Sprediķis pirmajā svētdienā pēc atspīdēšanas
“Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris. Jo, kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums, tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi. Kad nu mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas, tad lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru..” [Rom.12:1-6]
Iepriekšējos sprediķos esmu pietiekami daudz runājis par ticību, mīlestību un krustu jeb ciešanām, no kā rodas cerība; šajās trijās lietās pamatojas kristīga cilvēka dzīve. Tādēļ nav nepieciešams to vēlreiz plašāk aplūkot – katrs pats no iepriekšējiem sprediķiem var atkārtot un atcerēties, kā izpaužas mīlestība, ticība un krusts, tāpat arī – kādai jābūt kristīgai dzīvei. Tālāk gribu īsumā parādīt, ka visa dievišķā mācība ir vienīgi mācība par Kristu, un neko citu; arī to esam bieži dzirdējuši.
Tā šis vēstules teksts māca nevis par pašu ticību, bet par ticības augļiem – miesas savaldīšanu, mīlestību, vienprātību, pacietību utt. Un pirmais no šeit aplūkotajiem ticības augļiem ir miesas savaldīšana un kārību nonāvēšana. Šajā vēstulē apustulis izsakās savādāk, nekā ir runājis citās. Galatiešus viņš aicina sist krustā miesu līdz ar visām tās kārībām; efeziešiem un kolosiešiem viņš raksta par vecā cilvēka atmešanu un “novilkšanu”, par zemei piederošo kaislību nonāvēšanu sevī. Turpretī šeit Sv. Pāvils runā par upurēšanu, lietodams visaugstākos un svētākos vārdus. Kādēļ tā? Pirmkārt, tādēļ, lai ar šiem spēkpilnajiem un brīnišķīgajiem vārdiem mūs mudinātu nest šādus ticības augļus; jo visa pasaule par augstāko un cēlāko lietu uzskata priesteru darbus, viņu amatu un godu – un tā tas patiesībā arī ir. Ja nu kāds ar prieku un mīlestību tiecas kļūt par priesteri un darīt to, kas Dieva priekšā ir visaugstākais un cēlākais – labi, lai viņš uzņemas un sāk pildīt šo darbu – lai upurē Dievam savu miesu, tas ir, lai pasaules priekšā kļūst visneievērojamākais cilvēks, lai kļūst par niecību šeit, zemes virsū.
Te ļaušu katram pašam meklēt un izprast atšķirību starp spožu, ārišķīgu priesterību un šādu iekšēju, garīgu priesterību. Pirmo daži ir sagrābuši un darījuši par savu īpašumu; otrā ir kopīga visiem kristiešiem. Pirmā ir cilvēku ieviesta – bez Dieva vārda pavēles; otrā ir pamatota Dieva vārdā, nevis cilvēku izdomāta. Pirmā tiek piešķirta, miesīgi svaidot ādu ar eļļu; otrā rodas līdz ar iekšēju, Svētā Gara veiktu svaidīšanu sirdī. Pirmā slavē un cildina savus darbus un nopelnus; otrā sludina un slavē Dieva žēlastību un Viņa godu. Pirmā miesu atstāj neupurētu līdz ar visām tās kārībām, jā, tā baro un lutina miesu, piepildīdama miesas iegribas; otrā nonāvē un upurē miesu ar visām tās kārībām. Pirmā ļauj, lai tai tiek dāvāta un upurēta nauda, manta, gods, laba, ērta dzīve un visi šīs zemes prieki; otrā ļauj, lai visas šīs lietas tai tiek atņemtas, un saņem tieši pretējo. Pirmā nes aplamus upurus Kristum; otrā ir mierā ar to, ka Kristus vienreiz ir ticis upurēts, tā līdz ar Viņu un Viņā nes tieši to pašu upuri. Īsi sakot, šīs divas priesterības savā starpā ir tikpat saderīgas kā Kristus un Baraba, kā gaisma un tumsība, kā Dievs un pasaule. Kā Kristus nav kļuvis par priesteri, saņemot svaidīšanu ar eļļu un valkājot tonzūru, tā arī garīgā priesterība nevienam netiek dota ar svaidīšanu vai matu apcirpšanu. Tomēr Kristus ir Priesteris līdz ar visiem saviem kristiešiem, kā Ps. 110:4 sacīts: “Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhisedeka kārtas.”
