Svētā Absolūcija

Senajā baznīcā grēcinieki parasti sūdzēja savus grēkus visas draudzes priekšā. Grēksūdze tika uzskatīta par salīdzināšanos ar draudzi, un tā kalpoja grēcinieka atpakaļuzņemšanai kristīgajā baznīcā.

Par pirmo grēknožēlu un atgriešanos tika uzskatīta Kristība, bet par to, vai tiem, kas pēc Kristības smagi grēkojuši, drīkst piedot grēkus, trūka vienprātības. Daži uzskatīja, ka tiem, kas krituši, vairs nedrīkst piedot grēkus, bet citi bija pārliecināti, ka drīkst. Tomēr arī viņi uzskatīja, ka piedošanu pēc Kristības var saņemt tikai vienu reizi. Īpaši aktuāls šis jautājums kļuva pēc tam, kad vajāšanu laikā daudzi noliedza savu ticību, bet, vajāšanām beidzoties, viņi vēlējās atgriezties baznīcā. Lai gan, kā jau minēts, šajā jautājumā nebija vienprātības, tomēr baznīca kopumā izdarīja secinājumu, ka grēki, pat ja tie ir tik smagi kā atkrišanas grēks, ir jāpiedod. Taču salīdzināšanās ar draudzi nenotika uzreiz, bet bija jāveic gandarīšanas darbi. Smagos gadījumos (par tādiem tika uzskatīta ticības noliegšana, pievienošanās ķecerīgai grupai, slepkavība un laulības pārkāpšana) gandarīšanas darbu ilgums sasniedza pat divdesmit gadus. Tikai tad beidzās sods, kuru parasti noteica bīskaps vai mācītājs.

Astotajā un devītajā gadsimtā jau valdīja uzskats, ka grēkus var sūdzēt un piedošanu saņemt atkārtoti. Grēksūdze arī vairs nenotika visas draudzes priekšā, bet to, kā draudzes pārstāvis uzklausīja priesteris. Viņš arī noteica gandarīšanas darbus par katru atsevišķo grēku. Gandarīšanas darbus dažos gadījumos varēja veikt arī kāda cita persona, kurai par to samaksāja. Bija iespējams arī gandarīšanas darbu vietā samaksāt noteiktu naudas summu. Lai gan gandarīšanai bija liela nozīme, tomēr par galveno grēksūdzes daļu uzskatīja nožēlu. Priesterim bija jāizšķir, vai tā ir pareiza, tas ir, pietiekami dziļa un patiesa, lai varētu piedot grēkus. Rietumu baznīcā grēksūdze kļuva obligāta. Katram kristietim reizi gadā vajadzēja privāti izsūdzēt grēkus priesterim. Tika uzskatīts, ka priesterim piemīt īpašas tiesības un spējas salīdzināt grēcinieku ar baznīcu, kura savukārt to salīdzināja ar Dievu.

Luters augstu vērtēja privāto grēksūdzi, un luteriskajā baznīcā tā netika atmesta. Luterāņi arvien turējās pie principa, ka neko nevajag atmest, kas nav pret Evaņģēliju. Tās liturģijas un prakses formas, ka bija kļuvušas neevaņģēliskas, tie centās atjaunot un piepildīt ar patiesi evaņģēlisku saturu. Citādi rīkojās kalvinisti, kas atmeta privāto grēksūdzi un sāka praktizēt vispārēju, kopēju grēksūdzi un Absolūciju. Citas, vēl radikālāk noskaņotās grupas, vispār atmeta grēksūdzi un Absolūciju. Viņi domāja, ka tie, kas ir saņēmuši Svēto Garu spēj dzīvot pilnīgi bezgrēcīgu dzīvi un ka tādiem, protams, nedz grēksūdze, nedz Absolūcija vairs nav vajadzīga. Uzpeldēja arī senais farizeju arguments, ar kuru tie vērsās pret pašu Kristu, proti, ka tikai Dievs var piedot grēkus. Līdz ar to zuda jebkāda jēga sūdzēt grēkus, mācītājam dzirdot. Labāk taču tos, ja nu gadījumā tādi būtu, izsūdzēt tieši Dievam. Tāpat mācītājs taču nevarētu neko līdzēt, jo grēkus taču var piedot tikai Dievs. Šāda domāšana ietekmēja arī luterisko baznīcu. Turklāt pēc Trīsdesmit gadu kara bija liels mācītāju trūkums, baznīcas bija izpostītas, iznīcinātas mācītāju rokasgrāmatas; skolas un cita veida kristīgas izglītības darbs bija apstājies. Arī vispārējais morāles līmenis bija ļoti zems. Šajos apstākļos grēksūdzi sāka izmantot ne tikai žēlastības pasludināšanai, bet arī disciplināros nolūkos. Grūtības vēl radīja tas, ka vienam mācītājam nācās apkalpot vairākus tūkstošus cilvēku. Gadījumos, kad tie gribēja reizē saņemt Svēto Vakarēdienu un Absolūciju, radās tīri praktiskas dabas problēma – kā lai viens mācītājs ar to tiek galā?

Šo dažādo faktoru dēļ piētisma laikā no baznīcām sāka pazust biktskrēsli. Piētisma tēvs Filips Jakobs Špēners grēksūdzes un absolūcijas vietā ieviesa draudzīgu, brālīgu parunāšanos ar mācītāju pirms Svētā Vakarēdiena saņemšanas. Viņš arī ieteica mācītājiem pulcināt visus dievgaldniekus un visiem kopīgi pasludināt Absolūciju, nevis katram atsevišķi. Tā luteriskās grēksūdzes un Absolūcijas vietā luterāņu baznīcā tika ieviesta kalvinistu prakse.

Biktskrēslus sāka saukt par velna un elles krēsliem, kā arī parādījās dedzīgi raksti, kas bija vērsti pret privāto grēksūdzi. Piētistu iesākto pabeidza racionālisti. Viņi ticēja, ka saprāta vadīta izšķiršanās dzīvot mīlestības pilnu dzīvi ir reāla lieta. Turpretī mācītājs, kas Dieva vietā tiem spētu piedot grēkus, tiem likās tumsonība. Kā sekas visam iepriekšminētajam 18. un 19. gs. mijā lielākā daļa luterisko baznīcu atmeta privāto grēksūdzi, tās vietā ieviešot kalvinistisko vispārējo grēksūdzi un kopējo Absolūciju vai līdzīgus luteriskās prakses aizvietotājus.

Viss, par ko pašreiz runājām, ir saistīts ar baznīcas vēsturi. Mūsu galvenā interese tomēr nav noskaidrot, kura baznīcas vēstures perioda prakse, vai varbūt neviena, mums šodien būtu pieņemamāka. Drīzāk mūsu jautājums ir šāds: ko Svētie Raksti māca par privāto grēksūdzi un Absolūciju un kā mūsu ticības apliecības skaidro Svētos Rakstus šajā jautājumā? Interesanti būtu arī noskaidrot, kāda bijusi luteriskās baznīcas prakse, kas balstīta pareizā Svēto Rakstu skaidrojumā. Šiem jautājumiem mēs pievērsīsimies turpmāk.