Sprediķis triju svēto ķēniņu dienā

“Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi. Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule Tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi. Tautas staigās tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas uzlēcis pār tevi. Pacel savas acis un skaties visapkārt! Tie visi ir sapulcējušies un nāk pie tevis, tavi dēli nāk no tālienes, un tavas meitas uz rokām atnestas. Kad tu to redzēsi, tad tu starosi priekā, un tava sirds iedrebēsies un atvērsies, jo jūras bagātības virzīsies šurp pie tevis un tautu mantas ieplūdīs tevī. Kamieļu jūklis apklās tevi, jaunie kamieļi no Midiānas un Ēfas, visi tie nāks no Sabas, tie atnesīs zeltu un vīraku un teiks Tā Kunga slavu.” [Jes.60:1-6]

Šis teksts ir pamudinājums turēties pie ticības un Evaņģēlija pasludinājums, vēstījums par to, kā tas tiks sludināts visā pasaulē un kā kristieši tiks izraudzīti no visu zemju iedzīvotāju vidus. Šis pravietojums ir skaidrs, tādēļ daudz paskaidrojumu te nav vajadzīgs.

Bet, nosaukdams Evaņģēliju par gaismu, skaidrību, spožumu un Tā Kunga atspīdēšanu, pravietis māca mums saprast atšķirību starp Evaņģēlija gaismu un bauslību. Šī atšķirība ir rūpīgi jāievēro, lai nejauktu kopā Evaņģēliju un bauslību, lai nesauktu par Evaņģēliju to, kas ir bauslība, un otrādi. Adventa laikā un iepriekšējos tekstos mēs dzirdējām, ka Evaņģēlijs ir dzīvības vārds, žēlastības mācība, prieka gaisma, kas apsola, nes un dāvā mums Kristu līdz ar visiem Viņa dārgumiem. Turpretī bauslība ir nāves vārds, dusmības mācība, skumju gaisma, kas dara redzamu grēku un pieprasa no mums taisnību, ko nespējam sasniegt; tā sirdsapziņa jūt, ka ir pelnījusi mūžīgu nāvi un dusmību, tādēļ tai jākļūst nomāktai un nemierīgai. Šādai sirdsapziņai kā līksma dziesma tiek vēstīts šis prieka pilnais Jesajas pravietojums, lai tā atkal tiktu iepriecināta, kļūtu dzīva un brīva no bauslības un grēkiem.

Tādēļ Evaņģēliju un bauslību varam saukt par diviem dažādiem spožumiem – kā sacīts 2. Kor. 3:10-13 – pirmais ir Kunga spožums, otrais – kalpa spožums. Tā Kunga spožums ir atspīdējis caur Kristu, kalpa spožums – caur Mozu. Ārons un Israēla bērni nespēja panest Mozus vaiga spožumu un skaidrība – viņam nācās aizklāt savu seju. Turpretī Kristus apskaidrotā vaiga spožums Tabora kalnā nebija nepanesams, jā, tas bija tik jauks un prieka pilns, ka Sv. Pēteris priecīgs sacīja: “Mācītāj, šeit mums labi; taisīsim trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Te arī Mozus spožums vairs nebija nepanesams, bet tīkams; jo Evaņģēlijs bauslību – audzinātāju, kas iepriekš cilvēka dabai bija netīkama un nepanesama – darīja tai tīkamu, – kā jau dzirdējām. Tā nu Jesaja saka:

“Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi.”

Bez šaubām, celties tiek mudināts tas, kas vēl nav piecēlies – kas guļ aizmidzis vai miris. Man šķiet, ka Sv. Pāvils runā tieši par šiem pravieša vārdiem, Ef. 5:14 sacīdams: “Tāpēc ir sacīts: uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus.” Kristus, neapšaubāmi, ir tā gaisma, par kuru šeit runā Jesaja – ar Evaņģēliju Viņš spīd visā pasaulē un apgaismo visus, kas ceļas un ilgojas pēc Viņa. Savukārt tam, ka Jesaja piemin Jeruzalemi, bet Sv. Pāvils to nepiemin, nav nozīmes. Jesajas tekstā arī nav vārda “Jeruzaleme” – to kāds ir šai vēstulei pievienojis – tādēļ ka šeit tomēr caur pravieti tiek uzrunāta Jeruzaleme jeb Israēla tauta.

Kas ir šie aizmigušie un mirušie? Tie, bez šaubām, ir visi, kas atrodas bauslības varā; jo šādi ļaudis ir miruši savos grēkos – īpaši mirušie, kas neievēro bauslību, dzīvo nesavaldīgi un pārgalvīgi. Savukārt darbu svētie ir aizmiguši – tie nejūt, kā viņiem pietrūkst. Kā vieni, tā otri daudz neievēro Evaņģēliju, guļ iemiguši vai miruši; ir jānāk Garam, lai tie varētu mosties, ieraudzīt un atzīt šo gaismu. Ir arī vēl trešie – tie, kas jūt bauslību un sirdsapziņas pārmetumus. Tie ilgojas pēc žēlastības un sauc pēc Evaņģēlija; tie arī panāk, ka žēlastība tiek viņiem dāvāta; tad viņi to sludina citiem (arī Jesaja – kā viens no viņiem), lai aizmigušie un mirušie mostas un saņem gaismu.

Tādēļ pravietis saka: ļauj, lai gaisma tevi apspīd, vai: “Topi apgaismota”; dari tā, lai gaisma varētu tevi skart, steidzies šurp, mirušais, nepaliec savas nešķīstās dzīves kapā, tas ir, pārstāj mīlēt un turpināt ļaunu dzīvi, lai Evaņģēlija gaisma varētu tevi apgaismot un rast tevī vietu. Un tu, aizmigušais, mosties, nelien atpakaļ savas bezrūpīgās un paštaisnās pārdrošības gultā – lai arī tevī uzvar patiesā gaisma. Tā gan aizmigušajiem, gan mirušajiem ir vajadzīga šāda pamācība un pamudinājums; mirušos nesavaldīgā, bezrūpīgā dzīve ar lielu spēku attur no Evaņģēlija gaismas uzņemšanas, savukārt aizmigušajiem viņu pašu pārdrošā taisnība rada lielas grūtības atzīt un pieņemt šo svētīgo gaismu.

“.. tava gaisma nāk..”. Kādēļ Jesaja saka: “tava gaisma”, ja tā ir Dieva gaisma (par ko vēl turpmāk runāsim)? Te jāatbild: tā ir Dieva gaisma, kas reizē ir arī Jeruzalemes un mūsu visu gaisma. Dieva gaisma – tādēļ, ka Dievs ir tas, kas to dod; mūsu gaisma – tādēļ, ka tā atspīd mums un mēs to saņemam. Gluži tāpat ir sacīts par Kristus sauli, kas nāk no Tēva (Mt. 5:45): “.. Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem..”, un tomēr Jņ. 11:9 lasām: “Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu”, tas ir, šo pašu Dieva sauli, kas spīd pasaulē. Un Jņ. 8:12 Kristus pats par sevi saka: “ES ESMU pasaules gaisma”, taču Viņš ir Dieva gaisma. Bet Viņš ir arī Jeruzalemes un Israēla tautas īpašā gaisma – Dieva apsolījuma dēļ; jo Viņš apsolīts tikai Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem – kā Marija dzied savā slavinājumā (Lk. 1:55): “.. kā Viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi.” Tāpat Viņš ir gaisma arī pagāniem, kam gan tā nav apsolīta, tomēr ir sacīts, ka viņi to saņems; to izsaka Dieva apsolījums, un to šeit apliecina Jesaja.

Nav šaubu, ka gandrīz visi Jesajas un citu praviešu pravietojumi par Kristu izriet no Ābrahāmam dotā Dieva apsolījuma 1. Moz. 22:18: “Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas..”. Šie vārdi skaidri norāda, ka Kristus, Ābrahāma pēcnācējs, tiks apliecināts visā pasaulē; tas nevarētu notikt caur Viņu pašu kā personu, tādēļ ir noticis caur pasludinājumu. Tāpat tiek pravietota ne vien šāda sludināšana un apliecināšana, bet arī tas, ka šis pasludinājums būs žēlastības un svētības pasludinājums, kas nesīs svētību visai pasaulei. Tas tādēļ, ka Ābrahāma pēcnācējs ir patiess Cilvēks un arī patiess Dievs. Viņam jāpiedzimst no jaunavas; Viņa valstībai jābūt ne no šīs pasaules; Viņam jāmirst un drīz pēc nāves jāceļas augšā no mirušajiem, lai kļūtu par visas radības Kungu. Tas viss īsos, bet saturā bagātos vārdos ietverts šajā Dieva apsolījumā, un – ja vien pietiktu laika – itin viegli varētu pierādīt, ka pravietojumi plūst un tiek smelti no šā apsolījuma – gluži kā ūdens no akas. Tādēļ Ābrahāms, saņemdams šādu apsolījumu, savā sirdī priecājās; jo viņš saprata šos vārdus – kā pats Kristus par Ābrahāma sirds prieku Jņ. 8:56 saka: “.. Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.”

