Sprediķis Pentecoste svētdienā

Jēzus viņam atbildēja: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu. Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis. To Es jums esmu runājis, pie jums būdams. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas. Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeju un atkal nākšu pie jums. Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā Es. To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu. Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj. Bet lai pasaule zina, ka Es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs Man pavēlējis: celieties, iesim no šejienes!” [Jņ.14:23-31]

Pirms sākam aplūkot Evaņģēliju, mums mazliet jāpalasa par šiem svētkiem un jāaplūko notikums, par kuru runā šodien lasītā Rakstu vieta. Sv. Lūka Apustuļu darbos 2:1-41 raksta: “Kad Vasarsvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.

Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu – patrtieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam.” Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: “Kas tas ir?” Bet citi zobodamies sacīja: “Tie salda vīna pilni.” Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja:

“Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos. Un Es došu brīnumus augšā pie debess un apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku. Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un spožā diena. Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts.

Israēlieši, uzklausiet šos vārdus: Nacarieti Jēzu, šo vīru, Dievs jūsu priekšā apliecinājis ar vareniem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darījis caur Viņu jūsu vidū, kā jūs paši zināt. To Dievs pēc sava lēmuma un paredzes nodevis, un jūs Viņu ar noziedznieku rokām esat piekaluši pie krusta un nonāvējuši. Viņu Dievs uzmodinājis, nāves sāpes raisīdams, jo nevarēja būt, ka tā Viņu paturētu savā varā. Jo Dāvids (Ps.16:8 u.t.) par Viņu saka: Tas Kungs man vienmēr bijis acu priekšā, jo Viņš man ir pa labo roku, lai es nešaubītos. Tāpēc mana sirds priecājas un man mēle līksmojas, un arī mana miesa dusēs cerībā. Jo Tu manu dvēseli nepametīsi pazemē, nedz Savam Svētajam liksi redzēt satrūdēšanu. Tu man esi zināmus darījis dzīvības ceļus, Tu mani piepildīsi ar prieku Sava vaiga priekšā. –

Brāļi, es uzdrošinos atklāti ar jums runāt par ciltstēvu Dāvidu; tas ir nomiris un apglabāts, un viņa kaps ir pie mums līdz šai dienai. Viņš bija pravietis un zināja, ka Dievs zvērēdams viņam bija solījis sēdināt vienu no viņa atvasēm uz viņa goda krēsla. Viņš, to paredzēdams, ir runājis par Kristus augšāmcelšanos: Viņš nepalika pazemē, un Viņa miesa neredzēja satrūdēšanu. Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki.

Dieva labās rokas paaugstināts un no Tēva dabūjis Svētā Gara apsolījumu, Viņš izlējis To, ko jūs tagad redzat un dzirdat. Jo Dāvids nav uzkāpis debesīs, bet viņš saka: Tas Kungs ir sacījis manam Kungam: sēdies Man pa labo roku, tiekāms Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. – Tad lai viss Israēla nams zina un nešaubās, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.”

Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: “Brāļi, ko lai mēs darām?” Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.” Un vēl daudz citiem vārdiem viņš liecināja un tos pamācīja, sacīdams: “Izglābieties no šīs samaitātās cilts!” Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu; un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.

Tāds ir šis notikums. Šiem svētkiem, kuri tiek saukti par Vasarsvētkiem, ir sava izcelsme: kad Dievs izveda Israēla bērnus no Ēģiptes, Viņš tiem pavēlēja naktī svinēt Lieldienu svētkus, teikdams, lai viņi tos svinētu ik gadu šajā pašā laikā, pieminēdami savas tautas iziešanu no Ēģiptes. Un, skaitot no šīs iziešanas dienas, viņi piecdesmit dienas gāja pa tuksnesi, līdz nonāca pie Sinaja kalna, kur viņiem Dievs ar Mozus starpniecību deva Bauslību. Pieminot šo notikumu, jūdi svinēja svētkus, kurus mēs saucam par Vasarsvētkiem. Jo vārds “Vasarsvētki” (Pfingsten) nāk no grieķu valodas, un pentecostes nozīmē – piecdesmitā diena. Tādēļ Lūka saka: kad bija pagājušas šīs piecdesmit dienas pēc Lieldienu svētkiem, un jūdi bija pārdomājuši notikumu, kā Dievs Sinaja kalnā devis tautas Bauslību, nāca Svētais Gars, kas deva viņiem citu Bauslību. Tā nu mēs šos svētkus svinam nevis vecās, bet jaunās Bauslības došanas, proti – Svētā Gara sūtīšanas dēļ. Tādēļ mums šeit nedaudz jāpamāca un jāparāda atšķirība starp mūsu un jūdu svinētajiem Vasarsvētkiem.

