Svētā Vakarēdiena teoloģiskā nozīme

Mūsu vēsturiskie pētījumi par kristiešu Svētā Vakarēdiena izcelsmi beidzās ar atklājumu par to, ko Jēzus teica un darīja pirmajā Svētā Vakarēdiena svinēšanā, un ar labi pamatotu pieņēmumu, ka jau tajā laikā iestādīšanas vārdi nenozīmēja neko citu, kā to, ka ar maizi un biķeri Viņš deva tiem, kas piedalījās svinēšanā, savu patieso miesu un savas patiesās asinis, lai tie to ēstu un dzertu. Vēsturiskie pētījumi nespēj sasniegt šī apgalvojuma, kas pirmajā brīdī šķiet absurds, dziļāko nozīmi. Bet tas nav tā, ka tam nebūtu jēgas. Jēzus mācekļiem acīm redzami tas nešķita bezjēdzīgs. Kā tas bija noticis citās līdzīgās reizēs viņi nesaka: “Izskaidro mums līdzību” (Mt.13:36; 15:15), jo acīmredzot viņi zināja, ka šajā gadījumā tā nebija līdzība. Viņi arī neizrādīja neapmierinātības pilnu pārsteigumu, ar kādu cilvēks dabiski būtu reaģējis uz Svētā Vakarēdiena vārdiem un kas tik raksturīgi ir atainoti Jņ.6:60: “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” Protams viņu izpratne varēja būt tikai pavisam neliela, un vai gan varētu no viņiem prasīt ko vairāk? Viņi pieņēma Svēto Vakarēdienu tieši tāpat kā, pārvarot iekšēju pretestību, viņi Jēzus pravietojumus par Viņa ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Viss, kas tiek attiecināts uz Ciešanu pasludinājumiem, protams ir jāattiecina uz vārdiem par Svēto Vakarēdienu: pilnīga šo vārdu izpratne pār mācekļiem nāk tikai pēc Lieldienām. Tomēr jau pēdējā mielastā viņiem bija jāsaprot, ka šīm darbībām un vārdiem, kas tika teikti tās veicot, ir dziļa jēga. Pieņemot, ka tas bija Jēzus, jo Viņš bija darījies viņiem pazīstams, viņi nepārprotami saņēma to, ko Viņš par savu miesu un asinīm teica, vārdus, kas, nākot no jebkuras citas mutes, būtu bijuši bezjēdzīgi. Pieņemto to un tikai to tajā laikā un šodien ir iespējams izprast Svēto Vakarēdienu.

Tādēļ to, kas ir Svētais Vakarēdiens, ir iespējams izteikt tikai ar teoloģisku formulējumu palīdzību, jo teoloģiski formulējumi kristīgās teoloģijas izpratnē ir formulējumi, kas balstīti uz pieņēmumu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, kas kļuva cilvēks, patiess Dievs, no Tēva dzimis no mūžības, un arī patiess cilvēks, dzimis no jaunavas Marijas; ka Viņš mira pie krusta kā Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku; ka Viņš miesā augšāmcēlās no mirušajiem; ka Viņš ir celts godā un ir pie Tēva labās rokas; un ka Viņš atgriezīsies godībā, lai tiesātu dzīvos un mirušos. Tā kā Svēto Vakarēdienu ir iespējams izprast tikai balstoties uz šiem pieņēmumiem, tad tas ir pilnīgi neizprotams pasaulei, kura netic Kristum, un baznīca visos laikos ir nonākusi lielās grūtībās, kad pasaule vaicā, un tas ietver vēsturiskās un reliģiskās zināšanas, kas tad patiesībā ir Svētais Vakarēdiens. Var tikpat maz izskaidrot to cilvēkam, kas netic Jēzum Kristum, cik viņam var paskaidrot Kristības būtību un iedarbību. Tas izskaidro, kāpēc senbaznīca Svēto Vakarēdienu bija apvijusi ar tādu klusumu, kurš tika pārtraukts tikai tad, kad Svētais Vakarēdiens kļuva par ļaunāko apmelojumu objektu. Paši šie apmelojumi, tieši tāpat kā pieņēmumi par tā dīvainību un neaptveramību vēlākajos laikos, ir apliecinājums tam, ka pasaulei Svētais Vakarēdiens vienmēr ir bijusi neatrisināma mīkla un iestādīšanas vārdi – bezjēdzība.

