Spriedums pie Ukrainas debesīm
Pašreiz pie Ukrainas debesīm tiek rakstīts tiesas spriedums – grēks un nāve. Kā gan tas iespējams, ka divas tik tuvas slāvu tautas – ukraiņu un krievu tautas, kas pieredzējušas tik daudz posta nesenajos karos un revolūcijās nespēj neko mācīties no pagātnes un pretēji veselajam saprātam, grasās iznīcināt viena otru? Kur ir palicis diženais cilvēka prāts? Kur ir zinātne?
Atbilde ir vienkārša – turpat, kur Ābela un Kaina laikā. Bez Tā Kunga cilvēka prāts un zināšanas kļūst par ieročiem brāļu slepkavībai. Atsakoties no Dieva piedošanas, cilvēki nespēj arī saprast un piedot viens otram. Tā tas ir turpinājies viscaur cilvēces vēsturei, un to mēs redzam notiekam arī mūsu dienās.
Bet vai tad krievi un ukraiņi nav kristīgas tautas? Vai tad krievi un ukraiņi galvenokārt nepieder pie vienas un tās pašas – austrumu pareizticīgo baznīcas?
Teorētiski pieder. Bet acīmredzot kristīgais mantojums pat tikai kultūras līmenī šajās tautās ir kļuvis tik vājš un noniecināts, ka nespēj vairs ierobežot mežonīgo cilvēka dabu.
Ir patiešām satriecoši, ja atceramies, ka diženā Krievija taču sākās Kijevā un sākās ar kristīgo ticību. Tas bija nesalaužams spēks, kas ne tikai apvienoja atsevišķas, savstarpēji naidīgas pilsētvalstis vienā varenā valstī – Veļikaja Russ, bet ļāva arī tai pastāvēt pretī mongoļu-tatāru ordām. Tas bija neuzvaramais ticības spēks, kas ļāva šīm slāvu tautām izturēt 300 jūga gadus un nosargāja kristīgos rietumus no mežonīgo barbaru iebrukuma.
Tomēr daudzu apstākļu dēļ un ne bez pašas baznīcas un krievu valdnieku vainas, kristietība krievu tautā nespēja laist dziļas saknes. Mūsdienu Krievija, tās inteliģence un politika sakņojas nevis kristīgajā ticībā, bet franču revolūcijas dumpīgajā garā, kas jau kopš septiņpadsmitā gadsimta rūga un brieda, gruzdēja un dūmoja, līdz uzliesmoja oktobra revolūcijā Krievijas sirdī Pēterburgā. Baznīca bija pārāk vāja, pārāk politizēta, lai spētu nopietni pretoties šim luciferiskajam dumpīguma garam.
Un vai nav briesmīgi noskatīties, ka pašreiz divas pareizticīgo baznīcas, kas atrodas vienā ticības kopībā nedara praktiski neko, lai apturētu draudošo nelaimi – brāļu slepkavību? Ko gan tajā baismīgajā dienā, kad tiem būs jāstājas pastarās tiesas priekšā Dievam atbildēs Krievijas patriarhs un Ukrainas Metropolīts?
… nevis kristīgajā ticībā, bet franču revolūcijas dumpīgajā garā…
jep,
bara moto jau jābūt īsam un saprotamam – piemēram:”nāvi vainīgajam!”
Tad pūlim ir tikai jāatrod pats vainīgākais – pēc tam ar to publiski jāizrēķinās – un tad varēs svinēt uzvaru, jo visas problēmas uzreiz atrisināsies…
… droši vien… vai ne?[Ja ne, tad procedūra jāatkārto atkal un atkal (līdz pozitīvam rezultātam)].
– – –
kur pretim kristīgā ticība mudina cīnīties ar grēku pavisam citā veidā – aizliedzot tam zelt sevī; nonāvējot veco cilvēku sevī pašā; atzīstot savu grēcīgumu.
– – –
Pareizticīgās baznīcas posts (kā augļi pašlaik ienesas konkrētajā reģionā) ir tas, ka tā ka tā tic, ka tā ir vis-pareizākā – vis-pareizāk-ticošā [pat īsti nefiltrējot kas tad īsti tas “viss” ir]
Līdz ar to tie ir atmetuši Kristu, aizstājot to ar pareiz-ticību-kristum.