Priestera vārds un tituls ir brīnišķīgs un tiek daudzināts cilvēku vidū; taču šis amats un upuris katram šķiet svešāds un biedējošs, jo tas cilvēkam maksā dzīvību, mantu, godu, draugus un visu, kas pieder šai pasaulei – tāpat kā tas noticis Kristum pie svētā krusta. Neviens negrib labprātīgi izvēlēties un saņemt nāvi dzīvības vietā, sāpes prieka vietā, zaudējumus – mantas, kaunu – goda un ienaidniekus draugu vietā; bet tieši to Kristus ir darījis pie krusta, rādīdams mums piemēru. Un tas viss jādara nedz sevis dēļ, nedz savā labā, bet – kalpojot tuvākajam, par godu un slavu Dievam, kā Kristus ir upurējis savu miesu. Tā ir augsti teicama priesterība.
Bet es bieži esmu runājis par to, ka Kristus ciešanas un Viņa darbs jāuzlūko divos veidos: pirmkārt, kā žēlastība vai dārgums, kas mums tiek dots un dāvināts, un te vajadzīga mūsu ticība, kura spēj šo upuri un dārgumu pieņemt, tā iegūstot pestīšanu; otrkārt, šīs Kristus ciešanas un darbs jāuzlūko kā piemērs, kam mums jāseko, upurējoties mūsu tuvākā labā un Dievam par godu – te jāatklājas mīlestībai, kura dāvā savus darbus tuvākajam. Kas tā rīkojas, tas ir kristietis un kļūst vienots ar Kristu; viņa miesas upuris ir vienots ar Kristus miesas upuri. To Sv. Pēteris 1. Pēt. 2:5 nosauc par Dievam patīkamu upuru nešanu caur Kristu. Apustulis saka: “Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.”
Sv. Pēteris tos nosauc par “garīgiem upuriem”, lai gan Sv. Pāvils saka: mums jāupurē mūsu miesa. Mūsu miesa taču nav gars. Bet par garīgiem apustulis šos upurus sauc tādēļ, ka tie tiek nesti brīvprātīgi – caur Garu – un nevis bauslības spaidu dēļ vai bailēs no elles, kā to līdz šim darījuši garīdznieki, mocīdami sevi ar gavēšanu, raupjām drēbēm, nomodu, cietu guļvietu un citām līdzīgām veltīgām pūlēm un darbiem. Darīdami visas šīs lietas, tie tomēr nav tikuši tuvāk šim patiesajam, garīgajam upurim, bet tikai attālinājušies no tā, jo nav nonāvējuši sevī veco cilvēku; jā, viņi ir kļuvuši vēl augstprātīgāki un ļaunāki, uzdrīkstēdamies dižoties ar šādiem darbiem un nopelniem Dieva priekšā. Viņi to visu nav darījuši, gribēdami nonāvēt miesu, bet krājuši kā labus darbus un nopelnus, lai pārspētu visus pārējos cilvēkus un nodrošinātu sev augstu vietu debesīs. Tādēļ šie darbi būtu saucami par viņu miesīgajiem upuriem, kas Dievam nav patīkami, turpretī velnam gan ir pa prātam.
