Sprediķis Quinquagesima svētdienā

Un, tos divpadsmit pie sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: “Redziet, mēs noejam uz Jeruzalemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.” Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast. Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. Tad viņš sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Tas atbildēja: “Kungs, ka es varu redzēt.” Tad Jēzus viņam sacīja: “Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.” [Lk.18:31-43]

Arī šis evaņģēlijs mums rāda divas lietas: ticību un mīlestību. Kristus runā par to, ka Viņam jāiet uz Jeruzalemi, lai ciestu mokas; Viņš kalpo un palīdz ceļā sastaptajam aklajam. Pirmā lieta, ticība, tiek apliecināta tā, ka Raksti nepiepildās citādi kā vien caur Kristus ciešanām. Un Raksti arī nerunā ne par ko citu kā vien par Kristu; visi Raksti ir vērsti uz Kristu, kam ar savu nāvi Raksti jāpiepilda. Bet, ja Rakstus piepilda Kristus nāve, tad mūsu nāve šajā ziņā neko nevar dot; jo mūsu nāve ir grēcīga un nolādēta. Bet, ja pat mūsu nāve – kas taču ir vissmagākās ciešanas un lielākā nelaime – ir nolādēts grēks, – ko tad mēs varētu nopelnīt ar visām citām savām ciešanām un mokām? Bet, ja mūsu ciešanas ir gluži veltīgas un nenozīmīgas, – ko tad spētu panākt mūsu labie darbi? Ciešanas taču vienmēr ir cēlākas un labākas nekā darbi. Tātad šeit mums ir vajadzīgs tikai Kristus – par to ticībai jābūt pārliecinātai.

Bet Kristus saka šādus vārdus, pirms vēl Viņa ciešanas ir piepildījušās – būdams ceļā uz Jeruzalemi, itin kā gatavotos tur svinēt Lieldienu svētkus; šajā brīdī mācekļi vismazāk bija gaidījuši Kristus ciešanas un domāja, ka varēs kopā ar Viņu priecīgi svinēt svētkus. Kristus šādi rīkojas tādēļ, lai stiprinātu mācekļu ticību – lai viņi atcerētos, ka Kristus jau iepriekš ir sacījis šādus vārdus un pats labprātīgi devies ciešanās, nevis pakļāvies savu ienaidnieku jūdu varai un ļaunajai viltībai, kad tie Viņu sita krustā. Tā arī jau ilgu laiku iepriekš Jes. 53:7 bija pasludināts, ka Kristus pēc savas gribas, labprāt ļaus sevi upurēt. Arī eņģelis Lieldienu rītā – Lk. 24:6 – mudina sievas atcerēties Kristus vārdus, kurus šeit lasām, – lai viņas zinātu un vēl drošāk ticētu, ka Kristus visu izcietis labprātīgi un mūsu labā.

Šis ir īstais pamats, kas ļauj labi izprast Kristus ciešanas – ir jāiepazīst un jāaptver ne tikai pašas ciešanas, bet arī Kristus sirds un prāts, ar kādu Viņš ir devies ciešanās. Jo tas, kurš uzlūko Kristus ciešanas, neredzēdams Viņa sirdi un gribu, drīzāk gan izbīsies nekā priecāsies par šo notikumu. Bet, ja redzam Kristus sirdi un gribu, ar kādu Viņš pieņem savas ciešanas, tad gūstam īstu mierinājumu, labprātību un paļāvību uz Kristu. Tādēļ arī Psalmi 40:8 9 slavē šo Dieva gribu Viņa ciešanās. Šeit lasām: “Grāmatā stāv par mani manis paša vietā rakstīts: man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī.” Par to runā arī Ebr. 10:10: “Pēc šīs gribas mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam.” Apustulis nesaka: ar Kristus ciešanām un asinīm – lai gan arī tā ir patiesība –, bet: pēc Dieva un Kristus gribas. Tas nozīmē, ka Dievs un Kristus ir gribējuši, lai ar Kristus asinīm tiekam darīti svēti. Šo savu gribu doties ciešanās Kristus parāda arī šajā Evaņģēlija vietā, kur Viņš pasludina, ka grib doties uz Jeruzalemi un ļaut, lai Viņu sit krustā. Tas ir, itin kā Kristus sacītu: uzlūkojiet manu sirdi – Es ciešu labprātīgi, nepiespiesti un pēc savas gribas; tādēļ neizbīstieties, kad redzēsiet, kā tas notiks, un jums šķitīs, ka ciešu negribot, ka tieku piespiests pieņemt šīs ciešanas, ka esmu pamests un jūdi dara man pārestību.

“Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast.”

