Sprediķis piektajā svētdienā pēc Kristus augšāmcelšanās svētkiem

“Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva.” Mācekļi Viņam saka: “Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis.” [Jņ.16:23-30]

Jēzus sūtītais Aizstāvis – Svētais Gars, ne tikai mierinās baznīcu, dāvās tai neatņemamu prieku un pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un tiesu, bet arī mācīs kristiešiem uzticēties Jēzum un lūgt Viņa vārdā. „Katra patiesa lūgšana ir Svētā Gara darbs kristiešu sirdīs.” Lūgšana ir ļoti svarīga un nepieciešama, tādēļ baznīcas gada gājumā tai veltīta īpaša svētdiena, kas latīniski saucas Rogate – Lūdziet! Šīs svētdienas teksts ir ņemts no Jāņa evaņģēlija 16. nodaļā sniegtās pēdējās Jēzus sarunas ar Viņa mācekļiem Jeruzālemes augšistabā. Tas liecina, ka Jēzus ir ļoti augstu vērtējis lūgšanas nozīmi kristieša dzīvē, svinīga zvēresta veidā, likdams ķīlā savu vārdu, ka kristiešu lūgšanas tiks uzklausītas. „Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos manā vārdā.” (Jņ.16:23) Šie Jēzus vārdi ir kā dziedinošs balzams izkropļotajam mūsdienu cilvēka prātam – prātam, kuru ārkārtīgi dziļi un postoši ir ietekmējušas pēdējo gadsimtu filozofiskās atziņas. Tie nebūt nav bijuši nevainīgi domas lidojumi, pētot cilvēka eksistences dzīles, bet tās ir bijušas apzinātas ilgas, tieksmes un vēlme atbrīvoties no Dieva, kas lielā mērā virzījušas pēdējo gadsimtu intelektuālos meklējumus. Sekas šai filozofiskās domas virzībai ir bijušas tādas, ka cilvēku prātos Dievs ir ticis arvien tālāk un tālāk izstumts no reālās dzīves. Tā kā ne visi ir gribējuši samierināties ar šādu trimdā izsūtītu Dievu, tad Viņam ir laipni ticis atļauts atgriezties, bet ne vairs reālajā dzīvē, bet gan vienīgi cilvēku galvās. Tā nu esam tikuši pie, tā saucamās, Dieva idejas, ar kuru varam rotaļāties savā prātā, bet kurš nevar reāli iejaukties šīs pasaules norisēs. Reliģija tādējādi ir kļuvusi par individuālu, subjektīvu parādību par kuru, tāpat kā par abstrakto mākslu, vairs nav iespējams konkrēti spriest, bet kas pastāv kā psiholoģisks faktors cilvēku galvās. Ko tas nozīmē attiecībā uz lūgšanu? Tas nozīmē, ka arī lūgšana tāpat kā viss cits, kas saistīts ar reliģiju, ir kļuvis par cilvēka psihes procesu. Tādējādi mūsdienu cilvēkam ir iemācīts domāt, ka viņa lūgšanas neviens nedzird, nedz arī atbild uz tām, bet lūgšanu nozīme ir tikai psiholoģiska rakstura. Citiem vārdiem sakot, lūgšanas varētu pozitīvi ietekmēt cilvēka psihi un sniegt viņam psiholoģisku komfortu, tās būtu kā cilvēka vaļsirdīga izrunāšanās pašam ar sevi. Kā veldzējošs ūdens garīgi izslāpušajiem prātiem, kas ieslodzīti sava „es” cietumā, skan svinīga zvēresta veidā sacītie Jēzus vārdi – „ja jūs Tēvam, ko lūgsit, Viņš jums to dos manā vārdā” (Jņ.16:23).

