ķēniņam. Redzi, tad var sākties tava pestīšana, proti, kad atsakies no saviem darbiem un vairs nepaļaujies uz sevi pašu, jo redzi un dzirdi, ka viss, ko tu dari, ir grēks un gluži nevajadzīgas lietas, – kā Evaņģēlijs tev saka. Tu sāc ticībā uzņemt savu Ķēniņu, turies pie Viņa, sauc pēc Viņa žēlastības un meklē mierinājumu vienīgi Viņa laipnībā. Taču sadzirdēt un uzņemt Evaņģēliju nav tavos paša spēkos – tā ir Dieva žēlastība, kas Evaņģēliju tevī dara auglīgu, lai tu ticētu, ka pats ar visām savām lietām neesi nekas. Tu redzi, cik maz ir to, kas uzņem Evaņģēliju; tādēļ Kristus raud par Jeruzalemi, un mūsu pāvesta sekotāji tagad ne vien neuzņem, bet pat nolād šo mācību; jo viņi negrib paciest, ka viss, ko tie dara, ir tikai grēks. Tie vēlas paši likt pamatus, tādēļ plosās un trako, pretodamies Evaņģēlijam.

Tālāk – tas, ka Evaņģēlijs tiek sludināts un Ķēniņš nāk, arī nav atkarīgs no taviem spēkiem un nopelniem; Evaņģēliju tev sūta Dievs – no tīras žēlastības. Tādēļ visbargākās Dieva dusmas izpaužas tā, ka Viņš nesūta savu Evaņģēliju, jo, kur Evaņģēlija nav, tur ir vienīgi grēks, maldi un tumsība, – lai ko cilvēki darītu. Turpretī vislielākā žēlastība ir tur, kur Viņš sūta savu Evaņģēliju; kaut arī to uzņem ne visi, bet tikai daži. Tātad visa pāvesta vara ir visbaigāko Dieva dusmu izpausme, un Sv. Pēteris šādus cilvēkus nosauc par pazušanas bērniem, jo tie nemāca Evaņģēliju, bet tikai cilvēku mācības par saviem pašu darbiem – to mēs diemžēl redzam visos klosteros un skolās.

Redzi, to izsaka vārdi: “Tavs Ķēniņš nāk.” Nevis tu meklē Viņu, bet Viņš meklē tevi; ne tu atrodi Viņu, bet Viņš tevi! Jo sludinātāji nāk no Viņa, nevis no tevis; tava ticība nāk no Viņa, nevis no tevis, un viss, ko ticība tevī paveic, nāk no Viņa, nevis no tevis. Tā nu tu skaidri redzi: ja Viņš nenāks, tu paliksi ārpusē. Un, kur nav Evaņģēlija, tur nav Dieva, bet ir tikai grēks un samaitātība, – lai ko darītu, panestu, paveiktu brīvā griba, lai ko tā gribētu un spētu. Tādēļ nejautā, kā vari kļūt dievbijīgs; nevar būt cita sākuma kā vien tas, ka tavs Ķēniņš nāk un tiek pasludināts.

Sestkārt: “Viņš nāk pie tevis.” Pie tevis, pie tevis – ko gan tas nozīmē? Vai tad nepietiek ar to, ka Viņš ir tavs Ķēniņš? Ja Viņš ir tavs, kādēļ tad vēl jāsaka: “Viņš nāk pie tevis”? Taču tas viss ņemts no pravieša vārdiem un sacīts, lai rādītu mums Kristu visjaukākajā un mīlīgākajā veidā un rosinātu ticību. Nepietiek ar to vien, ka Kristus mūs atpestī no grēka, nāves un elles tirānijas un kundzības; Viņš pats kļūst par mūsu īpašumu – ar visu, kas Viņš ir un kas Viņam pieder. Par to runā Sv. Pāvils Rom. 8:32: “Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?”

Tā nu Ciānas meita no Kristus saņem divkāršu labumu: pirmā ir ticība un Gars sirdī, kas dara to šķīstu un brīvu no grēkiem. Otrais ir pats Kristus, tā ka Ciānas meita var lepoties ne vien ar saņemtajām dāvanām, bet arī ar pašu Kristu – itin kā tai piederētu viss, kas ir pats Kristus un kas Viņam pieder. Tādēļ tā var paļauties uz Kristu kā uz savu mantojumu; par to Sv. Pāvils Rom. 8:34 saka: “.. Kristus Jēzus, kas .. ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv.” Ja Viņš mūs aizstāv, tad arī rūpējas par mums – kā par savējiem. Un 1. Kor. 1:30 apustulis saka: “.. ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu..” Par divkāršo labumu, ko saņemam, Jesaja 40:1-2 saka: ““Ieprieciniet, ieprieciniet manu tautu!” saka jūsu Dievs. “Runājiet sirsnīgi ar Jeruzalemi un sakait tai, ka tās ciešanu laiks ir piepildīts, ka tās noziegums salīdzināts, jo tā ir no Tā Kunga rokas saņēmusi divkārtīgu sodu par visiem saviem grēkiem.” Redzi, tādēļ ir sacīts: “Viņš nāk pie tevis”, – tavā labā, pats kļūdams par tavu īpašumu. Ja Kristus ir tavs Ķēniņš, tava sirds saņem Viņa žēlastību, ar ko Viņš tevi izglābj no grēka un nāves; tā Viņš kļūst par tavu Ķēniņu un tu – par Viņa pavalstnieku. Bet, nākdams pie tevis, Viņš pats kļūst par tavu īpašumu, tā ka tavā varā tiek nodoti dārgumi, kuri pieder Viņam – gluži kā līgava iemanto visu, kas pieder līgavainim – ne tikai rotas, kurās viņš to ietērpj. Tie ir mīlīgi un mierinoši vārdi. Kas tad, ticēdams šiem vārdiem un iemantojis pašu Kristu, vēl bīstas no nāves un elles?

Septītkārt, Viņš nāk “lēnprātīgs”. Šis vārds ir īpaši jāievēro; tas sniedz brīnišķīgu mierinājumu grēka nomāktām sirdsapziņām. Jo grēks vienmēr izbiedē sirdsapziņu, dara to bailīgu un bēguļojošu; tā bīstas Dieva priekšā un slēpjas no Viņa, kā Ādams un Ieva darīja paradīzē. Grēka izbiedēta sirdsapziņa nespēj panest Dieva klātbūtni, tādēļ ka tā zina un jūt: Dievs ienīst un bargi soda grēku. Tādēļ sirdsapziņa izbīstas un bēg, tiklīdz izdzird, ka tiek pieminēts Dieva vārds; tā raizējas, ka Dievs uzreiz nāks ar rungu. Lai mūs nevajātu šīs iedomas un bažas, mums šajos mierinošajos vārdos tiek apsolīts, ka šis Ķēniņš nāks “lēnprātīgs”; tas ir, itin kā būtu sacīts: nebaidies un nebēdz – tagad Viņš nāk ne tā, kā nāca pie Ādama un Kaina; Viņš nenāk ar grēku plūdiem, nedz sodu, kādu saņēma Bābele, Sodoma un Gomora; Viņš nāk ne tā, kā nāca pie Israēla tautas Sinaja kalnā. Viņš nenāk ar dusmām un negrib nokārtot ar tevi visus rēķinus, nedz piedzīt tavu parādu; visas Viņa dusmas ir rimušas, un nu Viņš tev parāda tikai laipnību un lēnprātību. Nu reiz Viņš izturēsies pret tevi tā, lai tava sirds justu pret Viņu tikai labprātību, mīlestību un visdrošāko paļāvību, lai turpmāk tu pie Viņa cieši turētos un meklētu patvērumu – vēl daudz vairāk, nekā līdz šim esi no Viņa baidījies un bēdzis. Redzi, Viņš taču tev parāda tikai lēnprātību. Nu šis Ķēniņš ir pavisam citāds; Viņam ir žēl, ka reiz nācies tevi izbiedēt un likt tev bēguļot, bīties Viņa dusmu un soda; tādēļ nu Viņš grib tevi darīt drošu un paļāvīgu, laipni aicinādams pie sevis. Redzi, manuprāt, tieši to nozīmē sirsnīgi un mierinoši uzrunāt nabaga grēcīgo sirdsapziņu; tā ir pareiza Kristus un Evaņģēlija pasludināšana. Kā gan lai šādi mierinoši vārdi nedarītu tavu sirdi priecīgu, neaizdzītu visas grēka, nāves un elles bailes un neļautu sirdsapziņai kļūt brīvai, drošai un mierīgai, tā ka turpmāk tu spētu ar prieku darīt visu, kas no tevis tiek prasīts, un vēl vairāk?

Bet evaņģēlists ir nedaudz mainījis pravieša vārdus. Jo Cah. 9:9 sacīts: “Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzalemes meita! Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.” Šo pamudinājumu Ciānas meitai un Jeruzalemes meitai priecāties un gavilēt evaņģēlists apkopo un saka tikai “sakiet Ciānas meitai”. Tāpat viņš arī izlaiž divus vārdus: “taisnīgs” un “tavs palīgs”; pravieša lietotā vārda “miermīlīgs” vietā evaņģēlists saka “lēnprātīgs”. Tāpat arī pravietis ir lietojis vārdus “ēzeļu mātes” daudzskaitlī, runādams par daudzām ēzeļu mātēm, bet evaņģēlists saka: “.. uz nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa”, tas ir, šī kumeļa māte ik dienas tiek izmantota darbam un nastu nešanai.

Pirmkārt, ir jāzina, ka evaņģēlistiem nebija svarīgi precīzi citēt visus pravieša vārdus; viņiem ir pieticis norādīt šo vārdu nozīmi un piepildījumu. Evaņģēlisti norāda uz Rakstiem, lai mēs paši lasītu tālāk to, ko viņi nav pieminējuši, un redzētu, ka itin viss ir bagātīgi piepildījies. Ir gluži dabīgi, ka tas, kurš saņēmis darbu un piepildījumu, vārdiem pievērš mazāku uzmanību nekā to piepildījumam. Arī turpmāk vēl daudzreiz redzēsim, ka evaņģēlisti citē praviešu vārdus nedaudz izmainītā veidā; tomēr – kā jau sacīts – tas viss netraucē šos vārdus izprast.

Mudinādams Ciānas meitu un Jeruzalemes meitu priecāties un gavilēt, pravietis ļauj skaidri saprast, ka šī Ķēniņa atnākšana ir pats jaukākais un mierinošākais notikums visām grēka nomāktām sirdsapziņām.^[3] Šāda pati nozīme ir tam, ka Kristus nāk no Eļļas kalna – tas ļauj saskatīt, ka Viņa pārbagātīgā žēlastība sava lieluma dēļ varētu tikt saukta par žēlastības kalnu, jo nu mums tiek sniegta nevis tikai lāsīte vai sauja žēlastības, kā tas bija senlaikos, bet žēlastības pārpilnība – īsts žēlastības kalns.

Arī tautu, ko pravietis nosauc divos vārdos, evaņģēlists sauc tikai par Ciānas meitu. Jo Ciānas meita un Jeruzalemes meita – tā ir viena tauta, proti, tauta, kas, dzīvodama šajā pilsētā, tic un uzņem Kristu. Jo, kā jau sacīts, evaņģēlists grib pieminēt Rakstus tikai pavisam īsi, likdams tālāk lasīt mums pašiem. Bet evaņģēlists nemudina priecāties. Viņš saka pavisam vienkārši “sakiet Ciānas meitai” – tādēļ, lai varētu parādīt, kā jārodas priekam un gavilēm – lai neviens negaidītu laicīgu, bet tikai garīgu prieku, kas rodams ar sirds ticību, ar teikšanu un klausīšanos. Jo ārējā izskata ziņā Kristus necilā iejāšana Jeruzalemē nebija nekas priecīgs; taču, sludinot Viņa garīgo iejāšanu, tas ir, Viņa lēnprātību, un ticot tai, sirds kļūst priecīga un līksma.

