Sprediķis Reminiscere svētdienā

Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: “Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: “Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Bet viņa sacīja: “Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: “Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. [Mt.15:21-28]

Šis Evaņģēlijs mums rāda īstu pastāvīgas, pilnīgas ticības piemēru. Jo šī sieva pastāv un izcīna uzvaru trijās smagās cīņās; šīs uzvaras lieliski māca, kāda ir ticības īstā daba un tikums, proti, ka tā ir sirsnīga paļāvība uz Dieva žēlastību un laipnību, kas tiek atklāta Viņa vārdā. Sv. Marks Mk. 7:25 saka, ka šī sieva bija dzirdējusi ļaudis runājam par Jēzu. Ko tad tie par Viņu runāja? Bez šaubām, tā bija Jēzus labā slava, labi vārdi par Viņu – ka Kristus ir dievbijīgs vīrs, kas labprāt palīdz ikvienam. Šādi vārdi par Dievu ir īstais Evaņģēlijs, žēlastības vārds; no tā arī bija radusies sievas ticība. Jo, ja viņa nebūtu ticējusi dzirdētajam, tad arī nesteigtos Jēzum pakaļ. Tāpat jau daudzkārt esam dzirdējuši Sv. Pāvila vārdus Rom. 10:17 – ka ticība nāk no klausīšanās, un vārdam ir jānāk vispirms, lai kļūtu par pestīšanas iesākumu.

Bet kādēļ notiek tā, ka daudzi citi, kaut arī dzirdējuši vēl vairāk labu vārdu par Jēzu, tomēr nesteidzas Viņam pakaļ un nepievērš nekādu uzmanību Viņa labajai slavai? Te jāatbild: slimajam ārsts ir vajadzīgs un gaidīts; veselie viņu pat nepamana. Šī sieva ir piedzīvojusi nelaimi, tādēļ steidzīgi seko saldajiem vārdiem, kā lasām Salamana Augstajā dziesmā 1:3. Tādēļ arī Mozum vajadzēja iet pa priekšu un mācīt piedzīvot grēku, lai žēlastība kļūtu salda un tīkama. Tādēļ ir veltīgi rādīt, cik mīļš un draudzīgs ir Kristus, ja cilvēks iepriekš nav kļuvis pazemīgs, atzīdams patiesību par sevi pašu, un sācis ilgoties pēc Kristus, kā lasām Marijas slavinājumā, Lk. 1:53: “Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus.” Tas viss ir sacīts un rakstīts kā mierinājums necilajiem, nabadzīgajiem, trūcīgajiem, grēcīgajiem, nicinātajiem cilvēkiem, lai tie visās savās grūtībās zinātu, kur patverties, pie kā meklēt mierinājumu un palīdzību.

Bet skaties, kā Kristus pārbauda un norūda savu ļaužu ticību, lai tā kļūtu stipra un izturīga. Vispirms, kad sieva, sekodama Jēzus labajai slavai, steidzas Viņam pakaļ, saukdama Viņu ar drošu paļāvību, ka Kristus – kā sieva bija dzirdējusi – izturēsies žēlīgi arī pret viņu, Kristus tomēr rīkojas pavisam citādi, gluži kā gribētu likt sievas ticībai un labajai paļāvībai vilties, it kā Kristus labā slava varētu izrādīties nepatiesa. Tā nu sieva būtu varējusi domāt: vai tiešām šis ir tas laipnais, labestīgais vīrs? Vai: kas tad tie bija par labiem vārdiem, ko es par Viņu dzirdēju sakām – kādēļ es uz tiem paļāvos? Tā taču nevar būt patiesība! Šis vīrs ir tavs ienaidnieks, Viņš tevi negrib! Būtu vismaz teicis kaut vārdu, vismaz pasacījis: es tevi negribu ne redzēt! Bet Viņš klusē kā tāds koka gabals! Redzi, tas ir ļoti smags trieciens, kad Dievs rāda savu bardzību un apslēpj savu žēlastību tādos augstumos un dziļumos. Tas labi zināms cilvēkiem, kuri savā sirdī jutuši un piedzīvojuši Dieva bardzību, tā ka viņiem ir šķitis: Dievs negrib pildīt to, ko ir sacījis, un Viņa vārds var izrādīties nepatiess, – kā to pieredzēja Israēla bērni Sarkanās jūras krastā un ir pieredzējuši arī daudzi citi svētie.

Ko nu sieva dara? Viņa neievēro Kristus nelaipno izturēšanos un neļauj visām šīm lietām viņu maldināt – viņa tās neņem pie sirds, bet nelokāmi paliek savā paļāvībā, turēdamās pie Kristus labās slavas, ko bija dzirdējusi; viņa neatkāpjas. Tā jārīkojas arī mums – mums jāmācās cieši turēties tikai pie vārda – pat tad, ja Dievs līdz ar visu radību, šķiet, izturas pavisam citādi, nekā vārds par Viņu saka. Bet cik sāpīgi tas ir cilvēka dabai un prātam, cik grūti tam nākas nostāties Dieva priekšā gluži kailam un novērsties no visa, kas ir piedzīvojams, palikt un turēties tikai pie vārda, pieredzot kaut ko gluži pretēju! Lai Dievs palīdz mums grūtos brīžos, arī mirstot, saglabāt tādu drosmi un ticību!

