Svētā martīra Stefana dienas sprediķis

Tāpēc, redzi, Es sūtu pie jums praviešus, gudros un rakstu mācītājus; dažus no tiem jūs nokausit un sitīsit krustā un citus šautīsit savās sinagogās un vajāsit no vienas pilsētas uz otru, ka uz jums nāktu visas nevainīgās asinis, kas izlietas virs zemes no taisnā Ābela asinīm līdz Caharijas, Barakija dēla, asinīm, ko jūs nokāvuši starp Dieva namu un altāri. Patiesi Es jums saku: tas viss nāks pār šo dzimumu. Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā. Jo Es jums saku: jūs Mani no šī laika neredzēsit, tiekāms jūs sacīsit: slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!” [Mt.23:34-39]

Kad Dieva vīrs Mozus sava mūža noslēgumā runāja ar jūdu ļaudīm, kā mēs to lasām Piektajā Mozus grāmatā, trīsdesmit otrajā nodaļā, tad visupirms viņš piemin to, ko Dievs viņiem labu darījis, tad viņš rāda ļaudīm grēkus ar kuriem viņi ir apgrēkojušies pret Dievu, un beigās viņš sludina, kādu sodi no Dieva viņi par saviem noziegumiem ir nopelnījuši.

Tā pasaulē tiek dzīvots. Dievs nāk pie mums ar saviem labumiem [dāvanām], un ir daudz cilvēku, kam Dieva labums patīk, tie to gan malko [lieto], bet tomēr grēko pret Dievu un Dievam labo atmaksā ar ļaunu, tādēļ Dievam pret šādiem cilvēkiem ir jāvēršas savās dusmās un viņus jāsoda.

Tādi bija jūdi Mozus laikā, un tādi paši, kad Kungs Jēzus redzamā veidā bija nācis viņu vidū un viņus mācīja. Pasaule drīzāk kļūst ļaunāka nekā labāka. Tādēļ tas nav nekāds brīnums, ka šajā dievkalpojumā mēs Jēzus balsi dzirdam drīzāk kā Mozus balsi. Proti, Svētā martīra Stefana svētdienas mācībā Jēzus bargi runā ar tiem, kas apsmej Dieva žēlastību.

Ja viņiem pa priekšu ko sludina,
Pēc par viņiem vaid.
Ak, jā! Tas gan ir patiesīgs,
Dievs allaž žēlīgs, piedevīgs,
Bet kas uz to palaizdamies,
Grib viņam tikai apsmieties,
Un droši savus grēkus krāt,
Tam Dievs grib dusmās aizmaksāt.
Dod Jēziņ, dod mans Kungs un Dievs,
No grēkiem ātri mitēties,
Un tūdaliņ pie tevīm nākt,
Pirms nāve trauc to sirdi mākt,
Tad mirdams nevarētu mirt,
Bet šodien pat ar prieku šķirt. Āmen.

Mūsu Kungs Jēzus bargi runā ar tiem, kas Dieva žēlastību apsmej, viņiem visuprims ko sludina, un pēc tam par viņiem vaid, un abās šajās runās daļās Viņš runā par vairākām lietām. Savās runās Viņš piemin trīs lietas:

1. Lielo žēlastību.
2. Lielo grēku.
3. Lielo sodu.

Pirmā runa. [sludināšana]

Ņemiet vērā sludināšanā, ka Jēzus piemin žēlastību, ko Dievs parādījis jūdiem. Redzi, Viņš saka, it kā gribētu jūdu acu priekšā rakstīt un zīmēt, kāds labums tiem jau noticis. Arī uz sevi Viņš norāda labi domādams, jo Viņš saka: Es sūtu pie jums praviešus un gudros. Tie nenāk paši no sevis, tie netek nesūtīti, bet Es tas esmu, Es, pļaujas Kungs, [Mt.9:38], ko jūsu tik ļoti nicināt, Es sūtu strādniekus savā druvā.

Kas tad ir pravieši, gudrie un Rakstu mācītāji, ko Jēzus sūta? Tie ir Jēzus mācekļi, ko mēs saucam par apustuļiem. Jēzus viņus sauc par praviešiem, jo Svētajā Gara mācīti, viņi varēja pasludināt nākamās lietas. [Lk.11:49] Viņš sauc tos par gudriem, jo tie varēja sludināt Dieva „apslēpto gudrību.” [1.Kor.2:7] Un īstie Rakstu mācītāji ir tiem, kam Jēzus „saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata.” [Lk.24:45] Jā! Kas saprata ne vien vecos Raktus, bet Svētajā Garā varēja sarakstīt jaunus, ko mēs saucam par Jauno Derību.