Pirmkārt: jūdi ir svinējuši šos svētkus tādēļ, ka viņiem jau bija dota Bauslība rakstiskā veidā; turpretī mums tie jāsvin tādēļ, ka Dieva Bauslība mums dota garīgā veidā. Lai to paskaidrotu, vispirms jāuzklausa Sv. Pāvila vārdi, kas arī norāda atšķirību, runājot par divējādu pasludinājumu 2. vēstulē korintiešiem, 3. un 4. nodaļās. Un – kā ir divējāds pasludinājums, tā ir arī divējāda tauta.

Pirmkārt, rakstiskā Bauslība ir tā, ko Dievs devis kā savu pavēli un ietvēris Rakstos; tādēļ to sauc par “rakstisku”, jo tā netiek tālāk un nevar sasniegt cilvēka sirdi; tai arī neseko darbi, bet vienīgi liekulība – rakstiskās Bauslības darbi ir tikai ārēja, uzspiesta lieta. Tādēļ arī visa tauta paliek saistīta pie rakstiskās Bauslības Vārda. Tas, kas ietverts tikai burtos un rakstītā Vārdā, ir bijis nedzīvs un nesis tikai nāvi; turklāt rakstiskā Bauslība ir valdījusi pār nedzīvu tautu, jo ļaužu sirdis ir bijušas nedzīvas, tādēļ, ka viņi nav labprātīgi pildījuši Dieva Bauslību. Jo, ja katram cilvēkam tiktu atļauts rīkoties pēc savas brīvās gribas un nebūtu jābīstas soda, tad neatrastos neviens, kurš nevēlētos kļūt brīvs no Bauslības prasībām.

Jo cilvēka daba arvien jūtas tā, ka labprātāk darītu to, kas tai patīk, taču ir spiesta darīt ko citu. Tā domā šādi: redzi, Dievs grib mani sodīt un iemest ellē, ja neturēšu Viņa baušļus. Kad cilvēka daba ir noskaņota šādā veidā, tā, ka viņš pilda Dieva baušļus nelabprāt un pret savu gribu, cilvēks tūliņ kļūst par Dieva ienaidnieku gaidāmā soda dēļ; jo viņš jūt, ka ir grēcinieks un viņa attiecības ar Dievu nav labas un pareizas – Dievs nav viņam žēlīgs; tādēļ cilvēks vēlētos, kaut Dieva nemaz nebūtu. Šāds naids pret Dievu slēpjas cilvēka sirdī, lai ik jauki cilvēka daba no ārpuses prot sevi izskaistināt. Tā nu redzam, kā Bauslība, kas vēl ir tikai rakstiska un ietverta burtos, nevienu nespēj darīt dievbijīgu, nedz ienākt cilvēka sirdī. Par to jau agrāk esam daudz sludinājuši un rakstījuši.

Otrā Bauslība ir garīga – tā nav rakstīta ar spalvu un tinti, nedz izrunāta ar muti; tā nav uzrakstīta uz akmens plāksnēm, kā Mozus Bauslība, bet – kā redzam šajā notikumā – Svētais Gars nāk no Debesīm un piepilda visus mācekļus, tā, ka tie iegūst ugunīgas mēles un brīvi sludina pavisam citādi, nekā līdz šim, tā, ka visa tauta ir izbijusies un pārsteigta. Svētais Gars nāk un ielīst mācekļu sirdīs, darīdams viņus par gluži citiem cilvēkiem, kam Dievs ir mīļš un kas labprāt dara to, ko Viņš grib; un tas, kas šādos cilvēkos redzams, ir pats Svētais Gars jeb darbs, ko Svētais Gars paveic viņu sirdīs. Gars raksta sirdī ar uguns liesmām un dara to dzīvu, ka tā iemanto ugunīgas mēles un darbīgas rokas; rodas gluži jauns cilvēks, kas jūt, ka viņam ir pavisam citāds prāts, domas un jūtas, nekā iepriekš. Nu viss viņā ir dzīvs – dzīvs prāts, īsta gaisma, dzīvas domas un sirds, kura ar prieku un dedzību dara visu, kas Dievam tīkams. Tāda ir īstā atšķirība starp rakstisko un garīgo Dieva Bauslību; te arī redzam, kāds ir Svētā Gara darbs.