Bet Dievam ir patīkami garīgi upuri – kā saka Sv. Pēteris, un arī Sv. Pāvils Rom. 8:13 māca: “.. ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit.” “Gara spēkā darīt galu” nozīmē to pašu, ko Sv. Pēteris nosauc par “garīgiem upuriem”. Jo tam, kas tiek upurēts, jātiek nonāvētam. Tas ir, it kā viņš šeit sacītu: ja jūs nonāvējat miesas darbus kādā pašizdomātā veidā, bez labprātības un Gara spēka, bet vienīgi bailēs no elles mokām, – tā būs miesīga nonāvēšana un upuris, kas nevedīs jūs dzīvībā, bet tikai vēl briesmīgākā nāvē. Te jādarbojas Garam – garīgā veidā, tas ir, ar prieku un mīlestību, nevis bailēs no elles, brīvprātīgi un bez atlīdzības, nevis tiecoties gūt nopelnus vai godu, nedz arī meklējot laicīgu vai mūžīgu atalgojumu. Redzi, to sauc par garīgu upuri. Jo viss, kas notiek Garā un ar Garu, ir garīgs, lai cik parastas, ārējas un miesīgas šīs lietas izskatītos. Arī ēšana un dzeršana ir garīgi darbi, ja tos liek darīt Gars. Savukārt viss, kas notiek miesas spēkā, ir miesīgs, lai cik apslēpti un dziļi dvēselē tas noritētu. Tā Sv. Pāvils Gal. 5:20 nosauc elku kalpību un ķecerību par miesas darbiem, lai gan tieši tie mājo visdziļāk dvēselē.
Bez šiem garīgajiem upuriem Sv. Pēteris tālāk piemin vēl vienu, sacīdams: “Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā” (1. Pēt. 2:9). Šeit viņš runā par sludināšanas amatu, kas ir īstais upurēšanas amats, par ko sacīts Ps. 50:23: “Kas pienes upurim pateicību, tas tur mani godā..” Jo ar sludināšanu tiek slavēta Dieva žēlastība – tas ir slavas un pateicības upuris. Tā arī Sv. Pāvils Rom. 15:16 lepojas ar to, ka pilda priestera pienākumus pie Dieva Evaņģēlija, lai tautas kļūtu par Dievam patīkamu, Svētā Gara svētītu upuri. Bet par šo sludināšanas upuri mēs šeit nerunāsim; tas arī pieder pie garīgās upurēšanas, par ko tiks runāts tālāk, jo tas, kurš upurē Dievam savu miesu, upurē arī mēli un muti, veltīdams to Dieva žēlastības sludināšanai, apliecināšanai un slavēšanai. Taču to sīkāk aplūkosim citreiz. Tagad pievērsīsimies Sv. Pāvila vārdiem.
“Es jums lieku pie sirds, brāļi..”
Viņš nesaka: “Es jums pavēlu”, jo sludina tiem, kas jau ir kristieši un jaunajā cilvēkā, caur ticību kļuvuši dievbijīgi, tā ka tie vairs nav jāpiespiež ar pavēlēm, bet visi labprātīgi dara to, kas jādara ar grēcīgo veco cilvēku. Tas, kas to nedara labprātīgi, pēc draudzīga pamudinājuma, nav kristietis. Savukārt tas, kas nelabprātīgos piespiež ar pavēlēm, nav kristīgs sludinātājs, bet laicīgs uzraugs.
“.. Dieva žēlsirdības vārdā..”
Bauslības mācītājs dzen un piespiež ar draudiem un sodiem; žēlastības sludinātājs aicina un mudina, atklājot Dieva parādīto žēlastību un žēlsirdību, jo viņam nav vajadzīgi nelabprātīgi darbi un negribīga kalpošana, bet labprātīga un priecīga kalpošana Dievam. Ja kāds neļauj sevi mudināt un pielabināt ar šādiem jaukiem un laipniem vārdiem par Dieva žēlsirdību, kura mums tik bagātīgi dāvāta Kristū, lai mēs ar prieku un mīlestību darītu to, kas pagodina Dievu un nāk par labu mūsu tuvākajam, tad viņš nav nekam derīgs un visas pūles ar viņu ir veltīgas. Kā gan ar likumiem un draudiem varētu darīt labprātīgu un priecīgu to, kura sirds neatkūst un neatmaigst pat no Dieva mīlestības un žēlastības uguns? Mums parādīta nevis cilvēku, bet Dieva žēlsirdība, un Sv. Pāvils grib, lai uzklausām viņa aicināšanu un mudināšanu.
“.. nodot sevi pašus..”