Pravietis piešķir Kristum trīs titulus: Viņš ir “taisnīgs”, “miermīlīgs” un “palīgs”; bet evaņģēlists saka tikai “lēnprātīgs”. Tas tādēļ, lai izteiktos īsāk; jo evaņģēlists šeit drīzāk grib norādīt, nevis izskaidrot. Man šķiet, ka Svētais Gars apustuļiem un evaņģēlistiem licis īsināt Rakstu izteikumus tādēļ, lai neļautu mums novērsties no skaidrajiem un vienkāršajiem Rakstu vārdiem un nerādītu piemēru nākamajiem skaidrotājiem, kuri sacer daudz vārdu ārpus un apkārt Rakstiem, slepus novērsdami mūs no tiem un pievērsdami cilvēku mācībām. Itin kā viņš sacītu: ja es plaši izklāstīšu Rakstus un citēšu tos pilnībā, tad ikviens sekos šim piemēram; tad varētu notikt tā, ka^[4] citas grāmatas tiktu lasītas vairāk nekā Raksti, kas taču ir pati galvenā grāmata. Grāmatu rakstīšanai nebūtu gala; lasītāji tiktu vesti no vienas grāmatas pie nākamās, līdz beidzot pilnīgi aizietu projām no Rakstiem, – kā tas tagad tomēr ir noticis. Tādēļ evaņģēlists, šādi apraudams Rakstu vārdus, aicina mūs lasīt pašu Grāmatu, kur tie atrodami plašākā, pilnīgākā veidā; jo nav vajadzīgs sacerēt katram savu grāmatu un atstāt novārtā šo pirmo.

Tāpat mēs redzam, ka Jaunajā Derībā visu apustuļu un evaņģēlistu nodoms ir likt un spiest mūs lasīt Veco Derību, kuru vienīgo viņi sauc par Svētajiem Rakstiem. Jo Jaunajai Derībai bija jābūt dzīvam, runātam vārdam, nevis Rakstiem; tādēļ arī Kristus neko nav rakstījis, bet pavēlējis mutiski sludināt un mācīt to, kas atrodams Rakstos, taču agrāk bija un palika apslēpts, – kā dzirdēsim Atspīdēšanas svētkos.

Tomēr ebreju valodā šie divi vārdi “nabadzīgs” ^[5] un “lēnprātīgs” nav tik atšķirīgi; par nabadzīgu tiek saukts ne tas, kam trūkst naudas vai mantas, bet tas, kura sirds ir nomākta un pazemota – cilvēks, kurā noteikti nav ne dusmu, ne augstprātības, bet tikai lēnprātība un līdzcietība. Ja gribam pilnīgi izprast šā vārda nozīmi, vislabāk lasīt Lūkas evaņģēliju, kur evaņģēlists apraksta to, kā Kristus, iejādams Jeruzalemē, ir raudājis un žēlojies par šo pilsētu. Te tu redzi, kā Kristus izturas, būdams “nabadzīgs” vai “lēnprātīgs”. Bet kā tad Viņš izturas? Viņa sirds ir bēdu un līdzcietības pilna, domājot par Jeruzalemi. Viņā nav ne dusmu, ne atriebības kāres, tā ka lēnprātības pārpilnībā Viņš raud par savu ienaidnieku postu. Neviens nav spējis būt tik ļauns, ka Kristus būtu tam darījis sāpes vai vēlējis ļaunu; ikviena ienaidnieka posts dara Kristu tik laipnu un lēnprātīgu, ka Viņam nenāk ne prātā dusmoties, izturēties uzpūtīgi, draudēt vai atriebties; ikviens modina Viņā tikai līdzcietību un labo gribu. Redzi, to pravietis šeit sauc vārdā “nabadzīgs” (“miermīlīgs”) un evaņģēlists saka – “lēnprātīgs”. Svētīgs, kas šādi tic Kristum un tādu Viņu pazīst! Jo tādam cilvēkam nav no Viņa jābīstas; viņš var nākt pie Kristus ar brīvu, mierinošu paļāvību un noteikti nepievilsies; jo šie vārdi nemelo un nepieviļ.

Vārds “taisnīgs” šeit neattiecas uz taisnību, ar kādu Dievs tiesā – tā nav Dieva bargā taisnība. Jo, ja Kristus nāktu pie mums ar šādu taisnību, – kas tad spētu Viņa priekšā pastāvēt? To taču nespēj arī svētie. Tad jau prieks par Kristus iejāšanu Jeruzalemē, mīlestība un labprātība pret Viņu neizbēgami pārvērstos vislielākajās bailēs un šausmās. Šeit vārds “taisnīgs” nozīmē to žēlastību, ar kuru Kristus mūs taisno. Es arī gribētu, lai vārdi justus, justitia, kas tiek lietoti Rakstos, nekad netiktu tulkoti kā “taisnība”, saprotot ar to stingru tiesisku taisnību; jo šo vārdu īstā nozīme ir “dievbijīgs” un “dievbijība”. Un tas, par kuru mēs vāciski teiktu: viņš ir dievbijīgs vīrs, Rakstos nosaukts vārdā justus, tas ir, taisns jeb taisnīgs. Savukārt Dieva bargo taisnību Raksti sauc par bardzību un tiesu. Tādēļ pravieša vārdi būtu jāsaprot tā: “Tavs Ķēniņš nāk pie tevis dievbijīgs”, tas ir, Viņš nāk, lai arī tevi darītu dievbijīgu – caur sevi pašu, ar savu žēlastību. Viņš labi zina, ka tu neesi dievbijīgs. Un tavai dievbijībai nav jābūt tavam darbam un rīcībai, bet gan Viņa žēlastībai un dāvanai – tā tu no Kristus gūsti taisnību un dievbijību. Šādi Sv. Pāvils izsakās Rom. 3:26: “.. Viņš piedod visus agrāk, dievišķās pacietības laikā, nodarītos grēkus, lai tagadējā laikmetā parādītu savu taisnību, pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum.” Tas nozīmētu: vienīgi Kristus ir dievbijīgs Dieva priekšā un vienīgi Viņš spēj darīt dievbijīgus arī mūs. Tāpat arī Rom. 1:17: “[Kristus Evaņģēlijā] atklājas Dieva taisnība”, vāciski nozīmētu: Evaņģēlijā tiek sludināta paša Dieva dievbijība, proti, Viņa žēlastība un žēlsirdība, kurā Viņš dara mūs dievbijīgus. Tas pats ir izteikts arī šajos pravieša vārdos: Kristus tiek sludināts, lai mēs varētu kļūt dievbijīgi – Viņš nāk pie mums dievbijīgs un taisns, un arī mums ticībā jākļūst dievbijīgiem un taisniem.

Ievēro labi šo lietu! Atrodot Rakstos vārdus “Dieva taisnība”, nedomā, ka tie norāda uz paša Dieva iekšējo taisnību, – kā to sapratuši pāvesta sekotāji, tāpat maldīgi domājuši arī daudzi svētie tēvi; jo tad tev būs jāizbīstas šīs Dieva taisnības priekšā. Bet zini, ka Rakstos par Dieva taisnību arvien tiek saukta Viņa žēlastība un žēlsirdība, kas Kristū pār mums ir izlieta; tās dēļ arī mēs Dieva priekšā tiekam atzīti par dievbijīgiem un taisniem. Tieši tādēļ jau tā tiek saukta par Dieva taisnību jeb dievbijību – to neradām mēs paši, bet Dievs ar savu žēlastību rada mūsos. Tieši tāpat arī Dieva darbs, Dieva gudrība, Dieva spēks, Dieva vārds, Dieva mute ir tas, ko Viņš mūsos rada, dara un runā. To visu Sv. Pāvils skaidri apliecina Rom. 1:16-17: “.. es nekaunos Kristus Evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks (te jāsaprot: spēks, ko Dievs mūsos rada, lai mūs stiprinātu) par pestīšanu ikvienam, kas tic .. Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” Te redzi, ka apustulis runā par ticības taisnību, nosaukdams to par Dieva taisnību, kas pasludināta Evaņģēlijā. Jo Evaņģēlijs māca vienīgi to, ka tas, kurš tic, iemanto Dieva žēlastību, kļūst taisns Dieva priekšā un top pestīts. Tāpat tev jāsaprot Psalmu 31:2 vārdi: “Izglāb mani pēc Tavas taisnības!”, tas ir, ar savu žēlastību, kas mani dara dievbijīgu un taisnu. Šādu vārda “taisns” izpratni prasa otrs vārds – “Pestītājs” jeb “Glābējs”; jo, ja Kristus nāktu ar Dieva bargo taisnību, Viņš nevienu neatpestītu, bet nolādētu visus cilvēkus, – tādēļ ka tie visi ir grēcinieki un netaisni ļaudis. Bet Viņš nāk, lai ne vien darītu mūs dievbijīgus un taisnus, bet arī atpestītu katru, kas Viņu uzņem. Kristus ir vienīgais Taisnais un mūsu Pestītājs, kas nepelnītā lēnprātībā, laipnībā un taisnībā žēlīgi sniedzis taisnību visiem grēciniekiem.

Bet tas, ka evaņģēlists nosauc ēzeļmāti par nastu nesēju, ir darīts tādēļ, lai parādītu, par kādu ēzeļmāti pravietis runā. Tas ir, it kā viņš sacītu: šajā ēzeļu mātē, kas tikusi izmantota nastu nešanai, ir piepildījies pravietojums. Tā nebija kāda īpaša ēzeļmāte, kas būtu tikusi audzēta īpašam mērķim – kā šajā zemē mēdza audzēt jāšanai domātos ēzeļus –, bet pavisam parasta ēzeļmāte. Tik vienkāršs bija šī pravietojuma piepildījums. Un tas, ka pravietis saka “ēzeļu māšu”, itin kā tas būtu daudzu ēzeļmāšu kumeļš, sacīts tikai tādēļ, lai parādītu, ka Kristus jājis uz kumeļa, kādi mēdz būt visām ēzeļu mātēm, un nevis uz zirga kumeļa.

II

Par labajiem darbiem

Ar to pietiktu, runājot par pirmo lietu – par ticību. Nu nonākam pie otras – pie labajiem darbiem. Jo mēs Kristu saņemam ne vien kā dāvanu – caur ticību, bet arī kā piemēru – mīlestībā pret savu tuvāko, kam mums jākalpo un jādara viss labais, tāpat kā Kristus dara mums. Ticība nes un sniedz tev Kristu, darīdama Viņu par tavu īpašumu – līdz ar visu, kas Viņam pieder. Mīlestība sniedz tevi tavam tuvākajam – līdz ar visu, kas pieder tev. Šajās divās lietās ir ietverta skaidra un pilnīga kristīgā dzīve. Tālāk seko ciešanas un vajāšanas šādas ticības un mīlestības dēļ; bet no ciešanām pacietībā izaug cerība.

Tu droši vien jautāsi: kādi tad ir labie darbi, kas man jādara savam tuvākajam? Atbilde ir šāda: šiem darbiem nav sava īpaša vārda – tāpat kā nav īpaša vārda labajiem darbiem, ko Kristus dara tev. Un tieši tādēļ arī darbi, kas tev jādara tava tuvākā labā, nav jāsauc kādā īpašā vārdā.

Kā tad iespējams šos darbus pazīt? Atbilde: tieši tādēļ jau šiem darbiem netiek dots savs vārds, lai nesāktos darbu šķirošana un dalīšana, tā ka tu dažus darbus darītu, bet citus nedarītu; tev pilnīgi jānodod sevi savam tuvākajam – ar visu, kas tev ir un ko tu spēj; gluži kā Kristus par tevi ne tikai lūdza vai gavēja. Lūgšana un gavēšana nav tie darbi, ko Kristus paveicis tavā labā; Viņš tev ir sniedzis sevi visu – ar lūgšanām, gavēšanu, visiem darbiem un ciešanām, tā ka Viņā un pie Viņa nav atrodams nekas tāds, ko Viņš tev nebūtu devis un darījis. Tātad labs darbs ir nevis tas, ka tu lūdz vai dod žēlastības dāvanas, bet, ka tu nodod savam tuvākajam sevi visu un kalpo viņam, kur un kā vien tu to spēj un kā viņam esi vajadzīgs – vai tās būtu žēlastības dāvanas, lūgšanas, darbs, gavēšana, padoma došana, mierināšana, mācīšana, mudināšana, nosodīšana, piedošana, ģērbšana, barošana vai, galu galā, arī ciešanas un miršana viņa labā. Saki man, kur gan tagad kristiešu vidū vēl sastopami tādi darbi?

