Sprediķis trešajā svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī – kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, ko biju pazaudējusi. Gluži tāpat, es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” [Lk.15:1-10]

„Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Jēzu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: „Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Paštaisnus cilvēkus arvien uztrauc un kaitina tie, par kuriem tie jūtas labāki. Paštaisnie arvien izsmej šādus cilvēkus, izturas pret tiem ar nicinājumu un cenšas no tiem norobežoties. Tādēļ paštaisna augstprātība arvien ir sabiedrību šķeļoša un postoša parādība. Īpaši baismīgas formas paštaisnība pieņem reliģijā. Pārējie cilvēki to arvien jūt un arī novēršas, jo nav nekā atbaidošāka par svētulīgu, augstprātīgu liekuli. Pilnīgi citādi rīkojās Jēzus. Viņš labprāt satikās un runāja ar visiem cilvēkiem, lai stāstītu tiem par žēlsirdīgo Dievu, kas grib glābt ikvienu. Liekulīgos, nacionālā un reliģiskā lepnuma pārņemtos farizejus un rakstu mācītājus, Jēzus izturēšanās ļoti kaitināja. Viņi pārmeta Jēzum, ka tas biedrojoties ar grēciniekiem un tādējādi esot tiem līdzīgs.

Izmantodams līdzību, Jēzus tiem atklāja cik nepamatota ir gan šāda apsūdzība, gan pašu farizeju izturēšanās. Ja kādam no farizejiem būtu pazudusi avs, viņš nekavējoties atstātu pārējās un dotos meklēt pazudušo. Pazudušās atrašana, tam izraisītu lielu, patiesu prieku. Tieši tāpat eņģeļi debesīs vairāk priecājas par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Lai uzsvērtu šo domu, Jēzus stāsta vēl vienu līdzību par sievu, kas pazaudējusi vienu no saviem desmit naudas gabaliem. Tā nemierina sevi ar domu, ka deviņi graši vēl palikuši, bet rūpīgi pārmeklē māju, līdz atrod pazudušo grasi. Gan farizejs, kurš atradis pazudušo avi, gan sieva, kas atradusi grasi, savā priekā dalās ar draugiem un kaimiņiem. Līdzīgi priecājas eņģeļi debesīs par ikvienu grēcinieku, kas atgriežas.

Jēzus līdzībās morāli paklīdušā cilvēka vērtība kļūst lielāka par taisno cilvēku. Viņš norāda, ka cilvēka ikdienas dzīves pieredze pareizi liecina, ka cilvēku kopība nevar būt pašapmierināta un priecīga, tik ilgi, kamēr kaut viens no apkārtējiem ir nomaldījies un pagrimis. Jēzus nesaka, ka mums jāmīl tas, ko grēcinieki dara. Tieši pretēji, no viņu darbiem mums jānovēršas. Tomēr nepareizi būtu novērsties no pašiem šiem cilvēkiem. Tieši otrādi, viņi pelna lielākas pūles un ievērību. Līdzīgi kā, ja mums sāp kāds no miesas locekļiem, mēs tam pievēršam lielāku uzmanību, nekā veselajiem. Tā Dieva radītā daba mums māca pareizi izturēties pret saviem līdzcilvēkiem. Augstprātība, lepnība un paštaisnums ir pretdabiskas parādības. Nosodāma ir nevis Jēzus, bet rakstu mācītāju un farizeju rīcība. Jēzus līdzības rāda, ka šie cilvēki ne tikai rīkojas pretdabiski, bet tie ir tik liekulīgi, ka izliekas svētāki par eņģeļiem un pašu Dievu. Turpretī Dievs Dēls nav palicis debesu svētlaimē un godībā, bet nolaidies zemu jo zemu – Viņš kļuvis par cilvēku, lai glābtu grēciniekus. Glābšana vienādi vajadzīga gan atklātiem grēciniekiem, gan paštaisniem farizejiem. Tādēļ Jēzus runā gan ar vieniem, gan otriem. Veseliem ārsta nevajag! Kristus nav nācis pasaulē lai glābtu taisnos, bet grēciniekus!