Tomēr tur, kur ir bijusi ticība, Svētais Vakarēdiens vienmēr ir ticis uzskatīts par vienu no visdziļākajiem kristīgās ticības noslēpumiem un vissvētākā kristīgā dievkalpojuma daļa. Tas, ko Svētais Vakarēdiens nozīmēja Jaunās Derības baznīcai, kļūst skaidrs, ja mēģinām iedomāties pirmo baznīcu Jeruzālemē bez maizes laušanas jeb arī Pāvila draudzes bez Svētā Vakarēdiena. Tas ir neiespējami. Jaunajā Derībā tā Kunga diena bez Svētā Vakarēdiena ir pilnīgi neiedomājama. Bez Euharistijas baznīca būtu pārstājusi būt par baznīcu. Tā vispār vairs nepastāvētu. Un tā tas ir visā Jaunajā Derībā, arī tajās grāmatās, kurās Svētais Vakarēdiens tieši nav minēts, pat tur tas atrodas fonā, kā fakts, kas pieder baznīcas būtībai. Tomēr to visu skaidri var saprast tikai tad, ja viss, kas Jēzus Kristus ir un ko Viņš atnesa, visa Viņa persona un viss Viņa darbs, ir nesaraujami saistīts ar Svēto Vakarēdienu. Tā ta faktiski ir, un neviens cits, kā vienīgi Jēzus pats ir izveidojis šo saistību.

Tur balstās tās darbības, kuru mēs saucam par Svētā Vakarēdiena iestādīšanas vārdiem, nozīme. Tā ir pēdējā Jēzus darbība pirms Viņa nāves, rīcība ar neaptveramu dziļumu un neizmērojamām konsekvencēm. Nāves priekšā, kas reizē bija Viņa dzīves darba uz zemes beigas un piepildījums, Jēzus dod saviem mācekļiem pestīšanu. Tajā brīdī, kad Kungs dod saviem mācekļiem savu miesu un savas asinis, piepildās tas, kas līdz tam bija bijis tikai apsolījums. Bez Svētā Vakarēdiena iestādīšanas Evaņģēlijs būtu tikai mācība par pestīšanu un Jēzus – lielākais no nākamās Valstības praviešiem. Šāda nepareiza izpratne tagad vairs nav iespējama. Līdz ar iestādīšanas vārdiem ir piepildīts Kristus pravietiskais uzdevums un sākas Viņa augstā priestera darbs. No tā brīža uz mūžīgiem laikiem šis Sakraments tiek atkārtots visur, kur no jauna atskan iestādīšanas vārdi, tur pestīšana ir kas vairāk, nekā tikai apsolījums. Tā tiek patiesi dota ikvienam, kas ticībā saņem Sakramentu. Vīna un maizes veidā tiek saņemts tas, ko Kristus kā “uz mūžiem augstais priesteris” (Ebr.6:20) un kā “Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku” (Jņ.1:29) vienā krusta upurī “par daudziem” upurēja. Tas tiek patiesi saņemts tāpat kā tie, kas svin Pashā, saņem Pashā jēra gaļu. Tādēļ Svētais Vakarēdiens ir upurēšanas maltīte, un saskaņā ar Tridentas koncilu var pat teikt, ka tas ir Kristus upura memoria, repraesentatio un applicatio, ja tālākie Tridentas un citi Romas doktrinālie formulējumi nelieto vārdus repraesentatio un applicatio vēl kādā citā nozīmē, kura nav savienojama ar Jauno Derību. Bet tas, ka Svētais Vakarēdiens ir Kristus upura pārstāvēšana un visa tā, ko Viņš ieguva caur šo upuri, dāvāšana, ir Jaunās Derības skaidra mācība. Ja kāds grib to skaidrot, kā upurēšanas mielastu tikai simboliskā nozīmē, tad arī Kristus upuri pie krusta ir jāsaprot simboliski. Svētais Vakarēdiens apstiprina Kristus nāves upurēšanas nozīmi, atkal un atkal atgādinot kristīgajai pasaulei, ka tā ir atpestīta ar īstu upuri šo vārdu tiešajā nozīmē: “..un bez asins izliešanas nav piedošanas” (Ebr.9:22). Izprasts kā upurēšanas mielasts, tas veido aizsargvalni, kurš pasargā no viedokļa, kas plaši izplatīts arī mūsdienu kristīgajā pasaulē, ka Kristus nāve ir jāsaprot kā upuris tikai simboliski, līdzīgi kā kareivja varonīgā nāve par savu dzimteni jeb mātes upurēšanās sava bērna labā.

