Spriedums un tiesa

Sprieduma un tiesas pieminēšana teoloģijā sākotnēji var izraisīt biedējošu iespaidu, jo vairāk tad, ja pieminētie konkrētie notikumi tiek saistīti ar notiesāšanu, tiesas procesu, kurā jānoskaidro vainīgie. Taču šī atturīgā vai pat noraidošā attieksme nav pret faktu, ka cilvēki pastāvīgi vērtē, spriež, nosoda, tiesā un arī paši tiek tiesāti.

Katrs izrunātais teikums kā izteikums ir spriedums. Teikuma forma jau ir vesela virkne spriedumu, kas izteikti teikuma priekšmeta [subjekta], izteicēja un papildinātāja [objekta] saistībā, kas ir savstarpēji saderīgi, lai teikums būtu jēgpilns un saprotams. Nepārskatāmā daudzumā tiek veidoti spriedumi, kuros pastāv nepieciešamais priekšmeta, uztveres un izteikuma saskaņojums, vai tādi, par kuriem tiek apgalvots, ka tajos šāds saskaņojums pastāv. Katrs apgalvojums un izteikums balstās uz pieņēmumu, ka kaut kas ir tā, kā es to izsaku, un ka sacītais kā ziņojums var tikt nodots tālāk pārliecībā, ka tas tiks akceptēts. Tas ir tik pašsaprotami, ka par to nav īpaši jādomā. Pārdomas rodas vispirms tikai tad, ja parādās kaut kādas nesaskaņas, ja kaut kas paliek nesaprasts resp. tiek citādi aplūkots un vērtēts. Pastāvot dažādiem spriedumiem, nav viegli pieņemt spriedumu, resp., rīkoties saskaņā ar to. Tas sākas jau ikdienišķos lēmumos, piem., par gaumi, uzvedību, par kaut kā darīšanu vai nedarīšanu, par uzturēšanos kādā sabiedrībā vai atteikšanos no tās utt.

Visskaidrāk šāda izvērtēšanas, spriešanas norise parādās jurisdikcijā, tiesas spriešanā. Ja kāds tiek apsūdzēts, tad tiesas spriedumam jādod atbilde, vai viņš ir vainīgs, vai nevainīgs. Sprieduma priekšnosacījums ir likums. Izvērtējuma priekšmets ir nozieguma sastāvs, kas apsūdzētajam tiek inkriminēts un jāpierāda kā viņa noziegums, kā arī jāpārbauda un jāizspriež, kāds likuma pants pārkāpts un kādas soda sankcijas piemērojamas. Bez likuma kā noteiktas normas nevar būt nedz sprieduma, nedz notiesāšanas (nullum crimen sine lege – neviens noziegums bez likuma). Citādi likuma vietā būtu jāstājas atsevišķu indivīdu personīgam uzskatam vai subjektīvai patvaļai, atkarībā no ikreizējās konkrētās situācijas. Tiesnesis spriež tiesu pēc likumiem, bet viņš šos likumus neveido. Ja, spriežot tiesu, jāievieš skaidrība kādā konflikta situācijā un par to jāpieņem lēmumi, tad tam nepieciešamās normas nevar atvasināt tikai no šīs konkrētās situācijas, bet gan konkrētais gadījums ir jāizvērtē no spēkā esošajām normām un pēc tām jāizdara spriedums. Ja izdara spriedumus pret pastāvošajiem likumiem vai bez tiem, tad rodas beztiesisks stāvoklis.

Evaņģēliskajos teologos izplatītā nepatika pret likumiem, tiesu un spriedumu bieži jau iedīglī bloķē ieskatu šajās norisēs un ar to saistītajā teoloģiskajā atbildībā. Jo patiesībā šeit jau nav jāizšķiras par vai pret spriedumu un tiesu, bet ir jāizlemj, pēc kādiem kritērijiem jāvērtē resp. jāvadās. Ar spriedumu un tiesu saistīto norišu neapzināta pārņemšana vēl rāda to, ka teoloģisks spriedums nav saistīts ar vienas disciplīnas speciālu uzdevumu, bet gan ar visu, kas var attiekties uz kristīgo ticību. Teoloģiskais uzdevums vērsts uz to, lai šis fakts tiktu apdomāts, un tas it īpaši attiecas uz materiālajiem, precīzāk, uz pneimatiskajiem kritērijiem, kas šeit darbojas.