Kaut Dievs dotu, lai mana balss šeit atskanētu līdzīgi pērkona grāvienam, atbalsodamās visā pasaulē, un izrautu vārdiņu “labie darbi” no visu cilvēku sirdīm, mutēm un ausīm, tāpat arī no visām grāmatām; vai arī – lai šiem vārdiem tiktu piešķirta īstā jēga. Visa pasaule dzied, runā, raksta un domā par labajiem darbiem; visos sprediķos atskan vārdi, kas tiek sacīti par labajiem darbiem; visi klosteri un visa pasaule apgalvo, ka tā dara labus darbus – tos grib darīt ikviens. Un tomēr īsti labie darbi nekad netiek paveikti, jā, par tiem nevienam nekas nav zināms. Ak! Kaut visas pasaules kanceles sadegtu uguns liesmās un pārvērstos pelnos! Kā ļaudis ir maldināti, sludinot labos darbus! Par labiem darbiem tiek nosaukti darbi, ko Dievs nav pavēlējis: svētceļojumi un gavēšana par godu svētajiem, baznīcu celšana un rotāšana, mises, vigilijas, rožukroņa lūgšanas, pļāpāšana un kaukšana baznīcā, kļūšana par mūkiem, mūķenēm un priesteriem, īpaši ēdieni, apģērbi un vietas; kas gan var nosaukt vārdos visas šīs briesmīgās negantības un samaitāšanu? Tāda ir pāvesta valdīšana un viņa svētums.

Ja tev ir ausis, kas var dzirdēt, un sirds, kura var ko ievērot un pamanīt, – Dieva dēļ, klausies un mācies, kas ir īsti labie darbi! Labs darbs tiek saukts par labu tādēļ, ka tas nes labumu un ir derīgs, ka dara labu un palīdz tam, kuram tiek darīts – vai gan citādi to varētu saukt par labu! Jo pastāv atšķirība starp labiem darbiem un lieliem, ilgiem, daudziem, skaistiem darbiem. Tas, ka esi tālu aizmetis lielu akmeni, ir liels darbs; bet kam gan tas nes labumu un nāk par labu? Ja proti labi lēkt un skriet, tas gan ir jauks un skaists darbs, bet kam šis darbs ir derīgs un labs? Kam palīdz tas, ka tu valkā greznus svārkus vai uzcel skaistu namu?

Un, pievēršoties mūsu jautājumam, kam palīdz tas, ka tu izrotā baznīcas sienas, akmeņus un koku ar zeltu un sudrabu? Vai gan kādam kļūtu labāk, ja katrā ciemā būtu desmit zvani, kas tikpat lieli kā Erfurtes baznīcas zvans? Kam palīdzētu tas, ka visi nami būtu klosteri un ja tie izskatītos tikpat grezni kā Salamana templis? Kam palīdz tas, ka tu gavē par godu Sv. Katrīnai, Sv. Mārtiņam un vēl citiem svētajiem? Kam nāk par labu tas, ka esi pa pusei vai pilnīgi apcirpies un valkā pelēkus vai melnus mūka svārkus un kapuci? Kam tas palīdzētu, ja visi cilvēki ik stundu noturētu misi? Kam nāk par labu tas, ka kādā baznīcā – Meisenē vai citur – tiek dziedāts dienu un nakti, bez pārtraukuma? Kuram kļūtu labāk, ja katrā baznīcā būtu tikpat un vēl vairāk sudraba, gleznu un dārgakmeņu nekā Hallē un Vitenbergā? Tā visa ir tikai ģeķība un maldināšana; tie ir cilvēku sadomāti meli, kas nosaukti par labiem darbiem, iedomājoties, ka ar tiem varētu kalpot Dievam, aizlūgt par cilvēkiem un viņu grēkiem – itin kā Dievam būtu vajadzīga mūsu manta vai Viņa svētajiem – mūsu darbi; koks un akmeņi nav tik stulbi un neaptēsti kā mēs! Koks nes augļus ne sev, bet cilvēkiem un dzīvniekiem – tie ir koka labie darbi.

Tādēļ klausies, kā Kristus saka par labajiem darbiem Mt. 7:12: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.” Vai dzirdi, kāds ir visas bauslības un praviešu grāmatu saturs? Tev jādara labi darbi nevis Dievam un Viņa svētajiem, kam tie nav vajadzīgi, un vēl mazāk kokam un akmeņiem, bet cilvēkiem, cilvēkiem, cilvēkiem! Vai nedzirdi? Tev jādara cilvēkiem viss, ko tu gribētu, lai viņi dara tev!

Es, protams, negribētu, lai tu uzcel man baznīcu un troni vai izlej zvanu; es negribētu, lai tu cel man ērģeles ar četrpadsmit reģistriem un desmit veidu stabulēm. No tām es nevarēšu ne ēst, ne dzert, ne arī apgādāt savu sievu un bērnus, uzturēt namu un apstrādāt tīrumu; ar visiem šiem darbiem tu gan varētu pamielot manas acis un sagādāt baudu manām ausīm, bet ko tad lai es dodu saviem bērniem? Kā būs ar manām vajadzībām? Tu trakais, trakais, trakais! Turklāt bīskapi un firsti, kam vajadzētu šādas aplamības novērst, šajos darbos ir paši pirmie; viens aklais rāda ceļu otram. Šādi ļaudis atgādina mazas meitenes, kas spēlējas ar lellēm, un puisēnus, kuri jāj uz koka zirdziņiem; patiesi, tie ir īsti bērni, leļļu aprūpētāji un koka zirgu jātnieki.

Tad nu ievēro: tev nav jādara labi darbi Dievam un Viņa svētajiem; no Dieva vari tikai saņemt, lūgt, meklēt un ticībā iemantot visu labo. Kristus tavā labā ir izdarījis un paveicis itin visu – samaksājis par grēkiem, izcīnījis žēlastību, dzīvību un pestīšanu; lai ar to tev ir gana. Domā tikai, kā dienu no dienas arvien vairāk uzņemt sevī un stiprināt šādu ticību. Tādēļ dari labo, cik vien spēj, un raugies, lai visa tava dzīve būtu vērsta uz labu. Bet tava dzīve būs laba tad, ja tā nesīs labumu citiem cilvēkiem, nevis tev pašam. Savā labā tev nekādi darbi nav jādara, jo Kristus tos ir paveicis tavā vietā un devis tev visu, ko vien vari meklēt un pēc kā ilgojies – gan šeit, gan arī debesīs. Viņš devis tev grēku piedošanu, pestīšanas nopelnu un visu pārējo, – lai kādos vārdos to sauktu. Ja ir kāds darbs, ko dari Dieva, Viņa svēto vai pats savā labā, nevis tikai savam tuvākajam, zini: tas gan nav labs darbs.

Tādēļ dzīvosim, runāsim, darīsim, klausīsimies, cietīsim un mirsim, mīlēdami cits citu un kalpodami cits citam: vīrs savai sievai un bērniem, sieva vīram, bērni vecākiem, kalpi kungiem, valdība padotajiem, padotie valdniekam un ikviens otram cilvēkam, arī ienaidniekam, lai visi cits citam esam roka, mute, acs, kājas, jā, arī sirds un prāts. Tie ir īsti kristīgi, dabīgi labie darbi, kas var tikt darīti un kam ir jātiek darītiem nepārtraukti, katrā laikā un katrā vietā, ikviena cilvēka labā. Tā vari redzēt, ka pāvesta sekotāju darbi – visas viņu ērģeles, dziedāšana, ietērpi, zvanīšana, kvēpināšana, slacīšana, svētceļošana, gavēšana utt. – gan ir skaisti, lieli, ilgi, plaši, bagātīgi darbi, tomēr to vidū nav it ne viena laba, derīga un palīdzīga darba, tā ka tie jau kļūst ļauni.

Bet sargies no viņu smalkajiem iebildumiem, kad tie saka: jā, lai gan miesīgi šādi darbi tuvākajiem nenes nekādu labumu, tomēr garīgi tie nāk par labu viņu dvēselēm; ar šiem darbiem mēs kalpojam Dievam, gūstam samierinājumu ar Viņu un iemantojam žēlastību. Te nu man pienācis īstais brīdis sacīt: tu melo, tiklīdz atver savu muti! Dievam nav jākalpo ar darbiem, bet ar ticību; ticībai jāpaveic itin viss, kas notiek starp mums un Dievu. Un vienam melderzellim ticības var būt vairāk nekā visiem pāvesta sekotājiem kopā; viņš arī var iemantot vairāk nekā visi priesteri un mūki ar savām ērģelēm un māžošanos – pat tad, ja tie uzceltu vairāk ērģeļu, nekā tagad vienām ērģelēm ir stabuļu. Kam ir ticība, tas var lūgt par citiem, kam tās nav, tas neko nevar lūgt. Tādēļ apgalvojums, ka šādas ārišķīgas izdarības esot labas un garīgi noderīgas, ir īsti velna meli. Dzirnavnieka kalpone, ja tā tic, noņemdama maisu no ēzeļa muguras, var paveikt vairāk laba nekā visi priesteri un mūki, ja arī tie dziedātu, līdz pakrīt beigti, un nomocītu sevi līdz asinīm. Jūs, lielie, neaptēstie ģeķi, kā gan jūs gribat ar savu neticības pilno dzīvi palīdzēt citiem cilvēkiem un izdalīt tiem garīgos dārgumus, ja uz zemes nav nevienas nožēlojamākas, trūcīgākas, muļķīgākas tautas kā jūs? Jūs vajadzētu saukt nevis par garīdzniekiem, bet par sekliem un tukšiem cilvēkiem, kam nav Gara.

Redzi, tādus labos darbus Kristus māca ar savu piemēru. Saki, vai gan Viņš dara ko tādu, kas būtu vajadzīgs un nestu labumu Viņam pašam? Pravietis saka, ka visu labo saņems Ciānas meita (“Viņš nāk pie tevis”) un ka šis Ķēniņš, Pestītājs, nāk taisnīgs un lēnprātīgs – tas viss ir vajadzīgs tev, lai Viņš tevi taisnotu un pestītu. Neviens Viņu nav lūdzis, nedz aicinājis to darīt; Viņš nāk brīvprātīgi, tikai pats savas mīlestības dēļ – tikai tādēļ, lai darītu labu un palīdzētu. Un Kristus paveic ne tikai vienu, bet daudzus darbus – visu, kas nepieciešams, lai cilvēkus taisnotu un atpestītu. Bet taisnošana un pestīšana atraisa viņus no grēka, nāves un elles varas. Un Kristus to dara ne vien draugu, bet arī ienaidnieku labā – tik sirsnīgi, ka pat raud par tiem, kuri negrib ļaut Viņam darīt šādu labu darbu, nedz paši to saņemt. Kristus atdod visu, kas Viņš ir un kas Viņam pieder, lai izdeldētu viņu grēkus, uzvarētu nāvi un elli, taisnotu un atpestītu visus šos cilvēkus. Viņš neko nepatur sev; pašam Kristum pietiek ar to, ka Viņam jau iepriekš ir Dievs un ka Viņš ir pestīts. Viņš tikai kalpo mums, pildīdams sava Tēva gribu, kas vēlas, lai Kristus to visu paveiktu.

Skaties, vai tad Kristus nav piepildījis šo likumu: “.. ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem”? Vai nav tiesa, ka ikviens no sirds vēlētos, lai otrs cīnītos pret viņa grēkiem, pats tos uzņemtos un izdeldētu – tā, lai tie vairs neapgrūtinātu sirdsapziņu –, turklāt vēl glābtu no nāves un atpestītu no elles? Ko gan cilvēks vēl dedzīgāk vēlas kā tikt izglābts no nāves un elles? Kurš gan negribētu būt bez grēka un iemantot skaidru sirdsapziņu Dieva priekšā? Vai mēs paši neredzam, kā visi cilvēki pēc tā tiecas ar savām lūgšanām, gavēšanu, svētceļojumiem, ziedojumiem, mūku un priesteru dzīvi? Kas viņus dzen? Tas ir grēks, nāve un elle, no kā tie grib izbēgt un atrast drošu patvērumu. Ja kaut kur pasaules malā būtu ārsts, kas šajās lietās spētu palīdzēt, visas zemes kļūtu neapdzīvotas, jo ikviens ar visu savu mantu skrietu pie šī ārsta un steigšus dotos ceļā, riskēdams ar savu dzīvību. Un, ja Kristus būtu nāves, grēka un elles varā, tāpat kā mēs, – arī Viņš vēlētos, lai kāds Viņu glābj, atņem Viņam grēku un dod mierīgu sirdsapziņu. Un, tā kā arī Kristus vēlētos, kaut citi to darītu Viņam, Viņš paveic to visu citu cilvēku labā – kā šis likums saka – un ņem mūsu grēku, iet nāvē, mūsu labā uzvarēdams gan grēku, gan nāvi un elli, tā ka turpmāk visi, kas Viņam tic un piesauc Viņa vārdu, tiek taisnoti un pestīti, darīti brīvi no grēka un nāves; tie iemanto svētīgu sirdsapziņu mūžībā, – kā Kristus saka Jņ. 8:51: “.. ja kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” un Jņ. 11:25-26: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam!”