To, ka Jēzus pats pēdējo mielastu saprata kā upurēšanas maltīti, parāda nepārprotamā saistība starp Viņa vārdiem un rīcību no vienas puses un Pashā svinēšanu un domām par upurēšanu Vecajā Derībā no otras. Tās tika lietpratīgi izklāstītas šīs grāmatas pirmajā nodaļā. Šī saistība Svētā Vakarēdiena tradīcijā nav ieviesta vēlāk. Ar lielām grūtībām tika pieradīts tas, ka doma par Kristus asinīm rodas tieši no šīs saistības. Tas, ka Kristus miesa tiek ēsta, faktiski tai jātiek ēstai, kā patiesam Pashā jēram, ir saprotams, ja pastāv reāla paralēle starp Pashā un Svēto Vakarēdienu. Bet domai par asiņu baudīšanu būtu visnopietnāk jāaizskar tos, kuru domāšana ir veidota uz Vecās Derības pamata. Jo asiņu baudīšana bija stingri aizliegta Vecajā Derībā, un kad mācekļiem tiek dotas asinis, lai viņi tās baudītu, būtiski mainās pat šī paralēle starp derības asinīm, kas minētas 2.Moz.24:8, un derības asinīm iestādīšanas vārdos. Nesaskaņa ir tik liela, ka varētu neticēt nevienam, vismazāk jau Pāvilam un Jānim, kas Svētā Vakarēdiena ideju ar to ir padarījuši grūti uztveramu pēc notikuma. Patiešām nav citas iespējas, kā tikai pieņemt, ka Jēzus pats ir šīs idejas autors, ka par “bezvainīgo un nevainojamo Jēru” (1.Pēt.1:19) tiek uzskatīta ne tikai Viņa miesa, bet arī Viņa asinis. Mēs vēl varam piezīmēt, ka neviena mācība par Svēto Vakarēdienu, pat ne Cvinglija, nespēj pārvarēt šo šķērsli, jo pat simboliskā skaidrojuma pārstāvjiem ir jāpiekrīt, ka Jēzum vismaz simboliski bija jārunā par Viņa asiņu dzeršanu. Bet ja Jēzus izteica šo domu, kas bija tik aizvainojoša jūdiem un iespējams cilvēka prātam vispār, tad Viņa izpratne par to varēja būt tikai sekojoša: asiņu baudīšana Vecajā Derībā ir aizliegta tāpēc, ka saskaņā ar 3.Moz.17:11 miesas dvēsele mīt asinīs, un tāpēc, ka dzīvība pieder Dievam. Bet Jēzus dzīvība tika upurēta cilvēku dēļ. Tam vajadzēja kļūt par ieguvumu cilvēkiem. Kopš tā brīža cilvēki vairs nenes upurus Dievam caur priesteri, bet Augstais Priesteris cilvēku dēļ pats sevi pienes par upuri Dievam. Tas, ka Kristus dod savas asinis dzert tiem, kurus Viņš atpestījis, visspēcīgāk apliecina to, ka Viņš par cilvēkiem upurē sevi pilnīgi, atklāti un pavisam. Viņš atdod visu savu dzīvību par cilvēkiem bez jebkādiem nosacījumiem. Tāds ir pilnīgas mīlestības upuris. Un visur, kur tiek svinēts Svētais Vakarēdiens, šī upura nestā svētība tiek dota cilvēkiem. Tādejādi biķeris Svētajā Vakarēdienā jo īpaši nozīmīgi izsaka “par daudziem” un “izlietas par jums grēku piedošanai.”

