Svētā Vakarēdiena vēsture

« Vai luterāņi ar godbijību celebrē misi?

Tomēr tiek iebilsts, ka nedrīkst neievērot ekseģēzes sasniegumus un četrus gadsimtus ilgušās vēsturiskās pētniecības atklājumus. Uz to mums ir jāatbild, ka luteriskā baznīca nedomā turēties pie 16.gadsimta formulējumiem, tos nepārbaudot. Mēs noteikti atstājam sev tiesības Bultmaņa Jaunās Derības interpretāciju (minot tikai visredzamāko mūsdienu piemēru) neuzskatīt par patiesi nopietnu ekseģēzi. Saskaņā ar to Jēzus sevi vispār neuzskatīja par Kristu, un visi pieņēmumi par Viņu kā par Vienpiedzimušo no Jaunavas Marijas, Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus, Viņa nāvi un augšāmcelšanos tiek uzskatīti par mītiem. Mēs šādu skaidrojumu neuztveram nopietni pat no vēsturiskās pētniecības viedokļa.

Patiesu vēsturisku pētniecību mēs uztveram ļoti nopietni. Dievam labpatikās atklāt sevi vēsturē un dot mums Svētos Rakstus, kas ir kalpojuši kā lielās pestīšanas vēstures dokuments. Bet attiecībā tieši uz Svēto Vakarēdienu ir jāizpēta vēsturiskā uzdevuma iespējas un ierobežojumi.

Neviens nopietns vēsturnieks vairs nenoliedz, ka Jēzus iestādīja Svēto Vakarēdienu. Patiesi, diez vai vēl ir kāds pētnieks, kas nopietni noliegtu to, ka Jēzus gribēja, lai Viņa ļaudis atkārtotu šo Vakarēdienu. Kur senajā kristīgajā pasaulē varētu būt bijis kāds varens gars, kas varētu iedomāties savienot laiku starp Kunga nāvi un atkalatnākšanu ar šādu svinēšanu, kurā pagātne un nākotne atkal un atkal kļūst klātesošas un tiek pārmests tilts starp debesīm un zemi? Baznīca ir spējusi pārdzīvot Kunga atnākšanas, par kuru ir lūgts 19 gadsimtus un kura ir tik ilgi gaidīta, aizkavēšanos tikai tāpēc, ka katra svētdiena ir “Tā Kunga diena”, gaidītās parousia diena, diena, kurā Viņš nāk pie savas draudzes vienkāršajā maizē un vīnā un no jauna “iemiesojas”.

Kristīgā pasaule to nav pārņēmusi no jūdiem vai pagāniem. To arī nav izdomājušas draudzes vai kāds cilvēks, ne arī kāds no pirmajiem apustuļiem, arī Pāvils ne, kurš tik aizdomīgi izturējās pret jūdu kristiešu draudzēm. Kādu ieroci viņš būtu ielicis savu ienaidnieku rokās, ja vārdos, ko viņš Pirmajā vēstulē korintiešiem rakstīja par Svētā Vakarēdiena tradīciju, būtu bijis kaut kas nevēsturisks! Tādā gadījumā viņš pats būtu nonācis zem Gal. 1:8 anatēmas. Un kurš pirmā gadsimta kristietis gan jebkad būtu varējis nākt klajā ar asiņu dzeršanas ideju, kas jūda prātam bija neaptverama un, iespējams, būtu pat nepanesama, ja tas patiešām būtu bijis tikai simboliski! Bija tikai viens cilvēks, kura autoritāte spēja panākt šādu iestādīšanu, un tas bija pats Jēzus.

Svētā Vakarēdiena tradīcija, ko min Pāvils 1.Kor. 11:23 un turpmāk, balstās uz tradīciju par vēsturisko Jēzu, kuru nevar iznīcināt nekāds nopietna vēsturnieka kriticisms. To, ka šāda tradīcija ir laba un droša, apstiprina pieminētais fakts, ka biķeris tika pasniegts “pēc vakarēdiena”, kamēr Markam un Matejam vairs neinteresē šī nesvarīgā detaļa, kas nav iegājusi baznīcas praksē, kaut arī tika minēta liturģiskajās formulās, sekojot Pāvila piemēram. Kur antīkās pasaules reliģiju vēsturē var atrast kaut ko līdzīgu Jēzus iestādītajam Svētajam Vakarēdienam, ko divos dažādos veidos apliecina divas dažādas tradīcijas (Pāvila-Lūkas un Marka-Mateja), kuras būtībā ir tik saskanīgas?