Redzi, tāds ir lielais prieks, uz kuru pravietis mūs mudina, sacīdams: “Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzalemes meita!” Tā ir taisnība un pestīšana, kuru atnākdams atnes šis Pestītājs un Ķēniņš; tie ir Viņa labie darbi, kas darīti mūsu labā, piepildot bauslību. Tādēļ Kristum ticīgo miršana ir nevis nāve, bet tikai miegs; jo mēs nāves neredzam un nesajūtam, – kā Kristus šeit saka un kā Psalmos 4:9 ir sacīts: “Es apgulšos mierā un dusēšu, jo Tu vien dari, ka dzīvoju drošībā.” Tādēļ arī Rakstos nāve tiek saukta par miegu.

Pāvesta piekritēji un viņu mācekļi, kas grib izbēgt no nāves, grēka un elles ar savu darbu un gandarīšanas palīdzību, būs spiesti mūžīgi palikt grēkā, nāvē un ellē. Jo viņi uzdrīkstas mēģināt paši saviem spēkiem paveikt to, ko vienīgi Kristus ir darījis un spējis darīt; tas arī viņiem būtu ticībā jāgaida no Kristus. Tādēļ aplami un neprātīgi ir ļaudis, kas, kalpodami Kristum un Viņa svētajiem, dara tos darbus, kurus vajadzētu darīt sava tuvākā labā. Turpretī to, kas viņiem būtu jāgaida no Kristus, tie grib atrast paši sevī, galu galā nonākdami tik tālu, ka atdod kokam un akmeņiem, zvaniem un vīrakam to, kas būtu bijis jādod tuvākajam. Viņi arvien turpina iesākto, dara Dievam un Viņa svētajiem daudz laba, gavē viņiem par godu un veltī tiem lūgšanu stundas, taču savu tuvāko atstāj bez palīdzības, domādami tikai par to, kā pašiem atrast palīdzību. Tad nu nāk pāvests un pārdod tiem savas vēstules un krāmus, ar savu muti sūtīdams tos debesīs – ne jau Dieva debesīs, bet pāvesta debesīs, tas ir, elles bezdibenī. Redzi, tādi ir neticības un Kristus atziņas trūkuma augļi; tāda ir alga, ko saņemam tādēļ, ka esam ļāvuši Evaņģēlijam gulēt pagaldē un pievērsušies cilvēku mācībām. Es vēlreiz saku: es gribētu, lai visas pasaules kanceles sadeg ugunī līdz ar visiem klosteriem, baznīcām, mūku cellēm un kapelām; lai tas viss pārvēršas pelnos un putekļos – nabaga dvēseļu briesmīgās pievilšanas dēļ.

Redzi, nu tu zini, kas ir labie darbi; domā par to un ievēro, ko esi uzzinājis. Raugies, lai lietās, kas attiecas uz tavu grēku, nāvi un elli, pats no savas puses neko necenstos darīt; jo šajās lietās tu neko nespēj paveikt – te tavi labie darbi nav gluži nekas – tev jāļauj, lai visus šos darbus paveic kāds Cits. Jo šos darbus piedien darīt tikai un vienīgi pašam Kristum; tev jāļauj, lai piepildās vārdi: Viņš, Ciānas Ķēniņš, kas nāk, ir vienīgais Taisnais, tavs Pestītājs. Viņā un ar Viņu tev jākļūst brīvam no grēkiem – caur ticību. Tādēļ sargies no tiem, kuri tev māca darīt darbus, lai izdeldētu grēku.

Ja kāds iebilst, minēdams atsevišķus Rakstu vārdus, kā, piemēram, Dan. 4:24: “.. atsvabinies no saviem grēkiem ar taisnību..”, un 1. Pēt. 4:8: “.. mīlestība apklāj grēku daudzumu..”, – esi gudrs! Jo šie vārdi neapgalvo, ka darbi spētu izdeldēt grēku vai gandarīt par to – ja tā būtu, tad Kristum tiktu atņemti ne tikai šodien lasītie vārdi, bet visa Viņa atnākšana un iejāšana Jeruzalemē līdz ar visiem Viņa darbiem –, bet gan saka, ka šādi darbi ir droša ticības pazīme; savukārt īsta ticība Kristū gūst uzvaru pār visiem grēkiem un nāvi. Jo nav iespējams, ka tas, kurš tic Kristum kā savam taisnajam Pestītājam, nemīlētu un nedarītu labu. Bet, ja cilvēks nedara labu vai nemīl, tad ir skaidrs, ka viņam nav ticības. Tādēļ katrs cilvēks pats pēc saviem augļiem var novērtēt, kāds koks viņš ir; mīlestība un darbi pārliecina viņu par to, ko Kristus viņā dara un kā viņš Kristum tic. Tā arī Sv. Pēteris saka 2. Pēt. 1:10: “Tādēļ, brāļi, darbojieties, lai jūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek..”, tas ir, ja jūs droši darīsit labus darbus, tad būsit pārliecināti un nešaubīsities, ka Kristus jūs ir aicinājis un izredzējis.

Tādēļ ticība izdeldē grēku pavisam citādi nekā mīlestība. Ticība to paveic pati ar savu darbu; savukārt mīlestība pierāda un apstiprina, ka ticība to ir paveikusi un nav zudusi. Tādēļ arī Sv. Pāvils 1. Kor. 13:2 uzdrīkstas sacīt: “.. ja man būtu pilnīga ticība .., bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” Kādēļ? Bez šaubām, tādēļ, ka tur, kur nav mīlestības, nav arī ticības; jo tās nav šķiramas viena no otras. Tādēļ pielūko, ka nemaldini sevi un neļauj, lai kāds tevi ved projām no ticības, pievērsdams darbiem.

Labie darbi ir jādara; taču jāpaļaujas nevis uz tiem, bet uz Kristus darbu. Grēkam, nāvei un ellei jāuzbrūk nevis ar mūsu darbiem, bet jāļauj, lai tos uzveic mūsu taisnais Pestītājs, Ciānas Ķēniņš, kas jāj uz ēzeļa. Viņš zina, kā tikt galā ar grēku, nāvi un elli; Viņš ir grēka un nāves nonāvētājs, elles aprijējs; ļauj, lai ar šīm lietām nodarbojas īstais Vīrs, bet pats ar saviem darbiem dari labu savam tuvākajam, gūdams drošu liecību, ka tici Pestītājam un grēka nonāvētājam. Tad mīlestība un labie darbi nonāvēs tavu grēku arī tev pašam redzamā veidā un tu piedzīvosi, kā ticība to izdeldē Dieva priekšā; tad tev vairs nenāksies just grēku.

Par šo notikumu un tā apslēpto nozīmi

Aplūkojot šo Evaņģēlija notikumu, īpaši jāpievērš uzmanība iemeslam un nodomam, ar kādu evaņģēlists citē pravieša vārdus, kuros jau tik daudzus gadus iepriekš tik skaidrā veidā, tik brīnišķīgiem vārdiem ir aprakstīta Kunga Kristus miesīgā, redzamā nākšana jeb ierašanās pie Viņa Ciānas jeb Jeruzalemes tautas, kā mūsu teksts saka. Jo ar šiem vārdiem pravietis ir gribējis parādīt un paskaidrot šai tautai un visai pasaulei to, kas būs Mesija un kā jeb kādā izskatā Viņš nāks un sevi parādīs. Pravietis norāda īpašu, redzamu zīmi, sacīdams: “Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis .. Viņš ir nabadzīgs, Viņš jāj uz ēzeļa..”, – lai mēs droši zinātu, ka nekļūdīsimies, redzēdami apsolīto Mesiju, un ka mums nevajadzēs gaidīt kādu citu. Tā viņš apsteidz jūdus, atspēkodams viņu trakās, maldīgās iedomas; jo tie domāja tā: ja jau par Kristu un Viņa ķēniņvalsti tiek rakstītas un teiktas tik izcilas un brīnišķīgas lietas, tad Viņam jāparādās vēl lielākā pasaulīgā spožumā un varenībā, kā Ķēniņam pārspējot visus ienaidniekus – īpaši Romas ķeizaru, kura varā un gūstā bija jūdu tauta –, un jāatceļ svešinieku vara un kundzība, lai tās vietā liktu un darītu par kungiem un valdniekiem pašus jūdus. Tātad viņi cerēja un gaidīja no apsolītā Kristus tikai pasaulīgu ķēniņvalsti un laicīgu atbrīvošanu no miesīgās nebrīves. Vēl šodien viņi paliek pie šī sava sapņa, tādēļ negrib ticēt mūsu Kristum, jo nav pieredzējuši un ieguvuši tādu miesīgu atpestīšanu un pasaulīgu varenību. Šos jūdu maldus radīja un stiprināja viņu viltus sludinātāji, Rakstu mācītāji un priesteri, kas sagrozīja Rakstu vārdus, kuri runā par Kristu, izskaidrodami tos pēc sava miesīgā prāta un saistīdami ar laicīgām, pasaulīgām lietām; jo viņi paši labprāt būtu kļuvuši par lieliem kungiem šajā pasaulē un valdījuši pār citiem.

Mīļie pravieši ir skaidri pravietojuši un uzcītīgi brīdinājuši, lai nedomājam par šādu miesīgu atbrīvošanu jeb laicīgu valstību, bet paraugāmies atpakaļ un ievērojam apsolījumus, kas runā par garīgo valstību un pestīšanu no cilvēku dzimuma briesmīgās grēkā krišanas, kura reiz notikusi paradīzē un par kuru runāts 1. Moz. 2:17: “.. bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” Šīs krišanas dēļ ir dots arī pirmais apsolījums par Kristu, – ka sievas dzimums samīs čūskas galvu (1. Moz. 3:15), tas ir, Viņš atpestīs no velna varas un valgiem, kuros tas ar lielu spēku notur visu cilvēku dzimumu, pakļaudams to grēka un mūžīgās nāves varai, un vedīs mūžīgā, dievišķā taisnībā un mūžīgajā dzīvošanā. Tādēļ pravietis Viņu sauc par Taisno un Pestītāju. Šī ir pavisam citāda atbrīvošana nekā visa laicīgā brīvība, vara un godība, kuras gals arvien ir nāve; jo pār visām laicīgajām lietām nāves vara saglabājas mūžīgi. Tas arī jūdiem būtu bijis jāievēro un jāpriecājas par gaidāmo pestīšanu, pēc kuras mīļie pravieši saukuši ar sirsnīgām, ilgu pilnām nopūtām un par kuru pravietis Caharija, sludinādams Ķēniņa nākšanu, mudinājis priecāties un gavilēt. Bet jūdi un viņu nekrietnie sludinātāji visu savu postu un nelaimi pārvērš par parastām, laicīgām lietām, itin kā ar grēku, nāvi un velna varu drīkstētu jokot; tiem šķiet, ka pati lielākā nelaime ir viņu laicīgās brīvības zaudējums, nepieciešamība pakļauties ķeizaram un dot viņam nodevas.

Tādēļ arī evaņģēlists citē šos pravieša vārdus, lai nosodītu visu to cilvēku aklās un maldīgās iedomas, kuri Kristū un Evaņģēlijā meklē miesīgas un laicīgas lietas. Viņš izmanto pravieša liecību, lai pārliecinātu šos ļaudis; jo pravietis skaidriem un nepārprotamiem vārdiem parāda, kāds Ķēniņš ir Kristus un kas tiem no Viņa ir gaidāms un saņemams. Tādēļ pravietis nosauc Kristu par “Taisno un Pestītāju”, tomēr norāda arī redzamas zīmes, kas ļaus pazīt un uzņemt Viņu, kad Viņš nāks: “Viņš nāk pie tevis miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa”, itin kā sacītu: redzi, tas ir šis necilais nabaga jātnieks, kas jāj uz sveša ēzeļa, kuru ir tikai aizņēmies; viņa ēzelis kopā ar veco nastu nesēju ēzeļmāti tika turēts tikai darbam, nevis greznumam. Tā pravietis māca, ka Kristus nenāks grezni un krāšņi, kā kāds no laicīgajiem ķēniņiem – šāda krāšņa atnākšana nav jāgaida; tieši tādēļ viņš rāda šādu zīmi, – lai ļaudis nešaubītos par Kristu, nedz atrastu piedauzību Viņa necilajā ārienē, bet, novērsdami skatienu no krāšņām un brīnišķīgām lietām, ar savām acīm un sirdīm vērstos pie šī nabadzīgā ēzeļa jātnieka, kas nāk tik necilā un nabadzīgā izskatā, tik pilnīgi atsakās no sava ķēnišķīgā veidola tieši tādēļ, lai cilvēki Viņā meklētu nevis ko miesīgu un laicīgu, bet gan – mūžīgo, uz ko norāda vārdi “taisnīgs” un “Pestītājs”.