Tā kā Svētais Vakarēdiens ir šāda realizēšana, pestīšanas patiesa piešķiršana – un nevis tikai pestīšanas apsolījums un pasludinājums – tad tas ir pestīšanas vēstures piepildījums. Tāpat kā Kristus pestīšanas darbs atrod piepildījumu Svētajā Vakarēdienā, tāpat tas notiek arī ar dižo pestīšanas vēsturi, kuras beigās stāv Kunga krusts. Tas izskaidro, kāpēc tik daudzi Vecās Derības tēli un pravietojumi norāda uz Svēto Vakarēdienu un kāpēc to nevar skaidrot kā piepildījumu tikai kādam no tiem. Tikpat droši kā tas, ka Svētais Vakarēdiens vispirms ir jāizprot izejot no Pashā, kā to parāda iestādīšanas notikums, ir tas, ka Svētais Vakarēdiens ir jāsaprot kā patiesa maize no debesīm, laika beigu manna, kā par to jau ir teikts 1.Kor.10:1 un tjpr. un Jņ.6. Gan Jeremijas apsolījums par jauno derību (31:31 un tjpr.), gan tas, ko Jesaja saka (Jes.53) saka par Tā Kunga kalpa nāvi par “daudziem”, gūst piepildījumu tajā. Tas, kas darbojas Svētajā Vakarēdienā, vienlaicīgi ir visu Vecās Derības pravietojumu par nākošo pestīšanu piepildītājs un piepildījums. Tādēļ Svētais Vakarēdiens ir pabeigtās pestīšanas piemiņas mielasts. Kā Pashā mielastā tika pieminēts Dieva, kas brīnumainā veidā atbrīvoja savu tautu no verdzības Ēģiptē, pestīšanas darbs, tāpat Svētais Vakarēdiens ir jānotur “Mani pieminēdami.” Kāds varbūt var sacīt, ka pavēle nekad nav radusi patiesāku un visaptverošāku piepildījumu, kā norādījumā: “To darait Mani pieminēdami”, neskatoties uz to, vai to ir teicis Jēzus, vai iestādīšanas vārdos tā ir tikusi iekļauta kā implikācija. Kristīgās ticības vēsturiskais raksturs, kas vienmēr apelē pie vēsturiskajiem faktiem, jo tā dzīvo no pestīšanas, kas notika konkrētā vēstures laikā, visvairāk ir saskatāms faktā, ka Svētā Vakarēdiena svinēšana, kas atrodas dievkalpojuma centrā, ir svinēšana “Mani pieminēdami.” Vai kāds vēsturisks notikums ir ticis vēl patiesāk pieminēts, kā tas notiek tad, kad Kristus nāve tiek pieminēta Viņa baznīcas Svētajā Vakarēdienā? Antīkās pasaules vēsturē nav neviena tāda notikuma, kas tik cieši būtu ierakstīts cilvēku atmiņā un kas turpinātu dzīvot pasaulē līdz pat šim laikam. Svētais Vakarēdiens ir saglabājis šo piemiņu tik dzīvu tieši tāpēc, ka tas ir kaut kas vairāk nekā tikai piemiņas mielasts. Svētais Vakarēdiens nav piemiņas svinēšana, kā tas ir ar Pashā, kurā cilvēka gars atcerējās pagātni kā tādu, bet tas ir patiesa, īsta Dieva pestījošā darba ienešana tagadnē ar Kristus miesas un asins dāvanu.

Līdzīgi pagātnei, arī nākotne kļūst klātesoša Svētajā Vakarēdienā. Tā ir Svētā Vakarēdiena būtības daļa, ka tas ir brīnišķīga aizsteigšanās priekšā nākotnei. Līdzīgi kā pēdējais mielasts iespējams bija Pashā, ko nedrīkstēja svinēt līdz nākamajai dienai, priekšlaicīga veikšana, tāpat pirmais Svētais Vakarēdiens jebkurā gadījumā jau bija upurēšanas mielasts, kurā brīnumainā veidā – Svētā Vakarēdiena iestādīšana nepieder pie līdzībām, bet Jēzus brīnumdarbiem – tā dalībnieki patiesībā saņēma to, kas nākošajā dienā tika upurēts pie krusta. (Teoloģijas uzdevums nekad nav izskaidrot brīnumus [vismazāk jau izskaidrot tā, ka no tiem vairs nekas nepaliek], bet izklāstīt tos, izskaidrot to nozīmi visas dievišķās atklāsmes gaismā. Šajā nozīmē baznīca vienmēr ir norādījusi uz pastāvošo analoģiju starp apskaidrošanas brīnumu Mt.17:2 un Svētā Vakarēdiena brīnumu. To, ko ietver aizsteigšanās priekšā, mums atgādina vārdi: “No šīs priekšlaicīgās veikšanas nevar izsecināt to, ka Svētais Vakarēdiens, kas tika noturēts nodošanas naktī, bija vājš, jo ar Kristus asinīm bija tāpat kā ar āžu un teļu asinīm, kuras vispirms bija jāizlej, lai tās kļūtu derīgas, tā arī ir ar vīnu priekšlaicīgi veiktajā Svētajā Vakarēdienā.”