Tobrīd, kad Jēzus runāja ar jūdiem, apustuļi vēl nebija izsūtīti, tomēr tas Kungs saka: „Es sūtu,” jo Viņš tos bija izraudzījies sūtīšanai.

Vai tā bija liela žēlastība, ka Jēzus sūtīja savus mācekļus pie jūdiem? Ak, jā! Viņi paši saprata, ka tā ir liela Dieva žēlastība, kad Dievs kādā zemē sūta praviešus un mācītājus. Jēzus mācekļi bija īstie mācītāji, kas bija paša Dieva mācīti un Jēzus skolā gājuši. Tie nebija nekādi viltnieki un ļaužu ēdāji, kā farizeji un Rakstu mācītāji, kas gan tā gribēja būt nosaukti, tomēr nepatiesi.

Tā tiešām ir liela žēlastība. Jo kamēr Dievs ir žēlīgs pār kādu zemi, tikmēr Viņš tur sūta savus kalpus ar savu Vārdu, bet kad augstais Dievs jau dusmojas, tad Viņš apdzēš sava svētā Vārda spīdekli un liek to nost, un liek [ļauj] tādā zemē nāk viltus mācītājiem [Mt.7:15], kas ārēji gan ģērbjas avju drēbēs, bet iekšpusē ir plēsīgi vilki. Jēzus mācekļi bija gani pēc Dieva prāta, kas meklēja nevis ganāmpulka mantu, bet viņus pašus. Tā bija liela žēlastība.

Jēzus runā arī par pārgalvību un nepateicību, kas jūdiem būs pret Dievu. Viņš saka: Tā būs liela nepateicība. Viņš saka, ka tas nebūt nebūs viss, kad jūdi Dieva sūtītos mācītājus un ganus nepieņems, nicinās un apsmies. Nē! Jēzus jau iepriekš zināja, kas notiks Viņa kalpiem: dažus no tiem jūs nokausit un sitīsit krustā un citus šautīsit savās sinagogās un vajāsit no vienas pilsētas uz otru.

Redziet un saprotiet jūs, Dieva bērni, ka velns un viņa skolas bērni plosās pret Dieva skaidro mācību un Dieva kalpiem. Viņi ir bezdievīgi un nikni jau no iesākuma nevis beigās. Visprims viņi Dieva kalpus kārs krustā, nokaus un žņaugs, un tad kādu brīdi, asinis sadzērušies, nedaudz rimsies savās dusmās un Dieva vēstnešus šaustīts tikai pie savām sinagogām, un tikai pēc tam redzēdami, ka taisnība nevar tikt apslēpta, tie vajās viņus no vienas pilsētas uz otru. Kā jūdi darīja apustuļiem, to Jēzus jau pirms tam šeit pasludina.

Svēto Pāvilu vairākkārt šaustīja. Svēto Stefanu nomētāja akmeņiem. Svēto Jēkabu nokāva ar zobenu. Pašu godības Kungu Jēzu sita krusta kokā. Tā bija nepateicība.

Tai sekos Dieva lielais sods. To Jēzus jūdiem pravieto: Uz jums nāktu visas nevainīgās asinis, kas izlietas virs zemes no taisnā Ābela asinīm līdz Caharijas.

Kas bija Ābels? Kas bija Caharija? Kas izlēja viņu asinis?

Ābels bija otrais Ādama dēls, kuru nosita viņa vecākais brālis Kains, kā lasām pirmajā Mozus grāmatā, ceturtajā nodaļā.

Kas bija Caharija, to mēs īsti nezinām, bet jūdu vēsturnieks Jozeps Flāvijs ir sarakstījis grāmatu par jūdu kariem [Flavius Josephus, De bello Judaico, Lib.IV.cap.19], un tur viņš saka, ka jūdi, neilgi pirms Jeruzalemes izpostīšanas sinagogā nokāva kādu taisnu, dievbijīgu un nevainīgu vīru vārdā Caharija tādēļ vien, ka viņš neieredzēja bezdievīgo dzīvošanu.