Vecajā Derībā bija noteikti daudzi un dažādi upuri; taču tie visi norādīja uz vienu vienīgo – to upuri, ko Kristus un Viņa ļaudis nes, upurēdami paši savu miesu. Jaunajā Derībā nav un nevar būt cita upura kā vien šis, proti, mūsu miesas upuris. Un ko gan citu kāds gribētu vai varētu upurēt kā vien sevi pašu līdz ar visu, kas viņš ir un kas viņam pieder? Ja miesa tiek upurēta, tad par upuri kļūst arī viss, kas pieder šai miesai. Tādēļ visi Vecās Derības upuri tagad ir beigušies – līdz ar priesteriem un visu viņu greznību. Kas gan tas par upuri, ja tu upurē feniņu vai grasi, lai gan tev būtu jāupurē visa miesa? Jā, šādus daļējus upurus un nieka darbiņus nav vērts saukt par upuriem, kad tiek upurēts šis lielais upuris – Kristus un Viņa ļaužu miesa. Tādēļ arī Jesaja par šādiem ubagu darbiem pareizi saka, ka tie Jaunajā Derībā nebūs nekas vairāk kā riebīgas izdarības pretstatā lielajiem, īstajiem upuriem; savas grāmatas pēdējās nodaļas 3. pantā pravietis saka: “Kas nokauj vērsi, līdzīgs tam, kas cilvēku nokauj; kas upurē jēru, līdzīgs tam, kas lauž sprandu arī sunim; kas upurē ēdamu upuri, līdzīgs tam, kas upurē arī cūkas asinis; kas vīraku kvēpina kā piemiņas upuri, līdzīgs tam, kas cildina arī elkus.” Tieši tāpat viņš runā 1. nodaļas 11. pantā: ““Kam man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri?” saka Tas Kungs. “Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri, man netīk jēru un āžu asinis.”” Un arī tālāk, sacīdams varenus vārdus, viņš atmet visus citus upurus šā vienīgā patiesā upura dēļ.
Mūsu aklie vadoņi līdz šim ir pilnīgi atstājuši novārtā šo vienīgo upuri, nožēlojamā veidā krāpdami visu pasauli ar saviem mises upuriem. Mises var noturēt tā, ka dvēselei tās nenes vis augļus, bet vienīgi postu. Turpretī šis upuris nevar nenest augļus dvēselei; tādēļ mise nevar būt Jaunās Derības upuris, ja arī citādi to varētu uzskatīt par upuri. Jo visiem Jaunās Derības darbiem un upuriem jābūt godīgiem un jānes svētība dvēselei; ja tā nav, tie arī nav piederīgi Jaunajai Derībai, – kā Ps. 25:10 sacīts: “Visi Tā Kunga ceļi ir žēlastība un uzticība tiem, kas tur Viņa derību un Viņa liecības.”
“.. par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri..”
Šos trīs vārdus – “dzīvu”, “svētu” un “patīkamu” Sv. Pāvils acīmredzot lieto tādēļ, lai atceltu Vecās Derības upurus un visu tās priesterību. Vecās Derības upuri bija vērši, auni un āži. Upurējot dzīvnieki nepalika dzīvi, bet tika nonāvēti, pēc tam priesteri tos sadalīja un sadedzināja. Turpretī šis Jaunās Derības upuris ir citāds, brīnumains upuris, kas tiek nonāvēts, tomēr tajā pašā laikā paliek dzīvs; jā, jo vairāk tas tiek nonāvēts un upurēts, jo labāks un spēcīgāks tas kļūst, saglabādams savu dzīvību – kā Sv. Pāvils saka Rom. 8:13: “.. ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit.” Un Kol. 3:3: “Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā.” Tāpat Gal. 5:24: “Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām.”