Tādēļ īstā māksla ir – pareizi sludināt par Svēto Garu. Līdz šim par To ir sludināts tā, ka vienīgi Gars ir devis un iedvesmojis visu, ko koncili nolēmuši un ko pāvests pavēlējis savos garīgajos likumos – lai gan tās visas ir tikai ārējas lietas, ārēja valdīšana un pavēles, kas nosaka šīs ārējās lietas. Tādēļ šāda valdīšana ir pavisam neprātīga un aplama. Jo šādi Svētā Gara darbs tiek pārvērsts rakstiskā, nedzīvā Bauslībā, lai gan tai vajadzētu būt garīgai un dzīvai Bauslībai; bet viņi pārvērš garīgo Bauslību par Mozus likumiem un cilvēku izdomātām blēņām. Tas tādēļ, ka ļaudīm nav zināms, kas ir Svētais Gars, kādēļ Tas dots un kāds ir Gara amats. Tādēļ mācīsimies labi saprast, kas ir Svētais Gars, lai mēs varētu atpazīt Gara amatu.

Šeit tu dzirdi: Svētais Gars nāk no augšienes un piepilda mācekļus, kas iepriekš bija bēdu un baiļu varā; Gars dod viņiem dalītas uguns mēles, iededz viņus un dara drosmīgus, tā, ka tie brīvi sludina visu ļaužu vidū un vairs nebīstas ne no kā. Tu skaidri redzi, ka Gara amats ir nevis rakstīt grāmatas vai sastādīt likumus, bet gan tos atcelt, un, ka Dievs raksta tikai sirdīs, dara tās dedzīgas un rada jaunu prātu un drosmi, tā, ka cilvēks iemanto prieku par Dievu un mīlestību pret Viņu, turpmāk spēdams arī kalpot cilvēkiem ar priecīgu sirdi. Šādi Svētā Gara amats tiek pareizi sludināts. Kas to attēlo citādi, tam neticiet. Kad Svētais Gars nāk šādā veidā, tu redzi, ka Tas atceļ burtu un grib darīt ļaudis brīvus no grēkiem un Bauslības, lai tā nekad vairs nebūtu vajadzīga un Gars valdītu iekšēji, cilvēku sirdīs. Bet pāvests un garīdznieki apvaino Svēto Garu, uzskatīdami, ka Tas dzen ļaudis tāpat, kā Mozus, un rada tikai jaunus likumus.

Bet kādus līdzekļus Svētais Gars izmanto jeb kā Tas satver sirdi, lai to pārveidotu un darītu gluži jaunu? To Svētais Gars dara, sludinādams Kungu Jēzu Kristu, – kā Kristus pats saka Jņ.15:26: “Kad nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani.” Mēs bieži esam dzirdējuši, ka tieši tas ir Evaņģēlijs: Dievs liek sludināt Kristu visā pasaulē un teikt ikvienam cilvēkam, ka ar Bauslības palīdzību nav iespējams iemantot dievbijību – Bauslība dara cilvēku tikai vēl ļaunāku; tādēļ Dievs no augšienes sūtījis savu mīļo Dēlu, lai Viņš mirtu un izlietu savas asinis, jo cilvēki paši ar saviem spēkiem un darbiem nespēj izdeldēt grēku, nedz no tā atbrīvoties.