Nu mēs varam saprast, ko Jēzus saka. Jēzus zināja, ka taisnais Ābels tika nogalināts, un būdams Dievs, Viņš arī varēja zināt, kas notiks Caharijam pirms Jeruzalemes izpostīšanas. Viņš saka, ka pār jums nāks ne vien šo divu netaisni nokauto Dieva kalpu asinis, bet visas asinis no pirmā līdz pēdējam, visas nenoziedzīgo Dieva kalpu asinis, kas tā nokauti, nāks pār jums un jūsu bērniem. Tas ir, Dievs šīs asinis meklēs pie jums un atriebsies jums kā lielām slepkavām. Ak, Dievs, tā būs grūta tiesa.

Varbūt kāds še gribētu sacīt: Kā tas var būt, ka pār jūdiem nāks asinis, ko lējuši nevis viņi, bet citi? Te jāatbild tā: Tas ir tiesa, ka Dievs nevienu netiesās par svešiem grēkiem, ja vien tu nebūs līdzi grēkojis. Dievs ir taisns. Viņš pats caur pravieti Ecēhiēlu saka: „Ikvienam, kas grēku dara, jāmirst. Bet dēlam nav jānes sava tēva noziegums, un tēvam nav jānes dēla noziegums. Taisnam tiek alga par viņa taisnību, un bezdievim sods par viņa bezdievību.” [Ec.18:20]

Kādi tad bija tēvi? Vai viņi nebija praviešu slepkavas? Un kādi bērni? Liekuļi, kas ceļ kapenes praviešiem un izgrezno taisno kapu pieminekļus. [Mt.23:29] Tas ir, jūdi, kas dzīvoja Jēzus laikā, taisīja dārgus kapus un balsināja kapenes praviešiem un taisniem cilvēkiem, kas ticis nokauts viņu tēvu laikos, un sacīja: „Ja mēs būtu bijuši mūsu tēvu laikos, mēs nebūtu piedalījušies praviešu asins izliešanā.” [Mt.23:30]

Jūs, liekuļi! Vai jūs esat tādi paši kā jūsu tēvi, vai vēl nežēlīgāki? Jūs jau arī mākat nokaut, krustā sist un akmeņiem nomētāt. Jūsu tēvu grēki guļ uz jums, jūs ejat viņu pēdās. Tāpēc pār jums nāks šīs asinis. Kā citkārt Dievs atrieba taisnā Ābela asinis pie Kaina un citu taisno asinis pie citiem slepkavām, tā atriebs Viņš arī pie jums. Un rīkstes, ar ko citkārt Viņš pa vienai šautis šīs slepkavas, tagad visas kopā sasējis, šaustīs jūs. Un tas notiks drīz. Jēzus saka: Patiesi, es jums saku, ka tas notiks drīz ar šo tautu, ar šiem ļaudīm, kas tagad dzīvo.

Otrā runa. [vaidēšana]

Pēc šīs sludināšanas Jēzus sāk arī vaidēt par Dieva žēlastības apsmējējiem. Klausieties Viņa vaimanas. Jeremijas raudu dziesmas tā nespiež sirdi kā Jēzus vaidi par Jeruzalemi. Viņš divas reizes nosauc pilsētu vārdā – Jeruzaleme! Jeruzaleme! Grēciniekiem ir biezas [kurlas] ausis, tādēļ ir jāsauc vismaz divas reizes pirms tie ko dzird. Par kādu ļaunu slavu Viņš runā – Tu nogalini praviešus. Kā tas Kungs zināja, kas noticis agrāk, tā Viņš zina, kas notiks nākotnē. Šeit savās vaimanās Jēzus jūdiem ceļ priekšā atkal trīs lietas: savu žēlastību, viņu nepateicību un savu sodu.

Par savu žēlastību Jēzus runā, kad Viņš saka: Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem.

Jūdi bija paraduši sapulcēties savās sinagogās [skolās]. Jēzus saka: Es gribēju cik reižu jūs sakrāt, sapulcināt. Tādēļ Viņš gāja viņu sinagogās un skolās, arvien viņus mācīja un darīja daudz brīnumu. Viņš gudri salīdzina sevi ar vistu, jo ikviens zina, ka vista mīl savu perēkli. Ko tik tai nākas pārciest, līdz izved savus cālīšus? Kā tā kašņājas un rūpējas par savu perēkli? Kā tā arvien tos sauc un sapulcina zem spārniem, ja sākas vētra, lietus, sniegs vai aukstums? Kā tā aizstāvas, ja kāds grib aiztikt cālīšus? Tam Jēzus pielīdzina savu lielo žēlastību pret jūdiem.