Tā nu šis vārds “dzīvs” mums jāsaprot garīgā nozīmē – attiecībā uz dzīvību Dieva priekšā, nevis pasaules priekšā; kas savalda savu miesu un nonāvē kārības, tas pasaules priekšā nav dzīvs. Viņš nedzīvo tādu dzīvi, kādu dzīvo pasaule. Pasaule nevar un neprot dzīvot citādi kā vien kārībās un pēc miesas prāta. Bet šāds cilvēks, ar savu miesu būdams pasaulē, tomēr nedzīvo pēc miesas, – kā Sv. Pāvils saka 2. Kor. 10:3: “Mēs dzīvojam gan pasaulē, bet necīnāmies pasaulīgi”, un Rom. 8:4: “.. nedzīvojam vairs miesai..”. Tādēļ šāda dzīvība ir mūžīga dzīvība Dieva priekšā un patiesi dzīvs upuris; jo šāda miesas un kārību nonāvēšana – vai tā notiktu, savaldot katram pašam savu miesu, vai vajāšanu dēļ – nav nekas cits kā vingrināšanās šādā dzīvē.
Vecās Derības upuri nebija svēti citādā ziņā kā vien ārēji un laicīgi, līdz tie tika sadalīti; gluži kā tie dzīvoja tikai laicīgi un ārēji, līdz tika upurēti. Turpretī šis upuris ir taisns un mūžīgi svēts Dieva priekšā. Bet “svēts” nozīmē, ka tas veltīts tikai kalpošanai Dievam un Viņa godam un ka to lieto tikai Dievs. Tādēļ vārds “svēts” jāsaprot tā, ka ļaujam, lai tikai Dievs darbojas mūsos, un kļūstam par Viņa svētajiem darbarīkiem, kā Sv. Pāvils saka 1. Kor. 6:19-20: “.. jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis (..) Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” Un Gal. 6:17: “.. es nesu Jēzus rētas savā miesā.” Kas dara kādu darbu pats sava goda vai kārību dēļ, tā upuris vairs nav svēts. Tā dara tie, kas ar saviem darbiem grib izpelnīties atlīdzību no Dieva – vienalga, vai tas būtu laicīgs vai mūžīgs atalgojums. Tādi cilvēki vēl nav nonāvēti, lai kļūtu par upuri; jo šis upuris nevar būt svēts, ja iepriekš nav kļuvis dzīvs, tas ir, nonāvēts pasaulei un pats sev, tā ka vairs nemeklē savu labumu.
Vecās Derības upuris pats par sevi nebija Dievam tīkams; tas arī nespēja nevienu darīt Viņam tīkamu. Turpretī pasaules un cilvēku priekšā gan tas šķita tīkams – ļaudis to augstu vērtēja un domāja, ka tieši ar upuriem iespējams patikt Dievam. Bet šis, Jaunās Derības, upuris cilvēkiem šķiet visnepatīkamākā un nelabvēlīgākā lieta virs zemes, jo tas nonāvē un nolād, stājoties pretī visam, kas patīk un liekas pareizi pasaulei un cilvēkiem. Kā jau sacīts, cilvēka daba nevar dzīvot citādi kā vien pēc miesas, īpaši savos labajos darbos un pārgalvīgajos nodomos; tā nespēj paciest, ka visām šīm lietām jātiek iznīcinātām un nonāvētām. Tādēļ – kā Sv. Pāvils saka – šāds upuris ir Dievam tīkams, lai arī cik netīkams tas būtu pasaulei; un tie, kas nes šādu dzīvu, svētu upuri, jūt un zina, ka tas ir Dievam tīkams – tāpat kā zina to, ka Dievs grib, lai miesas prāts un kārības tiktu nonāvētas, lai Viņš viens varētu mūsos dzīvot un darboties.