Tātad ar šiem vārdiem vispirms skaidri un pārliecinoši tiek atspēkotas jūdu maldīgās iedomas un sapņi par Mesijas laicīgo valstību un tautas miesīgo atbrīvošanu, jau iepriekš atņemot jebkādu iespēju aizbildināties visiem tiem, kuri Kristu negrib uzņemt; pravieša vārdi neļauj gaidīt un cerēt uz kādu citu Mesiju, jo tie pavisam skaidri pasludina, ka Ķēniņš nāks tieši šādi, piepildīdams pravietojumu. Tā nu mums, kristiešiem, ir stingrs pamatojums un drošs apliecinājums jeb pierādījums, kas ņemts no pašu jūdu Rakstiem; mēs droši varam jūdiem iebilst un pierādīt, ka šis Mesija, kas nācis pie viņiem šādā veidā un izskatā, ir īstais Kristus, uz kuru norāda pravietojums, un cits Pestītājs nekad vairs nenāks, tādēļ viņi ar savām veltīgajām cerībām uz citu laicīgo un mūžīgo pestīšanu neizbēgami pievilsies.

III

Tas būtu sakāms par pašu notikumu. Tagad aplūkosim arī trešo lietu, tas ir, mistēriju jeb šā notikuma garīgo nozīmi. Te jāzina, ka visa Kristus laicīgā dzīve un ceļošana apzīmē Viņa garīgo svētceļojumu, tā ka Viņa miesīgās gaitas norāda uz Evaņģēliju un ticību. Jo, kā Kristus ar savām kājām ir gājis no vienas pilsētas uz otru, tāpat ar sludināšanas palīdzību Viņš ir ienācis visā pasaulē. Tādēļ šie Evaņģēlija vārdi lieliski parāda, kas ir Evaņģēlijs, kā tas jāsludina un ko tas dara un paveic pasaulē (un šis notikums labi parāda un attēlo to, kā šis darbs ar sludināšanas amata palīdzību tiek paveikts Kristus valstībā); to aplūkosim soli pa solim.

“Un, kad tie tuvojās Jeruzalemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna..”

Visi apustuļi saka, ka Kristus ir tapis Cilvēks šīs pasaules pastāvēšanas laiku beigās, un Evaņģēlijs būs pēdējais pasludinājums, kā lasām 1. Jņ. 2:18: “Bērniņi, ir pēdējā stunda, un, kā jūs esat dzirdējuši, ka nāk antikrists, tā jau tagad daudzi antikristi ir cēlušies; no tā mēs noprotam, ka ir pēdējā stunda.” Šeit lietots vārds “antikrists”, ko tagad vācu valodā saucam “Endchrist”; bet grieķu valodā “antichristus” nozīmē – Kristus pretinieks, kas māca un darbojas pret patieso Kristu; tādēļ es savā tulkojumā esmu lietojis vārdu “Widerchrist”, kā šis vārds būtu pareizi tulkojams vācu valodā; jo lietot vārdu “Endchrist” nebūtu pareizi. Tāpat 1. Kor. 10:11 ir sacīts: “Un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika beigām.” Tādēļ, gluži kā pravieši ir nākuši pirms pirmās Kristus nākšanas Cilvēka veidā, tā apustuļi, Dieva pēdējie vēstneši, ir sūtīti pirms Viņa pēdējās atnākšanas un pastarās dienas, lai to uzcītīgi sludinātu, ko viņi arī dara. To Kristus parāda arī šajā notikumā: Viņš nesūta mācekļus pēc ēzeļa līdz pat brīdim, kad tūliņ jau ir jāiejāj Jeruzalemē. Tā Evaņģēlijs ar apustuļu starpniecību atskan visā pasaulē tieši pirms pastarās dienas, kad Kristus līdz ar visiem saviem ļaudīm ieies mūžīgajā Jeruzalemē.

Te labi iederas arī vārds “Betfaga”, kas, kā daži saka, nozīmējot “mutes nams”; jo Sv. Pāvils Rom. 1:2 māca, ka Evaņģēlijs jau iepriekš ir apsolīts Svētajos Rakstos; taču tas netika pasludināts atklātībā jeb mutiski, līdz Kristus nāca un sūtīja savus apustuļus. Tādēļ baznīca ir “mutes nams”, nevis “spalvas nams”; jo kopš Kristus atnākšanas Evaņģēlijs, kas agrāk bijis apslēpts Rakstos, ir ticis pasludināts mutiski. Tāda ir Jaunās Derības un Evaņģēlija daba – tie jāsludina un jāmāca mutiski, ar dzīvu balsi. Arī pats Kristus neko nav rakstījis, nedz pavēlējis rakstīt, bet tikai licis sludināt mutiski. Tāpat arī apustuļi netika sūtīti līdz tam laikam, kad Kristus nonāca mutes namā, tas ir, līdz pienāca mutiskā pasludinājuma laiks un Evaņģēlijs, atstājis nedzīvos Rakstus un spalvas uzvilktās rakstu zīmes, atskanēja dzīvā balsī, mutes vārdos. Kopš šī laika baznīcu var saukt par Betfagu, tādēļ ka tā dzird un saņem Evaņģēlija dzīvo balsi.

Un mācekļu sūtīšana rāda, ka Kristus valstība tiek sludināta ar publiskas, mutiskas sludināšanas amata palīdzību, kas nedrīkst klusēt, nedz palikt tikai vienā vietā, kā bija līdz šim, kad Raksti bija doti tikai jūdu tautai un palika apslēpti, glabājot pravieša apsolījumus, bet tam atklāti, brīvi un netraucēti jāsludina visā pasaulē.

Eļļas kalns nozīmē Dieva lielo žēlastību un žēlsirdību, kurā ir sūtīti apustuļi un atnests Evaņģēlijs (jo Rakstos eļļa nozīmē Dieva žēlastību un žēlsirdību, kas sniedz mierinājumu un dziedina dvēseli un sirdsapziņu; gluži kā eļļa mīkstina un dziedina miesas brūces un kaites). No iepriekš sacītā redzam, cik neizsakāma žēlastība ir tā, ka iemantojam un iepazīstam Kristu, taisno Pestītāju un Ķēniņu. Tādēļ mācekļi tiek sūtīti ne no klaja lauka vai nedzīva, akmeņaina kalna, bet no Eļļas kalna, – lai parādītu visai pasaulei, no kādas žēlsirdības nāk Kristus sūtītā lielā žēlastība (kas nav tikai lāsīte vai sauja žēlastības, kā bija senlaikos, bet tik liela un bagātīga žēlastība, ka to tiešām var saukt par īstu žēlastības kalnu). Tā arī Psalmos 36:7 pravietis runā par “žēlastības kalnu”, sacīdams: “Tava taisnība stāv tāpat kā Dieva kalni”, tas ir, tā ir liela, bagātīga un pāriplūstoša. Tas kļūst labi saprotams, ja pārdomājam, cik liela žēlastība ir tā, ka Kristus mūsu vietā nes un uzvar mūsu grēkus, nāvi un elli un dara mūsu labā visu, kas vajadzīgs, lai mēs iemantotu pestīšanu. Mums pašiem Viņš neliek darīt neko citu kā vien attieksmē pret savu tuvāko parādīt un pārbaudīt, vai mēs ticam Kristum vai ne. Un, runājot par eļļas kalnu – Evaņģēlijs te netika sludināts, nedz mācekļi sūtīti, pirms bija pienācis žēlastības laiks; tikai kopš šā laika sākuma Kristus lielā žēlastība ar apustuļu starpniecību ir pasludināta visā pasaulē.

“.. Jēzus sūtīja divus no saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā..””

Šie divi mācekļi mums parāda visus apustuļus un sludinātājus, kas sūtīti pasaulē, – tādēļ ka Evaņģēlija pasludinājums tiek uzturēts ar divu liecinieku palīdzību, kā Sv. Pāvils saka Rom. 3:21: “.. atklājusies Dieva taisnība, ko jau apliecina bauslība un pravieši.” Mēs redzam, ka arī apustuļi arvien citē bauslību un praviešu vārdus, kas pravietojuši par Kristu, – lai tiktu ievērots tas, ko Mozus saka 5. Moz. 17:6 un Kristus – Mt. 18:16: “.. lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts.”

Kristus mācekļiem saka: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā..”, nenorādījis šā ciema vārdu – tas nozīmē, ka apustuļi sūtīti ne tikai pie vienas tautas, – kā līdz šim Dievs bija nošķīris jūdus no visiem pagāniem un šī tauta tika saukta par Dieva tautu, jo vienīgi tai bija dots Dieva vārds jeb gaidāmā Kristus apsolījums. Bet tagad Kristus nāk, sūta savus mācekļus pa visu pasauli un pavēl tiem sludināt Kristu tieši tur, kur ved viņu ceļš – visiem pagāniem it visās vietās, katram, ko viņi sastop; mācekļiem jānosoda, jāmāca, jāmudina visi cilvēki, lai kas viņi būtu – lai cik lieli, izglītoti, gudri un svēti būtu šie klausītāji. Šajā vietā Kristus nosauc lielo pilsētu Jeruzalemi par ciemu; Viņš noklusē tās vārdu tādēļ, ka vārdam “Jeruzaleme” ir svēta nozīme, proti, debesu valstība un mūžīgā dzīvošana ir garīgā Jeruzaleme, kurā Kristus iejāj. Bet apustuļi tiek sūtīti pasaulē, ienaidnieku vidū, kam nav sava īpaša vārda.

Tātad, nosaukdams lielu pilsētu par ciemu, Kungs mierina un stiprina apustuļus un visus sludinātājus, turklāt saka: “.. kas jūsu priekšā..” (vācu tekstā “jums pretī” jeb “pret jums”), itin kā gribētu sacīt to pašu, kas teikts Mt. 10:16: “Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā.” Es sūtu jūs pasaulē, kas ir pret jums, un šķiet, ka šī pretestība ir spēcīga; jo pasaulē ir daudz ķēniņu, firstu, augsti izglītotu un bagātu cilvēku. Un viss, kas ir liels un ievērojams šajā pasaulē, nostājas pret jums; kā Mt. 10:22 sacīts: “.. jūs būsit visu ienīsti mana vārda dēļ.” Bet nebīstieties, ejiet vien – tas ir tikai ciems; lai jūs nesatrauc viss šīs pasaules lielais gods un cieņa – sludiniet droši un stājieties tam visam pretī, nebaidīdamies nekā un neviena. Jo Evaņģēlija patiesību nevarēs sludināt tas, kurš bīstas no pasaules varenajiem, nevis nicina visu, kas pasaulei šķiet ievērojams. Šeit tiek atzīts, ka šis ciems nostāsies pretī apustuļiem; tādēļ viņiem nav jābūt pārsteigtiem, ka lielie, augstie, bagātie, gudrie, svētie – visu ievērojamo kārtu cilvēki – neuzņem viņu sludināto vārdu. Tā tam ir jābūt – šim ciemam jānostājas pret viņiem. Bet apustuļiem savukārt nav jāievēro šie pasaules varenie, bet droši jāiet un jāsludina viņu vidū. Jo mūsu Kungs negrib, lai Viņa sludinātāji būtu lišķi; Viņš nesaka: ejiet apkārt ciemam – nē, ne apkārt, bet tieši iekšā, ejiet un sakiet viņiem to, ko tie nemaz nevēlas dzirdēt.

Cik maz tagad ir to, kuri šādi dodas uz ciemu, kas nostājas pret viņiem! Mēs gan labprāt ejam uz pilsētām, kas ir mūsu priekšā. Un Kungs taču šeit būtu varējis sacīt: ejiet uz pilsētu, kas atrodas jūsu priekšā! Tas arī būtu teikts mums ierastā veidā. Bet Viņš ir gribējis parādīt šo sludināšanas amata mistēriju, tādēļ runājis pavisam neierasti: ejiet uz ciemu, kas ir pret jums, tas ir, sludiniet tiem, kuri jūs vajās un nonāvēs. Tādu pateicību jūs saņemsit; un nemeklējiet iespēju tiem izpatikt, jo to dara tikai liekuļi, nevis Evaņģēlija sludinātāji.