“.. un Tā Kunga godība uzlec pār tevi.”

Bieži esam runājuši par vārdu gloria, kas nozīmē godu, godību vai skaidrību. Tas nav nekas cits kā brīnišķīgs, varens slavinājums, tomēr – ne tikai slavinājums vien, bet Tā Kunga godības pilnās būtības apliecinājums. Tā nu godības pilns cilvēks ir līdzīgs saulei vai gaismai – saule ir gaismas avots, un tās spožums ir saules gaismas skaidrība, gods un izplatīšanās (jo spožums ir gluži kā saules dabiskais slavinājums, kas dara to redzamu un atzītu visā pasaulē; nevienā citā lietā, nedz veidā saule neatklājas un netiek aprakstīta); tāpat personas godība ir viņas slavinājuma avots, saule un pamats. Slavinājums ir šīs godības spožums, kas panāk, ka godība tiek atzīta, apliecināta un slavēta. Redzi, to izsaka vārds gloria – gods, godība vai skaidrība.

Tā Evaņģēlijs tiek saukts par Dieva skaidrību un mūsu gaismu. Tā ir mūsu gaisma – tādēļ, ka caur Evaņģēliju saskatām un atzīstam Dievu, sevi pašus un visas lietas; tā ir arī Dieva skaidrība – tādēļ, ka Evaņģēlijā Dievs sludina savu darbu un visu savu godības pilno būtību; caur Evaņģēliju Dieva godība tiek atklāta, atzīta, slavēta un cildināta visā pasaulē.

Un, ja gribam par šīm lietām runāt vēl tiešāk, – Evaņģēlijs ir nevis pati skaidrība, nevis pati gaisma, bet šīs gaismas ausma un skaidrības atmirdzēšana, tas ir, šīs gaismas un skaidrības atklāsme. Jo pati gaisma un skaidrība ir pastāvējusi vienmēr, kopš mūžīgiem laikiem, kā Jņ. 1:4 sacīts: “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma”, taču tā ir atnākusi un atklātībā pasludināta ne citādi kā vien caur Evaņģēliju. Tādēļ arī Evaņģēlijs ir Dieva godības un skaidrības slavinājums; tādēļ Raksti to sauc par Dieva balsi, Ps. 29:3, Ps. 68:34, kā arī vēl daudzās citās vietās. Un tieši tādēļ tas tiek saukts šajā vārdā – “Evaņģēlijs”, tas ir, labā vēsts -, jo tas sludina un slavē Dieva labvēlību un žēlastību, Dieva godību un dievišķo godu vai skaidrību, kā Ps. 19:2 sacīts: “Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu.” Bet vai gan daudzināšana un teikšana ir kas cits nekā sludināšana un Evaņģēlija izteikšana “caur debesīm”, tas ir, caur apustuļiem? Vai gan Dieva skaidrība un Viņa darbi ir kas cits nekā Viņa labvēlības un žēlastības neizsakāmā bagātība, kas izlieta pār mums? Sv. Pāvils vēstulē Titam 2:11 saka: “Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem.” Kādā veidā tā ir atspīdējusi? Caur Evaņģēlija pasludinājumu. To pašu izsaka šie pravieša Jesajas vārdi: “.. tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi”, tas ir, tev tiek pasludināta Dieva gaisma un godība. Par to, ka Kristus pats ir gaisma, liecina nākamie vārdi: “.. pār tevi uzlec .. Tas Kungs..”, tas ir, top pasludināts. Un šīs pašas nodaļas 20. pantā lasām: “.. Tas Kungs būs tava mūžīgā gaisma..”.

Tā nu pats Dievs ir gaisma un skaidrība, kā Kristus Jņ. 8:12 saka: “Es esmu pasaules gaisma.” Iepriekš, Kristus Dzimšanas svētku vēstules lasījumā, mēs dzirdējām, ka Kristus ir Dieva skaidrības spožums; tā nu ir skaidrs, ka Jesaja šeit nerunā par Kristus dzimšanu kā šādu atnākšanu vai ausmu, bet gan – par Evaņģēlija atspīdēšanu pēc Kristus debesbraukšanas. Evaņģēlijā Viņš ir garīgi atspīdējis un apskaidrots visu ticīgo sirdīs, visā pasaulē. Par šo atspīdēšanu Raksti runā vairāk nekā par Kristus dzimšanu; jo tā ir īpaši nozīmīga – tās dēļ jau Kristus ir dzimis. Tādēļ arī Sv. Pāvils saka: Evaņģēliju par Dieva Dēlu Dievs caur praviešiem ir apsolījis Svētajos Rakstos.

Te skaidri redzams, kas ir Evaņģēlijs un par ko tas runā. Tā ir gaismas nākšana un Dieva godības atspīdēšana. Evaņģēlijs nerunā ne par ko citu kā vien par Dieva skaidrību, godu un slavu, tas ir – šeit tiek slavēts Dieva darbs, Viņa žēlastība un labvēlība pret mums: šeit tiek sludināts, ka, ja gribam tikt pestīti, mums ir nepieciešams tieši šis Dieva darbs, Viņa žēlastība un labvēlība un Viņš pats. Tā Evaņģēlijs paveic mūsos divējādu darbu: pirmkārt, tas uzvar dabisko prātu un mūsu pašu gaismu, atklājot mums, ka tā ir viena vienīga tumsība; jo, ja mūsos tiešām būtu gaisma, nevis tikai tumsība, tad jau Dievs veltīgi būtu licis savai gaismai ienākt mūsos. Gaisma izgaismo nevis gaismu, bet tumsību. Tā šajā vēstulē ar lielu spēku tiek noraidīta un nolādēta visa dabiskā gudrība, visu cilvēku prāts, visas pagānu prasmes un mākslas, visas cilvēku mācības un likumi; tas viss tiek atzīts par tumsību, jo ir nepieciešama tieši šīs – Dieva gaismas atspīdēšana. Tādēļ ir jāsargās no visām cilvēku izdomātajām mācībām, no visiem cilvēka prāta atzinumiem – kā no tumsības, kas ir Dieva nolādēta. Ir jāmostas un jāceļas, jāuzņem šī gaisma un jāseko vienīgi tai.

Otrkārt, Evaņģēlijs nolīdzina līdz ar zemi visu mūsu darbu, tikumu un brīvās gribas slavu un spožumu, tā ka Dieva priekšā ar šīm lietām nevaram lepoties, nedz iemantot godu vai mierinājumu, bet nopelnām tikai kaunu un negodu. Jo, ja mūsos būtu atrodams kas goda un slavas cienīgs, tad jau šī Dieva godība velti būtu pār mums atspīdējusi. Bet, ja tā atspīd pār mums, ir skaidrs, ka mūsos pašos nav nekā tāda, par ko mums nenāktos saņemt kaunu un negodu. Par to runā Sv. Pāvils Rom. 3:23: “.. visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” Tas ir, it kā viņš sacītu: cilvēki gan var rīkoties saskaņā ar savu dabu un cilvēcisko taisnību, ļaužu priekšā, šeit, virs zemes, iemantodami godu, slavu un atzinību – kā tādi, kas negrēko; tomēr Dieva priekšā viņi ir grēcinieki un viņiem trūkst Viņa godības, tie nevar lepoties ar Dievu un Viņa dārgumiem.

Neviens netop pestīts, ja viņā nav Dieva godības, tādēļ vienīgi Dievā un Dieva labvēlībā varam meklēt mierinājumu, vienīgi ar to varam lepoties, – kā Jer. 9:23 un 2. Kor. 10:17 lasām: “Bet, kas lielās, lai lielās ar To Kungu.” Redzi, tā ir Dieva godības atspīdēšana. To paveic Evaņģēlijs: tas noraida visas mūsu pūles un slavē vienīgi Dieva žēlastību un Viņa dārgumus, tas ir, Viņu pašu – lai mēs priecātos tikai par Viņu un slavētu tikai Viņu, kā 144. psalma 15. pantā sacīts: “Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu!” – un neviens cits. Tādēļ arī Jesajas grāmatā tālāk lasām:

“Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule Tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi.”

Ar šiem vārdiem pravietis skaidri norāda, ka tur, kur nav Kristus, ir tumsība, lai kādas šķietami diženas un spožas lietas tur būtu atrodamas. Un nepastāv augsto skolu skolotāju izdomātais vidusceļš, ko tie aizstāv, sacīdami: starp Kristu un tumsību atrodoties dabiskā gaisma un cilvēku prāts. Viņi domā, ka tumsība apklāj tikai atklāti ļaunus cilvēkus un nejēgas, turpretī savu izdomāto vidējo gaismu tie uzskata par labu lietu un apgalvo, ka tā padarot cilvēku Kristus gaismas cienīgu; lai arī šī cilvēku gaisma ir tumsība salīdzinājumā ar Kristus gaismu, tomēr pati par sevi tā arī esot gaisma. Bet viņi neredz, ka, lai cik apgaismoti paši sev šķiet, tieši visprātīgākie cilvēki bieži ir arī visļaunākie; pasaules bērni savās lietās ir daudz gudrāki nekā gaismas bērni – kā Kristus Lk. 16:8 saka. Tomēr viņi nav labāk sagatavojušies patiesās gaismas saņemšanai, jā, viņi tai ir mazāk gatavi nekā visi pārējie. Tā tas nevarētu būt, ja šāda cilvēku gaisma tiešām veicinātu patiesās gaismas uzņemšanu. Arī velni ir gudrāki un saprātīgāki par visiem cilvēkiem, bet tas taču nedara viņus labākus. Jā, prāta gaisma arvien izturas naidīgi pret patieso gaismu, – kā Sv. Pāvils saka Rom. 8:7: “Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj.”

