Svētā Jāņa Kristītāja dzimšanas diena

Kad Elizabetei laiks pienāca dzemdēt, viņa dzemdēja dēlu. Un viņas kaimiņi un radi, dzirdējuši, ka Tas Kungs lielu žēlastību tai bija parādījis, priecājās līdz ar viņu. Astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un gribēja to saukt tēva vārdā par Cahariju. Bet viņa māte atbildēja un sacīja: “Nē, to būs saukt Jāni.” Tad tie viņai sacīja: “Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds.” Un tie prasīja ar zīmēm no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauktu. Tas, galdiņu prasījis, rakstīja: “Viņa vārds ir Jānis.” Par to visi brīnījās. Un tūdaļ viņa mute atdarījās un viņa mēle atraisījās, un tas runāja, Dievu slavēdams. Tad izbailes uzgāja visiem kaimiņiem, un visā Jūdejas kalnājā runāja par šīm lietām. Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja sirdī un sacīja: “Kas būs ar šo bērniņu?” Jo Tā Kunga roka bija ar viņu. Un viņa tēvs Caharija tapa Svētā Gara pilns, pravietoja un sacīja: “Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā, kā tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti: mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst, parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt Savu svēto derību, un dot mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam, ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas. Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļus, dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļu.” Un bērniņš auga un garā stiprinājās un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija stāties Israēla ļaužu priekšā. [Lk.1:57-80]

Mīļie draugi, pagājuši jau vairāki gadsimti, kopš kristīgā draudze nesvin svēto dzimšanas dienas, kā vienīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus un Viņa priekšgājēja, svētā Jāņa Kristītāja dzimšanas dienas. Ja mēs to ievērojam, tad darām pareizi.

Par Kristu Pāvils raksta: “Dieva žēlastība un viena cilvēka – Jēzus Kristus – nepelnītā žēlastības dāvana daudz vairāk nākusi pār [šiem] neskaitāmajiem.” [Rom.5:15] Arī Jesaja ir pravietojis par Kristu: “Mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls,” [Jes.9:5] ar kura miesīgo dzimšanu ir šķīstīta mūsu grēcīgā dzimšana, un “cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam,” [Jņ.1:12] saka evaņģēlists Jānis.

Par Jāni, kas Jēzu kristīja, Patiesību runājošais saka: “Patiesi Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju.” [Mt.11:11]

Šie divi svētie ir lieli un augsti, tādēļ evaņģēlists Lūka viņu brīnišķīgo dzimšanu ir pareizi izstāstījis, bet mēs, ik gadus sapulcējušies dievnamā, par viņiem runājam, un svinam [svētījam] viņu dzimšanas dienas.

Nāksim tad, mīļie draugi, ar labu Dievu Jāņos, bet nevis kā agrākie Jāņu bērni, kas gavilēdami izpušķo vārtus un mājas no iekšpuses un ārpuses ar dažādām zālēm, ticot, ka tā dara daudz laba. Iesim Jāņos, bet ne [kopā] ar tādiem, kas uz laimi sienā sprauž īpašas zāles, domājot, ka tas, kura zāle naktī novītīs, tas šajā gadā mirs, bet kuram zāle paliek zaļa, tas dzīvos. Eima Jāņos, bet ne ar tādiem, kas šo brīnišķīgo dienu nostrādājuši, vakarā iekur lielu Jāņu ugunskuru, un visu nakti ap to lēkā un dzied, kā kāzās.

Ne tā, mani draugi. Tā nē! Visas šīs lietas ir elkdievība. “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā,” [2.Moz.20:3; 5.Moz.5:7] saka Dievs. Kā tavu dzīvību var uzturēt [sienā iesprausta] zāle, kas pa dienu zaļo, bet naktī savīst? Pret velnu un visiem, kas viņam kalpo, tevi pasargā Dievs, nevis zāle. “Kas dzīvo Visuaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā, tas saka uz To Kungu: “Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!” [Ps.91:1-2] Augstais Dievs tavā sirdī sprauž citu zīmi tavai veselībai un dzīvībai: “tad nu izvēlies dzīvību, mīlēdams To Kungu, savu Dievu, paklausīdams Viņa balsij un Viņam pieķerdamies, jo Viņš ir tava dzīvība un tavu dienu garums.” [5.Moz.30:19-20]

Ja vēlies iekurt uguni, tad liec degt savā sirdī Jāņa ticībai. “Ugunij uz [sirds] altāra jāpaliek degot, un tai nav jāļauj izdzist.” [3.Moz.6:5]

Svinēsim Jāņus un mācīsimies no svētā evaņģēlija: par svētā Jāņa, Jēzus priekšgājēja un kristītāja, dzimšanu, un citiem notikumiem.