Kristus tēls; Kristus ikona; formāla reliģiozitāte iet rok-rokā ar tumsonību; māņiem; maldiem un vardarbību.
Un ja tauta ir padarīta par aklu pūli. Tad vells (ar kremļa roklaižu palīdzību) to viegli var sašķelt divi daļās un satricinātu pavērst vienu pret otru. (tie kausies līdz pagurs, tad nesapratuši par ko īsti cīnijušies nespēkā jūgsies pa jaunu kāda važās iekšā)
Turklāt – Kamēr jūklis un tracis un visa uzmanība pievērsta tam, tikmēr var nemanīti (pa kluso) savākt to, ko miera laikos nevarēja dabūt.
_______
Tāda ir pasaule, kurā mēs kristīgie dzīvojam (taču neesam no tās) un sagaidot tās beigu dienu, sludinām pestīšanas vēsti tiem, kas vēl to gribētu uzklausīt.
Runājot par kristīgās ticības “nespēju” laist dziļas saknes,
jāskatās plašāk – jo ,piemēram, Zviedrija arī reiz bija visaptveroši kristīgi luteriski ortodoksa zeme…
un mūsu vec- un vecvecāki dzīvoja laikos,
kad nu tomēr bija īsteni kristīgu ļaužu paaudzes, cik nu grēcīgām būtnēm vispār iespējams tādām būt.
Būs, parafrazējot Luteru jāsaka, ka katra paaudze un katrs indivīds par sevi tiek konfrontēts ar Krusta vēsti…
Vispār ar vērtējumiem ir interesanti, jo kad ar labvēlību novērtē Krievijas valsts un baznīcas sadarbošanās vēlmi, tad parasti visi bļauj, ka baznīca pārdevusies Kremlim etc.etc.
Tik liela ir vēlēšanās lai visi būtu tikai varas permanenti disidenti un dumpinieki.
Varbūt tāda pārliecība arī nāk no spranču revolūcijas.:)
Un ‘luterānis’ domā, ka kāda aizokeānā bāzēta interešu grupa tomēr ir ieinteresēta šī konflikta saasināšanā
Tam, kas sevi sauc par luterāni būtu jāsaprot, ka ne jau laiki nosaka ticības dziļumu cilvēkos, bet gan tas vai konkrētajā laika posmā cilvēki ir pieturējušies pie skaidrās mācības.
vella mērķis aizvien ir bijis: ieviest šaubas, ievest maldos un novest pazudināšanā.
vai tad nezinām, ka pravoslavu baznīca ir saraudzēta ar to pašu hierarhiskās shēmas raugu no kā Jēzus māca vairīties? Vai tas kāds brīnums, ka augstos amatos sēdošie pravoslavu baznīc-tēvi ir lojāli kremlim [padomju savienībā takš tev bija jābūt vismaz majoram (vecākajam virsniekam) lai tāds varētu pretendēt uz popa vietu]. Ticībai bija jātop iznīcinātai saknē – izindētai no kanceles.
Tas ir kā tis mēslu-čupas-ķēniņš rīkojas: viņš uzbrūk ticībai ar paša cilvēka (mazliet sagrozītu) ticību. Nedaudz pārveidota patiesība ir tie smalkākie meli.
Būtiskais ir tas vai ticība tiek uzturēta skaidra un nesagrozīta.
Nesaku, ka ticību nosaka laiki, bet skatoties atpakaļ vēsturē, mēs to redzam kā dažādus laikus, vai ne.
Kas attiecas uz pravoslavu baznīcu padomju laikā, vienkāršam ierindas popam nebūt nebija jābūt virsniekam, lai gan patriarhijā noteikti bija pietiekams skaits pat KGB pārstāvju.
Gan esmu labākās domās par kristīgās ticības pozitīvo ietekmi uz ļaužu dvēselēm un iespēju apvienot kristieša un valsts amatpersonas darbošanos,
ne velti tagadējā no KGB nākusī Krievijas elite tik ļoti respektē baznīcu.
Un, cik iznāk ieklausīties pravoslavu liturģijā un ļaužiem sakāmajā,
tur Evaņģēlijs ir,
protams, vienkāršā kerigmātiskā veidā,
bez protestantu vārdu plūdiem no kanceles.