Svarīga attaisnota kristieša pazīme
“Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem.” (Rom. 12:17)
Šajā pantā svētais Pāvils saka, ka cilvēkam ir ļoti jācenšas rīkoties tā, lai visi cilvēki viņu uzskatītu par labu, godājamu un slavējamu. Pārāk daudz cilvēku, kas vēlas būt labi kristieši, uzskata, ka, ja viņu uzvedība nav nepareiza, nav nozīmes tam, ko cilvēki par viņu domā un runā. Ja viņi var attaisnot savu rīcību savas sirdsapziņas priekšā, ka tā viņus nenosoda, tad viņi iedomājas, ka viņiem nav jāņem vērā tas, ko citi domā par šiem viņu darbiem. Viņi uzskata, ka kristietim nav jāuztraucas par to, vai cilvēki viņu uzskata par uzticamu vai neuzticamu, par dedzīgu vai dīkdienīgu, par lepnu vai pazemīgu, par patiesu vai liekulīgu, par kristieti vai nekristieti, kā arī par dievbijīgu vai bezdievīgu. Viņi iedomājas, ka Pāvils domāja līdzīgi, kad viņš rakstīja: “Ja es vēl cilvēkiem censtos izpatikt, tad es nebūtu Kristus kalps.” (Gal. 1:10)
Šāds skaidrojums ir kļūdains. Šāds skaidrojums ir gan kaitīgs, gan grēcīgs. Apustulis ar šo piezīmi pasaka, ka viņš neatkāpsies no Dieva Vārda, lai patiktu cilvēkiem. Tomēr viņš piebilst, ka ir vērtējis sevi, visos savos vārdos un darbos, saskaņā ar citu cilvēku uztveri: “Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu .. Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos; visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu.” (1. Kor. 9:19,22) Daudzu kristiešu nevēlēšanās iedziļināties apkārtējo vajadzībās un īpatnībās grauj mieru un vienotību. Kā gan tas varētu būt citādāk, ja viņus neinteresē tas, vai otrs ir uz viņu apvainojies un vai viņš ir kaitinošs citiem?
Ja kristietis patiesi vēlas dzīvot mierā ar visiem cilvēkiem, vismaz tik daudz, cik tas ir atkarīgs no viņa, viņam noteikti, kā raksta apustulis, jāpūlas “darīt labu visu cilvēku priekšā” (jaunais tulk. Rom. 12:17b). Viņam jārīkojas ne tikai pareizi, bet arī rūpīgi. Viņam ir jāuzvedas tā, lai visi to uzskatītu par pareizu. Viņam ir jāizvairās ne tikai no visa ļaunā, bet arī no visa, kas kādam var šķist ļauns.
Viņam ir jāpatur pie sevis sava kristīgā brīvība savā sirdsapziņā un savā ārējā dzīvē ticībā vājo dēļ, un visur, kur tas ir nepieciešams, viņam jāierobežo un jāatsakās no tās izmantošanas. Lai rīkotos Dievam tīkamā veidā, viņam kopā ar Pāvilu, dedzīgā mīlestībā pret savu tuvāko, ir jārīkojas tā, lai viņš iepriecinātu savu tuvāko tādā veidā, ka tas nāktu par labu tuvākajam. Īsāk sakot, gan vārdos, gan darbos viņam jāmeklē sava tuvākā labums, nevis savējais.
Cik brīnišķīga būtu dzīve, ja mēs visi darītu visu iespējamo, lai nodibinātu mieru ar savu tuvāko. Miera mīlestība ir ne tikai skaista rota, bet arī svarīga attaisnota kristieša pazīme. Kas nav meklējis mieru, tas nav to sasniedzis. Ikvienam, kurš atmet miera mīlestību, kad tiek uzbrukts viņa miesai, jāatzīst, ka viņš joprojām ir Dieva dusmu bērns. Lai viņš tad steidzas glābt savu neglābto dvēseli, nožēlo grēkus, atgriežas un kļūst par miera bērnu. Ikvienam, kurš slinks vai lēns, lai tiektos pēc miera, jākļūst šajā ziņā dedzīgam. Lai katrs kristietis ļauj savai gaismai spīdēt arvien spožāk cilvēku priekšā, lai tie varētu redzēt viņa labos darbus un slavēt Debesu Tēvu.
Ieskaties