Dievs parād` savu žēlastīb`,
Pie maza kā pie prāva:
Kas saņem tādu bagātīb`,
Ko viņš šeit visiem dāvā,
Tas tapis ir viens Dieva bērns,
Kad dzimis it no jauna,
No tāda bēg tas elles zvērs,
Viņš pestīts top no ļauna,
Nedz mūžam paliks kaunā, Āmen.

Pirms nolasītā evaņģēlija teksta evaņģēlists Lūka stāstīja par eņģeļa Gabriēla nākšanu pie priestera Caharija, kad viņš kalpoja Tā Kunga namā. Eņģelis Dieva vārdā pasludināja, ka viņa sieva, kas bija neauglīga, un jau labi gados, viņam dzemdēs dēlu, ko jānosauc par Jāni. Par bērnu eņģelis sacīja: “Viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām.” [Lk.1:15] Un viņa amats būs tāds: “Daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis.” [Lk.1:16-17] Tā kā Caharija negribēja ticēt priecīgai ziņai, tad eņģelis sacīja: “Zini, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem,” [Lk.1:20] un tajā pašā mirklī viņš kļuva mēms.

Pirmkārt, evaņģēlists stāsta, kā notika eņģeļa pasludinātais. “Kad Elizabetei laiks pienāca dzemdēt, viņa dzemdēja dēlu. Un viņas kaimiņi un radi, dzirdējuši, ka Tas Kungs lielu žēlastību tai bija parādījis, priecājās līdz ar viņu,” kā jau krietniem ļaudīm pieklājas, kas “priecājas ar priecīgajiem,” [Rom.12:15] jo esam vienas miesas locekļi.

Elizabete dzemdēja savu dēlu noteiktajā laikā, proti, kad viņš bijis deviņus mēnešus zem viņas sirds. Tas ir rakstīts par prieku krietnām un laulātām sievām. Jūsu grūtniecības laikā žēlīgais Dievs jūs uzlūko, gādā par jums. Viņš patiesi zina un pareizi skaita visas jūsu nedēļas, mēnešus, dienas un visus jūsu soļus.

Ābrahāma sieva Sāra dzemdēja dēlu laikā, kādu Dievs iepriekš viņam bija pateicis. [1.Moz.18:10,14; 21:1-2] Par skaisto Rebeku, Īzāka sievu, svētais Mozus raksta: “Kad viņas dienas piepildījās, lai tā dzemdētu, tad tiešām dvīņi bija tās klēpī.” [1.Moz.25:24] Pravietis Elīsa sacīja saimniecei: “” Nākamā gadā ap šo laiku tu apkampusi turēsi dēlu.” Un šī sieva patiesi kļuva grūta un dzemdēja dēlu tanī pašā laikā nākamajā gadā, tieši kā Elīsa viņai bija sacījis.” [2.Ķēn.4:16-17]

Arī jūs, krietnās sievas, kas Dievu bīstaties un cienāt, aprēķināt savu laiku, bet reizēm jūsu pieraksti [grāmatas] kļūdās. Jaunietes mēdz šajās lietās justies gudrākas par sievietēm, kurām Dievs jau devis piecus, sešus bērnus. Šāda jauniete varbūt iedomājas esot tik gudra, ka sapratīs un dzirdēs, kad zivis [vēzis] guļ, bet tomēr kļūdās. Bet Dieva grāmata nekļūdās nekad. Tāpēc, jūs, krietnās sievas, bīstieties Dievu, esiet mierīgas un rāmas, lūdziet no sirds Dievu, lai Viņš jūs žēlīgi pasargā no visām nelaimēm, uzticiet viņam īsto laiku un stundu, sagaidiet to paciezdamas, un redzēsiet, ka Viņš ir Palīgs īstā laikā. “Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. Viņi tevi uz rokām nesīs, lai tava kāja nepieduras pie akmens.” [Ps.91:11-12] “Viņš neļaus tavai kājai slīdēt; kas tevi sargā, tas nesnauž!” [Ps.121:3] Kad īstais laiks pienāk, Viņš ir pie jums, un “nogurušajiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgajiem,” [Jes.40:29] un ar labu laimi ved gaismā jūsu algu, un jūs redzēsiet, ka patiesi ir runājis Dieva Dēls Jēzus Kristus: “Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē.” [Jņ.16:21]