Taču ir nepieciešama ne tikai šāda sludināšana, bet vēl kas vairāk. (Jo, kaut arī es dzirdu, tomēr vēl nespēju ticēt). Tādēļ Dievs dod Svēto Garu, kas iespiež šo pasludinājumu sirdī, lai tas tur nostiprinātos un dzīvotu. Jo patiesi ir tā, ka Kristus ir visu paveicis, atņēmis mums grēku un uzvarējis visu, lai mēs caur Viņu kļūtu par visu lietu kungiem. Šī ir dārgumu krātuve, kuras dārgumi vēl nav izdalīti, nedz likti lietā. Tādēļ, lai mēs tos iemantotu, ir jānāk Svētajam Garam, kas dod mūsu sirdīm spēju ticēt un sacīt: arī es esmu viens no tiem, kam jāiemanto šie dārgumi. Kad mēs sajūtam, ka Dievs mūs ir izglābis un sniedzis tādu bagātību, tālāk viss notiek pareizi un pats no sevis – cilvēka sirds kļūst labprātīga pret Dievu, paceļas augšup un saka: mīļais Tēvs, ja tāds ir Tavs labais prāts, ka Tu man parādi tik lielu mīlestību un uzticību, kas nav ne aptverama, ne izmērojama, tad arī es Tevi no sirds mīlēšu, ar prieku un labu prātu darīdams visu, kas Tev ir tīkams. Nu cilvēka sirds vairs neuzlūko Dievu ar greizu aci un nedomā, ka Viņš to grib iemest ellē – kā cilvēkam nācās domāt agrāk, pirms Svētais Gars bija nācis, kad cilvēks nejuta ne žēlastību, ne mīlestību un uzticību, bet tikai Dieva dusmas un nežēlastību. Bet, tā kā Svētais Gars ļauj sirdij sajust Dieva laipnību un žēlastību, cilvēks arī sāk domāt, ka Dievs vairs negrib uz viņu dusmoties; viņš kļūst tik labprātīgs un bezbailīgs, ka Dieva dēļ dara un panes visu, kas vien ir jādara un jāpanes.

Tā tev jāmācās iepazīt Svēto Garu, zinot, kālab Tas ir dots un kāds ir Tā amats, proti – ka Gars ieliek tavā sirdī šo dārgumu – Kristu līdz ar visu, kas Viņam pieder, visu, kas mums ir dāvāts un Evaņģēlijā pasludināts; nu tas viss kļūst par tavu īpašumu. Kad nu Svētais Gars to paveic un tu sajūti šo dārgumu savā sirdī, tev nākas sacīt: vai tas nozīmē, ka mani darbi nespēj palīdzēt, bet tikai Svētais Gars paveic šādas lietas? Ja tā, tad kam gan lai es lepotos ar saviem darbiem un Bauslību? Nu visi cilvēku darbi un likumi zaudē savu nozīmi, jā, tas attiecas arī uz Mozus Bauslību (jo cilvēks, kuru Svētais Gars šādi pārvērtis, stāv pāri katram likumam un Bauslībai). Jo Svētais Gars viņu māca labāk, nekā visas grāmatas – viņš saprot Rakstus labāk, nekā kāds cilvēks varētu viņam tos izskaidros, un pats no sevis dara visu, ko Dievs grib, tā, ka Bauslībai vairs nekas no viņa nav jāprasa.

Tādēļ grāmatas nav nepieciešamas un izmantojamas nekam vairāk, kā vien – lai parādītu, ka tajās rakstīts tieši tas, ko Svētais Gars māca. Jo mums neklājas paturēt ticību tikai sev – mums tā ir jānes atklātībā, bet, lai to pamatotu, ir nepieciešami Raksti. Tādēļ tev jāraugās, ka nesāc uzskatīt Svēto Garu par likumdevēju, bet gan par To, kas atceļ likumus un dara cilvēku tik brīvu, ka burts vairs nav vajadzīgs, vai arī ir vajadzīgs tikai sludināšanas dēļ.

Taču te mums arī jābūt gudriem un saprotošiem, lai zinātu, ka tas viss nenotiek tā, ka cilvēks, kas saņēmis Svēto Garu, uzreiz kļūtu pilnīgs un nejustu vairs nekā no grēka un Bauslības, un būtu kļuvis pilnīgi šķīsts. Jo mēs par Svētā Gara dabu un amatu sludinām ne tā, ka Tas būtu jau visu paveicis un piepildījis; bet tā, ka Svētais Gars ir sācis un vēl arvien turpina savu darbu, nenorimdams un nepagurdams, īstenodams to arvien pilnīgāk. Tādēļ tu nekad neatradīsi cilvēku, kurš būtu pilnīgi bez grēka un vairs nepazītu nekādu bēdu, bet būtu pilns taisnības un prieka, tik pilnīgs, ka neraizētos ne par vienu lietu un labprāt kalpotu ikvienam. Jo Raksti gan stāsta, ko Svētais Gars paveic, proti – ka Tā amats ir atpestīt no grēkiem un izbailēm, taču šis darbs vēl joprojām nav pabeigts.