Pēdējā laika pētījumi pareizi ir izcēluši to, ka visā Jaunajā Derībā Svētais Vakarēdiens ir Mesiāniskā mielasta priekšlaicīga svinēšana uz zemes. Visur, kur tas tiek svinēts, visas acis pavēršas uz beigām. Jēzus vārdi, ka Viņš vairs nebaudīs no vīna koka augļiem “līdz tai dienai, kad Es to no jauna dzeršu Dieva valstībā” (Mk.14:25) saskan ar Pāvila izteikumu, ka Svētajā Vakarēdienā draudze pasludina Kunga nāvi “tiekāms Viņš nāk” (1.Kor.11:26). Jānis arī no Svētā Vakarēdiena raugās uz mirušo augšāmcelšanos “pastarā dienā” (Jņ.6:54), un tā noteikti nav nejaušība, ka nedaudzie fragmenti, kas saglabājušies no senākās Svētā Vakarēdiena liturģijas, ir dzīvi ar dedzīgu cerību uz Parousia. Tas ir saglabājies gan pie Pāvila (1.Kor.16:22), gan Didahē (10:6), gan aramiešu Maranatha, kas Jaunās Derības beigās ir iztulkota kā “Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!” (Atkl.22:20; to, ka šī lūgšana pieder pie Svētā Vakarēdiena liturģijas Leicmans, parāda pārliecinoši) un Didahē Euharistijas lūgšanās.

Svētā Vakarēdiena eshatoloģiskais raksturs, protams, nevar tikt saprasts tā, it kā šis Sakraments ir tikai saprotams, pamatojoties uz kristiešu cerību kā svinēšanu, kurā baznīca savas eshatoloģiskās gaidas izteiksmīgi ienes savā apziņā. Drīzāk cerība uz Kunga atgriezšanos un nākošo Valstību ir tik spēcīgi dzīva šajā svinēšanā tāpēc, ka Svētais Vakarēdiens, kā Kristus patiesās klātbūtnes svinēšana, jau ietver šo cerību piepildījumu. Kas bauda to, jau tagad sēž pie tā Kunga galda, kura ciemiņš viņš kādu dienu būs Dieva valstībā. Tas pats Kungs, par kura atnākšanu godībā lūdz Euharistijas lūgšanā, jau ir klātesošs Euharistijas svinēšanā. Tādēļ lūgšana “Nāc, Kungs Jēzu” saglabā savu eshatoloģisko nozīmi, bet tajā pašā laikā tā ietver nozīmi , kas izteikta senā liturģiskajā lūgšanā: Esi klāt, esi klāt, Jēzu, labais priesteri, mūsu vidū, jo tu arī būsi savu mācekļu vidū.” Tā kā Jēzus Kristus ir jau patiesi klātesošs kā Augstais Priesteris un upura Jērs šajā svinēšanā, paraža, kas ir pārņemta no sinagogas dievkalpojuma, no Sanctus dziedājuma, serafima dziesmas Dieva priekšā, Euharistijas svinēšanā ir pieņēmusi sevišķi dziļu nozīmi. Svētā Vakarēdiena kā baznīcas dievkalpojuma svinēšana ir kļuvusi par dievkalpojuma līdzinieku, kas notiek debesīs, tāda doma ir izteikta Atkl. 4 (skat. arī 1.Klementa 34:6, kur papildinot Jes.6:3, Dan.7:10, ir teikts: “Desmit reiz desmit tūkstoši stāvēja Viņa priekšā un simts tūkstoši kalpoja Viņam”). Tādejādi Svētajā Vakarēdienā laika un telpas robežas tiek pārvarētas: Debesis un zeme kļūst par vienu, nenosakāmais intervāls, kas atdala baznīcas tagadnes brīdi no nākotnes Dieva valstības tiek savienotas ar tiltu.