Tādēļ Dievs nav zinājis neko labāku, ko iesākt ar šo kaitīgo gaismu, kā pakļaut to lāstam. Kā Sv. Pāvils 1. Kor. 1:19 saka: “Jo ir rakstīts: Es samaitāšu gudro gudrību un likšu kaunā prātnieku prātu.” Tā arī šajā Jesajas grāmatas nodaļā, 20. pantā pravietis raksta: “Tava saule vairs nenoies, un tavs mēness nezaudēs savu spožumu, jo Tas Kungs būs tava mūžīgā gaisma, un tavām skumju dienām būs gals.” Vai gan tas nozīmē ko citu kā to, ka visa laicīgā gudrība ir atmetama? Tādēļ atmet šādu pļāpāšanu par dabisko gaismu, paliec pie Jesajas un Svēto Rakstu vārdiem, kas māca tevi bēgt no šādas gaismas kā no tumsības un patiesās gaismas ienaidnieces. Jo tieši šī dabiskā gaisma ir mācījusi jūdus un visus tirānus vajāt un mocīt Kristu un visus svētos; arī šodien tā nespēj panest patieso gaismu. Tā tomēr grib panākt savu taisnību un izlikties par patieso gaismu, lai gan patiesībā ir tikai nolādēta tumsība: tādēļ tā dusmojas un rada visdažādākās nelaimes.

Vienkāršs cilvēks te varētu sacīt: kā gan viss, ko māca cilvēka prāts, varētu būt tumsība? Vai tad nav skaidrs, ka divi plus trīs tiešām ir pieci? Tāpat arī – ja kāds grib šūt svārkus, vai tad viņš nerīkojas gudri, nopirkdams atbilstošu audumu? Būtu muļķīgi šūt apģērbu no papīra! Vai nav jāsauc par gudru tas vīrs, kas prec dievbijīgu un krietnu sievu, bet par neprātīgu – tas, kurš izraugās nekrietnu sievieti? Visā savā dzīvē redzam ļoti daudz šādu lietu – tu nepārliecināsi mūs, ka tas viss jāsauc par tumsību. Arī Kristus Mt. 7:24-26, runājot par gaismu, lieto šādu piemēru: “.. ikviens, kas šos manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. [..] Un ikviens, kas šos manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm.” Ja jau arī pirmais – tas, kurš namu cēlis uz klints, ir rīkojies tumsonīgi, par kuru tad varētu sacīt, ka tas, celdams savu namu, ir rīkojies gudri? Tāpat Lk. 16:8, runājot par nama pārvaldnieku, kas bija izšķērdējis sava Kunga mantu, Kristus saka, ka viņš gudri izturējies pret saviem parādniekiem. Un Sv. Pāvils 1. Kor. 11:5-14 raksta, ka dabiskais prāts māca sievai baznīcā, Dievu lūdzot, apsegt galvu.

Tas viss ir tiesa. Taču tev šeit jāatšķir Dieva un cilvēku jeb mūžīgās un laicīgās lietas. Laicīgās lietās, kas attiecas uz cilvēkiem, – tur cilvēks ir pietiekami saprātīgs; šajās lietās viņam pietiek ar saprāta gaismu, un cita gaisma nav nepieciešama. Tādēļ arī Dievs Svētajos Rakstos nemāca celt namus, šūt apģērbus, precēties, karot, kuģot vai citas tamlīdzīgas lietas – te pietiek ar dabisko gaismu. Turpretī Dieva lietās, tas ir, lietās, kas attiecas uz Dievu, ir jārīkojas tā, kā Dievam labpatīk – tā, lai iemantotu pestīšanu; te nu cilvēka daba ir pilnīgi akla un nevarīga, šajās lietās tā nespēj parādīt ceļu – ne par mata tiesu. Prāts savā pārgalvībā gan arī šajās lietās metas iekšā gluži kā akls zirgs; taču viss, ko tas spēj izzināt un izdomāt, ir tikai aplamības un maldi – tas ir tikpat droši kā tas, ka Dievs ir dzīvs. Šajās lietās cilvēka prāts rīkojas līdzīgi vīram, kas savu namu ceļ uz smiltīm; tas ņem nederīgu audumu, gribēdams no tā pašūt svārkus – kā Jesaja 59:6 saka; tas ņem smiltis miltu vietā un grib izcept maizi; tas sēj vēju un pļauj vētru – kā Hozejas 8:7 sacīts. Tas smeļ gaisu ar karotēm, nes gaismu abrā uz pagrabu, sver liesmas uz svariem, dara vislielākās muļķības un aplamības, kādas vien iespējams izdomāt un izdarīt. Jo cilvēka daba dara pati savus darbus, gribēdama ar tiem kalpot Dievam; tomēr tā nav kalpošana.

Ja tu tai jautāsi: kā pareizi jārīkojas, lai patiktu Dievam un iemantotu pestīšanu? Tā atbildēs: tev jāceļ baznīca, jālej zvani, jānotur mises un vigilijas, jālieto biķeri, monstrances, gleznas un dārgakmeņi, jāiededz sveces, daudz jālūdz, jāgavē par godu Sv. Katrīnai, jākļūst par priesteri vai mūku, jāsteidzas uz Romu, jāvalkā astru krekls, jāšausta sava miesa vai jādara vēl citas tamlīdzīgas lietas – tie ir labie darbi, pareizais ceļš un īstās kārtas, kas nodrošina pestīšanu. Bet, ja tu jautāsi, kā varam zināt, ka šādi darbi ir Dievam tīkami, – vienīgā atbilde būs: tās šķiet labas un pareizas lietas. Ir skaidrs, ka tās ir tikai iedomas, jā, turklāt vēl tumsonība. Redzi, to Jesaja sauc par tumsonību un krēslu, kas apklāj visus tos, kuri neuzņem Dieva gaismu; viņi nespēj darīt neko tādu, ko Dievs uzskatītu par pareizu.

Dievam nekas nav tik netīkams kā pārdrošība, ar kādu cilvēka prāts savu rupjo tumsonību dēvē par gaismu un neatzīst, ka tā ir tumsība, bet, nespēdams panest patieso gaismu, vajā un nonāvē visus, kas to nosoda. Redzi, tas ir visas elkdievības avots. Tā jūdiem bija bezgalīgi daudz dažādu elku – Baāls, Molohs, Astarte, Kamoss Peors un vēl citi, tā ka Jeremija 2:28 saka: “.. cik tev pilsētu, Jūda, tik tev arī dievu.” Un Hozeja 10:1: “.. kur vien zeme bija labāka, tur viņi uzcēla skaistākos pielūgsmes stabus saviem elkiem.” Arī Jesaja par tiem saka (Jes. 2:8) – “.. viņu zeme ir .. elka dievu pilna.”

Tie visi bija dievkalpojumi, ko jūdi ieviesa, gribēdami kalpot patiesajam Dievam. Tādēļ arī viņi nonāvēja praviešus, kas nosodīja šādu kalpošanu; šie elku kalpi sauca praviešus par dievkalpojumu postītājiem un Dieva zaimotājiem. Taču tie bija cilvēka dabas izdomāti dievkalpojumi. Dievs par tiem neko nebija sacījis. Jo tad, kad Dievs kalpo, Viņš pats grib būt gaisma un patiesā dievkalpojumā grib redzēt tikai to, ko pats ir pavēlējis. Tādēļ 3. Moz. 10:2 lasām, ka Ārona dēlus Nadabu un Abiju uguns liesmas aprija altāra priekšā, kaut arī viņi bija Dieva izraudzīti priesteri un nebija izdarījuši nekādu citu pārkāpumu kā vien likuši kvēpināmajos traukos svešu, nesvētītu uguni, ko Dievs nebija pavēlējis darīt. Dievs necietīs to, ka dievkalpojums tiek skaidrots un izprasts citādi, nekā Viņš to ir mācījis; kas uzdrīkstas rīkoties citādi, tas pārvērš Dievu par elku. Tādam cilvēkam šķiet, ka Dieva domas saskan ar viņa domām, un savā augstprātībā viņš rada pats savu dievu. Tam šķiet, ka Dievam patiks viss, ko viņš ir izdomājis. Redzi, tas nav nekas cits kā mēģinājums mainīt Dieva gribu un nodomus, pieskaņojot tos mūsu gribai un nodomiem. Tā Dievs tiek rupjā veidā aizskarts, Viņam tiek pielikta salmu bārda; Viņš tiek uzskatīts par kādu muļķi vai pelavu maisu, ko drīkst cilāt, kā vien ienāk prātā. To nu Dievs nav ar mieru paciest; Viņš nepieļaus, ka mēs Viņu pārveidojam – kā to rāda pirmais bauslis -, un Viņš prasa, lai Viņa vārds netiktu nelietīgi valkāts – kā skaidri māca otrais bauslis. Tās ir Dieva taisnīgās prasības. Tādēļ nav iespējams, ka Dievam patiktu tas, ko cilvēka daba šajās lietās cenšas izskaidrot pēc sava prāta. Šie mēģinājumi ir vislielākā iedomība un pārdrošība zemes virsū – tieši tā Dievu sadusmo visvairāk.