Jēzus piemērā atklājas arī diženais baznīcas uzdevums – glābt grēciniekus. Baznīca nav un nedrīkst būt paštaisnu svētuļu sekta, kas tīksminās par savu morālo pilnību un ar nicinājumu raugās uz visiem citiem. Baznīca nav treniņzāle, kurā labie un krietnie cenšas pilnveidoties, kļūt vēl labāki un krietnāki. Baznīca ir slimnīca, kurā nāvīgi slimi cilvēki saņem zāles pret nāvi un dāvā tās ikvienam, kam vajadzīga dziedināšana. Tāpat kā Jēzus nāca, lai uzmeklētu pazudušos un tos glābtu, baznīca meklē un glābj pazudušos. Baznīca nedzīvo no sava svētuma un morālās pilnības. Tā skaidri apzinās, ka svēts ir vienīgi Tas Kungs. Tādēļ baznīca dzīvo no grēku piedošanas – no Tā Kunga žēlastības, no zālēm, kuras dzīvības Kungs dāvina tiem, kurus apdraud nāve, velns un elle. Baznīcas diženais uzdevums skaidri atklājas Jēzus vārdos: „Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā un .. Viņa vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes.” Šie vārdi un atziņas, kas no tiem izriet pelna nopietnu uzmanību.

Kristus misija bieži ir tikusi pārprasta. Tas tādēļ, ka cilvēkiem ir paticis piedēvēt Kristum un Viņa darbībai savus priekšstatus. Šo iemelsu dēļ Jēzus bieži ir ticis uzskatīts par lielu reliģisku un morālu reformatoru vai pat revolucionāru, kurš gribējis uzlabot šo pasauli, aizstāvēt nabagus, pazemotos un atstumtos un nodibināt jaunu kopību, kurā valdītu augstāki un patiesāki morāles standarti. Tomēr uzmanīgi lasot evaņģēlijus, mēs tajos ieraugām pavisam citādu Jēzu. Tas ir Jēzus, kas neiekļaujas cilvēku priekšstatos un cilvēku prāta radītās sistēmās. Tie ir Viņam apkārtējie cilvēki, tie ir arī Viņa mācekļi, kas nemitīgi cenšas sagaidīt no Jēzus reformatorisku vai revolucionāru rīcību. Tie visi cer, ka Jēzus nodibinās jaunu, labāku valdību, izdos jaunus likumus, iecels valdošos amatos savus tuvākos līdzgaitniekus. Tomēr Jēzus negrasās radīt nedz reliģisku, nedz politisku utopijas valsti. Viņš negrasās cīnīties par varu un ietekmi, lai uzlabotu šo pasauli. Tieši otrādi – Viņš ir pārliecināts, ka tiks atmests, noraidīts, izsmiets, zaimots un nogalināts. Pilnīgi labprātīgi un lēnprātīgi Viņš iet pretī šim mērķim, un cenšas to izskaidrot arī saviem mācekļiem.
Nedz mācekļi, nedz Jānis Kristītājs nespēj līdz galam izprast Jēzus misiju. Viņš neorganizē nedz nacionālu, nedz reliģisku, nedz kādu citu pretošanās kustību un atsakās no jebkura partejiskuma. Tādēļ Viņš patiešām tiek noraidīts un atstāts. Viņu noraida un no Viņa atstājas visi – gan Viņa draugi, gan ienaidnieki. Tie ikviens bija cerējuši, ka Viņš piepildīs kaut ko no viņu reliģiskajām, nacionālajām, politiskajām vai personiskajām ilgām, un to nesaņēmuši, vīlušies atkāpjas vai kļūst Viņam naidīgi. Tā nu pēc Dieva mūžīgā nodoma miesā nākušais Dieva Dēls pilnīgā vientulībā, un citādi tas nevarēja būt, ar savu bezgrēcīgo dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos iznīcina nevis vienu vai otru grēka izpausmi, bet pašu grēka varu, nopelnot Dieva piedošanu visiem cilvēkiem. Viss ir piepildīts! – Viņš izdveš pie krusta, kopā ar lūgumu Tēvam piedot arī Viņa slepkavām. Arī viņu dēļ, lai glābtu arī viņus, Dieva Dēls nācis pasaulē. Tevis un manis dēļ Viņš miris un augšāmcēlies.

