Sprediķis svētdienā pēc Kristus Debesbraukšanas dienas

Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani. Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie Manis. To Es jums esmu runājis, lai jūs nekristu apgrēcībā. Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. Bet viņi to darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani. Bet to Es uz jums esmu runājis, lai jūs, kad viņu laiks nāks, atcerētos, ko Es jums esmu teicis. To Es jums no sākuma neteicu, tāpēc ka biju pie jums. [Jņ.15:26–16:4]

“To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis.” (Jņ. 16:33)

Kurš gan no mums nepazīst bēdas? Brīžiem šķiet, ka pazīstam tās pat pārāk labi. Dzīvē ir tik daudz grūtuma un bēdu, ka gudrais Salamans pat apgalvo, ka mirušie ir daudz laimīgāki par dzīvajiem, bet vēl laimīgāki par šiem abiem ir tie, kas nemaz nav dzimuši un kam nav bijis jāredz tā dzīves kņada un posts, kas notiek zem saules.

Jā, patiešām, katrs no mums laiku pa laikam jūtas tā, ka vēlēto kaut mūsu vispār nebūtu. Tik ļoti cietsirdīga ir dzīve, tik ļoti cietsirdīgi ir cilvēki apkārt mums, ka brīžiem zūd pati vēlēšanās dzīvot. Un pats ļaunākais ir tas, ka pēc savas vecā cilvēka dabas arī mēs paši, katrs no mums esam cietsirdīgi un nežēlīgi. Mēs esam akli pret tām bēdām, kas valda apkārt mums un visu savu dzīvi mums jāpieliek daudz pūļu, lai cīnītos pret savu dabu un nedarītu citiem to, ko negribam lai viņi darītu mums. Bet kur tad ir tas miers, par kuru Kristus runā šīsdienas evaņģēlijā? Ko gan Viņš ar šiem vārdiem vēlējās pateikt? Vai varbūt tie patiešām ir tikai vārdi, un nekāda miera un prieka šajā pasaulē vienkārši nav?

Vispirms mums jāzina, ka Kristus nekur un nekad nav sacījis, ka mums šajā pasaulē būs miers. Tieši otrādi! Viņš saka, ka šajā pasaulē mums būs bēdas, jo šī pasaule ienīst mūs. Šis naids rodas tādēļ, ka mēs neesam no šīs pasaules. Ja mēs būtu no šīs pasaules, tad pasaule mūs mīlētu, jo mēs domātu, runātu un rīkotos pasaulīgi. Taču tā kā mēs to nedarām, tad pasaule mūs ienīst, jo tā nesaprot un neieredz cilvēkus, kas neņem līdzdalu tās ļaunajos darbos, bet cenšas darīt labu pat saviem ienaidniekiem. Te nu ir šīs dzīves paradoksālā realitāte – pasaule mūs ienīst, bet Kristus saka, ka mēs esam svētīgi.

Kāda gan te var būt svētība, ja citi tevi ienīst, dara tev ļaunu un runā sliktu par tevi? Tikai muļķis, īsts idiots varētu uzskatīt šādu attieksmi par svētīgu. Patiešām, ja mēs raugāmies uz to visu ar pasaules acīm tad, jā.

Šajā pasaulē cilvēki jūtas labi tad, ja viņiem viss ir labi; ja ir laba veselība, daudz naudas, ja citi tos ciena un apbrīno. Šis ir pasaulīgs miers, miers, kas rodas no tā, ka visapkārt viss ir labi un mierīgi. Turpretī, kad visa tā nav, tad paliek tikai uztraukums, nedrošība un bailes, un vēlme kaut atkal iestātos ārēja labklājība un laime. Kaut nekādu bēdu vairs nebūtu un viss būtu atkal tāpat kā agrāk. Jā, tā ir laicīga laime un laicīgs miers, kad cilvēki ir laimīgi tāpēc, ka visapkārt viss ir labi. Pēc šādas labklājības un laimes dzenas pasaule. Taču Kristus nerunā par šādu mieru. Viņš nesaka, ka radīs mums šajā pasaulē miera valsti, bet saka, ka mums būs miers Viņā, miers pašā Kristū. Bet kas tad tas ir par mieru?

Tas ir tāds miers, kuru šī pasaule vienkārši nepazīst, jeb citiem vārdiem sakot, tas ir Dieva miers, miers ar Dievu. Bet ko tas nozīmē – miers ar Dievu jeb Dieva miers? Lūk, ko!

