Sprediķis trešajā svētdienā pēc atspīdēšanas
Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja. Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. Un Jēzus uz to saka: “Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.” Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.” Un Jēzus uz to saka: “Es iešu un to darīšu veselu.” Bet virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis. Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.” Un Jēzus sacīja virsniekam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā. [Mt.8:1-13]
Šodien uzklausītais evaņģēlijs mums turpina vēstīt par Kristus kalpošanu kopš tā sākās kāzās Kānā.
Jēzus bija pārstaigājis plašu teritoriju sludinot Dieva vārdu visā skaidrībā. Tie, kas to dzirdēja, atzina, ka tā nav farizeju un rakstu mācītāju sludināšana par bauslības darbiem un ārēju svētdzīvi. Jēzus tos mācīja kā tāds, kam ir vara. Tā bija pavisam savādāka vēsts. Tā arī nebija vienkārša pedagoģija vai augsta filozofija. Tā bija vēsts, kas atklāja cilvēka dziļo samaitātību. Tā bija vēsts, par Dieva bauslības nepiepildāmām prasībām. Šī vēsts lika uzlūkot Dieva gribu pavisam citā gaismā. Tā bija vēsts par Dieva varenību, mīlestību un žēlastību. Šī vēsts bija nesaudzīga pret paštaisnajiem un dziedinoša satriektam grēciniekam. Tā bija vēsts, kas izmainīja cilvēku ne tikai ārējā uzvedībā, bet radīja cilvēka dabai pavisam svešas izpausmes – dievbijību un paļāvību uz Dievu. Turklāt šie cilvēki iemantoja kādu īpašību jeb Dieva dāvanu – ticību.
Šodien evaņģēlijs mums rāda šīs ticības piemērus.
Tūlīt pēc sprediķa, kuru sauc par Kalna sprediķi [kas lasāms Mateja evaņģēlijā no piektās līdz septītajai nodaļai] pie Jēzus pienāk caurcaurim spitālīgs vīrietis, nometās Viņa priekšā zemē un saka: Kungs, ja tu gribi, Tu vari mani šķīstīt!
Spitālīgā vīra izvairīgais jautājums – ja Tu gribi – nenozīmē šaubas, kā notikumā ar tēvu un viņa dēlu, kuram bija mēms gars. Tēvs sacīja: ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums. Bet Jēzus norāja šādu neticību sakot: Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic. Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: Es ticu, palīdzi manai neticībai!
Sakiet, vai šādas sajūtas mums nav pazīstamas? Apžēlojies par mani Dievs – ja Tu spēj! Palīdzi man Dievs – ja Tu spēj!
Redziet, Jēzus neuzlūko tikai izskanējušos vārdus, bet uzlūko runātāja sirdi.
Spitālīgā vīra lūgums bija Tēvreizes jeb lūgšanas Mūsu Tēvs trešais lūgums – Tavs prāts lai notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes.
Lūgšanu Mūsu Tēvs Jēzus mācīja nupat izskanējušajā Kalna sprediķī. Mēs gan nezinām vai spitālīgais bija dzirdējis šo sprediķi un Jēzus sludināšanu vispār, jo spitālīgajiem bija jāturas savrup no sabiedrības. Piemēram, kad Jēzum kādā ciemā tuvojās desmit spitālīgi vīri tie Viņu sauca no tālienes [Lk.17:12].
Bet katrā ziņā mēs zinām, ka spitālīgais bija dzirdējis Dieva vārda sludināšanu, jo ticība nāk no sludināšanas jeb klausīšanās. Savukārt, lai mēs šo ticību iegūtu, ir iedibināts garīgais amats Evaņģēlija mācīšanai un sakramentu pārvaldīšanai draudzē. Jo caur Vārdu un sakramentiem kā instrumentiem Dievs dāvā savu Svēto Garu, kas – kur un kad Dievs to grib – rada ticību tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju. [CA.5]
Un nu spitālīgais tuvojas Jēzum. Un tas ir raksturīgi ticībai. Tā sagaida no Dieva vienīgi labu. Viņš lūdza paļāvībā, lai notiek Dieva labais un žēlīgais prāts. Un pat ja Viņš lems paturēt manu fizisko trūkumu, tad Viņš zina labāk nekā es, kādēļ tas man ir derīgi. Katrā ziņā man jau ir viņa vislielākā dāvana – grēku piedošana un mūžīgā dzīvošana un glābjoša ticība, kas šīs dāvanas saņem no Dieva un man sniedz. Es ticu, ka esmu pieņemts žēlastībā un mani grēki piedoti Kristus dēļ, kas ar savu nāvi ir gandarījis par maniem grēkiem. [CA.4]
Tātad viņš tuvojas Jēzum. Viņš tuvojas tam, kurš būdams pats Dievs un bauslības devējs, nebija pacēlis akmeni pret ielas meitu, bet atklāja bauslības dziļāko būtību un jēgu. Par to daudz ir rakstījis apustulis Pāvils, kurš mācīja, ka viens no bauslības lietojumiem ir – tā rada grēka atziņa, [Rom.3:20] bez kuras neviens nevar saņemt piedošanu. Tā izbiedē grēcinieku un moka viņa sirdsapziņu. Jo veselam ārstu nevajag. Pašpietiekamais un šķietami veselais ārstu nemeklēs. Un ja viņš joprojam vēlēsies palikt savā ārišķīgajā dievbijībā, tad viņa slimība viņu pārsteigs pēkšņi, kā vēzis, kas ātri sagrauj stipru organismu. Ja kāds cilvēks ilgi paliek aukstumā, tas nosalst, bet ja cilvēks paliek grēkos un neatgriežas, tas aiziet mūžīgā pazudināšanā.