Tādēļ kristīgam cilvēkam tomēr vēl nākas reizumis just savā sirdī grēku un bailes no nāves, tā, ka arī viņiem jāizjūt kārdinājumi, ar ko sastopas ikviens grēcinieks. Neticīgie ir tā nogrimuši savos grēkos, ka paši tos nemaz nejūt; savukārt ticīgie tos skaidri sajūt, taču viņiem ir Glābējs un Aizstāvis, Svētais Gars, kas tos mierina un stiprina. Ja Gars jau visu būtu paveicis un pabeidzis, ticīgie vairs nejustu ne grēku, ne Bauslību.

Tādēļ es saku, ka mums šajās lietās jābūt gudriem un jāraugās, ka nesākam pārlieku lepoties un lielīties ar Svēto Garu – lai neviens nekļūtu pārdrošs un neiedomātos, ka ir jau gluži pilnīgs visās lietās. Jo dievbijīgs, kristīgs cilvēks tomēr vēl saglabā miesu un asinis, tāpat kā citi cilvēki; atšķirība ir tikai tā, ka viņš cīnās ar grēku un savām ļaunajām tieksmēm, jo sajūt to, ko labprātāk nebūtu sajutis, Rom.7:15 u.t. Turpretī citi par to nemaz neraizējas un necīnās ar savu grēku.

Nav nozīmes tam, ka sajūtam ļaunas tieksmes – kamēr vien mēs pret tiem cīnāmies. Tādēļ kristīgam cilvēkam nav jāspriež pēc savām sajūtām, bīstoties, ka šo sajūtu dēļ viņš varētu tikt pazudināts, bet visu mūžu jācīnās pret vēl atlikušo grēku, ko viņš sajūt, ļaujot sevī darboties Svētajam Garam un ar nopūtām lūdzot, kaut varētu atbrīvoties no grēka. Šīs nopūtas nekad nebeidz skanēt ticīga cilvēka sirdī, – kā Sv. Pāvils saka Rom.8:26 – un atskan no neizdibināmiem dziļumiem. Un tām ir brīnišķīgs klausītājs – pats Svētais Gars, kas sajūt mūsu ilgas un mierina sirdsapziņas.

Tā šīs lietas arvien sajaucas kopā – mēs jūtam gan Svēto Garu, gan arī mūsu grēku un nepilnīgumu. Jo ar mums neizbēgami ir tā, kā ar slimu cilvēku, kurš nodevies ārsta rokās un nu sāk atveseļoties. Tādēļ nevienam neklājas domāt tā: šim cilvēkam ir dots Svētais Gars, tādēļ viņam jābūt pavisam stipram, jādara tikai labi, brīnišķīgi darbi; viņam jābūt bez mazākā trūkuma! Tomēr tas tā vēl nav. Evaņģēlijs ir pasludinājums, kas domāts ikvienam. Tas ir neizsakāmi jauks un tīkams pasludinājums; taču, sastopoties ar raupju, sausu sirdi, tas nenes nekādu labumu, bet ļaudis kļūst tikai vēl pārgalvīgāki un vieglprātīgāki, iedomādamies, ka viņiem nav jācīnās ar savu miesu; jo viņi nejūt savu grēku un nelaimi. Tādēļ Svētais Gars netiek dots nevienam citam, bet tieši tiem, kurus nomāc bēdas un bailes. Pie šiem cilvēkiem Evaņģēlijs nes labumu un augļus. Jo šī dāvana ir tik augsta un cēla, ka Dievs to nemetīs suņiem priekšā. Ja arī suņi tai uzklūp un dzird Evaņģēlija pasludinājumu, tie to aprij, paši nezinādami, ko aprijuši. Evaņģēlijs jāsaņem tādām sirdīm, kuras jūt un redz savas ļaunās tieksmes, taču nespēj no tām atbrīvoties. Jo, lai Svētais Gars varētu nākt un palīdzēt, cilvēkam jājūt bailes un nemiers; nevienam neklājas iedomāties, ka varētu notikt citādi.

To redzam arī šeit, šajā notikumā. Mīļie mācekļi bija pakļauti bailēm un apdraudēti, kamēr vēl nebija saņēmuši mierinājumu – viņiem vēl nebija ne drosmes, ne ticības; viņi bija neticības pārņemti – tik ļoti, ka jau sāka zaudēt cerības, un Kristum nācās daudz pūlēties un strādāt, lai viņu atkal stiprinātu. Un vienīgā vaina bija tā, ka mācekļi baidījās, iedomādamies, ka debesis varētu sabrukt pār viņiem. Pat Kungam Kristum neizdevās sniegt viņiem pietiekami spēcīgu mierinājumu, līdz beidzot Viņš tiem sacīja: Svētais Gars nāks pie jums no Debesīm; Tas iespiedīs mani jūsu sirdīs, tā, ka jūs pazīsit mani un caur mani arī Tēvu; tad jūsu sirdis kļūs priecīgas. Un tā arī notika. Kad nāca Svētais Gars, mācekļi guva stiprinājumu, kļuva droši un prieka pilni.

