Svētā eņģeļa Mihaēla jeb Miķeļa dienā

Tajā pašā laikā mācekļi gāja pie Jēzus un vaicāja: “Kas tad ir lielākais Debesu valstībā?” Jēzus, pieaicinājis kādu bērniņu un nostādījis to viņu vidū, sacīja: “Es jums saku: patiesi, ja jūs nemaināties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā. Tad nu ikviens, kas pats top pazemīgs kā šis bērniņš, ir lielākais Debesu valstībā. Un, kas uzņem vienu šādu bērniņu manā vārdā, tas uzņem mani. Kas apgrēcina vienu no šiem mazākajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to noslīcinātu jūras dziļumā. Vai! pasaulei, kad nāk apgrēcība! Apgrēcībai gan ir jānāk, bet vai! tam cilvēkam, caur kuru nāk apgrēcība!  Un, ja tava roka vai kāja tevi apgrēcina, nocērt to un aizmet projām! Labāk tev tizlam un kroplam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas rokas un kājas un tu tiec iemests mūžīgā ugunī. Ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un aizmet projām. Labāk tev vienacainam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas acis un tu tiec iemests elles ugunīs. Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazākajiem nenonicināt, jo es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana debesu Tēva vaigu. Jo Cilvēka Dēls ir nācis izglābt pazudušo. [Mt.18:1-11]

Mīļie draugi, svētīdami Svētā eņģeļa Mihaēla jeb Miķeļa dienu, mēs neatraujam Dievam godu, nedz pielūdzam eņģeļus. Dieva vārds mūs māca: „Bīsties Kunga, sava Dieva, kalpo viņam.” [5.Moz.6:13] „Piesauc mani posta dienā – es tevi glābšu, un tu godāsi mani!” [Ps.50:15] Svinot šo dienu, mēs domājam cik liels un augsts ir mūsu Dievs, kas radījis svētos eņģeļus – spēcīgus, stiprus, varenus garus, kam jākalpo savam Radītājam.

Dzirdot, ka Dievs ir radījis eņģeļus, kalpošanai mums, mūsu sirds tiek uzmodināta, un par šo žēlastību mēs kopā ar Dāvidu sakām: „Lai dziedu Kungam, kamēr es dzīvs, un spēlēju savam Dievam par godu, kamēr esmu!” [Ps.104:33]

Liels gods un prieks mūsu sirdīm ir tas, ka pats Dievs, varenais Pestītājs, mūsu bēdās ir pie mums. Viņš sola: „Ar viņu es posta brīdī, es izglābšu viņu un celšu godā.” [Ps.91:15] Mūsu Dievs ir tik žēlīgs, „jo viņš saviem vēstnešiem pavēlēs par tevi – sargāt tevi visos tavos ceļos! Savās plaukstās tie tevi pacels, lai nepiesitas pie akmens tev kāja!” [Ps.91:11-12] Un Jēzus šodienas evaņģēlijā saka, ka vismazākajiem bērniem Dievs par sargiem devis īpašu eņģeļus Debesīs, tādēļ bērnus, lai cik mazi tie būtu, mums nav jānicina un jānoniecina.

Tagad mēs pārdomāsim: Ko mums, kristītiem ļaudīm, jāzina par svētajiem eņģeļiem.

Tev, Dievs, ikdienas pateicam,
Un tavu vārdu slavējam;
Tu gribi, Kungs, mūs stiprināt,
No grēkiem allaž pasargāt;
Pār mums, ak, Dievs, apžēlojies,
Uz mūsu bēdām uzskaties;
Lai notiek pēc šīs lūgšanas,
Dod mums pēc mūsu cerības;
Uz tevi, Kungs, paļaujamies,
Tu visu kaunu no mums griez. Āmen.

Pirmkārt, mīļie draugi, mums jāzina, ka pastāv eņģeļi (tas ir patiesi). Dieva vārds mums stāsta, ka Dievs „uz austrumiem no Ēdenes dārza iemitināja ķerubus ar atvāztiem liesmojošiem zobeniem, lai sargā ceļu uz dzīvības koku.” [1.Moz.3:24] Šo eņģeli Mozus savā valodā nosauc par „kerubim”, jo tas parādījās ar cilvēka seju un spārniem. Ar šo zināmo un it kā redzamo vārdu Mozus grib mācīt domāt par eņģeļiem, kurus neredzam. Ķēniņš Dāvids saka: „Kunga eņģelis ir ap tiem, glābj tos, kas bīstas Kunga!” [Ps.34:8]

Jēzus saka, ka pastarajā dienā, kad Viņš atnāks tiesāt pasauli, tas ir, cilvēkus, tad Viņu pavadīs tūkstošiem eņģeļu, kas Viņam paklausīs un kalpos.

