Sprediķis VI svētdienā pēc Epifanijas

Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu. Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.” Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.” Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz sava vaiga un ļoti izbijās. Bet Jēzus pienāca pie tiem, aizskāra tos un sacīja: “Celieties un nebīstieties!” Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien. Un, no kalna nokāpjot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: “Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies.” [Mt.17:1-9]

Epifānijas laikā Kristus baznīcā mēs klausāmies Evaņģēlija stāstus par vīru, kurš pārvērš ūdeni vīnā, apsauc un klusina vētru un jūru, dziedina nedziedināmi slimos un veic citas tamlīdzīgas neparastas lietas. Izvēloties šos tekstus sprediķošanai, baznīctēvi soli pa solim ir gribējuši atklāt Jēzus godību, rosinot klausītājos pārdomas un jautājumus – jā, kas Viņš īsti ir?

Patiess Dievs un patiess cilvēks – mēs zinām katehisma atbildi, bet urdīgais prāts un šaubas neliek mieru – varbūt tikai neparasts brīnumdaris, varbūt viens no praviešiem – Dieva vīrs, bet varbūt blēdis un krāpnieks? Mēs nevaram cildināt šādas domas kā labas ticības domas, jo drīzāk tajās atklājas neticība, samaitātība, šaubu pilna skepse. Kā mierinājums te varētu kalpot tas, ka līdzīgas domas šaudījās arī Kristus mācekļu – apustuļu prātos.

Kristus labi pazīst savu mācekļu bailīgumu un mazticību, tomēr Viņš tos nenolād un nepazudina, bet pazemīgi un mērķtiecīgi stiprina viņu ticību, atklājot savu dievišķo godību. Dažādajos Jēzus brīnumdarbos, baznīctēvi pareizi ir saskatījuši mērķtiecīgu Kristus rīcību un, sekojot tai, izvēlējušies noteiktus evaņģēlija tekstus. Tādēļ tagad gadsimtu gājumā baznīca, uzklausot Dieva vārdu, piedzīvo to pašu, ko piedzīvoja Jēzus mācekļi pirms turpat divtūkstoš gadiem.

No sākuma mēs pārsteigti klausāmies par ūdens pārvēršanu vīnā, redzam šajā notikumā atklājamies Jēzus godību un tad kopā ar mācekļiem sākam Viņam ticēt. Tad atkal klausāmies par vētru uz jūras, par pārsteidzošajiem vārdiem – klusu mierā! – un kopā ar notikuma aculieciniekiem klusi čukstam – kas tas tāds, ka vētra un jūra tam paklausa? Un atkal mūsu sirdīs raisās tas neparastais pasaulē nepazīstamais spēks,. ko sauc par ticību – neizsakāma, neizprotama, bet priecīga un droša paļāvība uz šo Vīru, kas pirms 2000 gadiem staigāja pa Palestīnu un veica visas šīs brīnumainās lietas. Kristus atspīdēšanas laika svētdienām ritot uz priekšu, dzirdam stāstu par nedziedināmās sērgas pārņemto lepras slimnieku un pārsteigumā klausāmies kā viens pats īss Jēzus izteikums – Es gribu, topi šķīsts! – dara viņu veselu. Un atkal mūsu sirdīs mostas iesākumā bailīga, klusa, tomēr arvien pieaugoša cerība – ja ar mani tā notiktu – Viņš varētu palīdzēt! Tad, beidzoties Epifānijas laikam, Apskaidrošanas svētdienā kopā ar Pēteri, Jēkabu un Jāni mēs stāvam apskaidrošanas kalnā un tieši raugāmies dievišķajā godībā, kādā mirdz Jēzus cilvēka miesa, un mūsu ausis dzird tos pašus vārdus, ko dzirdēja īpaši izraudzītie apustuļi: „Šis ir Mans mīļais Dēls, klausiet Viņu!” Tie ir vārdi, kas nāk ne no vienas citas, kā paša Debesu Tēva mutes.