Par jūdu nepateicību Viņš saka: Bet jūs negribējāt. Te gan ir pavisam nedaudz vārdu, bet tajos Jēzus atklāj no kuries nāk viss ļaunums. Grēcinieka ļaunais [niknais] prāts ir avots, no kura iztek viss ļaunums.

Kad Jēzus gribēja runāt ar jūdiem, tie „atstāja Viņu un aizgāja.” [Mt.22:22] Jūdi Viņu nīcinādami nodeva Poncijam Pilātam. Kad Pilāts, Viņu vairākkārt rādīdams, aicināja jūdus apžēloties, tie sauca skaļā balsī [pilnā rīklē]: Nost, nost ar šo. [Lk.23:18]

Tādēļ Jēzus droši varēja sacīt: Jūs negribējāt. Ja grēcinieks negrib tā, kā grib Dievs, tam seko visas nelaimes.

Savu vaimanu noslēgumā Jēzus runā par sodu, kas nāks pār jūdiem. Sods būs tāds – jūsu nams tiks jums atstāts postā.

Par kādu namu Pestītājs runā? Tas ir nams, kam bija jābūt „lūgšanas namam, – bet jūs to padarāt par slepkavu bedri.” [Mt.21:13] Tāpēc arī tas Kungs nosauc to par viņu namu. Jūdi stipri paļāvās, ka viņiem labi klāsies, kamēr šis nams [Templis] pastāvēs. Bet tagad Jēzus saka, ka „jūsu nams tiks jums atstāts postā” līdz ar citiem Jeruzalemes namiem. Proti, Dievs biedina atraut jūdiem savu svēto Vārdu. Un pēc tam ļaudis līdz ar viņu namiem tiks postīti, cits kritīs karā, badā vai mēri, un cits svešās zemēs aizdzīts.

Jēzus šeit nesaka cik ilgi jūdi tā tiks postīti, tādēļ mēs varam ticēt, ka tas tā paliks līdz pasaules galam, līdz nāks pastarā [pēdējā] diena. Ak, cik briesmīgs Dieva sods! Ak, nežēlīga izpostīšana!

Pēc Jēzus jūdiem vēl saka: Jūs Mani no šī laika neredzēsit, tiekāms jūs sacīsit: slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!

Līdz šim Jēzus bija mācījis sinagogās un skolās, kur visi jūdi Viņu varēja redzēt, bet, pateicis šos gala vārdus, Viņš izgāja no Tempļa un vairs negāja tur iekšā. Pēc tam Viņš nomirs, augšāmcelies no mirušajiem uz uzbrauks Debesīs un nebūs redzams līdz pat pastarai [pēdējai] dienai, kurā jūdi sacīs: slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Gan nāks diena, kurā jūs, kas mani tagad nicināt, man gribot negribot dosiet godu, un atzīstiet un redzēsiet, kas Es tas esmu, kas nāk tā Kunga Vārdā.

Tas bija Jēzus stāts par Dieva žēlastības apsmējējiem.

Nu, mani draugi, jūs esat dzirdējuši Jēzus stātu par tiem, kas apsmej Dieva žēlastību.Un nesakiet viss: Kas mums par daļu, ko citi citkārt darījuši? Bet klausieties! Vai tagad Dievs pasaulei nerāda savu žēlastību? Vai tagad pasaule nav tik pat nepateicīga kā citkārt? Ak, Dievs, tu to zini gan.

Tagad Dievs vēl sūta savus ganus, savus mācītājus, kristītā draudzē, un liek sludināt savu žēlīgo prātu. Viņš cilvēkbērnus grib sakrāt zem saviem spārniem, kā vista dara ar saviem cālīšiem, bet vai grēcinieki to atzīst? Ko tad Dievam darīt?

Ja Viņš pats pērkonā no debesīm ar mums runātu, kā ar jūdiem tuksnesī, tad mēs to nevarētu panest. Viņi sacīja Mozum: „Lai Dievs nerunā uz mums, citādi mēs mirsim.” [2.Moz.20:19] Ja Viņš sūtītu svēto eņģeli, tad mēs nevarētu panest tā spožumu. Ja Viņš sūta cilvēkus, tad tie tiek nicināti, apsmieti, un nogalināti – ja ne ar koku, tad ar mēli. Ko tad Dievam vēl darīt?