Izejot no tā, kļūst viegli saprast, kādai ir jābūt Svētā Vakarēdiena nozīmei attiecībā uz baznīcas saglabāšanu, kad notika tā, ka tās eshatoloģiskās gaidas, kuras apustuliskais laikmets tā loloja, nepiepildījās. Cilvēcīgi runājot, nekad nebija notikusi lielāka vilšanās, kā tad, kad nenotika Parousia, kuru viņi bija domājuši tik tuvu esam. Kā baznīca spēja pārdzīvot šo vilšanos? Kā tā tik ilgu gadsimtu garumā, neskatoties uz pasaules izsmieklu un šaubām pašas baznīcas iekšienē, ir spējusi saglabāt cerību par Jēzus Kristus Dienas atnākšanu? To iespējamu padarīja tikai Svētais Vakarēdiens. Baznīcas Sakraments ir tas, kurš gaida uz apsolījumu piepildīšanos. Baznīca, kas svin to, sevi saredz kā jaunos Dieva ļaudis, kuri ir atbrīvoti no verdzības Ēģiptē, bet vēl nav sasnieguši apsolīto zemi. Vēlāk to sāka saukt par ceļinieku ēdienu [cibus viatorum], kuru steigā ēd svētceļnieki, līdzīgi kā tas saskaņā ar 2.Moz.12:11 bija pirmajā Pashā: “Un šādi jūs to ēdiet: jūsu gurni lai ir apjozti un jūsu kājas apautas sandalēm, jūsu ceļa spieķi lai ir jūsu rokās; un steigšus to ēdiet; tas ir Tā Kunga Pashā.” Līdzīgi mannā, ar kuru Svēto Vakarēdienu jau ir salīdzinājis Pāvils un Jānis, tas ir ēdiens ceļiniekiem. Līdzīgi kā Israēls tuksnesī tika brīnumaini izglābts no bada nāves ar “garīgo ēdienu” (1.Kor.10:1 un tjpr.) mannu, ar “maizi no debesīm” (Jņ.6:32, 50, 58; sal. Ps.78:24), tāpat baznīca tās garajā ceļā cauri pasaules tuksnesim tiek pasargāta ar Svētā Vakarēdiena brīnumu. Baznīcas, kurai ir Svētais Vakarēdiens, situāciju nevar aprakstīt labāk, kā to dara šie Vecās Derības tēli. Ar ceļa spieķi rokās, tuksnesī starp Ēģipti un apsolīto zemi, kā tie, kas ir atbrīvoti no verdzības vecajam, bet vēl nav sasnieguši brīvības zemi, mijkrēslī starp gadsimtiem kristieši ēd Tā Kunga Pashā, viņi dzīvo no debesu maizes tad, kad viņi svin Svēto Vakarēdienu. Un neviens, kas neizprot šo situāciju, t.i., pats nepieder šo ceļinieku pulkam, nespēj saprast šo Sakramentu.

Un beidzot, tomēr ir vēl kāda nozīme, kurā Svētais Vakarēdiens ir Kristus veiktā pestīšanas realizēšana. F.Katenbušs reiz uzdeva jautājumus, vai, kad un kā Jēzus faktiski piepilda savu apsolījumu, kas izskan Mt.16:18, ka Viņš cels savu baznīcu, un Katenbušs atbild šādi: “Svētais Vakarēdiens bija darbība, ar kuru Viņš nodibina savu baznīcu (ἐκκλησία (), savu draudzi.” Pat ja mums būtu jāturās pie fakta, ka baznīcā pirmo reizi vēsturē ienāca, pamatojoties uz Lieldienu un Vasarassvētku notikumiem – arī Pētera nozīmīgums arī pirmo reizi noskaidrojās tajā laikā – Katenbušs tēze bez šaubām ietver pareizu izpratni. Jo ja divpadsmit mācekļi pārstāv 12 Israēla cilts un tādejādi viņi pārstāv Dieva ļaudis, kas tic Jēzum kā Mesijam, tad viņi jau ir baznīca tik lielā mērā, cik vien vispār var pastāvēt baznīca pirms Jēzus nāves un augšāmcelšanās. Tādēļ pēdējais mielasts, kuru Jēzus kopā ar mācekļiem svinēja kā jaunās derības Pashā, patiesi ir jauno Dieva cilvēku organizācija. Tajā pašā laikā Viņš iedibina tās attiecības, kādas no tā brīža turpmāk valdīs starp Viņu un Viņa baznīcu – “Mana baznīca” [μου τὴν ἐκκλησίαν] Viņš uzsver Mt.16:18.