Bet ticīgo negaida Dieva dusmas, jo viņš tic evaņģēlijam, kas māca par grēcinieka pestīšanu, ka Kristus dēļ grēki ir piedoti. Šī ticība nomierina sirdsapziņu. Šo patiesību mēs dziedam ikreiz pēc grēksūdzes un absolūcijas – Lai slava Dievam ir un gods par Viņa žēlastību, Vairs negaida mūs bargais sods, bet Tēva mīlestība. Nu Dievam ir uz mums labs prāts, jo visur miers tiek sludināts, un naidam nav vairs varas.
Tieši tāda ir Kristus atbilde. Evaņģēlists Marks saka, ka Jēzus bija sirdī aizkustināts. Un Viņš dziedina spitālīgo. Tajā pašā mirklī spitālīgais ir šķīsts. Viņš ir šķīsts garīgi, pateicoties grēku piedošanai, ko saņēmis ticībā Kristus dēļ, un šķīsts pie miesas, kurai atņemta nejaukā sērga.
Nu šis vīrs nerima apliecināt žēlastību, kas viņam notikusi, un tie bija viņa atgriešanās augļi. Viņš nebija kā viens no deviņiem spitālīgajiem, kuri pēc dziedināšanas novērsās no Kristus. Redziet šo brīnišķīgo Dieva žēlastību, kas pat neticīgajam dāvā veselību! Patiesi, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem. Bet ko palīdz cilvēkam veselība, gods un pārticība, ja viņam nav ticības?
Ja mēs tikai šajā dzīvē ceram uz Kristu, saka apustulis Pāvils, tad mēs esam visnožēlojamākie cilvēki [1.Kor. 15:19]. Proti, nevis nešķīstais spitālīgais, kroplais un aklais ir nožēlojams, bet cilvēks, kas domā no Kristus saņemt tikai dziedināšanu no kādas slimības, lai netraucēti nodzīvotu šo īso dzīvi vai arī labklājību, mieru un drošību šajā pasaulē.
Spitālīgais un citi cilvēki, kurus Jēzus dziedināja, vai pat uzcēla no mirušajiem, vēlāk tika aizsaukti mūžībā. Bet ticība ikvienam dāvā mūžīgo dzīvību, kā apliecina Jēzus – Es esmu augšāmcelšanās uz dzīvība, kas man tic tas dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam.
Jā. Tas ir gluži kā Jēzus jautāja [Mt.9]: Kas ir vieglāk? Sacīt, tavi grēki tev piedoti vai arī celies ņem savu gultu un staigā. Patiesi, es jums saku mīļie draugi, Dievam, kurš katru no mums ir veidojis mātes miesās, nav grūti darīt cilvēku veselu – neatkarīgi no tā vai cilvēks ir ļauns vai labs. Jēzus sacīja, ka Viņa Tēvs darbojas, tāpēc arī Viņš darbojos. Bet grēku piedošanas cena nav sudarbs vai zelts, bet Kristus asinis, kas izlietas smagās ciešanās un nāves mokās.
Tu katru svētdienu dzirdi vārdus – tavi grēki tev piedoti, bet šo vārdu spēks ir tajā, ka Kristus ir miris par katru no mums. Viņš ir miris mūsu vietā, lai mēs varētu dzirdēt šos brīnišķīgos vārdus.
Lūk, cerēt uz Kristu šajā un nākamajā dzīvē mēs varam pateicoties grēku piedošanai un taisnībai, ko esam saņēmuši. Par to lai mūsu sirds gavilē un ir pateicīgas. Mūsu ticība zina, ko tā no Dieva saņēmusi, un zina arī, ka tā saņems visu ko lūgs saskaņā ar Viņa gribu. Lai notiek Tavs prāts, kā debesīs, tā arī virs zemes.