“.. un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie manis.”

Arī tas sacīts kā mierinājums sludinātājiem, lai viņi neraizējas par to, vai kāds viņiem tic un viņus uzņem; jo Jes. 55:11 jau ir skaidri sacīts, kas notiks: “.. tāpat tas ir ar manu vārdu, kas iziet no manas mutes. Tas neatgriezīsies pie manis tukšā..” Un Sv. Pāvils Kol. 1:6 saka: “[Evaņģēlijs] visā pasaulē nes augļus..” Tādēļ nevar notikt citādi – tur, kur Evaņģēlijs tiek sludināts, arvien atradīsies daži, kas to satvers un tam ticēs. To parāda šī mistērija: tiklīdz apustuļi dodas ceļā, tie tūliņ atrod ēzeļmāti un tai līdzās kumeļu. Itin kā Kristus sacītu: jums tikai jādodas ceļā, tas ir, tikai jāsludina, un nav jāraizējas un jādomā, kas jūs uzklausīs; par to rūpēšos es. Pasaule nostāsies pret jums – lai tas jūs nebiedē. Jūs tomēr atradīsit tādus, kas jūs uzklausīs un jums sekos. Jūs viņus vēl nepazīstat, bet es viņus esmu pazinis jau iepriekš; sludiniet, bet valdīt ļaujiet man.

Redzi, tā Kristus mierina mācekļus, lai viņi nepagurtu, sludinādami un pastāvēdami pasaules pretestības priekšā, lai cik stipra būtu šī pretestība; jo sludināšana nepaliks neauglīga. Bet tagad sastopami ļaudis, kuri domā: ja jau nav iespējams atgriezt visu pasauli, tad labāk klusēt, lai neradītu nemieru. Ir taču veltīgi domāt, ka pāvests, bīskapi, priesteri un mūki uzklausīs Evaņģēlija pasludinājumu. Vai tad ir vērts cīnīties un sludināt, nostājoties pret viņiem? Tas ir gluži tas pats kā, ja apustuļi Kristum sacītu: Tu liec mums iet uz ciemu, kas ir pret mums; bet, ja tas ir pret mums, kādēļ tad mums tajā jāieiet? Paliksim ārpusē un paklusēsim! Bet Kungs uzreiz atspēko šādas domas un saka: jums tikai jāiet un jāsludina; kāda nozīme tam, kas nostāsies pret jums? Ejiet, un jūs atradīsit to, ko es jums likšu atrast. Tāpat tagad ir jārīkojas arī mums: lai gan pasaules varenie saceļas pret Evaņģēliju un nav gaidāms, ka viņi labosies, mums tomēr ir jāturpina sludināt; tad atradīsies arī tādi, kas mūs uzklausīs un labosies.

Bet kādēļ Kristus pavēl atvest divus ēzeļus, turklāt nevis abus jaunus vai vecus, bet ēzeļmāti un kumeļu? Te jāatbild: gluži kā divi apustuļi apzīmē sludinātājus, tā šie divi ēzeļi apzīmē viņu skolniekus un klausītājus. Sludinātājiem ir jābūt Kristus mācekļiem, kas iet un sludina, Viņa sūtīti, tas ir, viņiem nav jāsludina nekas cits kā vien Kristus mācība; turklāt viņi drīkst iet un sludināt tikai tad, ja Kristus tos ir sūtījis; apustuļi ir ievērojuši abas šīs lietas. Bet viņu skolnieki ir vecais un jaunais ēzelis.

Te mums jāzina, ka Rakstos cilvēks tiek dalīts divās daļās, izšķirot viņa ārējo un iekšējo cilvēku (ārējais cilvēks ir viss, kas saistīts ar cilvēka ārējo, redzamo, miesīgo dzīvi; savukārt iekšējais cilvēks ir cilvēka sirds un sirdsapziņa). Ārējo cilvēku ir iespējams piespiest ar likumiem, sodiem, ciešanām un kaunu vai arī vilināt un pamudināt ar labvēlību, naudu, godu un atalgojumu, panākt, ka viņš dara labu un nedara ļaunu. Bet iekšējo cilvēku neviens nevar ne piespiest, ne pielabināt, lai tas labprātīgi, pēc savas patikas, ar prieku un bez atlīdzības darītu to, kas jādara – vienīgi Dieva žēlastība spēj pārvērst cilvēka sirdi un darīt to labprātīgu. Tādēļ, kā lasām Rom. 3:4, Rakstos ir izteikts šāds spriedums: “ikviens cilvēks melkulis”, tādēļ ka neviens cilvēks nedara labu un nenovēršas no ļauna pēc savas brīvās gribas, bet katrs meklē savu labumu un neko nedara mīlestības vai tikuma dēļ. Jo, ja nebūtu debesu un elles, nedz kauna un goda, tad neviens nedarītu neko labu. Ja laulības pārkāpšana cilvēkam nestu tādu pašu godu un slavu kā laulības sargāšana un ievērošana, tad tu redzētu, ka ikviens pārkāptu laulību ar daudz lielāku prieku, nekā tagad to uztur un nepārkāpj. Tāpat ir ar pārējiem grēkiem – katrs cilvēks daudz labprātāk grēkotu, nevis turētos pie tikumiem. Tādēļ bez Dieva žēlastības visa labā un krietnā dzīve ir tikai liekulība un izlikšanās; jo tā skar tikai ārējo cilvēku un nav saistīta ar iekšējā cilvēka labprātību un brīvo gribu.

Redzi, tie ir divi ēzeļi: vecā ēzeļmāte ir ārējais cilvēks; to sasaista likumi, bailes no nāves, elles un kauna, mudina debesu, dzīvības un goda aicinājums – gluži kā ēzeļmāti, kas, nebrīva būdama, dara ārēji labus darbus; un tomēr tā ir tikai viltus dievbijība – šis cilvēks neko nedara labprāt un ar priecīgu sirdi; tas jūt naidu pret bauslību, jo no tās gūst tikai apgrūtinātu sirdsapziņu. Tādēļ evaņģēlists nosauc šo ēzeļmāti vārdā subjugale – nastu nesēja, kas, būdama pakļauta, nes nastu un dara grūtu darbu. Jo tā ir nožēlojama, grūta dzīve, ko uzspiež bailes no elles, nāves un kauna. Elle, nāve un kauns ir vecā cilvēka jūgs un nasta – nepanesami smaga nasta, no kuras viņš iegūst tikai nomāktu sirdsapziņu un slepenu naidu gan pret bauslību, gan arī pret Dievu. Šāda tauta bija jūdi, kas gaidīja Kristu; tādi paši ir visi, kas ar saviem darbiem, paši saviem spēkiem cenšas pildīt Dieva baušļus un izcīnīt debesis. Viņu sirdsapziņas ir bauslības jūgā, lai gan labprātāk viņi no tās atbrīvotos. Šie ļaudis ir nastu nesēji, slinki ēzeļi un krāpnieki.

Bet kumeļš, jaunais ēzelis, par kuru Lūkas un Marka evaņģēlijos rakstīts, ka neviens uz tā vēl nav jājis, ir iekšējais cilvēks – sirds, gars un griba –, kas nevar tikt pakļauts bauslībai, kaut arī nes sirdsapziņas jūgu un sajūt bauslību. Taču viņam nav labprātības, nedz mīlestības pret tās prasībām, pirms Kristus nav nācis un sēdies jaunā ēzeļa mugurā. Tādēļ, kā šis kumeļš vēl nekad ne vienu nebija nesis, tā arī cilvēka sirds vēl nekad nav pakļāvusies labajam, bet, kā Mozus saka 1. Moz. 6:5 un 8:21, tiekusies uz ļaunu no mazām dienām.

Kristus liek atraisīt abus ēzeļus, tas ir, Viņš liek sludināt Evaņģēliju – Viņa vārdā; tajā tiek pasludināta žēlastība un visu grēku piedošana, kā arī tas, ka pats Kristus mūsu labā ir piepildījis bauslību. Nu sirds kļūst brīva no sirdsapziņas valgiem, iemantodama žēlastību, kas iekšējo cilvēku un sirdi dara brīvu, priecīgu un labprātīgu darīt visu, kas jādara. Un cilvēks kļūst brīvs – nevis brīvs no bauslības, tā ka viņam nekas vairs nebūtu jādara, bet brīvs no smagās, negribīgās sirdsapziņas, kādu radījusi bauslība, ar nāves un elles draudiem modinādama naidu pret savām prasībām; tagad, būdams Kristus varā, cilvēks kļūst labprātīgs pret Dieva bauslību, jo vairs nebīstas nāves un elles; viņš brīvi un labprāt dara to, ko agrāk darīja nelabprāt. Redzi, tā Evaņģēlijs ar ticību Kristum atraisa sirdi no visa ļaunā – no grēkiem, nāves, elles un apgrūtinātas sirdsapziņas.

Kristus mācekļiem pavēl atvest ēzeļus pie Viņa; tas ir iebildums pāvestam, kas ved dvēseles pie sevis – projām no Kristus. Bet apustuļi tās ved pie Kristus, tas ir, viņi nesludina un nemāca neko citu kā vien Kristu – un nekādas pašizdomātas mācības vai cilvēku likumus. Jo Evaņģēlijs māca tikai nākt pie Kristus un patiesi iepazīt Viņu; tas patiesi ir spēcīgs trieciens seklo un muļķīgo prelātu valdīšanai, kas ved dvēseles tikai pie sevis un cenšas tās pakļaut savai varai, – kā Sv. Pāvils Ap. d. 20:29-30 saka: “Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.” Turpretī Evaņģēlijs ved cilvēkus atpakaļ pie Kristus un nevis pie kāda cita. Tādēļ Kristus ļauj Evaņģēlijam atskanēt un sūta sludinātājus, lai ar viņu sludināšanas palīdzību vilktu mūs pie sevis un mēs Viņu atzītu un iepazītu, – kā Viņš pats saka Jņ. 12:32: “Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis.”

“Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.”

Sv. Pāvils Gal. 4:2 salīdzina bauslību ar aizbildni un audzinātāju, kura uzraudzībā, bailēs un spaidos tiek audzināts jauns mantinieks. Jo bauslība ar saviem draudiem mūs piespiež, lai atturamies no acīmredzami ļauniem darbiem, baidīdamies no nāves un elles; lai gan sirds no tā vēl nekļūst laba. Tādi aizbildņi – kā Lūka raksta – ir šīs ēzeļmātes un kumeļa kungi, kas apustuļiem saka: ko jūs darāt, kādēļ atraisāt kumeļu? Jo tur, kur atskan Evaņģēlijs, atraisīdams sirdsapziņas no paša cilvēka darbiem, tas izskan gluži vai tā, it kā tiktu aizliegti labie darbi un bauslības ievērošana. Tādēļ bauslības mācītāji – jeb, kā Evaņģēlijs tos nosauc, Rakstu mācītāji – visi kā viens saka: ja jau visi mūsu darbi nav nekā vērti un bauslības pildīšana ir kas ļauns, tad mēs vairs neko labu negribam darīt. Tu aizliedz labos darbus un atmet Dieva bauslību; tu, ķeceri, atraisi kumeļu un ļauj cilvēkiem netraucēti darīt ļaunu! Te nu šie bauslības mācītāji sāk cīnīties pretī, lai ne kumeļš, ne sirdsapziņas netiktu atraisītas, nedz vestas pie Kristus; tie apgalvo, ka esot nepieciešams darīt labus darbus un turēt cilvēkus likumu saitēs.

Kristus šeit norāda, kā jāizturas pret šādiem cilvēkiem. Tiem ir jāsaka: “Tam Kungam to vajag”, tas ir, viņiem jāmāca atšķirība starp bauslības darbiem un žēlastības darbiem; mums viņiem jāsaka: mēs neaizliedzam labus darbus. Cilvēkiem nav atļauts dzīvot brīvi un darīt ļaunu, bet viņiem jānāk pie Kristus, pie sava īstā Kunga, un tad jāsāk darīt patiesi labus darbus; tādēļ arī Kungs viņus aicina – tādēļ tie Viņam ir vajadzīgi. To Sv. Pāvils prasmīgi izklāsta Rom. 6, mācīdams, kā žēlastībā kļūstam brīvi no bauslības un tās darbiem, – tomēr ne tā, ka mēs drīkstētu darīt ļaunu, bet gan – lai darītu patiesi labus darbus.