Saskatot šo atšķirību starp Dievu un cilvēku, ir viegli saprast, kas ir īstā un kas – neīstā gaisma. Ko Dievs nav pavēlējis, no tā mums ir jāizvairās – arī tad, ja kāds eņģelis vai visi svētie mums liktu darīt šādas lietas vai arī paši tā rīkotos. Tādēļ lielākā daļa pāvesta un garīdznieku izdoto likumu nevar būt labi; jo vairums šo likumu ir tikai cilvēku izdomājumi, kas runā par ārējiem darbiem, kurus Dievs nav pavēlējis. Visa pasaule tagad ir elkdievības pilna – vairāk, nekā jūdu vidū tas jebkad ticis pieredzēts; un tomēr visi šie elku kalpi iedomājas, ka kalpo Dievam, lai gan neviens no tiem neiet pareizo ceļu.

Jo Dieva gaisma māca uzticēties un ticēt Dievam, atstāt Viņa ziņā visas lietas, ļaut Viņam rīkoties ar mums tā, kā Viņš grib, būt pacietīgiem, darīt un panest visu, ko Viņš mums liek pieredzēt – nešķirojot un neizvēloties atsevišķus darbus; tāpat arī – kalpot tuvākajam, kamēr vien dzīvojam. Šādā ticībā darbi netiek šķiroti – tie visi ir līdzvērtīgi. Tad cilvēks labi var kalpot arī ar namdara darbu vai stādīt, vai kult – darīt jebkuru ārēju darbu -, tas viss tiek paveikts pareizā veidā, dievišķā gaismā – ticībā. Tādu darbu pats Dievs uzskata par kalpošanu Viņam un dievišķo ceļu. Taču cilvēka daba un prāts no šīm lietām saprot tik maz, ka uzdrīkstas nolādēt ticību kā maldus un ķecerību un pievēršas darbiem, ko veica viņu mīļie svētie un kas tiek darīti viņu ordeņos; prāts nespēj atzīt, ka svētie šādus darbus veica dievišķā gaismā un ticībā, kuru nicina tie, kas seko prāta spriedumiem. Tā no svēto piemēra tiek radīts elks un cilvēka daba nekad nekļūst brīva no elkdievības. Tādēļ Salamans savās pamācībās 3:5 māca vienkāršajam cilvēkam: “Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies un sava prāta gudrību”, un 7. pantā: “Neliecies sev pārmērīgi gudrs esam..”. Šos pašus vārdus Sv. Pāvils piemin Rom. 12:16: “Neliecieties paši gudri esam.”

Arī pāvesta likumi sākas ar šādiem vārdiem – taču tikai tādēļ, lai atbaidītu visu pasauli no šiem Rakstu izteikumiem, lai neviens nespētu atspēkot viņa trakos likumus, pamatojoties šajā mācībā – lai gan tas būtu pareizi un nepieciešami. Pāvests grib turēt gūstā ikvienu cilvēku un tikai pats būt gudrs – lai visi sekotu viņam un atstātu neievērotu Dieva gudrību. Jo viņa likumos atrodami tikai un vienīgi cilvēku izdomājumi, kas ir tiešā pretrunā šai Salamana un Pāvila mācībai. Pāvests brīdina katru no viņa paša iedomām, tomēr pats savas iedomas nekrietnā veidā izplata visā pasaulē. Turpretī Salamans grib, lai mācāmies nedz no sava, nedz kāda cita cilvēka prāta gudrības, bet vienīgi no Dieva, mūsu Kunga. Mums jāvairās no tumsības – no visa, ko Viņš mums nemāca un neapgaismo ar savu gaismu, jo Viņš nevar un negrib dievišķās lietās paciest sev līdzās kādu citu skolotāju vai meistaru – Viņš pats grib būt Gaisma un Meistars, lai ticība Dieva lietās paliktu tīra un šķīsta.

Savukārt laicīgās lietās tu vari mācīties no namdara, lai zinātu, kā celt māju; gleznot mācies no gleznotāja, darināt kurpes – no kurpnieka, rakstīt – no rakstnieka. Bet kalpot un saprast, kā visi šie minētie darbi kļūst labi – to gan mācies tikai no Dieva, nevis no cilvēkiem! Jo Dievs māca tev visos darbos ticēt Viņam un mīlēt tuvāko; cilvēki māca darīt darbus bez ticības un mīlēt tikai pašam sevi, aizmirstot Dievu un savu tuvāko.

Redzi, to šeit grib parādīt Jesaja, sacīdams: “Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas..”. Šos vārdus nevar saprast tā, it kā tie būtu sacīti par tumsu parastā, laicīgā nozīmē, – saule taču spīd un dāvā savu gaismu tāpat kā iepriekš. Bet pravietis runā par tumsību, kas pretojas Dieva gaismai, par kuru viņš sacījis: “.. tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi.” Pār ko Tas Kungs “neuzlec” un “neatspīd”, tas paliek tumsībā; tā nu tumsība nav nekas cits kā neticība un cilvēka dabiskais prāts – gluži kā gaisma ir Kristus vai Kristus ticība, caur kuru Kristus iemājo cilvēka sirdī, kā Sv. Pāvils saka Ef. 3:17. Tāpat par zemi šeit netiek dēvēta dabīgā zeme, jo tā Kristus dēļ nav kļuvusi tumša; tie ir pasaulīgie cilvēki, kas netic Kristum un negrib Viņu uzņemt, dzirdēdami Evaņģēliju, bet paliek savās pasaulīgajās iedomās un dabiskajā gaismā, – kā Jesaja pats paskaidro un saka:

“.. dziļa krēsla [apklāj] tautas..”

Kāda ir šo vārdu jēga? Vai tad cilvēki nav bijuši tumsības varā, pirms Kristus bija nācis? Viņš taču ar Evaņģēliju ir nesis gaismu. Kā tad var teikt, ka tikai tagad tumsība ir apklājusi tautas? Te mums jāzina, ka Jesaja visus šos vārdus saka tikai par jūdu tautu; to viņš dala divās daļās – viena taps apgaismota, otra kļūs akla un apstulbota – kā tas arī ir noticis. Tādēļ pravietis saka “zeme” un “tautas”. Arī Dāvids Ps. 2:1 par viņiem saka: “Kāpēc trokšņo tautas un ļaudis tukšu melš?” Visai Israēla tautai būtu vajadzējis gaidīt Kristu un caur Viņu nākt ārā no bauslības krēslas, lai nokļūtu gaismā; taču ar daudziem ir noticis gluži pretēji – lielākā daļa ir krituši un nonākuši patiesi dziļā tumsā. Jo, pirms Kristus nāca, tiem vēl bija kāda gaisma – bauslība, kurā tiem bija apsolīts Kristus. Bet tagad, kad Viņš ir nācis un bauslība piepildīta, tie vēl turas pie bauslības un gaida, tā ka ir pazaudējuši arī bauslības jēgu un izpratni, kas sākumā tiem vēl bija zināma. Viņiem ir noticis tā, kā notiek ar cilvēku, kas aiziet projām no gaismas, kurai vajadzētu arvien atrasties viņa priekšā: nu viņš dodas arvien dziļākā tumsā, kur nav vairs nekādas gaismas. Tas, kas redz gaismu priekšā un dodas tai pretī, nekad nenonāk aklā tumsā, lai kurp viņš ietu; turpretī tas, kuram gaisma ir aiz muguras, aiziet projām no tās un viņu apklāj pilnīga tumsa.

Tā tas ir ar jūdiem, kas atstāj aiz muguras bauslību, kuras gaisma norāda uz Kristu, kas tagad nāk; viņi atstāj bez ievērības šo gaismu, kas rāda uz Kristu, un cer tomēr vēl ieraudzīt savā priekšā atspīdam Kristus gaismu; taču tur vairs gaismas nav – nekāds cits ceļš vairs nav atrodams, bauslība vairs nenorādīs uz kādu citu Kristu. Tādēļ Jesaja saka: zeme būs ne vien tumša, bet dziļas tumsas apklāta. Tā viņš parāda ne vien nabaga tautas lielo aklumu, bet arī to, ka šie ļaudis ir tumsības apklāti un gaisma pār viņiem neuzaust. Jūdiem netiek sludināts, un viņi arī neklausās, tādēļ gaisma, Kristus, neataust pār viņiem caur Evaņģēliju. Viņi paliek neticības apklāti, nemācīti un bez pasludinājuma, – kā Jesajas 5:6 Dievs par viņiem saka: “.. Es pavēlēšu mākoņiem, lai tam lietu vairs nedod”, tas ir, lai neviens sludinātājs viņiem nesludinātu Kristu. Redzi, tas nozīmē ne vien nokļūt neticības tumsā, bet palikt tās apklātiem, nedzirdēt sludināšanu, tādēļ arī nesagaidīt gaismas atspīdēšanu. Tas ir šausminošs pravietojums, kas sacīts par visiem tiem, kuri nicina Evaņģēliju!