Ar šo ieskatu atklājas vērā ņemamā situācija: cik plašā mērā un ar kādu pašsaprotamību Vecās un Jaunās Derības bibliskajos rakstos ir runa par tiesāšanu un spriedumiem – saistībā ar tam piederošajiem elementiem, kā likums / bauslība, pavēle / bauslis, taisnīgums / taisnība, attaisnošana un notiesāšana, nosodīšana / nolādēšana. Tā nav kaut kāda izolēta atsevišķa tēma līdzās citām, bet gan tas, kas veido Dieva derību ar cilvēkiem. Ka viss norisinās pareizi, tas saista Dieva būtību ar ticības būtību vienā visu esamību aptverošā nosacījumā. “Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā” (Ebr.11:6).

Tādēļ teoloģiskais spriedums aizsākas ar Dieva vārdā gūto atziņu, ka Dievs ir tiesnesis. Šī atziņa satur liecību par to, kas Dievs ir un ko Viņš dara. Tiesneša un kārtotāja darbība sākas jau ar radīšanu, radot ar vārdu, atšķirot un kārtojot radītās lietas (1.Moz.1; Ebr.11:3; Ps.104). Šajā labajā, t.i., ar Dieva vārdu saistītajā izpratnē visnotaļ jārunā par kārtību, kādu Dievs noteicis savai radībai un kas aptver un nosaka bez izņēmuma visu šajā pasaulē. Dieva sākotnējās attiecības ar Viņa radīto cilvēku iegūst savu veidolu ar pavēlēm un aizliegumiem, un tajos paļāvībā un paklausībā pamatota cilvēka brīvība iepretim Dievam (1.Moz.2:15-17). Dieva – visu lietu kārtotāja un soģa – darbība aptver dabu un cilvēku. Viņa gribas nesatricināmība aptver ļoti labi radītās pasaules sākumu un stiepjas līdz tās beigām ar tiesu pār visu pasauli. Ka Dievs ir kārtības uzturētājs un tiesnesis, tas veido mērauklu dabai un vēsturei – ņemot vērā Dieva vārda mūžīgumu un Viņa uzticības un taisnības nesatricināmību. Ka pie tā cieši turas ticība un ka tas šo ticību uztur, tas visai bieži tā ir tur, kur dabā un cilvēkos šķietami trūkst labā, trūkst taisnīguma. Attiecībā uz pretrunu starp Dieva taisnīgumu un Viņa radītajā pasaulē pieredzēto netaisnīgumu (Θεοδικία) Ījaba grāmata kā arī daudzi no psalmiem nesatur nekādu teorētisku risinājumu, bet gan praktisku pamācību, kā starp cilvēkiem un ar Dievu ticībā tiek vadīta šāda cīņa – par Dieva nesatricināmo taisnīgumu pasaulē redzamā netaisnīguma apstākļos. Dieva vārds Svētajos Rakstos satur daudzveidīgas pamācības, kā – pēc Dieva vārda – šādās situācijās arī ar Dievu jārunā un jācīnās (Ps.73). No sacītā top skaidrs lēmums. Ja zūd paļāvība uz to, ka Dievs ir tiesnesis un ka Viņš saskaņā ar Savu apsolījumu un mērauklu, ko satur Viņa vārds, piešķirs galīgo atalgojumu vai nosacīs sodu, tad tiesa top par pasaulīgu lielumu, un tā norisinās pēc panākumu un neveiksmju mērauklas atsevišķa cilvēka dzīvē un cilvēku savstarpējās attiecībās. Dieva tiesas vietā tad stājas vēstures un cilvēku tiesa pār cilvēkiem.