Kaut ko tikpat neparastu pēc savas augšāmcelšanās Viņš pavēl darīt arī saviem mācekļiem. Viņš nesaka tiem – atrodiet pašus labākos un ietekmīgākos cilvēkus, pārlieciniet tos par maniem ideāliem un veidojiet jaunu ietekmīgu reliģisku un politisku spēku, satrieksim pretiniekus un valdīsim laimīgi. Nē, tā vietā Viņš liek tiem sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visiem cilvēkiem. Te atklājas baznīcas uzdevums un tās līdzība ar savu Kungu. Tieši palikt uzticīgiem šim uzdevumam ir bijis pats grūtākais pārbaudījums Viņa baznīcai. Tai arvien ir kārojies iziet ārpus šiem Kunga nospraustajiem rāmjiem un kļūt par sociālu un politiski ietekmīgu spēku vai veidot savu elitāru kopienu.

Tādēļ gandrīz visos laikos, mēs redzam baznīcu, kas veido pati savu īpatnēju dzīvi. Tā ir baznīca, kurā pulcējas labākie filozofi, labākie dziedātāji un gleznotāji, labākie politiķi un sociālie darbinieki. Tā ir baznīca, kas apzināti to visu kultivē un cenšas pārliecināt pasauli – nākt pie labākajiem, nāk un stāties labāko pulkā! Cik gan cilvēciski saprotami un tomēr vienlaicīgi arī farizejiski un pretēji Jēzus vārdiem un pavēlēm, ir šie centieni. Jēzus taču nav licis jums aicināt nevienu citu, kā tikai grēciniekus. Turklāt Viņš vēlējies, lai jūs apzinātos, ka esat paši lielākie no visiem grēciniekiem. Debesīs nevairojas prieks, ja baznīca prot gudri filozofiski spriedelēt, ja baznīca spēj lepoties ar izciliem mākslas šedevriem, ja baznīcas kori ir paši izcilākie, ja baznīca spēj risināt sabiedrības sociālās problēmas, ja baznīcai piemīt liela politiskā ietekme. Debesīs priecājas vienīgi par grēcinieka atgriešanos. Debesīs priecājas par to, ka pati baznīca dzīvo no grēku piedošanas un meklē grēciniekus, lai tos glābtu no velna elles un nāves. Baznīcas lielā bagātība, tās lepnums un prieks ir Evaņģēlijs jeb vēsts par grēku piedošanu Jēzus vārdā un mūžīgo dzīvošanu, kas tai seko. Baznīcas uzdevums ir sargāt šo Evaņģēlija vēsti skaidru, darīt to saprotamu un žēlsirdīgi piedot cilvēkiem grēkus, kas vēlas piedošanu saņemt. Nāciet visi pie manis, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, jo es jūs gribu iepriecināt! – sauc baznīcas Kungs Kristus.

Nāciet pie žēlsirdīgā Kunga! – sauc Viņa baznīca. Viss ir sataisīts! Mūžīgā mielasta galds ir klāts. Nāciet, saņemiet zāles pret nāvi! Nāciet un ēdiet grēku piedošanas maizi un dzeriet mūžīgās dzīvības eleksīru. „Nāc!” Kam slāpst, lai nāk; kas grib lai saņem dzīvības ūdeni bez maksas.” Āmen.