“.. bet pār tevi,” Jesaja saka, “uzlec kā saule Tas Kungs”; jo ne visa tauta ir apstulbota; no tās vidus ir izraudzīta labākā daļa – kristieši – apustuļi, evaņģēlisti un daudzi svētie. Pār viņiem nav klājusies tumsība; viņiem ir sludināts Tas Kungs – tā sludināts, ka Viņa godība tiem ir atspīdējusi un viņi to ieraudzījuši. Pravietis šeit saka ne vien to, ka pār viņiem ataususi Dieva godība, bet arī – ka tā atspīdējusi viņos; Tas Kungs ne vien ir viņiem sludināts – tas sākumā notika arī tautas neticīgajai daļai -, bet atspīdējis viņos; viņi ir atzinuši To Kungu un Viņa godību un palikuši tajā. Tādēļ gaismas ausma – Evaņģēlijs – viņus nav atstājusi.

Tātad Jesajas nodoms ir ar šiem vārdiem parādīt pasludinātā Evaņģēlija augļus. Mūsu teksta pirmā daļa runā par Evaņģēlija pasludinājumu. Evaņģēlijs ir uzausis un aicinājis visus mosties un celties. Taču daļa tautas ir nocietinājusies un palikusi tumsības apklāta, tā ka Gaisma pār tiem nu vairs nevar ataust un tikt pasludināta. Otra tautas daļa ir apgaismota un paliek šīs gaismas ausmā. Tā tas līdz pat šai dienai notiek vienmēr, kad Kristus un Evaņģēlijs tiek sludināts: daļa tos uzņem un top apgaismoti, turpretī otra – lielākā daļa – novēršas un nolād Evaņģēliju, nosaukdama to par maldiem. Tādēļ arī šādi ļaudis paliek neticības apklāti, negrib uzklausīt, kad ar viņiem par šīm lietām runā vai viņiem tās sludina, tādēļ gaisma pār viņiem neuzaust.

Tas nav nekas jauns, nedz neparasts – Raksti saka skaidri: “.. tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas..”. Ja jau tas noticis ar izredzēto Israēla tautu – jūdiem, Ābrahāma miesīgajiem pēcnācējiem, cik daudz vairāk tas notiks pagānu vidū, kas ir svešinieki pēc savām asinīm un dabas! Tā nu redzam, ka tas, ko pāvests un viņa ļaudis nolādējuši, vairs nevar tikt viņiem sludināts – viņi to necietīs. Tādēļ arī tie paliek tumsības apklāti, sludina paši savus izdomājumus, ar tiem sargādami un apslēpdami savu tumsību; viņiem notiek tā, kā tie ir gribējuši – gluži tāpat kā jūdiem.

“Tautas staigās tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas uzlēcis pār tevi.”

Kad lielākā daļa jūdu tautas negribēja pieņemt Evaņģēlija augļus un palika savā tumsībā, Evaņģēlijs tomēr nevarēja palikt neauglīgs – tas izplatījās visā pasaulē, apstulboto, atkritušo jūdu vietā sapulcinādams pagānus. To Jesaja šeit apliecina; un mēs skaidri redzam, kā šie vārdi ir piepildījušies. Jo pagāni kļuvuši par kristiešiem un caur īstu ticību sākuši dzīvot Kristū – patiesajā gaismā. Turklāt šis Evaņģēlija auglis ir izaudzis tā, ka pat ķēniņi, zemes ievērojamākie vīri, ir pazemojušies, pieņemdami ticību. Tas sacīts tādēļ, lai sludinātāji nekļūtu uzpūtīgi, iedomādamies, ka viņi ir tie, kas atgriezuši ķēniņus vai citus šīs zemes varenos; Dievs to visu ir jau iepriekš paredzējis – Viņš licis to pasludināt un apsolīt Evaņģēliju ar pravieša muti. Mēs redzam, kā šie Jesajas vārdi piepildījās senlaikos, kad daudzi pagānu dižciltīgie un augstām kārtām piederīgie ļaudis kļuva kristieši; bet tagad turki un pāvests ir panākuši, ka šie vārdi piepildās tikai retumis – jo viņi samulsinājuši pagānu tautas. Ir arī pasludināts, ka antikrists maldinās un pazudinās visu pasauli, arī pagānu tautas, ko Kristus iepriekš vedis uz pareizā ceļa.

Bet ko izsaka vārdi: “.. spožumā, kas uzlēcis pār tevi”? Pravietis sauc Kristu par rītausmas – Evaņģēlija spožumu jeb gaismu, jo Evaņģēlijs arvien jāmāca un jāsludina, lai arvien atspīdētu saullēkta gaisma – pret visām cilvēku mācībām, kas visvairāk kaitē ķēniņiem un augstāko kārtu ļaudīm – tieši viņus ļaunais gars visupirms cenšas notvert ar maldinošām cilvēku mācībām. Pakļāvis ķēniņus, viņš itin viegli var aizraut līdzi arī nabaga vienkāršos cilvēkus. Tādēļ arī pāvests vispirms ir piesaistījis ķēniņus un valdniekus, tad – līdzi tiem – arī pērējos ļaudis. Tas nebūtu varējis notikt, ja Evaņģēlijs būtu palicis saullēktā – kā nenotika tad, kad tas vēl bija jauns un uzlecošs. Bet nu Evaņģēlijs ir norietējis un uzausušas cilvēku mācības; tā vairs nav dzīve Dieva gaismā.

“Pacel savas acis un skaties visapkārt! Tie visi ir sapulcējušies un nāk pie tevis, tavi dēli nāk no tālienes, un tavas meitas uz rokām atnestas.”

Šeit pravietis sāk uzskaitīt zemes, kurās pagāni tikuši atgriezti pie ticības. Un tas, ka viņš aicina Jeruzalemi pacelt acis un paskatīties visapkārt, ir labi saprotams, ievērojot, ka Jesaja runā par garīgajiem dēliem un meitām – par vīriem un sievām, kas tic Kristum. Tādēļ arī viņu pulcēšanās un nākšana ir garīga – tie nevis fiziski dodas uz Jeruzalemi, bet ar sirdi un garu tic šai gaismai, kurā atrodas Jeruzaleme un kura pār to ir uzaususi. Jo pie šīs gaismas neviens nevar atnākt kājām; citādi Jeruzalemē visi būtu apgaismoti. Taču lielākā daļa Jeruzalemes iedzīvotāju ir palikuši tumsības apklāti un nocietināti – kā iepriekš sacīts. Kādā nozīmē tiek runāts par gaismu, tādā jāsaprot arī šie vārdi par bērniem, pulcēšanos un nākšanu. Ja tā nebūtu, bērni un sapulcēšanās būtu jāsaprot nevis garīgi, bet pavisam tieši – burtiskā, fiziskā veidā. Bet gaisma ir garīga, tādēļ arī sapulcēšanās un nākšana var būt vienīgi garīga. Tāpat tiem jābūt garīgiem bērniem, par ko pravietis runā; jo arī dabīgie bērni un Ābrahāma pēcnācēji ir nākuši šajā gaismā ne tādēļ, ka cēlušies no Ābrahāma miesas un asinīm, bet tādēļ, ka ir bijuši viņa garīgie bērni, – kā lasīsim nākamajā vēstulē.

Arī tas, ka dēliem jānāk no tālienes, rāda, ka šie vārdi sacīti par garīgiem bērniem un pagāniem. Apustuļi – Sv. Pēteris un Sv. Pāvils raksta, ka pagāni nākuši “no tālienes”, bet jūdi bijuši “tuvu”. Tā Ef. 2:13 rakstīts: “.. jūs, kas kādreiz bijāt tālu, Kristus asinīs esat kļuvuši tuvi”, un 17. pantā: “[Viņš] atnācis pasludināja mieru jums, kas bijāt tālu, un tiem, kas bija tuvu..”. Tas tādēļ, ka jūdiem bija bauslība un Dieva apsolījums par Kristu, turpretī pagāniem nebija. Bet, tā kā pagāni nav un nevar būt Ābrahāma vai Jeruzalemes dabīgie bērni, bet Jesaja tomēr šeit runā tieši par viņiem, – tie noteikti ir garīgie bērni.

Tāpat Jeruzaleme, kuru Jesaja aicina pacelt acis un skatīties visapkārt, nav ģeogrāfiskā Jeruzalemes pilsēta; jo šī pilsēta nav garīgo bērnu māte, bet bērnu, māšu un tēvu slepkava. Garīgā māte ir kristīgā baznīca, tas ir, apustuļu un visu jūdu tautas svēto kristiešu kopība; tā tiek saukta šajā vārdā “Jeruzaleme” tādēļ, ka ir sapulcēta un sākusies šajā pilsētā; no turienes tā izplatījusies visā pasaulē. Šajā pasaulē ir jābūt kādai ģeogrāfiskai vietai, kur sākusies kristietība un Evaņģēlijs; un tas ir noticis tieši Jeruzalemē – pašu niknāko kristietības ienaidnieku vidū.