Jūdi tik ilgi mētāja Dieva kalpus ar akmeņiem, kamēr no viņu Tempļa un mājām nepalika akmens uz akmeņa. Dievam gan bija labs prāts uz šiem ļaudīm, bet viņi paši negribēja. Tāda pat negribēšana arī tagad ir redzama pie ļaudīm. „Kad es nu saucu un jūs kavējaties uzklausīt mani, kad es izstiepju tagad savu roku un neviens neliekas par to ne zinis, un kad jūs nicināt manus padomus un nebēdājat par manu pārmācību.” [Sal.pam.1:24-25]

Tā cilvēki negrib, kā Dievs grib. Daži ir tik bezkaunīgi, ka saka Dievam tieši acīs: „Tiem vārdiem, ko tu mums runāji Tā Kunga Vārdā, mēs negribam klausīt!” [Jer.44:16] Kas tā neuzdrīkstas runāt ar savu mēli, tā tomēr domā savā sirdī, un dara nevis kā Dievam, bet kā viņiem pašiem patīk.

Ak, no šīs negribēšanas nāk visas nelaimes.

Kad pirmās pasaules ļaudis negribēja atgriezties, tad Dievs sūtīja lielus ūdens plūdus. [1.Moz.6:3] Kad Sodomas iedzīvotāji negribēja klausīt taisno Latu, tad Dievs sūtīja uguni un sēru no debesīm, un viņus sadedzināja. Un tagad negribēšanas dēļ bojā iet daudzi tūkstoši.

Neviens no jums nevar sacīt, ka nezināt Dieva prātu un gribu. Vai Dievs nav licis jums līdz šai dienai to skaidri sludināt? Jūs esat redzējuši gan Dieva žēlastību, gan Dieva sodu nākam pār sevi un citiem, bet vai esat tapuši labāki?

Jūsu tēvi, būdami pagāni, nicināja un nokāva kristīgos mācītājus, kas pie viņiem bija sūtīti. Vai jūs esat labāki?

Man bail, ka Dievs nesāk visus asinisgrēkus meklēt pie mums. Ko tādi grēki nopelna no Dieva? Ko Dievs pie mums redz? Nemīlestība, nesaskaņas, bezkaunība, pārgalvība, rīšana un plītēšana [uzdzīve], maucība un nešķīstība [izvirtība, izlaidība], un Dieva Vārda apsmiešana.

Vai tas nav brīnums, ka pār mums vēl nedeg Dieva dusmu uguns? Nedomājiet, ja Dievs nesoda uzreiz, tad Viņš nesodīs vispār. Cik ilgi jūdi bija grēkojuši, kad Dievs sāka postīt viņu pilsētu un zemi. Ja Dievs ilgi ir bijis lēnprātīgs, tad beigās Viņa dusmas ir kā rijēja uguns. Viņš grēkus meklē pie bērnu bērniem.

Kādēļ gribam grēkus vairot uz grēkiem? Kādēļ gribam apsmiet Dieva žēlastību? Nāciet, visi kopā atgriezieties pie Dieva, sava Kunga. Viņš mūs aicina. Iesim pie Viņa. Viņš sūta pie mums savus kalpus, uzņemsim viņus labi. Kas klausa viņus, tad klausa Dievu. Dievs mūs grib sapulcināt zem saviem spārniem, dosimies turp tikuši. Tur mēs būsim drošībā un bez bēdām.

Dieva Dēls tapa cilvēks, lai ikviens cilvēka bērns būtu pie Viņa drošs ticībā. Caur Viņu jūs kļūstiet atpestīti no Dieva dusmām, ko esat pelnījuši ar saviem grēkiem.

Ja Dievs pret jums ir žēlīgs, tad neesiet nepateicīgi, citādi pēc lielas žēlastības nāks lielas dusmas.

Ja esat apgrēkojušies pret Dievu, pret Viņa svēto Vārdu, pret Viņa kalpiem, tad atzīstiet šos grēkus laikus, pirms Dievs tos sāk pie jums meklēt. Dievs lai mums visiem parāda savu žēlastību!

Lai šīs dienas pēdējā mācība mums ir no otrā psalma: „Skūpstiet Dēlu, lai Viņš nedusmo un jūs neejat bojā savos ceļos, jo ātri iedegas Viņa dusmas. Bet svētīgi visi, kas pie Viņa tveras!” [Ps.2:11-12] Āmen.

Tu tavas vājās miesas kop,
Par tavu dvēsel` gādā,
Kas Dievam tic, tas pestīts top.
Viņš nāvē prieku rāda.
Kā vista dara cālīšiem,
Tos glāb ar saviem spārniņiem,
Tā pat mūs Dieviņš vada. Āmen! Āmen.