Jā, jā, tas viss it kā izklausās tik pārliecinoši, bet tomēr.. varbūt tā visa ir tikai ilūzija, apmāns, reliģisks mierinājums, ko meklēt spiež bailes no skaudrās un neizbēgamās dzīves realitātes?

Jā, ja es būtu tur stāvējis, dzirdējis un redzējis to, ko redz Pēteris, Jānis un Jēkabs, tad varbūt arī es spētu ticēt un paļauties uz Jēzu – vienalga vētra vai slimība – bet tagad, kad par to tikai lasu Bībelē, tam ir tik grūti noticēt. Beigu beigās vai Bībele tomēr nav grāmata, par kuru izteiktas arī šaubas un pat kritika? Kā lai es 21. gs. cilvēks tam visam spēju noticēt?

Šādas šaubas un skepse, kas pirmajā brīdī liekas tik pamatota, patiesībā ir pilnīgi aplama. Te mums atkal un atkal jāatceras šokējošie, bet patiesie vārdi, kurus Jēzus stāstā Israēla patriarhs Ābarhāms velta kādam vīram, kurš bija pārliecināts, ka brīnumaina augšāmcelta miroņa parādīšanās spēs vest viņa neticīgos brāļus pie ticības: „Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa.. ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.” (Lk.16:29-30) Citiem vārdiem sakot, vienīgi Dieva vārds rada cilvēkā ticību, brīnumi paši par sevi to nespēj. Naivi un nepareizi būtu domāt, ka mēs kļūtu ticīgāki tad, ja ar savām acīm redzētu Jēzus godību, nekā lasot evaņģēlijus un klausoties sludināšanu. Jēzus dzīves laikā Viņu redzēja un dzirdēja daudz cilvēku, bet to, kas kļuva ticīgi un tika izglābti, bija maz.

Interesanti, ka apustulis Pēteris, apzinādamies, ka viņam no šīs pasaules drīz jāaiziet un vēlēdamies stiprināt savus klausītājus, tiem vispirms atgādina notikumu apskaidrošanas kalnā. Toreiz, nokāpjot no kalna, Jēzus saviem trim izvēlētajiem mācekļiem piekodināja nevienam neko nesacīt par redzēto, „pirms Cilvēka Dēls nebūs augšāmcēlies no miroņiem” (Mk.9:9). Toreiz, Pēteris un abi pārējie mācekļi bija neizpratnes pilni – par kādu augšāmcelšanos Jēzus runā. Tagad Pēteris to zina un viņš saviem klausītājiem stāsta par to, ko pats savām acīm redzējis apskaidrošanas kalnā. Tagad tas ir ne tikai atļauts, bet arī Pētera kā aculiecinieka pienākums. „Nevis izgudrotām pasakām sekodami”, iesāk Pēteris, „mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki” (2.Pēt.1:16). Tieši tas bija Jēzus nodoms. Pēc Dieva iedibinātās kārtības, ka divu vai trīs liecinieku liecība atzīstama par patiesu, Viņš īpaši izvēlējās trīs no saviem mācekļiem, kam pirms Viņa ciešanām bija jāredz Jēzus dievišķā godība un jādzird paša Dieva balss no debesīm, kas to apstiprināja.” Tūdaļ tālāk Pēteris paskaidro, ka šis brīnumainais piedzīvojums uz kalna, paskaidro un nostiprina Vecās Derības pravietojumus. Pētera klausītāji rīkosies pareizi, ja viņi ņems vērā šos praviešu vārdus, kas vienīgie spēj sniegt skaidrību šajos būtiskajos jautājumos, līdz viņi paši reiz redzēs Jēzus godību. Tad Pēteris īpaši piekodina, ka Bībele nav patvaļīgi tulkojama. Tā nav cilvēku radīta grāmata, kas izskaidrojama ar cilvēka gudrību un prātu, bet „Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā” (2.Pēt. 1:21).