Protams, joprojām paliek vēsturiskās neskaidrības. Jēzus teikto vārdu formulējumu aramiešu valodā iespējams rekonstruēt tikai ar pieņēmumu palīdzību, un šie pieņēmumi vienmēr atšķiras. Ar absolūtu pārliecību nav iespējams izlemt slaveno jautājumu par johanniskās (un, iespējams, paulīniskās) Svētā Vakarēdiena tradīcijas datējumu saistību ar nisana mēneša 13. vai 14. datumu un līdz ar to šī Vakarēdiena izpratni kā priekšlaicīgu vai īsto Pashā, – ar šo jautājumu ir saistīti senie strīdi par Lieldienām. Tādēļ šajā jautājumā, līdzīgi kā citos jautājumos par Jēzus dzīvi, mūsu dabiskā ziņkārība, tāpat kā vēsturnieka pamatotās slēpes pēc zināšanām, paliek neapmierinātas. Arī šajā jautājumā Svētie Raksti rīkojas kā parasti. Tie mums pastāsta tikai to, kas mums ir jāzina tāpēc, ka tas ir saistīts ar mūsu pestīšanu, bet to Svētie Raksti mums pasaka. Ekseģēzes lielā māksla izpaužas tādējādi, ka tiek ņemti vērā un pārdomāti visi vēsturiskās pētniecības rezultāti, padarot tos noderīgus un tad pasakot vēsturniekam, kur ir viņa zināšanu robežas.

Visiem vēsturniekiem var piemist vēlme saprast cilvēkus (tautu) psiholoģiski, lai izprastu situāciju, kurā viņi atrodas, gan iekšēji, gan ārēji, un, pamatojoties uz to, skaidrotu viņu teikto. Viens no pēdējā laika teoloģijas pamatatklājumiem ir tas, ka šādi nav iespējams tuvoties Jēzus personai, jo mums nav pieejams pietiekams daudzums avotu. Evaņģēlistu īpašajā atturībā, kas padara neiespējamu Jēzus biogrāfijas un Viņa dvēseles apraksta izveidošanu, teologs saskatīs norādījumu, ka Dievu-Cilvēku mēs nevaram saprast psiholoģiski. Neviens no mums nespēj piedzīvot to, kas notika Jēzus dvēselē Svētā Vakarēdiena [iestādīšanas] brīdī. Tādēļ tiek sagrauti visi mēģinājumi psiholoģiski izprast un aprakstīt to, ko tieši Jēzus domāja tajā brīdī, un, izejot no tā, saprast, kā Viņa vārdi ir jāskaidro. Tas izskaidro to, kāpēc ir tik daudz dažādu skaidrojumu, kurus ir kritizējis jau Luters. Tie radušies tāpēc, ka cilvēki domāja, ka viņiem ir jāiet tālāk par skaidri saprotamo burtisko nozīmi.

Mums ir tikai iestādīšanas vārdi – tādi, kādi tie tiek nodoti grieķu Jaunajā Derībā, proti, atšķirīgās formās, bet ar saskanīgu būtību. Jēzus patiešām domāja to, ko Viņš teica: ka maize, ko Viņš deva saviem mācekļiem, bija Viņa miesa. Viņš patiešām domāja to, ko Viņš teica: ka vīns biķerī, ko Viņš deva viņiem, bija Viņa asinis. Tā nevarēja būt līdzība, jo citādi Viņš būtu devis tai izskaidrojumu vai iesācis to kā līdzību. Īstenībā Viņš līdzības vietā būtu varējis uzdot viņiem mīklu, kuru līdz pat šai dienai neviens nav atminējis. Pat paulīniskais izteikums “būt par miesas dalībnieku” un pie biķera kā derības mums nepalīdz tikt skaidrībā ar faktu, ka Pāvils, tāpat kā Jānis, zina par miesas ēšanu un asiņu dzeršanu. Nav iespējams izveidot jaunu “miesas” skaidrojumu, jo johanniskā “miesa” skaidri norāda, ko tā nozīmē. Nav iespējams garīgot “ķermeni” un “miesu”. Tāpat tas attiecas arī uz “asinīm.” Nevar teikt, ka “miesa un asinis” vai “miesa un asinis” kopā nozīmē “personu” (cilvēku), jo iestādīšanas vārdos miesa un asinis pat netiek minētas vienā teikumā. Tās tiek minētas divos atsevišķos teikumos, no kuriem viens tika teikts mielasta sākumā, bet otrs – beigās (“pēc vakarēdiena”) un kurus vienu no otra atdalīja vismaz viena stunda.