Kad Dievs ir palīdzējis, tad jāpriecājas arī visiem radiniekiem un kaimiņiem, un jāpateicas Dievam par lielo dāvanu, ka Viņš ar savas žēlastības acīm ir uzlūkojis jūsu radinieku vai kaimiņu. Jums jāpielūdz Dievs, lai palīdz sievietei atgūties pēc dzemdībām, un liktu bērnam uzaugt Dievam par godu. Tā dara krietnie ļaudis šodienas evaņģēlijā: “Viņas kaimiņi un radi, dzirdējuši, ka Tas Kungs lielu žēlastību tai bija parādījis, priecājās līdz ar viņu.”

Apdomājiet, mani draugi, kā darīja ļaudis Jeruzalemē, apdomājiet, es saku, no kurienes tuvākam nāk labums. Dievs viņam dara žēlastību. Patiesi, viss, ko Dievs dara tev, man, un mūsu tuviniekiem un kaimiņiem, ir tīrākā žēlastība. “Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva.” [Jēk.1:17] Kā mēs visur saskatām Dieva žēlastību, tad mēs redzam arī pareizo bērna dzimšanas laiku. Dievs ne vien sievietei liek tapt grūtai, bet palīdz viņai, un īstajā laikā un stundā iepriecina, kā šeit rakstīts par Elizabeti. Dieva žēlastību, kas lielajās bēdās ir palīdzējusi un darījusi labu, ne viens nevar pietiekami teikt un slavēt. Ja Dievs savu roku un palīdzību atrautu kaut uz acumirkli, tad māte un bērns [aizdarītu mutes un acis] būtu pagalam.

Dažas sievietes mirst dzemdībās, kā Jēkaba sieva Rahēle. [1.Moz.35:18] Tāpēc mums Dievam jāpateicas ar muti un sirdi par to, ka Viņš ar veselu un dzīvu bērnu ir iepriecinājis jūs vai jūsu radinieku, kaimiņu vai tuvāko.

Otrkārt, priecājies, kad tavam tuvākam labi klājas un viņš līksmo, un ciet ar viņu, kad viņš ir noskumis. Izturies pret viņu kā brālis. Esi pret viņu laipns un žēlīgs, tad Dievs tev būs žēlīgs.

Kad bērns bija piedzimis, “astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt.” Lai arī bērna tēvs no eņģeļa dzirdēja, ka bērns jau mātes miesās tiks apdāvināts ar Svēto Garu, vecāki viņu apgraizīja pēc Dieva pavēles. Apgraizot, radinieki un kaimiņi gribēja bērnam dot viņa tēva vārdu, Caharija, kā Dievs bija apgraizīšanā mainījis vārdu Ābrahāmam. [1.Moz.17:5] Bet Elizabete to neļāva, un vīra vai Svētā Gara pamācīta, saccīja: “Nē, to būs saukt Jāni.” Radinieki ilgi nedomāja un sacīja: ““Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds.” Un tie prasīja ar zīmēm no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauktu. Tas, galdiņu prasījis, rakstīja: “Viņa vārds ir Jānis.” Un tūdaļ viņa mute atdarījās un viņa mēle atraisījās.” Par to visi brīnījās, paturēja šo zīmi savās sirdīs, un izpauda pa visu jūdu zemi.

Šeit mums jāmācās vienmēr atcerēties vārdu, kāds mums dots Kristībā.

Vecajā Derībā bērniem deva vārdus, kas bija saistīti ar dzimšanas apstākļiem. Sāra savu dēlu nosauca
Īzaks (viņš smiesies), un sacīja: “Dievs man devis smieklus.” [1.Moz.21:6] Elkāna sieva Hanna [Anna] savu dēlu nosauca Samuēls (Šemuēl – Dievs ir dzirdējis), sacīdama: “No Kunga esmu viņu izlūgusies.” [1.Sam.1:20] Tomēr, lai nebūtu jāizdomā arvien jauni un jauni vārdi, bērnus sāka saukt tēva vai radinieku vārdos, lai viņi uzauguši izturētos un dzīvotu krietni un labi, kā viņu vecāki. Vārdu viņiem deva astotajā dienā, kad tika apgraizīti. Mūsdienās bērniem dod vārdu Kristībā. Tā arī šeit, bērnam apgraizīšanā, labi radinieki, labi draugi un kaimiņi dod vārdu.