Tā nu esam dzirdējuši par Svētā Gara nākšanas notikumu. Nu tas, ko tur redzējām, jāsaskata arī Evaņģēlijā. Kristus saka:

Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs.

Šie vārdi rada jautājumu: kādēļ Kristus runā tā, it kā mums būtu pirmajiem jāsāk mīlēt Dievu, ja taču ir gluži skaidrs, ka ir gluži otrādi – Dievam pirmajam ir jāsāk mīlēt mūs? Šo jautājumu jau iepriekš esmu risinājis: dažas Rakstu vietas skan tā, it kā mēs pirmie to iesāktu, citas – it kā iesāktu Dievs. Dievam ir jāliek pirmais pamatakmens – Viņš iesāk un uzņem mani žēlastībā, tā, ka nu esmu Viņa laipnības apņemts; taču, lai gan Viņa darbs jau ir iesācies, es to uzreiz vēl nesajūtu. To mēs esam jau redzējuši – kad Svētais Gars nāca, Tas nāca ar tik lielu troksni un rūkoņu, ka mācekļi izbijās un nezināja, kur glābties.

Bet, kad Gars nāk šādā veidā, tas ir mums ļoti tuvu un iededz sirdi, ka tā sajūt mīlestību; nu arī pati sirds sāk mīlēt. Par to Kristus šeit runā. Tādēļ Viņš runā nevis par mūsu darbu – ka mēs sākam mīlēt, – bet par to, ko sajūtam, un par mīlestību, kas seko šai sajūtai. Tā nu vārdi: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs” ir jāsaprot šādi: kad būšu darījis tā, lai cilvēks sajustu manu mīlestību, arī viņš sāks mani mīlēt. Tātad šie vārdi sacīti par mīlestības sajušanu, nevis par to, ka mums pirmajiem jāsāk mīlēt. Kas mani tā mīl – Kristus saka – ,tas turēs manus vārdus, tas ir, viņš jutīs, ka mīl mani, tādēļ darīs visu, kas man tīkams. Un tad viņš arī redzēs, kā es un mans Tēvs nākam pie viņa. Tālāk Kristus saka:

Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus.

Jā, mēs redzam, ka tas piepildās pavisam noteikti: kam nav Svētā Gara, tas netur ne burtu no Bauslības. Tādēļ es saku: ja visi sludinātāji celtos un sludinātu Bauslību, gribēdami ar tās palīdzību darīt ļaudis dievbijīgus – ko gan viņi panāktu? Gluži neko. Jo – īsi sakot – vispirms cilvēka sirdī jābūt mīlestībai, citādi viņam nevar izdoties pildīt Bauslības prasības. Tādēļ vispirms ir jāmāca, kā iemantot mīlestību, jo tikai tad kļūs iespējams pildīt Bauslību. Svētais Gars – kā jau sacīts – ir dots tādēļ, lai tas mums atceltu Bauslību. Tādēļ kristiešus nav nepieciešams valdīt ar likumu palīdzību. Savukārt citus, tos, kuri nav kristieši, ir jāvalda ar Bauslības spaidiem – tie jāpakļauj bendes rokai un jāpārvalda ar zobenu, lai tie nedarītu ļaunu vismaz ar savām rokām, lai gan viņu sirdis šādu spaidu dēļ labākas nekļūst. Bet Kristus grib, lai Viņa Vārds tiktu ievērots ne tikai attiecībā uz cilvēku roku darbiem, kā tas ar visiem cilvēku likumiem, bet – no visas sirds, ar prieku un mīlestību. Bet kas dod šo prieku un mīlestību? Tikai Svētais Gars, un neviens cits. Tālāk lasām:

To Es jums esmu runājis, pie jums būdams. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās visu, ko Es jums esmu sacījis.

Ja Svētais Gars tiek saukts šādā vārdā, Tam ar savu amatu ir jādarbojas tieši tur, kur pietrūkst mierinājuma, un kur mierinājums ir vajadzīgs un tiek lūgts. Tādēļ Gars nekādi nevar mierināt stūrgalvīgus prātus un pārdrošas sirdis, jo tās nav sajutušas nemieru un izmisumu un nekad nav nonākušas postā; tādēļ Svētais Gars nevar neko paveikt citur, kā vien pie noskumušām, izmisušām sirdīm, kam trūkst mierinājuma.