Dievs nespriež tiesu, vērtējot personas cieņu, tas uzsvērts daudzviet (Rom.2:11; Ef.6:9; Kol.3:25; 1.Pēt.1:17; 1.Sam.16:7; 2.Lku.19:7 u.c.). Viņš arī nevērtē tikai darbus, bet gan pārbauda “sirdis un īkstis” (Ps.7:10; Jer.11:20; 17:10; 20;12; Ap.d.1:24 u.c.). Tādēļ Dieva spriedumā daudz kas izskatās citādi, nekā cilvēku vērtējumā, kuri vadās pēc cieņas, panākumiem un ietekmes. Bet tur, kur mazinās vai izzūd paļāvība uz Dieva taisno tiesu, aug bailes no cilvēku tiesas, un tas nebūt nav nejauši, ka cilvēki vienmēr vadās pēc tā, no kura tiesas tie bīstas resp. par kuru tie domā, ka tiem jāpastāv viņa priekšā. Ja teoloģijā un Baznīcā Rakstos paredzētā Dieva tiesa tiek atcelta, tad neizbēgami spēkā stājas cilvēku tiesa un notiek orientēšanās pēc cilvēku vajadzībām un prasībām.

Ticība saskaņā ar Bībeles liecību tieši saistīta ar Dieva uzturēto kārtību un tiesu. Dieva vārds satur tiesas mērauklu pēc darbiem bauslības formā. Tas satur Jēzus Kristus evaņģēliju kā priecīgo vēsti par izglābšanu no nākamās tiesas. Šeit svarīgi ir tas, ka Dieva tiesai pakļauta visa cilvēku tiesas spriešana – gan notiesājot, gan attaisnojot. Un šajā sakarībā Dieva vārdam atkal ir galvenā nozīme – pret jebkuru pieredzi, kas par tiesu iegūta reālajā dzīvē. Jo bauslis un apsolījums aptver to, kas cilvēka dzīvē pēc pieredzes un rīcības ietilpināms panākumu un neveiksmju kategorijās. Viens piemērs līdzās dažādiem citiem ir svētības apsolījumi (Mt.5:1-10), kuros Jēzus apsola to, kas, vērtējot pēc pasaules konkrētās pieredzes, nav nedz apziņā tverams, nedz sasniedzams. Bet tā vietā, lai gūtu panākumus cilvēku priekšā šajā pasaulē, stājas Dieva vārdā apsolītā alga debesīs, un tas nav lēts mierinājums ar viņpasauli, bet gan nesošais ticības pamats šajā pasaulē. Un tas pats ir spēkā attiecībā uz sodu – pat tad, ja šajā laikā šķiet esam tā, ka Dieva baušļu pārkāpšana vai pat atmešana nerada nekādu kaitējumu, bet gan, taisni otrādi, zināmos apstākļos var sniegt apmierinājumu un nodrošināt panākumus.

Ka Dievs tiesā, tas neatceļ cilvēku tiesas, bet gan sniedz tām pareizo mērauklu, norāda pareizo laiku un noteiktas robežas. Jēzus norādījums – “Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti” (Mt.7:1; Lk.6:37) – saistīts ar atgādinājumu, ka Dieva tiesas priekšā visiem cilvēkiem spēkā ir viena un tā pati mēraukla: “Jo ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots” (Mt.7:2; Lk.6:38; sal. Jņ.8:7 u.t.). Līdzīgi runā arī apustulis: “Tātad netiesājiet priekšlaikus, tiekāms Tas Kungs atnāks; Tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva” (1.Kor.4:5). Jebkura cilvēku tiesāšana pakļauta Dieva tiesai, kuras nemainīgā mēraukla izzināma vienīgi no Dieva vārda. Negūstot skaidras atziņas no Dieva vārda, tiesāt un vērtēt var vienīgi no cilvēku viedokļa, orientējoties pēc cilvēku mērauklām.