Tā nu Jesaja grib sacīt: skaties visapkārt! Raugies uz visām četrām debespusēm – tik lielu un plašu es tevi gribu darīt, lai tu mājotu pasaulē un visur būtu tavi bērni. Šie vārdi sacīti par mierinājumu pirmajiem Jeruzalemes kristiešiem, tādēļ ka viņu bija maz, turklāt kristieši tika nicināti un bija spiesti dzīvot ienaidnieku vidū, kam vajadzēja būt viņu tuvākajiem draugiem – kā sacīts Jesajas grāmatas šīs nodaļas turpinājumā. Jo šķita neprātīgi, ka tik mazs pulciņš ķēries pie tik lieliem, jauniem uzdevumiem un stājies pretī lielajam pūlim.

Un jūdi drīz vien sāka apspriesties, kā īstenot savus nodomus un apkarot šīs lietas; tie sāka nonāvēt, vajāt un padzīt kristiešus, domādami, ka nebūs grūti izskaust šo nabaga bezpalīdzīgo pulciņu; tie savā neprātībā neredzēja, ka, šādi rīkodamies, ir tikai uzpūtuši liesmu un palīdzējuši tai izplatīties visā pasaulē. Jo ar šādu plosīšanos un trakošanu jūdi tikai palīdzēja šiem Jesajas vārdiem un Dieva prātam piepildīties un galu galā cīnījās paši pret sevi. Vajāšanas izkaisīja kristiešus pa visu pasauli un izplatīja Evaņģēliju, tā ka Jeruzalemes dēli un meitas daudzviet pulcējās, nākdami pie šīs gaismas.

Tā Dievs it visās lietās parāda savu meistarību – Viņš piepilda savu gribu caur saviem ienaidniekiem -, un Viņam tas izdodas vislabākajā veidā. Viņa pretinieki trako, cenzdamies izdeldēt Viņa vārdu un Viņa tautu, taču tieši ar šo rīcību tie iznīcina paši sevi, turpretī Dieva vārdam un Viņa tautai tas nāk tikai par labu. Tā nu ir labi un svētīgi iemantot ienaidniekus ticības un Dieva vārda dēļ, jo tā iespējams gūt neizmērojamu mierinājumu un bagātīgus augļus. Par to runā Ps. 2:1-2: “Kāpēc trokšņo tautas un ļaudis tukšu melš? Zemes ķēniņi ceļas un valdnieki apvienojas pret To Kungu un Viņa svaidīto.” Tas ir, it kā dziesminieks sacītu: tie trakodami tiecas iznīcināt To Kungu un neredz, ka tieši tā paši dara Viņu vēl stiprāku.

Tāpat arī šeit Jesaja saka mīļajai Jeruzalemei: nebīsties un neskumsti, bet pacel priecīgi savas acis un skaties visapkārt; lai tevi nemaldina tas, ka tavi tuvākie draugi kļūst par niknākajiem ienaidniekiem, ka viņi grib tevi izdeldēt un domā, ka tu esi par vāju, lai stātos tiem pretī; ļauj, lai tie tev uzbrūk. Ja arī tiem izdosies nonāvēt kādu no taviem ļaudīm, viņu vietā celsies tūkstoši. Ja ienaidnieki vienu padzīs, tūkstoši nāks viņa vietā. Ja kādā vietā tie gaismu izdzēsīs, tā atausīs desmit citās vietās, līdz beidzot – bez tavu ienaidnieku piekrišanas un pateicības – tev visās pasaules malās būs dēli un meitas, kas ieņem to vietas, kuriem vajadzēja būt taviem dēliem un meitām, bet kuri tomēr bija tavi ienaidnieki. Tā galu galā tu tiksi stiprināta un pieaugsi skaitā, turpretī tavi ienaidnieki ies mazumā un tiks izdeldēti. Viņiem notiks tas, ko tie bija gribējuši nodarīt tev, bet ar tevi notiks tas, ko viņi tev negribēja novēlēt. Mēs redzam, kā tas viss noticis un piepildījies.

“Kad tu to redzēsi, tad tu starosi priekā, un tava sirds iedrebēsies un atvērsies, jo jūras bagātības virzīsies šurp pie tevis un tautu mantas ieplūdīs tevī.”

“Jūras bagātības” te nav jāsaprot kā dabīgie jūras ūdeņi, bet kā zemes un tautas, kas dzīvo pie jūras; gluži kā vāciski par Reinu varētu sacīt: visa Reinas upe ir sacēlusies, tas ir, visas zemes un visi ļaudis, kas ir Reinas krastos. Lai gan jūru ir daudz, Raksti parasti dēvē Vidusjūru vienkārši par “jūru”, bet Sarkano jūru – pilnā vārdā. Vidusjūra šādā vārdā tiek saukta tādēļ, ka tā atrodas zemes vidienē; no kreisās puses to ieskauj Spānija, Francija, Itālija, Grieķija un Āzija – līdz pat Sicīlijai; labajā pusē Vidusjūras krastos atrodas Āfrika, Ēģipte un Palestīna. Tātad abpus Vidusjūrai atrodas varenas, lielas valstis, un jūrā atrodas salas – Kipra, Roda un citas. Lielākā daļa šo zemju tagad ir turku varā. Vidusjūru Raksti dēvē vienkārši par jūru, un jūdu zemei tā atrodas rietumos; savukārt austrumos jūdu zeme robežojas ar Palestīnu.

Tautas, kas dzīvo pie šīs jūras, īpaši tās kreisajā krastā, Raksti nosauc vienā kopīgā vārdā – “pagāni”; jo tiem, kuri dzīvo labajā krastā, austrumu pusē, Rakstos tiek doti īpaši vārdi. Pie pagāniem piederam arī mēs un visi, kas dzīvo uz ziemeļiem no Vidusjūras kreisā krasta. Tādēļ Sv. Pāvils 2. Tim. 1:11 un daudzās citās vietās sevi dēvē par pagānu mācītāju un apustuli – viņš sludinājis tieši šajā jūras piekrastes apgabalā un visas savas vēstules rakstījis tā iedzīvotājiem; Sv. Pāvils nav devies uz jūras otru krastu. Par šiem pagāniem Jesaja saka: “.. jūras bagātības virzīsies šurp pie tevis un tautu mantas[1] ieplūdīs tevī.” Jūras bagātības un tautu mantas ir viens un tas pats, un ir pats par sevi saprotams, ka jūras bagātības nav ūdeņi, bet cilvēki.

Tāpat arī “tautu mantas” nav pagānu varenība un spēks – kāds gan baznīcai būtu labums no šādām lietām? Šie praviešu vārdi sacīti par lielo cilvēku skaitu, līdzīgi kā par naudas varu mēdz runāt tur, kur tās ir daudz; tā “tautas mantas” šeit apzīmē lielos pagānu pulkus. Tāpat arī mēs mēdzam sacīt: tas ir varens kungs – viņam pieder daudz zemes un ļaužu. Tā nu šie pravieša vārdi piepildījušies galvenokārt caur Sv. Pāvilu: viņš ir mūsu apustulis, lielākā daļa “jūras bagātību” ir atgrieztas ar viņa sludināšanas palīdzību, un šīs “tautu mantas” ir nākušas pie ticības. Tas viss sacīts, lai paskaidrotu, kas ir dēli un meitas, kam jānāk no tālienes, proti, lielais Vidusjūras piekrastes pagānu pulks, kas atgriezušies caur Sv. Pāvila sludināšanu. Te savukārt kļūst skaidrs, ka šāda nākšana nenozīmē fizisku atnākšanu. Jo kā gan tādas tautu bagātības, tāds ļaužu daudzums varētu sapulcēties vienuviet Jeruzalemes pilsētā, nemaz nerunājot par to, ka tie visi tur varētu dzīvot vai palikt? Jesaja saka: jūras bagātības tiks atgrieztas vai pārvērstas, gluži kā cilvēka āriene vai miesa var pārvērsties vai mainīties; arī tas norāda, ka pagāni nevis fiziski nāks uz Jeruzalemi, bet – viņu atgriešanās būs šī atnākšana. Iepriekš tie bija pievērsušies pasaulei; tagad viņi tiek pievērsti un atgriezti pie baznīcas.