Bet kas Svētajam Garam ir jādara? Tam jāmāca un jāatgādina viss, ko sacījis Kristus. To mūsu mācītie vīri ir īpaši izcēluši un sagrozījuši, sacīdami: Rakstos neesot atrodams viss, kam jātic, kas ir un kas nav jādara. Svētajam Garam esot mums jāmāca vēl daudzas lietas – tās, kuras Kristus nav mācījis. Taču tas ir pret Svēto Garu, jā, gluži neprātīgi. Jo Kristus saka: “Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis,” tas ir – Gars jums to visu darīs skaidru, ļaus saprast to, ko es tagad saku – vēl labāk, nekā es ar saviem vārdiem varu jums to iemācīt; nekādi citi vārdi jums vairs nebūs vajadzīgi. Jums tikai jāzina jau iepriekš un jāsaņem zīme, lai, kad tas notiks, jūs labāk varētu ticēt. Bet mūsu mācītie vīri saka: Svētais Gars neteiks to, ko saka Kristus. Kā gan lai mēs pieļautu, ka pāvests un bīskapi uzdrīkstas sacīt, ka Svētais Gars māca to, ko viņi nolemj? Mēs šeit redzam, ka Kristus grib uzticēt savu Vārdu Svētajam Garam. Un Svētais Gars arī ir nācis tieši tādēļ, lai liecinātu par Kristu un darītu mūsu sirdīs dzīvu visu to, ko Kristus ir mācījis – tā, lai mēs to saprastu un tam ticētu. Tādēļ, ja kāds māca kaut ko citu, nevis par Kristu, tad netici, ka runātājs ir Svētais Gars. Tālāk mūsu Kungs saka:

Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu.

Te atkal redzam Svētā Gara amatu un to, ka Gars tiek dots tikai tiem, kuri grimst ciešanās un postā. Uz to norāda vārdi: jums neklājas domāt, ka es jums dodu tādu mieru, kādu dod pasaule. Pasaule uzskata par mieru to, ka viss ļaunais tiek aizdzīts projām no cilvēka; piemēram, ja kāds ir nabadzīgs, viņš domā, ka tieši nabadzības dēļ viņam uzbrucis liels nemiers; viņš tiecas novērst šo nabadzību un domā, ka tad, kad tā būs padzīta, viņam būs gan bagātība, gan miers. Tāpat arī, ja cilvēkam jāmirst un nāve viņam jau uzbrūk, viņš domā tā: ja es varētu atbrīvoties no nāves, tad es iemantotu mieru un paliktu dzīvs.

Taču šādu mieru Kristus nedod; Viņš ļauj ļaunumam saglabāties un vēl joprojām nomākt cilvēku – Kristus to nenoņem no viņa pleciem. Viņš izmanto gluži citādu prasmi, proti – Kristus dara pašu cilvēku citādu un atrauj cilvēku no ļaunuma, nevis ļaunumu no cilvēka. Tas notiek šādi: kad esi ciešanu varā, Kristus novērš tavu skatienu no tām, un dod tev jaunu drosmi, ka tu jūties tā, it kā sēdētu rožu dārzā. Tā pašā nāves vidū rodas dzīvība, nemiera vidū – miers un prieks; tādēļ – kā Sv. Pāvils Fil.4:7 saka – tas ir miers, kas pārsniedz visu saprašanu. Jo cilvēks ar savu prātu to nespēj aptvert, un arī viņa sajūtas neko tādu neatklāj. Šādu mieru spēj dot vienīgi Kristus; Viņš tev saka: ej pašā nāves vidū un mirsti, tad Svētais Gars nāks pie tevis un darīs tevi tik priecīgu un drošu, ka nemaz nejutīsi nāvi, jā, tā tev šķitīs gluži tīkama. Tas tādēļ, ka Svētais Gars tev māca atzīt Kristus lielo labestību un žēlastību, to, ka Viņš arī ticīgos dara par kungiem, kas valda pār grēku, nāvi un visām lietām – kā Viņš pats. Kristīgam cilvēkam jāspēj būt priecīgam laimē un nelaimē, visos laikos – vienalga, vai viņam klātos labi, vai slikti. Vienam tas izdodas labāk, citiem – ne tik labi; jo ne visi vēl esam pilnīgi; jā, neviens nav tik pilnīgs, ka bēdās nemaz vairs nejustu nemieru.