Tādēļ, runājot par teoloģisko spriedumu, vērā nav ņemams cilvēku spriedums – un kaut arī šie cilvēki būtu teologi – bet gan spriedums, kāds tas rodams Dieva vārdā un kāds tas tiks piemērots Dieva tiesā, gan notiesājot, gan no tās izglābjot. No Dieva vārda mēs uzzinām, kā mēs paši esam pakļauti šai tiesai (Jņ.12:48; Rom.2:1 u.t.).

Aplūkojot šo Dieva tiesu, ieraugām fundamentālo sakarību starp ticības saistību un apziņas brīvību. Ticība ir Gara dāvana, un tā ir pamats drošai pārliecībai par to, ka varēsim pastāvēt Dieva tiesas priekšā. Tas ticīgo padara neatkarīgu no jebkuras cilvēku tiesas: “Garīgais cilvēks izdibina visas lietas, bet viņu pašu neviens neizdibina” (1.Kor.2:15). Kas dzīvo, ievērodams Dieva tiesas mērauklu, tam nav jāorientējas pēc cilvēku tiesāšanas un nav jābīstas no cilvēku tiesas: “Bet tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat vai kāda cilvēku tiesa; es neesmu arī pats sev tiesnesis. Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir Tas Kungs” (1.Kor.4:3-4). Tas rāda, ka arī draudzē notiek tiesāšana bez Dieva, kad tiesa netiek spriesta pēc Dieva vārda. Bet apziņas brīvība no ticības saistības attiecas arī uz attiecībām ar pasauli. Kas pakļauts Dieva tiesai un orientējas pēc tās sprieduma, tam nav jābīstas nedz no pasaules, nedz no tā, no kā bīstas pasaule (1.Pēt.3:13 u.t.). Beidzot, kurš dzīvo ar drošu pārliecību, ka viņš ar Kristu pastāvēs Dieva tiesas priekšā, tam nav jābīstas no vajāšanām Kristus dēļ, ko tam paredz pasaules spriedums.

Ciešo sakarību starp ticību, spriedumu un tiesu mums labi parāda jau valoda Jaunajā Derībā, ticības un šaubu pretstatījumā. Ticība ir droša pārliecība un uzticība. Šaubīšanos var apzīmēt ar grieķu vārdu “διακρινεσθαι“, un tas attiecas uz nedrošību vai nedrošības radīšanu spriedumā. Tā var būt ārēja dažādu uzskatu cīņa, kas norisinās starp cilvēkiem (sal. Rom.14:1 u.t.; Ap.d.11:2), tā var būt arī iekšēja cīņa kādā cilvēkā, apsverot dažādas iepējamības (sal. Rom.14:23). Bet nedrošība spriedumā un lēmumā par parādīties arī spriedzē starp Dieva varu Viņa vārda atklāsmē un dabas varu tās realitātes pieredzē, kā tas pausts Jēzus vārdos par stipru ticību: “Patiesi Es jums saku: ja jums ir ticība un jūs nešaubāties (μὴ διακριθῆτε), tad jūs ne vien tā varēsit darīt kar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūrā, tad tas notiks” (Mt.21:21; Mk.11:23; Jēk.1:6). Aicinājums uz paļāvību ticībā ved pie vārda; brīdinājums no šaubu nedrošības ieved lūgšanā. Saistība pie Dieva vārda un pamācības ir ticības nesošais pamats. Tam paraugs un piemērs ir Ābrahāms: “Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, spēj arī darīt” (Rom.4:20-21). Kad Pēterim rodas šaubas par to, vai evaņģēlijs paredzēts arī pagāniem, tad šo viņa iekšējo konfliktu novērš Dieva pamācība: “Celies, kāp zemē un ej nešaubīdamies (μηδὲν διακρινόμενος) tiem līdzi, jo Es tos esmu sūtījis!” (Ap.d.10:20)