Otrkārt, kad saukšana un ticība sievai vēl nepalīdz, mācekļi ar savu ticību nāk viņai palīgā un lūdz par viņu, domādami, ka viņu lūgums noteikti tiks uzklausīts. Taču pretstatā mācekļu domām Jēzus nekļūst pielaidīgāks, bet tikai vēl bargāks, un mācekļiem nākas justies tā, it kā arī viņu ticība un lūgšana tiktu pievilta. Kristus šeit neklusē un neļauj mācekļiem šaubīties, bet noraida viņu lūgumu un saka: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Šis trieciens ir vēl smagāks; Kristus ne vien atraida pašu cilvēku, bet liedz tam arī vienīgo vēl palikušo mierinājumu, proti, dievbijīgu un svētu cilvēku aizlūguma mierinājumu. Tas taču ir mūsu pēdējais glābiņš, kad jūtam, ka Dievs nav mums žēlīgs, vai arī – kad nākas panest kādu nelaimi; mēs ejam pie dievbijīgiem, garīgiem cilvēkiem, lai meklētu padomu un palīdzību; un viņi arī labprāt grib mums palīdzēt, kā mīlestība to prasa. Tomēr šeit redzam, ka tas neko nedod – viņu lūgums netiek uzklausīts un ar mums kļūst tikai vēl sliktāk.

Te Kristum varētu atgādināt visus vārdus, ko Viņš sacījis, apsolīdams uzklausīt savus svētos, – kā Mt. 18:19 lasām: “Ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad mans Debesu Tēvs to tiem dos.” Tāpat arī Mk. 11:24: “Visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.” Un līdzīgu apsolījumu ir vēl daudz. Kur tad paliek visi šie solījumi? Taču drīz vien pats Kristus dod atbildi: jā, patiesi, Es uzklausu visas lūgšanas; taču Es šos solījumus esmu devis tikai Israēla namam. Vai tas nav kā zibens spēriens, kas satriec sirdi un ticību, sašķeļ to tūkstoš gabalos – kad šķiet, ka Dieva vārds, uz kuru ticīgais ir paļāvies, nav sacīts viņam, bet citiem? Te nu visiem svētajiem un visiem aizlūgumiem ir jāapklust, jā, te arī sirdij jānovēršas no vārda – ja vien cilvēks grib rīkoties atbilstoši saviem pārdzīvojumiem.

Bet ko dara sieva? Viņa tomēr neatkāpjas, bet vēl arvien turas pie vārda, kaut arī tas ar varu tiek rauts ārā no viņas sirds; viņa neraizējas par Jēzus bargo atbildi, bet vēl arvien droši paļaujas uz to, ka aiz šīs atbildes ir apslēpta Kristus žēlastība; viņa negrib secināt, ka Kristus ir vai spēj būt nežēlīgs. Tā ir īsta pastāvība.

Treškārt, sieva seko Kristum un ieiet namā – kā Marks Mk. 7:24-25 saka – nometas zemē pie Viņa kājām, sacīdama: “Kungs, palīdzi man!” Nu viņa saņem pēdējo, nāvējošo triecienu – Jēzus pavisam skaidri saka viņai, ka viņa ir suns un nav cienīga saņemt maizi līdz ar bērniem. Ko lai viņa te sacītu? Kristus pavisam vienkārši un skaidri norāda, ka šī sieva ir viena no nolādētajiem un pazudušajiem ļaudīm, kuri nepieder izredzēto pulkam.

Tā ir mūžīga, nenovēršama atbilde, kurai neviens nevar tikt pāri; tomēr sieva neatkāpjas, bet piekrīt Kristus spriedumam un ir ar mieru atzīt sevi par suni – viņa arī neprasa neko vairāk kā vien to, ko saņem suns, proti, druskas, kas nobirst no kunga galda. Vai tas nav meistarīgi darīts? Viņa notver Kristu Viņa paša vārdos. Kristus salīdzina viņu ar suni; to sieva pieņem un nemaz nelūdz neko citu kā vien to, lai Viņš ļauj tai būt šādam sunim. Ko nu Kristus būtu varējis darīt? Viņš ir notverts. Sunim tiek atdotas druskas, kas nobirst zem galda; tādas ir suņa tiesības. Tādēļ Kristus nu uzklausa lūgumu un pilda sievas gribu, tā ka viņa vairs netiek uzskatīta par suni, bet pielīdzināta Israēla bērniem.