Ar pārliecību var teikt, ka šajos četros gadsimtos pēc Lutera ir izpētīti gandrīz visi iespējamie ceļi, kas varētu novest pie šo vārdu burtiskās jēgas. Šī ceļa, kurā bija tik daudz smaga darba un grūtību, tik daudz spēka un prāta jāpielieto un jāmācās modernās ekseģēzes, galā ir jāpadodas skaidrā formulējuma priekšā. “Teksts šeit runā pārāk spēcīgi.” “Gara ceļš ir apkārtceļš,” teica Hēgelis. No gadsimtiem ilgā filozofisko, psiholoģisko un vēsturisko pētījumu, atklājumu, kļūdu un maldu apkārtceļa teoloģija atgriežas, ciktāl tā ir patiesa teoloģija, pie paradoksālās mācības par Kristus patiesās miesas un asiņu klātbūtni Svētajā Vakarēdienā, pie [Kristus] patiesās klātbūtnes.

Tas, protams, nenozīmē to, ka nākotnes ekseģēze, karogiem plīvojot, ienāks luterāņu Svētā Vakarēdiena dogmas nometnē. Tas nenotiks tāpēc, ka šī īpašā dogma ir saistīta ar luteriskās mācības kopumu. Bet pavisam droši ir tas, ka Luters atkal tiks uzskatīts par nopietnu “dialoga partneri.” Tas notiks arī šajā gadījumā, kā tas jau daudzkārt dogmas vēsturē ir noticis: sakautais karaspēks kaut ko pārņems no uzvarētāja un tad pats pretendēs uz uzvaru. Reformātu baznīcā Cvinglija mācība par Svēto Vakarēdienu nesaudzīgi tika pakļauta kompromisiem. Neviens vairs tā īsti nevēlas būt par Cvinglija sekotāju, tieši tāpat kā Kalvina, neskatoties uz Consensus Tigurinus, kaut arī viņš bija tuvāk Luteram nekā Cīrihes reformators. Ja visas pazīmes neviļ, tad modernais kalvinisms lielākā vai mazākā mērā grasās atmest Kalvina mācību par Svēto Vakarēdienu. Šveices reformētāju lietotajam significat pasaulē ir palicis pavisam maz draugu, iespējams, vairāk starp mūsdienu luterāņiem nekā starp teoloģiski skolotajiem reformātiem. Bet tas vēl nenozīmē luterāņu mācības pārņemšanu. Lielais piedauzības akmens paliek “materiālistiskais” Lutera un luteriskās baznīcas Svētā Vakarēdiena mācības formulējums. Melanhtons, vēlākais Melanhtons, kas bija atmetis “materiālistisko” patiesās klātbūtnes formulējumu par labu “personiskajam”, šajā aspektā, šķiet, ir kļuvis par modernā protestantisma baznīcas tēvu.

Zināms eklektisms rodas, veidojot tādu mācību par Svēto Vakarēdienu, kas noraida Cvinglija un Kalvina telpisko ieskatu par debesīm, bet tajā pašā laikā noraida Lutera mācību par uno sacramentalis, sakramentālo Kristus miesas un asiņu vienotību ar elementiem, un līdz ar to arī Kristus miesas un asiņu uzņemšanu ar muti, un to, ka neticīgie saņem Kristus miesu un asinis. Kristus atrašanās savas draudzes vidū, Viņa patiesā klātbūtne tiek saprasta Mt.18:20 kontekstā – šķiet, ka tas jautājumā par Svēto Vakarēdienu ir izšķirošais atrisinājums, uz kuru tiek mērķēts, acīmredzot kompromiss, kurā tiek ņemtas vērā Lutera bažas, bet kurš patiesībā ir Kalvina mācības formulējums, no kura ir izmestas dažas laikmeta ierobežotas idejas par pasauli un debesīm. Tas ir atrisinājums, kas ir atstājis iespaidu uz draudzēm un mācītājiem, bet tomēr nesaskan ar Svētajiem Rakstiem, tāpēc ka Jēzus neteica: “Tas esmu Es,” bet gan: “Tā ir mana miesa,” un: “Šīs ir manas derības asinis.”