No tā varam spriest, ka ar miesas darbiem apustulis saprot ne vien rupjos, ārējos darbus un tādas lietas kā rīšanu, žūpošanu, maucību, bet visu to, kas nav Garā no jauna atdzimis – visu, kas pieder vecajam cilvēkam līdz ar visiem viņa labākajiem un augstākajiem spēkiem – kā ārējiem, tā iekšējiem: tādu dziļu ļaunumu kā stūrgalvību un iedomību, bet arī prātu un gudrību, pārdrošību labajos darbos, garīgajā dzīvē un visā citā, ar ko Dievs apdāvinājis cilvēku. Kā piemēru vari uzlūkot vissvētākos un gudrākos cilvēkus, kādi vien tagad atrodami virs zemes. Daži no tiem ārējās lietās savalda savu miesu, taču sirdī ir augstprātības, iedomības, pašpaļāvības un pašapmierinātības pilni visā savā dzīvē un darbos vai gudrībā. Neviens svētais nav pilnīgi brīvs no šā iekšējā ļaunuma, tādēļ viņam arvien sevī jāupurē un jānonāvē šī sava vecā cilvēka blēdība. Apustulis to nosauc par miesas upurēšanu, tādēļ ka tie, kas ir kristieši, jau dzīvo Garā un tas, kas viņos vēl būtu nonāvējams, pieder miesai – kā zemākajai un pakļautajai cilvēka daļai, kurā vēl nevalda Gars.
“.. tā lai ir jūsu garīgā[1] kalpošana.”
Te Sv. Pāvils skaidri nošķir kristiešu kalpošanu Dievam no jūdu kalpošanas, sacīdams: jūdi kalpojuši Dievam ar nesaprātīgu dzīvnieku upuriem; savukārt jūsu kalpošana ir saprātīgs upuris, tas ir, jūsu miesa, jūs paši. Jūdi ir upurējuši zeltu un sudrabu, cēluši nedzīvu templi no koka un akmeņiem; jūs esat citāda tauta, tādēļ jūsu upuris nav zelts un sudrabs. Jūsu templis nav akmens un koka nams, bet jūs paši – jūs esat Dieva templis, kā sacīts 1. Kor. 3:16. Te vari pamanīt, cik “godīgi” pret kristiešiem izturējušies tie, kas, noklusēdami šo mūsu īsto kalpošanu, sabūvējuši pilnu pasauli ar baznīcām, altāriem, klosteriem, mudinādami ziedot, lai izgatavotu zvanus, kausus, svētbildes un tamlīdzīgas lietas. Tas viss tika pieprasīts kā vienīgā kristiešu kalpošana Dievam, lai gan pat jūdiem visu šo darbu būtu bijis par daudz.
Īsi sakot, šī mūsu saprātīgā kalpošana ir mūsu siržu patiesais garīgais dievkalpojums, kas notiek ticībā un Dieva atziņā. Šos vārdus sacīdams, apustulis noliedz visus pārējos kalpošanas veidus, kas notiek bez ticības – tā visa ir nesaprātīga kalpošana, kaut arī miesīgi un ārēji šķiet esam liels svētums un garīga dzīve. Tādi līdz šim ir bijuši pāvesta piekritēju darbi, upuri, mūku kārta un stingrā dzīve, jo tas viss darīts bez Dieva atziņas (jo šiem ļaudīm nav bijis Dieva vārda), turklāt arī bez Gara un sirds, tā ka darīti tikai darbi, cenšoties patikt Dievam bez ticības. Tādi paši bija jūdu dievkalpojumi – visi viņu darbi, upuri utt. – to cilvēku darbi, kas neatzina Kristu un nenāca pie ticības; tādēļ šāda kalpošana nebija labāka par neprātīgo elku kalpu un pagānu darbiem un kalpošanu.
“Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.”
Pasaule – kā jau sacīts – negrib šo upuri ne redzēt, ne dzirdēt, tādēļ tā pretojas gan ar vilināšanu, gan draudiem, gan ar vajāšanu, gan aicināšanu. Turklāt šajā cīņā pasaulei ir kāda priekšrocība – tai nav nekā no mūsu prāta un gara, bet mūsos gan vēl ir daudz pasaules prāta un tieksmju. Tādēļ ir nepieciešams raudzīties, lai nesekojam nedz pasaules ierastajam dzīvesveidam, nedz mūsu pašu prātam un labajiem nodomiem, bet arvien laužam paši savu prātu un gribu, rīkodamies citādi, nekā gribētu mūsu prāts un griba – tā mums vienmēr nāksies atšķirties no pasaules un būt pretrunā ar to. Tad tiksim ik dienu pārvērsti un atjaunoti savā prātā, tas ir, jo dienas, jo augstāk vērtēsim to, ko pasaule ienīst, piemēram, ar katru dienu labprātāk būsim nabagi, neveseli, nicināti, negudri, grēcinieki un galu galā nāvi uzskatīsim labāku par dzīvību, muļķība mums būs dārgāka nekā gudrība, kauns – cēlāks nekā gods, nabadzība – svētīgāka nekā bagātība, grēks – labāks nekā dievbijība. Pasaulei nav šādas saprašanas; tā arvien ir noskaņota citādi un paliek nepārvērsta un neatjaunota, nocietinājusies savā vecajā prātā.