Kristieši zina, ka pati lielākā viņu dzīves problēma nav slikta veselība, tas, ka nepietiek naudas, nedz arī tas, ka citi viņus neieredz un nicina. Nē, tā nebūt nav galvenā problēma. Galvenā cilvēka bēda ir tā, ka pēc savas grēcīgās cilvēka dabas viņš ir Dieva ienaidnieks. Un kā visvarenā Dieva ienaidnieku viņu sagaida nāve, elle un mūžīgas mokas. Spriediet paši, vai tad tas nav briesmīgāk par visu, vai tad no tā nav jābaidās vairāk par visu?

Patiešām, tas ir tā! Kristietim nav bail ne no kā, kā tikai no tā, ka Dievs varētu kļūt par viņa ienaidnieku. Un pareizi. Ja kādam ir tāds ienaidnieks kā Dievs, tad kāds gan te varētu būt miers? Dievs savās dusmās taču ir daudzkārt briesmīgāks par visu, ko vien spētu iedomāties cilvēka prāts. Un no Dieva taču nav iespējams ne aizbēgt, ne paslēpties.

Kas tādā gadījumā jādara, lai Dievs nedusmotos uz mums, bet lai turpretī, kļūtu par mūsu draugu un aizstāvi? Jā, ko lai dara, kā lai to panāk? Varbūt iet pie kāda ekstrasensa, burvja vai zīlnieces? Varbūt ziedot daudz naudas baznīcai? Ko darīt, lai iegūtu Dievu par draugu? Protams, var jau mēģināt kaut ko darīt un daudzi arī to mēģina, bet tomēr nekādi darbi nepalīdz. Šādā veidā Dieva draudzību nav iespējams iegūt. Bet ko tad lai dara? Varbūt iet uz klosteri? Ja jau Dievs ir un Viņš ir dusmīgs uz mums par to, ka mēs esam tādi, kādi esam, tad kaut kādā veidā taču no Dieva dusmām ir jāizvairās! Kurš gan grib nokļūt ellē un velna nagos ciest mūžīgas sāpes un mokas? Taču izrādās, ka arī klosterī iešana nespēj palīdzēt. Izrādās, ka te nav iespējams darīt pilnīgi neko. Palīdzēt var tikai un vienīgi pats Dievs.

Un Viņš arī palīdz. Viņš nāk šajā pasaulē, kas sten un vaid zem savu grēku nastas un kļūst par cilvēku. Brīvprātīgi, tikai savas mīlestības vadīts, Viņš ņem uz sevi visus mūsu grēkus, nes tos pie krusta un atdod savu dzīvību par mums.

Vai tu dzirdi kā Dievs tevi mīl? Pats Dievs Jēzū Kristū mirst par taviem grēkiem un ceļas augšā, lai padarītu tevi par savu draugu. Pēc tam Viņš izsūta vēstnešus pa visu šo pasauli, lai ikviens cilvēks dzirdētu šos vārdus: Dievs mīl tevi! Viņš ir tavs draugs! Viņš grib tevi glābt no elles velna un nāves un dzīvot, un valdīt ar tevi kopā mūžīgi! Lūk, to nozīmē miers Kristū! Tas ir tas pats miers, par kuru eņģeļi dziedāja Ziemsvētku naktī un kas piepildījās līdz ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Tagad šo mieru mums nevar vairs atņemt neviens. Ne slimības, ne nabadzība, arī pats velns elle un nāve te neko vairs nevar padarīt tiem, kam Jēzū Kristū ir miers ar Dievu.

Kad mums ir šis miers, tad mēs teicam sevi laimīgu pat ciešanās, zinot, ka ciešanas rada izturību, izturība patstāvību, bet patstāvība cerību, savukārt cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs ir izlieta Dieva mīlestība caur Svēto Garu.

Jā, mans mīļais draugs – par tevi Dievs ir izlējis savas asinis jau tad, kad tu vēl biji grēcinieks. Dievs tevi ir pirmais mīlējis, meklējis un glābis. Viņš pret tevi ir izturējies kā īsts, patiess un uzticams draugs un Viņš ir tavs draugs. Draugs, kas ir miris par tevi un augšāmcēlies.

Tā ir patiesība! Kristus ir augšāmcēlies un arī tu reiz celsies augšām no nāves un dzīvosi kopā ar Viņu mūžīgi. Un lai tas varētu piepildīties, Viņš šodien atkal nāks pie tevis un dos tev savu miesu un asinis, lai tu saņemtu grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu. Jā, kā patiess draugs Viņš tev atnesīs zāles pret nāvi, lai tu varētu izglābties no nāves un dzīvot ar Viņu kopā mūžīgi mūžos. “Un Gars un līgava saka: ‘”Nāc!” Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni maksas.. Tiešām, nāc, Kungs Jēzu! Mūsu Kunga Jēzus žēlastība lai ir ar visiem! Āmen.”