Sukcesijas saraksti
Problēmu par sukcesijas sarakstiem mēs noskaidrosim ar diviem piemēriem, kas attiecas uz Jauno un Veco Derību.
To, kā rabīniskais jūdaisms izprata mācības tradīciju, parāda tradīcijas ķēde, ar ko sākas Mišnas traktāts, “tēvu pamācības”:
Mozus saņēma Toru no Sinaja un nodeva to Jozua, Jozua – vecajiem, vecajie – praviešiem un pravieši – Lielās sinagogas vīriem,
pēc tam iet tālāk līdz Sīmanim Taisnīgajam (apmēram 300 gadus pirms Kristus dzimšanas vai gadsimtu vēlāk) un vēlāka laika rabīniem.
Mums nevajag iedziļināties jautājumā, vai “Lielā sinagoga” patiešām ir eksistējusi, vai tā ir tikai fikcija pēc Neh.8-10. Pietiek jau ar praviešu sakārtošanu Toras tradentu ķēdē, lai redzētu, ka tas viss ir fikcija. Dievišķās patiesības nodošana cauri paaudzēm noskaidrojas pie šī mākslīgā veidojuma. Vecās Derības atklāsmes vēsture tiek iespiesta shēmā, kas nav bibliskas izcelsmes un neatbilst bibliskās vēstures faktiem.
Cits piemērs ir Jaunās Derības atklāsmes izpratne 1. Klementa vēstulē korintiešiem. 42. nodaļā mēs tur lasām:
Tas Kungs ir apustuļiem priekš mums sludinājis Evaņģēliju: Jēzus Kristus tika sūtīts no Dieva. Kristus tātad no Dieva un apustuli no Kristus… Kad viņi bija saņēmuši savu uzdevumu, caur Tā Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanos piepildīti ar pārliecību un Dieva vārdā stiprināti, Svētā Gara iepriecināti, viņi devās ceļā, lai sludinātu prieka vēsti par Dieva valstības tuvošanos. Viņi to sludināja ciemos un pilsētās un iecēla nākamo ticīgo pirmos bīskapus un diakonus, tos caur garu pārbaudot. Un tas nebija nekas pārsteidzoši jauns: jo jau sen bija rakstīts par bīskapiem un diakoniem. Jo tā saka Raksti kādā vietā: “Es iecelšu jūsu bīskapus taisnībā un jūsu diakonus miera”.
Kur tas ir rakstīts? Nekur. Droši vien autors ir domājis Jes.60:17, kur Septuaginta teikts (burtiski tulkojot):
- “Es gribu tavus valdniekus (apxovτa) dot mierā un tavus uzraugus (εлоколоυ) taisnībā”.
Ja tā būtu atmiņas kļūda vai kāds “garīgs” Rakstu skaidrojums, vai te tomēr nebūtu vajadzīga kāda norāde? Bet tas, kā skan šajā tekstā, ir nepareizs citāts. Un ir jāapzinās, ka šāds viltojums, lai vai kā to ari nenosauktu, jo, iespējams, mūsu normas neatbilst senākam laikam, parādās tieši pirmajā Romas baznīcas dokumentā 1. gadsimta beigās, dokumentā, kas izvirza kādu tiesību normu (baznīcas amatu izpildītāji ir neatceļami, ja pret viņiem nav izvirzīta nekāda apsūdzība), un kādai citai draudzei tas tiek pasniegts jau ar prasību pēc paklausības un atsaucoties uz to, ka tas ir dots Svētajā Garā.
Laikā, kad Romā vēl nebija nekāda monarhistiska episkopāta, nemaz nerunājot par pāvesta varu, Klements bija viens no Romas kolēģijas bīskapiem un, kā mēs to zinām no Hermas gana, atbildīgs par korespondenci ar draudzēm ārpus Romas, mēs kā pamatu tiesību lēmumam atrodam nepatiesu dokumentu, sākumu tam, kam vēlāk bija jāpilnveidojas Donatio Constantini un pseidoizidoriskajos dekrētu rakstos. Pirmo reizi tas notiek, kad kardināls Mannings pēc Vatikāna nepierādāmajiem un nepatiesajiem vēsturiskajiem apgalvojumiem par Romas bīskapu stāvokli senajā baznīcā izsacīja vārdus: “Vēsturi vajag pārvarēt ar dogmu”.
Bet, neņemot vērā šī nepareizā citata problēmu: ko nozīmē šī vēstures aina, kuru ieskicē Klementa vēstule? Tajā sajaucas patiesība ar sadzejojumu. Patiešām ir atklāsmes sukcesijas ķēde: Tēvs sūta Dēlu, Dēls – apustuļus, apustuļi nodod tālāk savu uzdevumu baznīcas amatu izpildītājiem. Tas ir bibliski: “Tāpat kā Tēvs mani sūta, tā es sūtu jūs”. Un uzdevumu sludināt Evaņģēliju visai radībai līdz pasaules galam ir patiešām devis apustuļiem viņu Kungs. Svētie Raksti pastāsta arī to, ka apustuļi ir iecēluši amata izpildītājus – vai tie būtu palīgi vai vietnieki, kā Pāvils iecēla Timoteju, vai prezbiteri, kurus Barnaba un Pāvils, kā teikts Ap.d. 14:23, deva misiju draudzēm Mazāzijā. 1. Klementa vēstule šo vēsturisko patiesību dogmātiski vienkāršo, tāpat kā to dara 2. gadsimta rakstnieki kā, piemēram, Irenejs un Tertuliāns un visa baznīca tajā laikā.
Pirmkārt, nav bijuši tikai tie divpadsmit, kas ir dibinājuši un organizējuši draudzes, un pat ne apustuļi šā vārda tiešajā nozīmē. Tieši lielākās senatnes baznīcas, Antiohijas un Romas, ir dibinājuši nezināmi kristieši. Tas nav vēsturiski patiesi, kā Irenejs min savā Romas bīskapu saraksta sākumā, ka Romas baznīcas dibinātāji esot bijuši Pēteris un Pāvils. Bez tam nav pareizi, ka garīgais amats visur būtu radies līdzīgā veidā, proti, pārnesot caur apustuļiem. Tā Didahe brīdina (15:1) draudzes no klejojošiem apustuļiem, praviešiem vai skolotājiem:
- “Izvēliet sev bīskapus un diakonus, kas ir Tā Kunga cienīgi, lenprātīgus un ne naudas kārus, bet patiesus un pārbaudītus vīrus. Jo viņi pie jums kalpos arī kā pravieši un skolotāji. Nevērtējiet viņus par zemu. Jo viņi ir godājami kopā ar praviešiem un skolotājiem.”
Tāpat kā baznīcas vēstures sākumā vienmēr im pastāv daudzveidība (piem., liturģijā), kas tālāk ved uz vienotām formām, tāpat tas ir arī likumības laukā. Vienkāršota dogmatiskā pieeja noved pie tādām vienkāršotām vēstures ainām, kādas mēs redzam jūdaisma “tēvu pamācību” sukcesijas shēmā un kādas Klements no Romas piedēvē agrajai kristietībai.
Ieskaties