Dieva griba pati par sevi vienmēr ir laba, brīnišķīga un pilnīga, tikai ne vienmēr tiek par tādu atzīta. Jā, prāts domā, ka tā ir ļaunāka par velna nikno un briesmīgo gribu – tādēļ ka tā nicina un prasa nonāvēt tieši to, kas pasaulei šķiet pats augstākais, labākais un svētākais. Tādēļ šādās lietās vienīgais meistars ir pieredze – tā pārbauda, jūt, pārliecinās un atzīst, ka Dieva griba ir laba un laipnības pilna; kas paliek un pieaug šajā pieredzē, tas arī atzīst, ka Dieva labā griba un labvēlība ir vērtīgāka par visu pasaules mantu. Viņš savā nabadzībā, negodā un visās grūtībās atrod vairāk prieka, nekā cilvēkam iespējams iegūt jebkurā laicīgā lietā šeit, virs zemes, dzīvojot bagātībā, godā un izpriecās. Tā visbeidzot šāds cilvēks kļūst pilnīgs – viņš labprāt gatavs dzīvības vietā pieņemt nāvi un līdz ar Sv. Pāvilu ilgojas mirt, jo tad beigsies visi grēki un Dieva griba piepildīsies vispilnīgākajā veidā. Tā viņš visvairāk atšķirsies no pasaules un nepavisam vairs nebūs tai līdzīgs – pasaule nespēj pārstāt baudīt dzīvi, turpretī viņš nespēj tikt brīvs no šīs dzīves; ko pasaule meklē, no tā viņš bēg; no kā tā bēg, to viņš meklē.
Te tu redzi, ka Sv. Pāvils neatzīst kristieti par pilnīgi šķīstu un brīvu no visiem grēkiem un ļaunuma – viņš pavēl mums pārvērsties un atjaunoties garā. Bet tur, kur ir pārvēršanās un atjaunošanās, noteikti vēl atrodams kaut kas no vecā un sliktā. Bet tas ir grēks, kas kristiešiem netiek pielīdzināts, taču viņiem pie tā ik dienu jāstrādā, jāmainās un jāatjaunojas – grēks viņos saglabājas pret viņu pašu gribu, kā apustulis Rom. 7:15 un Gal. 5:17 saka: “Jo miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat.” Viņš šeit īpaši norāda uz prātu, atklādams, ko grib panākt, pavēlēdams upurēt miesu. Jau iepriekš esmu skaidrojis, ko Raksti saka par prātu – augstprātība kļūst par pamatu kā visiem netikumiem, tā arī tikumiem. Kas man šķiet pareizi, pie tā es turos un rīkojos atbilstoši saviem uzskatiem; tāpat rīkojas arī visi pārējie. Ja nu šis prāts un domas nav pareizas, zūd arī sirdsapziņa un ticība. Kur prāts nav saskaņā ar sirdsapziņu, tur zūd mīlestība un miers. Kur zudusi mīlestība un ticība, tur paliek tikai pasaule un pats velns. Tādēļ ir tik ļoti svarīgi mainīt un atjaunot prātu – kā tālāk lasām:
“Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris.”