Tas ir – cilvēka prāts, miesa un asinis nespēj saprast, nedz aptvert, ka Raksti runā par to, kā Cilvēka Dēlam jātop krustā sistam. Un vēl jo mazāk prāts spēj pieņemt to, ka tāda ir paša Kristus griba un Viņš savas ciešanas pieņem labprātīgi – jo cilvēks netic, ka mums šīs Kristus ciešanas ir vajadzīgas; viņš grib nākt Dieva priekšā pats ar saviem darbiem. Bet Dievs caur savu Garu to atklāj cilvēka sirdī – papildus tam, kas tiek sludināts vārdā un sasniedz viņa ausis; jā, pat tiem, kuriem Gars iekšēji atklāj šīs lietas, ir grūti tām noticēt. Tik liela un pārsteidzoša ir šī lieta – ka Cilvēka Dēls pats pēc savas gribas, labprātīgi ļauj sevi sist krustā, lai piepildītu Rakstus, tas ir – Viņš to dara mūsu labā; tas ir un paliek noslēpums.

Te nu redzam, cik muļķīgi rīkojas tie, kuri māca, ka cilvēkiem pacietīgi jāpanes ciešanas un nāve, lai izpirktu savus grēkus un iemantotu žēlastību. Visneprātīgāk ir šādi mierināt tos, kuriem tiesa piespriedusi nāvessodu, vai tos, kas ir tuvu nāvei – te nu neklājas apgalvot, ka, labprātīgi ciezdami, viņi ar savu nāvi nopelnīs grēku piedošanu. Tie, kas māca šādas lietas, ir maldinātāji – viņi apslēpj Kristu un Viņa nāvi, kurā ir mūsu mierinājums, un ved ļaudis šādā nepamatotā paļāvībā uz viņu pašu ciešanām un miršanu. Tas ir pats sliktākais, kas cilvēkam galu galā var notikt – šis ceļš ved tieši uz elli. Bet tu mācies un saki: kas gan ir nāve, kas pacietība? Mana miršana nav gluži nekas – es negribu dzirdēt nekādu mierinājumu, kas pamatots manās paša ciešanās. Kristus ciešanas un nāve ir mans mierinājums, uz ko es paļaujos – tikai šo ciešanu un nāves dēļ mani grēki tiek piedoti. Bet pats savu nāvi gribu panest par godu un slavu savam Dievam un par labu savam tuvākajam; es pats uz to nepavisam nedomāju paļauties.

Drosmīgi pieņemt nāvi un pacietīgi panest ciešanas vai mokas ir pavisam kas cits nekā ar šādu miršanu vai ciešanām izdeldēt grēku un iemantot Dieva žēlastību. Pirmo ir darījuši arī pagāni un dažkārt mēdz darīt pat rupji, neapdomīgi nelieši; bet otrais ir indes pilns, nāvējošs velna izdomājums un papildinājums – tāpat kā visi pārējie meli, kas mudina balstīt mūsu paļāvību mūsu pašu darbos. No tādām domām ir jāsargās ar vislielāko uzcītību. Jo, tāpat kā man jāturas pretī, ja kāds māca, ka, ja gribu tapt pestīts, man jādodas klosterī, tāpat jāpretojas arī tad, ja kāds gribētu rādīt man kā mierinājumu un cerību manas paša ciešanas vai miršanu – itin kā tās būtu vajadzīgas, lai nomazgātu manus grēkus. Jo tā visa ir Dieva un Viņa Kristus noliegšana, Viņa žēlastības zaimošana un Viņa Evaņģēlija sagrozīšana. Daudz labāk dara tie, kuri mirstošajam rāda krucifiksu un iedrošina viņu ar Kristus nāvi un ciešanām.