Tas viss notiek tādēļ, ka Rakstu mācītāji un bauslības skolotāji nezina, kas ir labi darbi; tādēļ viņi negrib atraisīt kumeļu un bez žēlastības dzen to ar cilvēciskiem labajiem darbiem. Bet saprātīgi un krietni bauslības skolotāji, kad tiem tiek sniegta pareiza mācība par labajiem darbiem, ļauj, lai apustuļi kumeļu atraisa, – kā darīja ļaudis, par kuriem runā Evaņģēlijs. Jo trakie tirāni, kuri plosās ar saviem cilvēku likumiem, šajā Evaņģēlija vietā nemaz nav pieminēti. Te runāts tikai par Dieva bauslību un pašiem labākajiem bauslības skolotājiem. Jo bez Dieva žēlastības arī bauslība ir saite, kas sasaista sirdsapziņas un dara cilvēkus par liekuļiem, kuriem nekādi nav iespējams palīdzēt – līdz tam brīdim, kad tiem tiek pasludināti citi darbi, kas ir nevis mūsu, bet Kristus darbi, jo Viņš mūsos tos paveic ar savu žēlastību; te nu visi bauslības darbi un mācība tūliņ izbeidzas un kumeļš tiek atraisīts.

“Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai..”

Šie vārdi ir pietiekami plaši izskaidroti jau iepriekš; bet evaņģēlists tos citē tādēļ, lai mēs redzētu, ka Kristus ir nācis nevis mūsu nopelnu, bet dievišķās patiesības dēļ. Jo Viņš ir bijis apsolīts jau sen pirms mūsu dzimšanas – pirms dzīvojuši tie, pie kuriem Viņš nācis. Tādēļ, kā Dievs no tīras žēlastības ir apsolījis Evaņģēliju, tā Viņš pats šo apsolījumu ir piepildījis, lai apstiprinātu savu patiesību, ka Viņš piepilda visu, ko ir apsolījis. Tam jāmudina mūs droši paļauties uz Dieva apsolījumiem; jo Viņš tos piepildīs. Arī šis ir viens no tiem Rakstu izteikumiem, kuros ir apsolīts Evaņģēlijs, kā Sv. Pāvils Rom. 1:2 saka: “[Dievs Evaņģēliju] jau iepriekš apsolījis caur saviem praviešiem svētajos rakstos par Savu Dēlu..” Nu esam dzirdējuši, kā šajos pravieša vārdos visbrīnišķīgākajā un mierinošākajā veidā parādīts Evaņģēlijs, Kristus un ticība.

“Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū.”

Tie ir sludinātāji, kas, ar Evaņģēliju atraisījuši sirdsapziņas no bauslības un tās darbiem, ved tās pie žēlastības darbiem un pārvērš liekuļus par patiesi labiem un svētiem cilvēkiem, lai turpmāk uz viņu mugurām sēdētu Kristus.

Bet šeit varētu jautāt: vai Kristus ir jājis uz abiem ēzeļiem? Ja Mateja vārdi skan tā, it kā mācekļi būtu sēdinājuši Kristu abu ēzeļu mugurās, tad Marks, Lūka un Jānis runā tikai par ēzeļa kumeļu. Daži domā, ka vispirms Kristus sēdies uz kumeļa, bet, tā kā tas bijis vēl neiejāts un nevaldāms, vēlāk Viņš turpinājis ceļu ēzeļmātes mugurā. Taču tie ir sapņi un pasakas. Mums jāpaliek pie tā, ka Kristus jājis tikai ar ēzeļa kumeļu, nevis ar ēzeļmāti. Un tomēr Viņam vajadzēja, lai mācekļi atved abus ēzeļus – šī notikuma garīgās nozīmes dēļ, kuru iepriekš parādījām. Bet tas, ka Matejs runā tā, it kā Kristus būtu sēdējis abu ēzeļu mugurās, ir saistīts ar kādu Rakstu izteiksmes veida īpatnību, kuru sauc par synekdohe – visai draudzei tiek piedēvēta kāda lieta, kas attiecas tikai uz dažiem tās locekļiem. Tā, piemēram, Matejs raksta, ka ļaundari pie krusta ir zaimojuši Kristu, lai gan – kā Lūka raksta – to darījis tikai viens no viņiem. Tāpat arī Kristus Mt. 23:37 saka: “Jeruzaleme, Jeruzaleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti!” – kaut arī to darīja tikai daži no pilsētas iedzīvotājiem. Un mēdz sacīt: turki ir nonāvējuši kristiešus, lai gan ir tikuši nonāvēti tikai daži kristieši. Tāpat Kristus ir jājis uz ēzeļiem, lai gan Viņš sēž tikai viena ēzeļa kumeļa mugurā. Šādi vārdi tiek lietoti tādēļ, ka abi ēzeļi ir gluži kā viena vesela draudze; kas notiek ar kādu no tās locekļiem, tas tiek attiecināts uz visu draudzi.

Un nu – raugies uz šo garīgo iejāšanu: Kristus jāj kumeļa mugurā, ēzeļmāte seko tiem pa pēdām. Tas ir: kad Kristus caur ticību iemājo mūsu iekšējā cilvēkā, mēs pakļaujamies Viņa varai un valdīšanai. Bet ārējais cilvēks, ēzeļmāte, iet bez nastas; Kristus nesēž tās mugurā, tomēr arī tā Viņam seko. Tas nozīmē, ka – kā Sv. Pāvils saka – ārējais cilvēks nav labprātīgs; tas vēl nenes Kristu, bet cīnās pret iekšējo cilvēku. Gal. 5:17 lasām: “.. miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat.” Tomēr, tā kā kumeļš nes Kristu un gars, saņēmis žēlastību, kļuvis labprātīgs, arī ēzeļmātei, miesai, nākas sekot kumeļam pavadā; jo gars sit krustā un savalda miesu, tā ka tai nākas pakļauties.

Redzi, tādēļ Kristus jāj uz ēzeļa, nevis sēž ēzeļmātes mugurā; un tomēr Viņš grib, lai, iejājot Jeruzalemē, pie Viņa būtu abi ēzeļi; jo gan miesai, gan dvēselei ir jātiek pestītai. Lai gan šeit, uz zemes, miesa ir nelabprātīga un nespēj nest Kristu un Viņa žēlastību, tomēr tai nākas paklausīt Kristus vadītajam garam, kas arī miesu ved līdzi – žēlastības spēkā, kurš saņemts caur Kristu. Tu zini, ka kumeļš, uz kura pirms Kristus vēl neviens nebija jājis, ir labprātīgais gars, kuru agrāk neviens nebija varējis darīt paklausīgu un pieradināt; tas bija paveicams vienīgi Kristum ar Viņa žēlastību. Savukārt ēzeļmāte, nastu nesēja, ir vecais Ādams, miesa, kas, atbrīvota no agrākās nastas, iet līdzi Kristum. Un tomēr tai jānes krusts un jāpaliek nastu nesējai.

Bet ko nozīmē tas, ka apustuļi bez kādas pavēles liek kumeļam uz muguras savas drēbes? To atkal darījuši ne visi mācekļi, un viņi nav arī uzlikuši kumeļam visas savas drēbes – lai gan no šiem vārdiem tā varētu saprast –, bet droši vien kumeļam ticis uzlikts tikai viena mācekļa mētelis. Un tomēr šī notikuma garīgās nozīmes dēļ te tiek rakstīts tā, it kā tās bijušas visu – vai vismaz divu – mācekļu visas drēbes. Tie būs bijuši necili segli un rota, taču nozīmes ziņā gan tie ir bagātīgi. Es domāju, ka šīs drēbes ir mācekļu labais piemērs, kas klāj un rotā baznīcu, slavējot un godājot Kristu, proti, tas ir mācekļu pasludinājums un apliecība, ciešanas un miršana Evaņģēlija dēļ, – kā Kristus Jņ. 21:19 saka par Pēteri, ka tas savā nāvē godinās Viņu. Jo Rom. 13:12 Sv. Pāvils saka: “.. tērpsimies gaismas bruņās.” Ar šādu tērpšanos viņš, neapšaubāmi, grib parādīt, ka labie darbi ir drēbes, kurās, labi un krietni apģērbti, dzīvojam ļaužu vidū. Apustuļu piemērs mums ir tuvāks un nozīmīgāks par visu svēto piemēriem; tieši tas mūs vislabāk pamāca un visskaidrāk māca par Kristu. Tādēļ šīs drēbes tiek liktas nevis uz ceļa Kristus priekšā – kā visas pārējās –, bet uz kumeļa muguras, lai Kristus uz tām sēdētu un ēzelis paklausīgi ietu tur, kur to ved Kristus. Jo mums Jaunās Derības laikā ir jāseko šādam apustuļu piemēram – jāslavē Kristus ar mūsu ticības apliecinājumu un visu dzīvi, godinot un rotājot Evaņģēlija mācību, kā sacīts Tit. 2:10.

Klausies, kā Sv. Pāvils liek savas drēbes uz kumeļa muguras, 1. Kor. 11:1: “Dzenieties man pakaļ tā kā es Kristum!” Un Ebr. 13:7: “Pieminiet savus vadītājus, kas jums Dieva vārdu runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai!” Neviens svēto piemērs nav tik šķīsts nevainojamā ticībā kā apustuļu piemērs. Visi pārējie svētie, kas nākuši pēc apustuļiem, te pielikuši klāt kaut ko no cilvēku mācībām vai darbiem. Tādēļ Kristus sēž uz apustuļu drēbēm, parādīdams, ka tieši šie mācekļi rādījuši visiem citiem īstu kristīgas ticības piemēru.

Īpaša nozīme ir arī tam, ka mācekļi sēdina Kristu kumeļa mugurā. Vai tad Viņš pats nevarēja tur uzsēsties? Kādēļ šeit Kristus šķiet esam tik trausls? Jau iepriekš sacīju, ka apustuļi nav gribējuši sludināt paši sevi, nedz paši jāt uz ēzeļa kumeļa. Sv. Pāvils 2. Kor. 1:24 saka: “Ne ka mēs valdītu pār jūsu ticību..” Un 2. Kor. 4:5: “Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, To Kungu, mēs paši esam jūsu kalpi, Jēzus sūtīti.” Tāpat arī 1. Pēt. 5:3 lasām: “.. ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu..” Apustuļi mums sludinājuši tikai ticību; un viņu piemēram jākalpo vienīgi tādēļ, lai Kristus mūsos valdītu un ticība paliktu šķīsta – lai mēs neuztvertu apustuļu vārdus un darbus kā kādas viņu lietas, bet mācītos Kristu gan no viņu vārdiem, gan darbiem. Bet kas notiek tagad? Kā pāvests un viņa sektas ir visu sagrozījušas! Viens seko Franciskam, otrs Dominikam, trešais un ceturtais vēl kādiem citiem svētajiem; un ne vienā no tiem netiek meklēts tikai Kristus un skaidra ticība; tāds ir pašu apustuļu piemērs.

“Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa..”

Uz ceļa izklātās drēbes ir praviešu un tēvu piemērs, Vecās Derības notikumi; jo – kā tālāk dzirdēsim – tauta, kas gāja Kristum pa priekšu, ir svētie, kuri dzīvojuši pirms Kristus dzimšanas, svētie, kuru piemērs brīnišķīgi rotā Jaunās Derības pasludinājumu un ticības ceļu. Tā Sv. Pāvils min kā piemērus Ābrahāmu, Īzāku, Jēkabu; Sv. Pēteris Sāru un Ebr. 11:17 norāda uz daudzu Vecās Derības tēvu piemēriem, meistarīgi pamatojot mācību par ticību un ticīgo labajiem darbiem. Bet zari ir praviešu vārdi – nevis notikumu apraksti vai piemēri, bet Dieva apsolījumi, no kuriem vienu redzam šajā Evaņģēlija tekstā. Praviešu grāmatas ir koki; tie, kuri sludina tautai šādus praviešu vārdus, ir cilvēki, kas cērt zarus no kokiem un klāj tos uz kristīgās ticības ceļa. Jānis 12. nodaļā raksta, ka tie bijuši palmu zari; daži piebilst, ka, tā kā tas viss noticis netālu no Eļļas kalna, uz ceļa tikuši kaisīti arī eļļas koku zari; arī tas šķiet ticami, lai gan pats evaņģēlijs to nenorāda.