Iespējams, luteriskajai mācībai par Svēto Vakarēdienu nekad nav bijis lielāka ienaidnieka par šo tīro kriptokalvinismu. Tas ir bīstams tādēļ, ka tas ir pieķēries ne tikai Elektorālajai Saksijai, bet arī lielākajai luteriskās pasaules daļai. Tas ir bīstams tādēļ, ka nav gandrīz neviena luteriskās baznīcas vadītāja – ar vai bez bīskapa krusta – , kas saprot tā teoloģisko nozīmīgumu. Tas ir bīstams tāpēc, ka mūsdienu luteriskā baznīca, šķiet, vairs nezina, kā turēt rokās vienīgo ieroci, ar kura palīdzību var pārspēt šo oponentu – Svēto Rakstu liecību: “Tā ir rakstīts.” Tas ir arī galvenais cēlonis, kāpēc Konkordijas formulai šodien ir jāpārcieš tādi smagi uzbrukumi. Tajā Lutera mācība par Svēto Vakarēdienu tiek formulēta tādā veidā, ka jaunu skaidrojumu tai vairs nav iespējams izveidot.

Šeit varētu apspriest vēl veselu virkni svarīgu jautājumu, bet šajā reizē mums tam nav laika. Vēl tikai jāpiemin, ka šis princips – kad tiek runāts tad, kad runā Dieva vārds, un klusēts tad, kad klusē Dieva vārds – būtu pastāvīgi jāievēro vienmēr, kad mēs runājam par Altāra sakramenta lietošanu un rezultātu.

Baznīca, kas balstās uz sola scriptura, nekad nedrīkst aizmirst, ka Svētais Vakarēdiens ir arī piemiņas mielasts. “To darait, mani pieminēdami.” Vai kāds no pasaules diženajiem vīriem ir izveidojis sev šādu pieminekli, kā to izdarīja Jēzus savā Vakarēdienā? Vai jebkad ir bijusi vēl kāda derība, kas tik uzticami ir pildīta “grēku piedošanai”? Vai vēl kāda baznīca jebkad ir glabājusi to uzticamāk nekā sola fide baznīca? Saskaņā ar Romas mācību Komūniju nedrīkst saņemt neviens, kam ir kāds nāves grēks, jo ar šādu cilvēku, kā to skaidro Toms (S. th. 3. 79. 3), Kristus nevar savienoties. Luterāņu mācība uzskata, ka Jēzus nāk tikai pie šādiem cilvēkiem, jo Viņš ir grēcinieku Pestītājs.

Luters jau ir minējis visus nepieciešamos argumentus pret muļķīgajiem iebildumiem, ka mēs jau pirms Komūnijas absolūcijā saņemam piedošanu. Mēs nevaram saņemt piedošanu pietiekami bieži, un mums tā ir jāsaņem visos iespējamos veidos, jo mēs, neskatoties uz to, ka ticībā esam taisnoti, paliekam grēcinieki līdz brīdim, kamēr mēs mirstam.

Un, beidzot, attiecībā uz saistību starp Svēto Vakarēdienu un augšāmcelšanos, kuru Luteram patika uzsvērt, viņš nekad negāja tālāk par to, ko māca Svētie Raksti. Viņš zina, ka šāda saistība pastāv, bet nezina, kādā veidā. Viņu nevajag apgrūtināt ar zināmām 19.gadsimta teozofiskajām spekulācijām par šo “kādā veidā”. Arī šeit viņš runā tad, kad runā Raksti, un klusē tad, kad klusē Raksti.

Un, ja kāds pārmet Luteram, ka viņš pārāk īsi runā par sadraudzības mielasta ideju, synaxis, tad šis cilvēks nekad nav lasījis Lutera sprediķus par Svēto Vakarēdienu, kuros ir atrodamas seno kristiešu domas par maizi, kas cepta no dažādiem graudiem, un vīnu, kurš taisīts no dažādām vīnogām. Cits jautājums ir, vai luteriskā baznīca kopš tiem laikiem ir pietiekami rūpīgi sargājusi visas šīs reformatora domas.

Mūsu uzdevums, mīļie brāļi, ir no jauna modināt un praktizēt šo diženo “apmācību”, ko no mums prasa Augsburgas ticības apliecības 24.artikuls. Ļaujiet man nobeigumā teikt dažus vārdus par to.

