Svētā Vakarēdiena evaņģēliskā būtība

Aizvien izplatītāka kļūst vispārēja necienības sajūta, kas attur cilvēkus no Svētā Vakarēdiena. Var arī gadīties, ka cilvēks vispār nav nonācis tik tālu, lai apzinātos pat savus visredzamākos grēkus. Tādā gadījumā nekas cits tam nevar palīdzēt kā Dieva vārds, kas pamodina un apgaismo snaudošu sirdsapziņu. Bet var arī būt tā, ka cilvēks ir nopietni sācis cīņu ar visiem savas dzīves apzinātajiem grēkiem un patiešām veicis godīgu atgriešanos tiktāl, cik tas ir viņa paša spēkos.

Tādā gadījumā viņš apzinās savus grēkus labāk nekā jebkad agrāk. Un aiz visiem šiem grēkiem, kas ir pārkāpumi pret ārējām normām un jāuzskaita grēksūdzē, ir jūtama viņa grēcīgā samaitātība. Tieši tas vairāk par visu citu rada viņā bailes doties pie Svētā Vakarēdiena. Tā kā mēs visi pēc dabas esam farizeji, cilvēks tic, ka viņam pašam jāpadara sevi cienīgu, lai varētu piedalīties Vakarēdienā, un šo cienību viņš nevar iedomāties citādi kā zināmu brīvību no grēka vai virkni uzvaru pār grēku, ko viņš var uzrādīt Dieva priekšā. Tad ir gluži skaidrs, kāpēc viņš jūtas necienīgs nākt pie dievgalda. Jo šādā nozīmē viņš vienmēr ir necienīgs un nekad arī nebūs cienīgs.

Bet Vakarēdiens taču ir žēlastības mielasts grēciniekiem! Tas nozīmē, ka grēcinieki tur patiešām ir laipni lūgti. Tas Kungs gaida tos, kas apzinās savu grēku vai vismaz kaut ko no tā un meklē grēku piedošanu Kristus nopelna dēļ. Tieši grēku piedošanai mums ir dots Svētais Vakarēdiens. Kas apzinās savu grēku un vēlas tapt brīvs no grēka, neatturēsies no Vakarēdiena. Tas būtu tikpat muļķīgi, kā slimam cilvēkam izvairīties no ārsta savas slimības dēļ! Tieši otrādi – grēciniekam ir jāmācās saprast, ka viņa bailes no Vakarēdiena ir balstītas paštaisnībā un neticībā. Tās rodas no tā, ka cilvēks vēlas būt pārāks par citiem un izrādīties Dieva priekšā – tā vietā, lai vienkārši uzdrīkstētos ticēt grēku piedošanai. Tāds ir grēks, un tas tikai vairo jau esošo grēku nastu. Cilvēkam ir jāizsūdz šis grēks līdz ar visiem citiem, jālūdz piedošana un jānāk pie Vakarēdiena nevis savu darbu dēļ, nevis savas ticības un atgriešanās dēļ, bet tikai un vienīgi sava Pestītāja dēļ, kas ir izpircis viņu ar Savām asinīm un ielūdzis viņu uz Savu mielastu.

Vēlāk, kad cilvēks kā nabaga grēcinieks jau ir nācis pie Jēzus, pienāk arī laiks domāt par labajiem darbiem un dzīvi. Arī tāds ir Svētā Vakarēdiena nolūks. Pateicībā par grēku piedošanu rodas vēlme veltīt sevi kalpošanai Glābējam. Pie altāra cilvēks atdod sevi kā instrumentu Viņa rokās un lūdz Viņam rādīt pareizo ceļu un žēlīgi dot Savu spēku. Šeit cilvēks lūdz, lai Tas Kungs nāk un mājo pie Sava grēcīgā kalpa un veido viņa dzīvi. Šeit, vienots ar savu Pestītāju, tas ļauj sevi vadīt, nejautājot, nesūdzoties un atsakoties no savām savtīgajām vēlmēm.

Dabiski, ka tas nenotiek vienreiz par visām reizēm. Kristieša dzīvē nav tādas nodošanās vai uzvaras, kas būtu vienreiz par visām reizēm. Tādēļ nav arī tā, ka grēcinieki nāk pie Svētā Vakarēdiena vienreiz, lai vēlāk nāktu kā taisni cilvēki, kas turējuši solījumu un pildījuši visus savus pienākumus. Cīņa ar grēku nekad nav pabeigta, un neveiksmju mēdz būt ļoti daudz, arī pazemojošas. Taču ne jau savu uzvaru, apsolījumu un apņēmības dēļ cilvēks kļūst par cienīgu Svētā Vakarēdiena viesi. Vienīgi grēku nožēla un ticība dod pareizo sirds attieksmi. Pestītāja dēļ mēs vienmēr varam atgriezties pie dievgalda. Bet Viņa dēļ mēs arī arvien no jauna dodamies cīņā pret grēku. Un visubeidzot, tas ir Viņš, kas Svētajā Vakarēdienā pats savienojas ar Saviem kalpiem, ir vienībā ar viņiem, darbojas viņos un dara to, kas viņiem pašiem būtu neiespējams. Bet tas lielākoties ir apslēpts tiem, ar ko tas notiek. To pārmaiņu, ko Kristus veic cilvēkā, nevar redzēt spogulī. Taču tā notiek, un tā bieži ir pamanāma apkārtējiem, ja tie paši ir vienībā ar Kristu.

Tā ir Svētā Vakarēdiena evaņģēliskā būtība. Jautājums par to, kam ir jāiet pie Svētā Vakarēdiena, ir atbildēts Kristus paša vārdos: nāciet pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ja jūs esat izsalkuši, nāciet pie Manis un dzeriet.

Un tas, kurš ir izslāpis, tas nāk. Jā, kas to vēlas, tas saņem dzīvības ūdeni bez maksas.