Ebreju valodā “jūras bagātības” tiek sauktas hamon. Šis vārds nozīmē “liels pulks” jeb “daudzums”. Tas, neapšaubāmi, ir cieši saistīts ar Ābrahāmam doto Dieva apsolījumu, ka viņš būs daudzu pagānu tautu tēvs. Jo Dievs Ābrahāmam sacīja (1. Moz. 17:5): “Un tavu vārdu turpmāk nebūs saukt: Ābrāms, bet tavam vārdam būs būt: Ābrahāms, jo par daudzu tautu tēvu Es tevi esmu nolicis.” Šeit Dievs Ābrāma vārdam pievieno vārda hamon pirmos burtus un dod šo vārdu – Ābrahāms -, un pats to pamato, sacīdams: tas darīts tādēļ, ka Ābrahāmam jākļūst par tēvu hamon – daudzām tautām. Tas ir, it kā Viņš līdz ar Jesaju sacītu: viņam jākļūst par jūras hamon – bagātību tēvu, par lielā pagānu pulka tēvu. Uz to norāda arī Sv. Pāvils savās vēstulēs, rakstīdams, ka pagāni ticībā kļuvuši par Ābrahāma bērniem un pēcnācējiem – pēc Dieva apsolījuma. Arī Jesaja šeit atsaucas uz šo apsolījumu un apraksta tā piepildījumu: vispirms Dievs nosauca Ābrāmu par augstības tēvu vai augsto tēvu; tagad viņš to nosauc par Ābrahāmu – daudzu tautu tēvu, lai viņa paaugstināšana notiktu pagānu tautās.

Bet kādēļ Jesaja lieto tik daudz vārdu un saka: “Kad tu to redzēsi, tad tu starosi priekā, un tava sirds iedrebēsies un atvērsies..”? Ko nozīmē vārdi “redzēsi”, “starosi”, “iedrebēsies un atvērsies”? Tie visi ir mierinājuma un priekpilnā apsolījuma vārdi. Ebreju valodā ir ierasts lietot vārdu “redzēt” tad, kad piepildās mūsu griba un ilgas, kā, piemēram, Ps. 54:9: “.. mana acs ir ar prieku noraudzījusies uz maniem uzveiktajiem ienaidniekiem”, tas ir, es esmu redzējis to, ko sen vēlējos redzēt, proti, ka ienaidnieki tiek apspiesti un patiesība uzvar. Tāpat 37. psalma 34. pantā: “.. tu atgūsi savu zemi un ar gandarījumu redzēsi, ka bezdievīgie tiks izdeldēti”, tas ir – tu redzēsi to, ko labprāt esi vēlējies redzēt; un 35. psalma 21. pantā: “Kad viņi pret mani atpleš muti, viņi saka: “Tiešām, tam mēs esam aculiecinieki!”” Tas ir: jā, tas gan ir labi, to mēs jau sen vēlējāmies redzēt. Tā arī šeit sacīts: “Kad tu .. redzēsi..”, tas ir – tagad tu esi nabaga mazais, neievērotais pulciņš, un tavi ienaidnieki redz to, ko viņi grib redzēt; tu labprāt redzētu, kā kļūsti par lielu, daudzskaitlīgu tautu; taču to tu vēl neredzi. Vēl īsu brīdi tev nāksies skatīt to, ko negribi redzēt; taču vēlāk tu redzēsi, bet tavi ienaidnieki neredzēs. Jo jūras bagātības virzīsies pie tevis, un tu redzēsi to, ko sen vēlējies redzēt, savukārt viņi neredzēs to, ko vēlētos. Tev vēl kādu laiku jāpaciešas, līdz tu to ieraudzīsi; vēl tev jāļauj, lai tevi noniecina, vēl tev jānes krusts.

Šis izteiksmes veids nāk no dabas – cilvēka dabā ir novērsties no tā, ko viņš negrib redzēt, un neuzlūkot šādas lietas. Savukārt tam, ko cilvēks labprāt uzlūko, viņa acis pievēršas bez skubināšanas, tādēļ arī sakāmvārds atgādina: ko acs neredz, to sirds aizmirst, tā ka varam sacīt: viņš neskatās, tātad viņam nepatīk. Acis labāk par visiem citiem miesas locekļiem parāda, kas cilvēka sirdij ir tīkams un kas – netīkams.

Vārds “starot” apliecina šo pašu prieku un patiku. Ja cilvēkam kaut kas labi izdodas un tiek paveikts ar prieku, mēdz sacīt: viņš strādā ar prieku, starodams. Kas tiek darīts raiti, ar prieku, tas izdodas un notiek itin kā pats no sevis; kas darīts sausi un sīksti, tas prasa daudz pūļu un rada nepatiku. Tā nu Jesaja grib sacīt: “Tu redzēsi to, kas tīkams tavai sirdij; tas darīs tevi priecīgu un līksmu, tādēļ tu starosi, priecīgi un raiti paveiksi visu, kas tev darāms, un panesīsi visu, kas jāpanes. Neviena lieta tev neradīs pūles vai nepatiku.” Tie ir Gara augļi, ko nes dievišķā apsolījuma mierinājums, kas cilvēkus dara priecīgus, labprātīgus un starojošus, tā ka visas lietas tiem labi izdodas.

Trešais izteikums ir: “.. tava sirds iedrebēsies..” vai satrūksies – kā gan tas saistāms ar prieku? Īsts, liels prieks, kas pārspēj visas mūsu domas un cerības, nāk gluži vai ar izbīli – tādēļ, ka tas ir vēl daudz lielāks, nekā mēs būtu varējuši cerēt. Tā Apustuļu darbu grāmatā 10:45 rakstīts, ka tad, kad, Sv. Pēterim sludinot, Svētais Gars nāca pār pagāniem, Kornēlijs un viņa ļaudis satrūkās un izbijās, ka tik negaidītā veidā Svētais Gars tika dots arī pagāniem. Tā arī Jesaja saka, ka Jeruzalemei sirds iedrebēsies lielā priekā, redzot, kā lielie pagānu tautu pulki nāk un pievienojas šim nabaga mazajam pulciņam.

Un ceturtais: “.. tava sirds .. atvērsies..”. Šie vārdi ir viegli saprotami – tie norāda uz augstsirdību, drosmi un brīvību. Tas viss rodas no Gara mierinājuma un prieka, kas ienāk sirdī, kad Dievs mums dara vairāk laba, nekā mēs esam gaidījuši vai lūguši. Un Sv. Pāvils Ef. 3:20 arī saka, ka Dievs arvien dara vairāk, nekā mēs lūdzam un saprotam. Viņš ir bijis līdzās savam mazajam pulciņam – arī tad, kad ļāva to vajāt un izklīdināt, tā ka šķita: nekas no tā nepaliks pāri. Un, pirms vēl tie paguva attapties, viņu skaits bija pieaudzis visā pasaulē, viņi bija kļuvuši stiprāki par visiem saviem ienaidniekiem; mūsu acīm tas šķiet brīnumaini un satraucoši.

“Kamieļu jūklis apklās tevi, jaunie kamieļi no Midiānas un Ēfas, visi tie nāks no Sabas, tie atnesīs zeltu un vīraku un teiks Tā Kunga slavu.”

Jesaja ir sacījis, ka pagāni nāks uz Jeruzalemi no rietumiem, no jūras bagātību krājuma. Te viņš runā par tautām, kas nāks no austrumiem, jo Midiāna, Ēfa, Saba – zemes, kur ļaudis pārvietojas ar kamieļiem – atrodas uz austrumiem no Jeruzalemes. 1. Moz. 25:2 4 lasām, ka Ābrahāma trešā sieva Ketūra dzemdējusi viņam sešus dēlus: Zimranu, Jokšanu, Medaanu, Midiānu, Jisbaku un Suahu. Savukārt trešā dēla, Midiāna, bērni bija Eifa un Efers. Te uzzinām par Midiānu un Eifu, ko piemin Jesaja. Otrā dēla Jokšana bērni ir Seba un Dedans. Bet 1. Moz. 10:1, 6-7 lasām, ka Noa dzemdinājis Šemu, Hamu un Jafetu. Hamam piedzima dēls Kušs, bet Kušs dzemdināja Raāmu; savukārt Raāmas dēli ir Saba un Dedans – viņu vārdi ir tieši tādi paši kā Ābrahāma dēlu vārdi. Te nu varam vēl šaubīties, vai Jesaja runājis par to Sabu, kas cēlies no Ābrahāma, vai arī par Hama pēcnācēju, taču tam arī nav lielas nozīmes. Virs zemes arvien notiek tā, ka tautas cita citu padzen no to apdzīvotajām zemēm un iekaro svešās zemes. Gluži tāpat atsevišķu namu un tīrumu vietā tiek celtas pilsētas; nami un zeme tiek pārdoti un nonāk no viena kunga pie cita. Jau iepriekš esmu sacījis, ka zemēm, kas atrodas uz austrumiem no Jeruzalemes, ir doti daudzi un dažādi vārdi – to tautas, atšķirībā no rietumu zemju iedzīvotājiem, netiek nosauktas visas vienā vārdā par “pagāniem”. Daļa šo ļaužu tiek saukti par Kedara tautu, citi – par Midiāna, Eifas, Ismaēla, Amona, Edoma, Moāba, Sabas tautām – ikviena tauta sava ciltstēva vārdā. Mozus (1. Moz. 25:2-6) saka, ka Ābrahāms savus dēlus, kas tam bija dzimuši no Ketūras, nošķīris no Īzāka dēliem un izsūtījis uz austrumiem. Tādēļ ir ļoti ticams, ka tieši viņiem piederējušas plašas zemes austrumos no Jeruzalemes, turklāt varenākie no tiem bijuši Midiāns, Eifa un Saba.