Mūsu galvenais uzdevums ir atkal un atkal svinēt Altāra sakramentu absolūtā nopietnībā, bet arī ar pirmo kristiešu svētīto prieku (Ap.d.2:47). Vēl vairāk, mums, luterāņiem, ir dota liela brīvība, kas, kā jau mēs minējām, pastāv Romas mises svinēšanā. Tā var notikt absolūtā vienkāršībā, bet arī Svētā Vakarēdiena senās liturģijas pilnā krāšņumā, kuru saglabāja Luters un pie kuras luteriskā baznīca turējās divus gadsimtus ar tik lielu mīlestību kā pie visnenovērtējamākā dārguma.

Uz to arī attiecas “apmācība” Te mēs varam mācīties no mūsu laika liturģiskās kustības. Šajā jautājumā viņiem nepārprotami ir taisnība. Mūsu ļaudīm būtu jāzina, ko nozīmē Gloria, Introits, Sanctus, Benedictus un Hosanna, Konsekrācija, kā tā tiek skaidrota Konkordijas formulā, Agnus Dei un Komūnija. Mēs to varam viņiem izskaidrot īpaši šim nolūkam domātās lekcijās, bet mēs to varam darīt arī sprediķī un Bībeles stundā. Pilnīgi spontāni prātā nāk tik daudz tekstu: nozīmīgie Svētā Vakarēdiena prototipi Vecajā Derībā – Melhisedeks, Īzāka upurēšana, Pashā, manna, Ēlijas brīnumainā paēdināšana, kad viņš bija izvārdzis līdz nāvei tuksnesī. Turklāt Jaunajā Derībā bez īpašajiem tekstiem, kas runā par Svēto Vakarēdienu, ir līdzības un citi Kunga teicieni, kuri runā par nākotnes mesiānisko mielastu, ciešanu apraksts līdz ar atvadu runām, pirmā baznīca, liturģiskās formulas vēstulēs un Jāņa atklāsmes grāmatā, viss, kas stāsta par baznīcu, un visi teksti, kuri runā par Kristus augstā priestera un ķēniņa amatu.

Mūsu konfirmācijas apmācība varētu iegūt pilnīgi jaunu saturu, ja tā no jauna kļūtu par sakramentālu apmācību un ja Lielā katehisma piektā un sestā nozīmīgā daļa neveidotu tikai vairāk vai mazāk nesaistītus pielikumus. Un neļaujiet nevienam aizbildināties ar to, ka bērni nav sasnieguši pietiekamu briedumu vai ka viņi to varētu pārprast. Tur, kur kas tāds tiek apgalvots, var uzskatīt, ka pietiekami nav nobriedis skolotājs. No katoļu apmācības attiecībā uz pirmo Komūniju var mācīties, kā šos jautājumus izklāstīt bērniem, protams, izdarot nepieciešamās izmaiņas. To varam darīt mēs. Pārējais ir jādara Dievam: jāpamodina izsalkums un slāpes pēc Sakramenta, kas tajā pašā laikā vienmēr ir izsalkums un slāpes pēc Dieva vārda.

Saskaņā ar Augsburgas ticības apliecības 24.artikulu draudžu apmācībā par Altāra sakramentu ietilpst vēl citi jautājumi: “Cilvēkiem tiek mācīts arī par citām maldu mācībām attiecībā uz Svēto Vakarēdienu.” No tā nevajag izvairīties. Nosodīšanu nevar nodalīt no mācības pozitīvas izskaidrošanas. Pat Bārmenē nav iespējams to apiet, kaut arī var mēģināt neievērot Rakstos pamatoto maldu mācību nosodīšanu reformācijas ticības apliecinājumos. “Damnamus” nav mīlestības trūkums par citiem kristiešiem, bet tādas maldu mācības noraidīšana, kas tiek nosodīta Jaunajā Derībā, pastorālās aprūpes uzdevums attiecībā pret tiem, kuri ir nomaldījušies no ceļa, un tāpat tiem, kas var kļūdīties. Ja mūsu baznīca tieši šajā jautājumā vienmēr to ir ļoti nopietni uztvērusi un nav pielaidusi pie luteriskās Svētā Vakarēdiena svinēšanas tos, kas nepiekrīt luteriskajai mācībai par Sakramentu, tādējādi tā nav priekšlaicīgi noturējusi pēdējo tiesu. Senbaznīcā dievgaldnieks, kam konsekrētie elementi tika pasniegti ar vārdiem “Kristus miesa” un “Kristus asinis,” atbildēja, sakot “āmen.” Kā cilvēks, kas pieder reformātiem, var teikt “āmen”, atbildot uz luterāņu dievgalda pasniegšanas vārdiem? Tiem viņu ausīs ir jāizklausās pēc piedauzības. Kas gan dod mums tiesības pamudināt cilvēku uz necienīgu Svētā Vakarēdiena baudīšanu, jo šajā Vakarēdienā viņš nesaskata Kunga miesu (1.Kor.11:29), un kam mums vajadzēs par to atbildēt? Vai tā ir kristīgā mīlestība?