Jaunās Derības brīnumi, kurus Pēteris un citi redzēja savām acīm, mums ir kļuvuši par Dieva vārdu, mēs tos neredzam ar acīm, bet par tiem lasām un dzirdam ar savām ausīm. Tie rada ticību un ir satverami un saprotami vienīgi ticībā. Tad, kad Pēteris, Jēkabs un Jānis savām acīm redzēja atklājamies Jēzus dievišķo godību, viņi to nesaprata. Pavisam muļķīgi tie vēlējās uzsiet kalnā teltis ne tikai Jēzum un sev, bet arī Mozum un Ēlijam. Viņi nesaprata, ka Mozus un Ēlija kā bauslības un praviešu simbols Rakstos bija jau mācījuši, ka pats Dievs nāks pasaulē, cietīs, mirs un augšāmcelsies, izglābjot mūs no elles un mūžīgas nāves. Redzot Jēzus godību, mācekļiem šķita, ka domas par ciešanām un nāvi ir pilnīgi neiederīgas. Kā gan Dievs varētu ciest un mirt? Kādēļ tas Viņam būtu jādara? Viņam taču vajadzētu valdīt, sodīt, satriekt un uzvarēt!

Jā, Dievs patiešām uzvar, bet Viņš uzvar nevis ar ārēju spēku un piespiešanu, bet ar savām ciešanām. Dievs nevis nogalina savu radību, bet glābj to, kļūdams par cilvēku un izliedams pats savas asinis. Tas nav cilvēka prātam apverams un saprotams. To var iemācīties vienīgi no Dieva Vārda kopumā. Tas ir, no Vecās Derības pravietojumiem, Jaunās Derības aculiecinieku liecībām, kas liecina par šo pravietojumu piepildīšanos un Svētā Gara spēku, kas darbojas caur Vārdu, ļaujot mums Vārdu saprast un tam uzticēties. Vēl vairāk, ar Vārda starpniecību ļaujot mums sastapt pašu Kristu un redzēt Viņa godību. Dieva Vārds, vispirms, nevis rāda un informē, bet sniedz un dod to, ko tas saka. Klausoties Vārdu, mēs nevis dzirdam par Kristu, bet tieši sastopam Viņu Dieva Vārdā, un tagad tas ir pat vēl vairāk un drošāk nekā tad, ja mēs atrastos blakus apustuļiem uz apskaidrošanas kalna. Tas var likties savādi, bet tieši tā tas ir. Dieva ceļi ir citādi, nekā mūsu prāta pieņēmumi un priekšstati.

Prātam šķiet, ka redzēt ar savām acīm, ir daudz drošāk, nekā lasīt senus 2000 un vairāk gadus vecus rokrakstus. Tā tas varētu būt, bet šajos rokrakstos mēs nelasām cilvēku domas vai uzskatus, bet tajos Dieva cilvēki runā Svētā Gara spēkā. Tādēļ prātam un mūsu dzīves pieredzei ir jāaizver savas acis, jo mūsu redze un dzīves pieredze ir nedrošs pamats. Turpretī mums jāatdara savas ausis, lai uzklausītu Svētā Gara balsi, kas nevar kļūdīties vai melot. Šī pilnīgi patiesā un uzticamā balss viscaur Epifānijas laikam un tā pēdējā svētdienā īpaši mūsu sirdīs rada ticību Jēzus dievišķībai. Tam, ka par mums cieš, mirst un augšāmceļas pats Dievs. Kā Viņš to darīja, par to Svētais Gars mums vēstīs Kristus ciešanu laikā. Ievērojiet, ka nākošais baznīcas gada posms saucas Kristus nevis mūsu ciešanu laiks, kā tas bieži nepareizi tiek saprasts. Tajā Dieva godība atklāsies caur Kristus ciešanām. Piedēvēt te kādu nopelnu mums cilvēkiem, bet būtu ārkārtīgi nepareizi un postoši. Tā mēs pazaudētu to lielo dāvanu, ko Dievs mums grib dot – grēku piedošanu un mūžīgu dzīvošanu Viņa tuvumā.