Te būtu vietā minēt kādu piemēru un pieredzi, kas nekādā ziņā nav atstājama bez ievērības. Bija kāds krietns vientuļnieks, kas pats bija audzināts šādā ticībā cilvēku nopelniem. Viņam vajadzēja sniegt mierinājumu godājamam vīram, kas atradās nāves priekšā. Tas droši sāka runāt un sacīja tā: mans mīļais draugs, panesiet nāvi labprāt un ar prieku, tad esmu ar mieru likt savu dvēseli ķīlā, ka būsiet mūžīgās dzīvības bērns. Godājamais vīrs to arī apsolīja un, paļaudamies uz šo mierinājumu, labprāt mira. Bet pēc trim dienām arī vientuļnieks kļuva uz nāvi slims; tad nu pie viņa ieradās īstais skolotājs – grēku nožēla, kas viņam atdarīja acis, tā ka nu vientuļnieks ieraudzīja, ko bija darījis un mācījis; viņš mirdams gulēja un žēlojās par padomu un mierinājumu, ko pats iepriekš bija devis slimajam vīram. Nu vientuļnieks sacīja: ak, vai, kādu padomu es esmu devis! Vieglprātīgi ļaudis par viņu smējās – tādēļ ka šis cilvēks nedarīja to, ko pats bija mācījis otram – tam viņš bija rādījis kā mierinājumu pats savu dvēseli, bet nu viņš izbijās ne vien no nāves, bet arī pats no sava padoma, ko bija tik droši devis – tagad viņš to atklāti atsauca un nosodīja. Bet Dievs viņam laikam gan ir teicis to, kas rakstīts Lk. 4:23: “Ārsts, dziedini pats sevi!” Un Lk. 12:21: “Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.” Jo te nu tiešām aklais ir rādījis aklajam ceļu, tā ka abi iekrituši bedrē – abi tikuši nolādēti, Lk. 6:39. Pirmais tādēļ, ka paļāvies uz savu pacietību un nāvi, otrais – tādēļ, ka nav cerējis uz Dieva žēlastību un nav to iepazinis; ne viens, ne otrs nav iepazinis Kristu – abi ir Viņu nolieguši. Šādos maldu ceļos ved arī dažas grāmatas, kas daudzina Sv. Augustīna un citu cilvēku izteikumus, stāstot, ka nāve esot durvis uz dzīvību un zāles pret grēku; šeit palicis nepamanīts tas, ka šie vārdi attiecas uz Kristus nāvi un ciešanām. Šis piemērs šķiet pavisam necils, taču tas mums lieliski māca, ka Dieva priekšā nevar palīdzēt, nedz pastāvēt neviena cilvēka darbi, nedz nāve. Jo nav noliedzams, ka pirmais no šajā piemērā minētajiem cilvēkiem ir darījis pašu augstāko un labāko darbu, proti – pacietīgi panesis nāvi, un viņa brīvā griba ir bijusi tik laba, cik vien tas vispār ir iespējams. Un tomēr šis darbs bijis veltīgs – kā otrs ar savu izmisumu apliecina. Kas netic šo abu cilvēku pieredzei, tam vajadzēs pašam nonākt pie šādas atziņas.

Tas būtu sacīts par ticību Kristus ciešanām. Viņš labprātīgi ir nodevis sevi mūsu labā, un mums ir jāseko šim Viņa mīlestības piemēram, nododot pašiem sevi sava tuvākā labā – līdz ar visu, kas mums pieder. Par to cituviet esam jau pietiekami daudz runājuši, norādīdami, ka Kristus ir jāsludina divos veidos. Taču šos vārdus neviens negrib saprast – vārds paliek apslēpts, jo “miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara”, 1. Kor. 2:14.

Otrkārt, mums jāuzlūko aklais vīrs; arī te skaidri un gaiši redzam divas lietas – Kristus mīlestību pret aklo un šī cilvēka ticību Kristum. Šeit nedaudz aplūkosim aklā cilvēka ticību.

Pirmkārt, viņš dzird ļaudis sakām, ka Kristus ejot garām; aklais arī iepriekš ir dzirdējis par Viņu un zina, ka Jēzus no Nacaretes ir labestīgs vīrs, kas palīdz ikvienam, kurš Viņu piesauc. No šiem stāstiem bija izaugusi aklā vīra ticība un paļāvība uz Kristu; tādēļ aklais nešaubījās, ka Jēzus viņam palīdzēs. Bet šāda ticība cilvēka sirdī nevarētu rasties, ja viņš par Kristu neko nebūtu dzirdējis un nezinātu; jo ticība nenāk nekādā citādā veidā kā vien – ar klausīšanos.

Otrkārt, šis cilvēks tic un nešaubās, ka viss ir tieši tā, kā viņš dzirdējis – un to apliecina zīmes. Lai gan viņš pats Kristu neredz un nepazīst un pat tad, ja arī pazītu, viņš taču nevarētu zināt un redzēt, vai Kristus sirdī ir vēlēšanās viņam palīdzēt. Aklais nešaubīgi tic, ka ir tieši tā, kā viņš dzirdējis; uz šiem vārdiem balstīta viņa paļāvība – tādēļ aklais vīrs nekļūdās.

Treškārt, sekodams savai ticībai, viņš Kristu lūdz un piesauc – tieši tā, kā Sv. Pāvils Rom. 10:13 14 to apraksta: “Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši?”

Ceturtkārt, aklais apliecina Kristu un nebīstas itin neviena; šo cilvēku tā rīkoties mudina viņa vajadzība, un viņš negaida palīdzību ne no viena cita. Tāda ir patiesas ticības daba – ticība atzīst Kristu par to, kurš var un grib palīdzēt; turpretī citi pasaules priekšā Kristus dēļ kaunas.