Daudz dievbijīgi cilvēki ir eņģeļus redzējuši savām acīm. Svētais Jēkabs, atgriežoties no svešuma mājās, satika Dieva eņģeļus kā karaspēku. [1.Moz.32:1-2] Kad Gideons vīnspaidā kūla kviešus, viņam parādījās eņģelis. [Soģ.6:11-12] „Dāvids paskatījās augšup un ieraudzīja Kunga eņģeli stāvam starp zemi un debesīm izvilktu zobenu, kas pacelts pār Jeruzālemi!” [1.Lk.21:16] Pravietis Jesaja redzēja eņģeļus, ko sauca „serafim,” jo tie bija spoži kā uguns. „Un tie sauc: „Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs.”” [Jes.6:3] Kad Jēzus, patiess Cilvēks, piedzima no jaunavas Marijas, tad eņģelis ganiem atnesa vēsti: „Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs.” [Lk.2:10-11] Bībelē vēl ir daudz liecību par eņģeļu parādīšanos svētajiem.

Ja mēs nebūtu grēkojuši, tad pastāvīgi redzētu ap sevi svētos eņģeļus, un priecātos kopā ar viņiem. Bet kamēr esam atkāpušies no Dieva, mūsu acis ir aizsegtas, tumšas, lai neredzētu svētos debesu garus. Mēs, kas bīstamies Dievu un ticam Kristum, nākamajā pasaulē redzēsim ne vien svētos eņģeļus, bet paši būsim „kā eņģeļi”, kā māca Jēzus Kristus. [Mt.22:30]

Jums jāzina, ka eņģeļi nav bijuši mūžīgi pirms pasaules radīšanas. Pirms tika radīta pasaule, zeme un Debesis, nebija nekā, kā vienīgi Dievs. „Pirms kalni dzima un pirms tu dzemdēji zemi un pasauli, no mūžiem līdz mūžiem tu – Dievs!” [Ps.90:2] Pāvils raksta: „Jo caur viņu ir viss, kas radīts gan debesīs, gan virs zemes – redzamais un neredzamais. Vai tie ķēniņu troņi, valdīšanas, valdības un varas – visas lietas ir radītas caur un uz viņu. Viņš ir pirms visa, un viss ir dibināts viņā.” [Kol.1:16-17]

Bībelē nav rakstīts par eņģeļu radīšanas laiku. Mēs varam tikai saprast, ka eņģeļi ir radīti pirms cilvēkiem, jo Dievs jautā: „kur tu biji, kad es liku pamatus zemei – pastāsti, ja to zini! Kad gavilēja rīta zvaigznes un līksmojās visi Dieva dēli?” [Īj.38:4,7] Proti, Dievs skaidri saka, ka rīta zvaigznes un Dieva dēli, tas ir, eņģeļi, slavēja un dziedāja Dievam vēl pirms cilvēku radīšanas. Līdz ar to var sacīt, ka eņģeļi ir radīti pirms cilvēkiem.

Kādi ir eņģeļi? Tie ir garīga, neredzama būtne. Dieva vārds saka, ka „tie visi ir gari” [?]1, bet „garam nav miesas un kaulu.” [Lk.24:39] Ja arī reizēm tie ir parādījušies kā cilvēki, tad šādu izskatu tie pieņēmuši tikai uz īsu brīdi, kad Dievs tiem pavēlēja runāt ar cilvēkiem. Pēc Dieva pavēles izpildes, viņi šo izskatu atmeta, jo savā patiesā būtībā tie ir bez miesas. Tiem nav miesas, asiņu, dzīslu, kaulu un ādas, kā mums, cilvēkiem, jo viņi ir garīgi.