Šie Jēzus vārdi atklāj lūgšanas dziļo noslēpumu, kas vairs nav sasniedzams mūsdienu cilvēka spekulatīvajai domāšanai, proti, ka lūgšanas nenotiek vis mūsu – cilvēku, bet gan Jēzus vārdā. Lūgšana tādējādi ir nevis cilvēka psihes revīzija, bet Svētā Gara mudināta saruna ar savu Radītāju, kas Jēzus upura dēļ kļuvis par cilvēka draugu un labprāt uzklausa viņa lūgšanas, kā mīļš tēvs uzklausa savu bērnu. Tas, ko nozīmē būt cilvēkam, nav saprotams bez Dieva, bez attiecībām ar savu Radītāju. „Dievs nav kāds tāls svešinieks. Jēzū Viņš rāda mums savu seju. Tajā, ko Jēzus dara un grib, mēs mācamies pazīt paša Dieva gribu un prātu. Ja būt cilvēkam, nozīmē būt attiecībās ar Dievu, tad top skaidrs, ka runāt ar Dievu un klausīties Viņā, ir būtiska šo attiecību daļa.” Jeb nedaudz pārfrāzējot šo domu – cilvēks, kurš nelūdz Dievu, nav īsts cilvēks. Šāds cilvēks ir tikpat tālu no patiesas cilvēcības, cik tālu no īsta bērna, ir bērns, kurš nekad nerunā ar savu tēvu. Varbūt tieši tāpēc pat tie, kas netic Dievam, ir centušies paturēt kaut kāda veida lūgšanu, kaut vai tās karikatūru, klusībā apzinoties, ka pazaudējot lūgšanu, tie pazaudēs būtisku daļu no savas cilvēcības, no tā, ko nozīmē būt cilvēkam. Tiesa, droši vien vēloties izvairīties no sev piedauzīgā vārda, kas varētu kādam likt padomāt, ka pasargi Dievs, tie tic tam pašam Dievam, kam tic vienkāršie muļķa kristieši, tie parasti nelieto vārdu ‘lūgšana’, bet dēvē to smalkākā vārdā, proti, par meditāciju. Šo svešvārdu iecienījis arī dažs labs smalks mācītājs, vēlēdamies būt populārs un mūsdienīgs.

Atšķirībā no „smalkās” pasaules, Dieva tautai lūgšana arvien ir bijusi tikpat vienkārša, cik svarīga lieta, tāpat kā ēšana izsalkušajam un dzeršana izslāpušajam. Ceturtās Mozus grāmatas 20. nodaļā lasām, ka Israēla tauta savos klejojumos ceļā uz apsolīto zemi bija nonākusi Cina tuksnesī, kur tiem aptrūkās ūdens. Tad Mozus un Ārons devās pie Saiešanas telts vārtiem, metās uz sava vaiga un lūdza Dievu. Atbildot uz viņu lūgšanu, Dievs lika Mozum piesist ar zizli pie klints un no tās iztecēja ūdens, padzirdot Israēla tautu un viņu lopus. Ceļojot pa šīs pasaules tuksnesi, arī kristiešus piemeklē dažādas bēdas, nelaimes, trūkums, un tiem lieti noderētu šāda brīnumaina klints, kas palīdzētu dažādās grūtības pārvarēt. Apustulis Pāvils vēstulē korintiešiem raksta, ka tā klints, no kuras Israēla tauta dzērusi Cina tuksnesī, ir bijusi Kristus. Savukārt pats Kristus, mudinādams mūs lūgt, saka: „klaudziniet, tad jums taps atvērts.” (Mt.7:7) Tātad tāpat kā Mozus tuksnesī klaudzināja ar zizli pie klints un saņēma palīdzību, tā kristieši tiek mudināti lūgšanā klaudzināt pie tās pašas klints – Kristus, lai saņemtu Dieva palīdzību.

Šajā Vecās Derības stāstā arī lasām , ka Mozus un Ārons šaubījās, vai Dievs uzklausīs viņu lūgšanu un palīdzēs, tādēļ saņēma gan palīdzību, gan Dieva sodu, proti, Dievs abiem tautas vadoņiem neļāva ieiet apsolītajā zemē. Tas liecina, ka lūgšanai arvien jānoiet stiprā pārliecībā un ticībā, ka Dievs to uzklausa un labprāt palīdz. Šā iemesla dēļ arī Jēkabs savā vēstulē mudina kristiešus lūgt ticībā, nešauboties: „jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems.” (Jēk.1:6-8) No Jēkaba vārdiem izriet, ka jālūdz ir visiem kristiešiem, un pats Kristus saviem mācekļiem saka: „Lūdziet, tad jūs dabūsit.” (Jņ.16:24) Tātad ikvienu Kristus mācekli raksturo tas, ka viņš lūdz Dievu.