Mīļie draugi, ikreiz, kad domājiet par savu vārdu, vai kāds jūs sauc vārdā, apdomājiet, kāpēc ikviens no mums ir saukts savā vārdā Kristībā. Jums kristītais vārds ir dots, lai liecinātu un atgādinātu par Kristību, un tā jūs iepriecinātu un uzturētu visās bēdās.

Kad ienaidnieks, velns, grib tevi pārliecināt, ka tu nepiederi Debesu valstībai, tad atminies tev Kristībā doto vārdu. Šie “vārdi ir dzīvības grāmatā,” [Fil.4:3] vēl vairāk, saka Dievs: “Abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis.” [Jes.49:16] No šīs grāmatas tavu vārdu neizdzēsīs neviens velns, ja vien tu pats to neizdzēsīsi ar atkāpšanos no Dieva, nepateicību un grēkiem. Tagad tevi nesauc: “Dieva dusmības bērns,” [Ef.2:3] kāds tu biji agrāk, savas mātes miesās un pēc dzimšanas līdz Kristībai. Tagad tev ir jauns un jauks vārds, tevi sauc: Dieva bērns. “Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni.” [Gal.3:26] Tev sauc: “Svētā Gara mājoklis” [1.Kor.6:19] un Kristus draugs [Jņ.15:14] un “cerētās mūžīgās dzīvības mantinieks.” [Tit.3:7] Tāpēc “priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs,” [Lk.10:20] saka Jēzus.

Ja tu raudi: “Tas Kungs mani ir atstājis, Tas Kungs mani ir aizmirsis!” [Jes.49:14]
Dievs tev laipni atbild: “Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans!” [Jes.43:1] Cik sirsnīgi Dievs runā ar Mozu: “Tu esi atradis labvēlību Manās acīs un Es tevi saucu vārdā.” [2.Moz.33:17]

“Viņš nosaka zvaigznēm to skaitu un sauc tās visas vārdā.” [Ps.147:4] Kā tad Viņš savus mīļos bērnus nepazītu un nesauktu vārdā? “Taču stiprais Dieva pamats pastāv ar šādu zīmogu: Tas Kungs pazīst savējos.” [2.Tim.2:19]

Mirstot atminies tev svētajā Kristībā doto vārdu, kurā Jēzus Kristus tevi pastarā dienā sauks un modinās no kapa, kā Viņš sacīja Lācaram: “Lācar, nāc ārā!” [Jņ.11:43]

Vienmēr atceries arī to, ka svētajā Kristībā tu esi savu [goda]vārdu devis Jēzum Kristum, savam Kungam un Pestītājam, kā karavīrs savam komandierim. Tāpēc vienmēr paliec pie Kristus, neatkāpies no Viņa, un, kā Viņa karavīrs, cīnies pret velnu un viņam piederīgiem, “lai tu cīnītos ar tiem labo cīņu savā ticībā un labā sirdsapziņā.” [1.Tim.1:18-19] Ja tā darīsi, tad mirdams varēsi priecīgs sacīt līdz ar Pāvilu: “Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos.” [2.Tim.4:7-8] “Kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.” [Mt.24:13]

Treškārt, klausīsimies un pārdomāsim priestera Caharijas dziesmu pēc dēla apgraizīšanas. Deviņus mēnešus vecais Caharija bija mēms, un nespēja pasacīt nevienu vārdu. Kad Dievs viņam atkal atdeva valodu, evaņģēlists saka: “Tas runāja, Dievu slavēdams.” Ko viņš runāja? Vai viņš sāka strīdēties ar savu sievu un kaimiņiem? Nē! Viņš nerunāja, kā viens otrs, kurš labāk būtu mēms, jo tad neapgrēkotos nedz pret Dievu, nedz pret savu tuvāko, nedz pats pret sevi. Bet viņš, atguvis savu valodu, slavē Dievu. Viņš tapa pilns nevis ar degvīnu vai alu, bet ar Svēto Garu. Lai arī Svētais Gars jau pirms tam viņa sirdī žēlīgi mita kā savā baznīcā, bet tagad viņš kļuva savādāk piepildīts, ka varēja sacīt brīnišķīgu pateicības dziesmu.