Savā starpā viņi ir viens par otru augstāki. Kādus sauc vienkārši par eņģeļiem, bet ir arī augstāki, galvenie, priekšnieki, un ar atšķirīgiem vārdiem. Piemēram, vienu sauc Mihaēls, kas nozīmē „kas ir tāds, kā mūsu Dievs?” [Dan.10:13; 12:1] Citam vārds ir Gabriēls, kas nozīmē „Dieva stiprums.” [Lk.1:19] Rafaēls nozīmē „Dievs ir ārsts,” Uriēls – „Dievs ir mans gaišums,” un Jeremiēls – „Dievs mani paceļ.”

Visi eņģeļi ir gudri gari, kā gudra sieviete sacīja par Dāvidu: „Mans kungs, ķēniņš, ir kā Dieva eņģelis – viņš izšķir labu un ļaunu.” [2.Sam.14:1,17] Bet viņi nezina, kad būs pastarā (šīs pasaules pēdējā) diena. Jēzus Kristus saka: „To dienu vai stundu nezina neviens – ne eņģeļi debesīs.” [Mt.13:32]

Eņģeļi ir svēti gari, kas nostiprināti taisnībā un svētumā, un nevar grēkot. Tie ir vareni un spēcīgi gari, [2.Tes.1:7] kas midiāniešus un amālēkiešus aizdzina kā mušas, [Soģ.6,7] un „Kunga eņģelis gāja un nokāva Asīrijas nometnē simts astoņdesmit piecus tūkstošus” karavīru. [2.Ķēn.19:35]

Eņģeļiem nav nepieciešams ēst, dzert, gulēt vai atpūsties. Eņģelis Rafaēls Tobijam sacīja: „Kad jūs redzējāt mani it kā ēdam, es neēdu, bet jūs skatījāt redzējumu.” [Tob.12:19] Eņģeļi acumirklī var nokļūt, kur vēlas. Viņi ar izšauties (tā sakot) caur aizslēgtām durvīm. Rafaēls, paveicis un pasacījis visu, ko Dievs bija pavēlējis, devās augšup pie tā, kas viņu sūtīja. [Tob.12:20] Viņš nozuda Tobija un saimes skatam.

Eņģeļi nemirst. Slimības un nāve nāk no grēkiem, bet eņģeļi nav grēkojuši. Tādēļ arī tie nekļūst vāji, neveseli, nedz arī mirst.

Klausieties vēl, mani draugi, un mācieties par eņģeļu darbu. Viņi ir kalpotāji gari, kas kalpo Dievam Debesīs un virs zemes.

Debesīs tie kalpo un paklausa Dievam. Debesīs viņu pienākums (darbs), galvenokārt, ir bez mitas ar savu jauko eņģeļu balsi dziedāt Dievam brīnišķīgas dziesmas.

Tie vārdā saukti Kerubim,
Tev uzdzied ar tiem Serafim,
Svēts ir mūsu Dievs!
Svēts ir mūsu Dievs!
Svēts ir mūsu Dievs!
Tas Kungs Cebaot.

Pravietis Daniēls savā grāmatā raksta, ka redzējis tūkstoš reiz tūkstoš eņģeļu, kas kalpojuši Dievam, un neskaitāmus tūkstošus, kas stāvējuši Dieva priekšā.

Svētie eņģeļi kalpo cilvēkiem virs zemes, jo „kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana.” [Ebr.1:14] Viņi palīdz sludināt Dieva vārdu. Pāvils vēstulē galatiešiem raksta, ka bauslība „bija eņģeļu iedibināta.” [Gal.3:19] Un Pēteris saka, ka „tajā, kas pasludināts4, pat eņģeļi kāro ielūkoties.” [1.Pēt.1:12] Eņģelis pasludināja jaunavai Marijai, ka viņa dzemdēs pasaules Pestītāju, [Lk.1:31] un ganiem lielo prieku par Pestītāja piedzimšanu. [Lk.2:10] Eņģelis sievietēm Lieldienu rītā pasludināja Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem. [Mk.16] Un eņģeļi pasludināja mācekļiem, ka Kristus atkal atnāks šīs pasaules pēdējā dienā kā pasaules patiesais tiesnesis. [Ap.d.1]

Eņģeļi kalpo arī garīdzniekiem, mācītājiem un klausītājiem.