Mums ir jābūt skaidrībā par to, ka Svētā Vakarēdiena izpratnē pastāv būtiskas atšķirības. Luterāņi un reformāti strīdas ne tikai par iestādīšanas vārdu nozīmi, bet no šīs izpratnes veidojas pilnīgi atšķirīgi priekšstati par to, kā Svētais Vakarēdiens ir jāpraktizē. Svētajam Vakarēdienam reformātu baznīcā var būt un ir jābūt citādam rezultātam, nekā tas ir luterāņiem. Tur tas var kļūt un tam ir jākļūst par cilvēka ticības apliecinošu rīcību, par līdzekli, kas ved pie vienotības. Par to mūsdienās ir kļuvis Svētais Vakarēdiens reformātu baznīcā un kriptokalvinistiskajās baznīcās. Turpretim mums, luterāņiem – tāpat arī katoļu baznīcām Austrumos un Rietumos – Altāra sakraments var būt tikai apvienošanās mērķis; visas reformātu baznīcas un tās baznīcas, kas atrodas reformātu ietekmē, stingri turas pie ieskata, ka Svētais Vakarēdiens ir apvienošanās līdzeklis, kuru bija novēlējis Kristus.

Tādējādi ideja par “Vācijas Evaņģēliskās baznīcas konstitūciju”, kas īpaši paredzēta dažu atpalikušu luterāņu dēļ, bet ir pilnīgi skaidra savā nozīmē, ir tāda, ka altāra sadraudzība – kura būtībā ir tas pats, kas pielaišana pie Svētā Vakarēdiena – ir norma, kas pieņemta starp visām šīs baznīcas daļām. Legālajiem ierobežojumiem praktiski nav nekādas nozīmes, tāpēc ka šī altāra sadraudzība tiek praktizēta gan faktiski, gan principā – un ne tikai kopš Eizenahas sinodes. Arguments, ka tas ir nepieciešams bēgļiem, ir tikai aizbildināšanās, kā to pierāda jau tas fakts, ka pagājušajā gadsimtā iekšējā migrācija tika izmantota kā attaisnojums. Pie tam bēgļu no Austrumiem vidū reformātu bija ļoti maz, un tagad viņi ir izveidojuši sakarus ar savu mātes baznīcu, vismaz tie, kas ir reliģiozi.

Tādēļ tiek prasīts, lai šodien katrā baznīcas pulcēšanās reizē notiktu Svētā Vakarēdiena celebrēšana, kurai būtu jākļūst par visu tās dalībnieku dievkalpojuma augstāko punktu, “neaizmirstamu pieredzi”, kurā ir jūtama Gara elpa un Kunga klātbūtne tādā veidā, ar kuru Cincendorfs būtu ļoti lepojies.

Ekumeniskajā pasaulē notiek tāpat kā Vācijā. Protams, Amsterdamā piekāpties attiecībā uz savu Svētā Vakarēdiena svinēšanu vajadzēja vājajai ortodoksu, anglikāņu, katoļu un luterāņu miesai, bet ar prieku tika pasludināts, ka sperts milzīgs solis uz priekšu, kad Skandināvijas prelāts piedalījās ne mazāk kā trīs “Svētajos Vakarēdienos”, un Mārtiņš Nīmollers pasludināja urbi et orbi, kā šis luterāņu arhibīskaps līdz ar visiem sektantiem bija gājis kopā ar viņu un Sidnejas arhibīskapu pie reformātu Svētā Vakarēdiena.

Kāds patiesībā ir šādas iešanas pie Svētā Vakarēdiena iemesls? Kopš kura laika Svētais Vakarēdiens ir baznīcas politikas līdzeklis luteriskajā baznīcā? Kas kristīgajai draudzei, kurai, pēc Lutera domām, ir jāizvērtē mācība, ir jāsaka saviem bīskapiem par šiem jautājumiem? Vai tai nemaz vairs nav nekā ko teikt? Tad Rietumu kristīgā pasaule tikpat labi būtu varējusi atturēties no reformācijas. Un ko par to visu saka Kungs Jēzus? To visi var sameklēt Jāņa atklāsmes grāmatas otrajā un trešajā nodaļā.