Kristieša lūgšana ir dažāda – tajā vai nu lūdzam, lai Dievs no kaut kā pasargā vai arī kaut ko īpašu dod, kā arī aizlūdzam par citiem cilvēkiem un pateicamies Dievam par saņemtajām dāvanām. Tā kā mēs visi joprojām nesam sevī vecā cilvēka dabu, tad mums katru dienu arī jālūdz Dievam piedošana par saviem grēkiem. Apustulis Pāvils ticīga cilvēka dzīvi raksturo, kā nepārtrauktu lūgšanu un aizlūgšanu, tas ir, nemitīgu sarunu ar Dievu gan par savām, gan sava tuvākā vajadzībām. Tātad kristietis ikvienu dienu un ikvienu darbu sāk ar lūgšanu pēc Dieva svētības un palīdzības, un katru dienu un darbu beidz ar pateicību Dievam par Viņa svētību un palīdzību.

Bet, ko tad īsti nozīmē – lūgt Dievu un kā Viņu jālūdz? Lūgt nenozīmē tikai atvērt muti un sacīt vārdus, bet patiesa lūgšana vispirms ir sirds pacelšana pie Dieva. Tādējādi lūgšana nāk nevis no mutes, bet no pašiem sirds dziļumiem. Tās ir pašas dziļākās sirds ilgas, nopūtas un vēlmes, kas tiek ietērptas vārdos un sacītas Dievam. Tā ir iekšēja gara lūgšana, kas kopā ar Svēto Garu, kas mīt ticīgajā arī ar bezvārda nopūtām lūdz par visām tām lietām, kas uztrauc, biedē un nomoka. Lūgšana ne vienmēr ir noformulēti teikumi, kas pauž cilvēka vajadzības. Bieži vien lūgšana ir iekšējs kliedziens, sāpju pilns sauciens pēc palīdzības un atbalsta tur, kur nespējam nedz lietas izprast, nedz ietērpt tās vārdos. Lūgšanā vienkārši novēršamies no šīs pasaules un visas tās palīdzības, ko cilvēka prāts un šī pasaules var dot un pilnībā, ar visu savu sirdi pievēršamies Dievam.

Lai gan lūgšana nāk no sirds, maldīgi būtu domāt, ka Dievs uzklausa katru lūgšanu, kas nāk no cilvēka sirds. Arī staigule no visas sirds lūdz Dievu, lai Viņš to pasargātu no slimībām, un zaglis lūdz, lai policija to nenotvertu. Tāpat arī pagāni un ķeceri lūdz Dievu, lai viņu baznīcas pieaugtu un maldi vairotos. Šādas lūgšanas Dievam nevis patīk, bet tās ir negantība Viņa acīs, lai cik dedzīgas tās arī būtu. Kristus nepārprotami saka, ka Dievu ir jāpielūdz garā un patiesībā, un lūgšanai ir jābūt balstītai Viņa Vārdā.

Savukārt lūgt Kristus Vārdā nenozīmē Viņu formāli piesaukt ar muti, bet vispirms lūgt ticībā un paļāvībā, ka Kristus nāves un augšāmcelšanas dēļ, Dievam ir labs prāts uz lūdzēju; ka Viņš vairs nedusmojas un nedraud viņu sodīt, bet kā žēlsirdīgs Tēvs saviem mīļiem bērniem piedod visus grēkus un palīdz dievbijīgi dzīvot. Tālāk, lūgt Kristus Vārdā nozīmē ņemt vērā visu, ko Viņš ir darījis un mācījis. Tas nozīmē, ka nedrīkstam vienaldzīgi izturēties pret Kristus vārdiem un darbiem vai izskaidrot tos pēc sava prāta, kā ķeceri dara. Turpretī kristietim jātiecas pēc pareizas izpratnes un īstas garīgas gudrības, pēc kuras arī no sirds jālūdz, kā mudina Jēkabs: „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.” (Jēk.1:5) Arī pats Kristus „Mūsu Tēvs” lūgšanā pirmkārt, māca lūgt, lai Dieva Vārds tiktu svētīts, un Luters katehismā paskaidro, ka Dieva Vārds tiek svētīts tad, „kad Dieva vārdu patiesi un skaidri māca un mēs arī, kā Dieva bērni, pēc tā svēti dzīvojam.” Un turpat tālāk Luters piebilst: „Bet, kas citādi māca un dzīvo, nekā Dieva vārds māca, tas Dieva vārdu zaimo mūsu vidū; no tā pasargā mūs, Debesu Tēvs!”