Mācītājus eņģeļi glābj un sargā. Kad pravietis Elija bēga no Ahāba sievas Īzebeles, „viņš apgūlās un aizmiga zem irbuleņu krūma, un, redzi, eņģelis pieskārās viņam un sacīja: “Celies un ēd!”” [1.Ķēn.19:5] Kad Arāmas ķēniņš aplenca Dotānu, lai sagūstītu pravieti un Dieva kalpu Elīšu, tad viņu pasargāja eņģeļi. [2.Ķēn.6] „Šadrahu, Mēšahu un Abēd-Nego sasēja – viņi bija tērpušies apmetņos, kreklos, galvautos un citās drānās – un iesvieda uguns ceplī,” [Dan.3:21] jo negribēja atteikties no patiesās ticības un pieņemt pagānismu. Dievs sūtīja eņģeli, kas dievbijīgos pasargāja no karstuma ceplī. Pēc tam „ap viņiem sapulcējās satrapi, priekšstāvji, pārvaldnieki un ķēniņa padomnieki un redzēja, ka uguns tiem nav apdedzinājusi miesu, nav apsvilinājusi matus, nav skārusi drānas, un nebija jūtama pat deguma smaka.” [Dan.3:27] Kad pravieti Daniēlu, par kalpošanu patiesam Dievam, iemeta lauvu bedrē, [Dan.6:17] „Dievs sūtīja eņģeli un aizdarīja lauvu rīkles.” [Dan.6:23]

Vai zināt, kas notika apustulim Pēterim. Bībelē lasām, ka Hērods Pēteri ieslodzīja cietumā, bet „draudze dedzīgi lūdza par viņu Dievu. Naktī, pirms Hērods gribēja viņu vest tautas priekšā, Pēteris, divām ķēdēm saistīts, gulēja starp diviem kareivjiem, un cietumsargi stāvēja sardzē pie durvīm. Un, redzi, Kunga eņģelis nostājās blakus, un gaisma apspīdēja visu telpu. Eņģelis, piebakstījis Pēterim sānos, modināja to, sacīdams: “Celies ātri!” Un ķēdes nokrita no viņa rokām. Eņģelis sacīja: “Sajozies un apauj sandales!” Un viņš tā darīja. Tad eņģelis saka viņam: “Apvelc virsdrēbes un nāc man līdzi!” Viņš izgāja tam līdzi, bet nesaprata, ka notikums ar eņģeli ir īstenība. Viņam šķita, ka redz parādību. Izgājuši cauri pirmajai sardzei un cauri otrajai, viņi iznāca pie dzelzs vārtiem, kas ved uz pilsētu, un tie viņiem atvērās paši no sevis. Kad viņi bija nogājuši vienu kvartālu, eņģelis pēkšņi viņu pameta. Pēteris atguvies sacīja: “Tagad es patiesi zinu, ka Kungs ir sūtījis savu eņģeli un izrāvis mani no Hēroda rokām un no visa tā, uz ko gaidīja jūdi.”” [Ap.d.12:5-11]

Arī svēto Pāvilu eņģelis pasargāja vētrā jūrā. Viņš sacīja: „Šonakt Dievs, kam es kalpoju, atsūtīja pie manis savu eņģeli, un tas man sacīja: nebīsties, Pāvil, tev būs jāstājas cēzara priekšā, un, redzi, Dievs savā labvēlībā tev ir devis visus, kas ir kopā ar tevi uz kuģa.” [Ap.d.27:23-24] Kopā tika pasargāti divsimt septiņdesmit seši cilvēki.

Svētie eņģeļi sargā ne tikai mācītājus, bet arī klausītājus pavada ceļā uz baznīcu un mājup. Pāvils māca: „Sievai galvā jābūt piederības zīmei, eņģeļu dēļ.” [1.Kor.11:10]

Ja grēku dēļ mūsu acis nebūtu aptumšotas, mēs redzētu, kā baznīcā svētie eņģeļi ir ap tiem, kas no sirds slavē Dievu un klausās Viņa vārdu, kā arī, kā neganti velni ir ap tiem, kas baznīcā ienākuši ar niknu un bezdievīgu sirdi.