Tā sadraudzība, kas Viņu sasaista ar baznīcu, kura svētī Svēto Vakarēdienu, ir kas vairāk, nekā tikai galda sadraudzība. Viņa klātbūtne tajā ir kas vairāk, nekā tā klātbūtne, pēc kuras lūdz lūgšanas, kas citēta iepriekš: “Esi klāt … mūsu vidū, jo tu būsi savu mācekļu vidū.” Tā kā Viņš nav tikai namatēvs, bet arī Pashā jērs, tad “vissvarīgākā nav galda sadraudzība ar mācekļiem, bet Viņa savienošanās ar mācekļiem caur maizi un vīnu, jo Pashā jērs tika iekļauts svinošajā draudzē.” Protams, šī sadraudzība, šī κοινωνία, kas Kristu savieno ar Viņa baznīcu un baznīcas locekļus vienu ar otru, ir kaut kas pilnīgi unikāls – κοινωνία., kurai nav nekā analoga nevienā no pasaules reliģiskajām sadraudzībā, ne arī kādas cilvēku kopības dzīvē. Pāvils norāda uz šīs sadraudzības unikālo raksturu, kad nosauc baznīcu par Kristus miesu. Ko viņš ar to domā? Nekāds izskaidrojums nav nepieciešams, ja kopības veids tiek dēvēts par corpus, miesu kopības izpratnē. Ja mēs varētu teikt, ka Pāvils, raksturojot baznīcu, izmanto tikai senu salīdzinājumu, kas ir izplatīts senajā miesas un tās locekļu socioloģijā, tad vispār vairs nav nekādu problēmu; un ja apustulis saka par baznīcu šādā nozīmē: “tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū” (Rom.12:5), viss tūlīt būtu saprotams. Bet neskaidrības sākas tajā brīdī, kad Pāvils baznīcu vairs neraksturo kā miesu Kristū, bet gan kā Kristus miesu (1.Kor.12:27; sal. ar 13.p.; Kol.1:18; Ef.1:23; 4:12, 16). Jo formulējums “Bet jūs esat Kristus miesa” (1.Kor.12:27) sevī ietver daudz vairāk, nekā salīdzinājumu starp baznīcu un miesu. Pāvila doma, ka baznīca ir Kristus miesa, ir nesaraujami saistīta ar viņa Svētā Vakarēdiena izpratni, kā to rāda 1.Kor.10:17: “Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībieki.” Kristus miesas κοινωνία, kuru rada Svētais Vakarēdiens, kā mēs to jau norādījām iepriekš, ir patiesa baudīšana, visciešākā sadraudzība, Kristus miesa, kas mums tiek dota maizē. Tajā pašā laikā tā ir, kā mēs to tagad saprotam, piederība baznīcai kā Kristus miesai. (Pat ja vēstuli efeziešiem un pat – kaut gan tam nav nopietna pamatojuma – vēstuli kolosiešiem būtu jāuzskata par deutero-paulīnisku, tad vārdu “Kristus miesa” lietojums apzīmējot baznīcu joprojām paliktu kā Pāvila teiktais 1.Kor.12:27 dēļ. Tas ir safabricējums, jo, lai saprastu “Kristus miesu” 1.Kor.12:27 kā “miesu, kas pieder Kristum” un lai apgalvotu: “Vēstulē efeziešiem nevajadzētu būt sacītam, ka viņi [t.i., kristieši] ir Kristus miesa un Viņa miesas locekļi [αὐτοῦ kopā ar μέλη nav atrodami pie Pāvila!].” 1.Kor.6:15 kristiešu miesas skaidri tiek dēvētas par Kristus locekļiem. Attīstība attiecībā uz mācību par Kristus miesu vēstulē kolosiešiem un efeziešiem ir atrodama tikai domas par Kristu kā baznīcas Galvu ievadā.