Šo mācību Sv. Pāvils sniedz kristiešiem visās savās vēstulēs – lai mudinātu visus turēties pie vienkāršas ticības un novērstu sektu veidošanos, dažāda veida šķelšanos un nevienprātību kristīgajā dzīvē; jo šāda nevienprātība rodas no augstprātības un prāta sagudrojumiem – tur, kur ļaudis nav vienoti savās domās. Tādēļ Sv. Pāvils šeit pilda sava apustuļa amata pienākumus, lai kristiešus visnopietnākajā veidā pamācītu un mudinātu – kā cilvēks, kas Dieva žēlastības izredzēts un sūtīts sludināt šo mācību. Viņš ar šiem vārdiem grib pasacīt: jums no Dieva žēlastības piešķirtas dažādas dāvanas; taču ikviens lai pielūko, ka ticībā apvalda un apklusina savu augstprātību, lai neiedomājas sevi esam labāku nekā otrs, nedz arī vērtē savu dāvanu augstāk par to, kas piešķirta otram; jo tur, kur tādas lietas notiek, ikviens nicinās nenozīmīgākās dāvanas un tieksies pēc vērtīgākām, vilinādams tāpat rīkoties arī citus. Un tur, kur sākušās šādas nelāgas lietas, ļaudis pievēršas tikai darbiem vai dāvanām, atstādami novārtā ticību. Te nu cilvēka prāts rīkojas līdzīgi pasaulei, celdams godā augstāko un nicinādams zemāko.
Te nevarēsim atrast labāku piemēru kā to, ko novērojam mūsu laikos, proti: tu redzi, ka mūki un priesteri ir radījuši savu garīgo kārtu, kas tiem šķiet pati labākā. Viņi neapvalda savas domas, bet uzskata, ka parastā, vispārējā kristiešu kārta nav gluži nekas salīdzinājumā ar viņu kārtu. Tā nu nevienam no šīs kārtas nav ne ticības, ne mīlestības, kas ir Dieva pavēlēta, bet tikai kas īpašs, viņu pašu izdomāts. Tādēļ arī viņu vidū notiek šķelšanās – viņu uzskati rada daudz dažādu sektu un ikviens grib būt labākais; tā visi šie ļaudis Dieva priekšā kļūst nekam nederīgi. Tas tādēļ, ka viņu ticība un mīlestība aiziet postā – līdz ar vienprātību, kam jāsatur kopā un jāvieno visi kristieši.
Tā nu Sv. Pāvils grib sacīt: dāvanas un darbi vai dzīvesveids ārēji var būt daudzveidīgi, taču neviens no tiem nav jāuzskata par labāku nekā citi; ikvienam jāuzskata par labu sava ticība, kas mums ir visiem kopīga, lai gan vienam tā var būt stiprāka nekā otram. Tomēr tas, kas pieder mūsu ticībai, proti, Jēzus Kristus, ir viens un mums visiem vienāds. Noziedzniekam pie krusta caur ticību Kristus pieder tieši tikpat lielā mērā kā Sv. Pēterim, Pāvilam, Ābrahāmam, Dievmātei un visiem svētajiem, kaut gan viņa ticība varbūt nebija tik stipra. Lai arī dāvanas nav vienādas, ticības dārgums mums visiem ir vienāds. Bet, tā kā mums jālepojas tikai ar ticības dārgumu, nevis ar dāvanām, ikvienam jāuzlūko otra dāvanas par tikpat labām kā tās, kas dotas pašam, un jākalpo ar tām tuvākajam, ar kuru esam vienoti ticības dārgumā. Tā tiktu saglabāta mīlestības vienotība un ticības vienkāršība, neviens arī nepieķertos saviem darbiem vai nopelniem. Par šādu prātu un augstprātību vairāk vari izlasīt iepriekšējos sprediķos, īpaši Adventa trešās svētdienas sprediķī. Bet par to, kas vēl saistīts ar šodien lasīto Sv. Pāvila vēstules tekstu, tālāk runāsim nākamajā svētdienā; jo abi šie vēstules lasījumi ir cieši saistīti.
[1] – Vācu tekstā – vernünftiges Gottesdienst – saprātīgā kalpošana Dievam.
Ieskaties