Svētie eņģeļi iedrošina6 noskumušos un bēdīgos, un nes viņu lūgšanas Dieva priekšā. Kad gani Bētlemes laukā izbijās, eņģelis sacīja: „Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku.” [Lk.2:10] Eņģelis Rafaēls sacīja Tobitam: „Kad nesen tu un Sāra lūdzāt Dievu, es panācu, ka jūsu lūgšana tiek pieminēta Kunga godības priekšā, un, kad agrāk tu apglabāji mirušos, es rīkojos līdzīgi, un, kad tu nevilcinājies piecelties no galda un pamest mielastu, devies aprakt mirušo, tad viņš mani sūtīja tevi pārbaudīt.” [Tob.12:12-13]

Eņģeļi kalpo arī valdniekiem, kas bīstas Dievu. Tie karo pret vaidiniekiem un meklē mieru. Dievs Mozum sacīja: „Redzi, es sūtu eņģeli tev pa priekšu, lai tas tevi sargā ceļā un aizved tevi uz vietu, ko es esmu sagatavojis.” [2.Moz.23:20] „Kad Jozua bija Jērikā, viņš skatījās, un redzi – viņam pretī stāvēja kāds vīrs, un tam rokā izstiepts zobens. Tas atbildēja: “Es esmu Kunga pulka pavēlnieks.”” [Joz.5:13-14] Tas nodeva Jozuam nocietināto Jēriku.

Kad bezdievīgais Asīrijas ķēniņš Sanherībs aplenca Dieva ļaudis un izbiedēja lēnprātīgo ķēniņu Hizkiju, „Kunga eņģelis gāja un nokāva Asīrijas nometnē simts astoņdesmit piecus tūkstošus.” [2.Ķēn.19:35]

Svētie eņģeļi kalpo arī cilvēkiem viņu mājās. Tie palīdz jauniem ļaudīm saieties ar godu pēc Dieva prāta, kā Dieva eņģelis palīdzēja Tobijam aprecēt Sāru. [Tob.8] Dieva eņģelis aizveda Ābrahāma kalpu Eliēzeru uz vietu, kur bija jāņem sieva Īzākam. [1.Moz.24] Īsi sakot, svētie eņģeļi mums kalpo, kad mēs šajā pasaulē piedzimstam, kad dzīvojam un arī mūsu pēdējā stundā. Tiklīdz bērns ir dzimis, tam piestājas eņģeļi, un sargā no nelaimēm. Tādēļ Jēzus šodienas evaņģēlijā saka, ka bērniem ir savi eņģeļi. Viņš saka: „Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazākajiem nenonicināt, jo es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana debesu Tēva vaigu.”

Jēzus Kristus ir nācis darīt svētus tos, kas ir pazuduši. Viņš grib sacīt – Svētie eņģeļi sargā mazus bērnus tāpat, kā pieaugušos un cilvēkus gados, un Es esmu pasaulē nācis gan mazo, gan veco ļaužu dēļ, viņu pestīšanai izliet asinis un nopelnīt Debesu valstību.

Kad esam uzauguši, eņģeļi arī tad mūs uztur, ir mums blakus un pasargā visos ceļos, proti, kad darām to, ko no mums prasa Dieva bauslība. „viņš saviem vēstnešiem pavēlēs par tevi – sargāt tevi visos tavos ceļos! Savās plaukstās tie tevi pacels, lai nepiesitas pie akmens tev kāja!” [Ps.91:11-12]
Kad pienāk mūsu laiks iet visas miesas ceļu, tad svētie eņģeļi stāv ap mūsu gultu un gaida mūsu dvēseli. Kad tā šķiras no mūsu miesas, tad tie to pieņem un aiznes Ābrahāma klēpī, kā nabaga Lācaru, [Lk.16] tas ir, mūžīgajā Debesu valstībā, kas apsolīta Ābrahāmam un visiem, kas ir viņa ticībā, kur dvēsele, pēc visām šeit piedzīvotām bēdām, tiek iepriecināta kā bērniņš mātes klēpī.

Redziet, kādu lielu žēlastību Dievs mums ir parādījis, piešķirot eņģeļus mums visiem – lieliem un maziem, bagātiem un nabagiem, jauniem un veciem. Svētie eņģeļi mums kalpo labprāt, sargā mūs dienās un naktīs, rītos un vakaros.