No tā visa redzam, kādam jābūt kristīgam, evaņģēliskam pasludinājumam, kas māca šķīstu ticību un pareizo ceļu. Tam vispirms jābūt bruņotam ar Dieva vārdu, – kā Kristus apustuļiem pavēl un saka: ejiet, atraisiet ēzeļus un vediet tos pie manis. Vēl pasludinājumam jāpievieno apustuļu dzīves notikumi un piemēri, kas saskan ar Kristus vārdiem un darbiem – tās ir apustuļu drēbes. Tāpat jātiek pieminētiem arī piemēriem un vārdiem no Vecās Derības – tās ir ļaužu drēbes un koku zari uz ceļa. Tā tautai tiek mācīti vārdi un piemēri no abām Derībām. Par to Kristus Mt. 13:52 saka: “Tāpēc ikkatrs rakstu mācītājs, mācīts debesu valstībai, ir līdzīgs nama kungam, kas izdod no sava krājuma jaunas un vecas lietas.” Uz to norāda cilvēka mutes divas lūpas, bīskapa cepures divas smailes un divas lentas, kā arī daudzi citi tēli. Bet tagad neviens to vairs nepamana – velns ar pāvesta piekritēju palīdzību met uz ceļa sēru un piķi, pats jāj uz ēzeļa un ir padzinis Kristu.

Drēbju izklāšana uz ceļa ir tas, ka mums, kā jau sacīts, arī ar mūsu ticības apliecināšanu un visu dzīvi pienākas godāt Kristu – tā, lai mūsu dzīve būtu Viņa rota. Tātad mums pilnīgi jāatsakās no lepošanās ar savu gudrību un svētumu, lai ar šķīstu ticības apliecināšanu pakļautos vienīgi Kristum. Tāpat arī viss, kas mums pieder – gods, manta, vara, miesa un dzīvība –, ir jāveltī Evaņģēlija godam, kura dēļ mums jābūt gataviem vajadzības gadījumā riskēt ar visu. Tā ķēniņiem un kungiem – visiem, kas ir lieli, vareni un bagāti, ar savu mantu, godu un varu jākalpo Kristum un Evaņģēlija izplatīšanai, šī uzdevuma dēļ riskējot ar visu. Tā rīkojušies Vecās Derības svētie tēvi, pravieši un dievbijīgie ķēniņi; bet tagad viss ir ačgārni – it īpaši pāvesta piekritēju pulkā, kas sagrābuši sev visu godu un varu, nostādamies pret Kristu un Evaņģēliju.

Tas, ka ļaudis cērt zarus no kokiem un kaisa tos uz ceļa, norāda arī uz sludināšanas amatu un Rakstos atrodamajām praviešu liecībām par Kristu (kurām pieder šeit citētie pravieša Caharijas vārdi); tiem visiem ir jāapstiprina un jārotā pasludinājums par Kristu, un visai sludināšanas amata pildīšanai jānotiek tā, lai ar tā palīdzību tiktu atzīts un iepazīts Kristus.

Arī tam, ka tiek nosaukti palmu un eļļas koka zari, ir savs pamats. Jo tie norāda, kādai ir jābūt ticības apliecināšanai, kas par Kristu jāsludina un kā Viņam jātic. Palmas koks, kad no tā darina baļķi, neliecas un nepakļaujas ne vienam smagumam, bet iztaisnojas un ceļas tam pretī. Tas norāda uz dievišķās patiesības vārdiem – jo vairāk tie tiek nomākti un apspiesti, jo spēcīgāk pretojas visiem spaidiem, ja vien tu šiem vārdiem nešaubīgi tici. Jo Dieva vārdos ir nepārvarams spēks, tā ka tie tiešām ir līdzīgi palmu zariem, – kā Sv. Pāvils Rom. 1:16 saka: “[Evaņģēlijs] ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic..” Un: “.. elles vārtiem to nebūs uzvarēt”, kā Kristus saka Mt. 16:18. Nāvei, grēkam un ellei nākas pakļauties šim spēkam.

Par eļļas koka zariem šie Rakstu vārdi tiek nosaukti tādēļ, ka tie ir žēlastības vārdi, kuros Dievs mums apsolījis savu žēlastību un žēlsirdību. Tādēļ tie atveldzē, dziedē un iepriecina dvēseli, gluži kā eļļa dziedina miesu. Dieva žēlastības vārds un Evaņģēlijs tiek līdzībā parādīts 1. Moz. 8:11: vakarā balodis atgriezās Noas šķirstā ar zaļojoša eļļas koka zariņu knābī, proti, Svētais Gars ar apustuļu mutēm pasaules pēdējos laikos ir atnesis baznīcai Evaņģēliju.

Tādēļ arī kungiem un ķēniņiem ir tikuši nesti palmu zari, godinot šo valdnieku uzvaras un triumfu. Eļļas zaru nešana ir bijusi padevības zīme – īpaši to vidū, kuri vēlējušies un lūguši žēlastību un mieru; sentēvu laikos šī zīme tikusi bieži lietota. Tātad ļaudis ar šādu izturēšanos ir parādījuši Kristum, ka viņi to uzņem kā paša Dieva dotu Kungu un Ķēniņu (to apliecina arī tautas saucieni un laimes vēlējumi Ķēniņam), kā neuzvaramo Pestītāju, apliecinādami Viņam savu padevību un meklēdami Viņa žēlastību. Tā Kristum ir jātiek sludinātam visā pasaulē – kā neuzvaramam Ķēniņam, kas uzveic grēku, nāvi, velna un visas pasaules varu, lai glābtu tos, kurus šie ienaidnieki apspieduši un mocījuši. Viņš ir tāds Kungs, pie kura meklējama un atrodama tikai žēlastība un žēlsirdība – kā pie cilvēku uzticamā Priestera un Starpnieka Dieva priekšā. Tā arī Evaņģēlija vārds, kas runā par šo Ķēniņu, ir žēlastības un žēlsirdības Vārds, kas nes mums Dieva mieru un samierinājumu ar Viņu; turklāt tas ir arī neuzvarams spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic – spēks, ko elles vārtiem nebūs uzvarēt, Mt. 16:18.

“.. bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!””

Sv. Pāvils Ebr. 13:8 saka: “Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi.” Visi, kas top pestīti – no pasaules iesākuma līdz pat tās galam –, ir kristieši, kuri tiek pestīti ar savu kristīgo ticību; un tieši tā tam jābūt. Tādēļ Sv. Pāvils 1. Kor. 10:3-4 ir sacījis: “[Mūsu tēvi ir] baudījuši to pašu garīgo barību, un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus.” Un Jņ. 8:56 Kristus saka: “Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs manu dienu..”

Tā ļaužu pulki, kas iet Kristum pa priekšu, ir visi svētie un kristieši, kuri dzīvojuši pirms Kristus dzimšanas; bet tie, kas Viņam seko, ir visi svētie pēc Viņa dzimšanas. Tie visi tic vienam Kristum un turas pie Viņa. Pirmie gaidīja Viņa atnākšanu nākotnē, otrie saņem to, ko Kristus pagātnē viņu labā ir darījis. Tādēļ tie visi ir kopā un dzied vienu dziesmu, slavēdami Dievu Kristū. Jo arī mēs Dievam nevaram dot neko citu kā vien slavu un pateicību, tādēļ ka visu pārējo esam saņēmuši no Viņa – gan žēlastību, gan Viņa vārdu, darbus, Evaņģēliju, ticību un visas lietas. Tāds ir mūsu vienīgais īstais, kristīgais dievkalpojums: slavēt Dievu un pateikties Viņam, kā Psalmos 50:15 sacīts: “Un piesauc mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs mani godāt!”

Bet ko nozīmē vārdi: “Ozianna Dāvida dēlam”? Vārds “Ozianna” ņemts no 118. psalma 25. un 26. panta, kur ir rakstīts: “Ak Kungs, palīdzi (Ozianna)! Ak Kungs, lai labi izdodas! Slavēts lai ir, kas nāk Tā Kunga vārdā!” Šo pantu ļaudis attiecinājuši uz Kristu; tas ir vēlējums – arī mēs mēdzam vēlēt laimi un svētību jaunam kungam. Arī Jeruzalemē tauta domāja, ka Kristus būs laicīgs ķēniņš, tādēļ vēlēja Viņam laimi un svētību. Jo “Ozianna” nozīmētu: “Ak Kungs, dod laimi!” vai: “Mīļais Kungs, palīdzi!” vai: “Lai dzīvo!” – vai varbūt šis vēlējums varētu tikt izteikts vēl citādā veidā. Un vēl ļaudis piebilst: “Dāvida dēlam.” Tātad vēlējums skan šādi: “Ak Dievs, dod laimi Dāvida dēlam! Ak Dievs, dod, lai labi izdodas, lai slavēts!” utt. To visu varētu izteikt vārdos: ak, mīļais Dievs, dod laimi un izdošanos šim Dāvida dēlam – Viņa jaunajā ķēniņvalstī! Lai Viņš nāk Dieva vārdā, lai ir svētīts, lai Viņam labi klājas!

Bet to, ka šeit domāta Viņa ķēniņvalsts, apstiprina Mk. 11:10, kur skaidri rakstīts, ka Jeruzalemes ļaudis sacījuši: “Lai ir slavēta mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk!” Bet tas, ka visās baznīcās tiek lasīts “Ozanna”, ir nepareizi; šis vārds izrunājams kā “Hosianna”. Vēlāk vēl Ozanna ir padarīts par sievietes vārdu, un tās, kuru vārds būtu Zuzanna, tiek sauktas par Ozannām. Zuzanna ir sievietes vārds, tāpat kā Roze. Galu galā trakie bīskapi ir pārvērtuši Kristību par īstu māžošanos; tie kristī zvanus un altāra akmeņus, savā lielajā neprātā dodami zvanam vārdu Ozanna. Bet lai šie aklie ceļa rādītāji iet savu ceļu. Mēs mācīsimies, ka mums līdz ar visu svēto pulku jādzied Hosianna Dāvida Dēlam, tas ir, mēs vēlam laimi, svētību un labu izdošanos Kristus valstībai, svētajiem kristiešiem: lai Dievs novērš visas cilvēku mācības un Kristus ir mūsu vienīgais Ķēniņš; lai Viņš vienīgais ar savu Evaņģēliju valda pār mums un mēs varam būt Viņa kumeļi. Lai Dievs mums palīdz, āmen.

---

[1] – Otrkārt, tas parāda arī mācekļu izturēšanos – kā tie Kristum atved ēzeļu māti un kumeļu, uzliek tam savas drēbes un sēdina Viņu uz ēzeļa muguras. Tāpat redzam, kā izturas ļaudis – tie izklāj uz ceļa savas drēbes un cērt koku zarus. Neviens nav izbijies – visi izturas pret Kristu ar draudzīgu paļāvību, gaidīdami no Viņa tikai labu; savukārt Viņš šādu sagaidīšanu uzņem ar prieku – tā Viņam ir patīkama.

[2] – Augstās skolas – universitātes.

[3] – Tā Viņš atbrīvo sirdsapziņas no bailēm un draudiem, lai tās nebēgtu no Viņa, itin kā Viņš gribētu izturēties pret tām kā bargs soģis un piespiest ar bauslības palīdzību, tā ka dvēselēm vajadzētu izbīties, nevis ar prieku paļauties uz Dievu, jo grēka atziņa un izjūta dabiski nes sev līdzi tādas bauslībā pamatotas izbailes. Bet nu jau ar pirmajiem vārdiem sirdsapziņas tiek modinātas un rosinātas gaidīt no šī Ķēniņa tikai žēlastību un visu labo. Vai gan citādi pravietis mudinātu priecāties, jā, ne vien priecāties, bet gavilēt un līksmot? Un to viņš saka pēc Dieva pavēles, uzrunādams visus, kas ir nomākti un izbijušies Dieva priekšā, parādīdams, kāda ir Dieva griba un nodoms. Ar šiem vārdiem pravietis pavēl priecīgā paļāvībā uz šo Ķēniņu atvairīt visas bailes un šausmas. Un šī ir īsta Evaņģēlija balss – to pravietis šeit iesāk sludināt; arī Kristus Evaņģēlijā arvien runā šādi, un apustuļi vienmēr mudina priecāties Kristū, – kā daudzkārt vēl dzirdēsim. Uz to evaņģēlists nemudina.

[4] – .. ka manus vārdus meklētu vairāk citās grāmatās nekā manā, un grāmatu rakstīšanai nekad nebūtu gala; mana Grāmata tiktu iemesta kaktā, – kā tagad tomēr ir noticis; tādēļ, gribēdams, lai visi lasa šo Grāmatu, es īsināšu praviešu izteikumus, lai..

[5] – Latviešu tekstā – “miermīlīgs”.