Ko šī ticības saistība paļāvībā uz izglābšanu no tiesas Jēzus Kristus nopelnu dēļ un apziņas brīvība pret cilvēku tiesāšanu var nozīmēt arī pašā kristīgajā draudzē, to rāda strīds par elku dievu upuru gaļu (Rom.14; 1.Kor.8), kas notika starp stiprajiem un vājajiem draudzē. Šīs Rakstu vietas bieži tiek saprastas tā, ka pēc mīlestības baušļa, un respektējot vājos, tiekot akceptēti tādi izturēšanās veidi, kas ir pretrunīgi evaņģēlija brīvībai un dažkārt pat Dieva baušļiem. Norāde uz “vājajiem draudzē” tad ir stiprākais arguments, ar ko pavājināt vai pat atcelt teoloģisko spriedumu. Izšķirošais priekšnoteikums konfliktu pārvarēšanai, kas radušies starp dažādiem virzieniem draudzē, pie tam tiek ignorēts. Tāds priekšnoteikums ir ticība uz Jēzu Kristu, kurš glābj mūs no Dieva tiesas. Tā arī šeit Dieva tiesa un izglābšana no tās ticībā uz Jēzu Kristu tiek konfrontēta ar tiesu, ko spriež cilvēki pār cilvēkiem. Konflikts starp virzieniem draudzē, kad vieni vērtē jeb tiesā otrus par viņu ticības stiprumu vai vājumu, tiek attiecināts uz Dieva tiesu ticības paļāvībā, ka, pateicoties Jēzum Kristum, Viņa nāvei un tam, ka Viņš ir augšāmcēlies, varēsim pastāvēt šajā tiesā. Virzienu strīds, novērtējot dzīvesveidu, tiek attiecināts uz drošu pārliecību par mūžīgo dzīvošanu, par ko ir runa kristīgajā ticībā. Šai drošajai pārliecībai par pestīšanu, kas attiecināta uz pastāvēšanu Dieva tiesā, jāpasargā no nedrošības rašanās apziņā, ko var radīt cilvēku tiesa. Šajā perspektīvā nejaušais iegūst principiālu nozīmi: “Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam. Jo tādēļ Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem” (Rom.14:7-9). Tā atziņas brīvība attiecībā uz cilvēku prasībām ir pamatota ticības saistībā. Ne brīva izvēle lēmumos par dzīvesveidu, bet gan Dieva tiesas spriešanas principialitāte satur mērauklu, pēc kura tiesa pār brāli tiek ierobežota ar norādījumu uz Dieva soģa krēslu. Brāļa sirdsapziņa jāsargā no tā, lai nepadarītu nedrošu viņa pārliecību par izglābšanu. Nav jāmudina brālis darīt kaut ko tādu, kas viņam rada bailes, ka tā dēļ viņš nevarēs pastāvēt Dieva tiesas priekšā, jo tad nemierīga top viņa sirdsapziņa un viņš pazaudē savu ticības pārliecību (Rom.14:13-21). Tas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no subjektīvās patvaļas brīvās izvēles, uz ko diezgan bieži atsaucas kristīgajā draudzē, ja skatam zūd Dieva tiesas perspektīva. Kas ir grēks un kas izglābšana, tas izšķiras ticības pārliecībā, kas vērsta uz Kristu un kuru Viņš balsta. Tādēļ pāri cilvēku tiesai, tiesas spriešanai, kurā cilvēki vērtē sevi un citus, kā absolūta sprieduma mēraukla ir Dieva tiesa un izglābšana no tās caur Jēzu Kristu: “Bet tas, kas šaubīdamies ēd, ir jau nosodīts, jo tas to nedara ticībā. Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks” (Rom.14:23).

Šis teikums ir teoloģiskā sprieduma pamattēze. No tā ir jāsecina un visā turpmākajā jāņem vērā, ka šeit runa nav par kaut kādām virspusīgām interpretācijām, bet gan par mūžīgo dzīvošanu. Teoloģiskais spriedums attiecas uz pārliecību par pestīšanu, iepretim tai sprieduma apšaubīšanai, kas nekādā ziņā neizriet tikai no kādas virspusīgas ticības normu un dzīvesveida apšaubīšanas, bet gan ir attiecināts tikai uz pastāvēšanu tiesā caur Kristu. T.s. “jaunlaiku subjektivitātes” aizsākums gan ir šajā tekstā, taču tas tiek pārvērsts savā pretmetā, tādējādi, ka ticības taisnīguma vietā tiek likta paštaisnošana. Ja tas [ticības taisnīgums] teoloģijā tomēr tiek nosaukts par teoloģiskā sprieduma mērauklu, tad tas parāda vienīgi šādas teoloģijas neloģiskumu – tā ir teoloģija, kas pazaudējusi savus bibliskos pamatus un orientējas pēc laika apziņas.