Bet eņģeļus mums nav jāpielūdz. Tādu godu viņi nevēlas, jo zina, ka gods un pielūgsme pienākas vienīgi Dievam, un Dievs tādu godu nepiešķir nevienai radībai. Apustulis Jānis krita ceļos eņģeļa priekšā, bet eņģelis to aizliedza: „Pielūko, nedari tā – es esmu kalps, tāpat kā tu un tavi brāļi, – pielūdz Dievu!” [Jņ.atkl.19:10; 22:9]

Ja vēlamais, lai eņģeļi būtu mums līdzās un pasargātu no visām nelaimēm, tad mums jāvairās no grēkiem. Šodienas evaņģēlijā Jēzus saka: „Ja tava roka vai kāja tevi apgrēcina, nocērt to un aizmet projām! Labāk tev tizlam un kroplam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas rokas un kājas un tu tiec iemests mūžīgā ugunī. Ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un aizmet projām. Labāk tev vienacainam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas acis un tu tiec iemests elles ugunīs.”

Šeit Jēzus nemāca kropļot savu ķermeni un rīkoties pret Dieva vārdu: „Nenogalini!” [2.Moz.20:13] Kā mīlestība liek darīt visu labu tuvākajam, tāpat mīlestība neļauj pašam sev darīt pāri vai nogalināties. Sakot, „nocērt roku vai kāju,” Viņš māca, lai nedodam rokām un kājām brīvību darīt ļaunu. Ja tava roka grib sniegties pēc tā, ko neesi nolicis, ja grib slepeni ņemt, kas tev nepieder, ja grib zagt, tad neļauj to (lai tās netiek sasietas uz muguras, bet tu pakārts). Kāds darbs, tāda alga. Ja tava roka grib sist, kaut vai durt tuvāko, tad nedod tai vaļu, jo citādu tu kropļosi savu augumu.

Ja tava kāja tevi kārdina, un grib iet tur, kur tev staigāt nepiedien, un grib novest tevi vietā, kur tu kalpo nevis Dievam, bet velnam, tad nedod tai vaļas. „Dēls, ja grēcinieki tevi vilina, tu neļaujies! Kad tie saka: nāc mums līdzi, uzglūnēsim asinis izliet, uzklupsim šķīstajiem, kas bez vainas, kā šeols aprīsim tos dzīvus, veselus aizrausim bedrē, dārgas mantas sev gūsim, pildīsim namus ar laupījumu, tu metīsi lozi kopā ar mums, viens maks būs mums visiem! – Dēls, neej vienu ceļu ar tiem, nesper kāju uz viņu takas, jo viņu kājas uz nelaimi skrien, kad tie steidz asinis izliet!” [Sal.pam.1:10-16] „Viņas kājas tek lejup nāvē, šeolā steidz viņas soļi.” [Sal.pam.5:5]

Bet tad, kad tava roka grib darīt labu, palīdzēt un dot nabagam, un tava kāja iet Dieva namā, tad neliedz to, jo tad tu dari to, kas patīk Dievam un būs par labu tavai dvēselei.

Tev jāizrauj acis, kas tā tevi kārdina, proti, neļauj acīm šurp un turp šaudīties, uz kaktiem un lietām, kas apgrēcina. Lūdz Dievu: „Novērs man acis, lai neskatās niekus, tavos ceļos dzīvini mani!” [Ps.119:37] „Novērs skatienu no augumā daiļas sievietes un nelūkojies svešā skaistumā! Sievietes skaistuma dēļ daudzi ir aizmaldījušies un iedegušies mīlestībā no tās daiļuma.” [Sīr.9:8]

Diemžēl, bieži mēs grēkojam neapzināti, „jo septiņreiz kritīs taisnais.”[Sal.pam.24:16]

Tai atstāsim savus grēkus, un iepriecināsim svētos eņģeļus ar savu dievbijību, kā māca Kristus: „Ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu atgriezušos grēcinieku.” [Lk.15:10]

Klausieties labprāt Dieva vārdu, un tikuši dariet, ko Dievs jums ir pavēlējis. Tad eņģeļi vienmēr labprāt būs pie jums. Lūdziet Dievu: Ak, mans Debesu Tēvs, lai tavs svētais eņģelis paliek pie manis, ka ļaunajam ienaidniekam nebūtu nekāda vara pār mani, un mani neuzvar.

Dod mums par sargiem tagadiņ,
To eņģelīšu draudzībiņ`,
Ka mums tavs vels nedara grūt`,
Un mums var miers priekš (no) viņa būt.
Tad guļam mēs pēc tava prāt`,
Tie eņģelīši stāv mums klāt;
Tu, Dieviņš, būdams viens un trīs,
Šeit esi teikts ir Debesīs. Āmen.