Tad Pāvils divējādi lieto izteikumu “Kristus miesa.” Kristus miesa ir Svētā Vakarēdiena maize, bet Kristus miesa ir arī baznīca. Abi formulējumi ir jāsaprot pilnīgi reālistiski, kā to domājis apustulis. Tā kā Svētā Vakarēdiena maize ir Kristus miesa, tādēļ baznīca ir Kristus miesa. Kā lai mēs to saprotam? Corpus Christi, kas ir iekš, ar un zem baznīcas ir iekš corpus Christi, kas ir iekš, ar zem Svētā Vakarēdiena maizē acīmredzot kā pati baznīca ir Svētā Vakarēdiena maizē. Kā šī viena maize savieno kristiešu baznīcas vienotībā, tāpat Kunga patiesā miesa, kura tiek sniegta Svētajā Vakarēdienā, baznīcu padara par Kristus miesu. Mums jāatceras, ka saskaņā ar apustuliskā laikmeta viedokli baznīca vispirms kļūst pamanāma Svētā Vakarēdiena svinēšanā. Kad Kristus miesas dievišķais ēdiens ienāk mūsos, tajā brīdī mēs ieejam Viņa miesā. Kad Kristus sevi iemieso mūsos, tajā pašā laikā mēs tiekam iemiesoti Viņā. Šī doma precīzi saskan ar to, kas ir teikts Jņ.6:56 par šo divkāršo savienošanos: “Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī un Es viņā.” Kad Kristus dievišķā miesa tiek sniegta mums, kristiešiem, Svētajā Vakarēdienā, mēs kļūstam par baznīcu kā Kristus miesu uz zemes. Tādā gadījumā saskaņā ar Jauno Derību Altāra Sakramentā mums patiesi tiek dota kā dievišķais ēdiens ne tikai Kristus miesa, kas ir paaugstināta pie Tēva labās rokas, bet arī tas, kas radies šīs dievišķās dāvanas rezultātā un iedarbībā, proti, tas, ko teoloģija vēlāk nosauca par corpus Christi mysticum (izteikums, kuru pieņēma arī luteriskā teoloģija, piem., Dž. Gerhards, kas runāja par corpus Christi personale un corpus Christi mysticum), baznīcu, kura ne tikai līdzinās Kristus miesai, bet ir Kristus miesa uz zemes. Abi nedalāmi saskan kopā, tieši tāpat kā Svētais Vakarēdiens un baznīca saskan kopā, un pareizi saprotot, tie ir viens. Tur, kur Kunga miesa tiek saņemta Sakramentā, tur tas pasaulē nepaliek bez rezultāta. Tur baznīca tiek celta kā Kristus miesa uz zemes un aug uz pilnību (Ef.4:12-16).

Tādēļ Svētais Vakarēdiens kā “Svētā komūnija,” kā to varētu saukt šajā ziņā, rada baznīcas sadraudzību, visdziļāko sadraudzību ar Dievu un visiem Dieva bērniem, kāda mums šeit cilvēkiem ir iespējama. Tā ir sadraudzība, kuru Dievs ir izveidojis savā lielajā žēlastībā pret mums grēciniekiem Sava Dēla inkarnācijā un kura no jauna tiek atjaunota katrā reizē, kad tiek svinēts Svētais Vakarēdiens. Viņš, Deus incarnatus, kas mūsu dēļ pieņēma miesu un asinis, pazemojās tik ļoti līdz mums, ka Viņš dzīvo ne tikai mūsu vidū, bet arī mūsos, un mēs varam nedarīt neko, kā tikai teikt virsnieka vārdus līdz ar seno Svētā Vakarēdiena liturģiju: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā namā.”

Šī sadraudzība nav tikai garīga, kā to vienmēr ir uzskatījis kristīgais ideālisms, bet garīgi-fiziska, tieši tāpat kā Kristus pestījošais darbs ietekmē visu cilvēku, viņa dvēseli un miesu. Jaunās Derības Svētā Vakarēdiena nozīmi var izprast tikai tad, ja netiek aizmirsts tas, ko par nelaimi atkal un atkal aizmirst modernais kristietis, ka mēs baznīcai ne tikai pēc gara, bet arī pēc miesas: “Vai jūs nezināt, ka jūsu miesas ir Kristus locekļi?” (1.Kor. 6:15). Tādēļ, kā to skaidri parāda Jaunā Derība, Svētais Vakarēdiens ir kā nākotne, kas kļūst par tagadni attiecībā uz miesas augšāmcelšanos. Bībele mums nepasaka kā. Bet šīs saistības fakts mums tiek skaidri apliecināts, kā mēs to redzam diskusijā Jņ. 6: “Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā.” (54.p.) Ne tikai mūsu dvēsele, bet arī mūsu miesa pieder Inkarnētajam, kas ir atpestījis mūs, mūsu dvēseli un miesu. Tādejādi baznīca saskaņā ar tās dziļāko būtību ir Kristus miesa, un Svētā Vakarēdiena Radītājs kļuva arī par baznīcas dibinātāju, kad Viņš deva saviem mācekļiem maizi, sakot vārdus, kas ietvēra bagātīgu jēgu: “Tā ir Mana miesa.”