Taču tas ir rakstīts kā mierinājums un mācība mums visiem – lai mēs zinātu, cik dziļi Dievs apslēpj mūsu acīm savu žēlastību un ka mums, domājot par Viņu, nav jāspriež pēc mūsu izjūtām un iedomām, bet tikai pēc Viņa vārda. Jo šeit tu redzi, ka arī tad, ja Kristus izturas bargi, tomēr galu galā Viņš neteiks “nē”. Visas Viņa atbildes, kuras skan gluži kā “nē”, tomēr nav noraidījums, bet tikai vilcināšanās. Jo Kristus nesaka: es šīs sievas lūgumu neuzklausīšu, bet Viņš klusē un nesaka ne “jā”, ne “nē”. Tāpat Viņš nesaka, ka sieva nav no Israēla nama; Viņš saka, ka ir sūtīts pie Israēla nama ļaudīm. Šī atbilde paliek starp “jā” un “nē”. Tāpat Viņš nesaka: tu esi suns, un man neklājas dot tev maizi, kas vajadzīga bērniem, bet: nav labi mest maizi suņiem priekšā. Paliek neatbildēts, vai sieva ir suns vai ne. Lai gan visas trīs atbildes drīzāk skan kā “nē”, nevis “jā”, tajās tomēr ir apslēpts drīzāk “jā” nekā “nē”. Tajās patiesi ir tikai “jā”, taču tas ir dziļi apslēpts un ārēji vairāk līdzinās “nē”.

Tā tiek parādīts, kā mūsu sirdis izturas kārdinājumos; Kristus šeit izturas tā, kā jūtas cilvēka sirds. Tā domā, ka Dieva atbilde ir “nē”, – tomēr tā tas nav; tādēļ ir jānovēršas no šādām izjūtām, lai drošā ticībā Dieva vārdam satvertu un paturētu neredzamo “jā”, kas slēpjas aiz “nē”, – kā to dara šī sieva, pieņemdama Dieva spriedumu, kuru Viņš mums saka; tad esam uzvarējuši un satveram Viņu Viņa paša vārdos. Kad savā sirdsapziņā jūtam, ka Dievs mūs sauc par grēciniekiem, kas nav debesu valstības cienīgi, mēs piedzīvojam elli un mums šķiet, ka ejam mūžīgā pazušanā. Mums vajadzētu mācīties šīs sievas prasmi satvert Dievu Viņa paša izteiktajā spriedumā un sacīt: jā, Kungs, patiesi, es esmu grēcinieks un neesmu Tavas žēlastības cienīgs; tomēr Tu esi apsolījis grēku piedošanu un nācis nevis tādēļ, lai sauktu pie sevis taisnos, bet – kā Sv. Pāvils saka 1. Tim. 1:15 – “izglābt grēciniekus”. Redzi, tad Dievs apžēlotos par mums pats sava sprieduma dēļ.

Tā darīja ķēniņš Manase savā grēksūdzē – kā to parāda viņa lūgšana – viņš piekrita Dieva spriedumam un atzina sevi par lielu grēcinieku, tomēr satvēra grēku piedošanas apsolījumu, ko Dievs devis grēciniekiem. Tāpat rīkojās arī Dāvids, kas Ps. 51:6 saka: “Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs, lai Tu paliec taisns savos spriedumos un nevainojams savā tiesneša darbā.” Jo mēs piedzīvojam nežēlastību tādēļ, ka nepaciešam Dieva spriedumu un nepiekrītam tam, ka Viņš mūs atzīst un nosauc par grēciniekiem. Un, ja nolādētie to spētu izdarīt, viņi vienā mirklī iemantotu pestīšanu. Ar muti gan mēs sakām, ka esam grēcinieki; bet, kad to saka pats Dievs mūsu sirdī, tas gan nav panesams – mēs gribam tikt uzskatīti par dievbijīgiem ļaudīm un būt brīvi no bargā sprieduma. Tomēr šim spriedumam ir jāpaliek spēkā; ja Dieva vārdi ir patiesi un tajos Viņš atzīst tevi par grēcinieku, tad tu vari izmantot visu grēcinieku tiesības, ko pats Dievs tiem ir devis, proti – saņemt grēku piedošanu. Un tad tu ne tikai ēd druskas zem kunga galda, kā to dara suns, bet esi bērns un gūsti sev pašu Dievu, kā esi gribējis.

Tāda ir šī evaņģēlija garīgā nozīme un tās izklāsts. Jo tāpat, kā šai sievai notiek ar viņas meitas miesīgo slimību, no kuras māte ar savu ticību nu brīnumainā veidā ir meitu dziedinājusi, – tā notiek ar mums, kad tiekam dziedināti no grēkiem un garīgās slimības, kas ir īsts, ļauns velns. Te mums jākļūst par suņiem, grēciniekiem un elles prauliem – tad esam jau dziedināti un pestīti.

Bet tas, kas vēl būtu sakāms par šo evaņģēliju, piemēram, par to, kā cilvēks var saņemt žēlastību un palīdzību bez savas paša ticības, tikai ar cita cilvēka ticību, kā šeit redzam notiekam ar šīs sievas meitu, cituviet jau pietiekami plaši izklāstīts. Arī tas, kā Kristus un mācekļi līdz ar sievu šajā evaņģēlijā sniedz mums mīlestības piemēru, rādīdami, ka ikviens dara, lūdz un rūpējas nevis pats par sevi, bet par citiem, ir pietiekami saprotams un viegli atrodams mūsu skaidrojumos.