Tādēļ es runāju par Svētā Gara amatu, par to, kas Svētajam Garam ir jādara, kā jāļauj, lai šis darbs, reiz iesācies, nemitīgi turpinātos, tā, lai tu varētu sākt nicināt nāvi. Tev jāpaliek pastāvīgam un jāstrādā pie tā, lai tu arvien mazāk baidītos. Tev nav jākrīt izmisumā, kaut arī jūti nāvi, un nav jādomā tā: es dzirdu, ka Svētais Gars dara sirdi priecīgu, un tā vairs nejūt nāvi; bet es to vēl jūtu un esmu izbijies – tā nu skaidri redzu, ka manī nav Svētā Gara. (Tev nav jādomā šādas un līdzīgas domas, kādas cilvēkiem mēdz ienākt prātā – tās visas ir jādzen projām, nepievēršot tām nekādu uzmanību). Jo Svētā Gara amats nav pabeigts un izpildīts – Gars turpina mūsos darboties dienu no dienas, kamēr vien dzīvojam; tādēļ mūsu prieks arvien ir kopā ar bēdām. Jo, ja bēdu vairs nebūtu, Svētais Gars nevarētu mūs mierināt. Un šī Evaņģēlija teksta beigās lasām mierinošus vārdus:

Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.

Arī šie vārdi parāda, kas jāpaveic Svētajam Garam. Te tu atkal redzi, kas ir tie, kuros Gars dara savu darbu – tie ir cilvēki, kuriem jāpieredz bēdas un ciešanas. Jo, ja mācekļi iepriekš nebūtu baidījušies un sajutuši lielas izbailes, Kristus nebūtu tik daudzas reizes viņus mierinājis. Taču arī šis darbs vēl nebija pabeigts; jo Kristus tikai saka: es tagad jums ar vārdiem saku: nebīstieties! Taču tas vēl nedarīs jūs priecīgus. Es to saku tādēļ, ka Svētais Gars nāks un jūs mierinās tā, ka kļūsit priecīgi, kad to paši redzēsit un zināsit. Tādēļ Kristus noslēgumā saka:

Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeju un atkal nākšu pie jums. Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā Es. To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu.

Es esmu Cilvēks – Kristus saka – un tagad man jāmirst; taču es atkal nākšu pie jums – caur Svēto Garu. Tādēļ, ja jūs mani mīlat, jums vajadzētu priecāties, kas es aizeju pie Tēva. Mīlēt Kristu, tas nozīmē – mīlēt Cilvēku, kas valda ar svēto krustu un runā tikai par ciešanām. To neviens nespēj darīt, pirms viņā ir ienācis Svētai Gars, kas vienīgais rada šo mīlestību cilvēka sirdī. Tādēļ Kristus grib sacīt: kad nāks Svētais Gars, jūs būsit priecīgi, ka es esmu aizgājis pie Tēva. Tagad jūs to vēl nesajūtat, tādēļ vēl nespējat mani mīlēt, bet, kad es nonākšu pie Tēva, jūs mani mīlēsit – tādēļ, ka, uzkāpis Debesu augstībā, varēšu jums palīdzēt un dot Svēto Garu. Tad manas ciešanas un nāve kļūs par jūsu mierinājumu, jo jūs redzēsit, ka es esmu dzīvs un nāku pie jums, lai būtu jums līdzās un sniegtu arī jums visu, kas pieder man. Tādēļ mums, kristiešiem, ir jākļūst par kungiem, kas valda pār visu, ko Dievs ir radījis; jo mēs varam lepoties ar Kristu un sacīt: mans Kungs Kristus, kas mani aizstāv, ir visu lietu Kungs – kurš tad vairs var man ko nodarīt? Tēvs ir tik varens, ka darījis Viņu par visas radības Kungu, tā, ka visas lietas ir noliktas pie Viņa kājām.

Tā nu tu redzi, ka Evaņģēlijs arvien norāda uz Svētā Gara amatu – lai mēs atzītu, ka Svētais Gars ir dots tieši tādēļ, lai mūs mierinātu un mācītu mīlēt Kristu. Tādēļ pielūko, ka tu neļauj sevi samulsināt un mācīt par Svēto Garu ko citu, nekā šeit esi dzirdējis.