Bet Jēzus kalpošana šeit nebeidzas. Viņš dodas un Kapernaumu, kur satiek kādu ticīgu nejūdu. Un nevis vienkārši ticīgu, bet viņam ir tāda ticība, kā nevienam Israēlā. Un Jēzus nemelo!
Tādēļ mums ir svarīgi noskaidrot, kas tad tā par ticību, un vai arī mūsu ticība ir tik tāda?
Visupirms padomāsim, kāda tad bija ticība Israēlim.
Jūdi gaidīja Mesiju. Viņi ar ilgām gaidīja Dieva apsolīto Glābēju, kas viņiem palīdzēs, un kā daudzi domāja, – uzcels viņiem valstību, atbrīvos no okupantiem un tamlīdzīgi.
Un tad Viņš nāca. Šo brīnišķīgo notikumu – Dieva iemiesošanos – mēs nupat esam nosvinējuši Kristus dzimšanas svētkos un dzirdējušu priecīgo vēsti, gluži tāpat kā tajā naktī gani – Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu. [Lk.2]
Vēlāk sirmais Sīmenāns Jēzu uz savām rokām ņēmis sacīja: Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm. [Lk.2]
Šeit mēs varētu vēl piebilst – un manas rokas turējušas. Tiešām, apsolītais Glābējs bija viņa rokās.
Tālāk atcerēsimies Jēzus pirmos mācekļus – Andreju un Filipu, kurus minēju pagājušajās svētdienas sprediķī.
Ko Filips sacīja, kad aicināja Nātaniēlu? Mēs esam To atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu. Nātānaēls viņam sacīja: Vai no Nacaretes var nākt kas labs? Filips viņam atbild: Nāc un redzi! [Jņ.1]
Un visbeidzot, apustulis Jānis raksta: Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu – dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies. [1.Jņ.1:1-2]
Un kas tad ir tā lielā ticība?
Tā ir ticība, kas tic pasludinātam vārdam. Tā ir ticība, kurai nevajag Kristus miesīgo klātbūtni. Kungs – saki tikai vienu vārdu. Tu esi Dievs. Tavā ziņā ir dzīvība un nāve, veselība un slimība un visa visa pasaule. Arī man ir padotie un tie mani klausa. Viens tavs vārds var apsaukt pat vētru jūrā. Saki, Kungs, tik vienu vārdu un mans kalps būs vesels.
Vēlāk šo ticību Jēzus mācīja saviem mācekļiem. Viņš ļoti bieži viņiem sacīja, ka Viņu notiesās uz nāvi un Viņam būs jāmirst. Ikreiz kad Kristus runāja par savu miesīgo aiziešanu, mācekļi noskuma.
Bet Lieldienu rītā mācekļiem bija īsta mācību stunda. Viņiem bija jātic vārdiem, ko sludināja citi, jo Jēzus viņiem uzreiz neparādījās. Un tas bija ļoti grūti. Mācekļi neticēja, kamēr nebija paši redzējuši. Un šo viņu neticību Kristus vēlāk norāja.
Par Tomi ir pat atsevišķs stāsts. Kristus viņam parādījās un lika viņu aizskart sakot – neesi neticīgs, bet ticīgs, proti, tici tam, ko par mani sludina, jo tagad tas būs jādara tev. Tagad jūs zināsiet pēc pašu pieredzes, ko nozīmē ticēt vārdam, bet neredzēt mani miesīgi klāt. Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Tad nu ejiet un pasludiniet priecīgo vēsti visai pasaulei un redzi, es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.
Lūk, tāda ir mūsu ticība, mīļie draugi, kurai jātic sludinātai vēstij neredzeto pašu Kristu. Kristībā Dievs mūs ir ņēmis savās rokās, lai radītu mūs nojauna un rotātu mūs ar Kristus taisnību, kas mūs nepamet kaunā un nāvē, bet izglābj no grēka, nāves un lāsta varas un cels mūs augšā mūžīgai dzīvošanai.
Tāpēc ar pateicību uzklausīsim ikreiz šo vēsti – dzīvā Dieva vārdu, un ar pateicību un ticībā Dieva apsolījumam, saņemsim šodien Viņa miesu un asinis – kas ir sakraments jeb noslēpums – kurā Dieva vārds ir kopā ar zīmi, lai mūsu ticība patiesi tiktu stiprināta, ka Kristus miesa un asinis ir mūsu grēku piedošana. Āmen.
Ieskaties