Šajā dziesmā viņš māca visu, kas mums jāzina, lai nonāktu pie Dieva Debesīs. Viņš runā par cilvēka grēkiem, par Dieva žēlastību, un kā mums turpmāk jāizturas pret Dievu.

Par mūsu grēkiem viņš māca, ka mēs mītam “tumsībā un nāves ēnā.” Patiesi, grēki ir ne vien tumsa, kas aptumšo mūsu prātu, kā saka pravietis Jesaja: “Tik tiešām, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas,” [Jes.60:2] bet grēki mūs grūž “galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” [Mt.22:13] Ļauna darītāji “uzmodīsies mūžīgam negodam un kaunam,” [Dan.12:2] “un tie ieies mūžīgā sodībā.” [Mt.25:46]

Ko viņš māca par Dieva žēlastību? “Varenas lietas stāsta par tevi, tu Dieva pilsēta.” [Ps.87:3] Caharija māca, ka “Kungs, Israēla Dievs,” mūs atpestījis no grēkiem, un no tā, ko esam nopelnījuši ar grēkiem. Viņš māca, ka Dievs mūs pestījis tikai un vienīgi “Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ.” Viņš māca, ka to mums nopelnījis “pestīšanas rags,” Jēzus Kristus, būdams Dievs un Cilvēks. Kā Dievs “auseklis no augšienes,” un Cilvēks mūs “piemeklējis,” un nācis no “Dāvida nama.” Viņa kalpošana ir “pestīt no mūsu ienaidniekiem.” Caharija māca, ka Dievs to “sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti.” Viņš māca, ka viņa dēls Jānis to sludinās. Viņš māca, Jānis nāks “dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu,” un pasludinās, ka esam “no savu ienaidnieku rokām pestīti.” Viņš māca, ka šīs lietas notikušas, lai mēs “Viņam bezbailīgi kalpotu,” kā bērni savam Tēvam, un “atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļu,” ne vien šajā, bet arī nākamajā pasaulē.

Kā tad mums izturēties pret Dievu šīs žēlastības dēļ? To Caharija māca savā dziesmā: “Ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu.” Paši no sevis mēs to nespējam. Vispirms Dievs mūs atpestīja, un tas pats deva mums spēku. Un mums nav jākalpo pašiem sev vai kādai radītai lietai, bet vienīgi Dievam par godu. Mums jākalpo ne vien “svētumā,” no sirds mīlot Dievu Debesīs, bet arī “taisnībā,” mīlot savu tuvāko uz zemes, kā sevi pašus. Lai arī šis svētums un taisnība nav tik pilnīga, kādai tai vajadzētu būt, Dievam tā patīk Viņa Dēla dēļ, kas ar sava nopelna mēteli apsedz visu, kas mums trūkst, ir vajadzīgs vai kait. Caharija māca, ka nav pareizi [pietiekami] vienu vai otru reizi labi iesākt, bet jākalpo “visas mūža dienas,” kamēr vien dzīvojam.

Redziet, kā šī dziesma mums māca visu, kas mums jāzina, jātic un jādara.

Jūs dzirdat kādā nelaimē jūs iegrūž grēki. Tie dara jūs par grēka, mūžīgās nāves un velna vergiem. “Ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs.” [Jņ.8:34] Katrs cilvēks, kas grēko, pārdod savu dvēseli velnam, kurš arī dos tādam algu. Tu dzirdi, cilvēk, ka tev jābūt pie tādiem, ko “nāve gana kā avis, taisnā ceļā tie nonāk tās valstī.” [Ps.49:15] Šie “cilvēki meklēs nāvi, bet neatradīs, viņi gribēs mirt, bet nāve bēgs no viņiem,” [Jņ.atkl.9:6] viņi visu laiku mirs, bet nekad nenomirs. “Tie kā sodu saņems mūžīgu pazušanu.” [2.Tes.1:9] “Viņu mocību dūmi celsies augšup mūžu mūžos; un nebūs miera ne dienu, ne nakti.” [Jņ.atkl.14:11] “Tie tiks mocīti dienām un naktīm mūžīgi mūžam.” [Jņ.atkl.20:10]