Taču latīņu un grieķu valodā visas šīs tautas tiek dēvētas par arābiem, un Arābija tiek dalīta trijās daļās: Arabia deserta, Arabia petrea, Arabia felice, tas ir, tuksnešainā Arābija, akmeņainā Arābija un bagātā Arābija. Tuksnešainā Arābija atrodas starp Ēģipti un Jūdeju austrumu pusē – tas ir tuksnesis, pa kuru Mozus veda Israēla bērnus. Ebreju valodā tikai šī Arābijas daļa tiek saukta par Arābiju, jo vārds arabia ebreju valodā nozīmē “tuknesis”. Akmeņainā Arābija robežojas ar Jūdeju austrumos un ir liela zeme, taču par šo zemi Jesaja nerunā. Bagātākā – un lielākā – Arābijas daļa atrodas tālu no Jūdejas – otrpus tuksnešainajai un akmeņainajai Arābijai; šī zeme ebreju valodā tiek saukta par Sabu. Nav svarīgi, vai tā nosaukta Ābrahāma vai Hama dēla vārdā. Un Ēfa ir šīs bagātās Arābijas daļa. No šīs arābu zemes – Sabas ir nācis turks Muhameds, un viņa kaps bijis šīs zemes pilsētā Mekā. Par bagāto Arābiju šo zemi sauc tādēļ, ka tajā atrodams lielisks zelts un daudz izcilu augļu; vīraks netiek iegūts nekur citur pasaulē kā vien Sabā jeb bagātajā Arābijā – to kopā ar citām īpaši dārgām lietām arī Sabas ķēniņiene atnesa no savas zemes un pasniedza Salamanam – kā lasām 1. Ķēn. 10. Tagad, kad šajā zemē valda sultāns – turku kundzības laikos -, tur daudz kas ir citādi. Par šo Sabu un Ēfu runā Jesaja; šo zemju ļaudis izmanto kamieļus. Bet Midiāna ir Sabas kaimiņzeme, kas robežojas ar to pie Sarkanās jūras – starp Ēģipti un bagāto Arābiju.

Jesaja raksta, ka no minētajām zemēm nāks daudz kamieļu, tā ka tie sava lielā skaita dēļ apklās vai visu zemi, gluži kā liels ļaužu pūlis apklāj zemi. Un nāks ne tikai kamieļi, bet arī ļaudis, kas uz tiem brauc un jāj. Tā nu šie vārdi paskaidro paši sevi; pravietis raksta, ka lielie kamieļu pulki, kas nākuši no Midiānas un Ēfas, apklās visu zemi, un turpina, runādams par cilvēkiem: “.. visi tie nāks no Sabas, tie atnesīs zeltu un vīraku un teiks Tā Kunga slavu”, itin kā viņš sacītu: no Midiānas un Ēfas atnāks tik daudz ļaužu, ka viņu kamieļu pulki apklās visu zemi. Un vai gan tie būtu nākuši tikai no šīm Arābijas daļām – Midiānas un Ēfas?

Te sastopamies ar jautājumu: vai pravietis runā par kamieļiem vienkāršā un tiešā nozīmē? Tāpat arī: vai tas, ko viņi upurē, ir zelts un vīraks tiešā, burtiskā nozīmē? Vai tiešām atnākusi visa bagātā Arābija? Mēs taču nekur neatrodam ziņas, ka tas tiešām kādreiz ir noticis! Jo, lai gan daudzi šos vārdus attiecina uz magiem jeb austrumzemes ķēniņiem, kas tieši no šīm zemēm nākuši pie Kristus neilgi pēc Viņa piedzimšanas, kā Evaņģēlijā sacīts, – tomēr viņu bija tik maz, ka nevarētu teikt: viņu kamieļu pulks ir apklājis visu zemi. Viņi arī pārstāvēja tikai mazu daļu no lielās Sabas tautas. Taču vārdu garīgajai izpratnei jāpievēršas tikai tad, kad tas tiešām ir nepieciešams. Bet, tā kā šie notikumi fiziskā veidā nav īstenojušies, turklāt nav iespējams, ne ticams, ka tas viss kādreiz varētu notikt – ka visi lielās un varenās Sabas valsts ļaudis atnāktu uz Jeruzalemi fiziskā veidā, turklāt arī iepriekšējā nodaļā Jesaja runājis tikai par garīgo gaismu, Evaņģēliju, par ticību, par garīgu nākšanu un sapulcēšanos, Jesaja arī runā par ļaužu piepulcēšanos baznīcai, nevis miesīgu nākšanu pie Kristus -, mēs gribam palikt uz šā paša ceļa un uzskatīt, ka mums ir pietiekami nopietns pamats izprast šos pravieša vārdus tā, ka tie sacīti par garīgu nākšanu. Kristīgā baznīca redzēs un priekā staros, kad pie tās nāks un pulcēsies ne vien jūras bagātības no rietumiem, bet arī bagātā un lielā Arābijas tauta no austrumiem. Arī daudzas lietas, kas sacītas tālāk šajā nodaļā, nevar attiecināt uz miesīgu atnākšanu; tā, piemēram, 7. pantā pravietis saka, ka visi Kedaras ganāmpulki un visi Nebajota auni tiks vesti uz šo Jeruzalemi un upurēti uz Tā Kunga altāra. Kas gan varētu būt šis altāris un šie upuri? Un 10. pantā lasām, ka sveši ķēniņi kalpos šai pilsētai un viņu ļaudis cels tās mūrus; tāpat vēl citās vietās redzam, ka Jesajas vārdi nav piepildāmi burtiskā veidā.

Tādēļ mums tas jāsaprot tā, ka Jesaja domājis par to, kā šo Arābijas zemju lielie ļaužu pulki nāks un pulcēsies pie ticības un Evaņģēlija un ziedos sevi līdz ar visu savu mantu, kamieļiem, zeltu, vīraku un visu, kas tiem pieder. Jo īsti kristieši atdod paši sevi un visu, kas tiem pieder, lai kalpotu Kristum un savam tuvākajam; mēs redzam, ka arī šeit, mūsu pusē, ir noticis tā, ka lielas bagātības atdotas baznīcai; ikviens labprāt nodod sevi pašu – līdz ar visu, kas viņam pieder – Kristum un kristiešiem, – kā Sv. Pāvils raksta par filipiešiem un korintiešiem 2. Kor. 8.

Tā nu šī vēstule runā par lielāko, varenāko un bagātāko tautu zemes virsū – par jūras bagātībām un tautu mantām. Tas ir visu zemes tautu kodols – kā sava skaita, tā varenības ziņā. Arābi ir tikuši uzskatīti par bagātāko un cēlāko tautu; tā pravietis parāda, ka visa pasaule tiks atgriezta pie ticības. Tādēļ, lai arī zelts, vīraks un kamieļi šeit varētu būt pieminēti parastā, burtiskā nozīmē, taču tas, ka tautas nāks un atnesīs savas bagātības, ir pravietots garīgajai Jeruzalemei. Bet par šo garīgo izpratni plašāk runāsim, lasīdami Evaņģēliju. Savukārt vārdi “visi .. no Sabas” nenozīmē, ka Sabā visi būtu kļuvuši ticīgi, bet – ka visa zeme kļuvusi kristīga, lai gan tās iedzīvotāju vidū ir arī tādi, kas netic, gluži kā mēs sakām: visa Vācija tagad ir kristīga, tādēļ ka vecā, pagāniskā dzīve pie mums ir beigusies. Lai arī tikai neliela daļa mūsu zemes iedzīvotāju ir kristieši, tomēr viņu dēļ visa valsts tiek saukta par kristiešu zemi. Tāpat arī: visa jūdu tauta bija Dieva tauta – kā lasām 4. Moz. 25 -, tomēr daudzi šai tautā pielūdza elkus.

Visbeidzot Jesaja saka: “.. tie .. teiks Tā Kunga slavu.” Tas ir īstais, tiešais kristīgais darbs – ka atzīstam savu grēku un kaunu un sludinām vienīgi Dieva žēlastību un Viņa darbus, kas tiek paveikti mūsos. Dieva godu un slavu nevar sludināt neviens cits kā vien tas, kas atzīst un iepazīst Dieva žēlastību un šo gaismu. Savukārt Dieva žēlastību nevar iepazīt tas, kas vēl patur kaut ko no savas gaismas, darbiem, dzīves un dabas; jo tas viss ir un paliek vecais, aklais un mirušais Ādams, kas nemodīsies, lai ieraudzītu šo gaismu; viņš slavē vienīgi sevi. Tādēļ Jesaja šeit slavē patiesus kristiešus, kas nākuši no bagātās Arābijas, lai paustu tikai Dieva slavu, ko, bez šaubām, viņiem māca šī žēlastības gaisma un Evaņģēlijs.

---

[1] – Vācu tulkojumā Luters lieto vārdu Macht, kas nozīmē nevis manta, bet spēks, varenība.