Ir svarīgi saprast un apzināties, ka ja lūgšana un dzīve nav balstīta patiesā, pareizā Kristus mācībā, tad tā ir ne tikai veltīga, bet arī zaimojoša – tāda, kas nenovēršami izpelnās Dieva sodu. No iepriekš sacītā ir arī skaidrs, kādēļ Kristus patiesā baznīca nekad nelūdz Dievu kopā ar citādi ticošajiem. Šādā gadījumā viņu lūgšana vairs nebūtu balstīta Kristus vārdā un svētības vietā, tie iemantotu pretējo. Arī šajā ziņā ir jāsarga sevi, kā to mudina apustulis Jānis: „kas no Dieva dzimis, pasargā sevi, un ļaunais neaizskar viņu. Mēs zinām, ka esam no Dieva, un visa pasaule ir grimusi ļaunumā. Bet mēs zinām, ka Dieva Dēls ir nācis un mums tādu prātu ir devis, ka atzīstam vienīgi patieso, un mēs jau esam patiesajā – Viņa Dēlā Jēzu Kristū. Šis ir patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība. Bērniņi, sargieties no elkiem.” (1.Jņ 5:19-21) Viens no mūsdienu elkiem ir pārprasta mīlestība, iecietība un patiesības nenovērtēšana, kas mudina uz neīstu dievkalpošanas kopību. Pretēji pasaules garam un viltus apustuļiem īstais mīlestības apustulis Jānis, tāpat kā citi Kristus apustuļi nemitas runāt par patiesību un mudināt uz patiesu vienību. Tā piemēram, Pāvils saka: „Bet es jūs, brāļi, pamācu mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā, lai jūsu starpā būtu vienprātība un neceltos šķelšanās, bet lai jūs visi pilnīgi vienoti stāvētu vienā prātā un vienā domā.” (1.Kor.1:10)

Tur, kur ir patiesa ticības vienība Kristum, kopīga lūgšana iegūst brīnumainu spēku. Pirmkārt, pats Kristus saka, ka tur, kur divi vai trīs būs sapulcējušies Viņa vārdā, tur Viņš pats būs klātesošs. Otrkārt, Viņš saka, ka tādēļ, ka Viņa mācekļi ir mīlējuši Viņu un ticējuši, ka Viņš nāk no Dieva, pats Dievs mīl viņus un labprāt uzklausīs Viņu lūgšanas (Jņ.16:26). Tie ir vareni un lieli apsolījumi, kurus Kristus ir devis ticīgu cilvēku kopīgai lūgšanai. Tādēļ baznīcai arvien ir jābūt lūdzēju draudzei. To ļoti labi saprata seno un reformācijas laika baznīca, kas nevis organizēja konferences un apspriedes ar politiķiem un maldu mācītājiem, bet nāca kopā, lai lūgtu Dievu. Vēsture liecina, ka Dievs šīs lūgšanas uzklausīja: tieši baznīcas nemitīgās lūgšanas bija tās, kas lika varenajai Romas pagānu impērijai pārtraukt kristiešu vajāšanu; tā bija Lutera un viņa sekotāju lūgšana, kas neļāva noslīcināt Reformāciju kopā ar visu Vāciju asinīs, un tā bija XX gadsimta mocekļu lūgšana, kas komunistu cietumu cellēs izlūdzās dzelzs priekškara krišanu un brīvību. Šie cilvēki zināja, kas ir lūgšana, kā tā lietojama lietot, un kāds ir tās spēks.

Diemžēl mūsdienu baznīca no pasaules ir pārāk daudz mācījusies visu panākt politisku izkārtojumu ceļā; tā vairs nemāk un negrib lūgt. Un tas ir ietekmējis baznīcu daudz vairāk, nekā mēs vēlētos atzīt. Tas liecina, ka kaut kur dziļi, dziļi (vai varbūt arī nemaz ne tik dziļi) cilvēku prātos valda doma, ka mūsdienu pasaulē veselību, labklājību, mieru un pārējo svētību vairs nebūt nav jāizlūdzas no Dieva. Tie ir ārkārtīgi bīstami simptomi, kas liecina par smagu dvēseles slimību. Tādēļ mūsdienu baznīcas kopīgajai lūgšanai acīmredzot vajadzētu būt tai pašai, ar kuru mācekļi reiz vērsās pie Jēzus, proti, „Kungs, māci mums Dievu lūgt!” (Lk.11:1) Jā, lai Tas Kungs atdara savas tautas lūpas, ka mēs nāktu Viņa priekšā ar savām vajadzībām, slavu un pateicību, zinot, ka katrs labs devums un katra laba dāvana nāk no augšas, no mūsu mīļā Debesu Tēva (Jēk.1:17).