Bet tu arī dzirdi, ka Dievs no šīm mokām tevi ir atpestījis ar sava Dēla, Jēzus Kristus, piedzimšanu, ciešanām, mokām, asinsizliešanu, nāvi, augšāmcelšanos un uzkāpšanu Debesīs, kā dēļ Viņu sauc par tavu Pestītāju. Tagad ticībā vari sacīt: Dievs mani atpestījis. “Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” [1.Jņ.3:8] “Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” [Lk.19:10] Jēzus “mūs atpestīs no nākamās dusmības.” [1.Tes.1:10] “Jo jūs esat dārgi atpirkti.” [1.Kor.6:20] “Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv?” [Rom.8:33-34] “Ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam,” [Rom.14:8] “kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem.” [1.Tim.2:6]

To visu Dievs tev, man un visiem ir darījis ne mūsu nopelna vai darbu dēļ, bet “sirsnīgās žēlastības dēļ,” kā saka Caharija. Arī Pāvils saka: “Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības.” [Tit.3:5]

Par šo lielo labdarību, lai mēs “kalpotu svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas, jo mēs esam no savu ienaidnieku rokām pestīti,” māca Caharija. Dievs ir Visuaugstākais, tad nu dariet visu, ko Viņš grib, kalpodami labprāt un no visas sirds. Kalpojiet Viņam ar priecīgu sirdi un “bezbailīgi.” Jums no Dieva nav bīstas, kā baidās slinks kalps no sava kunga, vai noziedznieks no bendes, jo saņemts tādu algu, kāds bijis darbs, bet bīsties Dievu tā, kā bērns bīstas tēvu. Ja esi grēkojies, meties Dieva priekšā ceļos un saki: “Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.” [Lk.15:21] Viņš apžēlosies par tevi, un nāks pretī sacīdams: “Mana sirds tā pukst par viņu, un Man par viņu jāapžēlojas katrā ziņā!” [Jer.31:20]

Kalpojiet Dieva visu savu mūžu. Dažs nāk pie Dievgalda un īsu mirkli atstāj grēkus, bet ātri vien brien vecos grēka dubļos, un, kas zina, varbūt pat tajā pašā dienā piedzeras kā cūka [ar mielēm], vai sastrīdas ar savu kaimiņu? Tā nē, mani draugi! Tā nē! Kalpojiet Dieva līdz dvēsele jūs atstāj.

Kalpojiet Dieva, kad jums klājas labi. Kļūstot turīgs, cilvēks mēdz viegli aizmirst Dievu, un iedomājas, ka ir pietiekami bagāts, un vairs nav jākalpo Dievam ar lūgšanām un labu dzīvi, kā Dievs par saviem ļaudīm saka: “Kad viņi paši ir labi paēduši un kad viņiem arī pašiem tālāk pietiek barības, tad viņu sirds kļūst lepna un viņi Mani aizmirst.” [Hoz.13:6] Nedari tā, bet “visas savas dienas, dēls, atceries Kungu, un lai tu neiedomātos grēkot un pārkāpt viņa baušļus.” [Tob.4:5] Un Azarja sacīja ķēniņam Asam: “Ja jūs Viņu atmetīsit, tad Viņš jūs arī atmetīs.” [2.Lk.15:2]

Kalpojiet Dievam arī esot nelaimē. “Daudz ciešanu taisnajam.” [Ps.34:20] Jūs, kas Jēzu Kristu mīlat, reizēm “raudāsit un sērosit.” [Jņ.16:20] Ko tad darīt? Nedusmojies uz Dievu, bet pazemīgi kalpo. “Ciet līdz ar citiem ļaunumu, būdams labs Kristus Jēzus kareivis.” [2.Tim.2:3] Dziedi un saki:

Laid es gan ilgi kavējos,
Ka man būs saukt un vaidēt,
Kad Dievs pēc žēlīgs parādās,
Ko var tad man tas kaitēt?
Tas būs viens īstais Dieva bērns,
Kas pirms to rūktu malku dzers,
Pēc viņš to gardu baudīs.

Jēzus Kristus saka: “Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.” [Jņ.atkl.2:10] Ak, mīļais Jēzu, mēs, tavi ļaudis, lūdzam:

Dod mūsu mīlestībai,
Pret tevi zelt un augt,
Dod mūsu uzticībai,
Iekš labiem darbiem plaukt,
Tavs Gars pie mums lai sitas,
Lai mūsu sirds nemitas,
Pēc tevim slāpt un saukt. Āmen.