Piektkārt, aklais cīnās ne tikai ar savu sirdsapziņu, kura, bez šaubām, būs čukstējusi, ka viņš nav Kristus palīdzības cienīgs; viņš stājas pretī arī tiem, kuri draud un liek klusēt, gribēdami izbiedēt aklā vīra sirdsapziņu, lai viņš, uzlūkodams savu necienīgumu un Kristus cienīgumu, zaudētu visas cerības. Jo, kur rodas ticība, tur sākas arī cīņa.

Sestkārt, šis cilvēks paliek nelokāms, pārvar visus šķēršļus un izcīna uzvaru. Viņš neļauj nedz pasaulei, nedz arī savai paša sirdsapziņai sagraut viņa paļāvību. Aklais izsaka savu lūgumu un saņem Kristu, kurš stāv viņa priekšā, pavēl atvest aklo vīru un ir nolēmis darīt to, ko viņš lūdz. Tā notiek visiem tiem, kuri cieši turas pie Dieva vārda, novērš savas ausis no velna, pasaules un paši saviem vārdiem un čukstiem un jūtas tā, itin kā ne debesīs, ne uz zemes nebūtu nekā cita kā vien Dievs un viņi paši.

Septītkārt, aklais seko Kristum, tas ir, viņš iet pa mīlestības un krusta ceļu – pa ceļu, kuru iet Kristus; arī viņš dara krietnus, godīgus darbus, dzīvo krietnu dzīvi savā kārtā un nenodarbojas ar muļķīgām lietām, kā to dara darbu svētie.

Astotkārt, šis cilvēks pateicas Dievam un slavē Viņu, nesdams īsto, Dievam tīkamo upuri, kā Ps. 50:23 sacīts: “Kas pienes upurim pateicību, tas tur mani godā, un tas ir tas ceļš, kā Es tam rādīšu pestīšanu.”

Devītkārt, aklais rīkojas tā, ka arī daudzi citi slavē Dievu viņa dēļ; jo kristietis uz zemes nes labumu ikvienam, turklāt arī dara godu un slavu Dievam.

Visbeidzot, mēs redzam, ka Kristus ar darbiem un vārdiem mudina mūs ticēt. Vispirms – ar darbiem, tik ļoti rūpēdamies par aklo un ļaudams noprast, cik tīkama Viņam ir šī vīra ticība – Viņš gluži vai ļauj tai sevi sagūstīt un dara visu, ko aklais savā ticībā vēlas. Un arī ar vārdiem Kristus slavē šī cilvēka ticību un saka: “Tava ticība tev palīdzējusi.” Viņš atdod aklā vīra ticībai visu sava brīnumdarba pelnīto godu. Īsi sakot – ticība ir sasniegusi to, ko lūgusi, turklāt tieši šī ticība ir mūsu lielākais gods Dieva priekšā.

Šis aklais vīrs simbolizē garīgi aklo cilvēku, kāds ir ikviens no Ādama dzimušais, kas neredz un nepazīst Dieva valstību; un tā ir Dieva žēlastība, ka šāds cilvēks apzinās savu aklumu un vēlas no tā atbrīvoties. Tie ir svētie grēcinieki, kas jūt savu vainu un ar ilgu pilnām nopūtām lūdz pēc žēlastības. Bet aklais sēž ceļmalā un ubago, tas ir – viņš atrodas Bauslības mācītāju vidū un ilgojas pēc palīdzības; tomēr tā ir ubagošana – ar darbiem var tikai lāpīties un izlīdzēties. Ļaudis steidzas viņam garām, tas ir, Bauslības tauta trokšņo ar savu darbu mācīšanu, iet Kristum pa priekšu, un Kristus nāk aiz tiem. Bet, kad aklais dzird Kristu, tas ir, kad šāda sirds dzird Evaņģēliju un vārdus, kas tiek sacīti par ticību, tā kliedz un sauc – tai vairs nav miera, līdz tā nonāk pie Kristus. Bet tie, kas lamā un mēģina apklusināt aklo, ir darbu mācītāji, kuri grib nomākt un apslāpēt ticības mācību un saucienu; taču tā viņi dara sirdis vēl nemierīgākas. Jo tāda ir Evaņģēlija daba – jo vairāk tas tiek aizkavēts, jo straujāk vēršas plašumā. Un tad, kad aklais kļuvis redzīgs, visi viņa darbi ir viena vienīga Dieva godāšana un slavēšana; viņš ar prieku seko Kristum, tā ka visa pasaule brīnās un kļūst labāka.