Ja, raugoties uz Dieva tiesas spriedumu, šaubas satur sprieduma nedrošību vai apšaubījumu, tad ir vietā atgādināt, ka grieķu vārdi “κρίσις” (spriedums, tiesa) un “κρίνω” (spriest, tiesāt) ir pamatā arī vārdiem “ὑποκρίσει” (liekulība) un “ὑποκριτής” (liekulis). Liekulīgs ir cilvēks, kas izturas, rīkojas, runā neatbilstoši saviem uzskatiem, jūtām (parasti savtīgos nolūkos). Liekulis rāda sevi tādu, kāds tas patiesībā nav. To Jēzus bieži pārmet farizejiem un rakstu mācītājiem (Mt.23:13 u.t.; 6:1 u.t. u.c.). Bet tas var attiekties arī uz šķietamu dievbijību, kad tādējādi kāds mēģina iegūt citu cilvēku cieņu, lai gan viņa sirdī mīt gluži citi nolūki. Nopietns piemērs šī vārda lietojumam ir konflikts starp Pāvilu un Pēteri Antiohijā (Gal.2:11 u.t.). Bīdamies no Jēkaba ļaudīm, Pēteris nošķiras no saviem galdabiedriem pagānu kristiešiem, nodalās no tiem atbilstoši jūdu šķīstības likumiem. Iemesls šādai viņa un viņa ietekmēto “liekulībai” minēts teikumā: “.. bīdamies no apgraizītajiem” (Gal.2:12). Šāda liekulība uzrāda izmaiņas teoloģiskā sprieduma kritērijā. Taisnīguma vietā, kas gūstams ticībā uz Jēzu Kristu, kas saista jūdus un pagānus tiesā Dieva priekšā, stājas taisnīguma pretrunīgums no Mozus bauslības šķīstības priekšrakstiem. Paļaušanos uz Jēzu Kristu, ka Viņš izglābj no Dieva tiesas, nomaina bailes tapt notiesātiem cilvēku tiesā. Bet tas nozīmē, ka noniecināta un atstumta tiek Dieva žēlastība, lai nebūtu jāpiedzīvo noniecināšana un atstumšana cilvēku sabiedrībā (Gal.2:21; sal Jņ.12:43).

Arī mācībā sastopama šāda liekulība, kā to rāda, piem., 1.Tim.4:1 u.t.: “…daži atkritīs no ticības”…”padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi iededzināta”. Arī šeit runa ir par spriedumu veidošanu, pamatojoties nepareizos priekšstatos, ar viltus mērķiem. Dzīvesveids, ko pieprasa cilvēki un kas cilvēkos rod piekrišanu, nomāc orientēšanos pēc Dieva vārda: “Jo viss, ko Dievs radījis, ir labs, un nekas nav peļams, kas ar pateicību tiek pieņemts; jo to svētī Dieva vārds un lūgšana.”

Ticības īstenība un dzīves īstenība nenodalās viena no otras, bet gan – pamatojoties ticības īstenībā, kas saistīta ar Dievu caur Viņa vārdu, dzīves īstenība tiek novērtēta. Skaidri lēmumi ir iespējami tad, ja tajos paustā ticības brīvība, kas pamatojas pārliecībā par izglābšanu no Dieva tiesas, atkal un atkal tiek pretstatīta bailēm tapt notiesātam cilvēku tiesā. Konkurence starp Dieva tiesu un cilvēku tiesu kristīgajā pasaulē izpaužas Dieva vārda rosināta.